179:0.1Šīs ceturtdienas pēcpusdienā, kad Filips atgādināja Meistaram par tuvojošos Pasā un apvaicājās par viņa plāniem tā svinēšanai, viņam prātā bija Pasā vakarēdiens, kas bija jāēd nākamās dienas, piektdienas, vakarā. Bija pieņemts sākt gatavošanos Pasā svinībām ne vēlāk kā iepriekšējās dienas pusdienlaikā. Un, tā kā jūdi dienas sākumu skaitīja no saulrieta, tas nozīmēja, ka sestdienas Pasā vakarēdiens tiktu ēsts piektdienas vakarā, kādu laiku pirms pusnakts stundas.
179:0.2Tāpēc apustuļi bija pilnīgā neizpratnē, dzirdot Meistara paziņojumu, ka viņi svinēs Pasā vienu dienu agrāk. Viņi domāja, vismaz daži no viņiem, ka viņš zināja, ka tiks arestēts pirms Pasā vakarēdiena laika piektdienas vakarā, un tāpēc sasauca viņus kopā uz īpašu vakarēdienu šajā ceturtdienas vakarā. Citi domāja, ka tas ir vienkārši īpašs gadījums, kam jānotiek pirms parastajām Pasā svinībām.
179:0.3Apustuļi zināja, ka Jēzus bija svinējis citus Pasā svētkus bez jēra; viņi zināja, ka viņš personīgi nepiedalījās nekādos ebreju sistēmas upurēšanas rituālos. Viņš daudzas reizes bija baudījis Pasā jēru kā viesis, bet vienmēr, kad viņš bija namatēvs, jērs netika pasniegts. Apustuļiem nebūtu bijis liels pārsteigums redzēt, ka jērs tiek izlaists pat Pasā vakarā, un, tā kā šis vakarēdiens tika rīkots vienu dienu agrāk, viņi par tā trūkumu nedomāja neko.
179:0.4Saņēmuši Jāņa Marka tēva un mātes sniegtos sveicienus, apustuļi nekavējoties devās uz augšistabu, kamēr Jēzus uzkavējās, lai aprunātos ar Marka ģimeni.
179:0.5Jau iepriekš bija norunāts, ka Meistars šo notikumu svinēs vienatnē ar saviem divpadsmit apustuļiem; tāpēc netika norīkoti kalpi, kas viņus apkalpotu.
179.1VĒLME PĒC PRIEKŠROCĪBĀM
179:1.1Kad Jānis Marks bija novedis apustuļus augšstāvā, viņi ieraudzīja lielu un plašu telpu, kas bija pilnībā iekārtota vakarēdienam, un ievēroja, ka maize, vīns, ūdens un garšaugi bija sagatavoti vienā galda galā. Izņemot galu, uz kura atradās maize un vīns, šo garo galdu ieskāva trīspadsmit zviļņi, tieši tādi, kādi tiktu sagādāti Pasā svinībām turīgā ebreju ģimenē.
179:1.2Ieejot šajā augšistabā, divpadsmitnieks pamanīja tieši pie durvīm ūdens krūzes, bļodas un dvieļus viņu putekļaino kāju mazgāšanai; un, tā kā nebija norīkots neviens kalps, kas veiktu šo pakalpojumu, apustuļi sāka lūkoties cits uz citu, tiklīdz Jānis Marks viņus bija atstājis, un katrs sāka domāt pie sevis: Kurš mazgās mūsu kājas? Un katrs tāpat domāja, ka tas nebūs viņš, kurš tādējādi izskatītos kā kalps pārējiem.
179:1.3Stāvot tur un savās sirdīs diskutējot, viņi aplūkoja galda sēdvietu izkārtojumu, ievērojot augstāko namatēva dīvānu ar vienu zvilni pa labi un vienpadsmit izkārtotiem ap galdu līdz pat vietai iepretim šai otrajai goda vietai namatēvam pa labi.
179:1.4Viņi gaidīja Meistaru ierodamies jebkurā brīdī, bet bija neziņā, vai viņiem vajadzētu apsēsties pašiem vai gaidīt viņa ierašanos un paļauties, ka viņš ierādīs viņiem vietas. Kamēr viņi vilcinājās, Jūda piegāja pie goda vietas pa kreisi no namatēva un lika manīt, ka plāno tur zvilnēt kā priviliģētais viesis. Šī Jūdas rīcība nekavējoties izraisīja karstu strīdu pārējo apustuļu starpā. Tiklīdz Jūda bija ieņēmis goda vietu, Jānis Zebedejs pieteica pretendenzijas uz nākamo vēlamo vietu, to, kas atradās pa labi no namatēva. Sīmanis Pēteris bija tik saniknots par šādu Jūdas un Jāņa izvēlēto pozīciju pieņemšanu, ka, pārējiem dusmīgajiem apustuļiem noraugoties, viņš nogāja gar visu galdu un ieņēma vietu uz zemākā zviļņa, sēdvietu kārtības beigās un tieši pretī tai, kuru izvēlējās Jānis Zebedejs. Tā kā citi bija sagrābuši augstās vietas, Pēteris izdomāja izvēlēties zemāko, un viņš to darīja ne tikai protestējot pret savu brāļu nepiedienīgo lepnību, bet ar cerību, ka Jēzus, kad viņš atnāks un ieraudzīs viņu vismazākā goda vietā, pasauks viņu uz augstāku, tādējādi izstumjot kādu, kurš bija uzdrošinājies pats sevi pagodināt.
179:1.5Tā kā augstākā un zemākā pozīcija bija ieņemtas, pārējie apustuļi izvēlējās vietas – daži netālu no Jūdas un daži netālu no Pētera, līdz visi bija izvietojušies. Viņi sēdēja ap U-veida galdu uz šiem zviļņiem šādā secībā: pa labi no Meistara – Jānis; pa kreisi – Jūda, Sīmanis Zelots, Matejs, Jēkabs Zebedejs, Andrejs, Alfeja dvīņi, Filips, Natanaēls, Toms un Sīmanis Pēteris.
179:1.6Viņi ir sapulcējušies, lai, vismaz garā, svinētu institūciju, kas bija senāka par pašu Mozu un attiecās uz laikiem, kad viņu tēvi bija vergi Ēģiptē. Šis vakarēdiens ir viņu pēdējā tikšanās ar Jēzu, un pat tik svinīgos apstākļos, Jūdas vadībā, apustuļi atkal ļaujas savai vecajai nosliecei uz godu, priekšrocībām un personīgo paaugstināšanos.
179:1.7Viņi joprojām bija aizņemti, izsakot dusmīgus pārmetumus, kad durvīs parādījās Meistars, kur viņš brīdi vilcinājās, sejā lēnām iezogoties vilšanās izteiksmei. Bez komentāriem viņš devās uz savu vietu un neizjauca viņu sēdvietu izkārtojumu.
179:1.8Tagad viņi bija gatavi sākt vakarēdienu, izņemot to, ka viņu kājas joprojām bija nemazgātas, un viņi bija jebkādā, tikai ne patīkamā noskaņojumā. Kad Meistars ieradās, viņi joprojām bija aizņemti, izsakot nekomplimentāras piezīmes cits par citu, nemaz nerunājot par to domām, kuriem bija pietiekama emocionālā kontrole, lai atturētos no publiskas savu jūtu izpaušanas.
179.2VAKARĒDIENA SĀKUMS
179:2.1Dažus mirkļus pēc tam, kad Meistars bija ieņēmis savu vietu, netika runāts ne vārds. Jēzus viņus visus pārlaida ar skatienu un, mazinot spriedzi ar smaidu, teica: “Es esmu ļoti vēlējies ēst šo Pasā kopā ar jums. Es gribēju ēst kopā ar jums vēl vienu reizi, pirms es ciešu, un, saprotot, ka mana stunda ir pienākusi, esmu noorganizējis šo vakarēdienu ar jums šovakar, jo, kas attiecas uz rītdienu, mēs visi esam Tēva rokās, kura gribu esmu nācis izpildīt. Es vairs neēdīšu kopā ar jums, līdz jūs sēdēsiet kopā ar mani valstībā, kuru mans Tēvs man dos, kad būšu pabeidzis to, kādēļ viņš mani sūtīja šajā pasaulē.”
179:2.2Pēc tam, kad vīns un ūdens bija sajaukti, viņi atnesa kausu Jēzum, kurš, saņēmis to no Tadeja rokas, turēja to, kamēr teica pateicību. Un, kad viņš bija beidzis teikt pateicību, viņš teica: “Ņemiet šo kausu un sadaliet to savā starpā, un, kad jūs no tā dzerat, apzinieties, ka es vairs nedzeršu ar jums vīna koka augļus, jo šis ir mūsu pēdējais vakarēdiens. Kad mēs atkal šādi sēdēsim, tas būs nākamajā valstībā.”
179:2.3Jēzus sāka tā runāt ar saviem apustuļiem, jo zināja, ka viņa stunda ir pienākusi. Viņš saprata, ka ir pienācis laiks, kad viņam jāatgriežas pie Tēva, un ka viņa darbs uz zemes ir gandrīz pabeigts. Meistars zināja, ka viņš ir atklājis Tēva mīlestību uz zemes un parādījis viņa žēlsirdību cilvēcei, un ka viņš ir pabeidzis to, kādēļ nāca pasaulē, pat līdz visas varas un autoritātes saņemšanai debesīs un uz zemes. Tāpat viņš zināja, ka Jūda Iskariots bija pilnībā nolēmis nodot viņu šonakt viņa ienaidnieku rokās. Viņš pilnībā apzinājās, ka šī nodevīgā rīcība bija Jūdas darbs, bet ka tā iepriecināja arī Luciferu, Sātanu un Kaligastiju, tumsas princi. Taču viņš nebaidījās ne no viena no tiem, kas tiecās pēc viņa garīgās sakāves, ne vairāk kā viņš baidījās no tiem, kas centās panākt viņa fizisko nāvi. Meistaram bija tikai viena raize, un tā bija par viņa izredzēto sekotāju drošību un pestīšanu. Un tā, ar pilnu apziņu, ka Tēvs visas lietas ir nodevis viņa varā, Meistars tagad gatavojās izspēlēt līdzību par brāļu mīlestību.
179.3APUSTUĻU KĀJU MAZGĀŠANA
179:3.1Pēc pirmā Pasā kausa izdzeršanas namatēvam bija ebreju paraža piecelties no galda un nomazgāt rokas. Vēlāk maltītes laikā un pēc otrā kausa visi viesi tāpat piecēlās un nomazgāja rokas. Tā kā apustuļi zināja, ka viņu Meistars nekad neievēroja šos ceremoniālās roku mazgāšanas rituālus, viņi bija ļoti ziņkārīgi uzzināt, ko viņš plāno darīt, kad pēc šī pirmā kausa baudīšanas viņš piecēlās no galda un klusēdams devās uz durvju pusi, kur bija novietotas ūdens krūzes, bļodas un dvieļi. Un viņu ziņkāre pārauga izbrīnā, redzot, ka Meistars novelk savu virsdrēbi, apjožas ar dvieli un sāk liet ūdeni vienā no kāju mazgājamām bļodām. Iedomājieties šo divpadsmit vīru pārsteigumu, kuri tik nesen bija atteikušies mazgāt cits citam kājas un kuri bija iesaistījušies tik nepiedienīgos strīdos par goda vietām pie galda, redzot viņu dodamies apkārt neaizņemtajam galda galam uz svielu zemāko vietu, kur zvilnēja Sīmanis Pēteris, un, nometies ceļos kalpa pozā, gatavojamies mazgāt Sīmaņa kājas. Kad Meistars nometās ceļos, visi divpadsmit piecēlās kājās kā viens vīrs; pat nodevīgais Jūda uz brīdi tik tālu aizmirsa savu nekrietnību, ka piecēlās kopā ar saviem apustuļu brāļiem šajā pārsteiguma, cieņas un pilnīga izbrīna izpausmē.
179:3.2Tur stāvēja Sīmanis Pēteris, lūkojoties lejup sava Meistara augšupvērstajā sejā. Jēzus neko neteica; nebija nepieciešams, lai viņš runātu. Viņa attieksme skaidri atklāja, ka viņš ir nodomājis mazgāt Sīmaņa Pētera kājas. Neskatoties uz viņa miesas vājībām, Pēteris mīlēja Meistaru. Šis Galilejas zvejnieks bija pirmā cilvēciskā būtne, kas no visas sirds noticēja Jēzus dievišķībai un pilnībā un publiski apliecināja šo ticību. Un Pēteris kopš tā laika nekad nebija pa īstam šaubījies par Meistara dievišķo dabu. Tā kā Pēteris savā sirdī tik ļoti godāja un cienīja Jēzu, nebija dīvaini, ka viņa dvēsele pretojās domai par Jēzus nomešanos ceļos viņa priekšā zema kalpa pozā un piedāvājumu mazgāt viņa kājas, kā to darītu vergs. Kad Pēteris beidzot pietiekami savāca savas domas, lai uzrunātu Meistaru, viņš izteica visu savu apustuļu brāļu sirds sajūtas.
179:3.3Pēc dažiem šī lielā apmulsuma mirkļiem Pēteris teica: “Meistar, vai tu tiešām domā mazgāt man kājas?” Un tad, lūkojoties augšup Pētera sejā, Jēzus teica: “Tu varbūt pilnībā nesaproti, ko es gatavojos darīt, bet vēlāk tu uzzināsi visu šo lietu nozīmi.” Tad Sīmanis Pēteris, dziļi ievelkot elpu, teica: “Meistar, tu nekad nemazgāsi man kājas!” Un katrs no apustuļiem pamāja ar galvu, apstiprinot Pētera stingro atteikuma deklarāciju ļaut Jēzum tā pazemoties viņu priekšā.
179:3.4Šīs neparastās ainas dramatiskais valdzinājums sākumā aizkustināja pat Jūdas Iskariota sirdi; bet, kad viņa tukšprātīgais intelekts sprieda tiesu par šo izrādi, viņš secināja, ka šis pazemības žests ir tikai vēl viena epizode, kas pārliecinoši pierāda, ka Jēzus nekad nekvalificēsies kā Izraēla atbrīvotājs un ka viņš nav kļūdījies lēmumā pamest Meistara lietu.
179:3.5Kamēr viņi visi tur stāvēja elpu aizraujošā izbrīnā, Jēzus teica: “Pēteri, es paziņoju, ka, ja es nemazgāšu tavas kājas, tev nebūs daļas ar mani tajā, ko es gatavojos veikt.” Kad Pēteris dzirdēja šo paziņojumu, kas bija saistīts ar to, ka Jēzus turpināja mesties ceļos pie viņa kājām, viņš pieņēma vienu no tiem aklas piekrišanas lēmumiem, pakļaujoties tā cilvēka vēlmei, kuru viņš cienīja un mīlēja. Kad Sīmanim Pēterim sāka aust gaisma, ka šai piedāvātajai kalpošanas izrādei ir piesaistīta kāda nozīme, kas nosaka cilvēka turpmāko saistību ar Meistara darbu, viņš ne tikai samierinājās ar domu ļaut Jēzum mazgāt viņa kājas, bet savā raksturīgajā un straujajā veidā teica: “Tad, Meistar, mazgā ne tikai manas kājas, bet arī manas rokas un manu galvu.”
179:3.6Kad Meistars gatavojās sākt mazgāt Pētera kājas, viņš teica: “Tam, kurš jau ir tīrs, vajag nomazgāt tikai kājas. Jūs, kas sēžat ar mani šovakar, esat tīri — bet ne visi. Bet jūsu kāju putekļiem vajadzēja būt nomazgātiem, pirms jūs sēdāties pie galda ar mani. Un turklāt es veikšu šo pakalpojumu jums kā līdzību, lai ilustrētu jauna baušļa nozīmi, kuru es jums tūlīt došu.”
179:3.7Tādā pašā veidā Meistars klusēdams apgāja ap galdu, mazgājot savu divpadsmit apustuļu kājas, nepaejot garām pat Jūdam. Kad Jēzus bija pabeidzis mazgāt divpadsmitnieka kājas, viņš uzvilka savu apmetni, atgriezās savā namatēva vietā un, pārlaidis skatienu saviem apjukušajiem apustuļiem, teica:
179:3.8“Vai jūs tiešām saprotat, ko es jums esmu izdarījis? Jūs saucat mani par Meistaru, un jūs labi sakāt, jo tāds es esmu. Ja tad Meistars ir mazgājis jūsu kājas, kāpēc jūs nebijāt ar mieru mazgāt cits cita kājas? Kāda mācība jums būtu jāgūst no šīs līdzības, kurā Meistars tik labprātīgi veic to pakalpojumu, ko viņa brāļi nebija ar mieru darīt cits citam? Patiesi, patiesi es jums saku: Kalps nav lielāks par savu kungu; nedz arī sūtnis ir lielāks par to, kas viņu sūta. Jūs esat redzējuši kalpošanas ceļu manā dzīvē jūsu vidū, un svētīti esat jūs, kam būs žēlastības pilnā drosme tā kalpot. Bet kāpēc jūs tik lēni mācāties, ka diženuma noslēpums garīgajā valstībā nav līdzīgs varas metodēm materiālajā pasaulē?
179:3.9“Kad es ienācu šajā telpā šovakar, jūs nebijāt apmierināti, lepni atsakoties mazgāt cits cita kājas, bet jums vēl bija jāsāk strīdēties savā starpā par to, kuram pienākas goda vietas pie mana galda. Šādu godu meklē farizeji un šīs pasaules bērni, bet tā tam nevajadzētu būt starp debesu valstības sūtņiem. Vai jūs nezināt, ka pie mana galda nevar būt priekšrocību vietas? Vai jūs nesaprotat, ka es mīlu katru no jums tāpat kā pārējos? Vai jūs nezināt, ka vieta vistuvāk man, kā cilvēki uzskata šādu godu, nevar nozīmēt neko attiecībā uz jūsu stāvokli debesu valstībā? Jūs zināt, ka pagānu karaļi valda pār saviem padotajiem, kamēr tos, kas īsteno šo varu, dažkārt sauc par labdariem. Bet debesu valstībā tā nebūs. Tas, kurš gribētu būt liels jūsu vidū, lai kļūst kā jaunākais; bet tas, kurš gribētu būt galvenais, lai kļūst kā tas, kurš kalpo. Kurš ir lielāks, tas, kurš sēž pie galda, vai tas, kurš kalpo? Vai parasti netiek uzskatīts, ka tas, kurš sēž pie galda, ir lielāks? Bet jūs ievērosiet, ka es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo. Ja jūs esat ar mieru kļūt par līdzgaitniekiem-kalpiem kopā ar mani Tēva gribas pildīšanā, nākamajā valstībā jūs sēdēsiet kopā ar mani varā, joprojām pildot Tēva gribu nākotnes godībā.”
179:3.10Kad Jēzus bija beidzis runāt, Alfeja dvīņi atnesa maizi un vīnu kopā ar rūgtajiem garšaugiem un žāvēto augļu pastu nākamajam Pēdējā Vakarēdiena ēdienam.
179.4PĒDĒJIE VĀRDI NODEVĒJAM
179:4.1Dažas minūtes apustuļi ēda klusēdami, bet Meistara jautrās izturēšanās ietekmē viņi drīz vien tika iesaistīti sarunās, un drīz vien maltīte turpinājās tā, it kā nekas ārkārtējs nebūtu noticis, kas traucētu šī neparastā notikuma jautrībai un sociālajai saskaņai. Pēc kāda laika, apmēram maltītes otrā ēdiena vidū, Jēzus, pārlaidis viņiem skatienu, teica: “Es jums esmu teicis, cik ļoti vēlējos baudīt šo vakarēdienu kopā ar jums, un, zinot, kā ļaunie tumsas spēki ir sazvērējušies, lai panāktu Cilvēka Dēla nāvi, es nolēmu ēst šo vakarēdienu kopā ar jums šajā slepenajā telpā un dienu pirms Pasā, jo rītvakar šajā laikā es vairs nebūšu kopā ar jums. Esmu jums vairākkārt teicis, ka man jāatgriežas pie Tēva. Tagad mana stunda ir pienākusi, bet nebija nepieciešams, lai viens no jums nodotu mani manu ienaidnieku rokās.”
179:4.2Kad divpadsmitnieks to dzirdēja, jau zaudējuši lielu daļu savas pašpārliecinātības un iedomības kāju mazgāšanas līdzības un Meistara sekojošās runas dēļ, viņi sāka lūkoties cits uz citu, kamēr apmulsušos toņos viņi vilcinoties jautāja: “Vai tas esmu es?” Un, kad viņi visi bija tā pajautājuši, Jēzus teica: “Lai gan ir nepieciešams, lai es dodos pie Tēva, nebija nepieciešams, lai viens no jums kļūtu par nodevēju, lai piepildītu Tēva gribu. Tas ir slēptā ļaunuma auglis sirdī tam, kurš nespēja mīlēt patiesību ar visu savu dvēseli. Cik mānīgs ir intelektuālais lepnums, kas nāk pirms garīgā kritiena! Mans daudzu gadu draugs, kurš pat tagad ēd manu maizi, būs ar mieru mani nodot, pat kamēr viņš tagad mērc savu roku ar mani traukā.”
179:4.3Un, kad Jēzus bija tā runājis, viņi visi atkal sāka jautāt: “Vai tas esmu es?” Un, kad Jūda, sēdēdams pa kreisi no sava Meistara, atkal jautāja: “Vai tas esmu es?” Jēzus, iemērcot maizi garšaugu traukā, pasniedza to Jūdam, sakot: “Tu to teici.” Bet pārējie nedzirdēja Jēzu runājam ar Jūdu. Jānis, kurš zvilnēja pie Jēzus labās rokas, noliecās un jautāja Meistaram: “Kurš tas ir? Mums vajadzētu zināt, kurš tas ir, kas izrādījies neuzticīgs savam pienākumam.” Jēzus atbildēja: “Jau esmu jums teicis, tieši tas, kuram es devu kumosu.” Bet namatēvam bija tik dabiski dot kumosu tam, kurš sēdēja viņam blakus pa kreisi, ka neviens no viņiem nepievērsa tam uzmanību, lai gan Meistars bija tik skaidri runājis. Bet Jūda sāpīgi apzinājās Meistara vārdu nozīmi, kas bija saistīti ar viņa rīcību, un viņš kļuva bailīgs, ka viņa brāļi arī tagad apzinās, ka viņš ir nodevējs.
179:4.4Pēteris bija ļoti satraukts par teikto un, noliecies uz priekšu pār galdu, viņš uzrunāja Jāni: “Pajautā viņam, kurš tas ir, vai, ja viņš tev ir teicis, pasaki man, kurš ir nodevējs.”
179:4.5Jēzus pārtrauca viņu čukstēšanu, sakot: “Es skumstu, ka šim ļaunumam bija jānotiek, un cerēju pat līdz šai stundai, ka patiesības spēks varētu triumfēt pār ļaunuma maldiem, bet šādas uzvaras netiek gūtas bez patiesas mīlestības ticības patiesībai. Es nebūtu jums stāstījis šīs lietas šajā mūsu pēdējā vakarēdienā, bet es vēlos jūs brīdināt par šīm bēdām un tā sagatavot jūs tam, kas tagad ir pār mums. Esmu jums to stāstījis, jo vēlos, lai jūs atcerētos pēc tam, kad būšu aizgājis, ka es zināju par visām šīm ļaunajām sazvērestībām un ka es jūs brīdināju par savu nodošanu. Un es daru to visu tikai tāpēc, lai jūs tiktu stiprināti kārdinājumiem un pārbaudījumiem, kas ir tieši priekšā.”
179:4.6Kad Jēzus bija tā runājis, noliecies pret Jūdu, viņš teica: “Ko tu esi nolēmis darīt, dari ātri.” Un, kad Jūda dzirdēja šos vārdus, viņš piecēlās no galda un steidzīgi atstāja telpu, izejot naktī, lai darītu to, ko viņš bija apņēmies paveikt. Kad pārējie apustuļi redzēja Jūdu steidzamies prom pēc tam, kad Jēzus bija ar viņu runājis, viņi domāja, ka viņš ir devies sagādāt kaut ko papildu vakarēdienam vai veikt kādu citu uzdevumu Meistaram, jo viņi pieņēma, ka viņš joprojām nēsā maku.
179:4.7Jēzus tagad zināja, ka neko nevar darīt, lai atturētu Jūdu no kļūšanas par nodevēju. Viņš sāka ar divpadsmit — tagad viņam bija vienpadsmit. Viņš izvēlējās sešus no šiem apustuļiem, un, lai gan Jūda bija starp tiem, kurus izvirzīja viņa pirmie izvēlētie apustuļi, tomēr Meistars viņu pieņēma un līdz pat šai stundai bija darījis visu iespējamo, lai viņu svētītu un glābtu, tieši tāpat kā viņš bija strādājis pārējo miera un pestīšanas labā.
179:4.8Šis vakarēdiens ar tā maigajām epizodēm un mīkstinošajiem pieskārieniem bija Jēzus pēdējais aicinājums aizejošajam Jūdam, bet tas bija veltīgi. Brīdinājums, pat ja tas tiek izteikts vistaktiskākajā veidā un nodots vislaipnākajā garā, parasti tikai pastiprina naidu un uzkurina ļauno apņēmību pilnībā īstenot savus egoistiskos projektus, kad mīlestība reiz ir patiesi mirusi.
179.5PIEMIŅAS VAKARĒDIENA IEDIBINĀŠANA
179:5.1Kad viņi atnesa Jēzum trešo vīna kausu, “svētības kausu”, viņš piecēlās no zviļņa un, paņēmis kausu rokās, svētīja to, sakot: “Ņemiet šo kausu, jūs visi, un dzeriet no tā. Šis būs manas piemiņas kauss. Šis ir žēlastības un patiesības jauna laikmeta svētības kauss. Tas jums būs dievišķā Patiesības Gara dāvāšanas un kalpošanas emblēma. Un es vairs nedzeršu šo kausu ar jums, līdz es to dzeršu jaunā formā kopā ar jums Tēva mūžīgajā valstībā.”
179:5.2Visi apustuļi juta, ka notiek kaut kas ārkārtējs, kad viņi dzēra no šī svētības kausa dziļā bijībā un pilnīgā klusumā. Vecais Pasā pieminēja viņu tēvu iznākšanu no rasu verdzības stāvokļa individuālā brīvībā; tagad Meistars iedibināja jaunu piemiņas vakarēdienu kā simbolu jaunajam laikmetam, kurā paverdzinātais indivīds iziet no ceremoniālisma un egoisma gūsta dzīvā Dieva atbrīvoto ticības dēlu brālības un sadraudzības garīgajā priekā.
179:5.3Kad viņi bija beiguši dzert šo jauno piemiņas kausu, Meistars paņēma maizi un, pateicies, lauza to gabalos un, liekot viņiem to padot apkārt, teica: “Ņemiet šo piemiņas maizi un ēdiet to. Es jums esmu teicis, ka es emu dzīvības maize. Un šī dzīvības maize ir Tēva un Dēla apvienotā dzīve vienā dāvanā. Tēva vārds, kā tas atklāts Dēlā, patiesi ir dzīvības maize.” Kad viņi bija baudījuši piemiņas maizi, dzīvā patiesības vārda simbolu, kas iemiesots mirstīgās miesas līdzībā, viņi visi apsēdās.
179:5.4Iedibinot šo piemiņas vakarēdienu, Meistars, kā tas vienmēr bija viņa ieradums, izmantoja līdzības un simbolus. Viņš lietoja simbolus, jo vēlējās mācīt noteiktas lielas garīgās patiesības tādā veidā, lai viņa pēctečiem būtu grūti piesaistīt precīzas interpretācijas un noteiktas nozīmes viņa vārdiem. Tādā veidā viņš centās novērst to, ka nākamās paaudzes kristalizētu viņa mācību un sasaistītu viņa garīgās nozīmes ar tradīciju un dogmu mirušajām ķēdēm. Iedibinot vienīgo ceremoniju vai sakramentu, kas saistīts ar visu viņa dzīves misiju, Jēzus ļoti pūlējās ieteikt savas nozīmes, nevis saistīt sevi ar precīzām definīcijām. Viņš nevēlējās iznīcināt indivīda jēdzienu par dievišķo komūniju, izveidojot precīzu formu; tāpat viņš nevēlējās ierobežot ticīgā garīgo iztēli, formāli to saspiežot. Viņš drīzāk centās atbrīvot cilvēka atdzimušo dvēseli uz jaunas un dzīvas garīgās brīvības līksmajiem spārniem.
179:5.5Neskatoties uz Meistara centieniem tādējādi iedibināt šo jauno piemiņas sakramentu, tie, kas viņam sekoja starpposma gadsimtos, parūpējās, lai viņa izteiktā vēlme tiktu efektīvi izjaukta, jo viņa vienkāršais tās pēdējās nakts miesā garīgais simbolisms ir reducēts līdz precīzām interpretācijām un pakļauts noteiktas formulas gandrīz matemātiskai precizitātei. No visām Jēzus mācībām neviena nav kļuvusi vairāk tradīciju standartizēta.
179:5.6Šim piemiņas vakarēdienam, kad to bauda tie, kas ir Dēlam ticoši un Dievu zinoši, nav nepieciešams saistīt ar tā simbolismu jebkādas cilvēka bērnišķīgās nepareizās interpretācijas attiecībā uz dievišķās klātbūtnes nozīmi, jo visos šādos gadījumos Meistars ir patiesi klāt. Piemiņas vakarēdiens ir ticīgā simboliskā tikšanās ar Mihailu. Kad jūs tādējādi kļūstat gara apzinīgi, Dēls ir faktiski klāt, un viņa gars brāļojas ar iemājojošo viņa Tēva daļiņu.
179:5.7Pēc tam, kad viņi dažus mirkļus bija nodevušies meditācijai, Jēzus turpināja runāt: “Kad jūs darāt šīs lietas, atcerieties dzīvi, ko esmu nodzīvojis uz zemes jūsu vidū, un priecājieties, ka es turpināšu dzīvot uz zemes kopā ar jums un kalpot caur jums. Kā indivīdi, nestrīdieties savā starpā par to, kurš būs lielākais. Esiet visi kā brāļi. Un, kad valstība izaugs, lai aptvertu lielas ticīgo grupas, tāpat jums vajadzētu atturēties no cīņas par diženumu vai tiekšanās pēc priekšrocībām starp šādām grupām.”
179:5.8Un šis varenais notikums norisinājās drauga augšistabā. Ne vakarēdienā, ne ēkā nebija nekā no svētas formas vai ceremoniālas iesvētīšanas. Piemiņas vakarēdiens tika iedibināts bez baznīcas sankcijas.
179:5.9Kad Jēzus bija tādējādi iedibinājis piemiņas vakarēdienu, viņš teica vienpadsmitniekam: “Un tik bieži, cik jūs to darāt, dariet to, mani pieminēdami. Un, kad jūs mani atceraties, vispirms atskatieties uz manu dzīvi miesā, atcerieties, ka es reiz biju kopā ar jums, un tad ticībā saskatiet, ka jūs visi kādreiz vakariņosiet kopā ar mani Tēva mūžīgajā valstībā. Šis ir jaunais Pasā, ko es atstāju jums, pat atmiņas par manu dāvāšanās dzīvi, mūžīgās patiesības vārdu; un par manu mīlestību pret jums, mana Patiesības Gara izliešanu pār visu miesu.”
179:5.10Un viņi noslēdza šīs vecā, bet bezasins Pasā svinības saistībā ar jaunā piemiņas vakarēdiena inaugurāciju, dziedot visi kopā simtu astoņpadsmito psalmu.