99:0.1RELIĢIJA savu augstāko sociālo kalpošanu sasniedz tad, kad tai ir vismazākā saikne ar sabiedrības laicīgajām institūcijām. Pagājušajos laikmetos, tā kā sociālās reformas lielākoties aprobežojās ar morāles jomu, reliģijai nebija jāpielāgo sava attieksme plašām izmaiņām ekonomiskajās un politiskajās sistēmās. Reliģijas galvenā problēma bija centieni aizstāt ļauno ar labo pastāvošās politiskās un ekonomiskās kultūras sociālās kārtības ietvaros. Tādējādi reliģija ir netieši veicinājusi sabiedrībā iedibinātās kārtības saglabāšanu, sekmējot pastāvošā civilizācijas tipa uzturēšanu.
99:0.2Bet reliģijai nevajadzētu būt tieši saistītai ne ar jaunu sociālo kārtību radīšanu, ne ar veco saglabāšanu. Patiesa reliģija iebilst pret vardarbību kā sociālās evolūcijas metodi, bet tā neiebilst pret sabiedrības saprātīgiem centieniem pielāgot savas paražas un institūcijas jauniem ekonomiskajiem apstākļiem un kultūras prasībām.
99:0.3Reliģija atbalstīja atsevišķas sociālās reformas pagājušajos gadsimtos, bet divdesmitajā gadsimtā tai nākas saskarties ar nepieciešamību pielāgoties plašai un nepārtrauktai sociālajai rekonstrukcijai. Dzīves apstākļi mainās tik strauji, ka institucionālās pārmaiņas ir ievērojami jāpaātrina, un reliģijai attiecīgi jāpasteidzina sava pielāgošanās šai jaunajai un pastāvīgi mainīgajai sociālajai kārtībai.
99.1RELIĢIJA UN SOCIĀLĀ REKONSTRUKCIJA
99:1.1Mehāniskie izgudrojumi un zināšanu izplatīšana pārveido civilizāciju; lai izvairītos no kultūras katastrofas, ir obligāti nepieciešamas noteiktas ekonomiskās korekcijas un sociālās pārmaiņas. Šī jaunā un tuvojošās sociālā kārtība nenostabilizēsies pašapmierināti uz tūkstošgadi. Cilvēcei ir jāsamierinās ar pārmaiņu, pielāgošanās un pārkārtošanās gājienu. Cilvēce ir ceļā uz jaunu un neatklātu planētas likteni.
99:1.2Reliģijai jākļūst par spēcīgu morālās stabilitātes un garīgā progresa ietekmes spēku, kas dinamiski darbojas šo pastāvīgi mainīgo apstākļu un nebeidzamo ekonomisko pārmaiņu vidū.
99:1.3Urantijas sabiedrība nekad nevar cerēt nostabilizēties kā pagājušajos laikmetos. Sociālais kuģis ir izbraucis no iedibināto tradīciju aizsargātajiem līčiem un uzsācis savu kruīzu evolucionārā likteņa atklātajos ūdeņos; un cilvēka dvēselei, kā nekad agrāk pasaules vēsturē, ir rūpīgi jāpārbauda savas morāles kartes un cītīgi jāvēro reliģisko vadlīniju kompass. Reliģijas kā sociālas ietekmes galvenā misija ir stabilizēt cilvēces ideālus šajos bīstamajos pārejas laikos no vienas civilizācijas fāzes uz citu, no viena kultūras līmeņa uz citu.
99:1.4Reliģijai nav jāveic jauni pienākumi, bet tā tiek steidzami aicināta darboties kā gudrs ceļvedis un pieredzējis padomdevējs visās šajās jaunajās un strauji mainīgajās cilvēciskajās situācijās. Sabiedrība kļūst mehāniskāka, kompaktāka, sarežģītāka un kritiskāk savstarpēji atkarīga. Reliģijai jādarbojas, lai novērstu, ka šīs jaunās un ciešās savstarpējās asociācijas kļūst abpusēji regresīvas vai pat destruktīvas. Reliģijai jārīkojas kā kosmiskajam sālim, kas neļauj progresa fermentiem iznīcināt civilizācijas kultūras garšu. Šīs jaunās sociālās attiecības un ekonomiskie satricinājumi var radīt paliekošu brālību tikai ar reliģijas kalpošanu.
99:1.5Bezdieva humānisms, cilvēciski runājot, ir cēls žests, bet patiesa reliģija ir vienīgais spēks, kas var paliekoši palielināt vienas sociālās grupas atsaucību citu grupu vajadzībām un ciešanām. Pagātnē institucionālā reliģija varēja palikt pasīva, kamēr sabiedrības augstākie slāņi bija kurli pret bezpalīdzīgo zemāko slāņu ciešanām un apspiešanu, bet mūsdienās šie zemākie sociālie slāņi vairs nav tik nožēlojami nezinoši vai politiski bezpalīdzīgi.
99:1.6Reliģija nedrīkst organiski iesaistīties laicīgajā sociālās rekonstrukcijas un ekonomiskās reorganizācijas darbā. Bet tai ir aktīvi jāiet kopsolī ar visiem šiem civilizācijas sasniegumiem, sniedzot skaidrus un spēcīgus savu morālo mandātu un garīgo priekšrakstu, savas progresīvās cilvēka dzīves un transcendentālās pestīšanas filozofijas pārformulējumus. Reliģijas gars ir mūžīgs, bet tās izpausmes forma ir jāpārformulē katru reizi, kad tiek pārskatīta cilvēku valodas vārdnīca.
99.2INSTITUCIONĀLĀS RELIĢIJAS VĀJUMS
99:2.1Institucionālā reliģija nevar sniegt iedvesmu un nodrošināt vadību šajā tuvojošamies pasaules mēroga sociālajā rekonstrukcijā un ekonomiskajā reorganizācijā, jo tā diemžēl ir kļuvusi vairāk vai mazāk par organiskas daļu no sociālās kārtības un ekonomiskās sistēmas, kurai ir lemts piedzīvot rekonstrukciju. Tikai patiesā personīgās garīgās pieredzes reliģija var palīdzēt un radoši darboties pašreizējā civilizācijas krīzē.
99:2.2Institucionālā reliģija tagad ir nonākusi apburtā loka strupceļā. Tā nevar rekonstruēt sabiedrību, vispirms nerekonstruējot sevi; un, tā kā tā ir tik liela neatņemama iedibinātās kārtības daļa, tā nevar rekonstruēt sevi, kamēr sabiedrība nav radikāli rekonstruēta.
99:2.3Reliģioziem cilvēkiem sabiedrībā, rūpniecībā un politikā jādarbojas kā indivīdiem, nevis kā grupām, partijām vai institūcijām. Reliģiska grupa, kas uzdrošinās darboties kā tāda ārpus reliģiskām aktivitātēm, nekavējoties kļūst par politisku partiju, ekonomisku organizāciju vai sociālu institūciju. Reliģiskajam kolektīvismam savi centieni jāierobežo ar reliģisku mērķu veicināšanu.
99:2.4Reliģioziem cilvēkiem sociālās rekonstrukcijas uzdevumos nav lielākas vērtības kā nereliģioziem, izņemot to, ka viņu reliģija ir devusi viņiem paaugstinātu kosmisko tālredzību un apveltījusi viņus ar izcilāku sociālo gudrību, kas dzimusi no patiesas vēlmes mīlēt Dievu visaugstāk un mīlēt katru cilvēku kā brāli debesu valstībā. Ideāla sociālā kārtība ir tāda, kurā katrs mīl savu tuvāko kā sevi pašu.
99:2.5Institucionalizētā baznīca pagātnē, iespējams, ir kalpojusi sabiedrībai, slavinot iedibināto politisko un ekonomisko kārtību, bet, lai izdzīvotu, tai ir ātri jāizbeidz šāda rīcība. Tās vienīgā pareizā attieksme ir nevardarbības mācīšana, miermīlīgas evolūcijas doktrīna vardarbīgas revolūcijas vietā — miers virs zemes un labs prāts visiem cilvēkiem.
99:2.6Mūsdienu reliģijai ir grūti pielāgot savu attieksmi strauji mainīgajām sociālajām pārmaiņām tikai tāpēc, ka tā ir ļāvusi sev kļūt tik pamatīgi tradicionalizētai, dogmatizētai un institucionalizētai. Dzīvās pieredzes reliģijai nav grūti apsteigt visas šīs sociālās norises un ekonomiskos satricinājumus, kuru vidū tā vienmēr darbojas kā morāls stabilizētājs, sociāls ceļvedis un garīgs pilots. Patiesa reliģija pārnes no viena laikmeta uz otru vērtīgo kultūru un gudrību, kas dzimusi no pieredzes pazīt Dievu un censties būt līdzīgam viņam.
99.3RELIĢIJA UN RELIĢIOZAIS CILVĒKS
99:3.1Agrīnā kristietība bija pilnīgi brīva no jebkādiem civilās dzīves sarežģījumiem, sociālām saistībām un ekonomiskām aliansēm. Tikai vēlāk institucionalizētā kristietība kļuva par Rietumu civilizācijas politiskās un sociālās struktūras organisku daļu.
99:3.2Debesu valstība nav ne sociāla, ne ekonomiska kārtība; tā ir ekskluzīva Dievu-zinošu indivīdu garīga brālība. Tiesa, šāda brālība pati par sevi ir jauns un pārsteidzošs sociāls fenomens, ko pavada satriecošas politiskas un ekonomiskas sekas.
99:3.3Reliģiozs cilvēks nav nejūtīgs pret sociālām ciešanām, nav nevērīgs pret civilo netaisnību, nav izolēts no ekonomiskās domāšanas, kā arī nav nejūtīgs pret politisko tirāniju. Reliģija tieši ietekmē sociālo rekonstrukciju, jo tā garīgo un idealizē individuālo pilsoni. Netieši kultūras civilizāciju ietekmē šo individuālo reliģiozo cilvēku attieksme, kad viņi kļūst par aktīviem un ietekmīgiem dažādu sociālo, morālo, ekonomisko un politisko grupu locekļiem.
99:3.4Augstas kultūras civilizācijas sasniegšana prasa, pirmkārt, ideālu pilsoņa tipu un, otrkārt, ideālus un atbilstošus sociālos mehānismus, ar kuru palīdzību šāda pilsonība var kontrolēt tik attīstītas cilvēku sabiedrības ekonomiskās un politiskās institūcijas.
99:3.5Baznīca pārmērīga neīsta sentimenta dēļ ir ilgi kalpojusi mazpriviliģētajiem un neveiksmīgajiem, un tas viss ir bijis labi, bet šis pats sentiments ir novedis pie nesaprātīgas rasu ziņā deģenerētu līniju iemūžināšanas, kas ir milzīgi kavējušas civilizācijas progresu.
99:3.6Daudzi individuāli sociālie rekonstrukcionisti, lai arī dedzīgi noliedz institucionalizēto reliģiju, galu galā ir dedzīgi reliģiozi savu sociālo reformu izplatīšanā. Un tā nu personīga un vairāk vai mazāk neapzināta reliģiskā motivācija spēlē lielu lomu mūsdienu sociālās rekonstrukcijas programmā.
99:3.7Lielais vājums visam šim neatzītajam un neapzinātajam reliģiskās darbības veidam ir tas, ka tas nespēj gūt labumu no atklātas reliģiskās kritikas un tādējādi sasniegt auglīgus pašlabošanās līmeņus. Fakts ir tāds, ka reliģija neaug, ja to nedisciplinē konstruktīva kritika, nepapildina filozofija, neattīra zinātne un nebaro lojāla sadraudzība.
99:3.8Vienmēr pastāv lielas briesmas, ka reliģija tiks izkropļota un pervertēta, tiecoties pēc neīstiem mērķiem, kā, piemēram, karu laikā, kad katra karojošā nācija prostituē savu reliģiju militārā propagandā. Mīlestības neskartu centība vienmēr ir kaitīga reliģijai, savukārt vajāšanas novirza reliģijas aktivitātes kāda socioloģiska vai teoloģiska dziņa sasniegšanai.
99:3.9Reliģiju var pasargāt no nesvētām laicīgām aliansēm tikai ar:
99:3.101. Kritiski koriģējošu filozofiju.
99:3.112. Brīvību no visām sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām aliansēm.
99:3.123. Radošām, mierinošām un mīlestību paplašinošām sadraudzībām.
99:3.134. Progresējošu garīgās atskārsmes uzlabošanu un kosmisko vērtību novērtēšanu.
99:3.145. Fanātisma novēršanu ar zinātniskās mentālās attieksmes kompensācijām.
99:3.15Reliģioziem cilvēkiem kā grupai nekad nevajadzētu nodarboties ne ar ko citu kā reliģiju, lai gan jebkurš šāds reliģiozs cilvēks kā individuāls pilsonis var kļūt par izcilu kādas sociālas, ekonomiskas vai politiskas rekonstrukcijas kustības vadītāju.
99:3.16Reliģijas uzdevums ir radīt, uzturēt un iedvesmot individuālā pilsonī tādu kosmisko lojalitāti, kas viņu virzīs uz panākumu sasniegšanu visu šo grūto, bet vēlamos sociālo dienestu attīstībā.
99.4PĀREJAS GRŪTĪBAS
99:4.1Patiesa reliģija padara reliģiozu cilvēku sociāli patīkamu un rada ieskatu cilvēciskajā sadraudzībā. Bet reliģisko grupu formalizēšana daudzkārt iznīcina tieši tās vērtības, kuru veicināšanai grupa tika organizēta. Cilvēciska draudzība un dievišķa reliģija ir savstarpēji noderīgas un nozīmīgi izgaismojošas, ja izaugsme katrā no tām ir līdzsvarota un harmonizēta. Reliģija piešķir jaunu jēgu visām grupu asociācijām — ģimenēm, skolām un klubiem. Tā piešķir jaunas vērtības spēlei un paceļ visu patieso humoru.
99:4.2Sociālo vadību pārveido garīgā atskārsme; reliģija neļauj visām kolektīvajām kustībām aizmirst savus patiesos mērķus. Līdz ar bērniem reliģija ir lielais ģimenes dzīves vienotājs, ja vien tā ir dzīva un augoša ticība. Ģimenes dzīve nevar pastāvēt bez bērniem; to var dzīvot bez reliģijas, bet šāds trūkums milzīgi vairo šīs ciešās cilvēciskās asociācijas grūtības. Divdesmitā gadsimta pirmajās desmitgadēs ģimenes dzīve, nākamā aiz personīgās reliģiskās pieredzes, visvairāk cieš no dekadences, kas rodas pārejā no vecām reliģiskām lojalitātēm uz jaunām, rodošamies nozīmēm un vērtībām.
99:4.3Patiesa reliģija ir jēgpilns veids, kā dinamiski dzīvot aci pret aci ar ikdienas dzīves ierastajām realitātēm. Bet, ja reliģijai ir jāstimulē individuālā rakstura attīstība un jāpalielina personības integrācija, tā nedrīkst būt standartizēta. Ja tai ir jāstimulē pieredzes novērtēšana un jākalpo kā vērtību vilinājumam, tā nedrīkst būt stereotipizēta. Ja reliģijai ir jāveicina visaugstākās lojalitātes, tā nedrīkst būt formalizēta.
99:4.4Neatkarīgi no tā, kādi satricinājumi var pavadīt civilizācijas sociālo un ekonomisko izaugsmi, reliģija ir patiesa un vērtīga, ja tā indivīdā veicina pieredzi, kurā valda patiesības, skaistuma un labestības suverenitāte, jo tāds ir patiesais garīgais augstākās realitātes jēdziens. Un caur mīlestību un pielūgsmi tas kļūst jēgpilns kā sadraudzība ar cilvēku un dēla attiecības ar Dievu.
99:4.5Galu galā rīcību nosaka un personīgos sniegumus dominē tas, kam cilvēks tic, nevis tas, ko viņš zina. Tīri faktoloģiskām zināšanām ir ļoti maza ietekme uz vidusmēra cilvēku, ja vien tās netiek emocionāli aktivizētas. Bet reliģijas aktivizācija ir pāremocionāla, tā vieno visu cilvēcisko pieredzi transcendentālos līmeņos, saskaroties ar garīgajām enerģijām un atbrīvojot tās mirstīgajā dzīvē.
99:4.6Divdesmitā gadsimta psiholoģiski nestabilajos laikos, ekonomisko satricinājumu, morālo pretstraumju un zinātniskā laikmeta ciklonisko pāreju socioloģisko plūdmaiņu vidū tūkstošiem vīriešu un sieviešu ir kļuvuši cilvēciski dezorientēti; viņi ir noraizējušies, nemierīgi, bailīgi, nedroši un satraukti; kā nekad agrāk pasaules vēsturē viņiem ir vajadzīgs veselīgas reliģijas mierinājums un stabilizācija. Saskaroties ar vēl nepieredzētiem zinātniskiem sasniegumiem un mehānisko attīstību, valda garīgs pagrimums un filozofisks haoss.
99:4.7Nav briesmu, ka reliģija kļūst arvien vairāk par privātu lietu — personisku pieredzi —, ja vien tā nezaudē savu motivāciju nesavtīgai un mīlošai sociālajai kalpošanai. Reliģija ir cietusi no daudzām sekundārām ietekmēm: pēkšņas kultūru sajaukšanās, ticības apliecību sajaukšanās, garīdzniecības autoritātes mazināšanās, ģimenes dzīves maiņas, kā arī urbanizācijas un mehanizācijas.
99:4.8Cilvēka lielākais garīgais apdraudējums slēpjas daļējā progresā, nepabeigtas izaugsmes sarežģījumos: evolūcijas baiļu reliģiju atmešanā, nekavējoties neaptverot atklāsmes mīlestības reliģiju. Mūsdienu zinātne, īpaši psiholoģija, ir vājinājusi tikai tās reliģijas, kas tik lielā mērā ir atkarīgas no bailēm, māņticības un emocijām.
99:4.9Pāreju vienmēr pavada apjukums, un reliģiskajā pasaulē būs maz miera, kamēr nebeigsies lielā cīņa starp trim konkurējošām reliģijas filozofijām:
99:4.101. Daudzu reliģiju spiritistiskā pārliecība (par gādīgu Dievību).
99:4.112. Daudzu filozofiju humānistiskā un ideālistiskā pārliecība.
99:4.123. Daudzu zinātņu mehānistiskie un naturālistiskie priekšstati.
99:4.13Un šīm trim daļējām pieejām kosmosa realitātei galu galā būs jātiek harmonizētām ar reliģijas, filozofijas un kosmoloģijas atklāsmes izklāstu, kas attēlo gara, prāta un enerģijas trīsvienīgo eksistenci, kura nāk no Paradīzes Trīsvienības un sasniedz laika-telpas vienotību Augstākā Dievībā.
99.5RELIĢIJAS SOCIĀLIE ASPEKTI
99:5.1Lai gan reliģija ir tikai personiska garīga pieredze — pazīt Dievu kā Tēvu —, šīs pieredzes sekas — pazīt cilvēku kā brāli — ietver sevis pielāgošanu citiem "es" un tas ietver reliģiskās dzīves sociālo jeb grupas aspektu. Reliģija vispirms ir iekšēja jeb personiska pielāgošanās, un pēc tam tā kļūst par sociālās kalpošanas jeb grupas pielāgošanās jautājumu. Cilvēka sabiedriskuma fakts nenovēršami nosaka, ka radīsies reliģiskas grupas. Kas notiek ar šīm reliģiskajām grupām, lielā mērā ir atkarīgs no saprātīgas vadības. Primitīvā sabiedrībā reliģiskā grupa ne vienmēr ļoti atšķiras no ekonomiskajām vai politiskajām grupām. Reliģija vienmēr ir bijusi morāles sargs un sabiedrības stabilizētājs. Un tā joprojām ir taisnība, neraugoties uz daudzu mūsdienu sociālistu un humānistu pretējo mācību.
99:5.2Vienmēr paturiet prātā: Patiesa reliģija ir pazīt Dievu kā savu Tēvu un cilvēku kā savu brāli. Reliģija nav verdziska ticība soda draudiem vai maģiskiem solījumiem par nākotnes mistiskām balvām.
99:5.3Jēzus reliģija ir visdinamiskākā ietekme, kas jebkad aktivizējusi cilvēci. Jēzus sagrāva tradīcijas, iznīcināja dogmas un aicināja cilvēci sasniegt savus augstākos ideālus laikā un mūžībā — būt pilnīgiem, tāpat kā Tēvs debesīs ir pilnīgs.
99:5.4Reliģijai ir maz izredžu darboties, kamēr reliģiskā grupa nav atdalīta no visām pārējām grupām — debesu valstības garīgo locekļu sociālā apvienība.
99:5.5Doktrīna par cilvēka pilnīgo samaitātību iznīcināja lielu daļu reliģijas potenciāla radīt sociālas sekas ar pacilājošu raksturu un iedvesmojošu vērtību. Jēzus centās atjaunot cilvēka cieņu, paziņojot, ka visi cilvēki ir Dieva bērni.
99:5.6Jebkura reliģiska pārliecība, kas efektīvi garīgo ticīgo, noteikti radīs spēcīgas sekas šāda reliģioza cilvēka sociālajā dzīvē. Reliģiskā pieredze gara vadīta mirstīgā ikdienas dzīvē nemainīgi dod "gara augļus".
99:5.7Tikpat droši, kā cilvēki dalās savos reliģiskajos uzskatos, viņi rada kādu reliģisku grupu, kas galu galā rada kopīgus mērķus. Kādu dienu reliģiozi cilvēki sanāks kopā un patiešām īstenos sadarbību, pamatojoties uz ideālu un mērķu vienotību, nevis mēģinās to darīt, pamatojoties uz psiholoģiskiem viedokļiem un teoloģiskiem uzskatiem. Mērķiem, nevis ticības apliecībām, būtu jāapvieno reliģiozi cilvēki. Tā kā patiesa reliģija ir personiskas garīgās pieredzes jautājums, ir neizbēgami, ka katram reliģiozam indivīdam ir jābūt savai un personiskai šīs garīgās pieredzes realizācijas interpretācijai. Lai termins "ticība" apzīmē indivīda attiecības ar Dievu, nevis kredo formulējumu tam, par ko kāda mirstīgo grupa ir spējusi vienoties kā par kopīgu reliģisku attieksmi. "Vai tev ir ticība? Tad paturi to pie sevis."
99:5.8To, ka ticība ir saistīta tikai ar ideālo vērtību aptveršanu, parāda Jaunās Derības definīcija, kas paziņo, ka ticība ir cerēto lietu būtība un neredzamo lietu pierādījums.
99:5.9Primitīvais cilvēks maz pūlējās ietērpt savu reliģisko pārliecību vārdos. Viņa reliģija tika izdejota, nevis izdomāta. Mūsdienu cilvēki ir izdomājuši daudzas ticības apliecības un radījuši daudzus reliģiskās ticības pārbaudījumus. Nākotnes reliģiozajiem cilvēkiem ir jāizdzīvo sava reliģija, jāvelta sevi no visas sirds kalpošanai cilvēces brālībai. Ir pēdējais laiks, lai cilvēkam būtu tik personiska un cildena reliģiskā pieredze, ko varētu realizēt un izteikt tikai ar "jūtām, kas ir pārāk dziļas vārdiem".
99:5.10Jēzus neprasīja no saviem sekotājiem, lai viņi periodiski sapulcētos un skaitītu vārdu formu, kas norāda uz viņu kopīgajiem uzskatiem. Viņš tikai noteica, ka viņiem jāsapulcējas, lai faktiski kaut ko darītu — piedalītos kopīgajā mielastā, pieminot viņa dāvāšanas dzīvi Urantijā.
99:5.11Kādu kļūdu kristieši pieļauj, kad, pasniedzot Kristu kā augstāko garīgās vadības ideālu, viņi uzdrošinās prasīt Dievu apzinošiem vīriešiem un sievietēm noraidīt to Dievu zinošo vīru vēsturisko vadību, kuri pagājušajos laikmetos ir veicinājuši viņu konkrētās nacionālās vai rasu apgaismību.
99.6INSTITUCIONĀLĀ RELIĢIJA
99:6.1Sektantisms ir institucionālās reliģijas slimība, un dogmatisms ir garīgās dabas paverdzināšana. Ir daudz labāk, ja ir reliģija bez baznīcas, nekā baznīca bez reliģijas. Divdesmitā gadsimta reliģiskie satricinājumi paši par sevi neliecina par garīgo dekadenci. Apjukums nāk pirms izaugsmes, kā arī pirms iznīcināšanas.
99:6.2Reliģijas socializācijai ir reāls mērķis. Grupu reliģisko aktivitāšu mērķis ir dramatizēt reliģijas lojalitātes; palielināt patiesības, skaistuma un labestības vilinājumus; veicināt augstāko vērtību pievilcību; uzlabot nesavtīgas sadraudzības kalpošanu; slavēt ģimenes dzīves potenciālu; veicināt reliģisko izglītību; sniegt gudrus padomus un garīgo vadību; un veicināt grupas pielūgsmi. Un visas dzīvās reliģijas veicina cilvēcisku draudzību, saglabā morāli, veicina apkārtnes labklājību un atvieglo būtiskā evaņģēlija izplatīšanu par viņu attiecīgajiem mūžīgās pestīšanas vēstījumiem.
99:6.3Bet, kad reliģija kļūst institucionalizēta, tās spēks uz labu tiek ierobežots, savukārt ļaunuma iespējas ievērojami palielinās. Formalizētās reliģijas briesmas ir: uzskatu fiksācija un sentimentu kristalizācija; mantisko interešu uzkrāšanās līdz ar sekularizācijas pieaugumu; tendence standartizēt un pārakmeņot patiesību; reliģijas novirzīšana no kalpošanas Dievam uz kalpošanu baznīcai; vadītāju tieksme kļūt par administratoriem, nevis kalpotājiem; tendence veidot sektas un konkurējošus sadalījumus; nomācošas baznīcas autoritātes nodibināšana; aristokrātiskas "izredzētās tautas" attieksmes radīšana; neīstu un pārspīlētu priekšstatu par svētumu veicināšana; reliģijas rutinizācija un pielūgsmes pārakmeņošanās; tendence godināt pagātni, ignorējot tagadnes prasības; nespēja sniegt aktuālas reliģijas interpretācijas; sapīšanās ar laicīgo institūciju funkcijām; tā rada ļaunu reliģisko kastu diskrimināciju; tā kļūst par neiecietīgu pareizticības tiesnesi; tā nespēj noturēt azartiskā jaunatnes interesi un pakāpeniski zaudē pestīšanas evaņģēlija glābjošo vēsti par mūžīgo pestīšanu.
99:6.4Formālā reliģija ierobežo cilvēkus viņu personīgajās garīgajās aktivitātēs, tā vietā, lai atbrīvotu viņus pastiprinātai kalpošanai kā valstības cēlājiem.
99.7RELIĢIJAS IEGULDĪJUMS
99:7.1Lai gan baznīcām un visām citām reliģiskajām grupām vajadzētu palikt malā no visām laicīgajām aktivitātēm, tajā pašā laikā reliģija nedrīkst darīt neko, lai kavētu vai aizkavētu cilvēka institūciju sociālo koordināciju. Dzīvei jāturpina augt jēgpilnībā; cilvēkam jāturpina sava filozofijas reformācija un reliģijas noskaidrošana.
99:7.2Politiska zinātne ir jāveic ekonomikas un rūpniecības rekonstrukciju ar metodēm, ko tā mācās no sociālajām zinātnēm, un ar reliģiskas dzīves sniegtajām atziņām un motīviem. Visā sociālajā rekonstrukcijā reliģija nodrošina stabilizējošu lojalitāti transcendentam objektam, noturīgu mērķi aiz un virs tuvākā un laicīgā mērķa. Strauji mainīgas vides apjukuma vidū mirstīgajam cilvēkam ir vajadzīgs tālejošas kosmiskās perspektīvas uzturošais spēks.
99:7.3Reliģija iedvesmo cilvēku dzīvot drosmīgi un priecīgi virs zemes; tā apvieno pacietību ar kaisli, atziņu ar dedzību, līdzjūtību ar spēku un ideālus ar enerģiju.
99:7.4Cilvēks nekad nevar gudri izlemt laicīgus jautājumus vai pārvarēt personisko interešu egoismu, ja viņš nemeditē Dieva suverenitātes klātbūtnē un nerēķinās ar dievišķo nozīmju un garīgo vērtību realitātēm.
99:7.5Ekonomiskā savstarpējā atkarība un sociālā brālība galu galā novedīs pie brālības. Cilvēks pēc dabas ir sapņotājs, bet zinātne viņu atskurbina, lai reliģija šobrīd varētu viņu aktivizēt ar daudz mazākām briesmām izraisīt fanātiskas reakcijas. Ekonomiskās nepieciešamības saista cilvēku ar realitāti, un personīgā reliģiskā pieredze nostāda šo pašu cilvēku aci pret aci ar arvien paplašinošās un progresējošās kosmiskās pilsonības mūžīgajām realitātēm.
99:7.6[Nebadona Melhisedeka pasniegts.]