Dokuments 86: RELIĢIJAS AGRĪNĀ EVOLŪCIJADokuments 86
RELIĢIJAS AGRĪNĀ EVOLŪCIJA

86:0.1Reliģijas evolūcija no iepriekšējā un primitīvā pielūgsmes dziņa nav atkarīga no atklāsmes. Normāla cilvēka prāta funkcionēšana vispārējā gara veltījuma sestā un septītā prāta adjutanta vadošās ietekmes pakļautībā ir pilnīgi pietiekama, lai nodrošinātu šādu attīstību.

86:0.2Cilvēka agrīnākās pirmsreliģiskās bailes no dabas spēkiem pamazām kļuva reliģiskas, kad daba cilvēka apziņā tika personificēta, garīgota un galu galā dievišķota. Tādēļ primitīva tipa reliģija bija dabiskas bioloģiskas sekas, ko radīja evolucionējošu dzīvnieku prātu psiholoģiskā inerce pēc tam, kad šādi prāti jau bija pieņēmuši pārdabiskā konceptus.

86:1.2Mežoņa ierobežotais intelektuālais redzesloks tik ļoti koncentrē uzmanību uz nejaušību, ka veiksme kļūst par pastāvīgu faktoru viņa dzīvē. Primitīvie Urantieši cīnījās par eksistenci, nevis par dzīves standartu; viņi dzīvoja briesmu pilnu dzīvi, kurā nejaušībai bija svarīga loma. Pastāvīgās bailes no nezināmas un neredzamas nelaimes gulēja pār šiem mežoņiem kā izmisuma mākonis, kas efektīvi aptumšoja katru prieku; viņi dzīvoja pastāvīgās bailēs izdarīt kaut ko, kas varētu atnest sliktu veiksmi. Māņticīgie mežoņi vienmēr baidījās no labas veiksmes perioda; viņi uzskatīja šādu labvēlību par drošu nelaimes priekšvēstnesi.

86:1.3Šīs vienmēr klātesošās bailes no sliktas veiksmes bija paralizējošas. Kāpēc smagi strādāt un piedzīvot sliktu veiksmi — neko pret kaut ko —, ja var vienkārši plūst pa straumi un sastapt labu veiksmi — kaut ko pret neko? Neapdomīgi cilvēki aizmirst labo veiksmi — uztver to kā pašu par sevi saprotamu —, bet viņi sāpīgi atceras slikto veiksmi.

86:1.4Agrīnais cilvēks dzīvoja nenoteiktībā un pastāvīgās bailēs no nejaušības — sliktas veiksmes. Dzīve bija aizraujoša laimes spēle; eksistence bija azartspēle. Nav brīnums, ka daļēji civilizēti cilvēki joprojām tic nejaušībai un izrāda paliekošu noslieci uz azartspēlēm. Primitīvais cilvēks svārstījās starp divām spēcīgām interesēm: kaislību iegūt kaut ko par velti un bailēm nesaņemt neko pret kaut ko. Un šī eksistences azartspēle bija galvenā interese un augstākā agrīnā mežoņa prāta valdzinājums.

86:1.5Vēlākajiem ganiem bija tādi paši uzskati par nejaušību un veiksmi, savukārt vēl vēlākie zemkopji arvien vairāk apzinājās, ka ražu tieši ietekmē daudzas lietas, pār kurām cilvēkam bija maza kontrole vai tās nebija vispār. Zemnieks atklāja, ka ir upuris sausumam, plūdiem, krusai, vētrām, kaitēkļiem un augu slimībām, kā arī karstumam un aukstumam. Un tā kā visas šīs dabiskās ietekmes ietekmēja individuālo labklājību, tās tika uzskatītas par labu vai sliktu veiksmi.

86:1.6Šis priekšstats par nejaušību un veiksmi spēcīgi caurstrāvoja visu seno tautu filozofiju. Pat nesenos laikos Zālamana Gudrības grāmatā ir teikts: "Es atgriezos un redzēju, ka sacīkstes nav ātrākajiem, ne kauja stiprākajiem, ne maize gudrākajiem, ne bagātība saprātīgajiem, ne labvēlība prasmīgajiem; bet liktenis un nejaušība notiek ar viņiem visiem. Jo cilvēks nezina savu likteni; kā zivis, kas tiek noķertas ļaunā tīklā, un kā putni, kas tiek sagūstīti slazdā, tā cilvēku dēli tiek sagūstīti ļaunā laikā, kad tas viņiem pēkšņi uzbrūk.”

86:2.2Cīņa par dzīvību ir tik sāpīga, ka dažas atpalikušas ciltis vēl joprojām gaudo un vaimanā par katru jaunu saullēktu. Primitīvais cilvēks pastāvīgi jautāja: "Kas mani moka?" Neatrazdams materiālu avotu savām ciešanām, viņš apstājās pie gara izskaidrojuma. Un tā reliģija piedzima no bailēm no noslēpumainā, bijības pret neredzamo un šausmām no nezināmā. Dabas bailes tādējādi kļuva par faktoru cīņā par eksistenci, vispirms nejaušības dēļ un pēc tam noslēpuma dēļ.

86:2.3Primitīvais prāts bija loģisks, bet tajā bija maz ideju saprātīgai asociācijai; mežoņa prāts bija neizglītots, pilnīgi nesamākslots. Ja viens notikums sekoja otram, mežonis uzskatīja tos par cēloni un sekām. Tas, ko civilizēts cilvēks uzskata par māņticību, mežonim bija vienkārša nezināšana. Cilvēce ir lēni mācījusies, ka starp nolūkiem un rezultātiem ne vienmēr pastāv kāda saistība. Cilvēciskās būtnes tikai sāk saprast, ka eksistences reakcijas parādās starp rīcību un tās sekām. Mežonis cenšas personificēt visu netveramo un abstrakto, un tādējādi gan daba, gan nejaušība kļūst personificētas kā spoki — gari — un vēlāk kā dievi.

86:2.4Cilvēkam dabiski ir tieksme ticēt tam, ko viņš uzskata par sev vislabāko, tam, kas ir viņa tūlītējās vai tālākās interesēs; paša intereses lielā mērā aizēno loģiku. Atšķirība starp mežoņa un civilizēta cilvēka prātu vairāk ir satura, nevis dabas jautājums, pakāpes, nevis kvalitātes jautājums.

86:2.5Bet turpināt piedēvēt grūti saprotamas lietas pārdabiskiem cēloņiem nav nekas cits kā slinks un ērts veids, kā izvairīties no jebkāda veida intelektuāla smaga darba. Veiksme ir tikai termins, kas izdomāts, lai apzīmētu neizskaidrojamo jebkurā cilvēka eksistences laikmetā; tas apzīmē tās parādības, kuras cilvēki nespēj vai nevēlas izprast. Nejaušība ir vārds, kas nozīmē, ka cilvēks ir pārāk nezinošs vai pārāk slinks, lai noteiktu cēloņus. Cilvēki uzskata dabisku notikumu par negadījumu vai sliktu veiksmi tikai tad, kad viņiem trūkst zinātkāres un iztēles, kad rasēm trūkst iniciatīvas un piedzīvojumu gara. Dzīves parādību izpēte agrāk vai vēlāk iznīcina cilvēka ticību nejaušībai, veiksmei un tā sauktajiem negadījumiem, aizstājot to ar likuma un kārtības visumu, kurā pirms visām sekām ir noteikti cēloņi. Tādējādi bailes no eksistences tiek aizstātas ar dzīvesprieku.

86:2.6Mežonis uzlūkoja visu dabu kā dzīvu, kā kaut kā apsēstu. Civilizēts cilvēks joprojām sper un lamā tos nedzīvos priekšmetus, kas gadās viņa ceļā un atsitas pret viņu. Primitīvais cilvēks nekad neko neuzskatīja par nejaušu; viss vienmēr bija tīšs. Primitīvajam cilvēkam likteņa joma, veiksmes funkcija, garu pasaule bija tikpat neorganizēta un nejauša, kāda bija primitīvā sabiedrība. Veiksme tika uzskatīta par garu pasaules dīvaino un temperamentīgo reakciju; vēlāk — par dievu humoru.

86:2.7Bet ne visas reliģijas attīstījās no animisma. Citi pārdabiskā koncepti pastāvēja vienlaikus ar animismu, un arī šie uzskati noveda pie pielūgsmes. Naturālisms nav reliģija — tas ir reliģijas pēctecis.

86:3.2Agrīnais cilvēks pieņēma dzīvi kā faktu, kamēr nāvi viņš uzskatīja par sava veida apmeklējumu. Visām rasēm ir savas leģendas par cilvēkiem, kuri nemira, kas ir agrīnās attieksmes pret nāvi paliekas. Cilvēka prātā jau pastāvēja miglains koncepts par neskaidru un neorganizētu garu pasauli, jomu, no kurienes nāca viss neizskaidrojamais cilvēka dzīvē, un nāve tika pievienota šim garajam neizskaidroto parādību sarakstam.

86:3.3Sākotnēji tika uzskatīts, ka visas cilvēku slimības un dabiskā nāve ir saistītas ar garu ietekmi. Pat mūsdienās dažas civilizētas rases uzskatītas, ka slimību ir izraisījis "ienaidnieks", un paļaujas uz reliģiskām ceremonijām, lai panāktu dziedināšanu. Vēlākas un sarežģītākas teoloģijas sistēmas joprojām piedēvē nāvi garu pasaules darbībai, un tas viss ir novedis pie tādām doktrīnām kā iedzimtais grēks un cilvēka krišana.

86:3.4Tas bija bezspēcības apzināšanās vareno dabas spēku priekšā, kopā ar cilvēka vājuma atzīšanu slimību un nāves apmeklējumu priekšā, kas pamudināja mežoni meklēt palīdzību no supermateriālās pasaules, kuru viņš neskaidri vizualizēja kā šo noslēpumaino dzīves likstu avotu.

86:4.2Ticības nākamajai eksistencei sapņu izcelsme izskaidro tendenci vienmēr iedomāties neredzamas lietas redzamo lietu terminos. Un drīz šis jaunais sapņa-spoka-nākamās-dzīves koncepts sāka efektīvi neitralizēt nāves bailes, kas saistītas ar bioloģisko pašaizsardzības instinktu.

86:4.3Agrīno cilvēku arī ļoti nodarbināja viņa elpa, īpaši aukstā klimatā, kur tā, izelpota, parādījās kā mākonis. Dzīvības elpa tika uzskatīta par to vienīgo parādību, kas atšķīra dzīvos no mirušajiem. Viņš zināja, ka elpa var atstāt ķermeni, un viņa sapņi par visdažādāko dīvaino lietu darīšanu miegā pārliecināja viņu, ka cilvēciskajā būtnē ir kaut kas nemateriāls. Visprimitīvākā ideja par cilvēka dvēseli, spoku, tika atvasināta no elpas-sapņa ideju sistēmas.

86:4.4Galu galā mežonis sevi uztvēra kā dubultnieku — ķermeni un elpu. Elpa mīnus ķermenis bija vienāda ar garu, spoku. Lai gan spokiem jeb gariem bija ļoti noteikta cilvēciska izcelsme, tie tika uzskatīti par pārcilvēciskiem. Un šī ticība bezķermeņa garu eksistencei šķita izskaidrojam neparasto, ārkārtējo, reto un neizskaidrojamo.

86:4.5Primitīvā doktrīna par izdzīvošanu pēc nāves ne vienmēr bija ticība nemirstībai. Būtnes, kas neprata saskaitīt vairāk par divdesmit, diez vai spēja aptvert bezgalību un mūžību; viņi drīzāk domāja par atkārtotām inkarnācijām.

86:4.6Oranžā rase bija īpaši tendēta ticēt transmigrācijai un reinkarnācijai. Šī ideja par reinkarnāciju radās, novērojot pēcnācēju iedzimto un īpašību līdzību ar senčiem. Paradums nosaukt bērnus vecvecāku un citu senču vārdos bija saistīts ar ticību reinkarnācijai. Dažas vēlāko laiku rases uzskatīja, ka cilvēks mirst no trīs līdz septiņām reizēm. Šo uzskatu (Ādama mācību par Mājokļu Pasaulēm atliekas) un daudzas citas atklātās reliģijas paliekas var atrast starp citādi absurdajām divdesmitā gadsimta barbara doktrīnām.

86:4.7Agrīnajam cilvēkam nebija ideju par elli vai nākotnes sodu. Mežonis uzlūkoja nākamo dzīvi kā tieši tādu pašu kā šo, tikai bez visas sliktās veiksmes. Vēlāk tika izdomāts atsevišķs liktenis labajiem spokiem un sliktajiem spokiem — debesis un elle. Bet, tā kā daudzas primitīvās rases ticēja, ka cilvēks ieiet nākamajā dzīvē tieši tāds, kāds viņš pamet šo, viņiem nepatika ideja kļūt vecam un nespēcīgam. Vecie cilvēki deva priekšroku tikt nogalinātiem, pirms kļuva pārāk vārgi.

86:4.8Gandrīz katrai grupai bija atšķirīga ideja par spoka dvēseles likteni. Grieķi uzskatīja, ka vājiem cilvēkiem jābūt vājām dvēselēm; tāpēc viņi izgudroja Aīdu kā piemērotu vietu šādu anēmisku dvēseļu uzņemšanai; tika pieņemts, ka šiem neizturīgajiem eksemplāriem ir arī īsākas ēnas. Agrīnie Andīti domāja, ka viņu spoki atgriežas senču dzimtajās zemēs. Ķīnieši un ēģiptieši kādreiz uzskatīja, ka dvēsele un ķermenis paliek kopā. Ēģiptiešu vidū tas noveda pie rūpīgas kapliču būvniecības un centieniem saglabāt ķermeni. Pat mūsdienu tautas cenšas apturēt mirušo pūšanu. Ebreji uzskatīja, ka indivīda fantoma replika nokāpj Šeolā; tā nevarēja atgriezties dzīvo zemē. Viņi tomēr panāca šo svarīgo progresu dvēseles evolūcijas doktrīnā.

86:5.2Spoka dvēseli varēja dzirdēt un redzēt, bet ne aizskart. Pamazām rases sapņu dzīve tik ļoti attīstīja un paplašināja šīs evolucionējošās garu pasaules aktivitātes, ka nāve beidzot tika uzskatīta par "gara atdošanu". Visas primitīvās ciltis, izņemot tās, kas ir nedaudz virs dzīvniekiem, ir attīstījušas kādu dvēseles konceptu. Civilizācijai progresējot, šis māņticīgais dvēseles koncepts tiek iznīcināts, un cilvēks ir pilnībā atkarīgs no atklāsmes un personīgās reliģiskās pieredzes savai jaunajai idejai par dvēseli kā Dievu-zinošā mirstīgā prāta un tā mītošā dievišķā gara, Domu Saskaņotāja, kopīgā radījuma.

86:5.3Agrīnie mirstīgie parasti nespēja atšķirt mītošā gara un evolucionāras dabas dvēseles konceptus. Mežonis bija ļoti apmulsis par to, vai spoka dvēsele ir iedzimta ķermenim, vai arī tā ir ārējs aģents, kas pārņēmis ķermeni. Saprātīgas domas trūkums apjukuma klātbūtnē izskaidro mežoņa uzskatu par dvēselēm, spokiem un gariem krasās pretrunas.

86:5.4Tika uzskatīts, ka dvēsele ir saistīta ar ķermeni kā smarža ar ziedu. Senie cilvēki ticēja, ka dvēsele var atstāt ķermeni dažādos veidos, kā, piemēram:

86:5.51. Parastā un īslaicīgā ģībonī.

86:5.62. Miegā, dabiskā sapņošanā.

86:5.73. Komā un bezsamaņā, kas saistīta ar slimībām un negadījumiem.

86:5.84. Nāvē, pastāvīgā aiziešanā.

86:5.9Mežonis uzlūkoja šķaudīšanu kā neveiksmīgu dvēseles mēģinājumu izbēgt no ķermeņa. Būdams nomodā un sardzē, ķermenis spēja novērst dvēseles bēgšanas mēģinājumu. Vēlāk šķaudīšanu vienmēr pavadīja kāds reliģisks izteiciens, piemēram, "Dievs svētī!"

86:5.10Agrīnā evolūcijā miegs tika uzskatīts par pierādījumu tam, ka spoka dvēsele var būt prombūtnē no ķermeņa, un tika uzskatīts, ka to var atsaukt atpakaļ, izrunājot vai izkliedzot gulētāja vārdu. Citos bezsamaņas veidos tika uzskatīts, ka dvēsele ir tālāk prom, iespējams, mēģinot aizbēgt pavisam — draudoša nāve. Sapņi tika uzlūkoti kā dvēseles pieredze miega laikā, kamēr tā īslaicīgi atrodas prom no ķermeņa. Mežonis uzskata savus sapņus par tikpat reāliem kā jebkuru nomoda pieredzes daļu. Senie cilvēki praktizēja gulētāju pakāpenisku modināšanu, lai dvēselei būtu laiks atgriezties ķermenī.

86:5.11Visos laikos cilvēki ir bijuši bijībā pret nakts parādībām, un ebreji nebija izņēmums. Viņi patiesi ticēja, ka Dievs runā ar viņiem sapņos, neskatoties uz Mozus aizliegumiem pret šo ideju. Un Mozum bija taisnība, jo parasti sapņi nav metodes, ko izmanto garīgās pasaules personības, kad tās cenšas sazināties ar materiālām būtnēm.

86:5.12Senie cilvēki ticēja, ka dvēseles varētu ieiet dzīvniekos vai pat nedzīvos objektos. Tā kulminācija bija vilkaču idejas par identificēšanos ar dzīvniekiem. Cilvēks dienā varēja būt likumpaklausīgs pilsonis, bet, kad viņš aizmiga, viņa dvēsele varēja ieiet vilkā vai kādā citā dzīvniekā, lai klaiņotu apkārt, veicot nakts laupīšanas.

86:5.13Primitīvie cilvēki domāja, ka dvēsele ir saistīta ar elpu un ka tās īpašības var tikt nodotas vai pārnestas ar elpu. Drosmīgais virsaitis uzpūta elpu jaundzimušajam bērnam, tādējādi nododot drosmi. Agrīno kristiešu vidū Svētā Gara piešķiršanas ceremoniju pavadīja elpas uzpūšana kandidātiem. Psalmists teica: "Ar Tā Kunga vārdu debesis tika radītas un viss to pulks ar Viņa mutes elpu." Ilgu laiku vecākajam dēlam bija paradums mēģināt noķert sava mirstošā tēva pēdējo elpu.

86:5.14Vēlāk no ēnas sāka baidīties un to cienīt vienlīdz ar elpu. Sevis atspulgs ūdenī arī dažreiz tika uzlūkots kā pierādījums dubultajam sevi, un uz spoguļiem skatījās ar māņticīgu bijību. Pat tagad daudzi civilizēti cilvēki nāves gadījumā pagriež spoguli pret sienu. Dažas atpalikušas ciltis joprojām uzskata, ka attēlu, zīmējumu, modeļu vai tēlu veidošana atņem visu dvēseli vai daļu tās no ķermeņa; tāpēc tas ir aizliegts.

86:5.15Dvēsele parasti tika uzskatīta par identificētu ar elpu, bet dažādas tautas to lokalizēja arī galvā, matos, sirdī, aknās, asinīs un taukos. "Ābela asiņu sauciens no zemes" izsaka kādreizējo ticību spoka klātbūtnei asinīs. Semīti mācīja, ka dvēsele mīt ķermeņa taukos, un daudzu vidū dzīvnieku tauku ēšana bija tabu. Galvu medības bija metode, kā sagūstīt ienaidnieka dvēseli, tāpat kā skalpēšana. Nesenākos laikos acis tiek uzskatītas par dvēseles logiem.

86:5.16Tie, kas pieturējās pie doktrīnas par trīs vai četrām dvēselēm, uzskatīja, ka vienas dvēseles zaudēšana nozīmē diskomfortu, divu — slimību, triju — nāvi. Viena dvēsele dzīvoja elpā, viena galvā, viena matos, viena sirdī. Slimajiem tika ieteikts pastaigāties svaigā gaisā cerībā atgūt savas noklīdušās dvēseles. Tika uzskatīts, ka diženākie zāļu vīri apmaina slimā cilvēka slimo dvēseli pret jaunu, "jauno piedzimšanu".

86:5.17Badonana bērni attīstīja ticību divām dvēselēm, elpai un ēnai. Agrīnās Nodītu rases uzskatīja cilvēku kā sastāvošu no divām personām, dvēseles un ķermeņa. Šī cilvēka eksistences filozofija vēlāk atspoguļojās grieķu viedoklī. Paši grieķi ticēja trīs dvēselēm; veģetatīvā mita kuņģī, dzīvnieciskā sirdī, intelektuālā galvā. Eskimosi uzskata, ka cilvēkam ir trīs daļas: ķermenis, dvēsele un vārds.

86:6.2Ļoti agri cilvēces vēsturē iedomātās spoku un garu pasaules realitātes kļuva vispārpieņemtas, un šī jauniztēlotā garu pasaule kļuva par spēku primitīvajā sabiedrībā. Visas cilvēces garīgā un morālā dzīve uz visiem laikiem tika pārveidota, parādoties šim jaunajam faktoram cilvēka domāšanā un rīcībā.

86:6.3Šajā galvenajā ilūzijas un nezināšanas premisā mirstīgās bailes ir sapakojušas visu nākamo primitīvo tautu māņticību un reliģiju. Tā bija cilvēka vienīgā reliģija līdz atklāsmes laikiem, un šodien daudzām pasaules rasēm ir tikai šī primitīvā evolūcijas reliģija.

86:6.4Evolūcijai progresējot, laba veiksme tika saistīta ar labajiem gariem un slikta veiksme ar sliktajiem gariem. Diskomforts, ko radīja piespiedu adaptācija mainīgajai videi, tika uzskatīts par sliktu veiksmi, par spoku garu neapmierinātību. Primitīvais cilvēks lēnām attīstīja reliģiju no sava iedzimtā pielūgsmes dziņa un savas kļūdainās nejaušības izpratnes. Civilizēts cilvēks nodrošina apdrošināšanas shēmas, lai pārvarētu šos nejaušos gadījumus; mūsdienu zinātne fiktīvo garu un dīvaino dievu vietā liek aktuāru ar matemātiskiem aprēķiniem.

86:6.5Katra nākamā paaudze smaida par savu senču muļķīgajām māņticībām, kamēr tā turpina uzturēt tās domāšanas un pielūgsmes maldības, kas dos iemeslu turpmākai apgaismoto pēcnācēju smīnēšanai.

86:6.6Bet visbeidzot primitīvā cilvēka prāts bija aizņemts ar domām, kas pārsniedza visus viņa iedzimtos bioloģiskos dziņus; beidzot cilvēks bija gatavs attīstīt dzīves mākslu, kas balstīta uz kaut ko vairāk nekā tikai reakciju uz materiāliem stimuliem. Sāka parādīties primitīvas filozofiskas dzīves politikas aizsākumi. Bija jāparādās pārdabiskam dzīves standartam, jo, ja spoku gars dusmās apciemo ar sliktu veiksmi un priekā ar labu laimi, tad cilvēka rīcībai ir jābūt attiecīgi regulētai. Labā un ļaunā koncepts beidzot bija attīstījies; un tas viss notika ilgi pirms jebkādas atklāsmes uz zemes.

86:6.7Parādoties šiem konceptiem, tika uzsākta ilgā un izšķērdīgā cīņa, lai nomierinātu vienmēr neapmierinātos garus, verdziskā pakļautība evolucionārajām reliģiskajām bailēm, tā ilgā cilvēka pūliņu izšķiešana kapličām, tempļiem, upuriem un priesterībām. Tā bija briesmīga un šausminoša cena, kas jāmaksā, bet tā bija visu izmaksu vērta, jo cilvēks tajā sasniedza dabisku apziņu par relatīvo labo un ļauno; cilvēka ētika bija dzimusi!

86:7.2Mūsdienu sabiedrība pārvieto apdrošināšanas biznesu no priesteru un reliģijas jomas, novietojot to ekonomikas sfērā. Reliģija arvien vairāk nodarbojas ar dzīvības apdrošināšanu pēc nāves. Mūsdienu cilvēki, vismaz tie, kas domā, vairs nemaksā izšķērdīgas prēmijas, lai kontrolētu veiksmi. Reliģija lēnām paceļas uz augstākiem filozofiskiem līmeņiem pretstatā tās agrākajai funkcijai kā apdrošināšanas shēmai pret sliktu veiksmi.

86:7.3Bet šīs senās reliģijas idejas neļāva cilvēkiem kļūt fatālistiskiem un bezcerīgi pesimistiskiem; viņi ticēja, ka vismaz var kaut ko darīt, lai ietekmētu likteni. Spoku baiļu reliģija iespieda cilvēkos apziņu, ka viņiem ir jāregulē sava rīcība, ka pastāv supermateriāla pasaule, kas kontrolē cilvēka likteni.

86:7.4Mūsdienu civilizētās rases tikai tagad atbrīvojas no spoku bailēm kā veiksmes un ikdienišķo eksistences nevienlīdzību izskaidrojuma. Cilvēce sasniedz atbrīvošanos no spoku-garu izskaidrojuma par sliktu veiksmi verdzības. Bet, kamēr cilvēki atsakās no kļūdainās doktrīnas par garu kā dzīves likstu cēloni, viņi izrāda pārsteidzošu vēlmi pieņemt gandrīz tikpat kļūdainu mācību, kas aicina viņus piedēvēt visas cilvēka nevienlīdzības politiskai nepiemērotībai, sociālajai netaisnībai un rūpnieciskajai konkurencei. Bet jauna likumdošana, pieaugoša filantropija un lielāka rūpnieciskā reorganizācija, lai cik labas tās būtu pašas par sevi, neatrisinās dzimšanas faktus un dzīves negadījumus. Tikai faktu izpratne un gudra manipulācija dabas likumu ietvaros ļaus cilvēkam iegūt to, ko viņš vēlas, un izvairīties no tā, ko viņš nevēlas. Zinātniskas zināšanas, kas ved uz zinātnisku rīcību, ir vienīgais pretlīdzeklis tā sauktajām nejaušajām nelaimēm.

86:7.5Rūpniecība, karš, verdzība un civilā valdība radās kā reakcija uz cilvēka sociālo evolūciju viņa dabiskajā vidē; reliģija līdzīgi radās kā viņa reakcija uz iedomātās spoku pasaules iluzoro vidi. Reliģija bija pašuzturēšanās evolucionāra attīstība, un tā ir darbojusies, neskatoties uz to, ka tās koncepcija sākotnēji bija kļūdaini un pilnīgi neloģiska.

86:7.6Primitīvā reliģija sagatavoja cilvēka prāta augsni, ar viltus baiļu spēcīgo un bijību iedvesošo spēku, patiesa pārdabiskas izcelsmes garīgā spēka, Domu Saskaņotāja, veltījumam. Un dievišķie Saskaņotāji kopš tā laika ir strādājuši, lai pārvērstu bailes no Dieva mīlestībā pret Dievu. Evolūcija var būt lēna, bet tā ir nemaldīgi efektīva.

86:7.7[Iesniegusi Nebadona Vakara Zvaigzne.]