Dokuments 92: RELIĢIJAS VĒLĀKĀ EVOLŪCIJADokuments 92
RELIĢIJAS VĒLĀKĀ EVOLŪCIJA

92:0.1CILVĒKAM bija dabiskas izcelsmes reliģija kā daļa no viņa evolucionārās pieredzes ilgi pirms Urantijā tika dotas jebkādas sistemātiskas atklāsmes. Bet šī dabiskas izcelsmes reliģija pati par sevi bija cilvēka pārdzīvniecisko dotību produkts. Evolucionārā reliģija lēnām radās cilvēces pieredzes karjeras gadu tūkstošos, pateicoties sekojošu iespaidu kalpošanai, kas darbojās mežonīgā, barbariskā un civilizētā cilvēkā un ietekmēja to:

92:0.21. Pielūgsmes palīggars — pārdzīvnieciska potenciāla parādīšanās dzīvnieka apziņā realitātes uztverei. To varētu saukt par primordiālo cilvēka instinktu attiecībā uz Dievību.

92:0.32. Gudrības palīggars — pielūgsmes pilnā prātā izpaužas tendence virzīt savu godināšanu augstākos izpausmes kanālos un uz arvien plašākiem Dievības realitātes konceptiem.

92:0.43. Svētais Gars — tas ir sākotnējais pārprāta veltījums, un tas nemainīgi parādās visās patiesās cilvēka personībās. Šī kalpošana pielūgsmi alkstošam un gudrību vēlošam prātam rada spēju pašrealizēt cilvēka pestīšanas postulātu gan teoloģiskā konceptā, gan kā aktuālu un faktisku personības pieredzi.

92:0.5Šo trīs dievišķo kalpošanu koordinēta darbība ir pilnīgi pietiekama, lai aizsāktu un turpinātu evolucionārās reliģijas augšanu. Šos iespaidus vēlāk papildina Domu Saskaņotāji, serafīmi un Patiesības Gars, kas visi paātrina reliģijas attīstības ātrumu. Šīs aģentūras Urantijā darbojas jau sen, un tās turpinās šeit darboties, kamēr vien šī planēta paliks apdzīvota sfēra. Lielai daļai šo dievišķo aģentūru potenciāla vēl nekad nav bijusi iespēja izpausties; daudz kas tiks atklāts nākamajos laikmetos, kad mirstīgo reliģija pacelsies līmeni pēc līmeņa pretī moroncijas vērtības un gara patiesības debesu augstumiem.

92:1.2Reliģija progresēja no dabas pielūgsmes caur spoku pielūgšanu līdz fetišismam visā rasu mežonīgajā bērnībā. Līdz ar civilizācijas rītausmu cilvēce pieņēma mistiskākus un simboliskākus uzskatus, savukārt tagad, tuvojoties briedumam, cilvēce nobriest patiesas reliģijas novērtēšanai, pat pašas patiesības atklāsmes sākumam.

92:1.3Reliģija rodas kā prāta bioloģiska reakcija uz garīgiem uzskatiem un vidi; tā ir pēdējā lieta, kas rasē iznīkst vai mainās. Reliģija ir sabiedrības pielāgošanās tam, kas jebkurā laikmetā ir noslēpumains. Kā sociāla institūcija tā ietver rituālus, simbolus, kultus, rakstus, altārus, svētnīcas un tempļus. Svētais ūdens, relikvijas, fetiši, amuleti, tērpi, zvani, bungas un priesterība ir kopīga visām reliģijām. Un ir neiespējami pilnībā nošķirt tīri evolucionējušu reliģiju no maģijas vai burvestībām.

92:1.4Noslēpums un spēks vienmēr ir stimulējuši reliģiskas jūtas un bailes, savukārt emocijas vienmēr ir darbojušās kā spēcīgs to attīstību veicinošs faktors. Bailes vienmēr ir bijušas galvenais reliģiskais stimuls. Bailes veido evolucionārās reliģijas dievus un motivē primitīvo ticīgo reliģisko rituālu. Civilizācijai attīstoties, bailes pārveido bijība, apbrīns, cieņa un līdzjūtība, un pēc tam tās vēl vairāk nosaka sirdsapziņas pārmetumi un nožēla.

92:1.5Kāda Āzijas tauta mācīja, ka “Dievs ir lielas bailes”; tas ir tīri evolucionāras reliģijas izaugums. Jēzus, augstākā reliģiskās dzīves veida atklāsme, sludināja, ka “Dievs ir mīlestība”.

92:2.2Reliģija pieķeras paražām; tas, kas bija, ir sens un it kā svēts. Šī iemesla dēļ, un ne cita, akmens darbarīki saglabājās ilgi bronzas un dzelzs laikmetā. Šis apgalvojums ir pierakstīts: “Un, ja tu Man taisīsi akmens altāri, tad netaisi to no cirstiem akmeņiem, jo, ja tu lietosi savus darbarīkus tā veidošanā, tu esi to apgānījis.” Pat mūsdienās hinduisti iededz savus altāra ugunsgrēkus, izmantojot primitīvu uguns urbi. Evolucionārās reliģijas gaitā jauninājumi vienmēr ir uzskatīti par zaimošanu. Sakramentam ir jāsastāv nevis no jauna un ražota ēdiena, bet gan no visprimitīvākajiem ēdieniem: “Ugunī cepta gaļa un neraudzēta maize, pasniegta ar rūgtām zālēm.” Visu veidu sociālās paražas un pat juridiskās procedūras pieķeras vecajām formām.

92:2.3Kad mūsdienu cilvēks brīnās par to, ka dažādu reliģiju rakstos ir tik daudz tāda, ko var uzskatīt par neķītru, viņam vajadzētu apstāties un padomāt, ka aizejošās paaudzes ir baidījušās izskaust to, ko viņu senči uzskatīja par svētu un neaizskaramu. Daudz ko, ko viena paaudze varētu uzskatīt par neķītru, iepriekšējās paaudzes ir uzskatījušas par daļu no savām pieņemtajām paražām, pat par apstiprinātiem reliģiskiem rituāliem. Ievērojamu daudzumu reliģisku strīdu ir izraisījuši nebeidzamie mēģinājumi samierināt senas, bet nosodāmas prakses ar nesen progresējušu saprātu, atrast ticamas teorijas, kas attaisnotu senu un novecojušu paražu dogmatisku iemūžināšanu.

92:2.4Bet ir tikai muļķīgi mēģināt pārāk pēkšņi paātrināt reliģisko izaugsmi. Rase vai nācija no jebkuras progresīvas reliģijas var asimilēt tikai to, kas ir saprātīgi saskaņots un saderīgs ar tās pašreizējo evolucionāro statusu, kā arī tās spēju pielāgoties. Sociālie, klimatiskie, politiskie un ekonomiskie apstākļi visi ietekmē reliģiskās evolūcijas gaitu un progresu. Sociālo morāli nenosaka reliģija, tas ir, evolucionārā reliģija; drīzāk reliģijas formas nosaka rasu morāle.

92:2.5Cilvēku rases svešu un jaunu reliģiju pieņem tikai virspusēji; patiesībā tās pielāgo to savām paražām un vecajiem ticības veidiem. To labi ilustrē piemērs ar kādu Jaunzēlandes cilti, kuras priesteri, nomināli pieņēmuši kristietību, apgalvoja, ka saņēmuši tiešas atklāsmes no Gabriela par to, ka šī pati cilts ir kļuvusi par Dieva izredzēto tautu, un norādot, ka viņiem ir atļauts brīvi nodoties brīvām dzimumattiecībām un daudzām citām senām un nosodāmām paražām. Un nekavējoties visi jaunizceptie kristieši pārgāja uz šo jauno un mazāk prasīgo kristietības versiju.

92:2.6Reliģija vienā vai otrā laikā ir sankcionējusi visa veida pretrunīgu un nesaskanīgu uzvedību, kādā laikā ir apstiprinājusi praktiski visu, kas tagad tiek uzskatīts par amorālu vai grēcīgu. Sirdsapziņa, ko nav mācījusi pieredze un ko neatbalsta saprāts, nekad nav bijusi un nekad nevar būt drošs un nekļūdīgs ceļvedis cilvēka rīcībai. Sirdsapziņa nav dievišķa balss, kas runā uz cilvēka dvēseli. Tā ir tikai jebkura pašreizējā eksistences posma paražu morālā un ētiskā satura kopsumma; tā vienkārši atspoguļo cilvēciski iecerēto reakcijas ideālu jebkuros dotajos apstākļos.

92:3.2Reliģija vienmēr lielā mērā ir bijusi rituālu, rituālu, ievērošanu, ceremoniju un dogmu jautājums. To parasti ir aptraipījusi šī pastāvīgi traucējošā kļūda - izredzētās tautas maldi. Reliģijas pamatidejas par apvārdošanu, iedvesmu, atklāsmi, pielabināšanu, grēku nožēlošanu, izpirkšanu, aizlūgumu, upurēšanu, lūgšanu, grēksūdzi, pielūgsmi, izdzīvošanu pēc nāves, sakramentu, rituālu, izpirkuma maksu, pestīšanu, atpestīšanu, derību, netīrību, šķīstīšanu, pravietojumiem, iedzimto grēku — tās visas aizsniedzas līdz pat pirmatnējo spoku baiļu agrīnajiem laikiem.

92:3.3Primitīvā reliģija nav nekas vairāk un ne mazāk kā cīņa par materiālo eksistenci, kas paplašināta, lai aptvertu eksistenci aiz kapa. Šādas ticības ievērošana atspoguļoja pašuzturēšanās cīņas paplašināšanos iedomātā spoku-garu pasaules jomā. Bet, kad rodas kārdinājums kritizēt evolucionāro reliģiju, esiet uzmanīgi. Atcerieties, ka tas ir tas, kas notika; tas ir vēsturisks fakts. Un vēl atcerieties, ka jebkuras idejas spēks slēpjas nevis tās noteiktībā vai patiesīgumā, bet gan tās cilvēciskās pievilcības spilgtumā.

92:3.4Evolucionārā reliģija neparedz izmaiņas vai pārskatīšanu; atšķirībā no zinātnes tā nenodrošina savu progresīvo korekciju. Attīstījusies reliģija prasa cieņu, jo tās sekotāji uzskata, ka tā ir Patiesība; “ticībai, kas reiz nodota svētajiem”, teorētiski jābūt gan galīgai, gan nekļūdīgai. Kults pretojas attīstībai, jo reāls progress noteikti mainīs vai iznīcinās pašu kultu; tādēļ pārskatīšana tam vienmēr ir jāuzspiež.

92:3.5Tikai divi iespaidi var modificēt un pacelt dabiskās reliģijas dogmas: lēnām progresējošo paražu spiediens un periodiska laikmeta atklāsmes apgaismība. Un nav dīvaini, ka progress bija lēns; senatnē būt progresīvam vai izgudrojošam nozīmēja tikt nogalinātam kā burvim. Kults attīstās lēni paaudžu laikmetos un sensenos ciklos. Bet tas virzās uz priekšu. Evolucionārā ticība spokiem lika pamatu atklātās reliģijas filozofijai, kas galu galā iznīcinās tās izcelsmes māņticību.

92:3.6Reliģija daudzējādā ziņā ir kavējusi sociālo attīstību, taču bez reliģijas nebūtu bijis paliekošas morāles vai ētikas, nebūtu vērtīgas civilizācijas. Reliģija ir devusi mātes vietu daudzām nereliģiskām kultūrām: skulptūra radās elku darināšanā, arhitektūra tempļu celtniecībā, dzeja apvārdojumos, mūzika pielūgsmes dziedājumos, drāma garu vadības izspēlēšanā un deja sezonālos pielūgsmes svētkos.

92:3.7Bet, vēršot uzmanību uz faktu, ka reliģija bija būtiska civilizācijas attīstībai un saglabāšanai, jāatzīmē, ka dabiskā reliģija ir arī daudz darījusi, lai kropļotu un kavētu tieši to civilizāciju, kuru tā citādi audzināja un uzturēja. Reliģija ir kavējusi rūpnieciskās aktivitātes un ekonomisko attīstību; tā ir bijusi izšķērdīga attiecībā uz darbaspēku un izšķērdējusi kapitālu; tā ne vienmēr ir bijusi noderīga ģimenei; tā nav adekvāti veicinājusi mieru un labo gribu; tā dažkārt ir atstājusi novārtā izglītību un kavējusi zinātni; tā ir pārmērīgi noplicinājusi dzīvi, lai it kā bagātinātu nāvi. Evolucionārā reliģija, cilvēka reliģija, patiešām ir bijusi vainīga visās šajās un daudzās citās kļūdās, maldos un rupjās kļūdās; tomēr tā uzturēja kulturālo ētiku, civilizēto morāli un sociālo kohēziju un ļāva vēlākai atklātajai reliģijai kompensēt šos daudzos evolucionāros trūkumus.

92:3.8Evolucionārā reliģija ir bijusi cilvēka visdārgākā, bet nesalīdzināmi efektīvākā institūcija. Cilvēka reliģiju var attaisnot tikai evolucionārās civilizācijas gaismā. Ja cilvēks nebūtu dzīvnieku evolūcijas augšupejošs produkts, tad šādai reliģiskās attīstības gaitai nebūtu attaisnojuma.

92:3.9Reliģija veicināja kapitāla uzkrāšanu; tā veicināja noteikta veida darbu; priesteru brīvais laiks veicināja mākslu un zināšanas; rase galu galā daudz ieguva visu šo agrīno ētiskās tehnikas kļūdu rezultātā. Šamaņi, godīgi un negodīgi, bija šausmīgi dārgi, bet viņi bija vērti visu, ko maksāja. Mācītās profesijas un pati zinātne radās no parazitējošām priesterībām. Reliģija veicināja civilizāciju un nodrošināja sabiedrības nepārtrauktību; tā visu laiku ir bijusi morāles policija. Reliģija nodrošināja šo cilvēcisko disciplīnu un paškontroli, kas padarīja gudrību iespējamu. Reliģija ir efektīvs evolūcijas rīkste, kas nežēlīgi dzen kūtro un ciešo cilvēci no tās dabiskā intelektuālā inertuma stāvokļa uz priekšu un augšup uz augstākiem saprāta un gudrības līmeņiem.

92:3.10Un šim svētajam dzīvnieku augšupcelšanās mantojumam, evolucionārajai reliģijai, arvien jāturpina tikt pilnveidotam un cildinātam ar nepārtrauktu atklātās reliģijas cenzūru un patiesas zinātnes ugunīgo krāsni.

92:4.2Bet neatkarīgi no šķietamās saistības vai atvasinājuma, atklāsmes reliģijas vienmēr raksturo ticība kādai galīgās vērtības Dievībai un kādam konceptam par personības identitātes izdzīvošanu pēc nāves.

92:4.3Evolucionārā reliģija ir sentimentāla, nevis loģiska. Tā ir cilvēka reakcija uz ticību hipotētiskai spoku-garu pasaulei — cilvēka ticības reflekss, ko ierosina nezināmā apzināšanās un bailes no tā. Atklāsmes reliģiju izklāsta reālā garīgā pasaule; tā ir pārintelektuālā kosmosa atbilde uz mirstīgo izsalkumu ticēt universālajām Dievībām un paļauties uz tām. Evolucionārā reliģija attēlo cilvēces apļveida taustīšanos patiesības meklējumos; atklāsmes reliģija ir tieši šī patiesība.

92:4.4Ir bijuši daudzi reliģiskās atklāsmes notikumi, bet tikai pieci ar laikmeta nozīmi. Tie bija šādi:

92:4.51. Dalamatijas mācības. Patieso Pirmā Avota un Centra konceptu Urantijā pirmo reizi izsludināja simts Planetārā Prinča Kaligastijas personāla ķermeniskie locekļi. Šī paplašinošā Dievības atklāsme turpinājās vairāk nekā trīs simti tūkstošus gadu, līdz to pēkšņi pārtrauca planētas atdalīšanās un mācību režīma izjaukšana. Izņemot Vana darbu, Dalamatijas atklāsmes ietekme praktiski tika zaudēta visai pasaulei. Pat nodīti bija aizmirsuši šo patiesību līdz Ādama atnākšanai. No visiem, kas saņēma simtnieka mācības, sarkanie cilvēki tās saglabāja visilgāk, bet ideja par Lielo Garu bija tikai miglains koncepts Amerikas indiāņu reliģijā, kad kontakts ar kristietību to ievērojami noskaidroja un nostiprināja.

92:4.62. Ēdenes mācības. Ādams un Ieva atkal attēloja visu Tēva konceptu evolucionārajām tautām. Pirmās Ēdenes izjaukšana apturēja Ādama atklāsmes gaitu, pirms tā bija pilnībā sākusies. Bet Ādama pārtrauktās mācības turpināja setītu priesteri, un dažas no šīm patiesībām pasaulei nekad nav pilnībā zudušas. Visu Levantes reliģiskās evolūcijas tendenci modificēja setītu mācības. Bet ap 2500. gadu p.m.ē. cilvēce lielā mērā bija zaudējusi redzeslokā atklāsmi, kas tika atbalstīta Ēdenes dienās.

92:4.73. Melhisedeks no Salemas. Šis Nebadona Ārkārtas Dēls uzsāka trešo patiesības atklāsmi Urantijā. Viņa mācību kardinālie priekšraksti bija uzticēšanās un ticība. Viņš mācīja uzticēšanos Dieva visvarenajai labdarībai un sludināja, ka ticība ir akts, ar kuru cilvēki nopelna Dieva labvēlību. Viņa mācības pakāpeniski sajaucās ar dažādu evolucionāro reliģiju uzskatiem un praksi un galu galā attīstījās par tām teoloģiskajām sistēmām, kas bija sastopamas Urantijā, sākoties pirmajai tūkstošgadei pēc Kristus.

92:4.84. Jēzus no Nācaretes. Kristus Mihails ceturto reizi pasniedza Urantijai Dieva kā Vispārējā Tēva konceptu, un šī mācība kopš tā laika lielākoties ir saglabājusies. Viņa mācības būtība bija mīlestība un kalpošana, mīloša pielūgsme, ko radības dēls brīvprātīgi sniedz, atzīstot Dieva, sava Tēva, mīlošo kalpošanu un atbildot uz to; brīvprātīga kalpošana, ko šādi radības dēli sniedz saviem brāļiem priecīgā apziņā, ka šajā kalpošanā viņi tāpat kalpo Dievam Tēvam.

92:4.95. Urantijas Dokumenti. Dokumenti, no kuriem šis ir viens, veido visjaunāko patiesības pasniegšanu Urantijas mirstīgajiem. Šie dokumenti atšķiras no visām iepriekšējām atklāsmēm, jo tie nav vienas visuma personības darbs, bet gan daudzu būtņu kopīgs izklāsts. Bet neviena atklāsme, kas ir mazāka par Vispārējā Tēva sasniegšanu, nekad nevar būt pilnīga. Visas citas debesu kalpošanas ir tikai daļējas, pārejošas un praktiski pielāgotas vietējiem apstākļiem laikā un telpā. Lai gan šādas atzīšanās, iespējams, var mazināt visu atklāsmju tūlītējo spēku un autoritāti, Urantijā ir pienācis laiks, kad ir ieteicams izteikt šādus atklātus paziņojumus, pat riskējot vājināt šīs, visjaunākās patiesības atklāsmes Urantijas mirstīgajām rasēm, turpmāko ietekmi un autoritāti.

92:5.21. Iepriekš pastāvošajām evolucionāro kultu idejām.

92:5.32. Atklātās reliģijas cildenajiem ideāliem.

92:5.43. Lielo reliģisko vadītāju, cilvēces praviešu un skolotāju, personīgajiem viedokļiem.

92:5.5Vairums lielo reliģisko laikmetu ir aizsākušies ar kādas izcilas personības dzīvi un mācībām; vadība ir radījusi lielāko daļu vēstures vērtīgo morālo kustību. Un cilvēki vienmēr ir bijuši tendēti godināt vadoni, pat uz viņa mācību rēķina; cienīt viņa personību, pat pazaudējot no redzesloka patiesības, kuras viņš sludināja. Un tas nav bez iemesla; evolucionārā cilvēka sirdī ir instinktīvas ilgas pēc palīdzības no augšas un ārpuses. Šīs ilgas ir paredzētas, lai sagaidītu Planetārā Prinča un vēlāko Materiālo Dēlu parādīšanos uz zemes. Urantijā cilvēkam ir atņemti šie pārcilvēciskie vadītāji un valdnieki, un tādēļ viņš pastāvīgi cenšas kompensēt šo zaudējumu, ietērpjot savus cilvēciskos vadītājus leģendās, kas attiecas uz pārdabisku izcelsmi un brīnumainām karjerām.

92:5.6Daudzas rases ir iztēlojušās savus vadoņus kā dzimušus no jaunavām; viņu karjeras ir bagātīgi izraibinātas ar brīnumainiem epizodēm, un viņu atgriešanos vienmēr gaida viņu attiecīgās grupas. Centrālāzijā cilts locekļi joprojām gaida Čingishana atgriešanos; Tibetā, Ķīnā un Indijā tas ir Buda; islāmā tas ir Muhameds; Amerikas indiāņu vidū tas bija Hesunanins Onamonalontons; ebrejiem tā parasti bija Ādama atgriešanās kā materiālam valdniekam. Babilonā dievs Marduks bija Ādama leģendas, dieva-dēla idejas, savienojošā posma starp cilvēku un Dievu, iemūžinājums. Pēc Ādama parādīšanās uz zemes tā dēvētie Dieva dēli bija izplatīti pasaules rasu vidū.

92:5.7Bet neatkarīgi no māņticīgās bijības, kādā viņi bieži tika turēti, paliek fakts, ka šie skolotāji bija laicīgie personības atbalsta punkti, uz kuriem balstījās atklātās patiesības sviras cilvēces morāles, filozofijas un reliģijas virzībai uz priekšu.

92:5.8Urantijas miljons gadu ilgajā cilvēces vēsturē ir bijuši simtiem un simtiem reliģisko vadītāju no Onagara līdz Guru Nanakam. Šajā laikā ir bijuši daudzi reliģiskās patiesības un garīgās ticības bēgumi un paisumi, un katra Urantijas reliģijas renesanse pagātnē ir tikusi identificēta ar kāda reliģiskā vadītāja dzīvi un mācībām. Apsverot neseno laiku skolotājus, varētu būt noderīgi tos sagrupēt septiņos galvenajos pēc-Ādama Urantijas reliģiskajos laikmetos:

92:5.91. Setītu periods. Setītu priesteri, atjaunoti Amosada vadībā, kļuva par lielajiem pēc-Ādama skolotājiem. Viņi darbojās andītu zemēs, un viņu ietekme visilgāk saglabājās grieķu, šumeru un hinduistu vidū. Pēdējo vidū viņi ir turpinājuši darboties līdz mūsdienām kā hinduistu ticības brahmani. Setīti un viņu sekotāji nekad pilnībā nezaudēja Ādama atklāto Trīsvienības konceptu.

92:5.102. Melhisedeka misionāru ēra. Urantijas reliģiju lielā mērā atjaunoja to skolotāju centieni, kurus pilnvaroja Mahiventa Melhisedeks, kad viņš dzīvoja un mācīja Salemā gandrīz divus tūkstošus gadu pirms Kristus. Šie misionāri sludināja ticību kā cenu par labvēlību pie Dieva, un viņu mācības, lai gan tūlītēji neradīja nekādas reliģijas, tomēr veidoja pamatus, uz kuriem vēlākie patiesības skolotāji būvēja Urantijas reliģijas.

92:5.113. Pēc-Melhisedeka ēra. Lai gan gan Amenemope, gan Ehnatons mācīja šajā periodā, izcilākais reliģiskais ģēnijs pēc-Melhisedeka ērā bija Levantes beduīnu grupas vadonis un ebreju reliģijas dibinātājs — Mozus. Mozus mācīja monoteismu. Viņš teica: “Klausies, Izraēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens Dievs.” “Tas Kungs ir Dievs. Nav neviena cita bez viņa.” Viņš neatlaidīgi centās izskaust spoku kulta paliekas savas tautas vidū, pat nosakot nāvessodu tā praktizētājiem. Mozus monoteismu sagrozīja viņa pēcteči, bet vēlākos laikos viņi atgriezās pie daudzām viņa mācībām. Mozus diženums slēpjas viņa gudrībā un prātīgumā. Citiem cilvēkiem ir bijuši lielāki koncepti par Dievu, bet neviens cilvēks nekad nav bijis tik veiksmīgs, lai pamudinātu lielu skaitu cilvēku pieņemt tik progresīvus uzskatus.

92:5.124. Sestais gadsimts pirms Kristus. Daudzi cilvēki cēlās, lai sludinātu patiesību šajā, vienā no lielākajiem reliģiskās atmodas gadsimtiem, kāds jebkad pieredzēts Urantijā. Starp tiem jāieraksta Gautama, Konfūcijs, Laodzi, Zoroastrs un džainisma skolotāji. Gautamas mācības ir plaši izplatījušās Āzijā, un miljoni viņu godina kā Budu. Konfūcijs ķīniešu morālei bija tas pats, kas Platons grieķu filozofijai, un, lai gan abu mācībām bija reliģiskas atskaņas, stingri ņemot, neviens no viņiem nebija reliģisks skolotājs; Laodzi saskatīja vairāk Dieva Tao nekā Konfūcijs cilvēcē vai Platons ideālismā. Zoroastrs, lai arī stipri ietekmējies no valdošā duālā spiristisma koncepta, labā un ļaunā, tajā pašā laikā noteikti paaugstināja ideju par vienu mūžīgu Dievību un par gaismas galīgo uzvaru pār tumsu.

92:5.135. Pirmais gadsimts pēc Kristus. Kā reliģisks skolotājs Jēzus no Nācaretes sāka ar kultu, ko bija izveidojis Jānis Kristītājs, un progresēja, cik vien varēja, prom no gavēņiem un formām. Neskaitot Jēzu, Pāvils no Tarsas un Filons no Aleksandrijas bija šīs ēras dižākie skolotāji. Viņu reliģijas konceptiem ir bijusi dominējoša loma tās ticības evolūcijā, kas nes Kristus vārdu.

92:5.146. Sestais gadsimts pēc Kristus. Muhameds nodibināja reliģiju, kas bija pārāka par daudzām viņa laika ticībām. Viņa reliģija bija protests pret svešzemju ticību sociālajām prasībām un pret paša tautas reliģiskās dzīves nesakarību.

92:5.157. Piecpadsmitais gadsimts pēc Kristus. Šis periods piedzīvoja divas reliģiskas kustības: kristietības vienotības sabrukumu Rietumos un jaunas reliģijas sintēzi Austrumos. Eiropā institucionalizētā kristietība bija sasniegusi tādu neelastības pakāpi, kas padarīja tālāku izaugsmi nesavienojamu ar vienotību. Austrumos Nanaks un viņa sekotāji sintezēja islāma, hinduisma un budisma apvienotās mācības sikismā, vienā no visprogresīvākajām Āzijas reliģijām.

92:5.16Urantijas nākotni neapšaubāmi raksturos reliģiskās patiesības — Dieva Tēvišķības un visu radību brālības — skolotāju parādīšanās. Bet jācer, ka šo nākamo praviešu dedzīgie un sirsnīgie centieni būs mazāk vērsti uz starpreliģisko barjeru stiprināšanu un vairāk uz garīgās pielūgsmes reliģiskās brālības palielināšanu starp daudzajiem sekotājiem dažādajām intelektuālajām teoloģijām, kas tik ļoti raksturo Satānijas Urantiju.

92:6.2Urantijā evolucionārā un atklāsmes reliģija progresē līdzās, vienlaikus sajaucoties un saplūstot daudzveidīgajās teoloģiskajās sistēmās, kas atrodamas pasaulē šo dokumentu sarakstīšanas laikā. Šīs reliģijas, divdesmitā gadsimta Urantijas reliģijas, var uzskaitīt šādi:

92:6.31. Hinduisms — visenākā.

92:6.42. Ebreju reliģija.

92:6.53. Budisms.

92:6.64. Konfūcija mācības.

92:6.75. Taoistu uzskati.

92:6.86. Zoroastrisms.

92:6.97. Šinto.

92:6.108. Džainisms.

92:6.119. Kristietība.

92:6.1210. Islāms.

92:6.1311. Sikisms — visjaunākā.

92:6.14Visprogresīvākās seno laiku reliģijas bija hinduisms un jūdaisms, un katra no tām ir ievērojami ietekmējusi reliģiskās attīstības gaitu Austrumos un Rietumos. Gan hinduisti, gan ebreji uzskatīja, ka viņu reliģijas ir iedvesmotas un atklātas, un viņi uzskatīja, ka visas pārējās ir vienas patiesās ticības dekadentiskas formas.

92:6.15Indija ir sadalīta starp hinduistiem, sikhiem, musulmaņiem un džainistiem, katram attēlojot Dievu, cilvēku un visumu tā, kā tie tiek dažādi uztverti. Ķīna seko taoistu un Konfūcija mācībām; Japānā tiek godāts šinto.

92:6.16Lielās starptautiskās, starprasu ticības ir ebreju, budistu, kristiešu un islāma. Budisms stiepjas no Ceilonas un Birmas caur Tibetu un Ķīnu līdz Japānai. Tas ir parādījis pielāgošanās spēju daudzu tautu paražām, kas ir līdzvērtīga tikai kristietībai.

92:6.17Ebreju reliģija aptver filozofisko pāreju no politeisma uz monoteismu; tā ir evolucionārs posms starp evolūcijas reliģijām un atklāsmes reliģijām. Ebreji bija vienīgā rietumu tauta, kas sekoja saviem agrīnajiem evolucionārajiem dieviem tieši līdz atklāsmes Dievam. Bet šī patiesība nekad netika plaši pieņemta līdz Jesajas dienām, kurš atkal mācīja sajaukto ideju par rasu dievību apvienojumā ar Vispārējo Radītāju: “Ak, Pulku Kungs, Izraēla Dievs, tu esi Dievs, pat tu viens pats; tu esi radījis debesis un zemi.” Savulaik cerība uz Rietumu civilizācijas izdzīvošanu slēpās cildenajos ebreju labestības konceptos un progresīvajos helēņu skaistuma konceptos.

92:6.18Kristīgā reliģija ir reliģija par Kristus dzīvi un mācībām, kas balstīta uz jūdaisma teoloģiju, tālāk modificēta, asimilējot noteiktas zoroastrisma mācības un grieķu filozofiju, un to galvenokārt formulējuši trīs indivīdi: Filons, Pēteris un Pāvils. Kopš Pāvila laikiem tā ir izgājusi cauri daudzām evolūcijas fāzēm un kļuvusi tik pamatīgi rietumnieciska, ka daudzas neeiropiešu tautas ļoti dabiski uzlūko kristietību kā svešu atklāsmi par svešu Dievu un svešiniekiem.

92:6.19Islāms ir Ziemeļāfrikas, Levantes un dienvidaustrumu Āzijas reliģiski-kulturālais savienotājs. Tā bija ebreju teoloģija saistībā ar vēlākajām kristiešu mācībām, kas padarīja islāmu monoteistisku. Muhameda sekotāji paklupa pie progresīvajām Trīsvienības mācībām; viņi nespēja aptvert doktrīnu par trim dievišķām personībām un vienu Dievību. Vienmēr ir grūti pamudināt evolucionārus prātus pēkšņi pieņemt progresīvu atklātu patiesību. Cilvēks ir evolucionāra būtne, un viņam galvenokārt ir jāiegūst sava reliģija ar evolucionārām metodēm.

92:6.20Senču pielūgšana savulaik bija noteikts progress reliģiskajā evolūcijā, bet ir gan pārsteidzoši, gan nožēlojami, ka šis primitīvais koncepts saglabājas Ķīnā, Japānā un Indijā starp tik daudz ko relatīvi progresīvāku, piemēram, budismu un hinduismu. Rietumos senču pielūgšana attīstījās par nacionālo dievu godināšanu un cieņu pret rasu varoņiem. Divdesmitajā gadsimtā šī varoņu godināšanas nacionālistiskā reliģija parādās dažādos radikālos un nacionālistiskos sekulārismos, kas raksturo daudzas Rietumu rases un nācijas. Liela daļa šīs pašas attieksmes ir atrodama arī lielajās universitātēs un lielākajās angliski runājošo tautu industriālajās kopienās. Ne ļoti atšķirīga no šiem konceptiem ir ideja, ka reliģija ir tikai “kopīgs labas dzīves meklējums”. “Nacionālās reliģijas” nav nekas vairāk kā atgriešanās pie agrīnās Romas imperatoru pielūgšanas un pie šinto — valsts pielūgšanas imperatora ģimenē.

92:7.2Jaunas reliģijas nevar izgudrot; tās vai nu attīstās, vai arī tiek pēkšņi atklātas. Visas jaunās evolucionārās reliģijas ir tikai veco uzskatu progresējošas izpausmes, jaunas adaptācijas un pielāgojumi. Vecais nepārstāj eksistēt; tas tiek sapludināts ar jauno, tāpat kā sikisms izplauka un uzziedēja no hinduisma, budisma, islāma un citu laikmetīgo kultu augsnes un formām. Primitīvā reliģija bija ļoti demokrātiska; mežonis ātri aizņēmās vai aizdeva. Tikai līdz ar atklāto reliģiju parādījās autokrātisks un neiecietīgs teoloģiskais egoisms.

92:7.3Daudzās Urantijas reliģijas ir labas tiktāl, ciktāl tās ved cilvēku pie Dieva un sniedz cilvēkam Tēva apziņu. Jebkurai reliģistu grupai ir maldīgi uzskatīt savu ticības apliecību par Patiesību; šāda attieksme vairāk liecina par teoloģisku augstprātību nekā par ticības noteiktību. Nav nevienas Urantijas reliģijas, kas nevarētu ar labumu pētīt un asimilēt labākās patiesības, kas ietvertas katrā citā ticībā, jo visas satur patiesību. Reliģistiem būtu labāk aizņemties labāko no savu kaimiņu dzīvās garīgās ticības, nevis nosodīt sliktāko viņu paliekošajās māņticībās un novecojušajos rituālos.

92:7.4Visas šīs reliģijas ir radušās cilvēka mainīgās intelektuālās reakcijas rezultātā uz viņa identisko garīgo vadību. Tās nekad nevar cerēt sasniegt ticības apliecību, dogmu un rituālu vienveidību — tie ir intelektuāli; bet tās var, un kādu dienu arī sasniegs, vienotību patiesā visu Tēva pielūgsmē, jo tā ir garīga, un tā ir mūžīgi patiesa, garā visi cilvēki ir vienlīdzīgi.

92:7.5Primitīvā reliģija lielā mērā bija materiālu vērtību apziņa, bet civilizācija paaugstina reliģiskās vērtības, jo patiesa reliģija ir sevis veltīšana jēgpilnu un augstāko vērtību kalpošanai. Reliģijai attīstoties, ētika kļūst par morāles filozofiju, un morāle kļūst par sevis disciplinēšanu pēc augstāko nozīmju un augstāko vērtību — dievišķo un garīgo ideālu — standartiem. Un tādējādi reliģija kļūst par spontānu un izsmalcinātu ziedošanos, dzīvu mīlestības lojalitātes pieredzi.

92:7.6Reliģijas kvalitāti norāda:

92:7.71. Vērtību līmenis — lojalitātes.

92:7.82. Nozīmju dziļums — indivīda sensibilizācija šo augstāko vērtību ideālistiskai novērtēšanai.

92:7.93. Ziedošanās intensitāte — nodošanās pakāpe šīm dievišķajām vērtībām.

92:7.104. Neierobežots personības progress šajā kosmiskajā ideālistiskās garīgās dzīves ceļā, dēla attiecību ar Dievu apzināšanās un nebeidzama progresīva pilsonība visumā.

92:7.11Reliģiskās nozīmes progresē pašapziņā, kad bērns pārnes savas idejas par visvarenību no vecākiem uz Dievu. Un visa šāda bērna reliģiskā pieredze lielā mērā ir atkarīga no tā, vai vecāku un bērna attiecībās ir dominējušas bailes vai mīlestība. Vergiem vienmēr ir bijušas lielas grūtības pārnest savas bailes no saimnieka uz Dieva mīlestības konceptiem. Civilizācijai, zinātnei un progresīvām reliģijām ir jāatbrīvo cilvēce no tām bailēm, kas dzimušas no bailēm par dabas parādībām. Un tāpat lielākai apgaismībai vajadzētu atbrīvot izglītotus mirstīgos no jebkādas atkarības no starpniekiem saziņā ar Dievību.

92:7.12Šie elku pielūgšanas vilcināšanās starpposmi, pārnesot godināšanu no cilvēciskā un redzamā uz dievišķo un neredzamo, ir neizbēgami, taču tos vajadzētu saīsināt, apzinoties mītošā dievišķā gara veicinošo kalpošanu. Tomēr cilvēku ir dziļi ietekmējuši ne tikai viņa priekšstati par Dievību, bet arī to varoņu raksturs, kurus viņš ir izvēlējies godināt. Ir ļoti neveiksmīgi, ka tie, kas ir sākuši godināt dievišķo un augšāmcelto Kristu, ir palaiduši garām cilvēku — drošsirdīgo un drosmīgo varoni — Jozuu ben Jāzepu.

92:7.13Mūsdienu cilvēks pietiekami apzinās reliģiju, bet viņa pielūgsmes paražas ir sajauktas un diskreditētas viņa paātrinātās sociālās metamorfozes un bezprecedenta zinātnisko atklājumu dēļ. Domājoši vīrieši un sievietes vēlas, lai reliģija tiktu no jauna definēta, un šis pieprasījums piespiedīs reliģiju pārvērtēt sevi.

92:7.14Mūsdienu cilvēks saskaras ar uzdevumu veikt vairāk cilvēcisko vērtību pielāgojumu vienā paaudzē, nekā tas ir izdarīts divos tūkstošos gadu. Un tas viss ietekmē sociālo attieksmi pret reliģiju, jo reliģija ir dzīvesveids, kā arī domāšanas tehnika.

92:7.15Patiesai reliģijai vienmēr ir jābūt vienlaikus mūžīgajam pamatam un visu paliekošo civilizāciju vadošajai zvaigznei.

92:7.16[Pasniedza Nebadona Melhisedeks.]