85:0.1PRIMITĪVAI reliģijai bija bioloģiski cēloņi, dabiska evolucionāra attīstība, neskaitot morālās asociācijas un neatkarīgi no visām garīgajām ietekmēm. Augstākajiem dzīvniekiem ir bailes, bet nav ilūziju, līdz ar to nav reliģijas. Cilvēks rada savas primitīvās reliģijas no savām bailēm un ar savu ilūziju palīdzību.
85:0.2Cilvēka sugas evolūcijā pielūgsme savās primitīvajās izpausmēs parādās ilgi pirms tam, kad cilvēka prāts spēj formulēt sarežģītākus jēdzienus par dzīvi tagad un turpmāk, kas ir pelnījuši tikt saukti par reliģiju. Agrīnā reliģija bija pilnībā intelektuāla pēc savas dabas un pilnībā balstījās uz asociatīviem apstākļiem. Pielūgsmes objekti bija pilnībā suģestējoši; tie sastāvēja no dabas lietām, kas bija tuvu līdzās vai kas ieņēma lielu vietu vienkāršo, primitīvo urantiešu ikdienas pieredzē.
85:0.3Kad reliģija reiz attīstījās tālāk par dabas pielūgsmi, tā ieguva garīgas izcelsmes saknes, bet tomēr vienmēr bija sociālās vides noteikta. Attīstoties dabas pielūgsmei, cilvēka priekšstati paredzēja darba dalīšanu pārmirstīgajā pasaulē; pastāvēja dabas gari ezeriem, kokiem, ūdenskritumiem, lietum un simtiem citu parastu zemes parādību.
85:0.4Vienā vai otrā laikā mirstīgais cilvēks ir pielūdzis visu uz zemes virsas, ieskaitot sevi pašu. Viņš ir pielūdzis arī apmēram visu iedomājamo debesīs un zem zemes virsmas. Primitīvais cilvēks baidījās no visām spēka izpausmēm; viņš pielūdza katru dabas parādību, ko nespēja aptvert. Spēcīgu dabas spēku, piemēram, vētru, plūdu, zemestrīču, zemes nogruvumu, vulkānu, uguns, karstuma un aukstuma, novērošana ļoti iespaidoja cilvēka plaukstošo prātu. Neizskaidrojamās lietas dzīvē joprojām tiek dēvētas par “Dieva rīcību” un “noslēpumainiem Providences lēmumiem”.
85.1AKMEŅU UN KALNU PIELŪGSME
85:1.1Pirmais objekts, ko evolūcijas gaitā cilvēks sāka pielūgt, bija akmens. Mūsdienās Kateri tauta Indijas dienvidos joprojām pielūdz akmeni, tāpat kā daudzas ciltis Indijas ziemeļos. Jēkabs gulēja uz akmens, jo viņš to godināja; viņš to pat svaidīja. Rāhele savā teltī noslēpa vairākus svētos akmeņus.
85:1.2Sākotnēji akmeņi iespaidoja agrīno cilvēku kā kaut kas neparasts, jo tie tik pēkšņi parādījās uz uzkopta lauka vai ganību virsmas. Cilvēki neņēma vērā ne eroziju, ne augsnes apvēršanas rezultātus. Akmeņi arī ļoti iespaidoja agrīnās tautas to biežās līdzības dēļ ar dzīvniekiem. Civilizēta cilvēka uzmanību piesaista daudzi akmens veidojumi kalnos, kas tik ļoti atgādina dzīvnieku un pat cilvēku sejas. Bet visdziļāko iespaidu atstāja meteorītu akmeņi, kurus primitīvie cilvēki redzēja traucamies cauri atmosfērai liesmojošā varenībā. Krītošā zvaigzne agrīnajam cilvēkam bija bijību iedvesoša, un viņš viegli noticēja, ka šādas liesmojošas svītras iezīmē gara ceļu uz zemi. Nav brīnums, ka cilvēki tika vadīti pielūgt šādas parādības, it īpaši, kad viņi pēc tam atklāja meteorītus. Un tas noveda pie lielākas godbijības pret visiem pārējiem akmeņiem. Bengālijā daudzi pielūdz meteorītu, kas nokrita uz zemes 1880. gadā.
85:1.3Visiem senajiem klaniem un ciltīm bija savi svētie akmeņi, un vairums mūsdienu tautu izrāda zināmu godbijības pakāpi pret noteikta veida akmeņiem — saviem dārgakmeņiem. Indijā tika godināta piecu akmeņu grupa; Grieķijā tas bija trīsdesmit akmeņu kopums; sarkano cilvēku vidū tas parasti bija akmeņu aplis. Romieši, piesaucot Jupiteru, vienmēr meta gaisā akmeni. Indijā pat līdz šai dienai akmeni var izmantot kā liecinieku. Dažos reģionos akmeni var izmantot kā likuma talismanu, un ar tā prestižu pārkāpēju var saukt tiesas priekšā. Bet vienkāršie mirstīgie ne vienmēr identificē Dievību ar godbijīgas ceremonijas objektu. Šādi fetiši daudzas reizes ir tikai īstā pielūgsmes objekta simboli.
85:1.4Senajiem cilvēkiem bija īpaša attieksme pret caurumiem akmeņos. Tika uzskatīts, ka šādi poraini akmeņi ir īpaši iedarbīgi slimību ārstēšanā. Ausis netika caurdurtas, lai nēsātu akmeņus, bet akmeņi tika ielikti, lai saglabātu ausu caurumus atvērtus. Pat mūsdienās māņticīgi cilvēki izurbj caurumus monētās. Āfrikā vietējie iedzīvotāji ļoti uztraucas par saviem fetiša akmeņiem. Patiesībā, visu atpalikušo cilšu un tautu vidū akmeņi joprojām tiek turēti māņticīgā godā. Akmeņu pielūgsme joprojām ir plaši izplatīta visā pasaulē. Kapa piemineklis ir saglabājies simbols tēliem un elkiem, kas tika izcirsti akmenī saistībā ar ticējumiem par spokiem un aizgājušo līdzcilvēku gariem.
85:1.5Pēc akmeņu pielūgsmes sekoja kalnu pielūgsme, un pirmie kalni, kas tika godināti, bija lieli akmens veidojumi. Drīz vien radās paraža ticēt, ka dievi mīt kalnos, tāpēc augstas zemes pacēlumi tika pielūgti šī papildu iemesla dēļ. Laikam ejot, noteikti kalni tika saistīti ar noteiktiem dieviem un tādēļ kļuva svēti. Neizglītotie un māņticīgie iezemieši ticēja, ka alas ved uz pazemes pasauli ar tās ļaunajiem gariem un dēmoniem, pretstatā kalniem, kas tika identificēti ar vēlāk attīstītajiem priekšstatiem par labajiem gariem un dievībām.
85.2AUGU UN KOKU PIELŪGSME
85:2.1Sākumā no augiem baidījās un pēc tam tos pielūdza to apreibinošo dzērienu dēļ, kas no tiem tika iegūti. Primitīvais cilvēks ticēja, ka apreibums padara cilvēku dievišķu. Tika uzskatīts, ka šādā pieredzē ir kaut kas neparasts un svēts. Pat mūsdienās alkohols ir pazīstams kā “spirts” (angļu val. “spirits” - gari).
85:2.2Agrīnais cilvēks uz dīgstošiem graudiem raudzījās ar bailēm un māņticīgu bijību. Apustulis Pāvils nebija pirmais, kurš no dīgstošiem graudiem guva dziļas garīgas mācības un uz tiem balstīja reliģiskus uzskatus.
85:2.3Koku pielūgsmes kulti ir vienas no vecākajām reliģiskajām grupām. Visas agrīnās laulības notika zem kokiem, un, kad sievietes vēlējās bērnus, viņas dažkārt varēja atrast mežā, sirsnīgi apskaujot spēcīgu ozolu. Daudzi augi un koki tika godināti to reālo vai iedomāto ārstniecisko spēju dēļ. Mežonis ticēja, ka visas ķīmiskās iedarbības ir tiešas pārdabisku spēku darbības rezultāts.
85:2.4Idejas par koku gariem dažādās ciltīs un rasēs bija ļoti atšķirīgas. Dažos kokos mājoja laipni gari; citos mita viltīgi un nežēlīgi. Somi ticēja, ka lielākā daļa koku ir labu garu apdzīvoti. Šveicieši ilgi neuzticējās kokiem, uzskatot, ka tajos ir viltīgi gari. Indijas un Austrumkrievijas iedzīvotāji koku garus uzskata par nežēlīgiem. Patagonieši joprojām pielūdz kokus, tāpat kā agrīnie semīti. Ilgi pēc tam, kad ebreji pārtrauca koku pielūgsmi, viņi turpināja godināt savas dažādās dievības birzīs. Izņemot Ķīnu, reiz pastāvēja universāls dzīvības koka kults.
85:2.5Ticība, ka ūdeni vai dārgmetālus zem zemes virsmas var atklāt ar koka pareģošanas rīkstīti, ir sena koku kultu palieka. Maija koks, Ziemassvētku eglīte un māņticīgā paraža pieklauvēt pie koka iemūžina noteiktas senās koku pielūgsmes paražas un vēlāko dienu koku kultus.
85:2.6Daudzas no šīm agrīnajām dabas godināšanas formām saplūda ar vēlāk evolūcijas ceļā tapušajām pielūgsmes metodēm, bet agrīnākie prāta palīggara aktivizētie pielūgsmes veidi darbojās ilgi pirms tam, kad cilvēces jaunpamodusies reliģiskā daba pilnībā atsaucās garīgo ietekmju stimulam.
85.3DZĪVNIEKU PIELŪGSME
85:3.1Primitīvajam cilvēkam bija īpaša un līdzīga sajūta pret augstākajiem dzīvniekiem. Viņa senči bija dzīvojuši kopā ar tiem un pat pārojušies ar tiem. Dienvidāzijā agri sāka ticēt, ka cilvēku dvēseles atgriežas uz zemes dzīvnieku veidolā. Šis uzskats bija vēl agrākās dzīvnieku pielūgsmes prakses pārdzīvojums.
85:3.2Agrīnie cilvēki godināja dzīvniekus to spēka un viltības dēļ. Viņi domāja, ka noteiktu radījumu smalkā oža un tālredzīgās acis liecina par garu vadību. Visus dzīvniekus vienā vai otrā laikā ir pielūgusi viena vai otra rase. Starp šādiem pielūgsmes objektiem bija radības, kas tika uzskatītas par pa pusei cilvēkiem un pa pusei dzīvniekiem, piemēram, kentauri un nāras.
85:3.3Ebreji pielūdza čūskas līdz pat ķēniņa Hiskijas dienām, un hindi joprojām uztur draudzīgas attiecības ar savām mājas čūskām. Ķīniešu pūķa pielūgsme ir čūsku kultu palieka. Čūskas gudrība bija grieķu medicīnas simbols un joprojām tiek izmantota kā emblēma mūsdienu ārstu vidū. Čūsku valdzināšanas māksla ir mantota no čūsku mīlestības kulta sieviešu šamaņu laikiem, kuras ikdienas čūsku kodumu rezultātā kļuva imūnas, patiesībā kļuva par īstām indes atkarīgajām un nevarēja iztikt bez šīs indes.
85:3.4Kukaiņu un citu dzīvnieku pielūgsmi veicināja vēlāka zelta likuma nepareiza interpretācija — darīt citiem (katrai dzīvības formai), kā jūs vēlētos, lai jums darītu. Senie cilvēki reiz ticēja, ka visus vējus rada putnu spārni, un tādēļ baidījās un pielūdza visas spārnotās radības. Agrīnie ziemeļnieki domāja, ka aptumsumus izraisa vilks, kas aprij daļu saules vai mēness. Hindi bieži attēlo Višnu ar zirga galvu. Daudzas reizes dzīvnieka simbols apzīmē aizmirstu dievu vai izzudušu kultu. Agrīnajā evolucionārajā reliģijā jērs kļuva par tipisku upurdzīvnieku un balodis par miera un mīlestības simbolu.
85:3.5Reliģijā simbolisms var būt labs vai slikts tieši tādā mērā, kādā simbols aizstāj vai neaizstāj sākotnējo pielūgsmes ideju. Un simbolismu nedrīkst jaukt ar tiešu elku kalpību, kurā materiālais objekts tiek pielūgts tieši un faktiski.
85.4ELEMENTU PIELŪGSME
85:4.1Cilvēce ir pielūgusi zemi, gaisu, ūdeni un uguni. Primitīvās ciltis godināja avotus un pielūdza upes. Pat tagad Mongolijā plaukst ietekmīgs upju kults. Kristīšana kļuva par reliģisku ceremoniju Babilonā, un grieķi praktizēja ikgadējo rituālo mazgāšanos. Senajiem cilvēkiem bija viegli iedomāties, ka gari mājo burbuļojošos avotos, strūklakās, plūstošās upēs un trakojošās straumēs. Kustīgie ūdeņi spilgti iespaidoja šos vienkāršos prātus ar ticību garu animācijai un pārdabiskam spēkam. Dažreiz slīkstošam cilvēkam atteica palīdzību, baidoties aizvainot kādu upes dievu.
85:4.2Daudzas lietas un neskaitāmi notikumi dažādos laikos dažādām tautām ir kalpojuši kā reliģiski stimuli. Varavīksni joprojām pielūdz daudzas Indijas kalnu ciltis. Gan Indijā, gan Āfrikā varavīksne tiek uzskatīta par milzīgu debesu čūsku; ebreji un kristieši to uzskata par “solījuma loku”. Tāpat ietekmes, kas vienā pasaules daļā tiek uzskatītas par labvēlīgām, citos reģionos var tikt uzskatītas par ļaundabīgām. Austrumu vējš Dienvidamerikā ir dievs, jo tas nes lietu; Indijā tas ir velns, jo tas nes putekļus un izraisa sausumu. Senie beduīni ticēja, ka dabas gars rada smilšu virpuļus, un pat Mozus laikos ticība dabas gariem bija pietiekami spēcīga, lai nodrošinātu to saglabāšanos ebreju teoloģijā kā uguns, ūdens un gaisa eņģeļiem.
85:4.3No mākoņiem, lietus un krusas ir baidījušās un tos pielūgušas daudzas primitīvas ciltis un daudzi agrīnie dabas kulti. Vētras ar pērkonu un zibeni bijību iedvesa agrīnajam cilvēkam. Viņu tik ļoti iespaidoja šie stihiskie traucējumi, ka pērkons tika uzskatīts par dusmīga dieva balsi. Uguns pielūgsme un bailes no zibens bija saistītas un plaši izplatītas daudzu agrīno grupu vidū.
85:4.4Uguns primitīvo, baiļu pārņemto mirstīgo prātos bija sajaukta ar maģiju. Maģijas piekritējs spilgti atcerēsies vienu pozitīvu nejaušu rezultātu savu maģisko formulu praksē, kamēr viņš bezrūpīgi aizmirsīs divdesmit negatīvus rezultātus, klajas neveiksmes. Uguns godināšana sasniedza savu augstāko punktu Persijā, kur tā ilgi saglabājās. Dažas ciltis pielūdza uguni kā pašu dievību; citas to godināja kā kvēlojošu simbolu savu cienījamo dievību attīrošajam un šķīstījošajam garam. Vestas jaunavām bija uzdots pienākums uzraudzīt svēto uguni, un divdesmitajā gadsimtā sveces joprojām deg kā daļa no daudzu reliģisko dievkalpojumu rituāla.
85.5DEBESU ĶERMEŅU PIELŪGSME
85:5.1Akmeņu, kalnu, koku un dzīvnieku pielūgsme dabiski attīstījās caur bailēm un godbijību pret elementiem līdz saules, mēness un zvaigžņu dievināšanai. Indijā un citur zvaigznes tika uzskatītas par miesas dzīvi pametušu diženu cilvēku pagodinātām dvēselēm. Haldeju zvaigžņu kulta piekritēji sevi uzskatīja par debesu tēva un zemes mātes bērniem.
85:5.2Mēness pielūgsme bija pirms saules pielūgsmes. Mēness godināšana bija savā augstākajā punktā medību laikmetā, savukārt saules pielūgsme kļuva par galveno reliģisko ceremoniju sekojošajos lauksaimniecības laikmetos. Saules pielūgsme vispirms plaši iesakņojās Indijā, un tur tā saglabājās visilgāk. Persijā saules godināšana radīja vēlāko Mitras kultu. Daudzu tautu vidū saule tika uzskatīta par viņu ķēniņu senci. Haldejieši novietoja sauli “septiņu visuma apļu” centrā. Vēlākās civilizācijas godināja sauli, dodot tās vārdu pirmajai nedēļas dienai.
85:5.3Saules dievs tika uzskatīts par mistisko tēvu jaunavas dzimušajiem likteņa dēliem, kuri ik pa laikam tika dāvāti kā glābēji izredzētām rasēm. Šie pārdabiskie zīdaiņi vienmēr tika palaisti pa straumi kādā svētā upē, lai tiktu neparastā veidā izglābti, pēc kā viņi izaugtu par brīnumainām personībām un savu tautu atbrīvotājiem.
85.6CILVĒKA PIELŪGSME
85:6.1Pielūdzis visu pārējo uz zemes virsas un debesīs augšā, cilvēks nav vilcinājies pagodināt sevi ar šādu dievināšanu. Vienkāršais mežonis skaidri neatšķir zvērus, cilvēkus un dievus.
85:6.2Agrīnais cilvēks visus neparastos cilvēkus uzskatīja par pārcilvēkiem un tik ļoti baidījās no šādām būtnēm, ka turēja tās godbijīgā bijībā; zināmā mērā viņš tās burtiski pielūdza. Pat dvīņu piedzimšana tika uzskatīta vai nu par ļoti lielu laimi, vai ļoti lielu nelaimi. Vājprātīgos, epileptķus un garīgi vājos bieži pielūdza viņu normālie līdzcilvēki, kuri ticēja, ka šādās nenormālās būtnēs mājo dievi. Tika pielūgti priesteri, ķēniņi un pravieši; tika uzskatīts, ka senie svētie vīri ir dievību iedvesmoti.
85:6.3Cilšu vadoņi nomira un tika dievināti. Vēlāk izcilas dvēseles aizgāja un tika ieceltas svēto kārtā. Evolūcija bez palīdzības nekad neradīja augstākus dievus par mirušu cilvēku pagodinātiem, paaugstinātiem un attīstītiem gariem. Agrīnajā evolūcijā reliģija rada savus dievus. Atklāsmes gaitā Dievi formulē reliģiju. Evolucionārā reliģija rada savus dievus pēc mirstīgā cilvēka tēla un līdzības; atklāsmes reliģija cenšas attīstīt un pārveidot mirstīgo cilvēku pēc Dieva tēla un līdzības.
85:6.4Spoku dievi, kuriem ir iespējama cilvēciska izcelsme, būtu jāatšķir no dabas dieviem, jo dabas pielūgsme patiešām attīstīja panteonu — dabas garus, kas paaugstināti līdz dievu stāvoklim. Dabas kulti turpināja attīstīties līdzās vēlāk parādījušamies spoku kultiem, un katrs ietekmēja otru. Daudzas reliģiskās sistēmas ietvēra duālu dievības koncepciju, dabas dievus un spoku dievus; dažās teoloģijās šie jēdzieni ir mulsinoši savijušies, kā to ilustrē Tors, spoku varonis, kurš bija arī zibens pavēlnieks.
85:6.5Bet cilvēka pielūgsme no cilvēka puses sasniedza augstāko punktu, kad laicīgie valdnieki pieprasīja šādu godināšanu no saviem pavalstniekiem un, lai pamatotu šādas prasības, apgalvoja, ka ir cēlušies no dievības.
85.7PIELŪGSMES UN GUDĪBAS PALĪGGARI
85:7.1Dabas pielūgsme var šķist dabiski un spontāni radusies primitīvo vīriešu un sieviešu prātos, un tā tas arī bija; bet visu šo laiku šajos pašos primitīvajos prātos darbojās sestais palīggars, kas šīm tautām bija piešķirts kā virzoša ietekme šajā cilvēka evolūcijas posmā. Un šis gars pastāvīgi stimulēja cilvēku sugas pielūgsmes dziņu, neatkarīgi no tā, cik primitīvas bija tās pirmās izpausmes. Pielūgsmes gars deva noteiktu sākumu cilvēka impulsam pielūgt, neskatoties uz to, ka pielūgsmes izpausmi motivēja dzīvnieciskas bailes un ka tās agrīnā prakse koncentrējās uz dabas objektiem.
85:7.2Jums jāatceras, ka sajūtas, nevis domāšana, bija vadošā un kontrolējošā ietekme visā evolucionārajā attīstībā. Primitīvajam prātam ir maza atšķirība starp baidīšanos, izvairīšanos, godināšanu un pielūgšanu.
85:7.3Kad pielūgsmes dziņu pamāca un vada gudrība – meditatīva un pieredzes domāšana –, tā sāk attīstīties par īstas reliģijas parādību. Kad septītais palīggars, gudrības gars, sasniedz efektīvu kalpošanu, tad pielūgsmē cilvēks sāk novērsties no dabas un dabas objektiem uz dabas Dievu un visu dabisko lietu mūžīgo Radītāju.
85:7.4[Pasniegusi Nebadona Mirdzošā Vakara Zvaigzne.]