Dokuments 187: KRUSTĀ SIŠANADokuments 187
KRUSTĀ SIŠANA

187:0.1PĒC TAM, kad abi laupītāji bija sagatavoti, karavīri centuriona vadībā devās uz krustā sišanas vietu. Centurions, kurš komandēja šos divpadsmit karavīrus, bija tas pats kapteinis, kurš iepriekšējā naktī bija vadījis romiešu karavīrus, lai apcietinātu Jēzu Ģedzemenē. Pēc romiešu paražas katram krustā sitamajam tika norīkoti četri karavīri. Abi laupītāji tika kārtīgi nušauti, pirms tos izveda krustā sišanai, bet Jēzum netika piemērots nekāds papildu fizisks sods; kapteinis bez šaubām uzskatīja, ka viņš jau ir pietiekami šaustīts, pat pirms viņa notiesāšanas.

187:0.2Abi zagļi, kas tika sisti krustā kopā ar Jēzu, bija Barabas sabiedrotie un vēlāk būtu tikuši sodīti ar nāvi kopā ar savu vadoni, ja viņš nebūtu atbrīvots saskaņā ar Pilāta Pashas apžēlošanu. Tādējādi Jēzus tika sists krustā Barabas vietā.

187:0.3To, ko Jēzus tagad gatavojas darīt – pakļauties nāvei pie krusta –, viņš dara pēc savas brīvas gribas. Pareģojot šo pieredzi, viņš teica: “Tēvs mani mīl un uztur, jo esmu gatavs atdot savu dzīvību. Bet es to atkal paņemšu. Neviens man dzīvību neatņem – es to atdodu pats no sevis. Man ir vara to atdot, un man ir vara to atkal paņemt. Šādu bausli esmu saņēmis no sava Tēva.”

187:0.4Bija īsi pirms deviņiem no rīta, kad karavīri izveda Jēzu no pretorija ceļā uz Golgātu. Viņiem sekoja daudzi, kas slepeni juta līdzi Jēzum, bet lielākā daļa no šīs divsimt vai vairāk cilvēku grupas bija vai nu viņa ienaidnieki, vai ziņkārīgi dīkdieņi, kuri vienkārši vēlējās izbaudīt satricinājumu, ko sniedz krustā sišanas vērošana. Tikai daži no jūdu vadītājiem devās ārā, lai redzētu Jēzu mirstam pie krusta. Zinādami, ka Pilāts viņu ir nodevis romiešu karavīriem un ka viņš ir notiesāts uz nāvi, viņi bija aizņemti ar sanāksmi templī, kur apsprieda, kas būtu darāms ar viņa sekotājiem.

187:1.2Saskaņā ar paražu gājienu vadīja kapteinis, nesot mazus baltus dēlīšus, uz kuriem ar ogli bija uzrakstīti noziedznieku vārdi un noziegumu veids, par kuriem viņi bija notiesāti. Abiem zagļiem centurionam bija paziņojumi, kuros bija norādīti viņu vārdi, zem kuriem bija rakstīts viens vārds – “Laupītājs”. Bija pieņemts, ka pēc tam, kad upuris bija pienaglots pie šķērskoka un uzcelts savā vietā uz vertikālā baļķa, šo paziņojumu pienagloja krusta augšpusē, tieši virs noziedznieka galvas, lai visi liecinieki zinātu, par kādu noziegumu notiesātais tiek sists krustā. Uzrakstu, ko nesa centurions, lai uzliktu uz Jēzus krusta, bija uzrakstījis pats Pilāts latīņu, grieķu un aramiešu valodā, un tas skanēja: “Jēzus no Nacaretes – Jūdu Ķēniņš”.

187:1.3Dažas no jūdu autoritātēm, kas vēl bija klāt, kad Pilāts rakstīja šo uzrakstu, izteica enerģisku protestu pret Jēzus dēvēšanu par “Jūdu ķēniņu”. Bet Pilāts viņiem atgādināja, ka šāda apsūdzība bija daļa no apsūdzības, kas noveda pie viņa notiesāšanas. Kad jūdi redzēja, ka viņi nevar piespiest Pilātu mainīt lēmumu, viņi lūdza, lai tas vismaz tiktu mainīts, rakstot: “Viņš teica: ‘Es esmu Jūdu ķēniņš.’” Bet Pilāts bija nelokāms; viņš negribēja mainīt rakstīto. Uz visiem turpmākajiem lūgumiem viņš tikai atbildēja: “Ko esmu uzrakstījis, to esmu uzrakstījis.”

187:1.4Parasti bija pieņemts doties uz Golgātu pa garāko ceļu, lai lielāks skaits cilvēku varētu redzēt notiesāto noziedznieku, bet šajā dienā viņi devās pa vistiešāko maršrutu uz Damaskas vārtiem, kas veda ārā no pilsētas uz ziemeļiem, un, sekojot šim ceļam, viņi drīz nonāca Golgātā, oficiālajā Jeruzalemes krustā sišanas vietā. Aiz Golgātas atradās bagātnieku villas, bet ceļa otrā pusē bija daudzu turīgu jūdu kapenes.

187:1.5Krustā sišana nebija jūdu soda veids. Gan grieķi, gan romieši šo soda izpildes metodi pārņēma no feniķiešiem. Pat Herods ar visu savu nežēlību neķērās pie krustā sišanas. Romieši nekad nesita krustā Romas pilsoņus; tikai vergi un pakļautās tautas tika pakļautas šim apkaunojošajam nāves veidam. Jeruzalemes aplenkuma laikā, tieši četrdesmit gadus pēc Jēzus krustā sišanas, visa Golgāta bija noklāta ar tūkstošiem un tūkstošiem krustu, uz kuriem dienu no dienas gāja bojā jūdu rases zieds. Patiesi briesmīga raža šīs dienas sējai.

187:1.6Kad nāves procesija virzījās pa šaurajām Jeruzalemes ielām, daudzas no labsirdīgajām jūdu sievietēm, kuras bija dzirdējušas Jēzus uzmundrinājuma un līdzjūtības vārdus un zināja par viņa mīlestības pilno kalpošanas dzīvi, nevarēja valdīt asaras, redzot viņu vedam uz tik apkaunojošu nāvi. Kad viņš gāja garām, daudzas no šīm sievietēm vaimanāja un raudāja. Un, kad dažas no viņām pat uzdrīkstējās sekot viņam līdzās, Meistars pagrieza galvu pret viņām un teica: “Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet labāk raudiet par sevi un par saviem bērniem. Mans darbs ir gandrīz pabeigts – drīz es dodos pie sava Tēva –, bet briesmīgu bēdu laiki Jeruzalemei tikai sākas. Lūk, nāk dienas, kurās jūs teiksiet: Svētīgas ir neauglīgās un tās, kuru krūtis nekad nav zīdījušas bērnus. Tajās dienās jūs lūgsiet kalnu klintis krist uz jums, lai jūs tiktu atbrīvotas no jūsu bēdu šausmām.”

187:1.7Šīs Jeruzalemes sievietes patiešām bija drosmīgas, izrādot līdzjūtību Jēzum, jo bija stingri aizliegts izrādīt draudzīgas jūtas pret to, kuru veda uz krustā sišanu. Pūlim bija atļauts izsmiet, zaimot un ņirgāties par notiesāto, bet nebija ļauts izteikt nekādu līdzjūtību. Lai gan Jēzus novērtēja līdzjūtības izpausmi šajā tumšajā stundā, kad viņa draugi slēpās, viņš nevēlējās, lai šīs labsirdīgās sievietes izpelnītos varas iestāžu nelabvēlību, uzdrīkstoties izrādīt līdzjūtību viņa dēļ. Pat šādā brīdī Jēzus maz domāja par sevi, tikai par briesmīgajām traģēdijas dienām, kas sagaida Jeruzalemi un visu jūdu tautu.

187:1.8Kad Meistars smagi soļoja pa ceļu uz krustā sišanu, viņš bija ļoti noguris; viņš bija gandrīz spēkus izsmēlis. Viņš nebija ne ēdis, ne dzēris kopš Pēdējā Vakarēdiena Elijas Marka namā; viņam arī nebija ļauts izbaudīt ne mirkli miega. Turklāt līdz pat notiesāšanas stundai bija notikusi viena pratināšana pēc otras, neminot aizvainojošo šaustīšanu ar tai sekojošām fiziskām ciešanām un asins zudumu. Tam visam pāri gūlās viņa ārkārtējās garīgās mokas, akūts garīgais sasprindzinājums un briesmīga cilvēciskās vientulības sajūta.

187:1.9Īsi pēc iziešanas pa vārtiem ceļā ārā no pilsētas, kad Jēzus grīļodamies nesa krusta šķērskoku, viņa fiziskais spēks uz brīdi zuda, un viņš pakrita zem savas smagās nastas svara. Karavīri kliedza uz viņu un spēra viņam, bet viņš nespēja piecelties. Kad kapteinis to redzēja, zinādams, ko Jēzus jau bija pārcietis, viņš pavēlēja karavīriem mitēties. Tad viņš pavēlēja kādam garāmgājējam, kādam Sīmanim no Kirēnes, noņemt krusta šķērskoku no Jēzus pleciem un piespieda viņu nest to atlikušo ceļa posmu līdz Golgātai.

187:1.10Šis vīrs, Sīmanis, bija mērojis tālu ceļu no Kirēnes Ziemeļāfrikā, lai apmeklētu Pashu. Viņš kopā ar citiem kirēniešiem bija apmeties tieši aiz pilsētas mūriem un bija ceļā uz dievkalpojumiem templī pilsētā, kad romiešu kapteinis pavēlēja viņam nest Jēzus krusta šķērskoku. Sīmanis uzkavējās visas stundas, kamēr Meistars mira pie krusta, runājot ar daudziem viņa draugiem un ienaidniekiem. Pēc augšāmcelšanās un pirms došanās prom no Jeruzalemes viņš kļuva par drosmīgu valstības evaņģēlija ticīgo, un, atgriezies mājās, viņš ieveda savu ģimeni debesu valstībā. Viņa divi dēli, Aleksandrs un Rufs, kļuva par ļoti efektīviem jaunā evaņģēlija skolotājiem Āfrikā. Bet Sīmanis nekad neuzzināja, ka Jēzus, kura nastu viņš nesa, un ebreju skolotājs, kurš reiz palīdzēja viņa ievainotajam dēlam, bija viena un tā pati persona.

187:1.11Bija īsi pēc deviņiem, kad šī nāves procesija ieradās Golgātā, un romiešu karavīri ķērās pie uzdevuma pienaglot abus laupītājus un Cilvēka Dēlu pie viņu attiecīgajiem krustiem.

187:2.2Bija pieņemts noņemt visas drēbes tiem, kurus sita krustā, bet, tā kā jūdi ļoti iebilda pret kaila cilvēka ķermeņa publisku izrādīšanu, romieši vienmēr nodrošināja piemērotu gurnu apsēju visiem Jeruzalemē krustā sistajiem. Attiecīgi pēc tam, kad Jēzus drēbes bija noņemtas, viņš tika šādi apģērbts, pirms tika uzlikts uz krusta.

187:2.3Krustā sišana tika izmantota, lai nodrošinātu nežēlīgu un ilgstošu sodu, upurim dažkārt nemirstot vairākas dienas. Jeruzalemē valdīja ievērojams noskaņojums pret krustā sišanu, un pastāvēja jūdu sieviešu biedrība, kas vienmēr sūtīja pārstāvi uz krustā sišanām, lai piedāvātu upurim narkotizētu vīnu ciešanu mazināšanai. Bet, kad Jēzus pagaršoja šo apreibinošo vīnu, lai cik izslāpis viņš bija, viņš atteicās to dzert. Meistars izvēlējās saglabāt savu cilvēcisko apziņu līdz pašām beigām. Viņš vēlējās sagaidīt nāvi, pat šajā nežēlīgajā un necilvēcīgajā veidā, un uzvarēt to, brīvprātīgi pakļaujoties pilnīgai cilvēciskajai pieredzei.

187:2.4Pirms Jēzus tika uzlikts uz sava krusta, abi laupītāji jau bija novietoti uz viņu krustiem, visu laiku lādējoties un spļaujot uz saviem bendēm. Jēzus vienīgie vārdi, kad viņu pienagloja pie krusta šķērskoka, bija: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara.” Viņš nebūtu varējis tik žēlsirdīgi un mīloši aizlūgt par saviem bendēm, ja šādas sirsnīgas pieķeršanās domas nebūtu bijušas visas viņa nesavtīgās kalpošanas dzīves dzinulis. Dzīves laikā lolotās idejas, motīvi un ilgas atklāti parādās krīzes brīdī.

187:2.5Pēc tam, kad Meistars tika uzcelts krustā, kapteinis virs viņa galvas pienagloja uzrakstu, un tas trīs valodās vēstīja: “Jēzus no Nacaretes – Jūdu Ķēniņš”. Jūdus šis uzskatītais apvainojums saniknoja. Bet Pilātu kaitināja viņu necienīgā izturēšanās; viņš jutās iebiedēts un pazemots, un viņš izvēlējās šo metodi, lai gūtu sīku atriebību. Viņš būtu varējis uzrakstīt “Jēzus, dumpinieks”. Bet viņš labi zināja, cik ļoti šie Jeruzalemes jūdi ienīda pašu Nacaretes vārdu, un viņš bija apņēmies viņus tādējādi pazemot. Viņš zināja, ka viņi tiks aizskarti līdz sirds dziļumiem, redzot šo ar nāvi sodīto galilieti dēvējam par “Jūdu Ķēniņu”.

187:2.6Daudzi jūdu vadītāji, uzzinājuši, kā Pilāts centies viņus izsmiet, novietojot šo uzrakstu uz Jēzus krusta, steidzās uz Golgātu, bet viņi neuzdrošinājās mēģināt to noņemt, jo sardzē stāvēja romiešu karavīri. Nespēdami noņemt uzrakstu, šie vadītāji iejuka pūlī un darīja visu iespējamo, lai izraisītu izsmieklu un ņirgas, lai kāds nepievērstu uzrakstam nopietnu vērību.

187:2.7Apustulis Jānis kopā ar Mariju, Jēzus māti, Ruti un Jūdu ieradās notikuma vietā tieši pēc tam, kad Jēzus bija uzcelts savā vietā uz krusta, un tieši tad, kad kapteinis pienagloja uzrakstu virs Meistara galvas. Jānis bija vienīgais no vienpadsmit apustuļiem, kurš bija liecinieks krustā sišanai, un pat viņš nebija klāt visu laiku, jo viņš aizskrēja uz Jeruzalemi, lai atvestu savu māti un viņas draudzenes drīz pēc tam, kad bija atvedis uz notikuma vietu Jēzus māti.

187:2.8Kad Jēzus ieraudzīja savu māti kopā ar Jāni un savu brāli un māsu, viņš pasmaidīja, bet neko neteica. Tikmēr četri Meistara krustā sišanai norīkotie karavīri, kā bija pieņemts, bija sadalījuši viņa drēbes savā starpā, viens paņemot sandales, viens turbānu, viens jostu un ceturtais apmetni. Palika tunika jeb bezvīļu tērps, kas sniedzās līdz ceļiem, ko vajadzēja sagriezt četros gabalos, bet, kad karavīri redzēja, cik neparasts ir šis apģērbs, viņi nolēma par to mest kauliņus. Jēzus skatījās uz viņiem, kamēr tie dalīja viņa drēbes, un neapdomīgais pūlis viņu izsmēja.

187:2.9Bija labi, ka romiešu karavīri piesavinājās Meistara apģērbu. Citādi, ja viņa sekotāji būtu ieguvuši šīs drēbes, viņi būtu bijuši kārdināti pievērsties māņticīgai relikviju pielūgšanai. Meistars vēlējās, lai viņa sekotājiem nebūtu nekā materiāla, ko saistīt ar viņa dzīvi uz zemes. Viņš vēlējās atstāt cilvēcei tikai atmiņas par cilvēcisku dzīvi, kas veltīta augstajam garīgajam ideālam – būt iesvētītam Tēva gribas pildīšanai.

187:3.2Vienā vai otrā brīdī krustā sišanas laikā pie krusta stāvēja Marija, Rute, Jūda, Jānis, Salome (Jāņa māte) un dedzīgu ticīgo sieviešu grupa, tostarp Marija, Klopa sieva un Jēzus mātes māsa, Marija Magdalēna un Rebeka, kādreiz no Sepforas. Šie un citi Jēzus draugi klusēja, būdami liecinieki viņa lielajai pacietībai un gara spēkam un veroties uz viņa intensīvajām ciešanām.

187:3.3Daudzi, kas gāja garām, kratīja galvas un, zaimojot viņu, teica: “Tu, kas gribēji nojaukt templi un trijās dienās to uzcelt, glāb sevi. Ja tu esi Dieva Dēls, kāpēc tu nenokāp no sava krusta?” Tāpat arī daži no jūdu vadoņiem izsmēja viņu, sacīdami: “Citus viņš izglāba, bet sevi nevar izglābt.” Citi teica: “Ja tu esi jūdu ķēniņš, nokāp no krusta, un mēs tev ticēsim.” Un vēlāk viņi izsmēja viņu vēl vairāk, sacīdami: “Viņš paļāvās, ka Dievs viņu atbrīvos. Viņš pat apgalvoja, ka ir Dieva Dēls – paskatieties uz viņu tagad – sists krustā starp diviem zagļiem.” Pat abi zagļi arī zaimoja viņu un pārmeta viņam.

187:3.4Tā kā Jēzus neatbildēja uz viņu dzēlībām un tā kā tuvojās pusdienlaiks šajā īpašajā sagatavošanās dienā, līdz pusdivpadsmitiem lielākā daļa ņirgājošos un izsmejošo pūļa bija devusies prom; notikuma vietā palika mazāk nekā piecdesmit cilvēku. Karavīri tagad gatavojās pusdienot un dzert savu lēto, skābo vīnu, iekārtojoties uz ilgu nāves sardzi. Baudot vīnu, viņi izsmieklā uzsauca tostu Jēzum, sakot: “Sveiks un lai veicas Jūdu ķēniņam!” Un viņi bija pārsteigti par Meistara iecietīgo attieksmi pret viņu izsmieklu un ņirgāšanos.

187:3.5Kad Jēzus redzēja tos ēdam un dzeram, viņš paskatījās uz tiem un teica: “Man slāpst.” Kad sardzes kapteinis dzirdēja Jēzu sakām: “Man slāpst,” viņš paņēma nedaudz vīna no savas pudeles un, uzlicis piesūcināto sūkļa aizbāzni uz šķēpa gala, pacēla to pie Jēzus, lai viņš varētu samitrināt savas izkaltušās lūpas.

187:3.6Jēzus bija apņēmies dzīvot, neizmantojot savu pārdabisko spēku, un tāpat viņš izvēlējās mirt kā parasts mirstīgais pie krusta. Viņš bija dzīvojis kā cilvēks, un viņš mirs kā cilvēks – pildot Tēva gribu.

187:4.2Meistaram starp mirstīgās nāves mokām bija laiks uzklausīt ticīgā laupītāja ticības apliecinājumu. Kad šis zaglis sniedzās pēc pestīšanas, viņš atrada atbrīvošanu. Daudzas reizes pirms tam viņš bija spiests ticēt Jēzum, bet tikai šajās pēdējās apziņas stundās viņš no visas sirds pievērsās Meistara mācībai. Kad viņš redzēja, kādā veidā Jēzus stājās pretī nāvei pie krusta, šis zaglis vairs nevarēja pretoties pārliecībai, ka šis Cilvēka Dēls patiešām ir Dieva Dēls.

187:4.3Šīs epizodes laikā, kad Jēzus pievērsa zagli un uzņēma viņu valstībā, apustulis Jānis nebija klāt, jo bija devies uz pilsētu, lai atvestu savu māti un viņas draudzenes uz krustā sišanas vietu. Lūka vēlāk dzirdēja šo stāstu no pievērstā romiešu sardzes kapteiņa.

187:4.4Apustulis Jānis stāstīja par krustā sišanu tā, kā viņš atcerējās šo notikumu divas trešdaļas gadsimta pēc tā norises. Pārējie pieraksti balstījās uz dežurējošā romiešu centuriona stāstīto, kurš redzētā un dzirdētā dēļ vēlāk noticēja Jēzum un iegāja pilnīgā sadraudzībā ar debesu valstību uz zemes.

187:4.5Šis jaunais vīrietis, nožēlojošais laupītājs, bija ievilkts vardarbības un pārkāpumu dzīvē, ko veicināja tie, kuri cildināja šādu laupīšanas karjeru kā efektīvu patriotisku protestu pret politisko apspiešanu un sociālo netaisnību. Un šāda veida mācība, kā arī vēlme pēc piedzīvojumiem, daudzus citādi labi domājošus jauniešus mudināja iesaistīties šajās pārdrošajās laupīšanas ekspedīcijās. Šis jaunais vīrietis bija uzlūkojis Barabu kā varoni. Tagad viņš redzēja, ka bija maldījies. Šeit pie krusta sev blakus viņš redzēja patiešām diženu vīru, īstu varoni. Šeit bija varonis, kurš iededza viņa degsmi un iedvesmoja viņa augstākās idejas par morālo pašcieņu un atdzīvināja visus viņa ideālus par drosmi, vīrišķību un bezbailību. Uzlūkojot Jēzu, viņa sirdī uzplauka nepārvarama mīlestības, uzticības un patiesa diženuma sajūta.

187:4.6Un ja kāds cits cilvēks no ņirgājošos pūļa būtu piedzīvojis ticības dzimšanu savā dvēselē un būtu vērsies pie Jēzus žēlsirdības, viņš būtu ticis uzņemts ar tādu pašu mīlošu attieksmi, kāda tika parādīta ticīgajam laupītājam.

187:4.7Tiklīdz nožēlojošais zaglis izdzirdēja Meistara solījumu, ka viņi kādreiz tiksies Paradīzē, Jānis atgriezās no pilsētas, atvedot līdzi savu māti un gandrīz duci ticīgo sieviešu. Jānis ieņēma vietu pie Marijas, Jēzus mātes, atbalstot viņu. Viņas dēls Jūda stāvēja otrā pusē. Kad Jēzus raudzījās uz šo ainu, bija pusdienlaiks, un viņš teica savai mātei: “Sieviete, lūk, tavs dēls!” Un, uzrunājot Jāni, viņš teica: “Mans dēls, lūk, tava māte!” Un tad viņš uzrunāja abus, sacīdams: “Es vēlos, lai jūs aizejat no šīs vietas.” Un tā Jānis un Jūda aizveda Mariju prom no Golgātas. Jānis aizveda Jēzus māti uz vietu, kur viņš uzturējās Jeruzalemē, un tad steidzās atpakaļ uz krustā sišanas vietu. Pēc Pashas Marija atgriezās Betsaidā, kur viņa dzīvoja Jāņa mājās visu atlikušo savas dabiskās dzīves laiku. Marija nodzīvoja nepilnu gadu pēc Jēzus nāves.

187:4.8Pēc tam, kad Marija aizgāja, citas sievietes atkāpās nelielā attālumā un palika pie Jēzus, līdz viņš pie krusta nomira, un tās vēl stāvēja klāt, kad Meistara ķermenis tika noņemts apbedīšanai.

187:5.2Īsi pēc pulksten vieniem, niknās smilšu vētras pieaugošajā tumsā, Jēzus cilvēciskā apziņa sāka zust. Viņa pēdējie žēlsirdības, piedošanas un pamācības vārdi bija izteikti. Viņa pēdējā vēlēšanās – attiecībā uz rūpēm par viņa māti – bija izteikta. Šajā nāves tuvošanās stundā Jēzus cilvēciskais prāts ķērās pie daudzu fragmentu atkārtošanas no ebreju svētajiem rakstiem, īpaši Psalmiem. Pēdējā apzinātā cilvēciskā Jēzus doma bija saistīta ar daļas no Psalmu grāmatas atkārtošanu viņa prātā, kas tagad zināma kā divdesmitais, divdesmit pirmais un divdesmit otrais psalms. Lai gan viņa lūpas bieži kustējās, viņš bija pārāk vājš, lai izrunātu vārdus, kamēr šie fragmenti, kurus viņš tik labi zināja no galvas, gāja caur viņa prātu. Tikai dažas reizes klātesošie uztvēra kādu izteikumu, piemēram: “Es zinu, ka Kungs izglābs savu svaidīto”, “Tava roka atradīs visus manus ienaidniekus” un “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” Jēzus ne mirkli nepieļāva ne mazākās šaubas, ka viņš ir dzīvojis saskaņā ar Tēva gribu; un viņš nekad nešaubījās, ka tagad atdod savu dzīvību miesā saskaņā ar sava Tēva gribu. Viņš nejuta, ka Tēvs viņu būtu atstājis; viņš savā dziestošajā apziņā vienkārši skaitīja daudzus Svēto Rakstu pantus, starp tiem šo divdesmit otro psalmu, kas sākas ar “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” Un sagadījās, ka šis bija viens no trim fragmentiem, kas tika izrunāts pietiekami skaidri, lai to sadzirdētu klātesošie.

187:5.3Pēdējais lūgums, ko mirstīgais Jēzus izteica saviem līdzcilvēkiem, bija ap pusdiviem, kad otrreiz viņš teica: “Man slāpst,” un tas pats sardzes kapteinis atkal samitrināja viņa lūpas ar to pašu sūkli, kas bija mērcēts skābajā vīnā, ko tajās dienās parasti sauca par etiķi.

187:5.4Smilšu vētra pieņēmās spēkā, un debesis arvien vairāk satumsa. Karavīri un nelielā ticīgo grupa joprojām stāvēja klāt. Karavīri tupēja pie krusta, saspiedušies kopā, lai pasargātu sevi no griezīgajām smiltīm. Jāņa māte un citi vēroja no attāluma, kur viņi bija nedaudz pasargāti aiz pārkārušās klints. Kad Meistars beidzot izlaida savu pēdējo dvašu, pie viņa krusta pakājes atradās Jānis Zebedejs, viņa brālis Jūda, viņa māsa Rute, Marija Magdalēna un Rebeka, kādreiz no Sepforas.

187:5.5Bija īsi pirms trijiem, kad Jēzus skaļā balsī iesaucās: “Tas ir piepildīts! Tēvs, tavās rokās es nododu savu garu.” Un, kad viņš bija to pateicis, viņš nolieca galvu un beidza dzīves cīņu. Kad romiešu centurions redzēja, kā Jēzus nomira, viņš sita sev pa krūtīm un teica: “Šis patiešām bija taisns vīrs; patiesi viņam bija jābūt Dieva Dēlam.” Un no tās stundas viņš sāka ticēt Jēzum.

187:5.6Jēzus mira karaliski – tāpat kā bija dzīvojis. Viņš brīvi atzina savu ķēniņa statusu un palika situācijas noteicējs visu šo traģisko dienu. Viņš labprātīgi gāja savā apkaunojošajā nāvē pēc tam, kad bija parūpējies par savu izredzēto apustuļu drošību. Viņš gudri savaldīja Pētera nekārtības izraisošo vardarbību un nodrošināja, lai Jānis būtu viņam blakus līdz pat viņa mirstīgās eksistences beigām. Viņš atklāja savu patieso dabu slepkavnieciskajam Sinedrionam un atgādināja Pilātam par savas suverēnās varas avotu kā Dieva Dēls. Viņš devās uz Golgātu, nesot savu krusta šķērskoku, un pabeidza savu mīlošo dāvāšanos, nododot savu mirstīgajā dzīvē iegūto garu Paradīzes Tēvam. Pēc šādas dzīves – un pie šādas nāves – Meistars patiesi varēja teikt: “Tas ir piepildīts.”

187:5.7Tā kā šī bija sagatavošanās diena gan Pashai, gan Sabatam, jūdi nevēlējās, lai šie ķermeņi paliktu redzami Golgātā. Tāpēc viņi gāja pie Pilāta lūgt, lai šiem trim vīriem tiktu salauzti stilbi, lai tie tiktu piebeigti, lai tos varētu noņemt no krustiem un iemest noziedznieku apbedīšanas bedrēs pirms saulrieta. Kad Pilāts dzirdēja šo lūgumu, viņš nekavējoties nosūtīja trīs karavīrus salauzt stilbus un piebeigt Jēzu un abus laupītājus.

187:5.8Kad šie karavīri ieradās Golgātā, viņi attiecīgi izrīkojās ar abiem zagļiem, bet Jēzu viņi atrada jau mirušu, sev par lielu pārsteigumu. Tomēr, lai pārliecinātos par viņa nāvi, viens no karavīriem ar šķēpu iedūra viņam kreisajos sānos. Lai gan bija ierasts, ka krustā sišanas upuri paliek dzīvi pie krusta pat divas vai trīs dienas, Jēzus milzīgās emocionālās ciešanas un akūtās garīgās mokas pielika punktu viņa mirstīgajai dzīvei miesā nedaudz mazāk kā piecarpus stundās.

187:6.2Pēc Meistara nāves Jānis nosūtīja sievietes Jūdas uzraudzībā uz Elijas Marka namu, kur tās uzkavējās visu Sabata dienu. Pats Jānis, būdams jau labi zināms romiešu centurionam, palika Golgātā, līdz ieradās Jāzeps un Nikodēms ar Pilāta rīkojumu, kas pilnvaroja viņus pārņemt Jēzus ķermeni.

187:6.3Tā beidzās traģēdiju un bēdu pilna diena plašam visumam, kura saprāta būtņu miriādes bija nodrebušas pie šokējošā skata, kurā tika sista krustā viņu mīļotā Suverēna cilvēciskā inkarnācija; tās bija satriektas par šo mirstīgo nejūtības un cilvēku perversijas izrādi.