Dokuments 177: TREŠDIENA, ATPŪTAS DIENADokuments 177
TREŠDIENA, ATPŪTAS DIENA

177:0.1KAD darbs, mācot cilvēkus, viņus nespieda, Jēzus un viņa apustuļu paraža bija katru trešdienu atpūsties no saviem pūliņiem. Šajā konkrētajā trešdienā viņi brokastis ēda nedaudz vēlāk nekā parasti, un nometnē valdīja draudīgs klusums; šīs rīta maltītes pirmajā pusē tika runāts maz. Beidzot Jēzus ierunājās: “Es vēlos, lai jūs šodien atpūstos. Veltiet laiku tam, lai pārdomātu visu, kas noticis kopš mūsu ierašanās Jeruzalemē, un meditējiet par to, kas ir tieši priekšā, par ko esmu jums skaidri stāstījis. Pārliecinieties, ka patiesība mājo jūsu dzīvēs un ka jūs ik dienas augat žēlastībā.”

177:0.2Pēc brokastīm Meistars informēja Andreju, ka plāno būt prom visu dienu, un ierosināja, lai apustuļiem tiktu atļauts pavadīt laiku saskaņā ar viņu pašu izvēli, izņemot to, ka viņi nekādos apstākļos nedrīkst iet iekšpus Jeruzalemes vārtiem.

177:0.3Kad Jēzus sataisījās viens doties kalnos, Dāvids Zebedejs viņu uzrunāja, sacīdams: “Tu labi zini, Meistar, ka farizeji un valdnieki cenšas tevi iznīcināt, un tomēr tu taisies viens iet kalnos. To darīt ir neprāts; tādēļ es sūtīšu tev līdzi trīs vīrus, labi sagatavotus, lai tie gādātu, ka tev nenotiek nekas ļauns.” Jēzus aplūkoja trīs labi bruņotos un spēcīgos galilejiešus un sacīja Dāvidam: “Tu gribi labu, bet tu kļūdies tajā, ka nesaproti, ka Cilvēka Dēlam nav vajadzīgs neviens, kas viņu aizstāvētu. Neviens cilvēks nepacels roku pret mani līdz tai stundai, kad es būšu gatavs atdot savu dzīvību saskaņā ar mana Tēva gribu. Šie vīri nedrīkst mani pavadīt. Es vēlos iet viens, lai varētu sarunāties ar Tēvu.”

177:0.4Izdzirdot šos vārdus, Dāvids un viņa bruņotā sardze atkāpās; bet, kad Jēzus devās ceļā viens, Jānis Marks panāca uz priekšu ar nelielu grozu, kurā bija ēdiens un ūdens, un ieminējās, ka, ja viņš plāno būt prom visu dienu, viņš varētu sajust izsalkumu. Meistars uzsmaidīja Jānim un noliecās, lai paņemtu grozu.

177:1.2Sakot šo runu, kuras pārgalvība pārsteidza dažus no tuvumā esošajiem klausītājiem, Jānis bija uzdrošinājies turēt grozu. Tur viņi stāvēja – gan Jānis, gan Jēzus turēja grozu. Drīz vien Meistars to atlaida un, skatoties uz zēnu, sacīja: “Tā kā tu no visas sirds alksti iet man līdzi, tas tev netiks liegts. Mēs dosimies prom divatā un mums būs jauka pabūšana. Tu vari man uzdot jebkuru jautājumu, kas rodas tavā sirdī, un mēs mierināsim un uzmundrināsim viens otru. Tu vari sākt, nesot pusdienas, un, kad nogursi, es tev palīdzēšu. Seko man.”

177:1.3Jēzus neatgriezās nometnē tajā vakarā līdz pat saulrietam. Šo pēdējo klusuma dienu uz zemes Meistars pavadīja, sarunājoties ar šo patiesību alkstošo jaunieti un runājot ar savu Paradīzes Tēvu. Šis notikums augstumos ir kļuvis pazīstams kā “diena, ko jaunietis pavadīja ar Dievu kalnos”. Mūžīgi šis gadījums kalpo kā piemērs Radītāja vēlmei draudzēties ar radību. Pat jaunietis, ja sirds vēlme ir patiesi augstākā, var piesaistīt uzmanību un baudīt visuma Dieva mīlošo sabiedrību, faktiski piedzīvot neaizmirstamu ekstāzi, esot vienatnē ar Dievu kalnos, un turklāt veselu dienu. Un tāda bija Jāņa Marka unikālā pieredze šajā trešdienā Jūdejas kalnos.

177:1.4Jēzus daudz sarunājās ar Jāni, brīvi runājot par šīs pasaules un nākamās pasaules lietām. Jānis stāstīja Jēzum, cik ļoti viņš nožēlo, ka nebija pietiekami vecs, lai būtu viens no apustuļiem, un izteica savu lielo atzinību, ka viņam ir bijis ļauts sekot viņiem kopš viņu pirmās sludināšanas pie Jordānas brasla netālu no Jērikas, izņemot ceļojumu uz Feniķiju. Jēzus brīdināja zēnu neļauties drosmes zudumam gaidāmo notikumu dēļ un apliecināja viņam, ka viņš dzīvos, lai kļūtu par varenu valstības vēstnesi.

177:1.5Jānis Marks bija saviļņots, atceroties šo dienu ar Jēzu kalnos, bet viņš nekad neaizmirsa Meistara pēdējo pamācību, kas tika izteikta tieši tad, kad viņi grasījās atgriezties Ģetzemanes nometnē, kad viņš teica: “Nu, Jāni, mums bija jauka pabūšana, īsta atpūtas diena, bet raugies, lai tu nevienam cilvēkam nestāsti tās lietas, ko es tev stāstīju.” Un Jānis Marks nekad neatklāja neko no tā, kas notika šajā dienā, kuru viņš pavadīja kopā ar Jēzu kalnos.

177:1.6Visu atlikušo nedaudzo Jēzus zemes dzīves stundu laikā Jānis Marks nekad neļāva Meistaram uz ilgu laiku izzust no viņa redzesloka. Zēns vienmēr slēpās netālu; viņš gulēja tikai tad, kad gulēja Jēzus.

177:2.2“Es zinu, ka tu pierādīsi savu uzticību valstības evaņģēlijam, jo es varu paļauties uz tavu pašreizējo ticību un mīlestību, ja šīs īpašības ir balstītas uz tik agrīnu audzināšanu, kāda tev ir bijusi mājās. Tu esi produkts mājām, kur vecāki viens pret otru jūt patiesu pieķeršanos, un tādēļ tu neesi bijis pārmīlēts tā, lai kaitīgi paaugstinātu tavu priekšstatu par savu svarīgumu. Tāpat tava personība nav cietusi izkropļojumus tādēļ, ka tavi vecāki bez mīlestības būtu manevrējuši, lai iegūtu tavu uzticību un lojalitāti, viens pret otru. Tu esi baudījis to vecāku mīlestību, kas nodrošina slavējamu pašapziņu un veicina normālu drošības sajūtu. Bet tev ir arī paveicies ar to, ka taviem vecākiem piemita gan gudrība, gan mīlestība; un tā bija gudrība, kas lika viņiem atturēties no vairuma izlutināšanas veidu un daudzām greznībām, ko var nopirkt par naudu, kamēr viņi sūtīja tevi uz sinagogas skolu kopā ar taviem kaimiņu rotaļu biedriem, un viņi arī mudināja tevi mācīties dzīvot šajā pasaulē, ļaujot tev gūt oriģinālu pieredzi. Tu atnāci uz Jordānu, kur mēs sludinājām un Jāņa mācekļi kristīja, kopā ar savu jauno draugu Amosu. Jūs abi vēlējāties iet mums līdzi. Kad jūs atgriezāties Jeruzalemē, tavi vecāki piekrita; Amosa vecāki atteica; viņi mīlēja savu dēlu tik ļoti, ka liedza viņam to svētīto pieredzi, kāda ir bijusi tev, pat tādu, kādu tu baudi šodien. Aizbēgot no mājām, Amoss būtu varējis mums pievienoties, bet, to darot, viņš būtu ievainojis mīlestību un upurējis uzticību. Pat ja šāda rīcība būtu bijusi gudra, tā būtu bijusi briesmīga cena, kas jāmaksā par pieredzi, neatkarību un brīvību. Gudri vecāki, tādi kā tavi, gādā, lai viņu bērniem nebūtu jāievaino mīlestība vai jāapslāpē uzticība, lai attīstītu neatkarību un baudītu spēcinošu brīvību, kad viņi ir izauguši līdz tavam vecumam.

177:2.3“Mīlestība, Jāni, ir visuma augstākā realitāte, kad to dāvā visgudras būtnes, bet tā ir bīstama un bieži vien daļēji egoistiska iezīme, kā tā izpaužas mirstīgo vecāku pieredzē. Kad tu apprecēsies un tev būs pašam savi bērni, ko audzināt, pārliecinies, ka tavu mīlestību pamāca gudrība un vada saprāts.

177:2.4“Tavs jaunais draugs Amoss tic šim valstības evaņģēlijam tikpat ļoti kā tu, bet es nevaru pilnībā paļauties uz viņu; es neesmu drošs par to, ko viņš darīs nākamajos gados. Viņa agrīnā mājas dzīve nebija tāda, kas veidotu pilnīgi uzticamu cilvēku. Amoss ir pārāk līdzīgs vienam no apustuļiem, kuram neizdevās baudīt normālu, mīlošu un gudru mājas audzināšanu. Viss tavs turpmākais mūžs būs laimīgāks un uzticamāks, jo savus pirmos astoņus gadus tu pavadīji normālā un labi sakārtotā mājā. Tev piemīt spēcīgs un labi noformēts raksturs, jo tu uzaugi mājās, kur valdīja mīlestība un rīkojās gudrība. Šāda bērnības audzināšana rada tāda veida uzticību, kas man apliecina, ka tu iziesi līdz galam to ceļu, kuru esi uzsācis.”

177:2.5Vairāk nekā stundu Jēzus un Jānis turpināja šo diskusiju par mājas dzīvi. Meistars turpināja skaidrot Jānim, kā bērns ir pilnībā atkarīgs no saviem vecākiem un saistītās mājas dzīves attiecībā uz visiem saviem agrīnajiem priekšstatiem par visu intelektuālo, sociālo, morālo un pat garīgo, jo ģimene mazam bērnam pārstāv visu, ko viņš vispirms var uzzināt par cilvēciskajām vai dievišķajām attiecībām. Bērnam savi pirmie iespaidi par visumu jāgūst no mātes rūpēm; viņš ir pilnībā atkarīgs no zemes tēva attiecībā uz savām pirmajām idejām par debesu Tēvu. Bērna turpmākā dzīve tiek padarīta laimīga vai nelaimīga, viegla vai grūta saskaņā ar viņa agrīno garīgo un emocionālo dzīvi, ko nosaka šīs sociālās un garīgās attiecības mājās. Cilvēka visu turpmāko mūžu milzīgi ietekmē tas, kas notiek pirmajos dažos eksistences gados.

177:2.6Tā ir mūsu patiesa pārliecība, ka Jēzus mācības evaņģēlijs, kas balstīts uz tēva un bērna attiecībām, diez vai var baudīt vispasaules pieņemšanu līdz brīdim, kad mūsdienu civilizēto tautu mājas dzīve ietvers vairāk mīlestības un vairāk gudrības. Neraugoties uz to, ka divdesmitā gadsimta vecākiem pieder lielas zināšanas un palielināta patiesība mājas uzlabošanai un mājas dzīves apgarošanai, paliek fakts, ka ļoti nedaudzas mūsdienu mājas ir tik labas vietas, kur audzināt zēnus un meitenes, kā Jēzus mājas Galilejā un Jāņa Marka mājas Jūdejā, lai gan Jēzus evaņģēlija pieņemšana rezultēsies tūlītējā mājas dzīves uzlabošanā. Gudras mājas mīlestības dzīve un patiesas reliģijas lojālā nodošanās viena uz otru atstāj dziļu savstarpēju ietekmi. Šāda mājas dzīve uzlabo reliģiju, un īsta reliģija vienmēr izdaiļo mājas.

177:2.7Ir taisnība, ka daudzas no nevēlamajām kavējošām ietekmēm un citām ierobežojošām iezīmēm šajās senajās ebreju mājās ir praktiski likvidētas daudzās no labāk sakārtotajām mūsdienu mājām. Patiešām, ir vairāk spontānas brīvības un daudz vairāk personiskās brīvības, bet šo brīvību neierobežo mīlestība, nemotivē uzticība, un nevada gudrības inteliģentā disciplīna. Kamēr vien mēs mācām bērnu lūgt: “Mūsu Tēvs, kas esi debesīs,” milzīga atbildība gulstas uz visiem zemes tēviem tā dzīvot un sakārtot savas mājas, lai vārds tēvs kļūtu cienīgi godāts visu augošo bērnu prātos un sirdīs.

177:3.2Bija apmēram pēcpusdienas vidus, kad Natanaels teica savu runu par “Augstāko vēlmi” aptuveni pusducim apustuļu un tikpat daudziem mācekļiem, kuras beigas bija: “Tas, kas nav kārtībā ar lielāko daļu no mums, ir tas, ka mēs esam tikai remdeni. Mēs nespējam mīlēt Meistaru tā, kā viņš mīl mūs. Ja mēs visi būtu gribējuši iet viņam līdzi tik ļoti, kā to gribēja Jānis Marks, viņš noteikti būtu paņēmis mūs visus. Mēs stāvējām klāt, kamēr zēns piegāja pie Meistara un piedāvāja viņam grozu, bet, kad Meistars to satvēra, zēns to nelaida vaļā. Un tā Meistars atstāja mūs šeit, kamēr viņš devās uz kalniem ar grozu, zēnu un visu pārējo.”

177:3.3Ap pulksten četriem pie Dāvida Zebedeja ieradās skrējēji, atnesot viņam ziņu no viņa mātes Betasaidā un no Jēzus mātes. Vairākas dienas iepriekš Dāvids bija nolēmis, ka augstie priesteri un valdnieki grasās nogalināt Jēzu. Dāvids zināja, ka viņi ir apņēmušies iznīcināt Meistaru, un viņš bija gandrīz pārliecināts, ka Jēzus neizmantos savu dievišķo spēku, lai glābtu sevi, un neļaus saviem sekotājiem pielietot spēku viņa aizstāvībai. Nonācis pie šiem secinājumiem, viņš nezaudēja laiku, nosūtot vēstnesi savai mātei, mudinot viņu nekavējoties ierasties Jeruzalemē un atvest Mariju, Jēzus māti, un ikvienu viņa ģimenes locekli.

177:3.4Dāvida māte darīja tā, kā viņas dēls lūdza, un nu skrējēji atgriezās pie Dāvida, atnesot ziņu, ka viņa māte un visa Jēzus ģimene ir ceļā uz Jeruzalemi un viņiem vajadzētu ierasties kaut kad vēlu nākamajā dienā vai ļoti agri nākamajā rītā. Tā kā Dāvids to darīja pēc savas iniciatīvas, viņš uzskatīja par gudru paturēt šo lietu pie sevis. Tāpēc viņš nevienam neteica, ka Jēzus ģimene ir ceļā uz Jeruzalemi.

177:3.5Īsi pēc pusdienlaika nometnē ieradās vairāk nekā divdesmit grieķi, kuri bija tikušies ar Jēzu un divpadsmitnieku Jāzepa no Arimitejas namā, un Pēteris un Jānis pavadīja vairākas stundas apspriedē ar viņiem. Šie grieķi, vismaz daži no viņiem, bija labi zinoši valstības jautājumos, jo viņus Aleksandrijā bija apmācījis Rodans.

177:3.6Tajā vakarā pēc atgriešanās nometnē Jēzus aprunājās ar grieķiem, un, ja nebūtu tā, ka šāda rīcība būtu ļoti satraukusi viņa apustuļus un daudzus no viņa vadošajiem mācekļiem, viņš būtu iesvētījis šos divdesmit grieķus, tāpat kā viņš bija iesvētījis septiņdesmitnieku.

177:3.7Kamēr tas viss notika nometnē, Jeruzalemē augstie priesteri un vecākie bija pārsteigti, ka Jēzus neatgriezās, lai uzrunātu pūļus. Tiesa, iepriekšējā dienā, atstājot templi, viņš bija teicis: “Es atstāju jūsu namu jums pamestu.” Bet viņi nevarēja saprast, kāpēc viņš būtu gatavs atteikties no lielajām priekšrocībām, ko viņš bija uzbūvējis ar pūļu draudzīgo attieksmi. Lai gan viņi baidījās, ka viņš uzkurinās nemierus tautā, Meistara pēdējie vārdi pūlim bija mudinājums visos saprātīgos veidos pakļauties to autoritātei, “kas sēž Mozus krēslā”. Bet tā bija aizņemta diena pilsētā, jo viņi vienlaikus gatavojās Pasā svētkiem un pilnveidoja savus plānus Jēzus iznīcināšanai.

177:3.8Uz nometni neatnāca daudz cilvēku, jo tās izveidošana tika turēta rūpīgi apsargātā noslēpumā no visiem, kas zināja, ka Jēzus plāno palikt tur, nevis katru vakaru doties uz Betāniju.

177:4.2Iepriekšējā dienā Jūda bija atklājis dažiem saviem radiniekiem un zināmiem saduceju draugiem no sava tēva ģimenes, ka ir nonācis pie secinājuma, ka, lai gan Jēzus ir labu gribošs sapņotājs un ideālists, viņš nav gaidītais Izraēla atbrīvotājs. Jūda paziņoja, ka viņš ļoti vēlētos atrast kādu veidu, kā pieklājīgi izstāties no visas kustības. Viņa draugi glaimojoši apliecināja viņam, ka viņa izstāšanos ebreju valdnieki uztvertu kā lielu notikumu un ka nekas nebūtu par labu viņam. Viņi lika viņam noticēt, ka viņš nekavējoties saņems augstu pagodinājumu no Sinedrija un ka beidzot viņš būs tādā stāvoklī, lai izdzēstu kauna traipu par savu labi domāto, bet “neveiksmīgo saistību ar neizglītotajiem galilejiešiem.”

177:4.3Jūda nevarēja gluži noticēt, ka Meistara varenie darbi ir veikti ar velnu prinča spēku, bet viņš tagad bija pilnībā pārliecināts, ka Jēzus neizmantos savu spēku sevis paaugstināšanai; viņš beidzot bija pārliecināts, ka Jēzus ļaus sevi iznīcināt ebreju valdniekiem, un viņš nevarēja izturēt pazemojošo domu tikt identificētam ar sakāves kustību. Viņš atteicās pieļaut domas par acīmredzamu neveiksmi. Viņš pilnībā saprata sava Meistara stingro raksturu un šī majestātiskā un žēlsirdīgā prāta asumu, tomēr viņš guva baudu pat no daļējas pieļaušanas viena sava radinieka ierosinājumam, ka Jēzus, lai arī labu gribošs fanātiķis, iespējams, nav gluži pie pilna prāta; ka viņš vienmēr ir šķitis dīvains un nesaprasts cilvēks.

177:4.4Un tagad, kā nekad agrāk, Jūda atklāja, ka kļūst savādi aizvainots par to, ka Jēzus nekad nebija viņam piešķīris lielāka goda amatu. Visu laiku viņš bija novērtējis godu būt par apustuļu mantzini, bet tagad viņš sāka just, ka viņš netiek novērtēts; ka viņa spējas nav atzītas. Viņu pēkšņi pārņēma sašutums, ka Pēteris, Jēkabs un Jānis ir pagodināti ar ciešu saistību ar Jēzu, un šajā laikā, kad viņš bija ceļā uz augstā priestera namu, viņš bija apņēmies atriebties Pēterim, Jēkabam un Jānim vairāk nekā viņš bija norūpējies par jebkādu domu nodot Jēzu. Bet pāri visam, tieši tad, jauna un dominējoša doma sāka ieņemt viņa apziņas priekšplānu: Viņš bija devies ceļā, lai gūtu godu sev, un, ja to varētu nodrošināt vienlaikus ar atriebšanos tiem, kas bija veicinājuši viņa dzīves lielāko vilšanos, jo labāk. Viņu sagrāba briesmīga apjukuma, lepnuma, izmisuma un apņēmības sazvērestība. Un tāpēc tam ir jābūt skaidram, ka ne naudas dēļ Jūda tobrīd bija ceļā uz Kaifas namu, lai vienotos par Jēzus nodošanu.

177:4.5Tuvojoties Kaifas namam, Jūda nonāca pie galīgā lēmuma pamest Jēzu un savus brāļus apustuļus; un, šādi nolēmis pamest debesu valstības lietu, viņš bija apņēmies nodrošināt sev tik daudz, cik iespējams, no tā goda un slavas, kas, kā viņš bija domājis, kādreiz būs viņa, kad viņš pirmo reizi identificēja sevi ar Jēzu un jauno valstības evaņģēliju. Visi apustuļi reiz dalīja šo ambīciju ar Jūdu, bet, laikam ejot, viņi iemācījās apbrīnot patiesību un mīlēt Jēzu, vismaz vairāk nekā Jūda.

177:4.6Nodevēju Kaifam un ebreju valdniekiem stādīja priekšā viņa brālēns, kurš paskaidroja, ka Jūda, atklājis savu kļūdu, ļaujoties tikt maldinātam ar Jēzus smalko mācību, ir nonācis līdz vietai, kur viņš vēlas publiski un formāli atteikties no savas saistības ar galilejieti un tajā pašā laikā lūgt atjaunošanu savu Jūdejas brāļu uzticībā un sadraudzībā. Šis Jūdas runasvīrs turpināja skaidrot, ka Jūda atzīst, ka Izraēla miera labad būtu vislabāk, ja Jēzus tiktu apcietināts, un ka kā pierādījumu savām skumjām par dalību šādā kļūdu kustībā un kā pierādījumu savai sirsnībai, tagad atgriežoties pie Mozus mācībām, viņš ir atnācis piedāvāt sevi Sinedrijam kā tādu, kurš varētu vienoties ar kapteini, kam ir pavēles par Jēzus arestu, lai viņu varētu apcietināt klusi, tādējādi izvairoties no jebkādām briesmām uzkurināt pūļus vai nepieciešamības atlikt viņa arestu līdz laikam pēc Pasā svētkiem.

177:4.7Kad viņa brālēns bija beidzis runāt, viņš stādīja priekšā Jūdu, kurš, sperot soli uz priekšu augstā priestera tuvumā, teica: “Visu, ko mans brālēns ir solījis, es izdarīšu, bet ko jūs esat gatavi man dot par šo pakalpojumu?” Šķita, ka Jūda nepamanīja nicinājuma un pat riebuma izteiksmi, kas pārņēma cietsirdīgā un godkārīgā Kaifas seju; viņa sirds bija pārāk noskaņota uz sevis slavināšanu un alkām pēc pašpaaugstināšanās apmierinājuma.

177:4.8Un tad Kaifa paskatījās uz nodevēju un sacīja: “Jūda, ej pie sardzes priekšnieka un vienojies ar to virsnieku, lai viņš atved tavu Meistaru pie mums vai nu šovakar, vai rītvakar, un, kad tu būsi viņu nodevis mūsu rokās, tu saņemsi savu atalgojumu par šo pakalpojumu.” Kad Jūda to dzirdēja, viņš aizgāja prom no augsto priesteru un valdnieku klātbūtnes un apspriedās ar tempļa sardzes priekšnieku par veidu, kādā Jēzus būtu jāaiztur. Jūda zināja, ka Jēzus tobrīd ir prom no nometnes un viņam nebija ne jausmas, kad viņš atgriezīsies tajā vakarā, un tāpēc viņi savā starpā vienojās arestēt Jēzu nākamajā vakarā (ceturtdien) pēc tam, kad Jeruzalemes ļaudis un visi ciemos atbraukušie svētceļnieki būs devušies pie miera.

177:4.9Jūda atgriezās pie saviem sabiedrotajiem nometnē, apreibis no domām par diženumu un slavu, kādas viņam nebija bijušas daudzas dienas. Viņš bija pievienojies Jēzum, cerot kādu dienu kļūt par lielu vīru jaunajā valstībā. Viņš beidzot saprata, ka nebūs nekādas jaunas valstības, kādu viņš bija gaidījis. Bet viņš priecājās, ka ir tik gudrs, lai iemainītu savu vilšanos par neizdevušos slavas sasniegšanu gaidītajā jaunajā valstībā pret tūlītēju goda un atalgojuma realizāciju vecajā kārtībā, kura, kā viņš tagad ticēja, izdzīvos un kura, viņš bija pārliecināts, iznīcinās Jēzu un visu, ko viņš pārstāvēja. Savā pēdējā apzinātā nodoma motīvā Jūdas veiktā Jēzus nodošana bija egoistiska dezertiera gļēvulīga rīcība, kura vienīgā doma bija par savu drošību un slavināšanu, lai kādas arī būtu viņa rīcības sekas attiecībā uz viņa Meistaru un viņa bijušajiem biedriem.

177:4.10Bet tas vienmēr bija tieši tā. Jūda jau sen bija iesaistījies šajā apzinātajā, neatlaidīgajā, egoistiskajā un atriebīgajā apziņā, progresīvi uzbūvējot savā prātā un lolojot savā sirdī šīs napilnās un ļaunās vēlmes pēc atriebības un neuzticības. Jēzus mīlēja Jūdu un uzticējās viņam tieši tāpat, kā viņš mīlēja un uzticējās pārējiem apustuļiem, bet Jūdam neizdevās attīstīt lojālu uzticību un piedzīvot sirsnīgu mīlestību pretī. Un cik bīstama var kļūt ambīcija, kad tā vienreiz ir pilnībā salaulāta ar patmīlību un augstākajā mērā motivēta ar drūmu un ilgi apspiestu atriebību! Cik graujoša lieta ir vilšanās to muļķīgo cilvēku dzīvēs, kuri, pievēršot savu skatienu ēnainajiem un gaistošajiem laika vilinājumiem, kļūst akli pret augstākiem un reālākiem sasniegumiem – dievišķo vērtību un patieso garīgo realitāšu mūžīgo pasauļu nebeidzamajiem ieguvumiem. Jūda savā prātā alka pasaulīga goda un sāka mīlēt šo vēlmi ar visu savu sirdi; pārējie apustuļi tāpat alka šī paša pasaulīgā goda savos prātos, bet ar savām sirdīm viņi mīlēja Jēzu un darīja visu iespējamo, lai iemācītos mīlēt patiesības, kuras viņš tiem mācīja.

177:4.11Jūda tobrīd to neapzinājās, bet viņš bija zemapziņā bijis Jēzus kritiķis kopš brīža, kad Hērods nocirta galvu Jānim Kristītājam. Dziļi sirdī Jūda vienmēr bija aizvainots par to, ka Jēzus neizglāba Jāni. Jums nevajadzētu aizmirst, ka Jūda bija Jāņa māceklis, pirms viņš kļuva par Jēzus sekotāju. Un visi šie cilvēciskā aizvainojuma un rūgtās vilšanās uzkrājumi, ko Jūda bija noglabājis savā dvēselē naida tērpā, tagad bija labi organizēti viņa zemapziņā un gatavi izlauzties, lai aprītu viņu, kad viņš reiz uzdrošinājās atdalīt sevi no savu brāļu atbalstošās ietekmes, vienlaikus pakļaujot sevi Jēzus ienaidnieku viltīgajiem mājieniem un smalkajam izsmieklam. Katru reizi, kad Jūda ļāva savām cerībām celties augstu un Jēzus darīja vai teica kaut ko, kas tās satrieca druskās, Jūdas sirdī vienmēr palika rūgta aizvainojuma rēta; un, tā kā šīs rētas vairojās, drīz vien šī sirds, tik bieži ievainota, zaudēja visu patieso pieķeršanos tam, kurš bija sagādājis šo nepatīkamo pieredzi labi domājošai, bet gļēvulīgai un uz sevi centrētai personībai. Jūda to neapzinājās, bet viņš bija gļēvulis. Attiecīgi viņš vienmēr sliecās piedēvēt Jēzum gļēvulību kā motīvu, kas lika viņam tik bieži atteikties sagrābt varu vai slavu, kad tās bija acīmredzami viegli sasniedzamas. Un katrs mirstīgais cilvēks ļoti labi zina, kā mīlestība, pat ja tā reiz bijusi īsta, caur vilšanos, greizsirdību un ilgstošu aizvainojumu galu galā var pārvērsties faktiskā naidā.

177:4.12Beidzot augstie priesteri un vecākie varēja uz dažām stundām viegli uzelpot. Viņiem nebūtu jāarestē Jēzus publiski, un Jūdas kā nodevīga sabiedrotā iegūšana nodrošināja, ka Jēzus neizbēgs no viņu jurisdikcijas, kā viņš to bija darījis tik daudzas reizes pagātnē.

177:5.2Šis bija gadījums, kad Jēzus brīdināja savus sekotājus uzmanīties no pūļa atbalsta. Viņš atstāstīja viņu pieredzi Galilejā, kad atkal un atkal lieli ļaužu pūļi entuziastiski sekoja viņiem visapkārt un tad tikpat dedzīgi vērsās pret viņiem un atgriezās pie saviem iepriekšējiem ticības un dzīves veidiem. Un tad viņš teica: “Un tāpēc jūs nedrīkstat ļaut sevi maldināt lielajiem pūļiem, kas mūs dzirdēja templī un kas šķita ticot mūsu mācībām. Šie pūļi klausās patiesību un tic tai virspusēji ar savu prātu, bet retais no viņiem ļauj patiesības vārdam ietriekties sirdī ar dzīvām saknēm. Uz tiem, kas evaņģēliju zina tikai prātā un kas nav to piedzīvojuši sirdī, nevar paļauties atbalstam, kad nāk patiesas bēdas. Kad ebreju valdnieki panāks vienošanos iznīcināt Cilvēka Dēlu un kad viņi cirtīs vienprātīgi, jūs redzēsiet pūli vai nu bēgam izbailēs, vai arī stāvam klusā izbrīnā, kamēr šie satrakotie un aklie valdnieki ved evaņģēlija patiesības skolotājus nāvē. Un tad, kad pār jums nolaidīsies likstas un vajāšanas, vēl citi, par kuriem jūs domājat, ka tie mīl patiesību, tiks izklīdināti, un daži atteiksies no evaņģēlija un pametīs jūs. Daži, kas ir bijuši ļoti tuvu mums, jau ir nolēmuši dezertēt. Jūs šodien esat atpūtušies, gatavojoties tiem laikiem, kas tagad ir pār mums. Tāpēc esiet nomodā un lūdziet, lai rītdien jūs tiktu stiprināti dienām, kas ir tieši priekšā.”

177:5.3Nometnes atmosfēra bija piesātināta ar neizskaidrojamu spriedzi. Klusi vēstneši nāca un gāja, sazinoties tikai ar Dāvidu Zebedeju. Pirms vakars bija pagājis, daži zināja, ka Lācars ir steigā aizbēdzis no Betānijas. Jānis Marks bija draudīgi kluss pēc atgriešanās nometnē, neraugoties uz to, ka viņš visu dienu bija pavadījis Meistara sabiedrībā. Visi centieni pierunāt viņu runāt tikai skaidri norādīja, ka Jēzus bija viņam teicis nerunāt.

177:5.4Pat Meistara labais garastāvoklis un viņa neparastā sabiedriskā aktivitāte viņus biedēja. Viņi visi juta noteiktu tuvošanos tai briesmīgajai izolācijai, kura, kā viņi saprata, grasījās nolaisties ar graujošu pēkšņumu un neizbēgamām šausmām. Viņi neskaidri nojauta to, kas tuvojas, un neviens nejutās gatavs stāties pretī pārbaudījumam. Meistars bija bijis prom visu dienu; viņiem viņa bija ārkārtīgi pietrūcis.

177:5.5Šis trešdienas vakars bija viņu garīgā stāvokļa zemākais punkts līdz pat Meistara nāves faktiskajai stundai. Lai gan nākamā diena bija vēl viena diena tuvāk traģiskajai piektdienai, tomēr viņš bija kopā ar viņiem, un tās satraukuma pilnās stundas viņi pārdzīvoja daudz cienīgāk.

177:5.6Bija tieši pirms pusnakts, kad Jēzus, zinādams, ka šī būs pēdējā nakts, kuru viņš jebkad pārgulēs kopā ar savu izredzēto ģimeni uz zemes, atlaižot viņus uz nakti, sacīja: “Ejiet gulēt, mani brāļi, un miers ar jums, līdz mēs celsimies rītdien, vēl vienu dienu, lai darītu Tēva gribu un piedzīvotu prieku, zinot, ka mēs esam viņa dēli.”