Dokuments 186: TIEŠI PIRMS KRUSTĀ SIŠANASDokuments 186
TIEŠI PIRMS KRUSTĀ SIŠANAS

186:0.1KAD JĒZUS un viņa apsūdzētāji devās ceļā, lai satiktu Herodu, Meistars pagriezās pret Apustuli Jāni un teica: "Jāni, tu neko vairāk manā labā nevari izdarīt. Ej pie manas mātes un atved viņu satikt mani, pirms es mirstu." Kad Jānis dzirdēja Meistara lūgumu, lai gan nevēlējās atstāt viņu vienu starp ienaidniekiem, viņš steidzās uz Betāniju, kur visa Jēzus ģimene bija sapulcējusies, gaidot Martas un Marijas mājā, Lācara māsu, kuru Jēzus uzmodināja no mirušajiem.

186:0.2Vairākas reizes rīta laikā vēstneši bija atnesuši ziņas Martai un Marijai par Jēzus tiesas gaitu. Bet Jēzus ģimene nokļuva Betānijā tikai dažas minūtes pirms Jāņa ierašanās ar Jēzus lūgumu redzēt māti pirms viņa nonāvēšanas. Pēc tam, kad Jānis Cebedejs bija izstāstījis viņiem visu, kas noticis kopš Jēzus aresta pusnaktī, Marija, viņa māte, nekavējoties devās kopā ar Jāni redzēt savu vecāko dēlu. Līdz tam laikam, kad Marija un Jānis sasniedza pilsētu, Jēzus, romiešu karavīru pavadībā, kuriem bija viņš jāsit krustā, jau bija ieradies Golgātā.

186:0.3Kad Marija, Jēzus māte, devās ceļā ar Jāni pie sava dēla, viņa māsa Rute atteicās palikt aizmugurē ar pārējo ģimeni. Tā kā viņa bija apņēmības pilna pavadīt māti, viņas brālis Jūda gāja viņai līdzi. Pārējā Meistara ģimene palika Betānijā Jēkaba vadībā, un gandrīz katru stundu Dāvida Cebedeja vēstneši nesa viņiem ziņojumus par to briesmīgo lietu gaitu – viņu vecākā brāļa, Jēzus no Nācaretes, nonāvēšanu.

186:1.2Visi šie ebreji nicināja Jūdu; viņi uz nodevēju raudzījās tikai ar pilnīgu necieņu. Visu Jēzus tiesas laiku pie Kajafas un viņa parādīšanās laikā pie Pilāta Jūdu mocīja sirdsapziņa par viņa nodevīgo rīcību. Un viņš arī sāka kļūt nedaudz vīlies attiecībā uz atlīdzību, ko viņam vajadzēja saņemt kā samaksu par saviem kā Jēzus nodevēja pakalpojumiem. Viņam nepatika ebreju varas iestāžu aukstums un atturība; tomēr viņš gaidīja, ka tiks dāsni atalgots par savu gļēvulīgo rīcību. Viņš paredzēja, ka tiks izsaukts pilnā Sinedriona sēdē un tur dzirdēs sevi daudzinām, kamēr viņi piešķirs viņam piemērotu godu kā zīmi par lielo pakalpojumu, ko viņš sev glaimoja, ka ir sniedzis savai tautai. Iedomājieties tādēļ šī egoistiskā nodevēja lielo pārsteigumu, kad augstā priestera kalps, uzsitot viņam pa plecu, pasauca viņu tieši ārpus zāles un teica: "Jūda, es esmu iecelts, lai samaksātu tev par Jēzus nodošanu. Šeit ir tava atlīdzība." Un, tā runājot, Kajafas kalps pasniedza Jūdam maisu ar trīsdesmit sudraba gabaliem – laba, veselīga verga pašreizējo cenu.

186:1.3Jūda bija satriekts, mēms. Viņš metās atpakaļ, lai ieietu zālē, bet durvju sargs viņu aizturēja. Viņš gribēja apelēt pie Sinedriona, bet tie viņu neielaida. Jūda nespēja noticēt, ka šie ebreju valdnieki ļautu viņam nodot savus draugus un savu Meistaru un pēc tam piedāvātu viņam kā atlīdzību trīsdesmit sudraba gabalus. Viņš bija pazemots, vīlies un pilnīgi sagrauts. Viņš gāja prom no tempļa, tā sakot, transā. Viņš automātiski iemeta naudas maisu savā dziļajā kabatā, tajā pašā kabatā, kurā viņš tik ilgi bija nēsājis maisu ar apustuļu līdzekļiem. Un viņš klīda ārā cauri pilsētai aiz pūļiem, kas bija ceļā, lai liecinātu par krustā sišanām.

186:1.4No attāluma Jūda redzēja, kā viņi paceļ krusta baļķi ar tam pienaglotu Jēzu, un, to ieraugot, viņš metās atpakaļ uz templi un, izlaužoties garām durvju sargam, atradās Sinedriona priekšā, kas joprojām sēdēja. Nodevējs bija gandrīz bez elpas un ārkārtīgi satraukts, bet viņam izdevās izstostīt šos vārdus: "Es esmu grēkojis ar to, ka nodevu nevainīgas asinis. Jūs esat mani apvainojuši. Jūs esat man piedāvājuši kā atlīdzību par manu pakalpojumu naudu – verga cenu. Es nožēloju, ka esmu to izdarījis; šeit ir jūsu nauda. Es vēlos izbēgt no šī darba vainas."

186:1.5Kad ebreju valdnieki dzirdēja Jūdu, viņi viņu izsmēja. Viens no viņiem, sēžot netālu no vietas, kur stāvēja Jūda, pamāja, ka viņam jāatstāj zāle, un teica: "Tavu Meistaru romieši jau ir nonāvējuši, un, kas attiecas uz tavu vainu, kas mums par daļu? Tas ir tavā ziņā – un vācies prom!"

186:1.6Kad Jūda atstāja Sinedriona palātu, viņš izņēma trīsdesmit sudraba gabalus no maisa un izkaisīja tos pa visu tempļa grīdu. Kad nodevējs atstāja templi, viņš bija gandrīz bez prāta. Jūda tagad gāja cauri grēka patiesās dabas apzināšanās pieredzei. Viss nepareizās rīcības spožums, valdzinājums un reibums bija izgaisis. Tagad ļaundaris stāvēja viens un aci pret aci ar savas vīlušās un sarūgtinātās dvēseles spriedumu. Grēks bija burvīgs un piedzīvojumiem bagāts izdarīšanas brīdī, bet tagad bija jāsastopas ar kailo un neromantisko faktu ražu.

186:1.7Šis kādreizējais debesu valstības vēstnieks uz zemes tagad gāja pa Jeruzalemes ielām, pamests un viens. Viņa izmisums bija bezcerīgs un gandrīz absolūts. Viņš ceļoja tālāk cauri pilsētai un ārpus mūriem, lejup uz briesmīgo Hinnoma ielejas vientulību, kur viņš uzkāpa stāvajās klintīs un, paņēmis sava apmetņa jostu, piesēja vienu galu pie neliela koka, otru apsēja sev ap kaklu un metās pāri kraujai. Pirms viņš bija miris, mezgls, kuru viņa nervozās rokas bija sējušas, atraisījās, un nodevēja ķermenis satriecās gabalos, krītot uz asajām klintīm lejā.

186:2.2Sinedriona tiesas priekšā Jēzus atteicās atbildēt uz viltus liecinieku liecībām. Bija tikai viens jautājums, kas vienmēr izsauca atbildi, vai to uzdeva draugs vai ienaidnieks, un tas bija jautājums par viņa misijas uz zemes dabu un dievišķību. Kad viņam jautāja, vai viņš ir Dieva Dēls, viņš nemainīgi atbildēja. Viņš nelokāmi atteicās runāt, atrodoties ziņkārīgā un ļaunā Heroda klātbūtnē. Pilāta priekšā viņš runāja tikai tad, kad domāja, ka Pilāts vai kāda cita sirsnīga persona varētu tikt rosināta uz labāku patiesības izpratni ar to, ko viņš teica. Jēzus bija mācījis saviem apustuļiem, cik bezjēdzīgi ir mest savas pērles cūkām priekšā, un tagad viņš uzdrošinājās praktizēt to, ko bija mācījis. Viņa uzvedība šajā laikā parādīja cilvēciskās dabas pacietīgu padevību kopā ar dievišķās dabas majestātisko klusēšanu un svinīgo cieņu. Viņš bija pilnībā gatavs apspriest ar Pilātu jebkuru jautājumu, kas saistīts ar pret viņu izvirzītajām politiskajām apsūdzībām – jebkuru jautājumu, kuru viņš atzina par piederīgu pārvaldnieka jurisdikcijai.

186:2.3Jēzus bija pārliecināts, ka Tēva griba ir, lai viņš pakļautos dabiskajai un parastajai cilvēcisko notikumu gaitai tieši tāpat, kā tas jādara ikvienai citai mirstīgai radībai, un tādēļ viņš atteicās izmantot pat savas tīri cilvēciskās pārliecināšanas spējas un daiļrunību, lai ietekmētu savu sociāli tuvredzīgo un garīgi aklo līdzcilvēku intrigu iznākumu. Lai gan Jēzus dzīvoja un mira uz Urantijas, viņa visa cilvēciskā karjera, no pirmā līdz pēdējam brīdim, bija izrāde, kas paredzēta, lai ietekmētu un mācītu visu viņa radīto un nepārtraukti uzturēto visumu.

186:2.4Šie tuvredzīgie ebreji nepiedienīgi kliedza pēc Meistara nāves, kamēr viņš stāvēja tur briesmīgā klusumā, noraugoties uz kādas tautas – sava laicīgā tēva paša ļaužu – nāves ainu.

186:2.5Jēzus bija ieguvis tāda veida cilvēka raksturu, kas spēja saglabāt savu nosvērtību un apliecināt savu cieņu nepārtrauktu un nepamatotu apvainojumu priekšā. Viņu nevarēja iebiedēt. Kad viņam pirmo reizi uzbruka Annas kalps, viņš tikai ierosināja, ka būtu pareizi izsaukt lieciniekus, kas varētu pienācīgi liecināt pret viņu.

186:2.6No sākuma līdz beigām, viņa tā sauktajā tiesā pie Pilāta, debesu pulki, kas to vēroja, nevarēja atturēties no ainas "Pilāts tiesā Jēzus priekšā" pārraidīšanas visumam.

186:2.7Kad viņš stājās Kajafas priekšā un kad visas viltus liecības bija izgāzušās, Jēzus nevilcinājās atbildēt uz augstā priestera jautājumu, tādējādi sniedzot savā liecībā to, ko viņi vēlējās kā pamatu, lai notiesātu viņu par zaimošanu.

186:2.8Meistars nekad neizrādīja ne mazāko interesi par Pilāta labi domātajiem, bet pussirdīgajiem centieniem panākt viņa atbrīvošanu. Viņš patiešām žēloja Pilātu un patiesi centās apgaismot viņa aptumšoto prātu. Viņš bija pilnīgi pasīvs pret visiem romiešu pārvaldnieka aicinājumiem ebrejiem atsaukt savas kriminālās apsūdzības pret viņu. Visā bēdīgajā pārbaudījumā viņš turējās ar vienkāršu cieņu un neuzbāzīgu majestātiskumu. Viņš pat neizteica ne mazākās aizdomas par savu potenciālo slepkavu neiskatumu, kad tie jautāja, vai viņš ir "ebreju karalis". Ar nelielu precizējošu skaidrojumu viņš pieņēma šo apzīmējumu, zinādams, ka, lai gan viņi bija izvēlējušies viņu noraidīt, viņš būs pēdējais, kas sniegs viņiem reālu nacionālo vadību, pat garīgā ziņā.

186:2.9Jēzus šajās tiesās runāja maz, bet viņš pateica pietiekami, lai parādītu visiem mirstīgajiem, kādu cilvēka raksturu cilvēks var pilnveidot sadarbībā ar Dievu, un lai atklātu visam visumam veidu, kādā Dievs var izpausties radības dzīvē, kad šāda radība patiesi izvēlas darīt Tēva gribu, tādējādi kļūstot par aktīvu dzīvā Dieva dēlu.

186:2.10Viņa mīlestība pret nezinošajiem mirstīgajiem ir pilnībā atklāta viņa pacietībā un lielajā savaldībā, saskaroties ar rupju karavīru un nedomājošu kalpu izsmieklu, sitieniem un pļaukām. Viņš pat nebija dusmīgs, kad viņi aizsēja viņam acis un, izsmejoši sitot viņam pa seju, sauca: "Pravieto mums, kas tas bija, kas tev iesita."

186:2.11Pilāts runāja patiesāk, nekā viņš to apzinājās, kad pēc tam, kad Jēzus bija šaustīts, viņš stādīja viņu priekšā pūlim, izsaucoties: "Lūk, cilvēks!" Patiesi, baiļu pārņemtais romiešu pārvaldnieks nemaz nesapņoja, ka tieši tajā brīdī visums stāvēja miera stājā, noraugoties uz šo unikālo ainu, kurā tā mīļotais Suverēns tika pakļauts pazemojumam, ciešot no savu aptumšoto un degradēto mirstīgo pavalstnieku izsmiekla un sitieniem. Un, kad Pilāts runāja, visā Nebadonā atbalsojās: "Lūk, Dievs un cilvēks!" Visā visumā neskaitāmi miljoni kopš tās dienas ir turpinājuši skatīt šo cilvēku, kamēr Havonas Dievs, visumu visuma augstākais valdnieks, pieņem cilvēku no Nācaretes kā šī laika un telpas vietējā visuma mirstīgo radību ideāla piepildījumu. Savā nepārspējamajā dzīvē viņš nekad nebeidza atklāt Dievu cilvēkam. Tagad, šajās savas mirstīgās karjeras pēdējās epizodēs un tai sekojošajā nāvē, viņš veica jaunu un aizkustinošu cilvēka atklāsmi Dievam.

186:3.2Tiklīdz Pilāts nodeva Jēzu romiešu karavīriem krustā sišanai, vēstnesis steidzās uz Ģetzemani, lai informētu Dāvidu, un piecu minūšu laikā skrējēji bija ceļā uz Betsaidu, Pellu, Filadelfiju, Sidonu, Sihemu, Hebronu, Damasku un Aleksandriju. Un šie vēstneši nesa ziņu, ka Jēzu drīz sitīs krustā romieši pēc ebreju valdnieku uzstājīga pieprasījuma.

186:3.3Visas šīs traģiskās dienas garumā, līdz beidzot tika izsūtīta ziņa, ka Meistars ir guldīts kapā, Dāvids sūtīja vēstnešus apmēram ik pēc pusstundas ar ziņojumiem apustuļiem, grieķiem un Jēzus laicīgajai ģimenei, kas bija sapulcējusies Lācara mājā Betānijā. Kad vēstneši devās prom ar ziņu, ka Jēzus ir apglabāts, Dāvids atlaida savu vietējo skrējēju korpusu uz Pashā svinībām un gaidāmo atpūtas sabatu, instruējot viņus klusi ziņot viņam svētdienas rītā Nikodēma mājā, kur viņš plānoja slēpties dažas dienas kopā ar Andreju un Sīmani Pēteri.

186:3.4Šis savdabīgi domājošais Dāvids Cebedejs bija vienīgais no vadošajiem Jēzus mācekļiem, kurš sliecās burtiski un lietišķi uztvert Meistara apgalvojumu, ka viņš mirs un "trešajā dienā augšāmcelsies". Dāvids reiz bija dzirdējis viņu izsakām šo pareģojumu un, būdams burtiska prāta cilvēks, tagad plānoja sapulcināt savus vēstnešus agri svētdienas rītā pie Nikodēma mājas, lai viņi būtu gatavi izplatīt ziņas gadījumā, ja Jēzus pieceltos no mirušajiem. Dāvids drīz atklāja, ka neviens no Jēzus sekotājiem negaida viņu atgriežamies tik drīz no kapa; tādēļ viņš maz runāja par savu pārliecību un neko neteica par visu savu vēstnešu spēku mobilizāciju agri svētdienas rītā, izņemot skrējējus, kas piektdienas priekšpusdienā bija nosūtīti uz tālām pilsētām un ticīgo centriem.

186:3.5Un tā šie Jēzus sekotāji, izkaisīti pa Jeruzalemi un tās apkārtni, tajā naktī piedalījās Pashā mielastā un nākamajā dienā palika noslēgtībā.

186:4.2Bija nedaudz pēc pulksten astoņiem, kad Pilāts nodeva Jēzu karavīriem, un nedaudz pirms deviņiem, kad viņi devās uz krustā sišanas vietu. Šajā vairāk nekā pusstundas laikā Jēzus neteica ne vārda. Liela visuma izpildvaras darbs bija praktiski apstājies. Gabriels un galvenie Nebadona valdnieki bija vai nu sapulcējušies šeit uz Urantijas, vai arī cieši sekoja erceņģeļu kosmosa ziņojumiem, cenšoties būt informēti par to, kas notiek ar Cilvēka Dēlu uz Urantijas.

186:4.3Līdz brīdim, kad karavīri bija gatavi doties ar Jēzu uz Golgātu, viņus bija sākusi iespaidot viņa neparastā nosvērtība un ārkārtējā cieņa, viņa klusēšana bez sūdzībām.

186:4.4Liela daļa kavēšanās, uzsākot ceļu ar Jēzu uz krustā sišanas vietu, bija saistīta ar priekšnieka pēdējā brīža lēmumu ņemt līdzi divus laupītājus, kuri bija notiesāti uz nāvi; tā kā Jēzu bija paredzēts sist krustā tajā rītā, romiešu priekšnieks domāja, ka šie divi tikpat labi varētu mirt kopā ar viņu, nevis gaidīt Pashā svinību beigas.

186:4.5Tiklīdz laupītājus varēja sagatavot, viņus ieveda pagalmā, kur viņi uzlūkoja Jēzu – viens no viņiem pirmo reizi, bet otrs bieži bija dzirdējis viņu runājam gan templī, gan daudzus mēnešus iepriekš Pellas nometnē.

186:5.2Tas bija cilvēks, nevis Dievs, kurš plānoja un izpildīja Jēzus nāvi pie krusta. Tiesa, Tēvs atteicās iejaukties cilvēcisko notikumu gaitā uz Urantijas, bet Tēvs Paradīzē nenolēma, nepieprasīja un neģērēja sava Dēla nāvi tādu, kāda tā tika veikta uz zemes. Tas ir fakts, ka tādā vai citādā veidā, agrāk vai vēlāk, Jēzum būtu bijis jāatbrīvojas no sava mirstīgā ķermeņa, savas inkarnācijas miesā, bet viņš būtu varējis veikt šādu uzdevumu neskaitāmos veidos, nemirstot pie krusta starp diviem laupītājiem. Tas viss bija cilvēka, nevis Dieva darbs.

186:5.3Meistara kristīšanas laikā viņš jau bija pabeidzis nepieciešamās pieredzes tehniku uz zemes un miesā, kas bija nepieciešama viņa septītās un pēdējās visuma dāvāšanas pabeigšanai. Tieši šajā laikā Jēzus pienākums uz zemes bija izpildīts. Visa dzīve, ko viņš dzīvoja pēc tam, un pat viņa nāves veids, bija tīri personīga kalpošana no viņa puses viņa mirstīgo radību labklājībai un pacilāšanai šajā pasaulē un citās pasaulēs.

186:5.4Labo ziņu evaņģēlijs, ka mirstīgais cilvēks ticībā var kļūt garā apzināts, ka viņš ir Dieva dēls, nav atkarīgs no Jēzus nāves. Tiesa, patiešām, visu šo valstības evaņģēliju ir ārkārtīgi izgaismojusi Meistara nāve, bet vēl vairāk – viņa dzīve.

186:5.5Viss, ko Cilvēka Dēls teica vai darīja uz zemes, ievērojami izdaiļoja doktrīnas par dēlību ar Dievu un cilvēku brālību, bet šīs būtiskās attiecības starp Dievu un cilvēkiem ir neatņemamas visuma faktos par Dieva mīlestību pret savām radībām un dievišķo Dēlu iedzimto žēlsirdību. Šīs aizkustinošās un dievišķi skaistās attiecības starp cilvēku un viņa Radītāju šajā pasaulē un visās citās visumu visumā ir pastāvējušas no mūžības; un tās nekādā ziņā nav atkarīgas no šiem periodiskajiem Dieva Radītāju Dēlu dāvāšanas aktiem, kuri tādējādi pieņem savu radīto intelektu dabu un līdzību kā daļu no cenas, kas viņiem jāmaksā par neierobežotas suverenitātes galīgo iegūšanu pār saviem attiecīgajiem vietējiem visumiem.

186:5.6Tēvs debesīs mīlēja mirstīgo cilvēku uz zemes tieši tikpat daudz pirms Jēzus dzīves un nāves uz Urantijas, kā viņš to darīja pēc šīs transcendentālās cilvēka un Dieva līdzdalības izrādes. Šis varenais darījums – Nebadona Dieva inkarnācija kā cilvēkam uz Urantijas – nevarēja palielināt mūžīgā, bezgalīgā un Vispārējā Tēva atribūtus, bet tas bagātināja un apgaismoja visus citus Nebadona visuma administratorus un radības. Lai gan Tēvs debesīs nemīl mūs vairāk šīs Mihaila dāvāšanas dēļ, visi citi debesu intelekti mīl. Un tas ir tāpēc, ka Jēzus ne tikai veica Dieva atklāsmi cilvēkam, bet viņš arī tāpat veica jaunu cilvēka atklāsmi Dieviem un visumu visuma debesu intelektiem.

186:5.7Jēzus nemirst kā upuris par grēku. Viņš negrasās izpirkt cilvēces iedzimto morālo vainu. Cilvēcei nav šādas rasu vainas Dieva priekšā. Vaina ir tīri personīga grēka un apzinātas, tīšas sacelšanās pret Tēva gribu un viņa Dēlu administrāciju jautājums.

186:5.8Grēkam un sacelšanās aktam nav nekā kopīga ar Dieva Paradīzes Dēlu fundamentālo dāvāšanas plānu, lai gan mums šķiet, ka glābšanas plāns ir dāvāšanas plāna provizoriska iezīme.

186:5.9Dieva glābšana Urantijas mirstīgajiem būtu bijusi tikpat efektīva un nemaldīgi droša, ja Jēzus nebtu ticis nonāvēts ar nezinošu mirstīgo nežēlīgajām rokām. Ja Meistaru būtu labvēlīgi uzņēmuši zemes mirstīgie un viņš būtu aizgājis no Urantijas, brīvprātīgi atsakoties no savas dzīvības miesā, fakts par Dieva mīlestību un Dēla žēlsirdību – fakts par dēlību ar Dievu – nekādā veidā nebūtu ticis ietekmēts. Jūs, mirstīgie, esat Dieva dēli, un ir nepieciešama tikai viena lieta, lai padarītu šādu patiesību faktisku jūsu personīgajā pieredzē, un tā ir jūsu garā dzimusī ticība.