Dokuments 95: MELHISEDEKA MĀCĪBAS LEVANTĀDokuments 95
MELHISEDEKA MĀCĪBAS LEVANTĀ

95:0.1TĀ KĀ Indija radīja daudzas Austrumāzijas reliģijas un filozofijas, tā Levants bija Rietumu pasaules ticību dzimtene. Salemas misionāri izplatījās pa visu Dienvidrietumāziju, caur Palestīnu, Divupi, Ēģipti, Irānu un Arābiju, visur sludinot Mahiventas Melhisedeka evaņģēlija labo vēsti. Dažās no šīm zemēm viņu mācības nesa augļus; citās tām bija mainīgi panākumi. Dažkārt viņu neveiksmes izraisīja gudrības trūkums, dažkārt — no viņiem neatkarīgi apstākļi.

95:1.2Bet seno ādamītu tautu paraža godāt nedēļas septīto dienu Divupē nekad pilnībā neizzuda. Tikai Melhisedeka laikmetā septītā diena tika uzskatīta par vislielāko nelaimi. Tā bija pilna tabu; ļaunajā septītajā dienā bija aizliegts doties ceļojumā, gatavot ēdienu vai kurt uguni. Jūdi aiznesa atpakaļ uz Palestīnu daudzus no Divupes tabu, kurus viņi bija atraduši saistībā ar babiloniešu septītās dienas, Šabatuma, ievērošanu.

95:1.3Lai gan Salemas skolotāji daudz darīja, lai pilnveidotu un paceltu Divupes reliģijas, viņiem neizdevās panākt, ka dažādās tautas pastāvīgi atzītu vienu Dievu. Šāda mācība guva virsroku vairāk nekā simt piecdesmit gadus un tad pakāpeniski piekāpās vecākajai ticībai daudzām dievībām.

95:1.4Salemas skolotāji ievērojami samazināja Divupes dievu skaitu, vienā brīdī novedot galveno dievību skaitu līdz septiņām: Bels, Šamašs, Nabu, Anu, Ea, Marduks un Sins. Jaunās mācības uzplaukuma laikā viņi pacēla trīs no šiem dieviem pārākumā pār visiem pārējiem, veidojot babiloniešu triādi: Bels, Ea un Anu — zemes, jūras un debesu dievi. Vēl citas triādes radās dažādās vietās, visas atgādinot par andītu un šumeru trīsvienības mācībām un balstoties uz salemiešu ticību Melhisedeka zīmotnei — trim apļiem.

95:1.5Salemas skolotāji nekad pilnībā nepārvarēja Ištaras, dievu mātes un dzimumauglības gara, popularitāti. Viņi daudz darīja, lai pilnveidotu šīs dievietes pielūgsmi, bet babilonieši un viņu kaimiņi nekad nebija pilnībā atbrīvojušies no savām slēptajām dzimuma pielūgsmes formām. Visā Divupē bija kļuvis par vispārēju praksi visām sievietēm vismaz reizi agrā jaunībā ļauties svešinieku apskāvieniem; tas tika uzskatīts par Ištaras prasītu ziedošanos, un tika uzskatīts, ka auglība ir lielā mērā atkarīga no šī dzimuma upura.

95:1.6Melhisedeka mācības sākotnējais progress bija ļoti iepriecinošs, līdz Kišas skolas vadītājs Nabodads nolēma veikt saskaņotu uzbrukumu izplatītajai tempļa netiklības praksei. Taču Salemas misionāriem neizdevās īstenot šo sociālo reformu, un šīs neveiksmes drupās tika sagrautas arī visas viņu svarīgākās garīgās un filozofiskās mācības.

95:1.7Šai Salemas evaņģēlija sakāvei nekavējoties sekoja straujš Ištaras kulta pieaugums — rituāla, kas jau bija iebrucis Palestīnā kā Astorete, Ēģiptē kā Izīda, Grieķijā kā Afrodīte un ziemeļu ciltīs kā Astarte. Un tieši saistībā ar šo Ištaras pielūgsmes atdzimšanu babiloniešu priesteri no jauna pievērsās zvaigžņu vērošanai; astroloģija piedzīvoja savu pēdējo lielo atdzimšanu Divupē, zīlēšana kļuva par modi, un priesterība gadsimtiem ilgi arvien vairāk degradējās.

95:1.8Melhisedeks bija brīdinājis savus sekotājus mācīt par vienu Dievu, visu Tēvu un Radītāju, un sludināt tikai evaņģēliju par dievišķo labvēlību vienīgi caur ticību. Bet bieži vien jaunas patiesības skolotāju kļūda ir bijusi mēģināt paveikt pārāk daudz, mēģināt aizstāt lēnu evolūciju ar pēkšņu revolūciju. Melhisedeka misionāri Divupē uzstādīja tautai pārāk augstu morālo standartu; viņi mēģināja par daudz, un viņu cēlais mērķis cieta sakāvi. Viņiem bija uzdots sludināt konkrētu evaņģēliju, pasludināt patiesību par Vispārējā Tēva realitāti, bet viņi sapinās šķietami cēlajā paražu reformēšanas lietā, un tādējādi viņu lielā misija tika novirzīta no ceļa un praktiski zaudēta vilšanās un aizmirstības dēļ.

95:1.9Vienas paaudzes laikā Salemas galvenā mītne Kišā beidza pastāvēt, un ticības vienam Dievam propaganda Divupē praktiski izbeidzās. Bet Salemas skolu paliekas saglabājās. Mazas, izkaisītas grupas te un tur turpināja ticēt vienam Radītājam un cīnījās pret Divupes priesteru elku pielūgšanu un netikumību.

95:1.10Tieši Salemas misionāri no perioda pēc viņu mācības noraidīšanas sarakstīja daudzus no Vecās Derības Psalmiem, ierakstot tos akmenī, kur vēlāko laiku ebreju priesteri tos atrada gūsta laikā un pēc tam iekļāva himnu krājumā, ko piedēvēja ebreju autoriem. Šie skaistie psalmi no Babilonas netika rakstīti Bela-Marduka tempļos; tie bija agrāko Salemas misionāru pēcteču darbs, un tie ir krasā pretstatā babiloniešu priesteru maģiskajiem sakopojumiem. Ījaba Grāmata diezgan labi atspoguļo Salemas skolas mācības Kišā un visā Divupē.

95:1.11Liela daļa Divupes reliģiskās kultūras atrada ceļu uz ebreju literatūru un liturģiju caur Ēģipti, pateicoties Amenemopes un Ehnatona darbam. Ēģiptieši apbrīnojami saglabāja mācības par sociālajiem pienākumiem, kas bija nākušas no agrākajiem andītu divupiešiem un kuras tik lielā mērā bija zaudējuši vēlākie babilonieši, kas ieņēma Eifratas ieleju.

95:2.2Ēģipti Salemas mācībai labvēlīgāku par Divupi padarīja drīzāk politiskas un morālas, nevis filozofiskas vai reliģiskas tendences. Katrs cilts vadonis Ēģiptē pēc izcīnītā ceļa uz troni centās iemūžināt savu dinastiju, pasludinot savu cilts dievu par sākotnējo dievību un visu pārējo dievu radītāju. Tādā veidā ēģiptieši pamazām pierada pie idejas par pārdievu, kas bija pakāpiens uz vēlāko doktrīnu par universālu Radītāju Dievību. Monoteisma ideja Ēģiptē daudzus gadsimtus svārstījās šurpu turpu, ticība vienam Dievam vienmēr guva atbalstu, bet nekad pilnībā nedominēja pār evolvējošajām politeisma koncepcijām.

95:2.3Gadsimtiem ilgi ēģiptiešu tautas bija nodevušās dabas dievu pielūgšanai; īpaši katrai no četrdesmit atsevišķajām ciltīm bija īpašs grupas dievs, viena pielūdza vērsi, cita lauvu, trešā aunu un tā tālāk. Vēl agrāk tās bija bijušas totēmu ciltis, ļoti līdzīgas Amerikas indiāņiem.

95:2.4Laika gaitā ēģiptieši novēroja, ka mirušo ķermeņi, kas ievietoti kapos bez ķieģeļiem, sodas piesūcināto smilšu iedarbībā saglabājas — iebalzamējas —, kamēr ķieģeļu velvēs apglabātie satrūd. Šie novērojumi noveda pie eksperimentiem, kas rezultējās vēlākajā mirušo balzamēšanas praksē. Ēģiptieši ticēja, ka ķermeņa saglabāšana atvieglo cilvēka ceļu cauri nākamajai dzīvei. Lai indivīdu varētu pareizi identificēt tālā nākotnē pēc ķermeņa satrūdēšanas, viņi kapā kopā ar līķi novietoja apbedīšanas statuju, izgrebot līdzību uz zārka. Šo apbedīšanas statuju izgatavošana noveda pie liela uzlabojuma Ēģiptes mākslā.

95:2.5Gadsimtiem ilgi ēģiptieši paļāvās uz kapiem kā ķermeņa drošu aizsardzību un no tā izrietošu patīkamu izdzīvošanu pēc nāves. Vēlākā maģisko prakšu evolūcija, lai arī apgrūtinoša dzīvei no šūpuļa līdz kapam, visefektīvāk atbrīvoja viņus no kapu reliģijas. Priesteri uzrakstīja uz zārkiem burvestību tekstus, kas, kā tika uzskatīts, aizsargāja pret to, ka „cilvēkam viņpasaulē tiek atņemta sirds”. Drīz vien tika savākts un saglabāts daudzveidīgs šo maģisko tekstu sortiments kā „Mirušo Grāmata”. Bet Nīlas ielejā maģiskais rituāls agri iesaistījās sirdsapziņas un rakstura sfērās tādā mērā, kādu to dienu rituāli bieži nesasniedza. Un pēc tam pestīšanās sāka paļauties uz šiem ētiskajiem un morālajiem ideāliem, nevis uz grezniem kapiem.

95:2.6Šo laiku māņticību labi ilustrē vispārējā ticība siekalu kā dziedinoša līdzekļa efektivitātei — ideja, kas radās Ēģiptē un no turienes izplatījās Arābijā un Divupē. Leģendārajā Hora cīņā ar Setu jaunais dievs zaudēja aci, bet pēc Seta sakāves šo aci atjaunoja gudrais dievs Tots, kurš uzspļāva brūcei un to sadziedēja.

95:2.7Ēģiptieši ilgi ticēja, ka naksnīgajās debesīs mirgojošās zvaigznes ir cienīgo mirušo izdzīvojušās dvēseles; viņi domāja, ka citi izdzīvojušie tiek absorbēti saulē. Noteiktā periodā saules godināšana kļuva par sava veida senču pielūgsmi. Lielās piramīdas slīpā ieejas eja bija vērsta tieši uz Polārzvaigzni, lai ķēniņa dvēsele, iznākot no kapa, varētu doties taisni uz nekustīgajiem un stabilajiem fiksēto zvaigžņu zvaigznājiem, kas tika uzskatīti par ķēniņu mājvietu.

95:2.8Kad tika novēroti slīpie saules stari, kas caur mākoņu spraugu iespiežas zemes virzienā, tika uzskatīts, ka tie liecina par debesu kāpņu nolaišanu, pa kurām ķēniņš un citas taisnīgas dvēseles varētu pacelties. „Ķēniņš Pepi ir nolicis savu starojumu kā kāpnes zem savām kājām, pa kurām pacelties pie savas mātes.”

95:2.9Kad Melhisedeks parādījās miesā, ēģiptiešiem bija reliģija, kas bija daudz augstāka par apkārtējo tautu reliģiju. Viņi ticēja, ka bezķermeņa dvēsele, ja tā ir pienācīgi bruņota ar maģiskām formulām, var izvairīties no ļaunajiem gariem pa ceļam un nokļūt Ozīrisa tiesas zālē, kur, ja tā ir nevainīga „slepkavībā, laupīšanā, melos, laulības pārkāpšanā, zādzībā un egoismā”, tā tiktu uzņemta svētlaimes valstībā. Ja šī dvēsele tiktu svērta svaru kausos un atzīta par pārāk vieglu, tā tiktu nosūtīta uz elli, pie Aprisējas. Un šī bija relatīvi attīstīta koncepcija par nākamo dzīvi, salīdzinot ar daudzu apkārtējo tautu uzskatiem.

95:2.10Tiesas koncepcija viņpasaulē par grēkiem, kas izdarīti dzīves laikā miesā uz zemes, tika pārnesta ebreju teoloģijā no Ēģiptes. Vārds „tiesa” visā Ebreju Psalmu Grāmatā parādās tikai vienu reizi, un šo konkrēto psalmu ir sarakstījis ēģiptietis.

95:3.2Morālā evolūcija nav pilnībā atkarīga no atklāsmes. Augstas morāles koncepcijas var tikt atvasinātas no paša cilvēka pieredzes. Cilvēks var pat attīstīt garīgās vērtības un gūt kosmisko atziņu no savas personīgās pieredzes dzīves, jo viņā mājo dievišķais gars. Šādu dabisku sirdsapziņas un rakstura evolūciju papildināja arī periodiska patiesības skolotāju ierašanās, senatnē no otrā Ēdena, vēlāk no Melhisedeka galvenās mītnes Salemā.

95:3.3Tūkstošiem gadu pirms Salemas evaņģēlija iespiešanās Ēģiptē, tās morālie vadītāji mācīja taisnīgumu, godīgumu un izvairīšanos no alkatības. Trīs tūkstošus gadu pirms ebreju rakstu tapšanas ēģiptiešu moto bija: „Stabils ir cilvēks, kura standarts ir taisnīgums; kurš staigā saskaņā ar tā ceļu.” Viņi mācīja laipnību, mērenību un apdomību. Viena no šī laikmeta lielajiem skolotājiem vēsts bija: „Dari pareizi un rīkojies taisnīgi ar visiem.” Šī laikmeta ēģiptiešu triāde bija Patiesība-Taisnīgums-Taisnība. No visām tīri cilvēciskajām Urantijas reliģijām neviena nekad nav pārspējusi šī kādreizējā Nīlas ielejas humānisma sociālos ideālus un morālo diženumu.

95:3.4Šo evolvējošo ētisko ideju un morālo ideālu augsnē uzplauka izdzīvojušās Salemas reliģijas doktrīnas. Labā un ļaunā koncepcijas atrada gatavu atsaucību to cilvēku sirdīs, kuri ticēja, ka „Dzīve tiek dota miermīlīgajam un nāve vainīgajam.” „Miermīlīgais ir tas, kurš dara to, kas tiek mīlēts; vainīgais ir tas, kurš dara to, kas tiek ienīsts.” Gadsimtiem ilgi Nīlas ielejas iedzīvotāji bija dzīvojuši pēc šiem jaunajiem ētiskajiem un sociālajiem standartiem, pirms viņi vispār pieņēma vēlākās pareizā un nepareizā — labā un ļaunā — koncepcijas.

95:3.5Ēģipte bija intelektuāla un morāla, bet ne pārmērīgi garīga. Sešu tūkstošu gadu laikā ēģiptiešu vidū radās tikai četri lieli pravieši. Amenemopem viņi kādu laiku sekoja; Okbanu viņi nogalināja; Ehnatonu viņi pieņēma tikai puslīdz vienu īsu paaudzi; Mozu viņi noraidīja. Atkal tie bija drīzāk politiski, nevis reliģiski apstākļi, kas Ābrahamam un vēlāk Jāzepam atviegloja lielas ietekmes izdarīšanu visā Ēģiptē par labu Salemas mācībām par vienu Dievu. Bet, kad Salemas misionāri pirmo reizi ienāca Ēģiptē, viņi sastapās ar šo augsti ētisko evolūcijas kultūru, kas bija sajaukusies ar modificētajiem Divupes imigrantu morāles standartiem. Šie agrīnie Nīlas ielejas skolotāji bija pirmie, kas pasludināja sirdsapziņu par Dieva mandātu, Dievības balsi.

95:4.2Amenemope mācīja, ka bagātības un laime ir Dieva dāvana, un šī koncepcija pamatīgi iekrāsoja vēlāk tapušo ebreju filozofiju. Šis cildenais skolotājs ticēja, ka Dieva apziņa ir noteicošais faktors visā rīcībā; ka katrs mirklis ir jādzīvo, apzinoties Dieva klātbūtni un atbildību viņa priekšā. Šī gudrā mācības vēlāk tika iztulkotas ebreju valodā un kļuva par šīs tautas svēto grāmatu ilgi pirms Vecās Derības pierakstīšanas. Šī labā vīra galvenais sludinājums bija saistīts ar sava dēla pamācīšanu taisnīgumā un godīgumā atbildīgos valdības amatos, un šie cildenie seno laiku noskaņojumi darītu godu jebkuram mūsdienu valstsvīram.

95:4.3Šis Nīlas gudrais mācīja, ka „bagātības iegūst spārnus un aizlido” — ka visas zemes lietas ir gaistošas. Viņa lielā lūgšana bija tikt „paglābtam no bailēm”. Viņš mudināja visus novērsties no „cilvēku vārdiem” uz „Dieva darbiem”. Būtībā viņš mācīja: Cilvēks domā, bet Dievs dara. Viņa mācības, iztulkotas ebreju valodā, noteica Vecās Derības Salamana Pamācību Grāmatas filozofiju. Iztulkotas grieķu valodā, tās deva krāsu visai sekojošajai hellēņu reliģiskajai filozofijai. Vēlākajam Aleksandrijas filozofam Filonam piederēja „Gudrības Grāmatas” kopija.

95:4.4Amenemope darbojās, lai saglabātu evolūcijas ētiku un atklāsmes morāli, un savos rakstos nodeva tās tālāk gan ebrejiem, gan grieķiem. Viņš nebija izcilākais no šī laikmeta reliģiskajiem skolotājiem, bet viņš bija visietekmīgākais, jo viņš iekrāsoja divu būtisku posmu turpmāko domu Rietumu civilizācijas izaugsmē — ebrejus, kuru vidū attīstījās Rietumu reliģiskās ticības virsotne, un grieķus, kuri attīstīja tīru filozofisko domu līdz tās lielākajiem Eiropas augstumiem.

95:4.5Ebreju Salamana Pamācību Grāmatā piecpadsmitā, septiņpadsmitā, divdesmitā nodaļa un no divdesmit otrās nodaļas septiņpadsmitā panta līdz divdesmit ceturtās nodaļas divdesmit otrajam pantam ir gandrīz vārds vārdā pārņemtas no Amenemopes „Gudrības Grāmatas”. Pirmo psalmu Ebreju Psalmu Grāmatā ir sarakstījis Amenemope, un tas ir Ehnatona mācību kodols.

95:5.2Kopš Melhisedeka pazušanas miesā, nevienam cilvēkam līdz tam laikam nebija bijis tik pārsteidzoši skaidras koncepcijas par atklāto Salemas reliģiju kā Ehnatonam. Dažos aspektos šis jaunais Ēģiptes karalis ir viena no visievērojamākajām personām cilvēces vēsturē. Šajā pieaugošās garīgās depresijas laikā Divupē viņš uzturēja dzīvu doktrīnu par El Eljonu, Vienu Dievu, Ēģiptē, tādējādi uzturot filozofisko monoteisko kanālu, kas bija vitāli svarīgs toreizējās nākotnes Mihaila dāvāšanas reliģiskajam fonam. Un, atzīstot šo varoņdarbu, līdzās citiem iemesliem, bērns Jēzus tika aizvests uz Ēģipti, kur daži no Ehnatona garīgajiem pēctečiem viņu redzēja un zināmā mērā saprata dažas viņa dievišķās misijas Urantijā fāzes.

95:5.3Mozus, izcilākais personāžs starp Melhisedeku un Jēzu, bija kopīgs ebreju rases un Ēģiptes karaliskās ģimenes dāvinājums pasaulei; un, ja Ehnatonam būtu bijusi Mozus daudzpusība un spējas, ja viņš būtu izrādījis politisku ģēniju, kas līdzinātos viņa pārsteidzošajai reliģiskajai vadībai, tad Ēģipte būtu kļuvusi par tā laikmeta lielo monoteistisko nāciju; un, ja tas būtu noticis, ir tik tikko iespējams, ka Jēzus būtu nodzīvojis lielāko daļu savas mirstīgās dzīves Ēģiptē.

95:5.4Nekad visā vēsturē neviens karalis tik metodiski nav rīkojies, lai pagrieztu veselu nāciju no politeisma uz monoteismu, kā šis neparastais Ehnatons. Ar visapbrīnojamāko apņēmību šis jaunais valdnieks sarāva saites ar pagātni, mainīja savu vārdu, pameta savu galvaspilsētu, uzcēla pilnīgi jaunu pilsētu un radīja jaunu mākslu un literatūru veselai tautai. Bet viņš gāja pārāk ātri; viņš uzcēla pārāk daudz, vairāk, nekā varēja pastāvēt pēc viņa aiziešanas. Turklāt viņš nespēja nodrošināt savas tautas materiālo stabilitāti un labklājību, kas viss nelabvēlīgi ietekmēja viņa reliģiskās mācības, kad pār ēģiptiešiem vēlās turpmākie posta un apspiešanas plūdi.

95:5.5Ja šim vīram ar apbrīnojami skaidru redzējumu un neparastu mērķtiecību būtu bijusi Mozus politiskā tālredzība, viņš būtu mainījis visu reliģijas evolūcijas un patiesības atklāsmes vēsturi Rietumu pasaulē. Savas dzīves laikā viņš spēja ierobežot priesteru darbību, kurus viņš kopumā diskreditēja, bet viņi uzturēja savus kultus slepenībā un sāka rīkoties, tiklīdz jaunais karalis zaudēja varu; un viņi nekavējās saistīt visas Ēģiptes turpmākās nepatikšanas ar monoteisma nodibināšanu viņa valdīšanas laikā.

95:5.6Ļoti gudri Ehnatons centās nodibināt monoteismu, piesedzoties ar saules dievu Atonu. Šo lēmumu tuvoties Vispārējā Tēva pielūgsmei, absorbējot visus dievus saules pielūgsmē, ieteica salemiešu ārsts. Ehnatons paņēma toreizējās Atona ticības vispārinātās doktrīnas par Dievības tēvišķīgumu un mātišķīgumu un radīja reliģiju, kas atzina ciešas pielūgsmes attiecības starp cilvēku un Dievu.

95:5.7Ehnatons bija pietiekami gudrs, lai saglabātu ārējo Atona, saules dieva, pielūgsmi, kamēr viņš vadīja savus domubiedrus slēptā Viena Dieva, Atona radītāja un visu augstākā Tēva, pielūgsmē. Šis jaunais skolotājs-karalis bija ražīgs rakstnieks, autors izklāstam ar nosaukumu „Vienīgais Dievs” — grāmatai ar trīsdesmit vienu nodaļu, kuru priesteri, atgriezušies pie varas, pilnībā iznīcināja. Ehnatons sarakstīja arī simt trīsdesmit septiņas himnas, no kurām divpadsmit tagad ir saglabātas Vecās Derības Psalmu Grāmatā, piedēvētas ebreju autoriem.

95:5.8Ehnatona reliģijas augstākais vārds ikdienas dzīvē bija „taisnīgums”, un viņš ātri paplašināja pareizas rīcības koncepciju, iekļaujot tajā gan starptautisko, gan nacionālo ētiku. Tā bija pārsteidzošas personīgās dievbijības paaudze, un to raksturoja patiesa tiekšanās inteliģentāko vīriešu un sieviešu vidū atrast Dievu un pazīt viņu. Tajās dienās sociālais stāvoklis vai bagātība nedeva nevienam ēģiptietim priekšrocības likuma priekšā. Ēģiptes ģimenes dzīve daudz darīja, lai saglabātu un vairotu morālo kultūru, un tā bija iedvesmas avots vēlākajai lieliskajai jūdu ģimenes dzīvei Palestīnā.

95:5.9Ehnatona evaņģēlija liktenīgais vājums bija tā lielākā patiesība, mācība, ka Atons ir ne tikai Ēģiptes, bet arī „visas pasaules, cilvēku un zvēru, un visu svešo zemju, pat Sīrijas un Kušas, bez šīs Ēģiptes zemes” radītājs. „Viņš visus noliek savās vietās un visiem nodrošina viņu vajadzības.” Šīs Dievības koncepcijas bija augstas un cildenas, bet tās nebija nacionālistiskas. Šādi reliģijas internacionalitātes sentimenti nespēja celt Ēģiptes armijas morāli kaujas laukā, kamēr tie kalpoja par efektīviem ieročiem priesteriem, ko izmantot pret jauno karali un viņa jauno reliģiju. Viņam bija Dievības koncepcija, kas bija daudz augstāka nekā vēlākajiem ebrejiem, bet tā bija pārāk progresīva, lai kalpotu nācijas cēlāja mērķiem.

95:5.10Lai gan monoteistiskais ideāls cieta līdz ar Ehnatona aiziešanu, ideja par vienu Dievu saglabājās daudzu grupu prātos. Ehnatona znots pievienojās priesteriem, atgriežoties pie veco dievu pielūgšanas, mainot savu vārdu uz Tutanhamons. Galvaspilsēta atgriezās Tēbās, un priesteri kļuva bagāti uz zemes rēķina, galu galā iegūstot savā īpašumā vienu septīto daļu no visas Ēģiptes; un drīz vien kāds no šī paša priesteru ordeņa uzdrošinājās sagrābt kroni.

95:5.11Bet priesteri nespēja pilnībā pārvarēt monoteisma vilni. Arvien vairāk viņi bija spiesti apvienot un savienot savus dievus; arvien vairāk dievu saime saruka. Ehnatons bija saistījis debesu liesmojošo disku ar Dievu Radītāju, un šī ideja turpināja kvēlot cilvēku sirdīs, pat priesteru, vēl ilgi pēc tam, kad jaunais reformators bija aizgājis. Monoteisma koncepcija nekad neizzuda no cilvēku sirdīm Ēģiptē un pasaulē. Tā pastāvēja pat līdz tā paša dievišķā Tēva, viena Dieva, kuru Ehnatons tik dedzīgi bija sludinājis pielūgsmei visai Ēģiptei, Radītāja Dēla atnākšanai.

95:5.12Ehnatona doktrīnas vājums slēpās faktā, ka viņš piedāvāja tik progresīvu reliģiju, ka tikai izglītotie ēģiptieši spēja pilnībā aptvert viņa mācības. Lauksaimniecības strādnieku ierindas nekad īsti neaptvēra viņa evaņģēliju un tāpēc bija gatavi kopā ar priesteriem atgriezties pie senās Izīdas un viņas dzīvesbiedra Ozīrisa pielūgšanas, kurš, kā tika uzskatīts, bija brīnumainā kārtā augšāmcēlies no nežēlīgas nāves, ko viņam sagādāja Sets, tumsas un ļaunuma dievs.

95:5.13Mācība par nemirstību visiem cilvēkiem ēģiptiešiem bija pārāk progresīva. Tikai ķēniņiem un bagātajiem tika solīta augšāmcelšanās; tāpēc viņi tik rūpīgi balzamēja un saglabāja savus ķermeņus kapos tiesas dienai. Bet pestīšanas un augšāmcelšanās demokrātija, kā to mācīja Ehnatons, galu galā guva virsroku, pat tādā mērā, ka ēģiptieši vēlāk noticēja pat mēmo dzīvnieku izdzīvošanai.

95:5.14Lai gan šī Ēģiptes valdnieka mēģinājums uzspiest savai tautai viena Dieva pielūgsmi šķita neveiksmīgs, jāatzīmē, ka viņa darba atbalsis saglabājās gadsimtiem ilgi gan Palestīnā, gan Grieķijā, un tādējādi Ēģipte kļuva par aģentu, kas nodeva apvienoto Nīlas evolucionāro kultūru un Eifratas atklāsmes reliģiju visām turpmākajām Rietumu tautām.

95:5.15Šī lielā morālās attīstības un garīgās izaugsmes laikmeta slava Nīlas ielejā strauji izplēnēja ap to laiku, kad sāka veidoties ebreju nacionālā dzīve, un, pateicoties viņu uzturēšanās laikam Ēģiptē, šie beduīni aiznesa sev līdzi lielu daļu no šīm mācībām un iemūžināja daudzas Ehnatona doktrīnas savā rasu reliģijā.

95:6.2Šis jaunās reliģijas dibinātājs bija spēcīgs un piedzīvojumus meklējošs jauneklis, kurš savā pirmajā svētceļojumā uz Ūru Divupē bija uzzinājis par Kaligastijas un Lucifera sacelšanās tradīcijām, kā arī daudzām citām tradīcijām, kuras visas bija spēcīgi uzrunājušas viņa reliģisko dabu. Attiecīgi, sapņa rezultātā, ko viņš redzēja Ūrā, viņš nolēma īstenot programmu, lai atgrieztos savās ziemeļu mājās un uzņemtos savas tautas reliģijas pārveidošanu. Viņš bija sevī uzsūcis ebreju ideju par taisnīguma Dievu, Mozus dievišķības koncepciju. Ideja par augstāko Dievu viņa prātā bija skaidra, un viņš visus pārējos dievus pasludināja par velniem, ierindoja tos dēmonu rindās, par kuriem bija dzirdējis Divupē. Viņš bija uzzinājis stāstu par Septiņiem Meistara Gariem, kā tradīcija saglabājusies Ūrā, un attiecīgi viņš radīja septiņu augstāko dievu galaktiku ar Ahura-Mazdu tās priekšgalā. Šos padotos dievus viņš saistīja ar Taisnīga Likuma, Labas Domas, Cildenas Valdīšanas, Svēta Rakstura, Veselības un Nemirstības idealizāciju.

95:6.3Un šī jaunā reliģija bija darbības — darba — reliģija, nevis lūgšanu un rituālu. Tās Dievs bija augstākās gudrības būtne un civilizācijas patrons; tā bija karojoša reliģiskā filozofija, kas uzdrošinājās cīnīties ar ļaunumu, bezdarbību un atpalicību.

95:6.4Zoroastrs nemācīja uguns pielūgšanu, bet centās izmantot liesmu kā tīrā un gudrā universālās un augstākās dominances Gara simbolu. (Diemžēl viņa vēlākie sekotāji gan godināja, gan pielūdza šo simbolisko uguni.) Visbeidzot, pēc kāda Irānas prinča pievēršanas, šī jaunā reliģija tika izplatīta ar zobenu. Un Zoroastrs varonīgi mira kaujā par to, ko viņš uzskatīja par „gaismas Kunga patiesību”.

95:6.5Zoroastrisms ir vienīgā Urantijas ticība, kas iemūžina Dalamatijas un Ēdenes mācības par Septiņiem Meistara Gariem. Lai gan tai neizdevās attīstīt Trīsvienības koncepciju, tā savā ziņā tuvojās Dieva Septiņkārtīgā koncepcijai. Sākotnējais zoroastrisms nebija tīrs duālisms; lai gan agrīnās mācības attēloja ļaunumu kā labā laika koordinātu, tas noteikti bija mūžībā pakļauts labā galīgajai realitātei. Tikai vēlākos laikos guva atzinumu uzskats, ka labais un ļaunais cīnās uz vienlīdzīgiem noteikumiem.

95:6.6Jūdu tradīcijas par debesīm un elli un doktrīna par velniem, kā tās pierakstītas ebreju rakstos, lai gan balstītas uz paliekošajām Lucifera un Kaligastijas tradīcijām, galvenokārt tika atvasinātas no zoroastriešiem laikos, kad jūdi atradās persiešu politiskajā un kultūras dominancē. Zoroastrs, tāpat kā ēģiptieši, mācīja par „tiesas dienu”, bet viņš saistīja šo notikumu ar pasaules galu.

95:6.7Pat reliģiju, kas Persijā sekoja zoroastrismam, tas ievērojami ietekmēja. Kad Irānas priesteri centās gāzt Zoroastra mācības, viņi atdzīvināja seno Mitras pielūgšanu. Un mitraisms izplatījās visā Levantā un Vidusjūras reģionos, kādu laiku pastāvot līdzās gan jūdaismam, gan kristietībai. Tādējādi Zoroastra mācības secīgi ietekmēja trīs lielas reliģijas: jūdaismu un kristietību, un caur tām — muhamedānismu.

95:6.8Bet ir tāls ceļš no Zoroastra cildenajām mācībām un dižajiem psalmiem līdz mūsdienu viņa evaņģēlija sagrozījumiem, ko veic parsi ar savām lielajām bailēm no mirušajiem, kopā ar ticību sofismiem, kurus Zoroastrs nekad nebūtu pazemojies atbalstīt.

95:6.9Šis lielais vīrs bija viens no tās unikālās grupas, kas radās sestajā gadsimtā pirms Kristus, lai neļautu Salemas gaismai pilnībā un galīgi nodzist, kad tā tik blāvi dega, lai parādītu cilvēkam viņa tumšajā pasaulē gaismas ceļu, kas ved uz mūžīgo dzīvi.

95:7.2Pat Ķīnā vai Romā Melhisedeka mācības necieta pilnīgāku neveiksmi kā šajā tuksneša reģionā, tik tuvu pašai Salemai. Ilgi pēc tam, kad vairums Austrumu un Rietumu tautu bija kļuvušas attiecīgi par budistiem un kristiešiem, Arābijas tuksnesis turpināja pastāvēt tāds, kāds tas bija bijis tūkstošiem gadu. Katra cilts pielūdza savu seno fetišu, un daudzām atsevišķām ģimenēm bija savi mājas dievi. Ilgi turpinājās cīņa starp babiloniešu Ištaru, ebreju Jahvi, irāņu Ahuru un kristīgo Tēvu, Tā Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Neviena koncepcija nekad nespēja pilnībā aizstāt pārējās.

95:7.3Šur tur visā Arābijā bija ģimenes un klani, kas turējās pie neskaidrās idejas par vienu Dievu. Šādas grupas glabāja Melhisedeka, Ābrahama, Mozus un Zoroastra tradīcijas. Bija daudz centru, kas būtu varējuši atsaukties Jēzus evaņģēlijam, bet kristiešu misionāri tuksneša zemēs bija skarba un nepiekāpīga grupa, pretstatā kompromisu meklētājiem un novatoriem, kas darbojās kā misionāri Vidusjūras valstīs. Ja Jēzus sekotāji būtu nopietnāk uztvēruši viņa aicinājumu „iet pa visu pasauli un sludināt evaņģēliju” un ja viņi būtu bijuši žēlīgāki šajā sludināšanā, mazāk stingri pašu izdomātās papildu sociālajās prasībās, tad daudzas zemes būtu labprāt pieņēmušas vienkāršo namdara dēla evaņģēliju, tostarp Arābija.

95:7.4Neskatoties uz to, ka lielie Levantes monoteismi nespēja iesakņoties Arābijā, šī tuksneša zeme bija spējīga radīt ticību, kas, lai arī mazāk prasīga savās sociālajās prasībās, tomēr bija monoteistiska.

95:7.5Bija tikai viens cilts, rasu vai nacionāla rakstura faktors tuksneša primitīvajos un neorganizētajos uzskatos, un tā bija īpašā un vispārējā cieņa, ko gandrīz visas arābu ciltis bija gatavas izrādīt noteiktam melna akmens fetišam noteiktā templī Mekā. Šis kopīgais saskares un godbijības punkts vēlāk noveda pie islāma reliģijas nodibināšanas. Kas Jahve, vulkāna gars, bija jūdu semītiem, tas Kaabas akmens kļuva viņu arābu brālēniem.

95:7.6Islāma spēks ir bijis tā skaidrais un labi definētais Allāha kā vienīgās Dievības pasniegums; tā vājums — militāra spēka saistīšana ar tā izplatīšanu, kopā ar sievietes pazemināšanu. Bet tas ir nelokāmi turējies pie sava pasnieguma par Vienu Vispārējo Dievību visiem, „kas zina neredzamo un redzamo. Viņš ir žēlīgais un līdzjūtīgais.” „Patiesi Dievs ir bagāts labestībā pret visiem cilvēkiem.” „Un, kad es esmu slims, tas ir viņš, kas mani dziedina.” „Jo, kad vien trīs runā kopā, Dievs ir klāt kā ceturtais,” jo vai tad viņš nav „pirmais un pēdējais, arī redzamais un apslēptais”?

95:7.7[Pasniedzis kāds Nebadona Melhisedeks.]