Dokuments 98: MELHISEDEKA MĀCĪBAS RIETUMOSDokuments 98
MELHISEDEKA MĀCĪBAS RIETUMOS

98:0.1Melhisedeka mācības Eiropā ienāca pa daudziem ceļiem, bet galvenokārt tās nāca caur Ēģipti un iemiesojās Rietumu filozofijā pēc tam, kad bija pamatīgi helenizētas un vēlāk kristianizētas. Rietumu pasaules ideāli pamatā bija sokratiski, un tās vēlākā reliģiskā filozofija kļuva par Jēzus filozofiju, kas tika pārveidota un kompromitēta saskarē ar topošo Rietumu filozofiju un reliģiju, un tas viss vainagojās ar kristīgo baznīcu.

98:0.2Ilgu laiku Eiropā Salemas misionāri veica savu darbību, pakāpeniski iekļaujoties daudzos kultos un rituālajās grupās, kas periodiski radās. Starp tiem, kas Salemas mācības uzturēja vistīrākajā formā, jāpiemin ciniķi. Šie ticības un paļāvības uz Dievu sludinātāji joprojām darbojās Romas Eiropā pirmajā gadsimtā pēc Kristus, vēlāk tie tika iekļauti jaunizveidotajā kristīgajā reliģijā.

98:0.3Liela daļa Salemas doktrīnas Eiropā izplatījās ar jūdu algotņu karavīru starpniecību, kuri piedalījās tik daudzās Rietumu militārajās cīņās. Senatnē jūdi bija slaveni gan ar militāro varonību, gan ar teoloģiskām īpatnībām.

98:0.4Grieķu filozofijas, jūdu teoloģijas un kristīgās ētikas pamatdoktrīnas būtībā bija agrāko Melhisedeka mācību atbalsis.

98:1.2Agrīno Salemas skolotāju ietekmi gandrīz iznīcināja tā sauktais āriešu iebrukums no Dienvideiropas un Austrumiem. Šie hellēņu iebrucēji atnesa sev līdzi antropomorfus Dieva konceptus, līdzīgus tiem, ko viņu āriešu līdzgaitnieki bija aiznesuši uz Indiju. Šis imports aizsāka grieķu dievu un dieviešu saimes evolūciju. Šī jaunā reliģija daļēji balstījās uz ienākošo hellēņu barbaru kultiem, bet tajā bija arī daļa no Grieķijas senāko iedzīvotāju mītiem.

98:1.3Hellēņu grieķi atklāja, ka Vidusjūras pasaulē lielākoties dominē mātes kults, un viņi uzspieda šīm tautām savu vīrišķo dievu Djausu-Zevu, kurš, līdzīgi Jahvem henoteisko semītu vidū, jau bija kļuvis par visa grieķu pakārtoto dievu panteona galvu. Un grieķi galu galā būtu sasnieguši patiesu monoteismu Zeva koncepcijā, ja vien viņi nebūtu saglabājuši Likteņa virsvaldību. Dievam ar galīgo vērtību pašam ir jābūt likteņa lēmējam un sūtības radītājam.

98:1.4Šo reliģiskās evolūcijas faktoru ietekmē drīz attīstījās tautas ticība bezrūpīgajiem Olimpa kalna dieviem – dieviem, kas bija vairāk cilvēciski nekā dievišķi, un dieviem, kurus inteliģentie grieķi nekad neuztvēra īpaši nopietni. Viņi ne pārāk mīlēja, ne arī pārāk baidījās no šīm pašu radītajām dievībām. Viņiem bija patriotiskas un rasu jūtas pret Zevu un viņa pusvīriešu un pusdievu saimi, bet viņi tos gandrīz nemaz negodināja un nepielūdza.

98:1.5Hellēņi tik ļoti piesātinājās ar agrāko Salemas skolotāju pretpriesteru doktrīnām, ka Grieķijā nekad neizveidojās nozīmīga priesteru kārta. Pat dievu tēlu veidošana vairāk kļuva par mākslas darbu, nevis par pielūgsmes objektu.

98:1.6Olimpiskie dievi ilustrē cilvēkam raksturīgo antropomorfismu. Taču grieķu mitoloģija bija vairāk estētiska nekā ētiska. Grieķu reliģija bija noderīga, jo tā attēloja visumu, ko pārvalda dievību grupa. Bet grieķu morāle, ētika un filozofija drīz vien attīstījās daudz tālāk par dieva konceptu, un šis nelīdzsvars starp intelektuālo un garīgo izaugsmi Grieķijai bija tikpat bīstams, kāds tas bija izrādījies Indijā.

98:2.2Tāda bija situācija, kad sestajā gadsimtā pirms Kristus Austrumi un Levante piedzīvoja garīgās apziņas atdzimšanu un jaunu atmodu ceļā uz monoteisma atzīšanu. Bet Rietumi nepiedalījās šajā jaunajā attīstībā; ne Eiropa, ne Ziemeļāfrika plaši nepiedalījās šajā reliģiskajā renesansē. Grieķi tomēr iesaistījās lieliskā intelektuālā progresā. Viņi bija sākuši pārvarēt bailes un vairs nemeklēja reliģiju kā pretlīdzekli tām, bet viņi neaptvēra, ka patiesa reliģija ir zāles pret dvēseles izsalkumu, garīgu nemieru un morālu izmisumu. Viņi meklēja dvēseles mierinājumu dziļās pārdomās – filozofijā un metafizikā. No pašsaglabāšanās – pestīšanas – apceres viņi pievērsās pašrealizācijai un pašizpratnei.

98:2.3Ar stingru domu grieķi mēģināja sasniegt drošības apziņu, kas kalpotu kā aizstājējs ticībai pestīšanai, taču viņi cieta pilnīgu neveiksmi. Tikai inteliģentākie no hellēņu tautu augstākajām šķirām spēja aptvert šo jauno mācību; bijušo paaudžu vergu pēcnācēju ierindas ļaudīm nebija spēju pieņemt šo jauno reliģijas aizstājēju.

98:2.4Filozofi nicināja visas pielūgsmes formas, neraugoties uz to, ka viņi gandrīz visi brīvi turējās pie ticības Salemas doktrīnai par “visuma Saprātu”, “Dieva ideju” un “Lielo Avotu”. Ciktāl grieķu filozofi atzina dievišķo un pārgalaīgo, viņi bija atklāti monoteistiski; viņi maz atzina visu Olimpisko dievu un dieviešu plejādi.

98:2.5Piektā un sestā gadsimta grieķu dzejnieki, īpaši Pindars, mēģināja reformēt grieķu reliģiju. Viņi pacēla tās ideālus, bet bija vairāk mākslinieki nekā reliģiozi cilvēki. Viņiem neizdevās izstrādāt metodi augstāko vērtību kopšanai un saglabāšanai.

98:2.6Ksenofans mācīja par vienu Dievu, bet viņa dievības koncepts bija pārāk panteistisks, lai būtu personisks Tēvs mirstīgajam cilvēkam. Anaksagors bija mehānists, izņemot to, ka viņš atzina Pirmcēloni, Sākotnējo Prātu. Sokrāts un viņa pēcteči Platons un Aristotelis mācīja, ka tikums ir zināšanas; labestība – dvēseles veselība; ka labāk ir ciest netaisnību, nekā būt tajā vainīgam, ka ir nepareizi atbildēt uz ļaunu ar ļaunu un ka dievi ir gudri un labi. Viņu galvenie tikumi bija: gudrība, drosme, mērenība un taisnīgums.

98:2.7Reliģiskās filozofijas evolūcija hellēņu un ebreju tautu vidū sniedz kontrastējošu ilustrāciju par baznīcas kā institūcijas funkciju kultūras progresa veidošanā. Palestīnā cilvēka domu tik ļoti kontrolēja priesteri un vadīja raksti, ka filozofija un estētika pilnībā pazuda reliģijā un morālē. Grieķijā gandrīz pilnīgs priesteru un “svēto rakstu” trūkums atstāja cilvēka prātu brīvu un neierobežotu, kā rezultātā notika pārsteidzoša domu dziļuma attīstība. Bet reliģija kā personiska pieredze nespēja iet kopsolī ar intelektuālajiem kosmosa dabas un realitātes pētījumiem.

98:2.8Grieķijā ticēšana bija pakļauta domāšanai; Palestīnā domāšana tika pakļauta ticēšanai. Liela daļa kristietības spēka ir saistīta ar to, ka tā ir daudz aizguvusi gan no ebreju morāles, gan no grieķu domas.

98:2.9Palestīnā reliģiskā dogma tik ļoti kristalizējās, ka apdraudēja turpmāko izaugsmi; Grieķijā cilvēka doma kļuva tik abstrakta, ka Dieva koncepts pārtapa miglainā panteistisku spekulāciju tvaikā, kas nemaz neatšķīrās no brahmanu filozofu bezpersoniskās Bezgalības.

98:2.10Bet tā laika vidusmēra cilvēki nespēja aptvert, nedz arī viņus īpaši interesēja grieķu filozofija par pašrealizāciju un abstraktu Dievību; viņi drīzāk alka pēc pestīšanas solījumiem, kas saistīti ar personisku Dievu, kurš varētu uzklausīt viņu lūgšanas. Viņi izraidīja filozofus, vajāja Salemas kulta atliekas – abas doktrīnas bija ļoti sajaukušās – un sagatavojās šausminošajam orģiastiskajam kritienam mistēriju kultu neprātā, kas tolaik pārņēma Vidusjūras zemes. Eleisīnas mistērijas izauga Olimpa panteona ietvaros, grieķu versija par auglības pielūgsmi; uzplauka Dionīsa dabas kults; labākais no kultiem bija Orfeja brālība, kuras morāles sludinājumi un pestīšanas solījumi daudziem šķita ļoti pievilcīgi.

98:2.11Visa Grieķija tika iesaistīta šajās jaunajās pestīšanas sasniegšanas metodēs, šajos emocionālajos un ugunīgajos ceremoniālos. Neviena nācija tik īsā laikā nebija sasniegusi tik augstas mākslinieciskās filozofijas virsotnes; neviena nebija radījusi tik attīstītu ētikas sistēmu praktiski bez Dievības un pilnīgi bez cilvēka pestīšanas solījuma; neviena nācija nebija tik ātri, dziļi un vardarbīgi iegrimusi tādos intelektuālās stagnācijas, morālās degradācijas un garīgā nabadzības dziļumos kā šīs pašas grieķu tautas, kad tās metās mistēriju kultu trakajā virpulī.

98:2.12Reliģijas ir ilgi pastāvējušas bez filozofiska atbalsta, bet maz filozofiju kā tādu ir ilgi pastāvējušas bez zināmas identifikācijas ar reliģiju. Filozofija attiecas pret reliģiju kā iecere pret rīcību. Bet ideālais cilvēka stāvoklis ir tāds, kurā filozofija, reliģija un zinātne ir sakausētas jēgpilnā vienotībā, kopīgi darbojoties gudrībai, ticībai un pieredzei.

98:3.2Lielajā monoteistiskajā Melhisedeka evaņģēlija renesansē sestajā gadsimtā pirms Kristus pārāk maz Salemas misionāru iekļuva Itālijā, un tie, kas to izdarīja, nespēja pārvarēt strauji izplatošās etrusku priesterības ietekmi ar tās jauno dievu un tempļu plejādi, kas viss tika organizēts Romas valsts reliģijā. Šī latīņu cilšu reliģija nebija tik nenopietna un alkatīga kā grieķu, nedz arī tik skarba un tirāniska kā ebreju; tā lielākoties sastāvēja no vienkāršu formu, solījumu un tabu ievērošanas.

98:3.3Romas reliģiju lielā mērā ietekmēja plašs kultūras imports no Grieķijas. Galu galā lielākā daļa Olimpisko dievu tika pārstādīti un iekļauti latīņu panteonā. Grieķi ilgi pielūdza ģimenes pavarda uguni – Hestija bija pavarda jaunavīgā dieviete; Vesta bija romiešu mājas dieviete. Zevs kļuva par Jupiteru; Afrodīte par Veneru; un tā tālāk cauri daudzajām Olimpiskajām dievībām.

98:3.4Romiešu jauniešu reliģiskā iniciācija bija viņu svinīgas veltīšanas brīdis valsts dienestam. Zvēresti un uzņemšana pilsonībā patiesībā bija reliģiskas ceremonijas. Latīņu tautas uzturēja tempļus, altārus un svētnīcas un krīzes brīžos vērsās pie orākuliem. Viņi saglabāja varoņu un vēlāk arī kristīgo svēto kaulus.

98:3.5Šī formālā un bezemocionālā pseidoreliģiskā patriotisma forma bija lemta sabrukumam, tāpat kā grieķu augsti intelektuālā un mākslinieciskā pielūgsme bija gājusi bojā mistēriju kultu dedzīgās un dziļi emocionālās pielūgsmes priekšā. Lielākais no šiem postošajiem kultiem bija Dieva Mātes sektas mistēriju reliģija, kuras galvenā mītne tajos laikos atradās tieši tagadējās Sv. Pētera baznīcas vietā Romā.

98:3.6Jaunā Romas valsts uzvarēja politiski, bet savukārt to pašu iekaroja kulti, rituāli, mistērijas un dievu koncepcijas no Ēģiptes, Grieķijas un Levantes. Šie ievestie kulti turpināja plaukt visā Romas valstī līdz pat Augusta laikiem, kurš, tīri politisku un pilsonisku iemeslu dēļ, veica varonīgu un nedaudz veiksmīgu mēģinājumu iznīcināt mistērijas un atdzīvināt vecāko politisko reliģiju.

98:3.7Viens no valsts reliģijas priesteriem pastāstīja Augustam par agrākajiem Salemas skolotāju mēģinājumiem izplatīt doktrīnu par vienu Dievu, galīgo Dievību, kas valda pār visām pārdabiskajām būtnēm; un šī ideja tik ļoti iesakņojās imperatorā, ka viņš uzcēla daudzus tempļus, piepildīja tos ar skaistiem tēliem, reorganizēja valsts priesterību, atjaunoja valsts reliģiju, iecēla sevi par visu virspriestera pienākumu izpildītāju un kā imperators nekavējās pasludināt sevi par augstāko dievu.

98:3.8Šī jaunā Augusta pielūgsmes reliģija plauka un tika ievērota visā impērijā viņa dzīves laikā, izņemot Palestīnu, jūdu mājvietu. Un šis cilvēcisko dievu laikmets turpinājās, līdz oficiālajā romiešu kultā bija vairāk nekā četrdesmit pašpaaugstinātu cilvēcisko dievību saraksts, un visi apgalvoja, ka ir brīnumaini dzimuši un tiem piemīt citas pārcilvēciskas īpašības.

98:3.9Pēdējo izsīkstošās Salemas ticīgo grupas pretošanos izrādīja dedzīga sludinātāju grupa – ciniķi, kuri mudināja romiešus atteikties no saviem mežonīgajiem un bezjēdzīgajiem reliģiskajiem rituāliem un atgriezties pie pielūgsmes formas, kas iemiesoja Melhisedeka evaņģēliju, kāds tas bija pārveidots un piesārņots saskarē ar grieķu filozofiju. Bet tautas plašās masas ciniķus noraidīja; viņi deva priekšroku ienirt mistēriju rituālos, kas ne tikai piedāvāja cerības uz personisku pestīšanu, bet arī apmierināja vēlmi pēc izklaides, satraukuma un izpriecām.

98:4..53. Irāņu Mitras pielūgsmes kults kā grēcīgās cilvēces glābējs un pestītājs.

98:4.2Trīs mistēriju kulti, kas kļuva vispopulārākie, bija:

98:4.31. Frīģiešu Kibeles un viņas dēla Atisa kults.

98:4.42. Ēģiptiešu Ozīrisa un viņa mātes Izīdas kults.

98:4.6Frīģiešu un ēģiptiešu mistērijas mācīja, ka dievišķais dēls (attiecīgi Atiss un Ozīriss) ir piedzīvojis nāvi un ticis augšāmcelts ar dievišķu spēku, un vēl, ka visi, kas ir pareizi iesvētīti mistērijā un kas dievbijīgi svin dieva nāves un augšāmcelšanās gadadienu, tādējādi kļūs par viņa dievišķās dabas un nemirstības līdzdalībniekiem.

98:4.7Frīģiešu ceremonijas bija iespaidīgas, bet pazemojošas; viņu asiņainie svētki norāda, cik degradētas un primitīvas kļuva šīs Levantes mistērijas. Svētākā diena bija Melnā Piektdiena, “asiņu diena”, pieminot Atisa paša izraisīto nāvi. Pēc trīs dienu ilgas Atisa upura un nāves svinēšanas svētki pārvērtās priekā par godu viņa augšāmcelšanai.

98:4.8Izīdas un Ozīrisa pielūgsmes rituāli bija izsmalcinātāki un iespaidīgāki nekā frīģiešu kulta rituāli. Šis ēģiptiešu rituāls tika veidots ap leģendu par seno Nīlas dievu, dievu, kurš nomira un tika augšāmcelts, un šis koncepts tika atvasināts, novērojot ikgadējo veģetācijas augšanas apstāšanos, kam sekoja visu dzīvo augu atjaunošanās pavasarī. Šo mistēriju kultu ievērošanas neprāts un viņu ceremoniālu orģijas, kurām vajadzēja novest pie dievišķības apjausmes “entuziasma”, dažkārt bija ļoti pretīgas.

98:5.2Mitras kults radās Irānā un ilgi pastāvēja savā dzimtenē, neskatoties uz Zoroastra sekotāju kareivīgo pretestību. Bet līdz brīdim, kad mitraisms sasniedza Romu, tas bija ievērojami uzlabojies, absorbējot daudzas Zoroastra mācības. Galvenokārt caur Mitras kultu Zoroastra reliģija ietekmēja vēlāk parādījušos kristietību.

98:5.3Mitras kults attēloja kareivīgu dievu, kas cēlies no liela klints bluķa, veicis varonīgus darbus un licis ūdenim izplūst no klints, kurai trāpījušas viņa bultas. Bija plūdi, no kuriem viens cilvēks izglābās īpaši būvētā laivā, un pēdējais vakarēdiens, ko Mitra svinēja kopā ar saules dievu, pirms viņš pacēlās debesīs. Šis saules dievs jeb Sol Invictus (Neuzvaramā Saule) bija zoroastrisma Ahura-Mazdas dievības koncepta deģenerācija. Mitra tika uzskatīts par saules dieva izdzīvojušo cīnītāju viņa cīņā ar tumsas dievu. Un, atzinībā par mītiskā svētā vērša nogalināšanu, Mitra tika padarīts nemirstīgs, tiekot paaugstināts par cilvēces aizbildni augstāko dievu vidū.

98:5.4Šī kulta piekritēji pielūdza alās un citās slepenās vietās, dziedot himnas, murminot maģiskus vārdus, ēdot upurdzīvnieku gaļu un dzerot asinis. Viņi pielūdza trīs reizes dienā, ar īpašām iknedēļas ceremonijām saules dieva dienā un ar visgreznāko svinēšanu ikgadējos Mitras svētkos, divdesmit piektajā decembrī. Tika uzskatīts, ka piedalīšanās sakramentā nodrošina mūžīgo dzīvību, tūlītēju pāriešanu pēc nāves pie Mitras, lai tur svētlaimē gaidītu līdz tiesas dienai. Tiesas dienā Mitras debesu atslēgas atslēgtu Paradīzes vārtus ticīgo uzņemšanai; pēc tam visi nekristītie no dzīvajiem un mirušajiem tiktu iznīcināti, Mitram atgriežoties uz zemes. Tika mācīts, ka, cilvēkam nomirstot, viņš dodas Mitras priekšā uz tiesu, un ka pasaules galā Mitra izsauks visus mirušos no viņu kapiem, lai stātos pēdējās tiesas priekšā. Ļaunos iznīcinās uguns, un taisnīgie valdīs kopā ar Mitru mūžīgi.

98:5.5Sākumā tā bija reliģija tikai vīriešiem, un bija septiņi dažādi ordeņi, kuros ticīgie varēja tikt secīgi iesvētīti. Vēlāk ticīgo sievas un meitas tika uzņemtas Lielās Mātes tempļos, kas atradās blakus Mitras tempļiem. Sieviešu kults bija Mitras rituāla un frīģiešu Kibeles, Atisa mātes, kulta ceremoniju sajaukums.

98:6.2Tādējādi Rietumu reliģija nīkuļoja līdz skeptiķu, ciniķu, epikūriešu un stoiķu dienām, bet pats galvenais – līdz lielās cīņas laikiem starp mitraismu un Pāvila jauno reliģiju – kristietību.

98:6.3Trešajā gadsimtā pēc Kristus Mitras un kristiešu baznīcas bija ļoti līdzīgas gan pēc izskata, gan rituāla rakstura. Lielākā daļa šādu pielūgsmes vietu atradās pazemē, un abās bija altāri, uz kuru fona dažādi tika attēlotas glābēja ciešanas, kurš bija atnesis pestīšanu grēku nolādētajai cilvēcei.

98:6.4Mitras pielūdzējiem vienmēr bija bijis paradums, ienākot templī, iemērkt pirkstus svētajā ūdenī. Un, tā kā dažos apgabalos bija tādi, kas vienlaikus piederēja abām reliģijām, viņi ieviesa šo paražu lielākajā daļā kristiešu baznīcu Romas tuvumā. Abas reliģijas izmantoja kristības un piedalījās maizes un vīna sakramentā. Viena lielā atšķirība starp mitraismu un kristietību, neskaitot Mitras un Jēzus raksturus, bija tā, ka viena iedrošināja militārismu, bet otra bija ultrapacifistiska. Mitraisms ar savu toleranci pret citām reliģijām (izņemot vēlāko kristietību) noveda pie tā galīgā sabrukuma. Bet izšķirošais faktors cīņā starp abām bija sieviešu uzņemšana pilntiesīgā kristīgās ticības sadraudzībā.

98:6.5Galu galā nominālā kristīgā ticība dominēja Rietumos. Grieķu filozofija sniedza ētiskās vērtības konceptus; mitraisms – pielūgsmes rituālu; un kristietība kā tāda – morālo un sociālo vērtību saglabāšanas tehniku.

98:7.2Šī dokumenta uzdevums nav aplūkot kristīgās reliģijas izcelsmi un izplatību. Pietiek pateikt, ka tā ir veidota ap Jēzus no Nācaretes personu, cilvēka veidolā iemiesojušos Nebadona Mihaila Dēlu, kurš Urantijā pazīstams kā Kristus, svaidītais. Kristietību visā Levantē un Rietumos izplatīja šī galilieša sekotāji, un viņu misionāru degsme līdzinājās viņu izcilo priekšteču, setītu un salemītu, kā arī viņu nopietno Āzijas laikabiedru, budistu skolotāju, degsmei.

98:7.3Kristīgā reliģija kā Urantijas ticības sistēma radās, apvienojoties šādām mācībām, ietekmēm, uzskatiem, kultiem un personīgām individuālām attieksmēm:

98:7.41. Melhisedeka mācības, kas ir pamatfaktors visās Rietumu un Austrumu reliģijās, kuras radušās pēdējo četru tūkstošu gadu laikā.

98:7.52. Ebreju morāles, ētikas, teoloģijas sistēma un ticība gan Providencei, gan augstākajam Jahvem.

98:7.63. Zoroastriešu koncepcija par cīņu starp kosmisko labo un ļauno, kas jau bija atstājusi nospiedumu gan jūdaismā, gan mitraismā. Ilgstošā saskarē, kas pavadīja cīņas starp mitraismu un kristietību, irāņu pravieša doktrīnas kļuva par spēcīgu faktoru, nosakot Jēzus mācību helenizēto un latinizēto versiju dogmu, principu un kosmoloģijas teoloģisko un filozofisko veidolu un struktūru.

98:7.74. Mistēriju kulti, īpaši mitraisms, bet arī Lielās Mātes pielūgsme frīģiešu kultā. Pat leģendas par Jēzus dzimšanu Urantijā tika aptraipītas ar romiešu versiju par irāņu glābēja-varoņa Mitras brīnumaino dzimšanu, kura atnākšanu uz zemes esot pieredzējis tikai nedaudzi dāvanas nesoši gani, kurus par šo gaidāmo notikumu bija informējuši eņģeļi.

98:7.85. Vēsturiskais fakts par Jošua ben Jozefa cilvēcisko dzīvi, Jēzus no Nācaretes kā pagodinātā Kristus, Dieva Dēla, realitāte.

98:7.96. Pāvila no Tarsas personīgais viedoklis. Un jāatzīmē, ka mitraisms bija dominējošā reliģija Tarsā viņa pusaudža gados. Pāvils pat nenojauta, ka viņa labi domātās vēstules saviem pievērstajiem kādreiz vēlāki kristieši uzskatīs par “Dieva vārdu”. Šādus labu gribošus skolotājus nevar saukt pie atbildības par to, kā viņu rakstus izmantoja vēlāko dienu pēcteči.

98:7.107. Hellēnisma tautu filozofiskā doma, no Aleksandrijas un Antiohijas cauri Grieķijai līdz Sirakūzām un Romai. Grieķu filozofija bija vairāk saskaņā ar Pāvila kristietības versiju nekā ar jebkuru citu tā laika reliģisko sistēmu un kļuva par svarīgu faktoru kristietības panākumiem Rietumos. Grieķu filozofija apvienojumā ar Pāvila teoloģiju joprojām veido Eiropas ētikas pamatu.

98:7.11Kad Jēzus sākotnējās mācības iekļuva Rietumos, tās kļuva rietumnieciskotas, un, kļūstot rietumnieciskotām, tās sāka zaudēt savu potenciālo universālo pievilcību visām rasēm un cilvēku veidiem. Kristietība šodien ir kļuvusi par reliģiju, kas labi pielāgota balto rasu sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām paražām. Tā jau sen vairs nav Jēzus reliģija, lai gan tā joprojām drosmīgi attēlo skaistu reliģiju par Jēzu tiem indivīdiem, kuri patiesi cenšas sekot tās mācības ceļam. Tā ir glorificējusi Jēzu kā Kristu, Mesiānisko Dieva svaidīto, bet lielā mērā ir aizmirsusi Skolotāja personīgo evaņģēliju: Dieva Tēvišķību un visu cilvēku universālo brālību.

98:7.12Un šis ir garais stāsts par Makiventas Melhisedeka mācībām Urantijā. Ir pagājuši gandrīz četri tūkstoši gadu, kopš šis Nebadona ārkārtas Dēls sevi dāvāja Urantijai, un šajā laikā “El Eljona, Visaugstākā Dieva, priestera” mācības ir sasniegušas visas rases un tautas. Un Makiventa bija veiksmīgs, sasniedzot savas neparastās dāvāšanas mērķi; kad Mihails gatavojās parādīties Urantijā, Dieva koncepts pastāvēja vīriešu un sieviešu sirdīs – tas pats Dieva koncepts, kas joprojām no jauna liesmo daudzo Vispārējā Tēva bērnu dzīvajā garīgajā pieredzē, kad viņi dzīvo savas intriģējošās laicīgās dzīves uz virpuļojošajām kosmosa planētām.

98:7.13[Sniedzis Nebadona Melhisedeks.]