178:0.1JĒZUS plānoja pavadīt šo ceturtdienu, savu pēdējo brīvo dienu uz zemes kā miesā iemiesojies Dievišķais Dēls, kopā ar saviem apustuļiem un dažiem uzticamiem un nodevušies mācekļiem. Drīz pēc brokastu laika šajā skaistajā rītā Meistars aizveda tos uz nomaļu vietu netālu virs viņu nometnes un tur mācīja tiem daudzas jaunas patiesības. Lai gan Jēzus teica citas runas apustuļiem dienas agrās vakara stundās, šī ceturtdienas priekšpusdienas saruna bija viņa atvadu uzruna apvienotajai nometnes grupai, kas sastāvēja no apustuļiem un izredzētajiem mācekļiem, gan ebrejiem, gan pagāniem. Visi divpadsmit bija klāt, izņemot Jūdu. Pēteris un vairāki apustuļi izteicās par viņa prombūtni, un daži no viņiem domāja, ka Jēzus viņu nosūtījis uz pilsētu nokārtot kādu lietu, iespējams, lai vienotos par detaļām gaidāmajām Pashas svinībām. Jūda neatgriezās nometnē līdz pēcpusdienas vidum, īsi pirms tam, kad Jēzus veda divpadsmit uz Jeruzalemi, lai baudītu Pēdējo Vakarēdienu.
178.1RUNA PAR DĒLĪBU UN PILSONĪBU
178:1.1Jēzus runāja ar apmēram piecdesmit saviem uzticamajiem sekotājiem gandrīz divas stundas un atbildēja uz daudziem jautājumiem par debesu valstības attiecībām ar šīs pasaules valstībām, par dēlības ar Dievu saistību ar pilsonību zemes valdībās. Šo runu kopā ar viņa atbildēm uz jautājumiem var rezumēt un pārstāstīt mūsdienu valodā šādi:
178:1.2Šīs pasaules valstībām, esot materiālām, bieži var būt nepieciešams pielietot fizisku spēku savu likumu izpildē un kārtības uzturēšanā. Debesu valstībā patiesi ticīgie neķersies pie fiziska spēka izmantošanas. Debesu valstība, būdama no gara dzimušo Dieva dēlu garīga brālība, var tikt izplatīta tikai ar gara spēku. Šī atšķirība rīcībā attiecas uz ticīgo valstības attiecībām ar laicīgās valdības valstībām un neatceļ ticīgo sociālo grupu tiesības uzturēt kārtību savās rindās un piemērot disciplīnu nepaklausīgiem un necienīgiem locekļiem.
178:1.3Nav nekā nesavienojama starp dēlību garīgajā valstībā un pilsonību laicīgajā vai civilajā valdībā. Ticīgā pienākums ir dot Cēzaram to, kas ir Cēzara, un Dievam to, kas ir Dieva. Starp šīm divām prasībām nevar būt domstarpību, jo viena ir materiāla un otra garīga, ja vien nerodas situācija, ka Cēzars uzdrošinās piesavināties Dieva prerogatīvas un pieprasa, lai viņam tiktu sniegts garīgs godinājums un augstākā pielūgsme. Tādā gadījumā jums jāpielūdz tikai Dievs, vienlaikus cenšoties apgaismot šādus maldinātus zemes valdniekus un tādējādi vadīt arī viņus uz Tēva debesīs atzīšanu. Jums nav jāsniedz garīga pielūgsme zemes valdniekiem; tāpat jums nevajadzētu izmantot zemes valdību fiziskos spēkus, kuru valdnieki kādreiz var kļūt par ticīgajiem, garīgās valstības misijas veicināšanas darbā.
178:1.4Dēlībai valstībā, no civilizācijas virzības viedokļa, vajadzētu palīdzēt jums kļūt par ideāliem šīs pasaules valstību pilsoņiem, jo brālība un kalpošana ir valstības evaņģēlija stūrakmeņi. Garīgās valstības mīlestības aicinājumam vajadzētu izrādīties par efektīvu iznīcinātāju naida dzinulim neticīgajos un uz karu noskaņotajos zemes valstību pilsoņos. Bet šie materiāli noskaņotie dēli tumsā nekad neuzzinās par jūsu patiesības garīgo gaismu, ja vien jūs nepietuvosieties viņiem ar to nesavtīgo sociālo kalpošanu, kas ir dabisks rezultāts gara augļu nešanai katra individuāla ticīgā dzīves pieredzē.
178:1.5Kā mirstīgi un materiāli cilvēki, jūs patiešām esat zemes valstību pilsoņi, un jums vajadzētu būt labiem pilsoņiem, vēl jo labākiem tādēļ, ka esat kļuvuši par no jauna piedzimušiem debesu valstības gara dēliem. Kā ticības apgaismoti un gara atbrīvoti debesu valstības dēli, jūs saskaraties ar dubultu atbildību par pienākumu pret cilvēku un pienākumu pret Dievu, kamēr jūs brīvprātīgi uzņematies trešo un svēto saistību: kalpošanu Dievu zinošo ticīgo brālībai.
178:1.6Jūs nedrīkstat pielūgt savus laicīgos valdniekus, un jums nevajadzētu izmantot laicīgo varu garīgās valstības veicināšanai; bet jums vajadzētu izpaust taisnīgu mīlošas kalpošanas veikšanu gan ticīgajiem, gan neticīgajiem. Valstības evaņģēlijā mājo varenais Patiesības Gars, un drīz es izliešu šo pašu garu pār visu miesu. Gara augļi, jūsu patiesa un mīloša kalpošana, ir varenā sociālā svira, lai paceltu tumsas rases, un šis Patiesības Gars kļūs par jūsu spēku vairojošo atbalsta punktu.
178:1.7Izrādiet gudrību un demonstējiet atjautību savās attiecībās ar neticīgiem civilajiem valdniekiem. Ar apdomību parādiet sevi kā ekspertus sīku domstarpību nogludināšanā un niecīgu pārpratumu sakārtošanā. Visos iespējamos veidos—visā, kas nav pretrunā ar jūsu garīgo uzticību visuma valdniekiem—centieties dzīvot mierā ar visiem cilvēkiem. Esiet vienmēr gudri kā čūskas, bet nekaitīgi kā baloži.
178:1.8Jums vajadzētu kļūt par vēl labākiem laicīgās valdības pilsoņiem tāpēc, ka esat kļuvuši par apgaismotiem valstības dēliem; tāpat arī zemes valdību valdniekiem vajadzētu kļūt par vēl labākiem valdniekiem civilajās lietās tāpēc, ka tic šim debesu valstības evaņģēlijam. Nesavtīgas kalpošanas cilvēkam un saprātīgas Dieva pielūgsmes attieksmei vajadzētu padarīt visus valstības ticīgos par labākiem pasaules pilsoņiem, savukārt godīga pilsoniskuma un patiesas nodošanās savam laicīgajam pienākumam attieksmei vajadzētu palīdzēt padarīt šādu pilsoni vieglāk sasniedzamu gara aicinājumam uz dēlību debesu valstībā.
178:1.9Tik ilgi, kamēr zemes valdību valdnieki centīsies īstenot reliģisko diktatoru autoritāti, jūs, kas ticat šim evaņģēlijam, varat sagaidīt tikai nepatikšanas, vajāšanas un pat nāvi. Bet tieši tā gaisma, ko jūs nesat pasaulei, un pat tas veids, kādā jūs cietīsiet un mirsiet par šo valstības evaņģēliju, paši par sevi galu galā apgaismos visu pasauli un novedīs pie pakāpeniskas politikas un reliģijas nošķiršanas. Neatlaidīga šī valstības evaņģēlija sludināšana kādu dienu nesīs visām tautām jaunu un neticamu atbrīvošanu, intelektuālo brīvību un reliģisko brīvību.
178:1.10Drīz gaidāmajās vajāšanās no to puses, kuri ienīst šo prieka un brīvības evaņģēliju, jūs uzplauksiet un valstība zels. Bet jūs būsiet nopietnās briesmās turpmākajos laikos, kad vairums cilvēku runās labu par valstības ticīgajiem un daudzi augstos amatos nomināli pieņems debesu valstības evaņģēliju. Mācieties būt uzticīgi valstībai pat miera un labklājības laikos. Nekārdiniet savus uzraugošos eņģeļus, lai tie vestu jūs pa grūtiem ceļiem kā mīlošu disciplīnu, kas paredzēta jūsu bezrūpībā slīdošo dvēseļu glābšanai.
178:1.11Atcerieties, ka esat pilnvaroti sludināt šo valstības evaņģēliju—augstāko vēlmi pildīt Tēva gribu, kas apvienota ar augstāko prieku par dēlības ar Dievu apzināšanos ticībā—un jūs nedrīkstat pieļaut, ka jebkas novērš jūsu nodošanos šim vienam pienākumam. Lai visa cilvēce gūst labumu no jūsu mīlošās garīgās kalpošanas pārpilnības, apgaismojošās intelektuālās saskarsmes un paceļošās sociālās kalpošanas; bet neviens no šiem humānajiem darbiem, ne arī tie visi kopā, nedrīkst ieņemt evaņģēlija sludināšanas vietu. Šie varenie kalpošanas darbi ir sociālie blakusprodukti vēl varenākai un cildenākai kalpošanai un pārveidojumiem, ko valstības ticīgā sirdī veic dzīvais Patiesības Gars un personīgā apziņa, ka no gara dzimuša cilvēka ticība sniedz pārliecību par dzīvu sadraudzību ar mūžīgo Dievu.
178:1.12Jūs nedrīkstat censties izplatīt patiesību vai nodibināt taisnīgumu ar civilo valdību spēku vai laicīgo likumu ieviešanu. Jūs vienmēr varat strādāt, lai pārliecinātu cilvēku prātus, bet jūs nekad nedrīkstat uzdrošināties viņus piespiest. Jūs nedrīkstat aizmirst lielo cilvēciskā godīguma likumu, ko esmu jums mācījis pozitīvā formā: Visu, ko jūs vēlaties, lai cilvēki jums darītu, dariet arī jūs viņiem.
178:1.13Kad valstības ticīgais tiek aicināts kalpot civilajai valdībai, lai viņš sniedz šādu kalpošanu kā šādas valdības laicīgais pilsonis, lai gan šādam ticīgajam savā civilajā dienestā vajadzētu izrādīt visas parastās pilsoņa īpašības, kā tās ir uzlabojusi mirstīgā cilvēka prāta cēlinošā saikne ar mūžīgā Dieva iekšējo garu. Ja neticīgais var kvalificēties kā pārāks civilierēdnis, jums nopietni jāšaubās, vai patiesības saknes jūsu sirdī nav mirušas, trūkstot apvienotās garīgās saskarsmes un sociālās kalpošanas dzīvā ūdens. Dēlības ar Dievu apziņai vajadzētu atdzīvināt visu dzīves kalpošanu ikvienam vīrietim, sievietei un bērnam, kas kļuvis par īpašnieku tik varenam stimulam visiem cilvēka personības iedzimtajiem spēkiem.
178:1.14Jums nav jābūt pasīviem mistiķiem vai bezkrāsainiem askētiem; jums nevajadzētu kļūt par sapņotājiem un dīkdieņiem, gļēvi paļaujoties uz fiktīvu Providence, kas nodrošinās pat dzīves nepieciešamības. Jums patiešām jābūt lēnprātīgiem saskarsmē ar kļūdainiem mirstīgajiem, pacietīgiem attiecībās ar nezinošiem cilvēkiem un iecietīgiem provokāciju gadījumā; bet jums arī jābūt drosmīgiem taisnīguma aizstāvībā, vareniem patiesības izplatīšanā un enerģiskiem šī valstības evaņģēlija sludināšanā, pat līdz pasaules galam.
178:1.15Šis valstības evaņģēlijs ir dzīva patiesība. Es esmu jums teicis, ka tas ir kā raugs mīklā, kā sinepju sēkliņa; un tagad es paziņoju, ka tas ir kā dzīvas būtnes sēkla, kas no paaudzes paaudzē, paliekot tā pati dzīvā sēkla, nemaldīgi atraisās jaunās izpausmēs un pieņemami aug jaunas pielāgošanās kanālos atbilstoši katras nākamās paaudzes īpašajām vajadzībām un apstākļiem. Atklāsme, ko esmu jums devis, ir dzīva atklāsme, un es vēlos, lai tā nestu atbilstošus augļus katrā indivīdā un katrā paaudzē saskaņā ar garīgās izaugsmes, pieauguma un pielāgošanās attīstības likumiem. No paaudzes paaudzē šim evaņģēlijam jāuzrāda pieaugoša vitalitāte un jāizrāda lielāks garīgā spēka dziļums. Nedrīkst pieļaut, ka tas kļūst tikai par svētu atmiņu, par vienkāršu tradīciju par mani un laikiem, kuros mēs tagad dzīvojam.
178:1.16Un neaizmirstiet: Mēs neesam vērsuši nekādu tiešu uzbrukumu personām vai autoritātei tiem, kas sēž Mozus krēslā; mēs tikai piedāvājām viņiem jauno gaismu, kuru viņi tik enerģiski noraidīja. Mēs esam viņiem uzbrukuši tikai nosodot viņu garīgo neuzticību tieši tām patiesībām, kuras viņi apgalvo mācām un sargājam. Mēs sadūrāmies ar šiem nostiprinājušies vadītājiem un atzītajiem valdniekiem tikai tad, kad viņi tieši stājās ceļā valstības evaņģēlija sludināšanai cilvēku dēliem. Un pat tagad neesam mēs tie, kas viņiem uzbrūk, bet viņi ir tie, kas tiecas pēc mūsu iznīcības. Neaizmirstiet, ka esat pilnvaroti iet, sludinot tikai labās ziņas. Jums nav jāuzbrūk vecajiem ceļiem; jums prasmīgi jāliek jaunās patiesības raugs veco ticējumu vidū. Ļaujiet Patiesības Garam darīt savu darbu. Ļaujiet strīdiem nākt tikai tad, kad tie, kas nicina patiesību, uzspiež to jums. Bet, kad stūrgalvīgs neticīgais jums uzbrūk, nevilcinieties stāties enerģiskā tās patiesības aizstāvībā, kas jūs ir izglābusi un darījusi svētus.
178:1.17Cauri dzīves likstām atcerieties vienmēr mīlēt cits citu. Necīnieties ar cilvēkiem, pat ar neticīgajiem. Izrādiet žēlsirdību pat tiem, kas jūs ļaunprātīgi aizskar. Parādiet sevi kā uzticamus pilsoņus, godīgus amatniekus, slavējamus kaimiņus, uzticīgus radiniekus, saprotošus vecākus un patiesus ticīgos Tēva valstības brālībā. Un mans gars būs pār jums, tagad un pat līdz pasaules galam.
178:1.18Kad Jēzus bija pabeidzis savu mācību, bija gandrīz pulksten viens, un viņi nekavējoties devās atpakaļ uz nometni, kur Dāvidam un viņa biedriem bija gatavas pusdienas priekš viņiem.
178.2PĒC PUSDIENU ĒDIENREIZES
178:2.1Nedaudzi no Meistara klausītājiem spēja uztvert pat daļu no viņa priekšpusdienas uzrunas. No visiem, kas viņu dzirdēja, grieķi saprata visvairāk. Pat vienpadsmit apustuļi bija apmulsuši par viņa mājieniem uz nākotnes politiskajām valstībām un uz sekojošām valstības ticīgo paaudzēm. Jēzus visuzticamākie sekotāji nevarēja savienot viņa laicīgās kalpošanas draudošās beigas ar šīm norādēm uz evaņģēlija darbību paplašinātu nākotni. Daži no šiem ebreju ticīgajiem sāka just, ka tūlīt notiks zemes lielākā traģēdija, bet viņi nevarēja savienot šādu draudošu katastrofu ne ar Meistara jautri vienaldzīgo personīgo attieksmi, ne ar viņa priekšpusdienas runu, kurā viņš vairākkārt atsaucās uz debesu valstības nākotnes darījumiem, kas stiepjas pāri milzīgiem laika posmiem un ietver attiecības ar daudzām un secīgām laicīgajām valstībām uz zemes.
178:2.2Līdz šīs dienas pusdienlaikam visi apustuļi un mācekļi bija uzzinājuši par Lācara steidzīgo bēgšanu no Betānijas. Viņi sāka just ebreju valdnieku drūmo apņēmību iznīcināt Jēzu un viņa mācības.
178:2.3Dāvids Cebedejs, pateicoties savu slepeno aģentu darbam Jeruzalemē, bija pilnībā informēts par plāna arestēt un nogalināt Jēzu virzību. Viņš zināja visu par Jūdas lomu šajā sazvērestībā, bet viņš nekad neatklāja šīs zināšanas ne citiem apustuļiem, ne kādam no mācekļiem. Neilgi pēc pusdienām viņš tiešām paveda Jēzu malā un, saņēmis drosmi, jautāja viņam, vai viņš zina—bet viņš netika tālāk ar savu jautājumu. Meistars, pacēlis roku, viņu apturēja, sakot: “Jā, Dāvid, es zinu visu par to, un es zinu, ka tu zini, bet parūpējies, lai tu to nevienam nestāstītu. Tikai nešaubies savā sirdī, ka Dieva griba galu galā uzvarēs.”
178:2.4Šo sarunu ar Dāvidu pārtrauca ziņneša ierašanās no Filadelfijas, atnesot ziņu, ka Abners ir dzirdējis par sazvērestību nogalināt Jēzu, un jautājot, vai viņam vajadzētu doties uz Jeruzalemi. Šis skrējējs steidzās prom uz Filadelfiju ar šo vārdu Abneram: “Turpini savu darbu. Ja es aizeju no jums miesā, tas ir tikai tāpēc, lai es varētu atgriezties garā. Es jūs nepametīšu. Es būšu ar jums līdz galam.”
178:2.5Ap šo laiku Filips pienāca pie Meistara un jautāja: “Meistar, redzot, ka Pashas laiks tuvojas, kur tu gribētu, lai mēs gatavojamies to ēst?” Un, kad Jēzus dzirdēja Filipa jautājumu, viņš atbildēja: “Ej un atved Pēteri un Jāni, un es došu jums norādījumus attiecībā uz vakarēdienu, ko mēs ēdīsim kopā šonakt. Kas attiecas uz Pashu, to jums nāksies apsvērt pēc tam, kad mēs vispirms būsim izdarījuši šo.”
178:2.6Kad Jūda dzirdēja Meistaru runājam ar Filipu par šīm lietām, viņš pienāca tuvāk, lai varētu noklausīties viņu sarunu. Bet Dāvids Cebedejs, kurš stāvēja netālu, piegāja klāt un iesaistīja Jūdu sarunā, kamēr Filips, Pēteris un Jānis pagāja malā, lai runātu ar Meistaru.
178:2.7Jēzus teica trijotnei: “Ejiet nekavējoties uz Jeruzalemi, un, kad jūs ieiesiet pa vārtiem, jūs satiksiet vīru, kas nes ūdens krūzi. Viņš runās ar jums, un tad jums jāseko viņam. Kad viņš jūs aizvedīs uz noteiktu namu, ejiet iekšā pēc viņa un jautājiet tā nama saimniekam: ‘Kur ir viesu istaba, kur Meistaram ir jāēd vakarēdiens ar saviem apustuļiem?’ Un, kad jūs būsiet tā pajautājuši, šis nama īpašnieks parādīs jums lielu augšistabu, pilnībā iekārtotu un gatavu mums.”
178:2.8Kad apustuļi sasniedza pilsētu, viņi satika vīru ar ūdens krūzi netālu no vārtiem un sekoja viņam uz Jāņa Marka mājām, kur zēna tēvs viņus sagaidīja un parādīja augšistabu gatavībā vakara maltītei.
178:2.9Un tas viss notika, pateicoties vienošanās, kas tika panākta starp Meistaru un Jāni Marku iepriekšējās dienas pēcpusdienā, kad viņi bija vieni kalnos. Jēzus vēlējās būt drošs, ka viņam būs šī viena pēdējā maltīte netraucēti ar saviem apustuļiem, un, ticot, ka, ja Jūda iepriekš zinātu par viņu tikšanās vietu, viņš varētu vienoties ar viņa ienaidniekiem, lai viņu sagūstītu, viņš veica šo slepeno vienošanos ar Jāni Marku. Tādā veidā Jūda neuzzināja par viņu tikšanās vietu līdz vēlākam laikam, kad viņš ieradās tur kopā ar Jēzu un pārējiem apustuļiem.
178:2.10Dāvidam Cebedejam bija daudz darīšanu ar Jūdu, tā ka viņš tika viegli atturēts no sekošanas Pēterim, Jānim un Filipam, kā viņš to tik ļoti vēlējās darīt. Kad Jūda iedeva Dāvidam noteiktu naudas summu pārtikai, Dāvids viņam teica: “Jūda, vai nebūtu labi, ņemot vērā apstākļus, nodrošināt mani ar nelielu naudas summu pirms manām faktiskajām vajadzībām?” Un pēc tam, kad Jūda brīdi bija pārdomājis, viņš atbildēja: “Jā, Dāvid, es domāju, ka tas būtu gudri. Patiesībā, ņemot vērā nemierīgos apstākļus Jeruzalemē, es domāju, ka man būtu vislabāk nodot visu naudu tev. Viņi kaļ plānus pret Meistaru, un gadījumā, ja ar mani kas atgadītos, tu nebūtu ierobežots.”
178:2.11Un tā Dāvids saņēma visus apustuļu skaidras naudas līdzekļus un kvītis par visu noguldīto naudu. Tikai nākamās dienas vakarā apustuļi uzzināja par šo darījumu.
178:2.12Bija apmēram pulksten puspieci, kad trīs apustuļi atgriezās un informēja Jēzu, ka viss ir gatavībā vakarēdienam. Meistars nekavējoties gatavojās vest savus divpadsmit apustuļus pa taku uz Betānijas ceļu un tālāk uz Jeruzalemi. Un šis bija pēdējais ceļojums, ko viņš jebkad veica ar visiem divpadsmit.
178.3CEĻĀ UZ VAKARĒDIENU
178:3.1Cenšoties atkal izvairīties no pūļiem, kas gāja cauri Kidronas ielejai turp un atpakaļ starp Ģetzemanes parku un Jeruzalemi, Jēzus un divpadsmit gāja pāri Olīvkalna rietumu nogāzei, lai satiktu ceļu, kas ved no Betānijas lejup uz pilsētu. Kad viņi tuvojās vietai, kur Jēzus bija uzkavējies iepriekšējā vakarā, lai runātu par Jeruzalemes iznīcināšanu, viņi neapzināti apstājās, kamēr stāvēja un klusumā raudzījās lejup uz pilsētu. Tā kā viņi bija nedaudz par agru un tā kā Jēzus nevēlējās iet cauri pilsētai līdz saulrietam, viņš teica saviem biedriem:
178:3.2“Apsēdieties un atpūtieties, kamēr es ar jums parunāšu par to, kam drīz jānotiek. Visus šos gadus esmu dzīvojis ar jums kā brāļiem, un esmu jums mācījis patiesību par debesu valstību un atklājis jums tās noslēpumus. Un mans Tēvs patiešām ir darījis daudzus brīnišķīgus darbus saistībā ar manu misiju uz zemes. Jūs esat bijuši liecinieki tam visam un dalībnieki pieredzē, esot strādnieki kopā ar Dievu. Un jūs man apliecināsiet, ka es jau kādu laiku esmu jūs brīdinājis, ka man drīz jāatgriežas pie darba, ko Tēvs man devis darīt; es esmu jums skaidri teicis, ka man jūs jāatstāj pasaulē, lai turpinātu valstības darbu. Šim nolūkam es jūs nošķīru Kapernaumas kalnos. Pieredzi, kas jums ir bijusi ar mani, jums tagad jāsagatavojas dalīt ar citiem. Kā Tēvs sūtīja mani šajā pasaulē, tā es grasos sūtīt jūs, lai pārstāvētu mani un pabeigtu darbu, ko esmu iesācis.
178:3.3“Jūs ar skumjām raugāties uz pilsētu tur lejā, jo esat dzirdējuši manus vārdus, kas stāsta par Jeruzalemes galu. Es esmu jūs iepriekš brīdinājis, lai jūs neietu bojā tās iznīcināšanā un tādējādi neaizkavētu valstības evaņģēlija pasludināšanu. Tāpat es jūs brīdinu uzmanīties, lai jūs lieki nepakļautu sevi briesmām, kad viņi nāks sagūstīt Cilvēka Dēlu. Man ir jāiet, bet jums jāpaliek, lai liecinātu par šo evaņģēliju, kad es būšu aizgājis, tāpat kā es norādīju Lācaram bēgt no cilvēku dusmām, lai viņš varētu dzīvot un darīt zināmu Dieva godību. Ja tā ir Tēva griba, ka es aizeju, nekas, ko jūs varat darīt, nevar izjaukt dievišķo plānu. Uzmaniet sevi, lai viņi nenogalina arī jūs. Lai jūsu dvēseles ir drosmīgas, aizstāvot evaņģēliju ar gara spēku, bet neļaujiet sevi maldināt nekādā muļķīgā mēģinājumā aizstāvēt Cilvēka Dēlu. Man nav vajadzīga aizstāvība ar cilvēka roku; debesu armijas ir patiešām tuvu; bet es esmu apņēmies darīt sava Tēva debesīs gribu, un tāpēc mums jāpakļaujas tam, kas tik drīz nāks pār mums.
178:3.4“Kad redzēsiet šo pilsētu iznīcinātu, neaizmirstiet, ka jūs jau esat iegājuši bezgalīgas kalpošanas mūžīgajā dzīvē arvien progresējošajā debesu valstībā, pat debesu debesīs. Jums jāzina, ka manā Tēva visumā un manējā ir daudz mājokļu, un ka gaismas bērnus gaida atklāsme par pilsētām, kuru cēlājs ir Dievs, un pasaulēm, kuru dzīves paradums ir taisnīgums un prieks patiesībā. Es esmu atnesis debesu valstību jums šeit uz zemes, bet es paziņoju, ka visi no jums, kas ticībā ieiet tajā un paliek tajā ar dzīvu kalpošanu patiesībai, noteikti pacelsies uz pasaulēm augšībā un sēdēs kopā ar mani mūsu Tēva garīgajā valstībā. Bet vispirms jums jāsajožas un jāpabeidz darbs, ko esat sākuši ar mani. Jums vispirms jāiziet cauri lielām bēdām un jāizcieš daudzas skumjas—un šie pārbaudījumi ir jau tagad pār mums—un, kad būsiet pabeiguši savu darbu uz zemes, jūs nāksiet manā priekā, tāpat kā es esmu pabeidzis sava Tēva darbu uz zemes un grasos atgriezties viņa apskāvienos.”
178:3.5Kad Meistars bija runājis, viņš piecēlās, un viņi visi sekoja viņam lejā pa Olīvkalnu un iekšā pilsētā. Neviens no apustuļiem, izņemot trīs, nezināja, kur viņi dodas, ejot pa šaurajām ielām tuvojošajā tumsā. Pūļi grūstīja viņus, bet neviens viņus neatpazina un nezināja, ka Dieva Dēls iet garām ceļā uz pēdējo mirstīgo satikšanos ar saviem izredzētajiem valstības vēstniekiem. Un arī apustuļi nezināja, ka viens no viņu pašu skaita jau bija iesaistījies sazvērestībā, lai nodotu Meistaru viņa ienaidnieku rokās.
178:3.6Jānis Marks bija viņiem sekojis visu ceļu līdz pilsētai, un pēc tam, kad viņi bija iegājuši pa vārtiem, viņš steidzās tālāk pa citu ielu, tā ka viņš gaidīja, lai sagaidītu viņus sava tēva namā, kad tie ieradās.