Dokuments 188: KAPA LAIKSDokuments 188
KAPA LAIKS

188:0.1PUSOTRA diena, kurā Jēzus mirstīgais ķermenis gulēja Jāzepa kapā, laika posms starp viņa nāvi pie krusta un viņa augšāmcelšanos, ir Mihaila zemes karjeras nodaļa, kas mums ir maz zināma. Mēs varam aprakstīt Cilvēka Dēla apglabāšanu un iekļaut šajā pierakstā notikumus, kas saistīti ar viņa augšāmcelšanos, bet mēs nevaram sniegt daudz autentiskas dabas informācijas par to, kas patiešām notika šajā aptuveni trīsdesmit sešu stundu laikposmā, no pulksten trijiem piektdienas pēcpusdienā līdz pulksten trijiem svētdienas rītā. Šis periods Meistara karjerā sākās neilgi pirms tam, kad romiešu kareivji viņu noņēma no krusta. Viņš karājās pie krusta apmēram stundu pēc savas nāves. Viņš būtu ticis noņemts ātrāk, ja ne kavēšanās ar abu laupītāju nonāvēšanu.

188:0.2Jūdu vadoņi bija ieplānojuši Jēzus ķermeni iemest atklātajās apbedīšanas bedrēs Gehennā, uz dienvidiem no pilsētas; tāda bija paraža atbrīvoties no krustā sišanas upuriem. Ja šis plāns būtu īstenots, Meistara ķermenis būtu ticis pakļauts plēsīgajiem zvēriem.

188:0.3Pa to laiku Jāzeps no Arimatijas Nikodēma pavadībā bija devies pie Pilāta un lūdzis, lai Jēzus ķermenis tiktu nodots viņiem pienācīgai apbedīšanai. Nebija nekas neparasts, ka krustā sisto personu draugi piedāvāja kukuļus romiešu varas iestādēm par privilēģiju iegūt šādus ķermeņus. Jāzeps devās pie Pilāta ar lielu naudas summu gadījumam, ja būtu nepieciešams maksāt par atļauju pārvest Jēzus ķermeni uz privātu kapu. Bet Pilāts par to naudu neņēma. Uzklausījis lūgumu, viņš ātri parakstīja pavēli, kas pilnvaroja Jāzepu doties uz Golgātu un nekavējoties pilnībā pārņemt Meistara ķermeni. Pa to laiku, smilšu vētrai ievērojami norimstot, jūdu grupa, kas pārstāvēja Sinedriju, bija devusies uz Golgātu, lai pārliecinātos, ka Jēzus ķermenis kopā ar laupītāju ķermeņiem nonāk atklātajās publiskajās apbedīšanas bedrēs.

188:1.2Krustā sistu cilvēku nedrīkstēja apglabāt jūdu kapsētā; pret šādu procedūru pastāvēja stingrs likums. Jāzeps un Nikodēms zināja šo likumu, un ceļā uz Golgātu viņi bija nolēmuši apglabāt Jēzu Jāzepa jaunajā ģimenes kapā, kas bija izcirsts klintī un atradās netālu uz ziemeļiem no Golgātas, pāri ceļam, kas veda uz Samariju. Šajā kapā neviens nekad nebija gulējis, un viņi uzskatīja par piemērotu, ka Meistars atdusas tur. Jāzeps patiešām ticēja, ka Jēzus augšāmcelsies no mirušajiem, bet Nikodēms bija ļoti šaubīgs. Šie bijušie Sinedrija locekļi savu ticību Jēzum bija turējuši vairāk vai mazāk noslēpumā, lai gan viņu kolēģi sinedrijieši viņus jau sen turēja aizdomās, pat pirms viņi izstājās no padomes. No šī brīža viņi bija visatklātākie Jēzus mācekļi visā Jeruzalemē.

188:1.3Ap pulksten puspieciem pēcpusdienā Jēzus no Nācaretes bēru procesija devās ceļā no Golgātas uz Jāzepa kapu pāri ceļam. Ķermenis bija ietīts lina palagā, kad četri vīrieši to nesa, un viņiem sekoja uzticamās vērotājas – sievietes no Galilejas. Mirstīgie, kas nesa Jēzus materiālo ķermeni uz kapu, bija: Jāzeps, Nikodēms, Jānis un romiešu centurions.

188:1.4Viņi ienesa ķermeni kapā, apmēram desmit pēdas lielā kvadrātveida telpā, kur viņi to steigā sagatavoja apglabāšanai. Jūdi patiesībā neapglabāja savus mirušos; viņi tos faktiski balzamēja. Jāzeps un Nikodēms bija paņēmuši līdzi lielu daudzumu mirru un alvejas, un tagad viņi aptina ķermeni ar saitēm, kas bija piesūcinātas ar šiem šķīdumiem. Kad balzamēšana bija pabeigta, viņi apsēja seju ar salveti, ietina ķermeni lina palagā un godbijīgi novietoja to uz plaukta kapā.

188:1.5Pēc ķermeņa ievietošanas kapā centurions deva zīmi saviem kareivjiem palīdzēt uzvelt durvju akmeni priekšā kapa ieejai. Tad kareivji devās uz Gehennu ar zagļu līķiem, bet pārējie bēdās atgriezās Jeruzalemē, lai svinētu Pasā svētkus saskaņā ar Mozus likumiem.

188:1.6Jēzus apglabāšana notika diezgan lielā steigā, jo šī bija sagatavošanās diena un sabats strauji tuvojās. Vīrieši steidzās atpakaļ uz pilsētu, bet sievietes uzkavējās pie kapa, līdz kļuva ļoti tumšs.

188:1.7Kamēr tas viss notika, sievietes slēpās netālu, lai redzētu visu un novērotu, kur Meistars tika guldīts. Tās slēpās tāpēc, ka sievietēm nebija atļauts biedroties ar vīriešiem šādā laikā. Šīs sievietes nedomāja, ka Jēzus ir pienācīgi sagatavots apbedīšanai, un savā starpā vienojās atgriezties Jāzepa namā, atpūsties sabatā, sagatavot garšvielas un ziedes un svētdienas rītā atgriezties, lai pienācīgi sagatavotu Meistara ķermeni nāves atdusi. Sievietes, kuras šajā piektdienas vakarā uzkavējās pie kapa, bija: Marija Magdalēna, Marija, Klopas sieva, Marta, otra Jēzus mātes māsa, un Rebeka no Sepforas.

188:1.8Bez Dāvida Zebedeja un Jāzepa no Arimatijas ļoti maz Jēzus mācekļu patiešām ticēja vai saprata, ka viņam ir jāceļas no kapa trešajā dienā.

188:2.2Šajā piektdienas naktī, pēc Pasā vakariņām, ap pusnakti jūdu līderu grupa sapulcējās Kaifas namā, kur viņi apsprieda savas bailes saistībā ar Meistara apgalvojumiem, ka viņš augšāmcelsies no mirušajiem trešajā dienā. Šī sanāksme beidzās ar sinedrijiešu komitejas iecelšanu, kurai nākamajā dienā agri no rīta bija jāapmeklē Pilāts, iesniedzot oficiālu Sinedrija lūgumu, lai pie Jēzus kapa tiktu novietota romiešu sardze, kas neļautu viņa draugiem to aizskart. Šīs komitejas runasvīrs teica Pilātam: "Kungs, mēs atceramies, ka šis viltnieks, Jēzus no Nācaretes, vēl dzīvs būdams, teica: 'Pēc trim dienām es celšos augšā.' Tāpēc mēs esam ieradušies pie jums, lai lūgtu izdot tādas pavēles, kas padarītu kapu drošu pret viņa sekotājiem vismaz līdz trešajai dienai. Mēs ļoti baidāmies, ka viņa mācekļi neatnāk un nenozog viņu naktī, un tad nepaziņo tautai, ka viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem. Ja mēs pieļautu, ka tas notiek, šī kļūda būtu daudz ļaunāka nekā ļaut viņam dzīvot."

188:2.3Kad Pilāts izdzirdēja šo sinedrijiešu lūgumu, viņš teica: "Es jums došu desmit kareivju sardzi. Ejiet savu ceļu un nodrošiniet kapu." Viņi atgriezās templī, sagādāja desmit savus sargus un pēc tam devās uz Jāzepa kapu ar šiem desmit jūdu sargiem un desmit romiešu kareivjiem, pat šajā sabata rītā, lai noliktu tos par sargiem pie kapa. Šie vīrieši pievēla vēl vienu akmeni priekšā kapam un uzlika Pilāta zīmogu uz šiem akmeņiem un ap tiem, lai tie netiktu izkustināti bez viņu ziņas. Un šie divdesmit vīri palika sardzē līdz augšāmcelšanās stundai, jūdiem pienesot viņiem ēdienu un dzērienu.

188:3.2Vēlu sestdienas vakarā Jānis Marks slepeni sasauca vienpadsmit apustuļus ierasties viņa tēva namā, kur tieši pirms pusnakts viņi visi sapulcējās tajā pašā augšistabā, kur divus vakarus iepriekš bija baudījuši Svēto Vakarēdienu kopā ar savu Meistaru.

188:3.3Marija, Jēzus māte, kopā ar Ruti un Jūdu atgriezās Betānijā, lai pievienotos savai ģimenei šajā sestdienas vakarā tieši pirms saulrieta. Dāvids Zebedejs palika Nikodēma namā, kur viņš bija noorganizējis savu vēstnešu sapulcēšanos svētdienas agrā rītā. Sievietes no Galilejas, kuras sagatavoja garšvielas tālākai Jēzus ķermeņa balzamēšanai, uzkavējās Jāzepa no Arimatijas namā.

188:3.4Mēs nespējam pilnībā izskaidrot, kas tieši notika ar Jēzu no Nācaretes šajā pusotras dienas periodā, kad viņam vajadzēja atdusēties Jāzepa jaunajā kapā. Acīmredzot viņš mira tādā pašā dabiskā nāvē pie krusta, kā jebkurš cits mirstīgais tādos pašos apstākļos. Mēs dzirdējām viņu sakām: "Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu." Mēs pilnībā neizprotam šāda paziņojuma nozīmi, ņemot vērā, ka viņa Domu Saskaņotājs jau sen bija personalizēts un tādējādi uzturēja eksistenci atsevišķi no Jēzus mirstīgās būtības. Meistara Personalizēto Saskaņotāju nekādā ziņā nevarēja ietekmēt viņa fiziskā nāve pie krusta. Tas, ko Jēzus uz laiku nodeva Tēva rokās, visticamāk, bija Saskaņotāja agrīnā darba gara ekvivalents mirstīgā prāta garīgošanā, lai nodrošinātu cilvēciskās pieredzes transkripta pārsūtīšanu uz mājokļu pasaulēm. Jēzus pieredzē noteikti bija kāda garīga realitāte, kas bija analoga sfēru ticībā augošo mirstīgo gara dabai jeb dvēselei. Bet tas ir tikai mūsu viedoklis — mēs patiesībā nezinām, ko Jēzus uzticēja savam Tēvam.

188:3.5Mēs zinām, ka Meistara fiziskā forma gulēja tur Jāzepa kapā līdz aptuveni trijiem svētdienas rītā, bet mēs esam pilnīgi neziņā par Jēzus personības statusu šajā trīsdesmit sešu stundu periodā. Mēs dažreiz esam uzdrošinājušies izskaidrot šīs lietas sev apmēram šādi:

188:3.61. Mihaila Radītāja apziņai bija jābūt brīvai un pilnīgi neatkarīgai no tās saistītā mirstīgā prāta fiziskajā inkarnācijā.

188:3.72. Mēs zinām, ka bijušais Jēzus Domu Saskaņotājs šajā periodā atradās uz zemes un personīgi komandēja sapulcētos debesu pulkus.

188:3.83. Nācaretes vīra iegūtajai gara identitātei, kas tika uzbūvēta viņa dzīves laikā miesā, vispirms ar viņa Domu Saskaņotāja tiešiem centieniem un vēlāk ar viņa paša pilnīgo saskaņojumu starp ideālas mirstīgās eksistences fiziskajām vajadzībām un garīgajām prasībām, kā tas tika īstenots ar viņa nepārtraukto Tēva gribas izvēli, bija jātiek nodotai Paradīzes Tēva aizgādībā. Vai šī gara realitāte atgriezās, lai kļūtu par daļu no augšāmceltās personības, mēs nezinām, bet mēs ticam, ka tā notika. Taču visumā ir tādi, kas uzskata, ka šī Jēzus dvēseles identitāte tagad atdusas "Tēva klēpī", lai vēlāk tiktu atbrīvota Nebadona Noslēguma Korpusa vadībai to neatklātajā liktenī saistībā ar ārējā kosmosa neorganizēto sfēru neradītajiem visumiem.

188:3.94. Mēs domājam, ka Jēzus cilvēciskā jeb mirstīgā apziņa šo trīsdesmit sešu stundu laikā gulēja. Mums ir iemesls ticēt, ka cilvēciskais Jēzus neko nezināja par to, kas šajā laikā notika visumā. Mirstīgajai apziņai šķita, ka nav laika pārrāvuma; dzīvības augšāmcelšanās sekoja nāves miegam it kā tajā pašā mirklī.

188:3.10Un tas ir apmēram viss, ko mēs varam reģistrēt attiecībā uz Jēzus stāvokli šajā kapa periodā. Ir vairāki saistīti fakti, uz kuriem mēs varam atsaukties, lai gan mēs diez vai esam kompetenti uzņemties to interpretāciju.

188:3.11Satanijas pirmās mājokļu pasaules augšāmcelšanās zāļu plašajā pagalmā tagad var novērot lielisku materiāla-moroncijas struktūru, kas pazīstama kā "Mihaila Memoriāls" un tagad nes Gabriēla zīmogu. Šis memoriāls tika izveidots neilgi pēc tam, kad Mihails aizgāja no šīs pasaules, un uz tā ir šāds uzraksts: "Pieminot Jēzus no Nācaretes mirstīgās gaitas uz Urantijas."

188:3.12Ir saglabājušies ieraksti, kas liecina, ka šajā laikā Salvingtonas augstākā padome simts locekļu sastāvā noturēja izpildsanāksmi uz Urantijas Gabriēla vadībā. Ir arī ieraksti, kas rāda, ka Uversas Mūžsenie sazinājās ar Mihailu par Nebadona visuma statusu šajā laikā.

188:3.13Mēs zinām, ka vismaz viens ziņojums tika nosūtīts starp Mihailu un Immanuēlu Salvingtonā, kamēr Meistara ķermenis gulēja kapā.

188:3.14Ir pamatots iemesls uzskatīt, ka kāda personība sēdēja Kaligastijas vietā Planētu Prinču sistēmas padomē uz Jerusema, kas sanāca, kamēr Jēzus ķermenis atdusējās kapā.

188:3.15Edencijas ieraksti liecina, ka Norlatiadekas Zvaigznāja Tēvs atradās uz Urantijas un ka viņš saņēma instrukcijas no Mihaila šajā kapa laikā.

188:3.16Un ir daudz citu pierādījumu, kas liek domāt, ka ne visa Jēzus personība bija aizmiegusi un bezsamaņā šajā šķietamās fiziskās nāves laikā.

188:4.2Jēzus vēlējās nodzīvot pilnu mirstīgā dzīvi miesā uz Urantijas. Nāve parasti ir daļa no dzīves. Nāve ir pēdējais cēliens mirstīgajā drāmā. Savos labi domātajos centienos izvairīties no māņticīgajām kļūdām nepareizā nāves pie krusta nozīmes interpretācijā, jums vajadzētu uzmanīties, lai nepieļautu lielo kļūdu, nespējot uztvert Meistara nāves patieso nozīmīgumu un īsto jēgu.

188:4.3Mirstīgais cilvēks nekad nav bijis arhiviltnieku īpašums. Jēzus nemira, lai izpirktu cilvēku no sfēru atkritēju valdnieku un kritušo prinču ķetnām. Tēvs debesīs nekad nav iecerējis tādu rupju netaisnību kā mirstīgas dvēseles nolādēšanu viņas senču ļauno darbu dēļ. Tāpat Meistara nāve pie krusta nebija upuris, kas sastāvētu no centieniem samaksāt Dievam parādu, ko cilvēces rase viņam bija parādā.

188:4.4Pirms Jēzus dzīvoja uz zemes, iespējams, jūs būtu varējuši pamatoti ticēt šādam Dievam, bet ne kopš tā laika, kad Meistars dzīvoja un mira starp jūsu līdzcilvēkiem. Mozus mācīja par Radītāja Dieva cieņu un taisnīgumu; bet Jēzus attēloja debesu Tēva mīlestību un žēlsirdību.

188:4.5Dzīvnieciskā daba — nosliece uz ļauna darīšanu — var būt iedzimta, bet grēks netiek nodots no vecākiem bērnam. Grēks ir apzināts un tīšs sacelšanās akts pret Tēva gribu un Dēlu likumiem, ko veic individuāla gribas radība.

188:4.6Jēzus dzīvoja un mira par visu visumu, ne tikai par šīs vienas pasaules rasēm. Lai gan sfēru mirstīgajiem bija pestīšana pat pirms Jēzus dzīvoja un mira uz Urantijas, tomēr tas ir fakts, ka viņa dāvāšana šai pasaulei ievērojami apgaismoja pestīšanas ceļu; viņa nāve darīja daudz, lai uz visiem laikiem padarītu skaidru mirstīgās izdzīvošanas noteiktību pēc nāves miesā.

188:4.7Lai gan diez vai ir pareizi runāt par Jēzu kā par upurētāju, izpircēju vai atpestītāju, ir pilnīgi pareizi atsaukties uz viņu kā uz glābēju. Viņš uz visiem laikiem padarīja pestīšanas (izdzīvošanas) ceļu skaidrāku un drošāku; viņš labāk un drošāk parādīja pestīšanas ceļu visiem mirstīgajiem no visām Nebadona visuma pasaulēm.

188:4.8Kad jūs vienreiz aptverat ideju par Dievu kā patiesu un mīlošu Tēvu, vienīgo jēdzienu, ko Jēzus jebkad mācīja, jums nekavējoties, ar visu konsekvenci, pilnībā jāatsakās no visiem tiem primitīvajiem uzskatiem par Dievu kā aizvainotu monarhu, bargu un visvarenu valdnieku, kura galvenā bauda ir pieķert savus padotos pārkāpumos un redzēt, ka viņi tiek atbilstoši sodīti, ja vien kāda būtne, kas ir gandrīz vienlīdzīga viņam pašam, nepieteiktos ciest viņu vietā, mirt kā aizstājējs un viņu vietā. Visa ideja par izpirkšanu un samierināšanu ir nesavienojama ar Dieva jēdzienu, kādu to mācīja un ar piemēru rādīja Jēzus no Nācaretes. Dieva bezgalīgā mīlestība nav sekundāra nekam dievišķajā dabā.

188:4.9Viss šis jēdziens par izpirkšanu un upurēšanas pestīšanu sakņojas un balstās egoismā. Jēzus mācīja, ka kalpošana saviem līdzcilvēkiem ir augstākais jēdziens gara ticīgo brālībā. Pestīšanai vajadzētu būt pašsaprotamai tiem, kas tic Dieva tēvībai. Ticīgā galvenajām rūpēm vajadzētu būt nevis egoistiskai vēlmei pēc personīgās pestīšanas, bet drīzāk neomulīgai vēlmei mīlēt un tādēļ kalpot saviem līdzcilvēkiem, tāpat kā Jēzus mīlēja mirstīgos cilvēkus un kalpoja viņiem.

188:4.10Tāpat patiesi ticīgie neuztraucas tik daudz par grēka turpmāko sodu. Īstais ticīgais ir norūpējies tikai par pašreizējo nošķirtību no Dieva. Tiesa, gudri tēvi var pārmācīt savus dēlus, bet viņi to visu dara mīlestībā un labošanas nolūkos. Viņi nesoda dusmās, nedz arī viņi pārmāca atmaksas dēļ.

188:4.11Pat ja Dievs būtu bargs un juridisks monarhs visumā, kurā valda augstākais taisnīgums, viņš noteikti nebūtu apmierināts ar bērnišķīgo shēmu par nevainīga cietēja aizstāšanu vainīga pārkāpēja vietā.

188:4.12Lielā lieta saistībā ar Jēzus nāvi, ciktāl tā attiecas uz cilvēciskās pieredzes bagātināšanu un pestīšanas ceļa paplašināšanu, ir nevis viņa nāves fakts, bet drīzāk tas lieliskais veids un nepārspējamais gars, kādā viņš sagaidīja nāvi.

188:4.13Visa šī ideja par izpirkšanu kā maksu padara pestīšanu par nereālu; šāds jēdziens ir tīri filozofisks. Cilvēka pestīšana ir reāla; tā balstās uz divām realitātēm, kuras var aptvert ar radības ticību un tādējādi iekļaut individuālajā cilvēciskajā pieredzē: faktu par Dieva tēvību un tās saistīto patiesību — cilvēku brālību. Galu galā ir taisnība, ka jums tiks "piedoši jūsu parādi, tāpat kā jūs piedodat saviem parādniekiem."

188:5.2Krusts uz visiem laikiem parāda, ka Jēzus attieksme pret grēciniekiem nebija ne nosodījums, ne ļaunuma attaisnošana, bet gan mūžīga un mīloša pestīšana. Jēzus ir patiesi glābējs tādā ziņā, ka viņa dzīve un nāve iegūst cilvēkus labestībai un taisnīgai izdzīvošanai. Jēzus mīl cilvēkus tik ļoti, ka viņa mīlestība cilvēka sirdī pamodina atbildes mīlestību. Mīlestība ir patiesi lipīga un mūžīgi radoša. Jēzus nāve pie krusta ir piemērs mīlestībai, kas ir pietiekami spēcīga un dievišķa, lai piedotu grēku un aprītu visu ļauna darīšanu. Jēzus atklāja šai pasaulei augstāku taisnīguma kvalitāti nekā tiesiskums — tikai tehniski pareizais un nepareizais. Dievišķā mīlestība ne tikai piedod pāridarījumus; tā tos absorbē un faktiski iznīcina. Mīlestības piedošana pilnībā pārspēj žēlsirdības piedošanu. Žēlsirdība noliek ļauna darīšanas vainu malā; bet mīlestība uz visiem laikiem iznīcina grēku un visu no tā izrietošo vājumu. Jēzus atnesa jaunu dzīvošanas metodi uz Urantijas. Viņš mācīja mūs nepretoties ļaunumam, bet caur viņu atrast labestību, kas efektīvi iznīcina ļaunumu. Jēzus piedošana nav ļaunuma attaisnošana; tā ir glābšana no nosodījuma. Pestīšana nenoniecina pāridarījumus; tā tos padara par labu. Patiesa mīlestība neiet uz kompromisiem un neattaisno naidu; tā to iznīcina. Jēzus mīlestība nekad nav apmierināta ar vienkāršu piedošanu. Meistara mīlestība ietver rehabilitāciju, mūžīgu izdzīvošanu. Ir pilnīgi pareizi runāt par pestīšanu kā izpirkšanu, ja ar to domājat šo mūžīgo rehabilitāciju.

188:5.3Jēzus ar savas personīgās mīlestības spēku pret cilvēkiem spēja salauzt grēka un ļaunuma tvērienu. Tādējādi viņš atbrīvoja cilvēkus izvēlēties labākus dzīves ceļus. Jēzus attēloja atbrīvošanu no pagātnes, kas pati par sevi solīja triumfu nākotnei. Tādējādi piedošana nodrošināja pestīšanu. Dievišķās mīlestības skaistums, tiklīdz tas pilnībā tiek ielaists cilvēka sirdī, uz visiem laikiem iznīcina grēka pievilcību un ļaunuma varu.

188:5.4Jēzus ciešanas neaprobežojās tikai ar krustā sišanu. Īstenībā Jēzus no Nācaretes pavadīja vairāk nekā divdesmit piecus gadus pie reālas un intensīvas mirstīgās eksistences krusta. Krusta patiesā vērtība slēpjas faktā, ka tas bija viņa mīlestības augstākā un galīgā izpausme, viņa žēlsirdības pabeigtā atklāsme.

188:5.5Uz miljoniem apdzīvotu pasauļu desmitiem triljonu evolucionējošu radību, kurām varbūt bija kārdinājums atteikties no morālās cīņas un pamest labo ticības cīņu, ir vēlreiz paskatījušās uz Jēzu pie krusta un tad devušās uz priekšu, iedvesmojoties no skata, kurā Dievs atdod savu inkarnēto dzīvību, veltot sevi nesavtīgai kalpošanai cilvēkam.

188:5.6Nāves triumfs pie krusta ir pilnībā apkopots Jēzus attieksmes garā pret tiem, kas viņam uzbruka. Viņš padarīja krustu par mūžīgu simbolu mīlestības triumfam pār naidu un patiesības uzvarai pār ļaunumu, kad viņš lūdza: "Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara." Šī mīlestības uzticība bija lipīga visā plašajā visumā; mācekļi to pārņēma no sava Meistara. Pats pirmais viņa evaņģēlija skolotājs, kurš tika aicināts atdot savu dzīvību šajā kalpošanā, teica, kad viņi to nomētāja ar akmeņiem līdz nāvei: "Nepieskaiti viņiem šo grēku."

188:5.7Krusts visaugstākajā mērā uzrunā labāko cilvēkā, jo tas atklāj kādu, kurš bija gatavs atdot savu dzīvību, kalpojot saviem līdzcilvēkiem. Nevienam nevar būt lielāka mīlestība kā šī: ka viņš būtu gatavs atdot savu dzīvību par saviem draugiem — un Jēzum bija tāda mīlestība, ka viņš bija gatavs atdot savu dzīvību par saviem ienaidniekiem, mīlestība, kas ir lielāka par jebkuru, kāda līdz šim bija zināma uz zemes.

188:5.8Uz citām pasaulēm, tāpat kā uz Urantijas, šis diženais skats ar cilvēciskā Jēzus nāvi pie Golgātas krusta ir saviļņojis mirstīgo emocijas, vienlaikus izraisot eņģeļu visaugstāko bijību.

188:5.9Krusts ir tas augstais svētās kalpošanas simbols, savas dzīves veltīšana savu līdzcilvēku labklājībai un pestīšanai. Krusts nav simbols nevainīga Dieva Dēla upurēšanai vainīgu grēcinieku vietā un lai remdētu aizvainota Dieva dusmas, bet tas gan stāv uz visiem laikiem, uz zemes un visā plašajā visumā, kā svēts simbols tam, ka labais dāvā sevi ļaunajam un tādējādi izglābj to ar šo mīlestības veltījumu. Krusts stāv kā zīme augstākajai nesavtīgas kalpošanas formai, visaugstākajai uzticībai pilnīgā taisnīgas dzīves dāvāšanā, kalpojot no visas sirds, pat nāvē, nāvē pie krusta. Un pats skats uz šo Jēzus dāvāšanās dzīves lielo simbolu patiesi iedvesmo mūs visus vēlēties iet un darīt tāpat.

188:5.10Kad domājoši vīrieši un sievietes uzlūko Jēzu, kā viņš atdod savu dzīvību pie krusta, viņi diez vai vēlreiz ļaus sev sūdzēties pat par vissmagākajām dzīves grūtībām, kur nu vēl par sīkām neērtībām un daudzajām tīri iedomātajām pārestībām. Viņa dzīve bija tik brīnišķīga un viņa nāve tik triumfējoša, ka mēs visi tiekam vilināti uz vēlmi dalīties abās. Visā Mihaila dāvāšanā ir patiess pievilkšanas spēks, no viņa jaunības dienām līdz šim satriecošajam viņa nāves skatam pie krusta.

188:5.11Tāpēc pārliecinieties, ka, uzlūkojot krustu kā Dieva atklāsmi, jūs neskatāties ar primitīva cilvēka acīm, nedz arī no vēlākā barbara skatpunkta, kuri abi uzskatīja Dievu par nerimstošu bargas taisnības un stingras likumu izpildes Suverēnu. Tā vietā pārliecinieties, ka redzat krustā Jēzus mīlestības un uzticības galīgo izpausmi viņa dzīves dāvāšanas misijai sava plašā visuma mirstīgajām rasēm. Redziet Cilvēka Dēla nāvē Tēva dievišķās mīlestības atklāšanās kulmināciju pret saviem mirstīgo sfēru dēliem. Tādējādi krusts attēlo labprātīgas pieķeršanās uzticību un brīvprātīgas pestīšanas dāvāšanu tiem, kas ir gatavi pieņemt šādas dāvanas un uzticību. Krustā nebija nekā tāda, ko Tēvs prasīja — tikai tas, ko Jēzus tik labprātīgi deva un no kā viņš atteicās izvairīties.

188:5.12Ja cilvēks citādi nespēj novērtēt Jēzu un saprast viņa dāvāšanas nozīmi uz zemes, viņš vismaz var aptvert sadraudzību viņa mirstīgajās ciešanās. Neviens cilvēks nekad nevar bīties, ka Radītājs nezina viņa laicīgo ciešanu dabu vai apmēru.

188:5.13Mēs zinām, ka nāve pie krusta nebija domāta, lai panāktu cilvēka izlīgšanu ar Dievu, bet gan lai stimulētu cilvēka apjausmu par Tēva mūžīgo mīlestību un viņa Dēla nebeidzamo žēlsirdību un pārraidītu šīs universālās patiesības visam visumam.