Dokuments 189: AUGŠĀMCELŠANĀSDokuments 189
AUGŠĀMCELŠANĀS

189:0.1DRĪZ pēc Jēzus apglabāšanas piektdienas pēcpusdienā Nebadonas erceņģeļu vadītājs, kurš tobrīd atradās uz Urantijas, sasauca savu dusošo gribas radību augšāmcelšanās padomi un sāka apsvērt iespējamo tehniku Jēzus atjaunošanai. Šie sapulcinātie vietējā visuma dēli, Mihaila radības, to darīja uz savu atbildību; Gabriēls viņus nebija sapulcinājis. Līdz pusnaktij viņi bija nonākuši pie secinājuma, ka radība neko nevar darīt, lai veicinātu Radītāja augšāmcelšanos. Viņi bija noskaņoti pieņemt Gabriēla padomu, kurš viņiem norādīja, ka, tā kā Mihails bija “atdevis savu dzīvību pēc savas brīvas gribas, viņam bija arī vara to atkal ņemt atpakaļ saskaņā ar savu lēmumu.” Neilgi pēc šīs erceņģeļu, Dzīvības Nesēju un dažādu viņu sabiedroto radību rehabilitācijas un moroncijas radīšanas darbā padomes sēdes pārtraukuma Jēzus Personalizētais Saskaņotājs, būdams personīgā vadībā pār tobrīd uz Urantijas sapulcinātajiem debesu pulkiem, teica šos vārdus satrauktajiem gaidošajiem novērotājiem:

189:0.2“Neviens no jums neko nevar darīt, lai palīdzētu savam Radītājam-tēvam atgriezties dzīvē. Kā valstības mirstīgais viņš ir pieredzējis mirstīgo nāvi; kā visuma Suverēns viņš joprojām dzīvo. Tas, ko jūs novērojat, ir Jēzus no Nācaretes mirstīgā pāreja no dzīves miesā uz dzīvi moroncijā. Šī Jēzus gara pāreja tika pabeigta brīdī, kad es atdalījos no viņa personības un kļuvu par jūsu pagaidu vadītāju. Jūsu Radītājs-tēvs ir izvēlējies iziet cauri visai savu mirstīgo radību pieredzei, no dzimšanas materiālajās pasaulēs, cauri dabiskajai nāvei un moroncijas augšāmcelšanai, līdz patiesas gara eksistences statusam. Noteiktu šīs pieredzes fāzi jūs tūlīt novērosiet, bet jūs tajā nedrīkstat piedalīties. Tās lietas, ko jūs parasti darāt radības labā, jūs nedrīkstat darīt Radītāja labā. Radītājam Dēlam sevī ir spēks dāvāt sevi jebkura sava radītā dēla līdzībā; viņam sevī ir spēks atdot savu novērojamo dzīvību un to atkal ņemt atpakaļ; un viņam ir šis spēks Paradīzes Tēva tiešās pavēles dēļ, un es zinu, par ko runāju.”

189:0.3Kad viņi dzirdēja Personalizēto Saskaņotāju tā runājam, viņi visi ieņēma satrauktu gaidu attieksmi, no Gabriēla līdz pat vispieticīgākajam ķerubam. Viņi redzēja Jēzus mirstīgo ķermeni kapeņēs; viņi uztvēra pierādījumus par sava mīļotā Suverēna visuma aktivitāti; un, neizprotot šādas parādības, viņi pacietīgi gaidīja notikumu attīstību.

189:1.2Pēc tam, kad augšāmceltais Jēzus iznāca no savām apbedīšanas kapeņēm, miesas ķermenis, kurā viņš bija dzīvojis un darbojies uz zemes gandrīz trīsdesmit sešus gadus, joprojām gulēja kapeņu nišā, neskarts un ietīts linu palagā, tieši tāpat, kā to piektdienas pēcpusdienā bija guldījuši Jāzeps un viņa līdzgaitnieki. Arī akmens kapeņu ieejas priekšā nebija nekādā veidā izkustināts; Pilāta zīmogs joprojām bija neskarts; kareivji joprojām stāvēja sardzē. Tempļa sargi bija nepārtrauktā dežūrā; romiešu sardze pusnaktī bija nomainīta. Neviens no šiem sargiem nenojauta, ka viņu uzraudzības objekts ir augšāmcēlies jaunā un augstākā eksistences formā un ka ķermenis, kuru viņi apsargāja, tagad bija izmests ārējais apvalks, kam vairs nebija nekādas saistības ar atbrīvoto un augšāmcelto Jēzus moroncijas personību.

189:1.3Cilvēce lēni aptver, ka visā, kas ir personisks, matērija ir moroncijas skelets un ka abas ir ilgstošas gara realitātes atspoguļota ēna. Cik ilgam laikam jāpaiet, pirms jūs uzskatīsiet laiku par mūžības kustīgo attēlu un telpu par Paradīzes realitāšu gaistošo ēnu?

189:1.4Cik mēs varam spriest, nevienai šī visuma radībai un nevienai personībai no cita visuma nebija nekāda sakara ar šo Jēzus no Nācaretes moroncijas augšāmcelšanos. Piektdien viņš atdeva savu dzīvību kā valstības mirstīgais; svētdienas rītā viņš to atkal ņēma atpakaļ kā Sātānijas sistēmas moroncijas būtne Norlatiadekā. Ir daudz kas tāds par Jēzus augšāmcelšanos, ko mēs nesaprotam. Bet mēs zinām, ka tas notika tā, kā esam izklāstījuši, un aptuveni norādītajā laikā. Mēs varam arī fiksēt, ka visas zināmās parādības, kas saistītas ar šo mirstīgo pāreju jeb moroncijas augšāmcelšanos, notika turpat Jāzepa jaunajās kapeņēs, kur gulēja apbedīšanas drānās ietītās Jēzus mirstīgās materiālās atliekas.

189:1.5Mēs zinām, ka neviena vietējā visuma radība nepiedalījās šajā moroncijas atmodā. Mēs uztvērām septiņas Paradīzes personības ieskaujam kapenes, bet mēs neredzējām tās darām neko saistībā ar Meistara atmodu. Tiklīdz Jēzus parādījās blakus Gabriēlam, tieši virs kapeņēm, septiņas personības no Paradīzes signalizēja par savu nodomu nekavējoties doties uz Uversu.

189:1.6Noskaidrosim uz visiem laikiem Jēzus augšāmcelšanās jēdzienu, izsakot šādus apgalvojumus:

189:1.71. Viņa materiālais vai fiziskais ķermenis nebija daļa no augšāmceltās personības. Kad Jēzus iznāca no kapeņēm, viņa miesas ķermenis palika neskarts kapavietā. Viņš iznāca no apbedīšanas kapeņēm, nepārvietojot akmeņus ieejas priekšā un neskarot Pilāta zīmogus.

189:1.82. Viņš neiznāca no kapeņēm ne kā gars, ne kā Mihails no Nebadonas; viņš neparādījās Radītāja Suverēna formā, kāda viņam bija pirms iemiesošanās mirstīgās miesas līdzībā uz Urantijas.

189:1.93. Viņš iznāca no šīm Jāzepa kapeņēm tieši tādu moroncijas personību līdzībā, kādas kā augšāmceltas moroncijas augšupejošās būtnes iznāk no augšāmcelšanās zālēm šīs vietējās Sātānijas sistēmas pirmajā mājokļu pasaulē. Un Mihaila memoriāla klātbūtne mansonijas numur viens augšāmcelšanās zāļu plašā pagalma centrā liek mums pieļaut, ka Meistara augšāmcelšanās uz Urantijas tika kādā veidā veicināta šajā, pirmajā no sistēmas mājokļu pasaulēm.

189:1.10Pirmā Jēzus darbība, ceļoties no kapeņēm, bija sveicināt Gabriēlu un dot viņam norādījumus turpināt izpildvaras pienākumus visuma lietās Imanuēla pakļautībā, un tad viņš uzdeva Melhisedeku vadītājam nodot viņa brālīgos sveicienus Imanuēlam. Pēc tam viņš lūdza Edencijas Visaugstākajam Mūžseno apstiprinājumu par viņa mirstīgo pāreju; un, pagriezies pret sapulcinātajām septiņu mājokļu pasauļu moroncijas grupām, kas šeit bija pulcējušās, lai sveiktu un uzņemtu savu Radītāju kā viņu kārtas radību, Jēzus teica pirmos pēcmirstīgās karjeras vārdus. Moroncijas Jēzus teica: “Pabeidzis savu dzīvi miesā, es gribētu šeit uzkavēties īsu laiku pārejas formā, lai es varētu pilnīgāk iepazīt savu augšupejošo radību dzīvi un tālāk atklāt sava Tēva gribu Paradīzē.”

189:1.11Pēc tam, kad Jēzus bija runājis, viņš deva signālu Personalizētajam Saskaņotājam, un visas visuma saprātīgās būtnes, kas bija sapulcinātas uz Urantijas, lai liecinātu par augšāmcelšanos, nekavējoties tika nosūtītas uz saviem attiecīgajiem visuma uzdevumiem.

189:1.12Jēzus tagad uzsāka moroncijas līmeņa kontaktus, tiekot iepazīstināts kā radība ar tās dzīves prasībām, kuru viņš bija izvēlējies dzīvot īsu laiku uz Urantijas. Šī iesvētīšana moroncijas pasaulē prasīja vairāk nekā stundu zemes laika, un to divas reizes pārtrauca viņa vēlme sazināties ar saviem bijušajiem līdzgaitniekiem miesā, kad tie iznāca no Jeruzalemes, brīnoties un lūkojoties tukšajās kapeņēs, lai atklātu to, ko viņi uzskatīja par pierādījumu viņa augšāmcelšanās faktam.

189:1.13Tagad Jēzus mirstīgā pāreja — Cilvēka Dēla moroncijas augšāmcelšanās — ir pabeigta. Ir sākusies Meistara pārejas pieredze kā personībai pa vidu starp materiālo un garīgo. Un viņš to visu ir paveicis ar spēku, kas piemīt viņam pašam; neviena personība nav sniegusi viņam nekādu palīdzību. Viņš tagad dzīvo kā Jēzus no moroncijas, un, viņam uzsākot šo moroncijas dzīvi, viņa miesas materiālais ķermenis guļ neskarts kapeņēs. Kareivji joprojām stāv sardzē, un pārvaldnieka zīmogs uz akmeņiem vēl nav salauzts.

189:2.2Un, kad Gabriēls bija apspriedies ar vecāko Edencijas Visaugstāko, debesu pulku erceņģeļu runasvīram tika dota atļauja rīkoties ar Jēzus fiziskajām atliekām pēc viņa ieskatiem.

189:2.3Pēc tam, kad erceņģeļu vadītājam šis lūgums tika apmierināts, viņš sasauca sev palīgā daudzus savus biedrus kopā ar daudzskaitlīgu visu debesu personību kārtu pārstāvju pulku un tad ar Urantijas starpbūtņu palīdzību ķērās pie Jēzus fiziskā ķermeņa pārņemšanas. Šis nāves ķermenis bija tīri materiāls radījums; tas bija fizisks un burtisks; to nevarēja izņemt no kapeņēm, kā moroncijas augšāmcelšanās forma bija spējusi izkļūt no aizzīmogotajām kapeņēm. Ar noteiktu moroncijas palīgpersonību palīdzību moroncijas formai var likt būt vienā laikā kā no gara, lai tā kļūtu vienaldzīga pret parasto matēriju, savukārt citā laikā tā var kļūt saskatāma un kontaktējama materiālām būtnēm, tādām kā valstības mirstīgie.

189:2.4Kad viņi gatavojās izņemt Jēzus ķermeni no kapeņēm, lai sagatavotu to cienīgai un godbijīgai gandrīz tūlītējai izšķīdināšanai, sekundārajām Urantijas starpbūtnēm tika uzdots novelt akmeņus no kapeņu ieejas. Lielākais no šiem diviem akmeņiem bija milzīgs apaļš veidojums, ļoti līdzīgs dzirnakmenim, un tas kustējās klintī izkaltā gropē, lai to varētu ripināt turp un atpakaļ, atverot vai aizverot kapenes. Kad novērojošie ebreju sargi un romiešu kareivji rīta blāvajā gaismā ieraudzīja šo milzīgo akmeni sākam ripot prom no kapeņu ieejas, šķietami pēc paša gribas — bez jebkādiem redzamiem līdzekļiem, kas izskaidrotu šādu kustību —, viņus pārņēma bailes un panika, un viņi steigā bēga no notikuma vietas. Ebreji bēga uz savām mājām, vēlāk dodoties atpakaļ, lai ziņotu par šiem notikumiem savam kapteinim templī. Romieši bēga uz Antonija cietoksni un ziņoja par redzēto centurionam, tiklīdz viņš ieradās dežūrā.

189:2.5Ebreju līderi uzsāka netīro lietu, lai it kā atbrīvotos no Jēzus, piedāvājot kukuļus nodevīgajam Jūdam, un tagad, saskaroties ar šo mulsinošo situāciju, tā vietā, lai domātu par sargu sodīšanu, kuri pameta savu posteni, viņi ķērās pie šo sargu un romiešu kareivju piekukuļošanas. Viņi samaksāja katram no šiem divdesmit vīriem naudas summu un instruēja viņus teikt visiem: “Kamēr mēs naktī gulējām, viņa mācekļi atnāca un paņēma ķermeni.” Un ebreju līderi svinīgi apsolīja kareivjiem aizstāvēt viņus Pilāta priekšā gadījumā, ja pārvaldnieks kādreiz uzzinātu, ka viņi pieņēmuši kukuli.

189:2.6Kristīgā ticība Jēzus augšāmcelšanās faktam ir balstīta uz faktu par “tukšajām kapeņēm”. Tas tiešām bija fakts, ka kapenes bija tukšas, bet tā nav augšāmcelšanās patiesība. Kapenes patiesi bija tukšas, kad ieradās pirmie ticīgie, un šis fakts kopā ar neapšaubāmo Meistara augšāmcelšanos noveda pie tādas ticības formulēšanas, kas nebija patiesa: mācības, ka Jēzus materiālais un mirstīgais ķermenis tika piecelts no kapa. Patiesību, kas saistīta ar garīgajām realitātēm un mūžīgajām vērtībām, nevar vienmēr uzbūvēt ar redzamu faktu kombināciju. Lai gan atsevišķi fakti var būt materiāli patiesi, no tā neizriet, ka faktu grupas apvienojumam obligāti jānoved pie patiesiem garīgiem secinājumiem.

189:2.7Jāzepa kapenes bija tukšas nevis tāpēc, ka Jēzus ķermenis būtu atjaunots vai augšāmcelts, bet tāpēc, ka debesu pulkiem tika apmierināts lūgums piešķirt tam īpašu un unikālu izšķīdināšanu, atgriešanos “pīšļiem pie pīšļiem”, bez laika kavējumu iejaukšanās un bez parasto un redzamo mirstīgās sadalīšanās un materiālās bojāejas procesu darbības.

189:2.8Jēzus mirstīgās atliekas piedzīvoja to pašu dabisko elementārās sadalīšanās procesu, kas raksturo visus cilvēku ķermeņus uz zemes, izņemot to, ka laika ziņā šis dabiskais izšķīdināšanas veids tika ievērojami paātrināts, steidzināts līdz punktam, kur tas kļuva gandrīz tūlītējs.

189:2.9Mihaila augšāmcelšanās patiesie pierādījumi ir garīgi pēc dabas, lai gan šo mācību apstiprina daudzu valstības mirstīgo liecības, kuri satika, atpazina un sazinājās ar augšāmcelto moroncijas Meistaru. Viņš kļuva par daļu no gandrīz tūkstoš cilvēku personīgās pieredzes, pirms viņš beidzot atstāja Urantiju.

189:3.2Tad pirmo reizi no Urantijas darbojās erceņģeļu loks. Gabriēls un erceņģeļu pulki devās uz planētas garīgās polaritātes vietu; un, kad Gabriēls deva signālu, uz pirmo no sistēmas mājokļu pasaulēm aizzibēja Gabriēla balss, sakot: “Pēc Mihaila mandāta, lai ceļas Urantijas laikmeta mirušie!” Tad visi Urantijas cilvēku rasu izdzīvojušie, kuri bija aizmiguši kopš Ādama dienām un kuri vēl nebija devušies uz spriedumu, parādījās mansonijas augšāmcelšanās zālēs gatavībā moroncijas ieģērbšanai. Un laika mirklī serafīmi un viņu sabiedrotie gatavojās doties uz mājokļu pasaulēm. Parasti šie serafiskie sargi, kas kādreiz bija norīkoti šo izdzīvojušo mirstīgo grupu apsardzībā, būtu bijuši klāt viņu atmošanās brīdī mansonijas augšāmcelšanās zālēs, bet šajā laikā viņi atradās uz šīs pasaules Gabriēla klātbūtnes nepieciešamības dēļ saistībā ar Jēzus moroncijas augšāmcelšanos.

189:3.3Neskatoties uz to, ka neskaitāmi indivīdi, kuriem bija personīgie serafiskie sargi un tie, kas sasniedza nepieciešamo garīgās personības progresa sasniegumu, bija devušies uz mansoniju laikmetos pēc Ādama un Ievas laikiem, un lai gan bija bijušas daudzas īpašas un tūkstošgadu augšāmcelšanās Urantijas dēliem, šī bija trešā no planetārajām saraksta nolasīšanām jeb pilnīgajām laikmetu augšāmcelšanām. Pirmā notika Planētu Prinča ierašanās laikā, otrā Ādama laikā, un šī, trešā, iezīmēja Jēzus no Nācaretes moroncijas augšāmcelšanos, mirstīgo pāreju.

189:3.4Kad erceņģeļu vadītājs bija saņēmis planetārās augšāmcelšanās signālu, Cilvēka Dēla Personalizētais Saskaņotājs atteicās no savas autoritātes pār uz Urantijas sapulcinātajiem debesu pulkiem, nododot visus šos vietējā visuma dēlus atpakaļ viņu attiecīgo komandieru jurisdikcijā. Un, kad viņš to bija izdarījis, viņš devās uz Salvingtonu, lai reģistrētu pie Imanuēla Mihaila mirstīgās pārejas pabeigšanu. Un viņam nekavējoties sekoja viss debesu pulks, kas nebija nepieciešams pienākumu veikšanai uz Urantijas. Bet Gabriēls palika uz Urantijas kopā ar moroncijas Jēzu.

189:3.5Un šis ir notikumu izklāsts par Jēzus augšāmcelšanos, kā to redzēja tie, kas tos redzēja tā, kā tie patiešām notika, brīvi no daļējas un ierobežotas cilvēka redzes ierobežojumiem.

189:4.2Nikodēma mājā bija sapulcējušies kopā ar Dāvidu Zebedeju un Jāzepu no Arimatijas kādi divpadsmit vai piecpadsmit ievērojamākie Jēzus mācekļi no Jeruzalemes. Jāzepa no Arimatijas mājā bija kādas piecpadsmit vai divdesmit vadošās sievietes-ticīgās. Tikai šīs sievietes palika Jāzepa namā, un viņas turējās cieši iekštelpās sabata dienas stundās un vakarā pēc sabata, tāpēc viņas nezināja par militāro sardzi pie kapeņu ieejas; tāpat viņas nezināja, ka kapeņu priekšā ir uzvelts otrs akmens un ka abi šie akmeņi ir novietoti zem Pilāta zīmoga.

189:4.3Nedaudz pirms pulksten trijiem šajā svētdienas rītā, kad austrumos sāka parādīties pirmās dienas zīmes, piecas no sievietēm devās uz Jēzus kapeņu pusi. Viņas bija sagatavojušas daudz īpašu balzamēšanas losjonu, un tām līdzi bija daudz linu saišu. Viņu mērķis bija pamatīgāk veikt Jēzus ķermeņa nāves svaidīšanu un rūpīgāk ietīt to jaunajās saitēs.

189:4.4Sievietes, kuras devās šajā Jēzus ķermeņa svaidīšanas misijā, bija: Marija Magdalēna, Marija, Alfeja dvīņu māte, Salome, Zebedeja brāļu māte, Joanna, Hūzas sieva un Susanna, Ezras no Aleksandrijas meita.

189:4.5Bija aptuveni pusčetri, kad piecas sievietes, apkrautas ar savām ziedēm, ieradās pie tukšajām kapeņēm. Izejot pa Damaskas vārtiem, viņas sastapa vairākus kareivjus, kas vairāk vai mazāk panikas pārņemti bēga pilsētā, un tas lika viņām uz dažām minūtēm apstāties; bet, kad nekas vairāk neatgadījās, viņas turpināja ceļu.

189:4.6Viņas bija ļoti pārsteigtas, redzot akmeni noveltu no kapeņu ieejas, jo pa ceļam savā starpā bija runājušas: “Kas mums palīdzēs novelt akmeni?” Viņas nolika savas nastas un sāka bailēs un ar lielu izbrīnu lūkoties viena uz otru. Kamēr viņas tur stāvēja, bailēs trīcēdamas, Marija Magdalēna uzdrošinājās apiet mazāko akmeni un iegāja atvērtajās kapeņēs. Šīs Jāzepa kapenes atradās viņa dārzā kalna nogāzē ceļa austrumu pusē, un tās arī bija vērstas uz austrumiem. Šajā stundā bija tieši tik daudz jaunas dienas rītausmas, lai Marija varētu atskatīties uz vietu, kur bija gulējis Meistara ķermenis, un saskatīt, ka tas ir pazudis. Akmens nišā, kur viņi bija guldījuši Jēzu, Marija redzēja tikai salocīto galvasautu, kur bija dusējusi viņa galva, un saites, ar kurām viņš bija ietīts, guļam neskartas un tāpat, kā tās bija atradušās uz akmens, pirms debesu pulki aizvāca ķermeni. Pārklājamais palags gulēja apbedīšanas nišas kājgalī.

189:4.7Pēc tam, kad Marija bija dažus mirkļus uzkavējusies kapeņu durvīs (viņa neredzēja skaidri, kad pirmo reizi iegāja kapeņēs), viņa redzēja, ka Jēzus ķermenis ir pazudis un tā vietā ir tikai šie līķauti, un viņa izkliedza trauksmes un moku kliedzienu. Visas sievietes bija ārkārtīgi nervozas; viņas bija saspringtas jau kopš panikā esošo kareivju satikšanas pie pilsētas vārtiem, un, kad Marija izkliedza šo moku kliedzienu, viņas pārņēma šausmas, un tās bēga lielā steigā. Un viņas neapstājās, līdz bija aizskrējušas visu ceļu līdz Damaskas vārtiem. Šajā laikā Joannu mocīja sirdsapziņa, ka viņas bija pametušas Mariju; viņa sapulcināja savas pavadones, un viņas devās atpakaļ uz kapeņu pusi.

189:4.8Kad viņas tuvojās kapenēm, izbiedētā Magdalēna, kura bija vēl vairāk pārbijusies, kad neatrada savas māsas gaidām, iznākot no kapeņēm, tagad pieskrēja pie viņām, satraukti izsaucoties: “Viņa tur nav — viņi ir viņu aiznesuši!” Un viņa veda tās atpakaļ uz kapenēm, un viņas visas iegāja un redzēja, ka tās ir tukšas.

189:4.9Tad visas piecas sievietes apsēdās uz akmens netālu no ieejas un pārrunāja situāciju. Viņām vēl nebija ienācis prātā, ka Jēzus ir augšāmcēlies. Viņas bija savā starpā pavadījušas sabatu un pieļāva, ka ķermenis ir pārvietots uz citu atdusas vietu. Bet, kad viņas apdomāja šādu savas dilemmas risinājumu, viņas nespēja izskaidrot līķautu kārtīgo izvietojumu; kā ķermenis varēja tikt pārvietots, ja pašas saites, kurās tas bija ietīts, bija atstātas savā vietā un šķietami neskartas uz apbedīšanas plaukta?

189:4.10Kamēr šīs sievietes sēdēja tur šīs jaunās dienas rītausmas agrajās stundās, viņas paskatījās uz sāniem un pamanīja klusu un nekustīgu svešinieku. Uz mirkli viņas atkal nobijās, bet Marija Magdalēna, steidzoties pie viņa un uzrunājot viņu tā, it kā domātu, ka viņš varētu būt dārza uzraugs, teica: “Kur tu esi aiznesis Meistaru? Kur viņi viņu ir guldījuši? Pasaki mums, lai mēs varam iet un paņemt viņu.” Kad svešinieks neatbildēja Marijai, viņa sāka raudāt. Tad Jēzus runāja ar viņām, sakot: “Ko jūs meklējat?” Marija teica: “Mēs meklējam Jēzu, kurš tika guldīts atdusai Jāzepa kapeņēs, bet viņš ir prom. Vai tu zini, kur viņi viņu ir aiznesuši?” Tad Jēzus teica: “Vai šis Jēzus jums neteica, pat Galilejā, ka viņš mirs, bet ka viņš atkal celsies?” Šie vārdi pārsteidza sievietes, bet Meistars bija tik ļoti mainījies, ka viņas vēl viņu neatpazina, viņam stāvot ar muguru pret blāvo gaismu. Un, kamēr viņas apdomāja viņa vārdus, viņš uzrunāja Magdalēnu ar pazīstamu balsi, sakot: “Marija.” Un, kad viņa dzirdēja šo labi zināmās līdzjūtības un sirsnīgā sveiciena vārdu, viņa zināja, ka tā ir Meistara balss, un viņa steidzās noslīgt pie viņa kājām, izsaucoties: “Mans Kungs un mans Meistars!” Un visas pārējās sievietes atpazina, ka tas ir Meistars, kurš stāvēja viņu priekšā pagodinātā formā, un viņas ātri nometās ceļos viņa priekšā.

189:4.11Šīm cilvēciskajām acīm bija ļauts redzēt Jēzus moroncijas formu, pateicoties pārveidotāju un starpbūtņu īpašajai kalpošanai sadarbībā ar noteiktām moroncijas personībām, kas tobrīd pavadīja Jēzu.

189:4.12Kad Marija centās apskaut viņa kājas, Jēzus teica: “Neaiztiec mani, Marija, jo es neesmu tāds, kādu tu mani pazini miesā. Šajā formā es uzkavēšos pie jums kādu laiku, pirms es uzkāpju pie Tēva. Bet ejiet, jūs visas, tagad un sakiet maniem apustuļiem — un Pēterim —, ka es esmu augšāmcēlies un ka jūs esat runājušas ar mani.”

189:4.13Kad šīs sievietes bija atguvušās no sava pārsteiguma šoka, viņas steidzās atpakaļ uz pilsētu un uz Elijas Marka namu, kur viņas izstāstīja desmit apustuļiem visu, kas ar tām bija noticis; bet apustuļi nebija noskaņoti tām ticēt. Sākumā viņi domāja, ka sievietes redzējušas vīziju, bet, kad Marija Magdalēna atkārtoja vārdus, kurus Jēzus tām bija teicis, un kad Pēteris dzirdēja savu vārdu, viņš izskrēja no augšistabas, Jāņa cieši sekots, lielā steigā, lai sasniegtu kapenes un redzētu šīs lietas pats savām acīm.

189:4.14Sievietes atkārtoja stāstu par sarunu ar Jēzu citiem apustuļiem, bet viņi negribēja ticēt; un viņi negribēja iet noskaidrot paši, kā to bija darījuši Pēteris un Jānis.

189:5.2Jānis, būdams jaunāks par Pēteri, viņu apsteidza un pirmais ieradās pie kapeņēm. Jānis uzkavējās pie durvīm, aplūkojot kapenes, un tās bija tieši tādas, kā Marija tās bija aprakstījusi. Pavisam drīz pieskrēja Sīmanis Pēteris un, ieiedams iekšā, redzēja tās pašas tukšās kapenes ar tik savādi sakārtotajiem līķautiem. Un, kad Pēteris bija iznācis ārā, arī Jānis iegāja un visu redzēja pats savām acīm, un tad viņi apsēdās uz akmens, lai pārdomātu redzētā un dzirdētā nozīmi. Un, kamēr viņi tur sēdēja, viņi pārdomāja visu, kas viņiem bija stāstīts par Jēzu, bet viņi nespēja skaidri uztvert, kas bija noticis.

189:5.3Pēteris sākumā izteica domu, ka kaps ticis izlaupīts, ka ienaidnieki nozaguši ķermeni, varbūt piekukuļojuši sargus. Bet Jānis sprieda, ka kaps diez vai būtu atstāts tik kārtīgs, ja ķermenis būtu nozagts, un viņš arī izvirzīja jautājumu, kā saites gadījās atstātas un tik šķietami neskartas. Un atkal viņi abi iegāja atpakaļ kapeņēs, lai rūpīgāk izpētītu līķautus. Iznākot no kapeņēm otro reizi, viņi atrada Mariju Magdalēnu atgriezušos un raudam pie ieejas. Marija bija gājusi pie apustuļiem, ticot, ka Jēzus ir augšāmcēlies no kapa, bet, kad viņi visi atteicās ticēt viņas ziņojumam, viņa kļuva nomākta un izmisusi. Viņa ilgojās atgriezties kapeņu tuvumā, kur viņai šķita, ka viņa bija dzirdējusi pazīstamo Jēzus balsi.

189:5.4Marijai uzkavējoties pēc tam, kad Pēteris un Jānis bija aizgājuši, Meistars atkal parādījās viņai, sakot: “Nešaubies; lai tev ir drosme ticēt tam, ko esi redzējusi un dzirdējusi. Ej atpakaļ pie maniem apustuļiem un atkal saki viņiem, ka es esmu augšāmcēlies, ka es viņiem parādīšos un ka drīzumā es iešu jums pa priekšu uz Galileju, kā es solīju.”

189:5.5Marija steidzās atpakaļ uz Marka namu un pastāstīja apustuļiem, ka viņa atkal runājusi ar Jēzu, bet viņi viņai neticēja. Bet, kad atgriezās Pēteris un Jānis, viņi pārstāja izsmiet un kļuva baiļu un bažu pilni.