71:0.1VALSTS ir noderīga civilizācijas evolūcija; tā atspoguļo sabiedrības tīro ieguvumu no kara postījumiem un ciešanām. Pat valstsvadīšana ir tikai uzkrāta tehnika, lai pielāgotu konkurences spēka sacensību starp karojošām ciltīm un nācijām.
71:0.2Mūsdienu valsts ir institūcija, kas izdzīvoja ilgstošā cīņā par grupas varu. Augstāks spēks galu galā guva virsroku, un tas radīja faktu – valsti – kopā ar morālo mītu par pilsoņa absolūto pienākumu dzīvot un mirt par valsti. Bet valstij nav dievišķas izcelsmes; to pat neradīja apzināti inteliģenta cilvēka rīcība; tā ir tikai evolucionāra institūcija, un tās izcelsme bija pilnīgi automātiska.
71.1EMBRIONĀLĀ VALSTS
71:1.1Valsts ir teritoriāla sociālās regulēšanas organizācija, un spēcīgāko, visefektīvāko un noturīgāko valsti veido viena nācija, kuras cilvēkiem ir kopīga valoda, paražas un institūcijas.
71:1.2Agrīnās valstis bija mazas, un tās visas bija iekarojumu rezultāts. Tās neradās brīvprātīgās apvienībās. Daudzas nodibināja iekarotāji nomadi, kas uzbruka miermīlīgiem ganiem vai lauksaimniekiem, lai tos pakļautu un paverdzinātu. Šādas valstis, kas radās iekarojumu rezultātā, bija piespiedu kārtā stratificētas; šķiras bija neizbēgamas, un šķiru cīņas vienmēr ir bijušas selektīvas.
71:1.3Amerikas sarkano cilvēku ziemeļu ciltis nekad nesasniedza īstu valstiskumu. Tās nekad nepārsniedza brīvu cilšu konfederāciju, ļoti primitīvu valsts formu. Tuvākais tam bija irokēzu federācija, taču šī sešu nāciju grupa nekad īsti nedarbojās kā valsts un neizdzīvoja, jo trūka noteiktu mūsdienu nacionālajai dzīvei būtisku elementu, piemēram:
71:1.41. Privātīpašuma iegūšana un mantošana.
71:1.52. Pilsētas, kā arī lauksaimniecība un rūpniecība.
71:1.63. Noderīgi mājdzīvnieki.
71:1.74. Praktiska ģimenes organizācija. Šie sarkanie cilvēki turējās pie mātes ģimenes un mantojuma nodošanas māsas dēlam.
71:1.85. Noteikta teritorija.
71:1.96. Spēcīgs izpildvaras vadītājs.
71:1.107. Gūstekņu paverdzināšana – viņi tos vai nu adoptēja, vai noslepkavoja.
71:1.118. Izšķiroši iekarojumi.
71:1.12Sarkanie cilvēki bija pārāk demokrātiski; viņiem bija laba valdība, bet tā cieta neveiksmi. Galu galā viņi būtu izveidojuši valsti, ja vien nebūtu priekšlaicīgi saskārušies ar attīstītāko baltā cilvēka civilizāciju, kas īstenoja grieķu un romiešu pārvaldes metodes.
71:1.13Veiksmīgās Romas valsts pamatā bija:
71:1.141. Tēva ģimene.
71:1.152. Lauksaimniecība un dzīvnieku pieradināšana.
71:1.163. Iedzīvotāju blīvums – pilsētas.
71:1.174. Privātīpašums un zeme.
71:1.185. Verdzība – pilsonības šķiras.
71:1.196. Vāju un atpalikušu tautu iekarošana un reorganizācija.
71:1.207. Noteikta teritorija ar ceļiem.
71:1.218. Personiski un spēcīgi valdnieki.
71:1.22Lielais Romas civilizācijas vājums un faktors impērijas galīgajā sabrukumā bija šķietami liberālais un progresīvais noteikums par zēna emancipāciju divdesmit viena gada vecumā un meitenes beznosacījumu atbrīvošanu, lai viņa varētu brīvi apprecēt vīrieti pēc savas izvēles vai doties plašajā pasaulē, lai kļūtu netikumīga. Sabiedrībai kaitēja nevis pašas šīs reformas, bet gan pēkšņais un plašais veids, kā tās tika pieņemtas. Romas sabrukums norāda, ko var sagaidīt, kad valsts piedzīvo pārāk strauju paplašināšanos, kas saistīta ar iekšēju deģenerāciju.
71:1.23Embrionālo valsti ļāva izveidoties asins saišu pavājināšanās par labu teritoriālajām, un šādas cilšu federācijas parasti stingri nostiprināja iekarojumi. Lai gan suverenitāte, kas pārsniedz visas mazākās cīņas un grupu atšķirības, ir patiesas valsts pazīme, tomēr vēlākās valsts organizācijās daudzas šķiras un kārtas saglabājas kā agrāko dienu klanu un cilšu paliekas. Vēlākām un lielākām teritoriālajām valstīm bija ilga un rūgta cīņa ar šīm mazākajām asinsradniecīgajām klanu grupām, un cilšu valdība izrādījās vērtīga pāreja no ģimenes varas uz valsts varu. Vēlākos laikos daudzi klani izauga no amatu un citām rūpnieciskām apvienībām.
71:1.24Valsts integrācijas neveiksme noved pie regresijas uz pirmsvalstiskajiem valdības tehnikas apstākļiem, piemēram, feodālismu Eiropas viduslaikos. Šajos tumšajos laikos teritoriālā valsts sabruka, un notika atgriešanās pie mazām piļu grupām, atkal parādījās klanu un cilšu attīstības posmi. Līdzīgas pusvalstis joprojām pastāv Āzijā un Āfrikā, taču ne visas no tām ir evolucionāras regresijas; daudzas ir nākotnes valstu embrionālie kodoli.
71.2PĀRSTĀVNIECISKĀS VALDĪBAS EVOLŪCIJA
71:2.1Demokrātija, lai arī ideāls, ir civilizācijas, nevis evolūcijas produkts. Rīkojieties lēni! Rūpīgi izvēlieties! Jo demokrātijas briesmas ir:
71:2.21. Viduvējības slavināšana.
71:2.32. Zemu un nezinošu valdnieku izvēle.
71:2.43. Nespēja atzīt sociālās evolūcijas pamatfaktus.
71:2.54. Vispārējo vēlēšanu tiesību bīstamība neizglītotu un kūtru vairākumu rokās.
71:2.65. Vergošana sabiedriskajai domai; vairākumam ne vienmēr ir taisnība.
71:2.7Sabiedriskā doma, kopējā doma, vienmēr ir kavējusi sabiedrību; tomēr tā ir vērtīga, jo, lai gan tā bremzē sociālo evolūciju, tā saglabā civilizāciju. Sabiedriskās domas izglītošana ir vienīgā drošā un patiesā metode civilizācijas paātrināšanai; spēks ir tikai pagaidu līdzeklis, un kultūras izaugsme arvien paātrināsies, lodēm piekāpjoties vēlēšanu zīmēm. Sabiedriskā doma, paražas, ir sociālās evolūcijas un valsts attīstības pamata un elementārā enerģija, bet, lai tai būtu valstiska vērtība, tās izpausmei jābūt nevardarbīgai.
71:2.8Sabiedrības progresa mērs ir tieši atkarīgs no tā, cik lielā mērā sabiedriskā doma spēj kontrolēt personisko uzvedību un valsts regulējumu ar nevardarbīgu izpausmi. Patiesi civilizēta valdība bija sasniegta, kad sabiedriskā doma tika apveltīta ar personīgo vēlēšanu tiesībām. Tautas vēlēšanas varbūt ne vienmēr visu izlemj pareizi, bet tās pārstāv pareizo veidu, kā izdarīt pat nepareizu lietu. Evolūcija uzreiz nerada izcilu pilnību, bet gan salīdzinošu un progresējošu praktisku pielāgošanos.
71:2.9Ir desmit soļi jeb posmi praktiskas un efektīvas pārstāvnieciskās valdības formas evolūcijai, un tie ir:
71:2.101. Personas brīvība. Verdzībai, dzimtbūšanai un visiem cilvēka verdzības veidiem ir jāizzūd.
71:2.112. Prāta brīvība. Ja brīva tauta nav izglītota – apmācīta domāt inteliģenti un plānot gudri – brīvība parasti nodara vairāk ļauna nekā laba.
71:2.123. Likuma vara. Brīvību var baudīt tikai tad, ja cilvēku valdnieku gribu un iegribas aizstāj likumdošanas akti saskaņā ar pieņemtu pamatlikumu.
71:2.134. Vārda brīvība. Pārstāvnieciskā valdība nav iedomājama bez visu veidu cilvēku centienu un viedokļu paušanas brīvības.
71:2.145. Īpašuma drošība. Neviena valdība nevar ilgi pastāvēt, ja tā nenodrošina tiesības baudīt personīgo īpašumu kādā formā. Cilvēks alkst tiesību izmantot, kontrolēt, dāvināt, pārdot, izīrēt un novēlēt savu personīgo īpašumu.
71:2.156. Lūgumrakstu tiesības. Pārstāvnieciskā valdība paredz pilsoņu tiesības tikt uzklausītiem. Lūgumrakstu privilēģija ir neatņemama brīvas pilsonības sastāvdaļa.
71:2.167. Tiesības valdīt. Nepietiek ar to, ka tiec uzklausīts; lūgumrakstu varai ir jāprogresē līdz faktiskai valdības vadībai.
71:2.178. Vispārējas vēlēšanu tiesības. Pārstāvnieciskā valdība paredz inteliģentu, efektīvu un vispārēju elektorātu. Šādas valdības raksturu vienmēr noteiks to cilvēku raksturs un kalibrs, kas to veido. Civilizācijai progresējot, vēlēšanu tiesības, paliekot vispārējas abiem dzimumiem, tiks efektīvi pārveidotas, pārgrupētas un citādi diferencētas.
71:2.189. Valsts ierēdņu kontrole. Neviena civilā valdība nebūs noderīga un efektīva, ja pilsoņiem nebūs un viņi neizmantos gudras metodes amatpersonu un valsts ierēdņu vadīšanai un kontrolei.
71:2.1910. Inteliģenta un apmācīta pārstāvniecība. Demokrātijas izdzīvošana ir atkarīga no veiksmīgas pārstāvnieciskās valdības; un tas ir atkarīgs no prakses ievēlēt valsts amatos tikai tos indivīdus, kuri ir tehniski apmācīti, intelektuāli kompetenti, sociāli lojāli un morāli piemēroti. Tikai ar šādiem noteikumiem var saglabāt tautas valdību, ko īsteno tauta un kas darbojas tautas labā.
71.3VALSTISKUMA IDEĀLI
71:3.1Valdības politiskajai jeb administratīvajai formai ir maza nozīme, ja tā nodrošina civilā progresa būtiskos elementus – brīvību, drošību, izglītību un sociālo koordināciju. Sociālās evolūcijas gaitu nosaka nevis tas, kāda valsts ir, bet gan tas, ko tā dara. Un galu galā neviena valsts nevar pārsniegt savu pilsoņu morālās vērtības, kas atspoguļojas viņu izvēlētajos līderos. Nezināšana un egoisms nodrošinās pat visaugstākā tipa valdības krišanu.
71:3.2Lai cik tas nebūtu nožēlojami, nacionālais egoisms ir bijis būtisks sociālajai izdzīvošanai. Izredzētās tautas doktrīna ir bijis galvenais faktors cilšu saliedēšanā un nāciju veidošanā līdz pat mūsdienām. Bet neviena valsts nevar sasniegt ideālu funkcionēšanas līmeni, kamēr nav pārvarēts ikviens neiecietības veids; tas vienmēr ir naidīgs cilvēka progresam. Un neiecietību vislabāk apkaro, koordinējot zinātni, tirdzniecību, rotaļas un reliģiju.
71:3.3Ideālo valsti darbina trīs vareni un koordinēti dzinējspēki:
71:3.41. Mīlestības lojalitāte, kas izriet no cilvēku brālības apzināšanās.
71:3.52. Inteliģents patriotisms, kas balstīts uz gudriem ideāliem.
71:3.63. Kosmiskā izpratne, kas interpretēta planētas faktu, vajadzību un mērķu izteiksmē.
71:3.7Ideālās valsts likumi ir nedaudz, un tie ir pārgājuši no negatīvā tabu laikmeta uz pozitīva individuālās brīvības progresa laikmetu, kas seko uzlabotai paškontrolei. Cildenā valsts ne tikai liek saviem pilsoņiem strādāt, bet arī vilina viņus izdevīgi un pacilājoši izmantot pieaugošo brīvo laiku, kas rodas, atbrīvojoties no pūlēm, ko nodrošina progresējošais mašīnu laikmets. Brīvajam laikam ir gan jāražo, gan jāpatērē.
71:3.8Neviena sabiedrība nav daudz progresējusi, ja tā pieļauj dīkdienību vai tolerē nabadzību. Bet nabadzību un atkarību nekad nevar novērst, ja nepilnvērtīgie un deģenerētie slāņi tiek brīvi atbalstīti un viņiem ļauj bez ierobežojumiem vairoties.
71:3.9Morālai sabiedrībai būtu jācenšas saglabāt savu pilsoņu pašcieņu un nodrošināt katram normālam indivīdam atbilstošu iespēju pašrealizācijai. Šāds sociālo sasniegumu plāns radītu augstākās kārtas kulturālu sabiedrību. Sociālā evolūcija būtu jāveicina ar valdības pārraudzību, kas īsteno minimālu regulējošo kontroli. Vislabākā ir tā valsts, kas visvairāk koordinē, bet vismazāk pārvalda.
71:3.10Valstiskuma ideāli jāsasniedz evolūcijas ceļā, lēni audzējot pilsonisko apziņu, atzīstot sociālā dienesta pienākumu un privilēģiju. Sākumā cilvēki uzņemas valdības nastu kā pienākumu, beidzoties politisko labumu meklētāju administrācijai, bet vēlāk viņi tiecas pēc šādas kalpošanas kā pēc privilēģijas, kā pēc vislielākā pagodinājuma. Jebkura civilizācijas līmeņa statusu patiesi atspoguļo to pilsoņu kalibrs, kuri brīvprātīgi uzņemas valstiskuma pienākumus.
71:3.11Īstā sadraudzībā pilsētu un provinču pārvaldīšanas darbu veic eksperti, un tas tiek vadīts tāpat kā visas citas cilvēku ekonomiskās un komerciālās apvienības.
71:3.12Attīstītās valstīs politiskais dienests tiek vērtēts kā visaugstākā pilsoņu ziedošanās. Gudrāko un cildenāko pilsoņu lielākā ambīcija ir iegūt civilo atzinību, tikt ievēlētiem vai ieceltiem kādā valdības uzticības amatā, un šādas valdības piešķir savus augstākos atzinības pagodinājumus par kalpošanu saviem civilajiem un sociālajiem kalpotājiem. Pēc tam pagodinājumi tiek piešķirti šādā secībā filozofiem, pedagogiem, zinātniekiem, rūpniekiem un militāristiem. Vecāki tiek pienācīgi atalgoti ar savu bērnu izcilību, un tīri reliģiskie līderi, būdami garīgas valstības vēstnieki, saņem savu īsto atalgojumu citā pasaulē.
71.4PROGRESĪVĀ CIVILIZĀCIJA
71:4.1Ekonomikai, sabiedrībai un valdībai ir jāattīstās, ja tās vēlas palikt. Statiski apstākļi evolucionārā pasaulē liecina par pagrimumu; pastāv tikai tās institūcijas, kas virzās uz priekšu līdz ar evolucionāro straumi.
71:4.2Plaukstošas civilizācijas progresīvā programma ietver:
71:4.31. Individuālo brīvību saglabāšana.
71:4.42. Mājas aizsardzība.
71:4.53. Ekonomiskās drošības veicināšana.
71:4.64. Slimību profilakse.
71:4.75. Obligātā izglītība.
71:4.86. Obligātā nodarbinātība.
71:4.97. Lietderīga brīvā laika izmantošana.
71:4.108. Rūpes par nelaimīgajiem.
71:4.119. Rases uzlabošana.
71:4.1210. Zinātnes un mākslas veicināšana.
71:4.1311. Filozofijas – gudrības – veicināšana.
71:4.1412. Kosmiskās izpratnes – garīguma – palielināšana.
71:4.15Un šis progress civilizācijas mākslās ved tieši uz mirstīgo centienu augstāko cilvēcisko un dievišķo mērķu īstenošanu – cilvēka brālības sociālo sasniegumu un Dieva apziņas personisko statusu, kas atklājas katra indivīda augstākajā vēlmē pildīt Debesu Tēva gribu.
71:4.16Patiesas brālības parādīšanās nozīmē, ka ir pienākusi sociālā kārtība, kurā visi cilvēki ar prieku nes viens otra nastas; viņi patiesi vēlas praktizēt zelta likumu. Bet šādu ideālu sabiedrību nevar realizēt, ja vājie vai ļaunie gaida, lai negodīgi un nesvētīgi izmantotu tos, kurus galvenokārt motivē ziedošanās patiesības, skaistuma un labestības kalpošanai. Šādā situācijā praktisks ir tikai viens ceļš: “Zelta likuma piekritēji” var izveidot progresīvu sabiedrību, kurā viņi dzīvo saskaņā ar saviem ideāliem, vienlaikus uzturot atbilstošu aizsardzību pret saviem tumsonīgajiem biedriem, kuri varētu mēģināt vai nu izmantot viņu miermīlīgās noslieces, vai iznīcināt viņu progresējošo civilizāciju.
71:4.17Ideālisms nekad nevar izdzīvot uz evolucionāras planētas, ja ideālisti katrā paaudzē ļauj sevi iznīcināt zemākām cilvēces kārtām. Un šeit ir lielais ideālisma pārbaudījums: vai attīstīta sabiedrība var uzturēt tādu militāro gatavību, kas padara to drošu no jebkādiem karu mīlošo kaimiņu uzbrukumiem, nepadodoties kārdinājumam izmantot šo militāro spēku uzbrukuma operācijās pret citām tautām savtīga labuma vai nacionālās varenības palielināšanas nolūkos? Nacionālā izdzīvošana prasa gatavību, un tikai reliģiskais ideālisms var novērst gatavības prostitūciju, pārvēršot to agresijā. Tikai mīlestība, brālība var atturēt stipros no vājo apspiešanas.
71.5KONKURENCES EVOLŪCIJA
71:5.1Konkurence ir būtiska sociālajam progresam, bet konkurence, ja tā nav regulēta, rada vardarbību. Pašreizējā sabiedrībā konkurence lēnām aizstāj karu, jo tā nosaka indivīda vietu rūpniecībā, kā arī nosaka pašu nozaru izdzīvošanu. (Slepkavība un karš atšķiras pēc sava statusa paražu priekšā; slepkavība ir bijusi ārpus likuma kopš sabiedrības agrīnajām dienām, savukārt karu cilvēce kopumā vēl nekad nav pasludinājusi ārpus likuma.)
71:5.2Ideāla valsts apņemas regulēt sociālo uzvedību tikai tik daudz, lai izskaustu vardarbību no individuālās konkurences un novērstu negodīgumu personiskajā iniciatīvā. Šeit slēpjas liela valstiskuma problēma: kā garantēt mieru un klusumu rūpniecībā, maksāt nodokļus, lai uzturētu valsts varu, un tajā pašā laikā neļaut nodokļiem kavēt rūpniecību un nepieļaut, ka valsts kļūst parazītiska vai tirāniska?
71:5.3Jebkuras pasaules agrīnajos laikmetos konkurence ir būtiska progresīvai civilizācijai. Cilvēka evolūcijai progresējot, sadarbība kļūst arvien efektīvāka. Attīstītās civilizācijās sadarbība ir efektīvāka nekā konkurence. Agrīno cilvēku stimulē konkurence. Agrīno evolūciju raksturo bioloģiski piemērotāko izdzīvošana, bet vēlākās civilizācijas labāk veicina inteliģenta sadarbība, saprotoša brālība un garīga brālība.
71:5.4Tiesa, konkurence rūpniecībā ir ārkārtīgi izšķērdīga un ļoti neefektīva, taču nevajadzētu pieļaut nekādus mēģinājumus novērst šo ekonomisko zudumu, ja šādas korekcijas paredz kaut mazāko indivīda pamatbrīvību atcelšanu.
71.6PEĻŅAS MOTĪVS
71:6.1Mūsdienu uz peļņu orientētā ekonomika ir lemta neveiksmei, ja vien peļņas motīvus nevar papildināt ar kalpošanas motīviem. Nežēlīga konkurence, kuras pamatā ir šauras savtīgas intereses, galu galā iznīcina pat tās lietas, kuras tā cenšas uzturēt. Ekskluzīva un pašmērķīga peļņas motivācija nav savienojama ar kristīgajiem ideāliem – vēl jo vairāk nesavienojama ar Jēzus mācībām.
71:6.2Ekonomikā peļņas motivācija ir tas pats, kas kalpošanas motivācijai ir bailes mīlestībai reliģijā. Bet peļņas motīvu nedrīkst pēkšņi iznīcināt vai noņemt; tas liek daudziem citādi kūtriem mirstīgajiem smagi strādāt. Tomēr nav nepieciešams, lai šis sociālās enerģijas rosinātājs vienmēr būtu egoistisks savos mērķos.
71:6.3Ekonomisko aktivitāšu peļņas motīvs ir pilnīgi zems un pilnīgi necienīgs attīstītai sabiedrības kārtībai; tomēr tas ir neaizstājams faktors visos agrīnajos civilizācijas posmos. Peļņas motivāciju nedrīkst atņemt cilvēkiem, kamēr viņi nav stingri ieguvuši augstāka tipa bezpeļņas motīvus ekonomiskiem centieniem un sociālajai kalpošanai – transcendentālus mudinājumus pēc izcilas gudrības, intriģējošas brālības un garīgu sasniegumu izcilības.
71.7IZGLĪTĪBA
71:7.1Ilgstošas valsts pamatā ir kultūra, tajā dominē ideāli, un to motivē kalpošana. Izglītības mērķim vajadzētu būt prasmju apguvei, gudrības meklējumiem, sevis apzināšanai un garīgo vērtību sasniegšanai.
71:7.2Ideālā valstī izglītība turpinās visu mūžu, un filozofija reizēm kļūst par tās pilsoņu galveno nodarbošanos. Šādas sadraudzības pilsoņi tiecas pēc gudrības kā pēc izpratnes padziļināšanas par cilvēku attiecību nozīmi, realitātes jēgu, vērtību cēlumu, dzīves mērķiem un kosmiskā likteņa godību.
71:7.3Urantiešiem vajadzētu gūt vīziju par jaunu un augstāku kulturālu sabiedrību. Izglītība sasniegs jaunus vērtību līmeņus, pārejot no tīri uz peļņu orientētās ekonomikas sistēmas. Izglītība pārāk ilgi ir bijusi lokālistiska, militāristiska, ego paaugstinoša un uz panākumiem vērsta; tai beidzot jākļūst pasaules mēroga, ideālistiskai, pašrealizējošai un kosmosu aptverošai.
71:7.4Nesen izglītība pārgāja no garīdzniecības kontroles juristu un uzņēmēju rokās. Galu galā tā ir jānodod filozofiem un zinātniekiem. Skolotājiem ir jābūt brīvām būtnēm, īstiem līderiem, lai filozofija, gudrības meklējumi, varētu kļūt par galveno izglītības nodarbošanos.
71:7.5Izglītība ir dzīvošanas bizness; tai jāturpinās visu mūžu, lai cilvēce varētu pakāpeniski piedzīvot augšupejošos mirstīgās gudrības līmeņus, kas ir:
71:7.61. Zināšanas par lietām.
71:7.72. Jēgas apzināšanās.
71:7.83. Vērtību novērtēšana.
71:7.94. Darba cēlums – pienākums.
71:7.105. Mērķu motivācija – morāle.
71:7.116. Mīlestība uz kalpošanu – raksturs.
71:7.127. Kosmiskā izpratne – garīgā redze.
71:7.13Un tad, ar šo sasniegumu palīdzību, daudzi pacelsies līdz mirstīgā prāta sasnieguma augstākajam punktam, Dieva apziņai.
71.8VALSTISKUMA RAKSTURS
71:8.1Vienīgais svētais aspekts jebkurā cilvēku valdībā ir valstiskuma sadalīšana trīs jomās: izpildvaras, likumdošanas un tiesu funkcijās. Visums tiek pārvaldīts saskaņā ar šādu funkciju un varas nodalīšanas plānu. Neatkarīgi no šīs dievišķās koncepcijas par efektīvu sociālo regulējumu vai civilo valdību, ir maz svarīgi, kādu valsts formu tauta izvēlas, ja vien pilsoņi arvien progresē uz mērķi – palielinātu paškontroli un pieaugošu sociālo kalpošanu. Tautas intelektuālais asums, ekonomiskā gudrība, sociālā atjautība un morālais spēks – tas viss patiesi atspoguļojas valstiskumā.
71:8.2Valstiskuma evolūcija ietver progresu no viena līmeņa uz otru, šādi:
71:8.31. Trīskāršas valdības izveidošana ar izpildvaras, likumdošanas un tiesu varas atzariem.
71:8.42. Sociālo, politisko un reliģisko aktivitāšu brīvība.
71:8.53. Visu veidu verdzības un cilvēka paverdzināšanas atcelšana.
71:8.64. Pilsoņu spēja kontrolēt nodokļu iekasēšanu.
71:8.75. Vispārējas izglītības ieviešana – mācīšanās, kas sniedzas no šūpuļa līdz kapam.
71:8.86. Pareiza saskaņošana starp vietējo un nacionālo valdību.
71:8.97. Zinātnes veicināšana un slimību uzveikšana.
71:8.108. Pienācīga dzimumu līdztiesības atzīšana un saskaņota vīriešu un sieviešu funkcionēšana mājās, skolā un baznīcā, ar specializētu sieviešu kalpošanu rūpniecībā un valdībā.
71:8.119. Smagā darba verdzības izskaušana ar mašīnu izgudrošanu un sekojoša mašīnu laikmeta pārvaldīšana.
71:8.1210. Dialektu uzveikšana – vispārējas valodas triumfs.
71:8.1311. Kara izbeigšana – nacionālo un rasu atšķirību starptautiska izšķiršana kontinentālajās nāciju tiesās, kuras vada augstākais planētas tribunāls, kas automātiski tiek komplektēts no kontinentālo tiesu vadītājiem, kuri periodiski dodas pensijā. Kontinentālās tiesas ir autoritatīvas; pasaules tiesa ir padomdevēja – morāla.
71:8.1412. Gudrības meklējumu izplatība visā pasaulē – filozofijas cildināšana. Pasaules reliģijas evolūcija, kas vēstīs par planētas ieiešanu agrīnajos gaismas un dzīvības apmetņu posmos.
71:8.15Šie ir progresīvas valdības priekšnoteikumi un ideāla valstiskuma pazīmes. Urantija ir tālu no šo cildeno ideālu realizācijas, bet civilizētās rases ir sākušas – cilvēce ir ceļā uz augstākiem evolucionāriem likteņiem.
71:8.16[Sagatavojis Nebadona Melhisedeks.]