Dokuments 87: GARU KULTIDokuments 87
GARU KULTI

87:0.1Garu kults attīstījās kā pretlīdzeklis neveiksmju draudiem; tā primitīvās reliģiskās ceremonijas bija izaugušas no bažām par neveiksmēm un no pārmērīgām bailēm no mirušajiem. Nevienai no šīm agrīnajām reliģijām nebija lielas saistības ar Dievības atzīšanu vai ar bijību pret pārcilvēcisko; to rituāli lielākoties bija negatīvi, paredzēti, lai izvairītos no gariem, tos izdzītu vai piespiestu. Garu kults nebija nekas vairāk un nekas mazāk kā apdrošināšana pret nelaimi; tam nebija nekāda sakara ar ieguldījumu augstākam un nākotnes atalgojumam.

87:0.2Cilvēkam ir bijusi ilga un rūgta cīņa ar garu kultu. Nekas cilvēces vēsturē nav paredzēts, lai izraisītu lielāku žēlumu kā šī aina, kurā redzama cilvēka nožēlojamā verdzība gara-spoka bailēm. Līdz ar šo pašu baiļu dzimšanu cilvēce sāka reliģiskās evolūcijas augšupeju. Cilvēka iztēle atrāvās no sevis krastiem un neatradīs enkuru no jauna, kamēr nesasniegs patiesas Dievības, īsta Dieva jēdzienu.

87:1.2Lai gan mežonis piedēvēja gariem pārdabiskas spējas, viņš diez vai iedomājās, ka tiem piemīt pārdabisks intelekts. Tika pielietoti daudzi triki un viltības, cenšoties apmānīt un piekrāpt garus; civilizēts cilvēks joprojām liek lielas cerības uz to, ka ārēja dievbijības izpausme kaut kādā veidā apmānīs pat viszinošu Dievību.

87:1.3Primitīvie cilvēki baidījās no slimībām, jo novēroja, ka tās bieži ir nāves priekšvēstnesis. Ja cilts burvis nespēja izārstēt slimnieku, slimo cilvēku parasti aizveda no ģimenes būdas, nogādājot mazākā vai atstājot klajā laukā nomirt vienatnē. Māja, kurā bija iestājusies nāve, parasti tika iznīcināta; ja nē, no tās vienmēr izvairījās, un šīs bailes liedza agrīnajam cilvēkam būvēt pamatīgus mājokļus. Tas arī traucēja izveidot pastāvīgas apmetnes un pilsētas.

87:1.4Mežoņi palika nomodā visu nakti un runāja, kad nomira kāds klana loceklis; viņi baidījās, ka arī paši nomirs, ja aizmigs līķa tuvumā. Inficēšanās no līķa apstiprināja bailes no mirušajiem, un visas tautas dažādos laikos ir pielietojušas sarežģītas attīrīšanās ceremonijas, kas paredzētas, lai attīrītu indivīdu pēc saskarsmes ar mirušo. Senie cilvēki uzskatīja, ka līķim jānodrošina gaisma; mirušam ķermenim nekad neļāva palikt tumsā. Divdesmitajā gadsimtā nāves telpās joprojām tiek dedzinātas sveces, un cilvēki joprojām sēž pie mirušajiem. Tā sauktais civilizētais cilvēks gandrīz vēl nav pilnībā izskaudis bailes no mirušiem ķermeņiem no savas dzīves filozofijas.

87:1.5Bet, neskatoties uz visām šīm bailēm, cilvēki joprojām centās apmānīt garu. Ja nāves būda netika iznīcināta, līķi iznesa pa caurumu sienā, nekad pa durvīm. Šie pasākumi tika veikti, lai samulsinātu garu, liegtu tam uzkavēties un nodrošinātos pret tā atgriešanos. Arī sērotāji no bērēm atgriezās pa citu ceļu, lai gars nesekotu. Tika praktizēta atpakaļceļa mīšana un desmitiem citu taktiku, lai nodrošinātu, ka gars neatgriežas no kapa. Dzimumi bieži mainījās drēbēm, lai piekrāptu garu. Sēru tērpi tika izstrādāti, lai maskētu izdzīvojušos; vēlāk, lai izrādītu cieņu mirušajiem un tādējādi nomierinātu garus.

87:2.2Kādreiz tika uzskatīts, ka gara lielā vēlme ir tikt ātri “nomierinātam”, lai tas varētu netraucēti doties uz mirušo zemi. Jebkura dzīvo rīcības vai bezdarbības kļūda gara nomierināšanas rituālā noteikti aizkavētu tā virzību uz garu zemi. Tika uzskatīts, ka tas garam nepatīk, un sadusmots gars tika uzskatīts par posta, neveiksmes un nelaimes avotu.

87:2.3Bēru ceremonija radās cilvēka centienos pamudināt gara dvēseli doties uz savām nākotnes mājām, un bēru sprediķis sākotnēji bija paredzēts, lai pamācītu jauno garu, kā tur nokļūt. Bija paraža nodrošināt ēdienu un drēbes gara ceļojumam, šos priekšmetus novietojot kapā vai tā tuvumā. Mežonis uzskatīja, ka ir nepieciešams no trim dienām līdz gadam, lai “nomierinātu garu” — lai dabūtu to prom no kapa tuvuma. Eskimosi joprojām tic, ka dvēsele paliek pie ķermeņa trīs dienas.

87:2.4Pēc nāves tika ievērots klusums vai sēras, lai gars netiktu pievilināts atpakaļ mājās. Pašspīdzināšana — ievainojumi — bija izplatīts sēru veids. Daudzi progresīvi skolotāji mēģināja to pārtraukt, bet viņiem tas neizdevās. Tika uzskatīts, ka gavēšana un citi pašaizliedzības veidi ir tīkami gariem, kuriem sagādāja prieku dzīvo diskomforts pārejas periodā, kad tie slēpās apkārt pirms savas faktiskās došanās uz mirušo zemi.

87:2.5Ilgi un bieži sēru dīkstāves periodi bija viens no lielākajiem šķēršļiem civilizācijas attīstībai. Katru gadu nedēļas un pat mēneši tika burtiski izšķiesti šajās neproduktīvajās un bezjēdzīgajās sērās. Fakts, ka bēru gadījumiem tika algoti profesionāli sērotāji, norāda, ka sērošana bija rituāls, nevis bēdu apliecinājums. Mūsdienu cilvēki var sērot par mirušajiem aiz cieņas un zaudējuma dēļ, bet senie cilvēki to darīja baiļu dēļ.

87:2.6Mirušo vārdi nekad netika izrunāti. Patiesībā tie bieži tika izraidīti no valodas. Šie vārdi kļuva par tabu, un tādā veidā valodas tika pastāvīgi noplicinātas. Tas galu galā radīja simboliskas runas un tēlainu izteicienu pavairošanos, piemēram, “vārds vai diena, ko nekad nepiemin”.

87:2.7Senie cilvēki tik ļoti vēlējās atbrīvoties no gara, ka piedāvāja tam visu, ko tas varētu būt vēlējies dzīves laikā. Gari gribēja sievas un kalpus; turīgs mežonis sagaidīja, ka vismaz viena vergu sieva pēc viņa nāves tiks apglabāta dzīva. Vēlāk par ieradumu kļuva atraitnei izdarīt pašnāvību uz vīra kapa. Kad nomira bērns, māte, tante vai vecmāmiņa bieži tika nožņaugta, lai pieauguša gara pavadītu un aprūpētu bērna garu. Un tie, kas šādi atdeva savas dzīvības, parasti to darīja labprātīgi; patiešām, ja viņi būtu dzīvojuši, pārkāpjot paražas, viņu bailes no garu dusmām būtu atņēmušas dzīvei tos dažus priekus, ko baudīja primitīvie cilvēki.

87:2.8Bija ierasts nosūtīt līdzi lielu skaitu pavalstnieku, lai pavadītu mirušu virsaiti; vergi tika nogalināti, kad nomira viņu kungs, lai tie varētu viņam kalpot garu zemē. Borneo iedzīvotāji joprojām nodrošina pavadoni-kurjeru; vergs tiek nodurts līdz nāvei, lai dotos gara ceļojumā kopā ar savu mirušo kungu. Tika uzskatīts, ka noslepkavoto cilvēku gari priecājas, ja viņu slepkavu gari kļūst par viņu vergiem; šis priekšstats motivēja cilvēkus medīt galvas.

87:2.9Gari it kā baudīja ēdiena smaržu; ēdiena ziedojumi bēru mielastos kādreiz bija vispārēji. Primitīvā galda lūgšanas metode bija pirms ēšanas iemest ugunī nedaudz ēdiena, lai nomierinātu garus, vienlaikus murminot maģisku formulu.

87:2.10Tika uzskatīts, ka mirušie izmanto to rīku un ieroču garus, kas tiem piederēja dzīves laikā. Salauzt priekšmetu nozīmēja “to nogalināt”, tādējādi atbrīvojot tā garu, lai tas dotos kalpot garu zemē. Īpašuma ziedojumi tika veikti arī dedzinot vai aprokot. Seno bēru izšķērdība bija milzīga. Vēlākās ciltis izgatavoja papīra modeļus un šajos nāves upuros aizstāja reālus priekšmetus un personas ar zīmējumiem. Tas bija liels solis uz priekšu civilizācijā, kad radinieku mantojums aizstāja īpašuma dedzināšanu un aprakšanu. Irokēzu indiāņi veica daudzas reformas bēru izšķērdībā. Un šī īpašuma saglabāšana ļāva viņiem kļūt par visspēcīgākajiem no ziemeļu sarkanajiem cilvēkiem. Mūsdienu cilvēkam nav jābaidās no gariem, bet paraža ir spēcīga, un daudz pasaulīgās bagātības joprojām tiek patērēts bēru rituālos un nāves ceremonijās.

87:3.2Senču pielūgšana sākotnēji bija vairāk bailes nekā pielūgsme, taču šādi uzskati noteikti veicināja turpmāku garu baiļu un pielūgsmes izplatīšanos. Agrīno senču-garu kultu piekritēji pat baidījās žāvāties, lai tādā brīdī viņu ķermenī neieietu ļaundabīgs gars.

87:3.3Bērnu adopcijas paraža bija paredzēta, lai nodrošinātu, ka pēc nāves kāds pienestu ziedojumus dvēseles mieram un progresam. Mežonis dzīvoja bailēs no savu līdzcilvēku gariem un pavadīja savu brīvo laiku, plānojot drošu sava paša gara pāreju pēc nāves.

87:3.4Lielākā daļa cilšu vismaz reizi gadā iedibināja visu dvēseļu svētkus. Romiešiem katru gadu bija divpadsmit garu svētki un pavadošās ceremonijas. Puse no gada dienām tika veltīta kādai ceremonijai, kas saistīta ar šiem senajiem kultiem. Viens romiešu imperators mēģināja reformēt šo praksi, samazinot svētku dienu skaitu līdz 135 gadā.

87:3.5Garu kults bija nepārtrauktā evolūcijā. Tā kā tika iztēloti gari, kas pāriet no nepilnīgas uz augstāku eksistences fāzi, tā arī kults galu galā progresēja līdz garu un pat dievu pielūgšanai. Bet neatkarīgi no atšķirīgajiem uzskatiem par progresīvākiem gariem, visas ciltis un rases kādreiz ticēja gariem.

87:4.2Garu baiļu kultam izplešoties, radās atziņa par augstāka tipa gariem, gariem, kurus nevarēja noteikti identificēt ar kādu konkrētu cilvēku. Tie bija absolvējuši jeb pagodināti gari, kas bija progresējuši tālāk par garu zemes valstību uz augstākām garu zemes valstībām.

87:4.3Priekšstats par divu veidu garu spokiem lēni, bet pārliecinoši virzījās uz priekšu visā pasaulē. Šim jaunajam duālajam spiritismam nebija jāizplatās no cilts uz cilti; tas radās neatkarīgi visā pasaulē. Ietekmējot augošo evolucionāro prātu, idejas spēks slēpjas nevis tās realitātē vai saprātīgumā, bet gan tās spilgtumā un tās gatavā un vienkāršā pielietojuma universālumā.

87:4.4Vēl vēlāk cilvēka iztēle izveidoja priekšstatu gan par labām, gan sliktām pārdabiskām ietekmēm; daži gari nekad neattīstījās līdz labo garu līmenim. Agrīnais garu baiļu monospiritisms pakāpeniski pārauga duālā spiritismā, jaunā koncepcijā par neredzamu zemes lietu vadību. Beidzot veiksme un neveiksme tika attēlotas kā tādas, kurām ir savi attiecīgie kontrolieri. Un no abām klasēm grupa, kas nesa neveiksmi, tika uzskatīta par aktīvāku un skaitliski lielāku.

87:4.5Kad doktrīna par labajiem un sliktajiem gariem beidzot nobrieda, tā kļuva par visizplatītāko un noturīgāko no visiem reliģiskajiem uzskatiem. Šis duālisms bija liels reliģiski filozofisks progress, jo tas ļāva cilvēkam izskaidrot gan veiksmi, gan neveiksmi, vienlaikus ticot pārmirstīgām būtnēm, kuras zināmā mērā bija konsekventas savā uzvedībā. Varēja paļauties, ka gari būs vai nu labi, vai slikti; netika uzskatīts, ka tie ir pilnīgi temperamentīgi, kā tika iedomāti agrīnie vairuma primitīvo reliģiju monospiritisma gari. Cilvēks beidzot spēja izprast pārmirstīgus spēkus, kas bija konsekventi savā uzvedībā, un tas bija viens no nozīmīgākajiem patiesības atklājumiem visā reliģijas evolūcijas vēsturē un cilvēka filozofijas paplašināšanā.

87:4.6Tomēr evolucionārā reliģija ir maksājusi briesmīgu cenu par duālā spiritisma koncepciju. Cilvēka agrīnā filozofija spēja saskaņot garu pastāvību ar laicīgās veiksmes mainību, tikai postulējot divu veidu garus - vienu labu un otru sliktu. Un, lai gan šī pārliecība ļāva cilvēkam saskaņot nejaušības mainīgos ar nemainīgu pārmirstīgu spēku koncepciju, šī doktrīna kopš tā laika ir apgrūtinājusi reliģiozu cilvēku spēju izprast kosmisko vienotību. Evolucionārās reliģijas dieviem parasti ir pretojušies tumsas spēki.

87:4.7Visa tā traģēdija slēpjas faktā, ka tad, kad šīs idejas iesakņojās primitīvajā cilvēka prātā, visā pasaulē patiesībā nebija nekādu sliktu vai disharmonisku garu. Tik nelaimīga situācija izveidojās tikai pēc Kaligastijas sacelšanās un saglabājās tikai līdz Vasarsvētkiem. Labā un ļaunā kā kosmisku koordinātu jēdziens pat divdesmitajā gadsimtā ir ļoti dzīvs cilvēka filozofijā; lielākā daļa pasaules reliģiju joprojām nēsā šo kultūras dzimumzīmi no sen pagājušajiem laikiem, kad radās garu kulti.

87:5.2Un tagad vienkāršajam garu kultam seko progresīvāka un salīdzinoši sarežģītāka gara-spoka kulta prakse, kalpošana un pielūgsme augstākiem gariem, kādi tie attīstījās cilvēka primitīvajā iztēlē. Reliģiskajai ceremonijai ir jāiet kopsolī ar garu evolūciju un progresu. Paplašinātais kults bija tikai pašuzturēšanās māksla, kas tika praktizēta saistībā ar ticību pārdabiskām būtnēm, pašpielāgošanās garu videi. Rūpnieciskās un militārās organizācijas bija pielāgošanās dabiskajai un sociālajai videi. Un, tāpat kā laulība radās, lai apmierinātu biseksualitātes prasības, tā arī reliģiskā organizācija attīstījās, reaģējot uz ticību augstākiem garu spēkiem un garīgām būtnēm. Reliģija atspoguļo cilvēka pielāgošanos savām ilūzijām par nejaušības noslēpumu. Garu bailes un sekojošā pielūgsme tika pieņemtas kā apdrošināšana pret nelaimi, kā labklājības politika.

87:5.3Mežonis iztēlojas labos garus kā tādus, kas kārto savas darīšanas, maz ko prasot no cilvēkiem. Tie ir sliktie gari un spoki, kuri jāuztur labā omā. Attiecīgi, primitīvās tautas pievērsa lielāku uzmanību saviem ļaundabīgajiem gariem nekā labvēlīgajiem gariem.

87:5.4Tika uzskatīts, ka cilvēku labklājība īpaši izraisa ļauno garu skaudību, un viņu atriebības metode bija dot prettriecienu ar cilvēka starpniecību un ar ļaunās acs tehniku. Tā kulta fāze, kas bija saistīta ar izvairīšanos no gariem, bija ļoti saistīta ar ļaunās acs mahinācijām. Bailes no tās kļuva gandrīz globālas. Skaistas sievietes tika aizklātas, lai pasargātu viņas no ļaunās acs; vēlāk daudzas sievietes, kuras vēlējās, lai viņas uzskatītu par skaistām, pieņēma šo praksi. Šo baiļu no sliktajiem gariem dēļ bērniem reti kad ļāva iziet ārā pēc tumsas iestāšanās, un agrīnās lūgšanas vienmēr ietvēra lūgumu: “Atbrīvo mūs no ļaunās acs”.

87:5.5Korāns satur veselu nodaļu, kas veltīta ļaunajai acij un maģiskiem burvestībām, un ebreji pilnībā tām ticēja. Viss falliskais kults izauga kā aizsardzība pret ļauno aci. Tika uzskatīts, ka reproduktīvie orgāni ir vienīgais fetišs, kas var to padarīt bezspēcīgu. Ļaunā acs radīja pirmās māņticības attiecībā uz bērnu pirmsdzemdību iezīmēšanu, mātes iespaidiem, un šis kults savulaik bija gandrīz universāls.

87:5.6Skaudība ir dziļi iesakņojusies cilvēka iezīme; tādēļ primitīvais cilvēks to piedēvēja saviem agrīnajiem dieviem. Un, tā kā cilvēks kādreiz bija praktizējis garu maldināšanu, viņš drīz sāka piekrāpt garus. Viņš teica: “Ja gari ir greizsirdīgi uz mūsu skaistumu un labklājību, mēs sevi sakropļosim un runāsim vieglprātīgi par mūsu panākumiem.” Tādēļ agrīnā pazemība nebija ego pazemošana, bet gan mēģinājums apmulsināt un piekrāpt skaudīgos garus.

87:5.7Metode, kas tika pieņemta, lai neļautu gariem kļūt greizsirdīgiem uz cilvēku labklājību, bija veltīt apvainojumus kādai veiksmīgai vai ļoti mīlētai lietai vai personai. Tādā veidā radās paraža noniecināt komplimentus par sevi vai ģimeni, un tā galu galā pārauga civilizētā pieticībā, savaldībā un pieklājībā. Saskaņā ar to pašu motīvu nāca modē izskatīties neglīti. Skaistums modināja garu skaudību; tas liecināja par grēcīgu cilvēka lepnumu. Mežonis meklēja neglītu vārdu. Šī kulta iezīme bija liels šķērslis mākslas attīstībai, un tā ilgi uzturēja pasauli drūmu un neglītu.

87:5.8Garu kulta ietekmē dzīve labākajā gadījumā bija azartspēle, garu vadības rezultāts. Nākotne nebija piepūles, centības vai talanta rezultāts, izņemot, ciktāl tos varēja izmantot, lai ietekmētu garus. Garu pielabināšanas ceremonijas veidoja smagu nastu, padarot dzīvi nogurdinošu un praktiski nepanesamu. No laikmeta laikmetā un no paaudzes paaudzē cilts pēc cilts ir centusies uzlabot šo supergaru doktrīnu, bet neviena paaudze vēl nav uzdrīkstējusies to pilnībā noraidīt.

87:5.9Garu nodoms un griba tika pētīti ar zīmju, orākulu un priekšvēstnešu palīdzību. Un šie garu vēstījumi tika interpretēti ar zīlēšanu, pareģošanu, maģiju, pārbaudījumiem un astroloģiju. Viss kults bija shēma, kas izstrādāta, lai nomierinātu, apmierinātu un atpirktu garus ar šīs slēptās kukuļdošanas palīdzību.

87:5.10Un tā izauga jauna un paplašināta pasaules filozofija, kas sastāvēja no:

87:5.111. Pienākuma — tām lietām, kas jādara, lai uzturētu garus labvēlīgi noskaņotus, vai vismaz neitrālus.

87:5.122. Pareizības — pareiza rīcība un ceremonijas, kas paredzētas, lai aktīvi piesaistītu garus savām interesēm.

87:5.133. Patiesības — pareiza izpratne par gariem un attieksme pret tiem, un līdz ar to pret dzīvi un nāvi.

87:5.14Senie cilvēki nemeklēja zināšanas par nākotni tikai ziņkāres pēc; viņi gribēja izvairīties no neveiksmes. Zīlēšana bija vienkārši mēģinājums izvairīties no nepatikšanām. Šajos laikos sapņi tika uzskatīti par pravietiskiem, savukārt viss neparastais tika uzskatīts par zīmi. Un pat šodien civilizētās rases ir nolādētas ar ticību zīmēm, priekšvēstnešiem un citām māņticīgām paliekām no senā, progresējošā garu kulta. Lēni, ļoti lēni cilvēks atsakās no tām metodēm, ar kurām viņš tik pakāpeniski un sāpīgi kāpa augšup pa dzīves evolucionāro skalu.

87:6.2Kulta pirmsākumos cilvēka centieni ietekmēt garu darbību aprobežojās ar pielabināšanu, mēģinājumiem ar kukuļiem atpirkties no neveiksmes. Garu kulta evolūcijai progresējot līdz jēdzienam par labajiem, kā arī sliktajiem gariem, šīs ceremonijas pārvērtās par pozitīvāka rakstura mēģinājumiem, centieniem izpelnīties veiksmi. Cilvēka reliģija vairs nebija pilnībā negatīvistiska, nedz arī viņš apstājās pie centieniem izpelnīties veiksmi; viņš drīz sāka izstrādāt shēmas, ar kurām viņš varētu piespiest garus sadarboties. Reliģiozais cilvēks vairs nestāv neaizsargāts pret paša izdomāto garu fantomu nemitīgajām prasībām; mežonis sāk izgudrot ieročus, ar kuriem viņš var piespiest garus rīkoties un piespiest tos palīdzēt.

87:6.3Cilvēka pirmie aizsardzības centieni bija vērsti pret gariem. Gadsimtiem ejot, dzīvie sāka izstrādāt metodes, kā pretoties mirušajiem. Tika izstrādātas daudzas tehnikas, lai nobiedētu un aizdzītu garus, starp kurām var minēt sekojošās:

87:6.41. Galvas nocirtšana un ķermeņa sasiešana kapā.

87:6.52. Nāves mājas apmētāšana ar akmeņiem.

87:6.63. Līķa kastrācija vai kāju salaušana.

87:6.74. Apbedīšana zem akmeņiem, kas ir viens no mūsdienu kapakmens pirmsākumiem.

87:6.85. Kremācija, vēlāku laiku izgudrojums, lai novērstu garu radītās nepatikšanas.

87:6.96. Ķermeņa iemešana jūrā.

87:6.107. Ķermeņa atstāšana savvaļas zvēru saplosīšanai.

87:6.11Tika uzskatīts, ka garus satrauc un biedē troksnis; kliegšana, zvani un bungas dzina tos prom no dzīvajiem; un šīs senās metodes joprojām tiek izmantotas mirušo “nomodā”. Nevēlamu garu izdzīšanai tika izmantoti pretīgi smirdoši maisījumi. Tika veidoti briesmīgi garu attēli, lai tie steigšus bēgtu, kad ieraudzītu paši sevi. Tika uzskatīts, ka suņi var sajust garu tuvošanos un ka tie brīdina, gaudojot; ka gaiļi dziedās, kad tie būs tuvu. Gaiļa izmantošana kā vējrādis ir šīs māņticības iemūžināšana.

87:6.12Ūdens tika uzskatīts par labāko aizsardzību pret gariem. Svētītais ūdens bija pārāks par visiem citiem veidiem, ūdens, kurā priesteri bija mazgājuši kājas. Tika uzskatīts, ka gan uguns, gan ūdens gariem ir nepārvaramas barjeras. Romieši trīs reizes apnesa ūdeni apkārt līķim; divdesmitajā gadsimtā ķermeni apslaka ar svētīto ūdeni, un roku mazgāšana kapsētā joprojām ir ebreju rituāls. Kristības bija vēlāka ūdens rituāla iezīme; primitīva mazgāšanās bija reliģiska ceremonija. Tikai nesen mazgāšanās ir kļuvusi par sanitāru praksi.

87:6.13Bet cilvēks neapstājās pie garu piespiešanas; ar reliģisku rituālu un citu praksi viņš drīz mēģināja piespiest garus rīkoties. Egzorcisms bija viena gara izmantošana, lai kontrolētu vai izdzītu citu, un šī taktika tika izmantota arī garu un spoku biedēšanai. Duālā spiritisma koncepcija par labajiem un sliktajiem spēkiem piedāvāja cilvēkam plašas iespējas mēģināt nostatīt vienu spēku pret otru, jo, ja spēcīgs cilvēks var uzvarēt vājāku, tad noteikti spēcīgs gars var dominēt pār zemāku garu. Primitīva lādēšanās bija piespiedu prakse, kas paredzēta, lai iebiedētu mazākus garus. Vēlāk šī paraža paplašinājās, izsakot lāstus ienaidniekiem.

87:6.14Ilgu laiku tika uzskatīts, ka, atgriežoties pie senāku paradumu izmantošanas, garus un padievus var piespiest veikt vēlamo darbību. Mūsdienu cilvēks ir vainīgs tajā pašā procedūrā. Jūs uzrunājat viens otru parastā, ikdienas valodā, bet, kad jūs lūdzaties, jūs ķeraties pie vecāka citas paaudzes stila, tā sauktā svinīgā stila.

87:6.15Šī doktrīna izskaidro arī daudzas reliģiski rituālas atgriešanās pie seksuāla rakstura paražām, piemēram, tempļa prostitūciju. Šīs atgriešanās pie primitīvām paražām tika uzskatītas par drošu aizsardzību pret daudzām nelaimēm. Un šīm vienkāršajām tautām visas šādas darbības bija pilnīgi brīvas no tā, ko mūsdienu cilvēks sauktu par izlaidību.

87:6.16Pēc tam nāca rituālo solījumu prakse, kam drīz sekoja reliģiski ķīlasti un svēti zvēresti. Lielākā daļa šo zvērestu bija saistīti ar pašspīdzināšanu un paškropļošanu; vēlāk ar gavēšanu un lūgšanām. Pašaizliedzība vēlāk tika uzskatīta par drošu piespiedu līdzekli; tas īpaši attiecās uz dzimumtieksmes apspiešanu. Un tā primitīvais cilvēks agri attīstīja noteiktu askētismu savās reliģiskajās praksēs, ticību pašspīdzināšanas un pašaizliedzības efektivitātei kā rituāliem, kas spēj piespiest negribīgos garus labvēlīgi reaģēt uz visām šīm ciešanām un zaudējumiem.

87:6.17Mūsdienu cilvēks vairs atklāti nemēģina piespiest garus, lai gan viņš joprojām izrāda noslieci kaulēties ar Dievību. Un viņš joprojām zvēr, klauvē pie koka, krusto pirkstus un pēc spļaušanas pievieno kādu banālu frāzi; kādreiz tā bija maģiska formula.

87:7.2Kopš civilizācijas rītausmas katra pievilcīga kustība sociālajā kultūrā vai reliģiskajā progresā ir attīstījusi rituālu, simbolisku ceremoniālu. Jo vairāk šis rituāls ir bijis neapzināta izaugsme, jo spēcīgāk tas ir saistījis savus piekritējus. Kults saglabāja sentimentu un apmierināja emocijas, bet tas vienmēr ir bijis lielākais šķērslis sociālajai rekonstrukcijai un garīgajam progresam.

87:7.3Neskatoties uz to, ka kults vienmēr ir kavējis sociālo progresu, ir nožēlojami, ka tik daudziem mūsdienu ticīgajiem, kas pieturas pie morāles standartiem un garīgiem ideāliem, nav atbilstošas simbolikas — nav savstarpējā atbalsta kulta — nav nekā, kam piederēt. Bet reliģisku kultu nevar mākslīgi radīt; tam ir jāaug. Un nevienām divām grupām tie nebūs identiski, ja vien to rituālus patvaļīgi nestandartizēs autoritāte.

87:7.4Agrīnais kristiešu kults bija visefektīvākais, pievilcīgākais un noturīgākais no visiem jebkad izdomātajiem vai izstrādātajiem rituāliem, bet liela daļa tā vērtības ir iznīcināta zinātniskajā laikmetā, iznīcinot tik daudzus no tā sākotnējiem pamatprincipiem. Kristiešu kults ir zaudējis vitalitāti, zaudējot daudzas fundamentālas idejas.

87:7.5Pagātnē patiesība ir augusi strauji un brīvi paplašinājusies, kad kults ir bijis elastīgs, simbolika paplašināma. Bagātīga patiesība un pielāgojams kults ir veicinājuši sociālās progresēšanas ātrumu. Bezjēdzīgs kults sabojā reliģiju, kad tas mēģina aizstāt filozofiju un paverdzināt saprātu; patiess kults aug.

87:7.6Neatkarīgi no trūkumiem un šķēršļiem, katra jauna patiesības atklāsme ir radījusi jaunu kultu, un pat Jēzus reliģijas pārlikšanai jaunā gaismā ir jāattīsta jauna un piemērota simbolika. Mūsdienu cilvēkam ir jāatrod kāda atbilstoša simbolika savām jaunajām un augošajām idejām, ideāliem un lojalitātei. Šim uzlabotajam simbolam ir jārodas no reliģiskas dzīves, garīgas pieredzes. Un šai augstākās civilizācijas augstākajai simbolikai ir jābalstās uz Dieva Tēvišķības koncepciju un jābūt piesātinātai ar vareno cilvēka brālības ideālu.

87:7.7Vecie kulti bija pārāk egocentriski; jaunajam ir jābūt pielietotas mīlestības rezultātam. Jaunajam kultam, tāpat kā vecajam, ir jāveicina sentiments, jāapmierina emocijas un jāveicina lojalitāte; bet tam ir jādara vairāk: tam ir jāveicina garīgais progress, jāuzlabo kosmiskās nozīmes, jāpalielina morālās vērtības, jāveicina sociālā attīstība un jāstimulē augsta līmeņa personīga reliģiska dzīve. Jaunajam kultam ir jānodrošina augstākie dzīves mērķi, kas ir gan laicīgi, gan mūžīgi — sociāli un garīgi.

87:7.8Neviens kults nevar pastāvēt un dot ieguldījumu sociālās civilizācijas progresā un individuālā garīgā sasniegumā, ja tas nav balstīts uz māju bioloģisko, socioloģisko un reliģisko nozīmi. Izdzīvojušam kultam ir jāsimbolizē tas, kas ir pastāvīgs nemitīgu pārmaiņu klātbūtnē; tam ir jāpagodina tas, kas vieno nemitīgi mainīgās sociālās metamorfozes plūsmu. Tam ir jāatzīst patiesās nozīmes, jāpaaugstina skaistas attiecības un jāpagodina īsta cēluma labās vērtības.

87:7.9Bet lielās grūtības atrast jaunu un apmierinošu simboliku ir tāpēc, ka mūsdienu cilvēki kā grupa pieturas pie zinātniskas attieksmes, izvairās no māņticības un riebjas no nezināšanas, savukārt kā indivīdi viņi visi alkst noslēpumu un godina nezināmo. Neviens kults nevar izdzīvot, ja tas neietver kādu meistarīgu noslēpumu un neslēpj kādu vērtīgu nesasniedzamu. Atkal, jaunajai simbolikai ir jābūt ne tikai nozīmīgai grupai, bet arī jēgpilnai indivīdam. Jebkuras noderīgas simbolikas formām ir jābūt tādām, kuras indivīds var īstenot pēc savas iniciatīvas un kuras viņš var baudīt arī kopā ar saviem līdzcilvēkiem. Ja jaunais kults varētu būt tikai dinamisks, nevis statisks, tas varētu patiešām dot kaut ko vērtīgu cilvēces progresam, gan laicīgajam, gan garīgajam.

87:7.10Bet kults — rituālu, saukļu vai mērķu simbolika — nedarbosies, ja tas būs pārāk sarežģīts. Un ir jābūt prasībai pēc ziedošanās, lojalitātes atbildes. Katra efektīva reliģija nemaldīgi attīsta cienīgu simboliku, un tās piekritēji darītu labi, ja novērstu šāda rituāla kristalizēšanos krampjainos, deformējošos un smacējošos stereotipiskos ceremoniālos, kas var tikai kavēt un aizkavēt jebkādu sociālo, morālo un garīgo progresu. Neviens kults nevar izdzīvot, ja tas kavē morālo izaugsmi un nespēj veicināt garīgo progresu. Kults ir skeleta struktūra, ap kuru aug dzīvais un dinamiskais personīgās garīgās pieredzes ķermenis — patiesa reliģija.

87:7.11[Sniedza kāda Nebadona Mirdzošā Vakara Zvaigzne.]