100:0.1Dinamiskas reliģiskās dzīves pieredze pārveido viduvēju indivīdu par ideālistiska spēka personību. Reliģija kalpo visu progresam, veicinot katra indivīda progresu, un katra progress tiek palielināts ar visu sasniegumiem.
100:0.2Garīgo augšanu savstarpēji stimulē cieša saikne ar citiem reliģiskiem cilvēkiem. Mīlestība nodrošina augsni reliģiskai augšanai — objektīvs vilinājums subjektīvās gandarījuma vietā — tomēr tā sniedz augstāko subjektīvo apmierinājumu. Un reliģija cildina ikdienas dzīves banālo vienmuļību.
100.1RELIĢISKĀ AUGŠANA
100:1.1Kaut arī reliģija veicina nozīmju augšanu un vērtību paaugstināšanu, ļaunums vienmēr rodas, kad tīri personiski vērtējumi tiek pacelti absolūtu līmenī. Bērns vērtē pieredzi atbilstoši baudas saturam; briedums ir proporcionāls personiskās baudas aizstāšanai ar augstākām nozīmēm, pat uzticībai augstākajām koncepcijām daudzveidīgās dzīves situācijās un kosmiskajās attiecībās.
100:1.2Daži cilvēki ir pārāk aizņemti, lai augtu, un tāpēc viņiem draud nopietnas garīgās fiksācijas briesmas. Ir jānodrošina nozīmju augšana dažādos vecumos, secīgās kultūrās un progresējošas civilizācijas mainīgajos posmos. Galvenie augšanas kavētāji ir aizspriedumi un nezināšana.
100:1.3Dodiet katram augošam bērnam iespēju audzēt savu reliģisko pieredzi; neuzspiediet viņam gatavu pieaugušā pieredzi. Atcerieties, ka ikgadējs progress noteiktā izglītības režīmā ne vienmēr nozīmē intelektuālu progresu, vēl jo mazāk garīgu augšanu. Vārdu krājuma paplašināšana nenozīmē rakstura attīstību. Augšanu patiesi nenorāda tikai produkti, bet gan progress. Patiesu izglītības augšanu norāda ideālu paaugstināšana, pieaugoša vērtību novērtēšana, jaunas vērtību nozīmes un palielināta uzticība augstākajām vērtībām.
100:1.4Bērnus paliekoši iespaido tikai viņu pieaugušo līdzgaitnieku uzticība; priekšraksti vai pat piemērs nav ilgstoši ietekmīgi. Uzticīgi cilvēki ir augoši cilvēki, un augšana ir iespaidīga un iedvesmojoša realitāte. Dzīvojiet uzticīgi šodien — audziet — un rītdiena parūpēsies pati par sevi. Ātrākais veids, kā kurkulim kļūt par vardi, ir katru mirkli uzticīgi dzīvot kā kurkulim.
100:1.5Reliģiskajai augšanai būtiskā augsne paredz progresīvu pašrealizācijas dzīvi, dabisko tieksmju koordināciju, zinātkāres izmantošanu un saprātīgu piedzīvojumu baudīšanu, gandarījuma sajūtu piedzīvošanu, baiļu stimula darbību uzmanībai un apzināšanai, brīnuma vilinājumu un normālu mazuma, pazemības apziņu. Augšana ir atkarīga arī no personības atklāšanas, ko pavada paškritika — sirdsapziņa, jo sirdsapziņa patiesībā ir sevis kritizēšana, ko veic paša vērtību ieradumi, personiskie ideāli.
100:1.6Reliģisko pieredzi izteikti ietekmē fiziskā veselība, iedzimtais temperaments un sociālā vide. Taču šie laicīgie apstākļi nekavē iekšējo garīgo progresu dvēselei, kura ir veltīta Debesu Tēva gribas pildīšanai. Visos normālos mirstīgajos ir noteiktas iedzimtas dziņas uz augšanu un pašrealizāciju, kas darbojas, ja tās netiek īpaši kavētas. Drošs paņēmiens, kā veicināt šo garīgās augšanas potenciāla pamata dotumu, ir uzturēt sirsnīgas nodošanās attieksmi augstākajām vērtībām.
100:1.7Reliģiju nevar dāvināt, saņemt, aizdot, iemācīties vai pazaudēt. Tā ir personiska pieredze, kas aug proporcionāli augošajiem galīgo vērtību meklējumiem. Tādējādi kosmiskā augšana ir atkarīga no nozīmju uzkrāšanās un aizvien pieaugošās vērtību paaugstināšanas. Bet pats cildenums vienmēr ir neapzināta augšana.
100:1.8Reliģiskie domāšanas un rīcības paradumi veicina garīgās augšanas ekonomiju. Var attīstīt reliģisku noslieci uz labvēlīgu reakciju pret garīgiem stimuliem, sava veida nosacītu garīgo refleksu. Paradumi, kas veicina reliģisko augšanu, ietver kultivētu jūtīgumu pret dievišķām vērtībām, reliģiskas dzīves atpazīšanu citos, reflektīvu meditāciju par kosmiskajām nozīmēm, pielūgsmes pilnu problēmu risināšanu, dalīšanos savā garīgajā dzīvē ar līdzcilvēkiem, izvairīšanos no egoisma, atteikšanos pārmērīgi paļauties uz dievišķo žēlastību, dzīvošanu kā Dieva klātbūtnē. Reliģiskās augšanas faktori var būt apzināti, bet pati augšana vienmēr ir neapzināta.
100:1.9Tomēr reliģiskās augšanas neapzinātais raksturs nenozīmē, ka tā ir darbība, kas funkcionē iespējamos cilvēka intelekta zemapziņas valstībās; drīzāk tas nozīmē radošas darbības mirstīgā prāta pār-apziņas līmeņos. Neapzinātas reliģiskās augšanas realitātes apzināšanās pieredze ir vienīgais pozitīvais pierādījums pār-apziņas funkcionālajai eksistencei.
100.2GARĪGĀ AUGŠANA
100:2.1Garīgā attīstība ir atkarīga, pirmkārt, no dzīvas garīgās saiknes uzturēšanas ar patiesiem garīgiem spēkiem un, otrkārt, no pastāvīgas garīgu augļu nešanas: sniedzot kalpošanu saviem līdzcilvēkiem ar to, kas saņemts no saviem garīgajiem labdariem. Garīgais progress ir atkarīgs no intelektuālas garīgā nabadzības atzīšanas, kas saistīta ar pilnības-alku pašapziņu, vēlmi pazīt Dievu un līdzināties viņam, no visas sirds apņemoties pildīt Debesu Tēva gribu.
100:2.2Garīgā augšana vispirms ir vajadzību apzināšanās, pēc tam nozīmju saskatīšana un tad vērtību atklāšana. Patiesas garīgās attīstības pierādījums ir cilvēciska personība, kuru motivē mīlestība, aktivizē nesavtīga kalpošana un kurā dominē no visas sirds veikta Dievišķības pilnības ideālu pielūgsme. Un visa šī pieredze veido reliģijas realitāti pretstatā vienkāršiem teoloģiskiem uzskatiem.
100:2.3Reliģija var progresēt līdz tādam pieredzes līmenim, kur tā kļūst par apgaismotu un gudru garīgās reakcijas paņēmienu attiecībā uz visumu. Šāda cildināta reliģija var darboties trīs cilvēka personības līmeņos: intelektuālajā, morontiālajā un garīgajā; prātā, evolvējošajā dvēselē un ar iekšienē mītošo garu.
100:2.4Garīgums vienlaikus kļūst par rādītāju tam, cik tuvu cilvēks ir Dievam, un par mēru tam, cik noderīgs viņš ir līdzcilvēkiem. Garīgums uzlabo spēju atklāt skaistumu lietās, atpazīt patiesību nozīmēs un atklāt labestību vērtībās. Garīgo attīstību nosaka spēja to sasniegt, un tā ir tieši proporcionāla mīlestības egoistisko īpašību izskaušanai.
100:2.5Faktiskais garīgais statuss ir Dievības sasniegšanas, Saskaņotāja saskaņošanās mērs. Garīguma galīguma sasniegšana ir līdzvērtīga maksimālās realitātes, maksimālās Dievam-līdzības sasniegšanai. Mūžīgā dzīve ir nebeidzami bezgalīgu vērtību meklējumi.
100:2.6Cilvēka pašrealizācijas mērķim jābūt garīgam, nevis materiālam. Vienīgās realitātes, pēc kurām ir vērts tiekties, ir dievišķas, garīgas un mūžīgas. Mirstīgajam cilvēkam ir tiesības baudīt fiziskas baudas un gūt apmierinājumu no cilvēciskām pieķeršanās jūtām; viņam nāk par labu uzticība cilvēciskām apvienībām un laicīgām institūcijām; bet tie nav mūžīgie pamati, uz kuriem celt nemirstīgo personību, kurai jāpārvar telpa, jāuzvar laiks un jā sasniedz dievišķās pilnības un noslēdzēja kalpošanas mūžīgais liktenis.
100:2.7Jēzus attēloja Dievu-zinošā mirstīgā dziļo pārliecību, kad viņš teica: “Kas gan Dievu-zinošam valstības ticīgajam nozīmē, ja visas zemes lietas sabrūk?” Laicīgās drošības ir ievainojamas, bet garīgās drošības ir neieņemamas. Kad cilvēcisko likstu, egoisma, nežēlības, naida, ļaunprātības un greizsirdības plūdu viļņi sitas ap mirstīgo dvēseli, jūs varat būt droši, ka pastāv viens iekšējs bastions, gara citadele, kas ir absolūti neuzbrukama; vismaz tā tas ir ar katru cilvēcisko būtni, kas ir veltījusi savas dvēseles saglabāšanu mūžīgā Dieva iekšienē mītošajam garam.
100:2.8Pēc šāda garīga sasnieguma, neatkarīgi no tā, vai tas iegūts pakāpeniskā augšanā vai specifiskā krīzē, notiek jauna personības orientācija, kā arī jauna vērtību standarta attīstība. Šādi garā-dzimuši indivīdi dzīvē ir tik pārmotivēti, ka viņi var mierīgi noskatīties, kā viņu lolotākās ambīcijas iet bojā un viņu dedzīgākās cerības sabrūk; viņi pavisam noteikti zina, ka šādas katastrofas ir tikai pārorientējošas kataklizmas, kas sagrauj cilvēka laicīgos radījumus, pirms tiek celtas cildenākas un paliekošākas realitātes jaunā un augstākā visuma sasniegumu līmenī.
100.3AUGSTĀKĀS VĒRTĪBAS KONCEPCIJAS
100:3.1Reliģija nav paņēmiens statiska un svētlaimīga prāta miera sasniegšanai; tas ir impulss dvēseles organizēšanai dinamiskai kalpošanai. Tā ir visas personības iesaistīšana uzticīgā kalpošanā, mīlot Dievu un kalpojot cilvēkam. Reliģija maksā jebkuru cenu, kas nepieciešama, lai sasniegtu augstāko mērķi, mūžīgo balvu. Reliģiskajā uzticībā ir iesvētīta pilnība, kas ir izcili cildena. Un šīs uzticības ir sociāli efektīvas un garīgi progresīvas.
100:3.2Reliģiskam cilvēkam vārds Dievs kļūst par simbolu, kas nozīmē tuvošanos augstākajai realitātei un dievišķās vērtības atzīšanu. Cilvēka simpātijas un antipātijas nenosaka labo un ļauno; morālās vērtības neizaug no vēlmju piepildījuma vai emocionālas vilšanās.
100:3.3Pārdomājot vērtības, jums ir jānošķir tas, kas ir vērtība, no tā, kam ir vērtība. Jums ir jāatpazīst saistība starp patīkamām darbībām un to jēgpilno integrāciju un pastiprināto realizāciju aizvien augstākos un augstākos cilvēciskās pieredzes līmeņos.
100:3.4Jēga ir kaut kas, ko pieredze pievieno vērtībai; tā ir vērtību novērtējoša apziņa. Izolēta un tīri egoistiska bauda var nozīmēt faktisku nozīmju devalvāciju, bezjēdzīgu baudījumu, kas robežojas ar relatīvu ļaunumu. Vērtības ir pieredzes, kad realitātes ir jēgpilnas un mentāli saistītas, kad šādas attiecības atpazīst un novērtē prāts.
100:3.5Vērtības nekad nevar būt statiskas; realitāte nozīmē pārmaiņas, augšanu. Pārmaiņas bez augšanas, nozīmes paplašināšanās un vērtības paaugstināšanas ir bezvērtīgas — ir potenciāls ļaunums. Jo augstāka ir kosmiskās adaptācijas kvalitāte, jo vairāk jēgas ir jebkurai pieredzei. Vērtības nav konceptuālas ilūzijas; tās ir reālas, bet vienmēr ir atkarīgas no attiecību fakta. Vērtības vienmēr ir gan aktuālas, gan potenciālas — nevis tas, kas bija, bet tas, kas ir un kas būs.
100:3.6Aktuālā un potenciālā saistība ir līdzvērtīga augšanai, pieredzes vērtību realizācijai. Bet augšana nav tikai progress. Progress vienmēr ir jēgpilns, bet bez augšanas tas ir relatīvi bezvērtīgs. Cilvēka dzīves augstākā vērtība ir vērtību augšana, progress nozīmēs un abu šo pieredžu kosmiskās savstarpējās saistības realizācija. Un šāda pieredze ir līdzvērtīga Dieva-apziņai. Šāds mirstīgais, lai arī nav pārdabisks, patiesi kļūst pārcilvēcisks; evolvē nemirstīga dvēsele.
100:3.7Cilvēks nevar izraisīt augšanu, bet viņš var nodrošināt labvēlīgus apstākļus. Augšana vienmēr ir neapzināta, vai tā būtu fiziska, intelektuāla vai garīga. Tā aug mīlestība; to nevar radīt, izgatavot vai nopirkt; tai ir jāaug. Evolūcija ir kosmisks augšanas paņēmiens. Sociālo augšanu nevar nodrošināt ar likumdošanu, un morālā augšana netiek panākta ar uzlabotu administrēšanu. Cilvēks var izgatavot mašīnu, bet tās patiesā vērtība ir jāgūst no cilvēciskās kultūras un personiskā novērtējuma. Cilvēka vienīgais ieguldījums augšanā ir viņa personības kopējo spēku mobilizācija — dzīva ticība.
100.4AUGŠANAS PROBLĒMAS
100:4.1Reliģiska dzīve ir veltīta dzīve, un veltīta dzīve ir radoša dzīve, oriģināla un spontāna. Jaunas reliģiskas atziņas rodas no konfliktiem, kas rosina izvēlēties jaunus un labākus reakciju ieradumus vecāku un zemāku reakciju modeļu vietā. Jaunas nozīmes parādās tikai konflikta vidū; un konflikts pastāv tikai tad, ja atsakās pieņemt augstākās vērtības, ko ietver pārākas nozīmes.
100:4.2Reliģiski sarežģījumi ir neizbēgami; nevar būt augšanas bez psihiska konflikta un garīga satraukuma. Filozofiska dzīves standarta organizēšana prātā rada ievērojamu satricinājumu filozofiskajās jomās. Uzticība diženajam, labajam, patiesajam un cēlajam netiek īstenota bez cīņas. Pūles ir saistītas ar garīgās redzes noskaidrošanu un kosmiskās atziņas uzlabošanu. Un cilvēka intelekts protestē pret atradināšanu no pastāvēšanas uz laicīgās eksistences negarīgajām enerģijām. Kūtrais dzīvnieciskais prāts pretojas pūlēm, kas nepieciešamas, lai cīnītos ar kosmisko problēmu risināšanu.
100:4.3Bet lielā reliģiskās dzīves problēma ir uzdevums apvienot personības dvēseles spēkus ar MĪLESTĪBAS dominanti. Veselība, garīgā efektivitāte un laime rodas no fizisko sistēmu, prāta sistēmu un gara sistēmu apvienošanas. Par veselību un saprātu cilvēks saprot daudz, bet par laimi viņš ir sapratis ļoti maz. Augstākā laime ir nesaraujami saistīta ar garīgo progresu. Garīgā augšana sniedz paliekošu prieku, mieru, kas pārspēj visu saprašanu.
100:4.4Fiziskajā dzīvē maņas stāsta par lietu esamību; prāts atklāj nozīmju realitāti; bet garīgā pieredze indivīdam atklāj patiesās dzīves vērtības. Šie augstie cilvēciskās dzīves līmeņi tiek sasniegti augstākajā mīlestībā uz Dievu un nesavtīgā cilvēka mīlestībā. Ja jūs mīlat savus līdzcilvēkus, jums ir jābūt atklājušiem viņu vērtības. Jēzus tik ļoti mīlēja cilvēkus, jo viņš tos tik augstu vērtēja. Vislabāk jūs varat atklāt vērtības savos līdzgaitniekos, atklājot viņu motivāciju. Ja kāds jūs kaitina, izraisa aizvainojuma jūtas, jums vajadzētu līdzjūtīgi censties saskatīt viņa viedokli, viņa iemeslus šādai nevēlamai rīcībai. Tiklīdz jūs sapratīsiet savu tuvāko, jūs kļūsiet iecietīgs, un šī iecietība pāraugs draudzībā un nobriedīs par mīlestību.
100:4.5Garā uzburiet ainu ar vienu no saviem primitīvajiem alu laikmeta priekštečiem — īsu, kroplīgu, netīru, rūcošu vīra milzeni, kurš stāv platām kājām, paceltu vāli, elpojot naidu un animozitāti, nikni raugoties tieši uz priekšu. Šāda aina diez vai attēlo dievišķo cilvēka cieņu. Bet ļaujiet mums palielināt ainu. Šī animētā cilvēka priekšā tup zobenzobu tīģeris. Aiz viņa sieviete un divi bērni. Jūs nekavējoties atpazīstat, ka šāda aina simbolizē sākumu daudzam tam, kas cilvēku rasē ir smalks un cēls, bet vīrietis abās ainās ir viens un tas pats. Tikai otrajā skicē jums ir dots plašāks horizonts. Tajā jūs saskatāt šī evolvējošā mirstīgā motivāciju. Viņa attieksme kļūst slavējama, jo jūs viņu saprotat. Ja jūs tikai spētu izprast savu līdzgaitnieku motīvus, cik daudz labāk jūs viņus saprastu. Ja jūs tikai spētu pazīt savus līdzcilvēkus, jūs galu galā viņus iemīlētu.
100:4.6Jūs nevarat patiesi mīlēt savus līdzcilvēkus tikai ar gribas aktu. Mīlestība dzimst tikai no pamatīgas sava tuvākā motīvu un jūtu izpratnes. Nav tik svarīgi mīlēt visus cilvēkus šodien, kā katru dienu iemācīties mīlēt vēl vienu cilvēcisku būtni. Ja katru dienu vai katru nedēļu jūs sasniedzat izpratni par vēl vienu no saviem līdzcilvēkiem, un ja tas ir jūsu spēju robežās, tad jūs noteikti socializējat un patiesi garīgā veidā bagātināt savu personību. Mīlestība ir lipīga, un, kad cilvēciskā nodošanās ir inteliģenta un gudrā, mīlestība ir lipīgāka par naidu. Bet tikai patiesa un nesavtīga mīlestība ir patiesi lipīga. Ja katrs mirstīgais varētu kļūt par dinamiskas pieķeršanās fokusu, šis labvēlīgais mīlestības vīruss drīz vien tā pārņemtu cilvēces sentimentālo emociju plūsmu, ka visa civilizācija būtu mīlestības aptverta, un tā būtu cilvēku brālības realizācija.
100.5PIEVĒRŠANĀS UN MISTICISMS
100:5.1Pasaule ir pilna ar pazudušām dvēselēm, kas nav pazudušas teoloģiskā nozīmē, bet gan virziena nozīmē, klejojot apjukumā starp fristrēta filozofiskā laikmeta ismiem un kultiem. Pārāk maz ir iemācījušies ieviest dzīves filozofiju reliģiskās autoritātes vietā. (Socializētas reliģijas simboli nav noniecināmi kā augšanas kanāli, lai gan upes gultne nav upe.)
100:5.2Reliģiskās augšanas progresija ved no stagnācijas caur konfliktu uz koordināciju, no nedrošības uz nešaubīgu ticību, no kosmiskās apziņas apjukuma uz personības apvienošanu, no laicīgā mērķa uz mūžīgo, no baiļu verdzības uz dievišķā dēla statusa brīvību.
100:5.3Ir jādara skaidrs, ka uzticības apliecinājumi augstākajiem ideāliem — Dieva-apziņas psihiskā, emocionālā un garīgā apzināšanās — var būt dabiska un pakāpeniska augšana vai dažreiz var tikt piedzīvoti noteiktos brīžos, piemēram, krīzē. Apustulis Pāvils piedzīvoja tieši šādu pēkšņu un iespaidīgu pievēršanos tajā notikumiem bagātajā dienā uz Damaskas ceļa. Gautamam Siddhartham bija līdzīga pieredze naktī, kad viņš sēdēja viens un centās izzināt galīgās patiesības noslēpumu. Daudziem citiem ir bijusi līdzīga pieredze, un daudzi patiesi ticīgie ir progresējuši garā bez pēkšņas pievēršanās.
100:5.4Lielākā daļa iespaidīgo parādību, kas saistītas ar tā sauktajām reliģiskajām pievēršanām, pēc būtības ir pilnīgi psiholoģiskas, bet laiku pa laikam notiek arī pieredzes, kurām ir arī garīga izcelsme. Kad garīgā mobilizācija ir absolūti pilnīga jebkurā psihiskās tieksmes līmenī uz gara sasniegšanu, kad pastāv cilvēciskās motivācijas pilnība uzticībai dievišķajai idejai, tad ļoti bieži notiek pēkšņa iekšienē mītošā gara satveršana, lai sinhronizētos ar ticošā mirstīgā pār-apziņas prāta koncentrēto un iesvētīto nolūku. Un tieši šādas vienotu intelektuālu un garīgu parādību pieredzes veido pievēršanos, kas sastāv no faktoriem, kuri pārsniedz tīri psiholoģisku iesaisti.
100:5.5Bet emocijas vien ir viltus pievēršanās; ir jābūt gan ticībai, gan sajūtām. Tādā mērā, kādā šāda psihiskā mobilizācija ir daļēja, un ciktāl šāda cilvēciskās uzticības motivācija ir nepilnīga, tādā mērā pievēršanās pieredze būs sajaukta intelektuāla, emocionāla un garīga realitāte.
100:5.6Ja kāds ir noskaņots atzīt teorētisku zemapziņas prātu kā praktisku darba hipotēzi citādi vienotajā intelektuālajā dzīvē, tad, lai būtu konsekvents, būtu jāpostulē līdzīga un atbilstoša augšupejošas intelektuālās aktivitātes valstība kā pār-apziņas līmenis, tūlītēja kontakta zona ar iekšienē mītošo gara entitāti, Domu Saskaņotāju. Lielās briesmas visās šajās psihiskajās spekulācijās ir tādas, ka vīzijas un citas tā sauktās mistiskās pieredzes, kā arī neparasti sapņi var tikt uzskatīti par dievišķiem paziņojumiem cilvēka prātam. Pagājušos laikos dievišķas būtnes ir atklājušās noteiktām Dievu-zinošām personām nevis viņu mistisko transu vai slimīgo vīziju dēļ, bet gan par spīti visām šīm parādībām.
100:5.7Pretstatā pievēršanās meklējumiem, labāka pieeja morontiālajām zonām, kur iespējams kontakts ar Domu Saskaņotāju, būtu caur dzīvu ticību un patiesu pielūgsmi, sirsnīgu un nesavtīgu lūgšanu. Pārāk daudz no cilvēka prāta neapzināto līmeņu atmiņu uzplūdiem ir kļūdaini uzskatīti par dievišķām atklāsmēm un gara vadību.
100:5.8Pastāv lielas briesmas, kas saistītas ar ierastu reliģisku sapņošanu nomodā; misticisms var kļūt par realitātes apiešanas paņēmienu, lai gan dažkārt tas ir bijis patiesas garīgās sadraudzības līdzeklis. Īsi atkāpšanās periodi no aizņemtās dzīves ainas var nebūt nopietni bīstami, bet ilgstoša personības izolācija ir ļoti nevēlama. Nekādā gadījumā nedrīkst kultivēt transam līdzīgo vīziju apziņas stāvokli kā reliģisku pieredzi.
100:5.9Mistiskā stāvokļa raksturīgās iezīmes ir apziņas difūzija ar spilgtām fokālās uzmanības saliņām, kas darbojas uz salīdzinoši pasīvu intelektu. Tas viss virza apziņu uz zemapziņu, nevis uz garīgā kontakta zonas, pār-apziņas, virzienu. Daudzi mistiķi ir noveduši savu mentālo disociāciju līdz anormālu mentālo izpausmju līmenim.
100:5.10Veselīgāka garīgās meditācijas attieksme ir atrodama reflektīvā pielūgsmē un pateicības lūgšanā. Tiešo sadraudzību ar savu Domu Saskaņotāju, kāda notika Jēzus vēlākajos dzīves gados miesā, nevajadzētu jaukt ar šīm tā sauktajām mistiskajām pieredzēm. Faktori, kas veicina mistiskās sadraudzības uzsākšanu, norāda uz šādu psihisko stāvokļu bīstamību. Mistisko stāvokli veicina tādas lietas kā: fizisks nogurums, gavēšana, psihiska disociācija, dziļas estētiskas pieredzes, spilgti dzimumtieksmes impulsi, bailes, trauksme, dusmas un mežonīgas dejas. Liela daļa materiāla, kas rodas šādas iepriekšējas sagatavošanās rezultātā, nāk no zemapziņas prāta.
100:5.11Lai cik labvēlīgi būtu bijuši apstākļi mistiskām parādībām, ir skaidri jāsaprot, ka Jēzus no Nacaretes nekad neizmanitoja šādas metodes sadraudzībai ar Paradīzes Tēvu. Jēzum nebija zemapziņas maldu vai pār-apziņas ilūziju.
100.6RELIĢISKAS DZĪVES PAZĪMES
100:6.1Evolucionārās reliģijas un atklāsmes reliģijas var ievērojami atšķirties pēc metodes, bet motīvos ir liela līdzība. Reliģija nav specifiska dzīves funkcija; drīzāk tas ir dzīvesveids. Patiesa reliģija ir sirsnīga nodošanās kādai realitātei, kuru reliģiozais cilvēks uzskata par augstāko vērtību sev un visai cilvēcei. Un visu reliģiju izcilākās iezīmes ir: neapšaubāma uzticība un sirsnīga nodošanās augstākajām vērtībām. Šī reliģiskā nodošanās augstākajām vērtībām ir redzama it kā nereliģiozas mātes attiecībās ar savu bērnu un nereliģiozu cilvēku dedzīgā uzticībā kādam atbalstītam mērķim.
100:6.2Reliģiozā cilvēka pieņemtā augstākā vērtība var būt zema vai pat nepatiesa, bet tā tomēr ir reliģiska. Reliģija ir patiesa tieši tādā mērā, kādā vērtība, kas tiek uzskatīta par augstāko, patiešām ir kosmiska realitāte ar patiesu garīgu vērtību.
100:6.3Cilvēciskās reakcijas uz reliģisko impulsu pazīmes ietver cildenuma un varenības īpašības. Patiess reliģiozs cilvēks apzinās visuma pilsonību un apzinās kontaktu ar pārcilvēciska spēka avotiem. Viņš ir saviļņots un enerģizēts ar pārliecību, ka pieder pie pārākas un cildinātas Dieva dēlu sadraudzības. Pašvērtības apziņu ir palielinājis stimuls meklēt augstākos visuma mērķus — augstākos mērķus.
100:6.4Personība ir nodevusies intriģējošai, visu aptverošai motivācijai, kas uzliek paaugstinātu pašdisciplīnu, mazina emocionālos konfliktus un padara mirstīgo dzīvi patiesi dzīvošanas vērtu. Slimīgā cilvēcisko ierobežojumu atzīšana tiek mainīta uz dabisku mirstīgo trūkumu apziņu, kas saistīta ar morālu apņēmību un garīgiem centieniem sasniegt augstākos visuma un supervisuma mērķus. Un šo intensīvo tiekšanos pēc pārmirstīgajiem ideāliem vienmēr raksturo pieaugoša pacietība, iecietība, nelokāmība un tolerance.
100:6.5Bet patiesa reliģija ir dzīva mīlestība, kalpošanas dzīve. Reliģiozā cilvēka norobežošanās no daudz kā, kas ir tīri laicīgs un triviāls, nekad nenoved pie sociālās izolācijas, un tai nevajadzētu iznīcināt humora izjūtu. Patiesa reliģija neko neatņem no cilvēciskās eksistences, bet tā pievieno jaunas nozīmes visai dzīvei; tā rada jaunus entuziasma, degsmes un drosmes veidus. Tā var pat radīt krustneša garu, kas ir vairāk nekā bīstami, ja to nekontrolē garīga atziņa un uzticīga nodošanās cilvēcisko uzticību ikdienišķajiem sociālajiem pienākumiem.
100:6.6Viena no pārsteidzošākajām reliģiskās dzīves pazīmēm ir tas dinamiskais un cildenais miers, tas miers, kas pārspēj visu cilvēcisko saprašanu, tas kosmiskais līdzsvars, kas liecina par visu šaubu un satraukuma neesamību. Šādi garīgās stabilitātes līmeņi ir imūni pret vilšanos. Šādi reliģiozi cilvēki ir kā Apustulis Pāvils, kurš teica: “Jo es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne tagadne, ne nākotne, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne kāda cita radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības.”
100:6.7Reliģiozā cilvēka apziņā, kurš ir aptvēris Augstākā realitāti un tiecas pēc Ultimālā mērķa, mājo drošības sajūta, kas saistīta ar triumfējošas godības realizāciju.
100:6.8Pat evolucionārā reliģija ir tas viss uzticībā un varenībā, jo tā ir patiesa pieredze. Bet atklāsmes reliģija ir lieliska, kā arī patiesa. Paplašinātās garīgās redzes jaunās uzticības rada jaunus mīlestības un nodošanās, kalpošanas un sadraudzības līmeņus; un viss šis uzlabotais sociālais skatījums rada paplašinātu Dieva Tēvišķības un cilvēku brālības apziņu.
100:6.9Raksturīgā atšķirība starp evolucionējušo un atklāto reliģiju ir jauna dievišķās gudrības kvalitāte, kas tiek pievienota tīri pieredzes cilvēciskajai gudrībai. Bet tieši pieredze cilvēciskajās reliģijās un ar tām attīsta spēju vēlāk saņemt palielinātus dievišķās gudrības un kosmisko atziņu devumus.
100.7RELIĢISKĀS DZĪVES KULMINĀCIJA
100:7.1Lai gan vidusmēra Urantijas mirstīgais nevar cerēt sasniegt augsto rakstura pilnību, ko Jēzus no Nacaretes ieguva, uzturoties miesā, katram mirstīgajam ticīgajam ir pilnīgi iespējams attīstīt spēcīgu un vienotu personību atbilstoši Jēzus personības pilnveidotajām līnijām. Meistara personības unikālā iezīme bija ne tik daudz tās pilnība, kā tās simetrija, tās izsmalcinātā un līdzsvarotā apvienotība. Visefektīvākā Jēzus prezentācija ir sekot piemēram tam, kurš teica, norādot uz Meistaru, kas stāvēja savu apsūdzētāju priekšā: “Redziet, cilvēks!”
100:7.2Jēzus nemainīgā laipnība aizkustināja cilvēku sirdis, bet viņa stiprais rakstura spēks pārsteidza viņa sekotājus. Viņš bija patiesi patiess; viņā nebija nekā no liekuļa. Viņš bija brīvs no izlikšanās; viņš vienmēr bija tik atsvaidzinoši patiess. Viņš nekad nenožēlojās līdz izlikšanās un nekad neķērās pie simulēšanas. Viņš dzīvoja patiesību, tāpat kā viņš to mācīja. Viņš bija patiesība. Viņš bija spiests sludināt pestījošo patiesību savai paaudzei, lai gan šāds patiesīgums dažkārt sagādāja sāpes. Viņš bija neapšaubāmi uzticīgs visai patiesībai.
100:7.3Bet Meistars bija tik saprātīgs, tik pieejams. Viņš bija tik praktisks visā savā kalpošanā, kamēr visus viņa plānus raksturoja tik svētīts veselais saprāts. Viņš bija tik brīvs no visām dīvainajām, neprognozējamām un ekscentriskajām tendencēm. Viņš nekad nebija kaprīzs, untumains vai histērisks. Visās viņa mācībās un visā, ko viņš darīja, vienmēr bija izsmalcināta izšķirtspēja, kas saistīta ar neparastu pieklājības izjūtu.
100:7.4Cilvēka Dēls vienmēr bija līdzsvarota personība. Pat viņa ienaidnieki saglabāja veselīgu cieņu pret viņu; viņi pat baidījās no viņa klātbūtnes. Jēzus bija bezbailīgs. Viņš bija pārpildīts ar dievišķu entuziasmu, bet viņš nekad nekļuva fanātisks. Viņš bija emocionāli aktīvs, bet nekad vieglprātīgs. Viņš bija tēlains, bet vienmēr praktisks. Viņš atklāti stājās pretī dzīves realitātēm, bet viņš nekad nebija neinteresants vai prozisks. Viņš bija drosmīgs, bet nekad pārgalvīgs; apdomīgs, bet nekad gļēvs. Viņš bija līdzjūtīgs, bet ne sentimentāls; unikāls, bet ne ekscentrisks. Viņš bija dievbijīgs, bet ne svētulīgs. Un viņš bija tik līdzsvarots, jo viņš bija tik pilnīgi vienots.
100:7.5Jēzus oriģinalitāte nebija apspiesta. Viņu nesaistīja tradīcijas un neapgrūtināja verdzība šaurai konvencionalitātei. Viņš runāja ar neapšaubāmu pārliecību un mācīja ar absolūtu autoritāti. Bet viņa izcilā oriģinalitāte nelika viņam nepamanīt patiesības dārgakmeņus viņa priekšteču un laikabiedru mācībās. Un visoriģinālākais viņa mācībās bija mīlestības un žēlastības uzsvēršana baiļu un upura vietā.
100:7.6Jēzum bija ļoti plašs redzesloks. Viņš mudināja savus sekotājus sludināt evaņģēliju visām tautām. Viņš bija brīvs no jebkādas šaurpierības. Viņa līdzjūtīgā sirds aptvēra visu cilvēci, pat visu visumu. Vienmēr viņa aicinājums bija: “Ikviens, kas vēlas, lai nāk.”
100:7.7Par Jēzu tika patiesi teikts: “Viņš uzticējās Dievam.” Kā cilvēks starp cilvēkiem viņš viscildenākajā veidā uzticējās Tēvam debesīs. Viņš uzticējās savam Tēvam, kā mazs bērns uzticas savam zemes vecākam. Viņa ticība bija pilnīga, bet nekad augstprātīga. Neatkarīgi no tā, cik nežēlīga daba varētu šķist vai cik vienaldzīga pret cilvēka labklājību uz zemes, Jēzus nekad nesvārstījās savā ticībā. Viņš bija imūns pret vilšanos un neievainojams pret vajāšanām. Viņu neskāra šķietama neveiksme.
100:7.8Viņš mīlēja cilvēkus kā brāļus, vienlaikus atzīstot, cik atšķirīgi viņi ir iedzimto dāvanu un iegūto īpašību ziņā. “Viņš gāja apkārt, darīdams labu.”
100:7.9Jēzus bija neparasti jautrs cilvēks, bet viņš nebija akls un neprātīgs optimists. Viņa pastāvīgais pamudinājuma vārds bija: “Esiet drošā prātā.” Viņš varēja saglabāt šo pārliecināto attieksmi, pateicoties savai nelokāmajai paļāvībai uz Dievu un nesatricināmajai pārliecībai par cilvēku. Viņš vienmēr bija aizkustinoši saudzīgs pret visiem cilvēkiem, jo viņš tos mīlēja un ticēja tiem. Tomēr viņš vienmēr bija patiess savai pārliecībai un lieliski stingrs savā nodošanās Tēva gribas pildīšanai.
100:7.10Meistars vienmēr bija dāsns. Viņš nekad nenogura teikt: “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” Viņš teica: “Velti esat saņēmuši, velti dodiet.” Un tomēr, neskatoties uz visu savu neierobežoto dāsnumu, viņš nekad nebija izšķērdīgs vai ekstravagants. Viņš mācīja, ka jums ir jātic, lai saņemtu pestīšanu. “Jo ikviens, kas meklē, saņems.”
100:7.11Viņš bija atklāts, bet vienmēr laipns. Viņš teica: “Ja tas tā nebūtu, Es jums to būtu teicis.” Viņš bija atklāts, bet vienmēr draudzīgs. Viņš bija atklāts savā mīlestībā pret grēcinieku un savā naidā pret grēku. Bet visā šajā pārsteidzošajā atklātībā viņš bija nemaldīgi taisnīgs.
100:7.12Jēzus bija pastāvīgi jautrs, neskatoties uz to, ka dažreiz viņš dzēra dziļi no cilvēcisko bēdu kausa. Viņš bezbailīgi stājās pretī eksistences realitātēm, tomēr viņš bija piepildīts ar entuziasmu par valstības evaņģēliju. Bet viņš kontrolēja savu entuziasmu; tas nekad nekontrolēja viņu. Viņš bija bezatrunas veltīts “Tēva darīšanām.” Šis dievišķais entuziasms lika viņa negarīgajiem brāļiem domāt, ka viņš ir ārprātīgs, bet vērojošais visums viņu novērtēja kā veselā saprāta modeli un augstākās mirstīgā nodošanās paraugu augstajiem garīgās dzīves standartiem. Un viņa kontrolētais entuziasms bija lipīgs; viņa līdzgaitnieki bija spiesti dalīties viņa dievišķajā optimismā.
100:7.13Šis vīrs no Galilejas nebija bēdu vīrs; viņš bija prieka dvēsele. Vienmēr viņš teica: “Priecājieties un līksmojiet.” Bet, kad pienākums to prasīja, viņš bija gatavs drosmīgi iet caur “nāves ēnas ieleju.” Viņš bija priecīgs, bet tajā pašā laikā pazemīgs.
100:7.14Viņa drosme līdzinājās tikai viņa pacietībai. Kad viņu spieda rīkoties pāragri, viņš tikai atbildēja: “Mana stunda vēl nav nākusi.” Viņš nekad nebija steigā; viņa miers bija cildens. Bet viņš bieži bija sašutis par ļaunumu, neiecietīgs pret grēku. Viņš bieži bija vareni aizkustināts pretoties tam, kas bija naidīgs viņa bērnu labklājībai uz zemes. Bet viņa sašutums par grēku nekad nenoveda pie dusmām uz grēcinieku.
100:7.15Viņa drosme bija lieliska, bet viņš nekad nebija pārgalvīgs. Viņa sauklis bija: “Nebīstieties.” Viņa drošsirdība bija cildena un viņa drosme bieži vien varonīga. Bet viņa drosme bija saistīta ar apdomību un kontrolēta ar saprātu. Tā bija drosme, kas dzimusi no ticības, nevis aklas iedomas pārgalvība. Viņš bija patiesi drosmīgs, bet nekad pārdrošs.
100:7.16Meistars bija godbijības paraugs. Pat viņa jaunības lūgšana sākās: “Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds.” Viņš bija cienošs pat pret savu līdzcilvēku kļūdaino pielūgsmi. Bet tas viņu neatturēja no uzbrukumiem reliģiskajām tradīcijām vai cilvēciskās ticības kļūdu apkarošanas. Viņš bija godbijīgs pret patiesu svētumu, un tomēr viņš varēja taisnīgi vērsties pie saviem līdzcilvēkiem, sakot: “Kurš no jums var mani apsūdzēt grēkā?”
100:7.17Jēzus bija dižens, jo viņš bija labs, un tomēr viņš brāļojās ar maziem bērniem. Viņš bija maigs un vienkāršs savā personīgajā dzīvē, un tomēr viņš bija pilnveidotais visuma cilvēks. Viņa līdzgaitnieki viņu nesaukti sauca par Meistaru.
100:7.18Jēzus bija pilnīgi vienota cilvēciskā personība. Un šodien, tāpat kā Galilejā, viņš turpina apvienot mirstīgo pieredzi un koordinēt cilvēciskos centienus. Viņš apvieno dzīvi, cildina raksturu un vienkāršo pieredzi. Viņš ieiet cilvēka prātā, lai to paceltu, pārveidotu un pārvērstu. Ir burtiski patiesība: “Ja kāds ir Kristū Jēzū, viņš ir jauns radījums; vecais ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”
100:7.19[Iesniedzis Melhisedeks no Nebadona.]