Dokuments 192: PARĀDĪŠANĀS GALILEJĀDokuments 192
PARĀDĪŠANĀS GALILEJĀ

192:0.1Līdz brīdim, kad apustuļi atstāja Jeruzalemi, lai dotos uz Galileju, jūdu vadoņi bija ievērojami nomierinājušies. Tā kā Jēzus parādījās tikai savai valstības ticīgo ģimenei un tā kā apustuļi slēpās un publiski nesludināja, jūdu valdnieki secināja, ka evaņģēlija kustība galu galā ir efektīvi sagrauta. Protams, viņus satrauca arvien izplatītākās baumas, ka Jēzus ir augšāmcēlies no mirušajiem, taču viņi paļāvās uz uzpirktajiem sargiem, lai tie efektīvi atspēkotu visus šādus ziņojumus, atkārtojot stāstu, ka viņa sekotāju grupa ir aizvākusi ķermeni.

192:0.2No šī laika līdz brīdim, kad apustuļus izklīdināja pieaugošais vajāšanu vilnis, Pēteris bija vispāratzīts apustuļu korpusa vadītājs. Jēzus viņam nekad nebija devis šādas pilnvaras, un viņa līdzgaitnieki apustuļi nekad nebija viņu oficiāli ievēlējuši šādā atbildīgā amatā; viņš to uzņēmās dabiski un ieņēma ar vispārēju piekrišanu, kā arī tāpēc, ka viņš bija viņu galvenais sludinātājs. No šī brīža publiska sludināšana kļuva par apustuļu galveno nodarbošanos. Pēc atgriešanās no Galilejas Matijs, kuru viņi izvēlējās Jūdas vietā, kļuva par viņu mantzini.

192:0.3Nedēļas laikā, ko viņi pavadīja Jeruzalemē, Marija, Jēzus māte, lielāko daļu laika pavadīja kopā ar sievietēm ticīgajām, kuras bija apmetušās Jāzepa no Arimatejas namā.

192:0.4Pirmdienas agrā rītā, kad apustuļi devās uz Galileju, Jānis Marks devās viņiem līdzi. Viņš sekoja viņiem ārpus pilsētas, un, kad viņi bija tikuši krietni aiz Betānijas, viņš drosmīgi piegāja viņiem klāt, juzdamies pārliecināts, ka viņi viņu nesūtīs atpakaļ.

192:0.5Ceļā uz Galileju apustuļi vairākas reizes apstājās, lai stāstītu stāstu par savu augšāmcelto Meistaru, un tāpēc Betsaidā ieradās tikai trešdienas vēlā naktī. Bija jau ceturtdienas pusdienlaiks, kad viņi visi bija pamodušies un gatavi ieturēt brokastis.

192:1.2Pēc tam, kad apustuļi ceturtdienas pēcpusdienu un agru vakaru bija pavadījuši, gaidot Zebedeja namā, Sīmanis Pēteris ierosināja doties zvejot. Kad Pēteris ierosināja zvejas braucienu, visi apustuļi nolēma doties līdzi. Visu nakti viņi nopūlējās ar tīkliem, bet zivis nenoķēra. Viņi pārāk nepārdzīvoja neveiksmi lomā, jo viņiem bija daudz interesantu piedzīvojumu, ko pārrunāt, lietas, kas tik nesen ar viņiem bija notikušas Jeruzalemē. Bet, kad uzausa gaisma, viņi nolēma atgriezties Betsaidā. Tuvojoties krastam, viņi redzēja kādu stāvam pludmalē netālu no laivu piestātnes pie ugunskura. Sākumā viņi domāja, ka tas ir Jānis Marks, kurš atnācis viņus sagaidīt ar lomu, bet, tuvojoties krastam, viņi redzēja, ka kļūdās — vīrs bija pārāk garš priekš Jāņa. Nevienam no viņiem neienāca prātā, ka persona krastā ir Meistars. Viņi ne visai saprata, kāpēc Jēzus vēlējās satikties ar viņiem viņu agrāko biedrošanos ainavās un brīvā dabā saskarē ar dabu, tālu no Jeruzalemes noslēgtās vides ar tās traģiskajām asociācijām — bailēm, nodevību un nāvi. Viņš viņiem bija teicis, ka, ja viņi dosies uz Galileju, viņš viņus tur satiks, un viņš grasījās izpildīt šo solījumu.

192:1.3Kad viņi izmeta enkuru un gatavojās kāpt mazajā laivā, lai dotos krastā, vīrs pludmalē viņus uzrunāja: “Puiši, vai esat kaut ko noķēruši?” Un, kad viņi atbildēja: “Nē,” viņš atkal runāja. “Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, un jūs atradīsiet zivis.” Lai gan viņi nezināja, ka tas ir Jēzus, kurš viņus vadīja, viņi vienprātīgi iemeta tīklu, kā viņiem bija norādīts, un tas uzreiz piepildījās, tik ļoti, ka viņi gandrīz nespēja to izvilkt. Jānis Zebedejs bija vērīgs, un, redzot smagi piekrauto tīklu, viņš saprata, ka tas ir Meistars, kurš ar viņiem runāja. Kad šī doma ienāca viņa prātā, viņš pieliecās un pačukstēja Pēterim: “Tas ir Meistars.” Pēteris vienmēr bija nepārdomātas rīcības un straujas uzticības cilvēks; tāpēc, kad Jānis to iečukstēja viņam ausī, viņš ātri piecēlās un iemetās ūdenī, lai ātrāk nokļūtu pie Meistara. Viņa brāļi nāca cieši aiz viņa, ieradušies krastā ar mazo laivu, velkot aiz sevis zivju tīklu.

192:1.4Šajā laikā Jānis Marks bija augšā un, redzot apustuļus nākam krastā ar smagi piekrauto tīklu, skrēja lejā uz pludmali, lai viņus sveicinātu; un, kad viņš redzēja vienpadsmit vīrus desmit vietā, viņš nojauta, ka neatpazītais ir augšāmcēlies Jēzus, un, kamēr pārsteigtie desmit stāvēja klusēdami, jauneklis pieskrēja pie Meistara un, nometies ceļos pie viņa kājām, sacīja: “Mans Kungs un mans Meistars.” Un tad Jēzus runāja, nevis tā kā Jeruzalemē, kad viņš tos sveicināja ar “Miers ar jums”, bet ikdienišķā tonī viņš uzrunāja Jāni Marku: “Nu, Jāni, es priecājos tevi atkal redzēt, un vēl bezrūpīgajā Galilejā, kur mēs varam labi parunāties. Paliec kopā ar mums, Jāni, un pabrokasto.”

192:1.5Kamēr Jēzus sarunājās ar jaunekli, tie desmit bija tik pārsteigti un izbrīnīti, ka aizmirsa izvilkt zivju tīklu pludmalē. Tad ierunājās Jēzus: “Atnesiet savas zivis un sagatavojiet dažas brokastīm. Mums jau ir uguns un daudz maizes.”

192:1.6Kamēr Jānis Marks izrādīja cieņu Meistaram, Pēteris uz brīdi bija satriekts, redzot ogles, kas kvēloja turpat pludmalē; skats viņam tik spilgti atgādināja pusnakts ogļu ugunskuru Annas pagalmā, kur viņš bija noliedzis Meistaru, bet viņš sapurinājās un, nometies pie Meistara kājām, iesaucās: “Mans Kungs un mans Meistars!”

192:1.7Pēteris tad pievienojās saviem biedriem, velkot tīklu. Kad viņi bija izvilkuši savu lomu, viņi saskaitīja zivis, un tur bija 153 lielas zivis. Un atkal tika pieļauta kļūda, nosaucot to par kārtējo brīnumaino zivju lomu. Ar šo epizodi nebija saistīts neviens brīnums. Tā bija vienkārši Meistara priekšzināšanas izmantošana. Viņš zināja, ka zivis tur ir, un attiecīgi norādīja apustuļiem, kur izmest tīklu.

192:1.8Jēzus runāja ar viņiem, sacīdams: “Nāciet nu visi brokastīs. Pat dvīņiem vajadzētu apsēsties, kamēr es parunāšos ar jums; Jānis Marks notīrīs zivis.” Jānis Marks atnesa septiņas laba izmēra zivis, kuras Meistars uzlika uz uguns, un, kad tās bija izceptas, zēns tās pasniedza desmitniekam. Tad Jēzus lauza maizi un pasniedza to Jānim, kurš savukārt pasniedza to izsalkušajiem apustuļiem. Kad viņi visi bija apkalpoti, Jēzus lika Jānim Markam apsēsties, kamēr viņš pats pasniedza zivis un maizi zēnam. Un, kamēr viņi ēda, Jēzus sarunājās ar viņiem un pārstāstīja viņu daudzos piedzīvojumus Galilejā un pie šī paša ezera.

192:1.9Tā bija trešā reize, kad Jēzus bija parādījies apustuļiem kā grupai. Kad Jēzus viņus sākumā uzrunāja, jautājot, vai viņiem ir zivis, viņi nenojauta, kas viņš ir, jo šiem zvejniekiem pie Galilejas jūras bija parasta pieredze, ka, izkāpjot krastā, viņus šādi uzrunāja Tarikejas zivju tirgotāji, kuri parasti bija klāt, lai iepirktu svaigos lomus žāvēšanas uzņēmumiem.

192:1.10Jēzus sarunājās ar desmit apustuļiem un Jāni Marku vairāk nekā stundu, un tad viņš staigāja šurpu turpu pa pludmali, runājot ar viņiem pa divi — bet ne ar tiem pašiem pāriem, kurus viņš sākumā bija izsūtījis kopā mācīt. Visi vienpadsmit apustuļi bija atnākuši no Jeruzalemes kopā, bet Sīmanis Zelots kļuva arvien nomāktāks, tuvojoties Galilejai, tā ka, sasniedzot Betsaidu, viņš pameta savus brāļus un atgriezās mājās.

192:1.11Pirms atvadīties no viņiem šajā rītā, Jēzus norādīja, ka diviem no apustuļiem brīvprātīgi jādodas pie Sīmaņa Zelota un jāatved viņš atpakaļ tajā pašā dienā. Un Pēteris un Andrejs to izdarīja.

192:2.2Tad Jēzus pagriezās pret Pēteri un jautāja: “Pēteri, vai tu mani mīli?” Pēteris atbildēja: “Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu ar visu savu dvēseli.” Tad Jēzus sacīja: “Ja tu mani mīli, Pēteri, baro manus jērus. Neaizmirsti kalpot vājajiem, nabadzīgajiem un jaunajiem. Sludini evaņģēliju bez bailēm vai labvēlības meklēšanas; vienmēr atceries, ka Dievs neuzlūko personu. Kalpo saviem līdzcilvēkiem tāpat, kā es esmu kalpojis tev; piedod saviem mirstīgajiem brāļiem tāpat, kā es esmu piedevis tev. Lai pieredze tev māca meditācijas vērtību un saprātīgu pārdomu spēku.”

192:2.3Pēc tam, kad viņi bija pagājuši nedaudz tālāk, Meistars pagriezās pret Pēteri un jautāja: “Pēteri, vai tu tiešām mani mīli?” Un tad Sīmanis sacīja: “Jā, Kungs, tu zini, ka es tevi mīlu.” Un atkal Jēzus sacīja: “Tad labi rūpējies par manām avīm. Esi labs un patiess gans ganāmpulkam. Nenodod viņu uzticību tev. Lai ienaidnieka roka tevi nepārsteidz. Esi modrs visu laiku — vaktē un lūdz.”

192:2.4Kad viņi bija pagājuši dažus soļus tālāk, Jēzus pagriezās pret Pēteri un trešo reizi jautāja: “Pēteri, vai tu patiesi mani mīli?” Un tad Pēteris, nedaudz apbēdināts par Meistara šķietamo neuzticēšanos viņam, ar ievērojamām jūtām sacīja: “Kungs, tu zini visas lietas, un tādēļ tu zini, ka es tevi tiešām un patiesi mīlu.” Tad Jēzus sacīja: “Baro manas avis. Nepamet ganāmpulku. Esi paraugs un iedvesma visiem saviem līdzganiem. Mīli ganāmpulku, kā es esmu mīlējis tevi, un velti sevi viņu labklājībai tāpat, kā es esmu veltījis savu dzīvi tavai labklājībai. Un seko man pat līdz galam.”

192:2.5Pēteris uztvēra šo pēdējo apgalvojumu burtiski — ka viņam jāturpina sekot viņam — un, pagriezies pret Jēzu, viņš norādīja uz Jāni, jautājot: “Ja es sekoju tev, ko darīs šis vīrs?” Un tad, saprotot, ka Pēteris bija pārpratis viņa vārdus, Jēzus sacīja: “Pēteri, neraizējies par to, ko darīs tavi brāļi. Ja es vēlos, lai Jānis paliek pēc tam, kad tu būsi aizgājis, pat līdz es atgriezīšos, kas tev par to? Tikai pārliecinies, ka tu seko man.”

192:2.6Šī piezīme izplatījās brāļu vidū un tika uztverta kā Jēzus apgalvojums, ka Jānis nenomirs, pirms Meistars atgriezīsies, kā daudzi domāja un cerēja, lai nodibinātu valstību spēkā un slavā. Tieši šī Jēzus teiktā interpretācija lielā mērā palīdzēja dabūt Sīmani Zelotu atpakaļ dienestā un noturēt viņu pie darba.

192:2.7Kad viņi atgriezās pie pārējiem, Jēzus devās pastaigā un sarunā ar Andreju un Jēkabu. Kad viņi bija pagājuši nelielu gabalu, Jēzus sacīja Andrejam: “Andrej, vai tu man uzticies?” Un, kad bijušais apustuļu vadītājs dzirdēja Jēzu uzdodam šādu jautājumu, viņš apstājās un atbildēja: “Jā, Meistar, noteikti es tev uzticos, un tu zini, ka es to daru.” Tad Jēzus sacīja: “Andrej, ja tu uzticies man, uzticies saviem brāļiem vairāk — pat Pēterim. Es reiz uzticēju tev vadīt tavus brāļus. Tagad tev jāuzticas citiem, kad es tevi atstāju, lai dotos pie Tēva. Kad tavi brāļi sāks izklīst rūgto vajāšanu dēļ, esi iejūtīgs un gudrs padomdevējs Jēkabam, manam miesīgajam brālim, kad viņi uzliks viņam smagas nastas, kuras viņš nav kvalificēts nest pieredzes trūkuma dēļ. Un tad turpini uzticēties, jo es tevi nepievilšu. Kad tu beigsi darbu uz zemes, tu nāksi pie manis.”

192:2.8Tad Jēzus pagriezās pret Jēkabu, jautājot: “Jēkab, vai tu man uzticies?” Un, protams, Jēkabs atbildēja: “Jā, Meistar, es tev uzticos no visas sirds.” Tad Jēzus sacīja: “Jēkab, ja tu man uzticēsies vairāk, tu būsi mazāk nepacietīgs pret saviem brāļiem. Ja tu man uzticēsies, tas tev palīdzēs būt laipnam pret ticīgo brālību. Mācies apsvērt savu vārdu un darbu sekas. Atceries, ka pļauja ir saskaņā ar sēju. Lūdz par gara mieru un izkop pacietību. Šīs dāvanas kopā ar dzīvu ticību uzturēs tevi, kad pienāks stunda dzert upura kausu. Bet nekad neesi izmisumā; kad tu beigsi darbu uz zemes, tu arī nāksi būt kopā ar mani.”

192:2.9Pēc tam Jēzus runāja ar Tomu un Natanaēlu. Viņš sacīja Tomam: “Tom, vai tu man kalpo?” Toms atbildēja: “Jā, Kungs, es kalpoju tev tagad un vienmēr.” Tad Jēzus sacīja: “Ja tu vēlies man kalpot, kalpo maniem miesīgajiem brāļiem tāpat, kā es esmu kalpojis tev. Un nepagursti šajā labdarīšanā, bet esi neatlaidīgs kā tāds, kuru Dievs ir iecēlis šim mīlestības kalpojumam. Kad tu būsi pabeidzis savu kalpošanu kopā ar mani uz zemes, tu kalposi kopā ar mani slavā. Tom, tev jābeidz šaubīties; tev jāaug ticībā un patiesības zināšanā. Tici Dievam kā bērns, bet pārstāj rīkoties tik bērnišķīgi. Esi drosmīgs; esi stiprs ticībā un varens Dieva valstībā.”

192:2.10Tad Meistars sacīja Natanaēlam: “Natanaēl, vai tu man kalpo?” Un apustulis atbildēja: “Jā, Meistar, un ar nedalītu mīlestību.” Tad Jēzus sacīja: “Ja tādēļ tu man kalpo ar visu sirdi, pārliecinies, ka tu ar nenogurstošu mīlestību veltī sevi manu brāļu labklājībai uz zemes. Piejauc draudzību savam padomam un pievieno mīlestību savai filozofijai. Kalpo saviem līdzcilvēkiem tāpat, kā es esmu kalpojis tev. Esi uzticīgs cilvēkiem, kā es esmu vaktējis pār tevi. Esi mazāk kritisks; gaidi mazāk no dažiem cilvēkiem un tādējādi samazini savas vilšanās apmēru. Un, kad darbs šeit lejā būs beidzies, tu kalposi kopā ar mani augšībā.”

192:2.11Pēc tam Meistars runāja ar Mateju un Filipu. Filipam viņš sacīja: “Filip, vai tu man paklausi?” Filips atbildēja: “Jā, Kungs, es tev paklausīšu pat ar savu dzīvību.” Tad Jēzus sacīja: “Ja tu vēlies man paklausīt, dodies tad pagānu zemēs un sludini šo evaņģēliju. Pravieši tev ir teikuši, ka paklausīt ir labāk nekā upurēt. Caur ticību tu esi kļuvis par Dievu zinošu valstības dēlu. Ir tikai viens likums, kam paklausīt — tā ir pavēle doties sludināt valstības evaņģēliju. Pārstāj bīties no cilvēkiem; nebaidies sludināt labo vēsti par mūžīgo dzīvību saviem biedriem, kuri nīkuļo tumsā un ir izsalkuši pēc patiesības gaismas. Vairs ne, Filip, tev nebūs jānodarbojas ar naudu un precēm. Tu tagad esi brīvs sludināt prieka vēsti tāpat kā tavi brāļi. Un es iešu tev pa priekšu un būšu ar tevi pat līdz galam.”

192:2.12Un tad, runājot ar Mateju, Meistars jautāja: “Matej, vai tev sirdī ir man paklausīt?” Matejs atbildēja: “Jā, Kungs, es esmu pilnībā veltījies tava prāta pildīšanai.” Tad Meistars sacīja: “Matej, ja tu vēlies man paklausīt, dodies mācīt visām tautām šo valstības evaņģēliju. Tu vairs nekalposi saviem brāļiem ar dzīves materiālajām lietām; turpmāk tev ir jāsludina arī labā vēsts par garīgo pestīšanu. No šī brīža turi aci vērstu tikai uz paklausību savam uzdevumam sludināt šo Tēva valstības evaņģēliju. Kā es esmu pildījis Tēva gribu uz zemes, tā tu izpildīsi dievišķo uzdevumu. Atceries, gan jūds, gan pagāns ir tavi brāļi. Nebīsties neviena cilvēka, kad tu sludini debesu valstības evaņģēlija glābjošās patiesības. Un, kur es eju, tur drīz nāksi arī tu.”

192:2.13Tad viņš staigāja un runāja ar Alfeja dvīņiem, Jēkabu un Jūdu, un, runājot ar viņiem abiem, viņš jautāja: “Jēkab un Jūda, vai jūs ticat man?” Un, kad viņi abi atbildēja: “Jā, Meistar, mēs ticam,” viņš sacīja: “Es drīz jūs atstāšu. Jūs redzat, ka es jau esmu jūs atstājis miesā. Es uzkavējos šajā formā tikai īsu laiku, pirms dodos pie sava Tēva. Jūs ticat man — jūs esat mani apustuļi, un jūs vienmēr tādi būsiet. Turpiniet ticēt un atcerēties savu biedrošanos ar mani, kad manis vairs nebūs un pēc tam, kad jūs, iespējams, būsiet atgriezušies pie darba, ko darījāt, pirms nācāt dzīvot pie manis. Nekad neļaujiet izmaiņām jūsu ārējā darbā ietekmēt jūsu uzticību. Saglabājiet ticību Dievam līdz savu dienu galam uz zemes. Nekad neaizmirstiet, ka, ja jūs esat Dieva ticības dēli, viss godīgs darbs valstībā ir svēts. Nekas, ko dara Dieva dēls, nevar būt parasts. Tādēļ dariet savu darbu no šī brīža kā Dievam. Un, kad jūs būsiet beiguši šajā pasaulē, man ir citas un labākas pasaules, kur jūs tāpat strādāsiet manā labā. Un visā šajā darbā, šajā pasaulē un citās pasaulēs, es strādāšu ar jums, un mans gars mītīs jūsos.”

192:2.14Bija gandrīz pulksten desmit, kad Jēzus atgriezās no sarunas ar Alfeja dvīņiem, un, atstājot apustuļus, viņš sacīja: “Ardievu, līdz es jūs visus satikšu jūsu ordinācijas kalnā rīt pusdienlaikā.” Kad viņš to bija pateicis, viņš pazuda no viņu redzesloka.

192:3.2Šajā laikā vienpadsmit apustuļi nometās ceļos aplī ap Meistaru un dzirdēja viņu atkārtojam norādījumus un redzēja viņu no jauna izspēlējam ordinācijas ainu tieši tāpat, kā tad, kad viņi pirmo reizi tika nošķirti valstības īpašajam darbam. Un viss tas viņiem bija kā atmiņa par viņu agrāko iesvētīšanu Tēva dienestam, izņemot Meistara lūgšanu. Kad Meistars — moroncijas Jēzus — tagad lūdza, tas bija majestātiskos toņos un ar spēka vārdiem, kādus apustuļi nekad agrāk nebija dzirdējuši. Viņu Meistars tagad runāja ar visumu valdniekiem kā tāds, kuram savā visumā visa vara un autoritāte ir nodota viņa rokās. Un šie vienpadsmit vīri nekad neaizmirsa šo moroncijas atkārtotas veltīšanās pieredzi agrākajiem vēstniecības solījumiem. Meistars pavadīja tieši vienu stundu šajā kalnā kopā ar saviem vēstniekiem, un, kad viņš bija sirsnīgi atvadījies no viņiem, viņš pazuda no viņu redzesloka.

192:3.3Un neviens neredzēja Jēzu veselu nedēļu. Apustuļiem tiešām nebija ne jausmas, ko darīt, nezinot, vai Meistars ir aizgājis pie Tēva. Šajā nenoteiktības stāvoklī viņi uzkavējās Betsaidā. Viņi baidījās doties zvejot, lai viņš neatnāktu viņus apciemot un viņi nenokavētu viņu redzēt. Visu šo nedēļu Jēzus bija aizņemts ar moroncijas radībām uz zemes un ar moroncijas pārejas lietām, ko viņš piedzīvoja šajā pasaulē.

192:4.2Attiecīgi sestdien, 29. aprīlī, pulksten trijos, vairāk nekā pieci simti ticīgo no Kapernaumas apkārtnes pulcējās Betsaidā, lai dzirdētu Pēteri sludinām savu pirmo publisko sprediķi kopš augšāmcelšanās. Apustulis bija savā labākajā formā, un pēc tam, kad viņš bija beidzis savu uzrunājošo runu, tikai daži no viņa klausītājiem šaubījās, ka Meistars ir augšāmcēlies no mirušajiem.

192:4.3Pēteris pabeidza savu sprediķi, sacīdams: “Mēs apgalvojam, ka Jēzus no Nācaretes nav miris; mēs paziņojam, ka viņš ir augšāmcēlies no kapa; mēs sludinām, ka esam viņu redzējuši un runājuši ar viņu.” Tiklīdz viņš pabeidza šo ticības apliecinājumu, turpat viņam blakus, visu šo cilvēku acu priekšā, parādījās Meistars moroncijas formā un, runājot ar viņiem pazīstamā balsī, sacīja: “Miers ar jums, un savu mieru es atstāju jums.” Kad viņš tā bija parādījies un tā bija runājis ar viņiem, viņš pazuda no viņu redzesloka. Šī bija augšāmcēlušā Jēzus piecpadsmitā moroncijas izpausme.

192:4.4Sakarā ar noteiktām lietām, kas tika teiktas vienpadsmitniekam, kamēr viņi apspriedās ar Meistaru ordinācijas kalnā, apustuļi guva iespaidu, ka viņu Meistars drīzumā publiski parādīsies Galilejas ticīgo grupai un ka pēc tam, kad viņš to būs izdarījis, viņiem jāatgriežas Jeruzalemē. Attiecīgi nākamās dienas, svētdienas, 30. aprīļa, agrā rītā vienpadsmitnieks atstāja Betsaidu, lai dotos uz Jeruzalemi. Viņi ievērojami mācīja un sludināja pa ceļam lejup pa Jordānu, tā ka Marku namā Jeruzalemē viņi ieradās tikai vēlu trešdien, 3. maijā.

192:4.5Tā bija skumja atgriešanās mājās Jānim Markam. Tikai dažas stundas pirms viņš sasniedza mājas, viņa tēvs Elija Marks pēkšņi nomira no asinsizplūduma smadzenēs. Lai gan doma par mirušo augšāmcelšanās noteiktību daudz darīja, lai mierinātu apustuļus viņu bēdās, tajā pašā laikā viņi patiesi sēroja par sava labā drauga zaudējumu, kurš bija bijis viņu uzticams atbalstītājs pat lielu bēdu un vilšanās laikos. Jānis Marks darīja visu iespējamo, lai mierinātu savu māti, un, runājot viņas vārdā, aicināja apustuļus turpināt apmesties viņas mājā. Un vienpadsmitnieks padarīja šo augšistabu par savu galveno mītni līdz pat Vasarsvētku dienai.

192:4.6Apustuļi apzināti iegāja Jeruzalemē pēc tumsas iestāšanās, lai jūdu varas iestādes viņus nepamanītu. Tāpat viņi publiski neparādījās saistībā ar Elijas Marka bērēm. Visu nākamo dienu viņi palika klusā noslēgtībā šajā zīmīgajā augšistabā.

192:4.7Ceturtdienas vakarā apustuļiem bija brīnišķīga sanāksme šajā augšistabā, un visi apņēmās doties publiski sludināt jauno augšāmcēlušā Kunga evaņģēliju, izņemot Tomu, Sīmani Zelotu un Alfeja dvīņus. Jau bija sākušies pirmie soļi valstības evaņģēlija — dēlības ar Dievu un brālības ar cilvēku — mainīšanā uz Jēzus augšāmcelšanās pasludināšanu. Natanaēls iebilda pret šo nobīdi viņu publiskā vēstījuma uzsvarā, bet viņš nespēja pretoties Pētera daiļrunībai, nedz arī spēja pārvarēt mācekļu, īpaši sieviešu ticīgo, entuziasmu.

192:4.8Un tā, Pētera enerģiskā vadībā un pirms Meistars uzkāpa pie Tēva, viņa labi gribošie pārstāvji sāka to smalko procesu, pakāpeniski un noteikti mainot Jēzus reliģiju uz jaunu un modificētu reliģijas formu par Jēzu.