191:0.1AUGŠĀMCELŠANĀS svētdiena bija briesmīga diena apustuļu dzīvē; desmit no viņiem lielāko dienas daļu pavadīja augšistabā aiz aizbultētām durvīm. Viņi būtu varējuši bēgt no Jeruzalemes, bet baidījās, ka Sinedriona aģenti viņus arestēs, ja viņi tiks atrasti ārpusē. Toms vienatnē pārdzīvoja savas bēdas Betfāgā. Viņam būtu klājies labāk, ja viņš būtu palicis kopā ar saviem biedriem apustuļiem, un viņš būtu palīdzējis virzīt viņu diskusijas noderīgākā gultnē.
191:0.2Visu dienu Jānis uzturēja ideju, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Viņš uzskaitīja ne mazāk kā piecas dažādas reizes, kad Meistars bija apgalvojis, ka viņš augšāmcelsies, un vismaz trīs reizes, kad viņš bija norādījis uz trešo dienu. Jāņa nostājai bija ievērojama ietekme uz viņiem, īpaši uz viņa brāli Jēkabu un Natanaēlu. Jānis būtu viņus iespaidojis vēl vairāk, ja nebūtu bijis jaunākais grupas loceklis.
191:0.3Viņu izolācijai bija liela saistība ar viņu nedienām. Jānis Marks uzturēja viņus informētus par notikumiem templī un ziņoja par daudzajām baumām, kas izplatījās pilsētā, bet viņam neienāca prātā savākt ziņas no dažādām ticīgo grupām, kurām Jēzus jau bija parādījies. Tāds bija pakalpojums, ko līdz šim bija snieguši Dāvida vēstneši, bet viņi visi bija prombūtnē savā pēdējā uzdevumā kā augšāmcelšanās vēstneši tām ticīgo grupām, kas dzīvoja tālu no Jeruzalemes. Pirmo reizi visos šajos gados apustuļi saprata, cik ļoti viņi ikdienas informācijā par valstības lietām bija bijuši atkarīgi no Dāvida vēstnešiem.
191:0.4Visu šo dienu Pēteris sev raksturīgajā veidā emocionāli svārstījās starp ticību un šaubām par Meistara augšāmcelšanos. Pēteris nevarēja atbrīvoties no skata uz līķautiem, kas gulēja kapā, it kā Jēzus ķermenis būtu vienkārši izgarojis no iekšpuses. “Bet,” sprieda Pēteris, “ja viņš ir augšāmcēlies un var parādīties sievietēm, kāpēc viņš neparādās mums, saviem apustuļiem?” Pēteris kļuva noskumis, kad domāja, ka varbūt Jēzus nenāk pie viņiem viņa klātbūtnes dēļ starp apustuļiem, jo viņš bija viņu noliedzis tajā naktī Annas pagalmā. Un tad viņš sevi uzmundrināja ar vārdiem, ko atnesa sievietes: “Ejiet, sakiet maniem apustuļiem — un Pēterim.” Bet, lai gūtu iedrošinājumu no šī vēstījuma, viņam bija jātic, ka sievietes tiešām ir redzējušas un dzirdējušas augšāmcelto Meistaru. Tā Pēteris visu dienu svārstījās starp ticību un šaubām, līdz nedaudz pēc pulksten astoņiem, kad viņš uzdrošinājās iziet pagalmā. Pēteris domāja nošķirties no apustuļiem, lai viņa dēļ netiktu aizkavēta Jēzus atnākšana pie viņiem, jo viņš bija noliedzis Meistaru.
191:0.5Jēkabs Zebedejs sākumā iestājās par to, lai viņi visi dotos uz kapu; viņš stingri atbalstīja rīcību, lai tiktu skaidrībā par šo noslēpumu. Tas bija Natanaēls, kurš atturēja viņus no iešanas sabiedrībā, atsaucoties uz Jēkaba mudinājumu, un viņš to darīja, atgādinot par Jēzus brīdinājumu lieki neapdraudēt savas dzīvības šajā laikā. Līdz pusdienlaikam Jēkabs kopā ar pārējiem bija nomierinājies un nodevies modrai gaidīšanai. Viņš runāja maz; viņš bija ārkārtīgi vīlies, jo Jēzus viņiem neparādījās, un viņš nezināja par Meistara daudzajām parādīšanās reizēm citām grupām un indivīdiem.
191:0.6Andrejs šajā dienā daudz klausījās. Viņš bija ārkārtīgi apjucis par situāciju, un viņam bija vairāk nekā viņa daļa šaubu, bet viņš vismaz baudīja zināmu brīvības sajūtu no atbildības par savu līdzgaitnieku apustuļu vadību. Viņš patiesi bija pateicīgs, ka Meistars bija atbrīvojis viņu no vadības nastas, pirms iestājās šie satraucošie laiki.
191:0.7Vairāk nekā vienu reizi šīs traģiskās dienas garajās un nogurdinošajās stundās vienīgais grupu uzturošais iespaids bija Natanaēla biežais ieguldījums ar viņam raksturīgo filozofisko padomu. Viņš patiesībā bija noteicošais spēks starp desmitiem visas dienas garumā. Ne reizi viņš neizteicās ne par ticību, ne par neticību Meistara augšāmcelšanās faktam. Bet, dienai ritot, viņš arvien vairāk sliecās ticēt, ka Jēzus ir izpildījis savu solījumu augšāmcelties.
191:0.8Sīmanis Zelots bija pārāk sagrauts, lai piedalītos diskusijās. Lielāko daļu laika viņš gulēja uz dīvāna istabas stūrī ar seju pret sienu; visas dienas laikā viņš nepateica pat pusduci vārdu. Viņa koncepcija par valstību bija sabrukusi, un viņš nespēja saskatīt, ka Meistara augšāmcelšanās varētu būtiski mainīt situāciju. Viņa vilšanās bija ļoti personiska un pārāk asa, lai no tās atgūtos īsā laikā, pat saskaroties ar tik grandiozu faktu kā augšāmcelšanās.
191:0.9Dīvaini atzīmēt, bet parasti neizteiksmīgais Filips šīs dienas pēcpusdienā runāja daudz. Priekšpusdienā viņam bija maz sakāmā, bet visu pēcpusdienu viņš uzdeva jautājumus pārējiem apustuļiem. Pēteri bieži kaitināja Filipa jautājumi, bet pārējie viņa jautājumus uztvēra labvēlīgi. Filips īpaši vēlējās zināt, ja Jēzus tiešām ir augšāmcēlies no kapa, vai uz viņa ķermeņa būs redzamas krustā sišanas fiziskās pēdas.
191.1PARĀDĪŠANĀS PĒTERIM
191:1.1Bija gandrīz pus deviņi šajā svētdienas vakarā, kad Jēzus parādījās Sīmanim Pēterim Marka nama dārzā. Tā bija viņa astotā moroncijas manifestācija. Pēteris dzīvoja zem smagas šaubu un vainas nastas kopš brīža, kad bija noliedzis Meistaru. Visu sestdienu un šo svētdienu viņš cīnījās ar bailēm, ka varbūt viņš vairs nav apustulis. Viņš bija šausminājies par Jūdas likteni un pat domāja, ka arī viņš ir nodevis savu Meistaru. Visu šo pēcpusdienu viņš domāja, ka tieši viņa klātbūtne pie apustuļiem varētu būt tā, kas neļauj Jēzum viņiem parādīties, ja, protams, viņš tiešām būtu augšāmcēlies no mirušajiem. Un tieši Pēterim, tādā prāta stāvoklī un tādā dvēseles stāvoklī, Jēzus parādījās, kamēr nomāktais apustulis pastaigājās starp ziediem un krūmiem.
191:1.2Kad Pēteris domāja par Meistara mīlošo skatienu, kad viņš gāja garām uz Annas lievenīša, un kad viņš prātā pārlika to brīnišķīgo vēstījumu, ko agri no rīta viņam atnesa sievietes, kuras nāca no tukšā kapa: “Ejiet, sakiet maniem apustuļiem — un Pēterim” — kad viņš apcerēja šīs žēlsirdības zīmes, viņa ticība sāka pārvarēt šaubas, un viņš apstājās, savilkdams dūres, un skaļi teica: “Es ticu, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem; es iešu un pastāstīšu saviem brāļiem.” Un, kad viņš to teica, pēkšņi viņa priekšā parādījās vīrieša tēls, kurš uzrunāja viņu pazīstamā balsī, sakot: “Pēteri, ienaidnieks vēlējās tevi iegūt, bet es negribēju tevi atdot. Es zināju, ka tas nebija no sirds, ka tu mani noliedzi; tāpēc es tev piedevu vēl pirms tu lūdzi; bet tagad tev jābeidz domāt par sevi un šī brīža bēdām, kamēr tu gatavojies nest evaņģēlija labās ziņas tiem, kas sēž tumsā. Tev vairs nevajadzētu rūpēties par to, ko tu vari iegūt no valstības, bet gan vingrināties tajā, ko tu vari dot tiem, kas dzīvo šausmīgā garīgā nabadzībā. Apjozies, Sīmani, jaunās dienas kaujai, cīņai ar garīgo tumsu un cilvēku dabisko prātu ļaunajām šaubām.”
191:1.3Pēteris un moroncijas Jēzus staigāja pa dārzu un sarunājās par pagātni, tagadni un nākotni gandrīz piecas minūtes. Tad Meistars izgaisa no viņa skatiena, sakot: “Ardievu, Pēteri, līdz es redzēšu tevi kopā ar taviem brāļiem.”
191:1.4Uz brīdi Pēteri pārņēma apziņa, ka viņš ir runājis ar augšāmcelto Meistaru un ka viņš var būt drošs, ka joprojām ir valstības vēstnieks. Viņš tikko bija dzirdējis cildināto Meistaru mudinām viņu turpināt sludināt evaņģēliju. Un ar visu šo, kas viņa sirdī mutuļoja, viņš steidzās uz augšistabu un pie saviem biedriem apustuļiem, elpu aizturējis no satraukuma, sauca: “Es redzēju Meistaru; viņš bija dārzā. Es runāju ar viņu, un viņš man ir piedevis.”
191:1.5Pēteris paziņojums, ka viņš dārzā redzējis Jēzu, atstāja dziļu iespaidu uz viņa biedriem apustuļiem, un viņi bija gandrīz gatavi atteikties no savām šaubām, kad Andrejs piecēlās un brīdināja viņus pārāk neietekmēties no viņa brāļa ziņojuma. Andrejs deva mājienu, ka Pēteris jau iepriekš ir redzējis lietas, kas nebija reālas. Lai gan Andrejs tieši neatsaucās uz nakts vīziju Galilejas jūrā, kur Pēteris apgalvoja, ka redzējis Meistaru nākam pie viņiem, ejot pa ūdeni, viņš pateica pietiekami daudz, lai visi klātesošie saprastu, ka viņam padomā ir šis atgadījums. Sīmani Pēteri ļoti sāpināja brāļa mājieni, un viņš nekavējoties iegrima nomāktā klusumā. Dvīņiem bija ļoti žēl Pētera, un viņi abi piegāja klāt, lai izteiktu savu līdzjūtību un pateiktu, ka viņi viņam tic, un lai vēlreiz apstiprinātu, ka arī viņu pašu māte ir redzējusi Meistaru.
191:1.10Matejs bija ļoti apjucis; viņš klausījās biedru diskusijās, bet lielāko daļu laika pavadīja, prātā pārliekot viņu nākotnes finanšu problēmu. Neatkarīgi no Jēzus iespējamās augšāmcelšanās, Jūda bija prom, Dāvids bez ceremonijām bija nodevis līdzekļus viņam, un viņi bija bez autoritatīva vadītāja. Pirms Matejs paspēja nopietni apsvērt viņu argumentus par augšāmcelšanos, viņš jau bija redzējis Meistaru vaigu vaigā.
191:1.11Alfeja dvīņi maz piedalījās šajās nopietnajās diskusijās; viņi bija diezgan aizņemti ar saviem ierastajiem kalpošanas pienākumiem. Viens no viņiem izteica abu nostāju, kad, atbildot uz Filipa jautājumu, teica: “Mēs nesaprotam par augšāmcelšanos, bet mūsu māte saka, ka viņa runāja ar Meistaru, un mēs viņai ticam.”
191:1.12Toms atradās vienā no saviem tipiskajiem izmisīgas depresijas periodiem. Daļu dienas viņš gulēja, bet pārējo laiku staigāja pa pakalniem. Viņš juta vēlmi pievienoties saviem biedriem apustuļiem, bet vēlme būt vienam bija stiprāka.
191:1.13Meistars atlika pirmo moroncijas parādīšanos apustuļiem vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš vēlējās, lai viņiem būtu laiks pēc tam, kad viņi būs dzirdējuši par viņa augšāmcelšanos, labi pārdomāt to, ko viņš viņiem bija stāstījis par savu nāvi un augšāmcelšanos, kad vēl bija kopā ar viņiem miesā. Meistars vēlējās, lai Pēteris tiktu galā ar dažām savām īpašajām grūtībām, pirms viņš parādās viņiem visiem. Otrkārt, viņš vēlējās, lai viņa pirmās parādīšanās laikā klāt būtu Toms. Jānis Marks atrada Tomu Sīmaņa mājās Betfāgā agri šajā svētdienas rītā, atnesot šo ziņu apustuļiem ap pulksten vienpadsmitiem. Jebkurā brīdī šīs dienas laikā Toms būtu atgriezies pie viņiem, ja Natanaēls vai jebkuri divi citi apustuļi būtu devušies viņam pakaļ. Viņš patiešām gribēja atgriezties, bet, aizgājis tā, kā viņš to izdarīja iepriekšējā vakarā, viņš bija pārāk lepns, lai tik drīz atgrieztos pēc paša gribas. Nākamajā dienā viņš bija tik nomākts, ka viņam vajadzēja gandrīz nedēļu, lai saņemtos atgriezties. Apustuļi gaidīja viņu, un viņš gaidīja, lai viņa brāļi viņu uzmeklētu un lūgtu atgriezties pie viņiem. Tā Toms palika prom no saviem biedriem līdz nākamās sestdienas vakaram, kad pēc tumsas iestāšanās Pēteris un Jānis devās uz Betfāgu un atveda viņu atpakaļ pie sevis. Un tas ir arī iemesls, kāpēc viņi nedevās uz Galileju uzreiz pēc tam, kad Jēzus viņiem pirmo reizi parādījās; viņi negribēja doties bez Toma.
191.2PIRMĀ PARĀDĪŠANĀS APUSTUĻIEM
191:2.1Īsi pēc pulksten deviņiem tajā vakarā, pēc Kleopa un Jēkaba aiziešanas, kamēr Alfeja dvīņi mierināja Pēteri un kamēr Natanaēls iebilda Andrejam, un kamēr desmit apustuļi bija sapulcējušies augšistabā ar visām durvīm aizbultētām bailēs no aresta, Meistars moroncijas formā pēkšņi parādījās viņu vidū, sakot: “Miers ar jums. Kāpēc jūs esat tik nobijušies, kad es parādos, it kā jūs būtu redzējuši garu? Vai es jums nestāstīju par šīm lietām, kad biju kopā ar jums miesā? Vai es jums neteicu, ka virspriesteri un valdnieki mani nodos nogalināšanai, ka viens no jūsu pašu vidus mani nodos un ka trešajā dienā es augšāmcelšos? Kāpēc visas jūsu šaubas un visas šīs diskusijas par sieviešu, Kleopa un Jēkaba, un pat Pētera ziņojumiem? Cik ilgi jūs šaubīsieties par maniem vārdiem un atteiksieties ticēt maniem solījumiem? Un tagad, kad jūs mani faktiski redzat, vai jūs ticēsiet? Pat tagad viens no jums nav klāt. Kad jūs atkal būsiet sapulcējušies kopā un pēc tam, kad jūs visi noteikti zināsiet, ka Cilvēka Dēls ir augšāmcēlies no kapa, dodieties uz Galileju. Ticiet Dievam; ticiet viens otram; un tā jūs ieiesiet jaunajā debesu valstības kalpošanā. Es uzkavēšos Jeruzalemē kopā ar jums, līdz būsiet gatavi doties uz Galileju. Savu mieru es jums atstāju.”
191:2.2Kad moroncijas Jēzus bija viņus uzrunājis, viņš vienā mirklī izgaisa no viņu redzesloka. Un viņi visi krita uz vaiga, slavējot Dievu un godinot savu izgaisušo Meistaru. Tā bija Meistara devītā moroncijas parādīšanās.
191.3KOPĀ AR MORONCIJAS RADĪBĀM
191:3.1Nākamā diena, pirmdiena, tika pavadīta pilnībā kopā ar moroncijas radībām, kas tobrīd atradās uz Urantijas. Kā dalībnieki Meistara moroncijas pārejas pieredzē uz Urantiju bija ieradušies vairāk nekā miljons moroncijas vadītāju un biedru kopā ar dažādu kārtu pārejas mirstīgajiem no septiņām Sātānijas mājokļu pasaulēm. Moroncijas Jēzus uzturējās kopā ar šīm lieliskajām saprāta būtnēm četrdesmit dienas. Viņš tās mācīja un mācījās no to vadītājiem par moroncijas pārejas dzīvi, kādu to iziet apdzīvoto Sātānijas pasauļu mirstīgie, ejot cauri sistēmas moroncijas sfērām.
191:3.2Ap šīs pirmdienas pusnakti Meistara moroncijas forma tika pielāgota pārejai uz otro moroncijas progresa stadiju. Kad viņš nākamreiz parādījās saviem mirstīgajiem bērniem uz zemes, tas bija kā otrās stadijas moroncijas būtne. Meistaram progresējot moroncijas karjerā, moroncijas saprāta būtnēm un to pārveidojošajiem biedriem tehniski kļuva arvien grūtāk un grūtāk vizualizēt Meistaru mirstīgajām un materiālajām acīm.
191:3.3Jēzus veica pāreju uz trešo moroncijas stadiju piektdien, 14. aprīlī; uz ceturto stadiju — pirmdien, 17. datumā; uz piekto stadiju — sestdien, 22. datumā; uz sesto stadiju — ceturtdien, 27. datumā; uz septīto stadiju — otrdien, 2. maijā; uz Jerusema pilsonību — svētdien, 7. datumā; un viņš iegāja Edencijas Visaugstāko apskāvienā svētdien, 14. datumā.
191:3.4Šādā veidā Nebadonas Mihails pabeidza savu visuma pieredzes kalpošanu, jo viņš jau iepriekš, saistībā ar savām iepriekšējām dāvāšanām, bija pilnībā pieredzējis laika un telpas augšupejošo mirstīgo dzīvi no uzturēšanās zvaigznāja galvenajā mītnē līdz pat kalpošanai un caur kalpošanu supervisuma galvenajā mītnē. Un tieši ar šīm moroncijas pieredzēm Nebadonas Radītājs Dēls patiešām pabeidza un pieņemami noslēdza savu septīto un pēdējo visuma dāvāšanos.
191.4DESMITĀ PARĀDĪŠANĀS (FILADELFIJĀ)
191:4.1Jēzus desmitā moroncijas manifestācija mirstīgo atpazīšanai notika īsi pēc pulksten astoņiem otrdien, 11. aprīlī, Filadelfijā, kur viņš parādījās Abneram un Lācaram un aptuveni simt piecdesmit viņu biedriem, tostarp vairāk nekā piecdesmit no septiņdesmitnieku evaņģēlistu korpusa. Šī parādīšanās notika tieši pēc īpašas sanāksmes atklāšanas sinagogā, kuru bija sasaucis Abners, lai apspriestu Jēzus krustā sišanu un jaunāko ziņojumu par augšāmcelšanos, ko bija atnesis Dāvida vēstnesis. Tā kā augšāmceltais Lācars tagad bija šīs ticīgo grupas loceklis, viņiem nebija grūti noticēt ziņojumam, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem.
191:4.2Sanāksmi sinagogā tikko atklāja Abners un Lācars, kuri stāvēja kopā kancelē, kad visa ticīgo auditorija ieraudzīja pēkšņi parādāmies Meistara tēlu. Viņš paspēra soli uz priekšu no vietas, kur bija parādījies starp Abneru un Lācaru, no kuriem neviens viņu nebija pamanījis, un, sveicinot klātesošos, teica:
191:4.3“Miers ar jums. Jūs visi zināt, ka mums ir viens Tēvs debesīs un ka ir tikai viens valstības evaņģēlijs — labās ziņas par mūžīgās dzīvības dāvanu, ko cilvēki saņem ticībā. Priecājoties par savu uzticību evaņģēlijam, lūdziet patiesības Tēvu izliet jūsu sirdīs jaunu un lielāku mīlestību pret jūsu brāļiem. Jums ir jāmīl visi cilvēki, kā es esmu mīlējis jūs; jums jākalpo visiem cilvēkiem, kā es esmu kalpojis jums. Ar saprotošu līdzjūtību un brālīgu pieķeršanos biedrojieties ar visiem saviem brāļiem, kas veltījuši sevi labo ziņu sludināšanai, vai tie būtu jūdi vai pagāni, grieķi vai romieši, persieši vai etiopieši. Jānis pasludināja valstību iepriekš; jūs esat sludinājuši evaņģēliju spēkā; grieķi jau māca labās ziņas; un es drīz sūtīšu Patiesības Garu visu šo manu brāļu dvēselēs, kuri tik nesavtīgi veltījuši savas dzīves savu līdzcilvēku apgaismošanai, kas sēž garīgā tumsā. Jūs visi esat gaismas bērni; tāpēc neklūpiet mirstīgo aizdomu un cilvēciskās neiecietības pārpratumu tīklos. Ja ticības žēlastība jūs ir cildinājusi mīlēt neticīgos, vai jums nevajadzētu arī vienlīdz mīlēt tos, kas ir jūsu ticības biedrai tālu izplatītajā ticības saimē? Atcerieties, ja jūs mīlēsiet cits citu, visi cilvēki zinās, ka esat mani mācekļi.
191:4.4“Tad ejiet visā pasaulē, sludinot šo evaņģēliju par Dieva tēvību un cilvēku brālību visām tautām un rasēm, un vienmēr esiet gudri, izvēloties metodes labo ziņu pasniegšanai dažādām cilvēces rasēm un ciltīm. Brīvi jūs esat saņēmuši šo valstības evaņģēliju, un brīvi jūs dosiet labās ziņas visām tautām. Nebaidieties no ļaunuma pretestības, jo es esmu ar jums vienmēr, pat līdz laikmetu beigām. Un savu mieru es jums atstāju.”
191:4.5Kad viņš bija pateicis: “Savu mieru es jums atstāju,” viņš izgaisa no viņu redzesloka. Izņemot vienu no viņa parādīšanās reizēm Galilejā, kur viņu vienlaikus redzēja vairāk nekā piecsimt ticīgo, šī grupa Filadelfijā ietvēra lielāko skaitu mirstīgo, kas viņu redzēja vienā reizē.
191:4.6Agri nākamajā rītā, kamēr apustuļi vēl uzkavējās Jeruzalemē, gaidot Toma emocionālo atgūšanos, šie ticīgie Filadelfijā devās ceļā, sludinot, ka Jēzus no Nācaretes ir augšāmcēlies no mirušajiem.
191:4.7Nākamo dienu, trešdienu, Jēzus bez pārtraukuma pavadīja savu moroncijas biedru sabiedrībā, un pēcpusdienas stundās viņš pieņēma moroncijas delegātus no katras vietējās sistēmas apdzīvoto sfēru mājokļu pasaulēm visā Norlatiadekas zvaigznājā. Un viņi visi priecājās pazīt savu Radītāju kā vienu no sava visuma saprāta kārtas.
191.5OTRĀ PARĀDĪŠANĀS APUSTUĻIEM
191:5.1Toms pavadīja vientuļu nedēļu viens pats ar sevi pakalnos ap Eļļas kalnu. Šajā laikā viņš redzēja tikai tos, kas bija Sīmaņa namā, un Jāni Marku. Bija ap pulksten deviņiem sestdien, 15. aprīlī, kad abi apustuļi viņu atrada un aizveda atpakaļ uz viņu tikšanās vietu Marka namā. Nākamajā dienā Toms klausījās stāstus par Meistara dažādajām parādīšanās reizēm, bet viņš stūrgalvīgi atteicās ticēt. Viņš apgalvoja, ka Pēteris viņus ir iedvesmojis domāt, ka viņi redzējuši Meistaru. Natanaēls ar viņu diskutēja, bet tas neko nedeva. Ar viņam raksturīgo šaubīgumu bija saistīta emocionāla stūrgalvība, un šis prāta stāvoklis kopā ar viņa sarūgtinājumu par to, ka viņš bija aizbēdzis no viņiem, radīja izolācijas situāciju, kuru pat pats Toms pilnībā nesaprata. Viņš bija norobežojies no saviem biedriem, viņš bija gājis savu ceļu, un tagad, pat būdams atpakaļ starp viņiem, viņš neapzināti sliecās ieņemt nepiekrišanas attieksmi. Viņš lēni padevās; viņam nepatika piekāpties. To negribēdams, viņš patiesībā baudīja viņam pievērsto uzmanību; viņš guva neapzinātu gandarījumu no visu savu biedru pūlēm viņu pārliecināt un pievērst. Viņš bija viņus ilgojies redzēt visu nedēļu, un viņš guva ievērojamu baudu no viņu neatlaidīgās uzmanības.
191:5.2Viņi ieturēja vakara maltīti nedaudz pēc pulksten sešiem, Pēterim sēžot vienā pusē Tomam un Natanaēlam otrā pusē, kad šaubīgais apustulis teica: “Es neticēšu, kamēr neredzēšu Meistaru savām acīm un neielikšu savu pirkstu naglu rētās.” Tā viņiem sēžot pie vakariņām, un kamēr durvis bija droši aizvērtas un aizbultētas, moroncijas Meistars pēkšņi parādījās galda izliekuma iekšpusē un, stāvot tieši Toma priekšā, teica:
191:5.3“Miers ar jums. Pilnu nedēļu esmu kavējies, lai varētu parādīties atkal, kad jūs visi būtu klāt, lai vēlreiz dzirdētu uzdevumu doties visā pasaulē un sludināt šo valstības evaņģēliju. Vēlreiz es jums saku: Kā Tēvs mani sūtījis pasaulē, tā es sūtu jūs. Kā es esmu atklājis Tēvu, tā arī jūs atklāsiet dievišķo mīlestību ne tikai ar vārdiem, bet savā ikdienas dzīvē. Es sūtu jūs nevis mīlēt cilvēku dvēseles, bet gan mīlēt cilvēkus. Jums ir ne tikai jāsludina debesu prieki, bet arī jāparāda savā ikdienas pieredzē šīs dievišķās dzīves gara realitātes, jo jums jau ir mūžīgā dzīvība kā Dieva dāvana caur ticību. Kad jums būs ticība, kad spēks no augšienes, Patiesības Gars, būs nācis pār jums, jūs neslēpsiet savu gaismu šeit aiz slēgtām durvīm; jūs darīsiet zināmu Dieva mīlestību un žēlastību visai cilvēcei. Baiļu dēļ jūs tagad bēgat no nepatīkamas pieredzes faktiem, bet, kad būsiet kristīti ar Patiesības Garu, jūs drosmīgi un priecīgi dosieties pretī jaunām pieredzēm, sludinot labās ziņas par mūžīgo dzīvību Dieva valstībā. Jūs varat uzkavēties šeit un Galilejā īsu laiku, kamēr atgūstaties no šoka, ko radīja pāreja no tradicionālisma autoritātes viltus drošības uz jauno faktu, patiesības un ticības autoritātes kārtību dzīvās pieredzes augstākajās realitātēs. Jūsu misija pasaulē ir balstīta uz faktu, ka es dzīvoju Dievu atklājošu dzīvi jūsu vidū; uz patiesību, ka jūs un visi citi cilvēki esat Dieva dēli; un tā sastāvēs no dzīves, kuru jūs dzīvosiet cilvēku vidū — no faktiskas un dzīvas pieredzes, mīlot cilvēkus un kalpojot viņiem, tāpat kā es esmu mīlējis un kalpojis jums. Lai ticība atklāj jūsu gaismu pasaulei; lai patiesības atklāsme atver acis, ko apžilbinājusi tradīcija; lai jūsu mīlošā kalpošana efektīvi iznīcina aizspriedumus, ko radījusi neziņa. Tā tuvojoties saviem līdzcilvēkiem ar saprotošu līdzjūtību un nesavtīgu nodošanos, jūs viņus vadīsiet uz glābjošu Tēva mīlestības atziņu. Jūdi ir cildinājuši labestību; grieķi ir paaugstinājuši skaistumu; hinduisti sludina ziedošanos; tālie askēti māca godbijību; romieši pieprasa lojalitāti; bet es prasu no saviem mācekļiem dzīvi, pat mīlošas kalpošanas dzīvi jūsu brāļiem miesā.”
191:5.4Kad Meistars bija tā runājis, viņš paskatījās uz leju Toma sejā un teica: “Un tu, Tom, kurš teici, ka neticēsi, ja vien nevarēsi mani redzēt un ielikt savu pirkstu manu roku naglu rētās, tagad esi mani uzlūkojis un dzirdējis manus vārdus; un, lai gan tu neredzi naglu rētas manās rokās, jo es esmu augšāmcelts tādā formā, kāda būs arī tev, kad aiziesi no šīs pasaules, ko tu teiksi saviem brāļiem? Tu atzīsi patiesību, jo savā sirdī tu jau biji sācis ticēt pat tad, kad tik stingri apgalvoji savu neticību. Tavas šaubas, Tom, vienmēr visstūrgalvīgāk izpaužas tieši tad, kad tās ir gatavas sabrukt. Tom, es tev pavēlu nebūt neticīgam, bet ticīgam — un es zinu, ka tu ticēsi, pat ar visu sirdi.”
191:5.5Kad Toms dzirdēja šos vārdus, viņš krita ceļos moroncijas Meistara priekšā un iesaucās: “Es ticu! Mans Kungs un mans Meistars!” Tad Jēzus teica Tomam: “Tu esi noticējis, Tom, jo tu tiešām esi mani redzējis un dzirdējis. Svētīgi ir tie nākamajos laikmetos, kuri ticēs, pat ja nebūs redzējuši ar miesas acīm un dzirdējuši ar mirstīgo ausīm.”
191:5.6Un tad, kad Meistara tēls pavirzījās tuvāk galda galam, viņš uzrunāja viņus visus, sakot: “Un tagad dodieties jūs visi uz Galileju, kur es drīz jums parādīšos.” Pēc tam, kad viņš to bija pateicis, viņš izgaisa no viņu redzesloka.
191:5.7Vienpadsmit apustuļi tagad bija pilnībā pārliecināti, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, un ļoti agri nākamajā rītā, pirms rītausmas, viņi devās uz Galileju.
191.6PARĀDĪŠANĀS ALEKSANDRIJĀ
191:6.1Kamēr vienpadsmit apustuļi bija ceļā uz Galileju, tuvojoties sava ceļojuma beigām, otrdienas vakarā, 18. aprīlī, ap pus deviņiem, Jēzus parādījās Rodanam un aptuveni astoņdesmit citiem ticīgajiem Aleksandrijā. Tā bija Meistara divpadsmitā parādīšanās moroncijas formā. Jēzus parādījās šiem grieķiem un jūdiem, noslēdzoties Dāvida vēstneša ziņojumam par krustā sišanu. Šis vēstnesis, būdams piektais Jeruzalemes-Aleksandrijas stafetes skrējējs, bija ieradies Aleksandrijā vēlu pēcpusdienā, un, kad viņš bija nodevis savu vēstījumu Rodanam, tika nolemts sasaukt ticīgos, lai saņemtu šo traģisko ziņu no paša vēstneša. Ap pulksten astoņiem vēstnesis, Nātans no Busīras, stājās šīs grupas priekšā un sīki izstāstīja visu, ko viņam bija stāstījis iepriekšējais skrējējs. Nātans pabeidza savu aizkustinošo stāstījumu ar šiem vārdiem: “Bet Dāvids, kurš sūta mums šo ziņu, ziņo, ka Meistars, paredzot savu nāvi, paziņoja, ka viņš augšāmcelšos.” Pat kamēr Nātans runāja, moroncijas Meistars parādījās tur visu acu priekšā. Un, kad Nātans apsēdās, Jēzus teica:
191:6.2“Miers ar jums. Tas, ko mans Tēvs sūtīja mani pasaulē nodibināt, nepieder ne rasei, ne tautai, ne īpašai skolotāju vai sludinātāju grupai. Šis valstības evaņģēlijs pieder gan jūdam, gan pagānam, gan bagātam, gan nabagam, gan brīvam, gan saistītam, gan vīrietim, gan sievietei, pat maziem bērniem. Un jums visiem ir jāsludina šis mīlestības un patiesības evaņģēlijs ar dzīvi, kuru jūs dzīvojat miesā. Jums jāmīl vienam otrs ar jaunu un pārsteidzošu pieķeršanos, tāpat kā es esmu mīlējis jūs. Jūs kalposiet cilvēcei ar jaunu un apbrīnojamu nodošanos, tāpat kā es esmu kalpojis jums. Un, kad cilvēki redzēs, ka jūs viņus tā mīlat, un kad viņi ieraudzīs, cik dedzīgi jūs viņiem kalpojat, viņi uztvers, ka jūs esat kļuvuši par debesu valstības ticības biedriem, un viņi sekos Patiesības Garam, ko viņi redz jūsu dzīvēs, lai atrastu mūžīgo glābšanu.
191:6.3“Kā Tēvs sūtīja mani šajā pasaulē, tā arī es tagad sūtu jūs. Jūs visi esat aicināti nest labās ziņas tiem, kas sēž tumsā. Šis valstības evaņģēlijs pieder visiem, kas tam tic; tas netiks nodots tikai priesteru glabāšanā. Drīz pār jums nāks Patiesības Gars, un viņš vadīs jūs visā patiesībā. Tāpēc ejiet visā pasaulē, sludinot šo evaņģēliju, un redzi, es esmu ar jums vienmēr, pat līdz laikmetu beigām.”
191:6.4Kad Meistars bija tā runājis, viņš izgaisa no viņu redzesloka. Visu to nakti šie ticīgie palika tur kopā, pārstāstot savu pieredzi kā valstības ticīgie un klausoties daudzos Rodana un viņa biedru vārdos. Un viņi visi ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem. Iedomājieties Dāvida augšāmcelšanās vēstneša pārsteigumu, kurš ieradās otrajā dienā pēc tam, kad viņi atbildēja uz viņa paziņojumu, sakot: “Jā, mēs zinām, jo mēs viņu esam redzējuši. Viņš mums parādījās aizvakar.”