Dokuments 171: CEĻĀ UZ JERUZALEMIDokuments 171
CEĻĀ UZ JERUZALEMI

171:0.1NĀKAMAJĀ dienā pēc neaizmirstamā sprediķa par “Debesu valstību” Jēzus paziņoja, ka nākamajā dienā viņš un apustuļi dosies uz Pasā svētkiem Jeruzalemē, pa ceļam apmeklējot daudzas pilsētas Perejas dienvidos.

171:0.2Uzruna par valstību un paziņojums, ka viņš dodas uz Pasā svētkiem, lika visiem viņa sekotājiem domāt, ka viņš dodas uz Jeruzalemi, lai atklātu ebreju pārākuma laicīgo valstību. Neatkarīgi no tā, ko Jēzus teica par valstības nemateriālo raksturu, viņš nespēja pilnībā izdzēst no savu ebreju klausītāju prātiem ideju, ka Mesijam ir jādibina sava veida nacionālistiska valdība ar galveno mītni Jeruzalemē.

171:0.3Tas, ko Jēzus teica savā sabata sprediķī, vairumu viņa sekotāju tikai samulsināja; ļoti nedaudzi guva apgaismību no Meistara runas. Līderi saprata kaut ko no viņa mācībām par iekšējo valstību, “debesu valstību jūsos”, bet viņi arī zināja, ka viņš ir runājis par citu un nākotnes valstību, un tieši šo valstību viņi ticēja, ka viņš tagad dodas uz Jeruzalemi nodibināt. Kad viņi vīlās šajās cerībās, kad ebreji viņu noraidīja un vēlāk, kad Jeruzaleme tika burtiski iznīcināta, viņi joprojām turējās pie šīs cerības, patiesi ticot, ka Meistars drīz atgriezīsies pasaulē lielā spēkā un majestātiskā slavā, lai nodibinātu apsolīto valstību.

171:0.4Tā bija šī svētdienas pēcpusdiena, kad Salome, Jēkaba un Jāņa Cebedeju māte, atnāca pie Jēzus ar saviem diviem dēliem apustuļiem un, līdzīgi kā vēršoties pie austrumu valdnieka, centās panākt, lai Jēzus jau iepriekš apsola izpildīt jebkuru lūgumu, ko viņa varētu izteikt. Bet Meistars negribēja apsolīt; tā vietā viņš viņai jautāja: “Ko tu vēlies, lai es tev daru?” Tad Salome atbildēja: “Meistar, tagad, kad tu dodies uz Jeruzalemi, lai nodibinātu valstību, es lūgtu tevi jau iepriekš man apsolīt, ka šiem maniem dēliem būs gods pie tevis — vienam sēdēt pie tavas labās rokas un otram sēdēt pie tavas kreisās rokas tavā valstībā.”

171:0.5Kad Jēzus dzirdēja Salomes lūgumu, viņš teica: “Sieviete, tu nezini, ko lūdz.” Un tad, skatoties tieši acīs diviem godu kārojošajiem apustuļiem, viņš teica: “Tāpēc, ka es jūs ilgi esmu pazinis un mīlējis; tāpēc, ka esmu pat dzīvojis jūsu mātes namā; tāpēc, ka Andrejs ir nozīmējis jūs būt kopā ar mani visu laiku; tāpēc jūs ļaujat savai mātei nākt pie manis slepeni, izsakot šo nepiedienīgo lūgumu. Bet ļaujiet man jums jautāt: Vai jūs spējat dzert to kausu, ko es drīz dzeršu?” Un bez brīža pārdomām Jēkabs un Jānis atbildēja: “Jā, Meistar, mēs spējam.” Jēzus teica: “Es esmu noskumuši, ka jūs nezināt, kāpēc mēs ejam uz Jeruzalemi; es esmu noskumuši, ka jūs nesaprotat manas valstības dabu; es esmu vīlies, ka jūs atvedat savu māti, lai izteiktu man šo lūgumu; bet es zinu, ka jūs mani mīlat savās sirdīs; tāpēc es paziņoju, ka jūs patiesi dzersiet no mana rūgtuma kausa un dalīsiet manu pazemojumu, bet sēdēt pie manas labās rokas un pie manas kreisās rokas nav manā varā dot. Šāds gods ir rezervēts tiem, kurus ir nozīmējis mans Tēvs.”

171:0.6Līdz tam laikam kāds bija aiznesis ziņu par šo apspriedi Pēterim un pārējiem apustuļiem, un viņi bija ārkārtīgi sašutuši, ka Jēkabs un Jānis mēģināja iegūt priekšrocības pār viņiem un ka viņi slepeni gāja kopā ar savu māti izteikt šādu lūgumu. Kad viņi sāka strīdēties savā starpā, Jēzus sasauca viņus visus kopā un teica: “Jūs labi saprotat, kā pagānu valdnieki valda pār saviem padotajiem un kā tie, kas ir lieli, īsteno varu. Bet debesu valstībā tā nebūs. Ikviens, kurš gribētu būt liels jūsu vidū, lai vispirms kļūst par jūsu kalpu. Tas, kurš gribētu būt pirmais valstībā, lai kļūst par jūsu kalpotāju. Es jums paziņoju, ka Cilvēka Dēls nāca nevis, lai viņam kalpotu, bet lai kalpotu; un es tagad dodos uz Jeruzalemi, lai atdotu savu dzīvību, pildot Tēva gribu un kalpojot saviem brāļiem.” Kad apustuļi dzirdēja šos vārdus, viņi nošķīrās, lai lūgtu. Tajā vakarā, atsaucoties uz Pētera pūlēm, Jēkabs un Jānis pienācīgi atvainojās pārējiem desmit un atguva savu brāļu labvēlību.

171:0.7Lūdzot vietas pie Jēzus labās un kreisās rokas Jeruzalemē, Cebedeja dēli nemaz neapjauta, ka nepilna mēneša laikā viņu mīļotais skolotājs karāsies pie romiešu krusta ar mirstošu zagli vienā pusē un citu pārkāpēju otrā pusē. Un viņu māte, kas bija klāt pie krustā sišanas, labi atcerējās muļķīgo lūgumu, ko viņa bija izteikusi Jēzum Pellā attiecībā uz pagodinājumiem, ko viņa tik nesaprātīgi meklēja saviem dēliem apustuļiem.

171:1.2Kad Meistars atstāja Pellu, mācekļi, kas bija apmetušies kopā ar apustuļiem, apmēram tūkstotis skaitā, sekoja viņam. Apmēram puse no šīs grupas atstāja viņu pie Jordānas brasla uz ceļa uz Jēriku, kad uzzināja, ka viņš dodas uz Hešbonu, un pēc tam, kad viņš bija nolasījis sprediķi par “Cenas aprēķināšanu”. Viņi devās tālāk uz Jeruzalemi, kamēr otra puse sekoja viņam divas nedēļas, apmeklējot pilsētas Perejas dienvidos.

171:1.3Vispārīgi runājot, vairums Jēzus tuvāko sekotāju saprata, ka nometne Pellā ir pamesta, bet viņi tiešām domāja, ka tas norāda uz to, ka viņu Meistars beidzot ir nolēmis doties uz Jeruzalemi un pieprasīt Dāvida troni. Liels vairums viņa sekotāju nekad nespēja aptvert nekādu citu jēdzienu par debesu valstību; lai ko viņš tiem mācītu, viņi negribēja atteikties no šīs ebreju idejas par valstību.

171:1.4Rīkojoties saskaņā ar apustuļa Andreja norādījumiem, Dāvids Cebedejs trešdien, 15. martā, slēdza apmeklētāju nometni Pellā. Šajā laikā tur uzturējās gandrīz četri tūkstoši apmeklētāju, un tas neietver tūkstoti un vairāk personu, kas uzturējās kopā ar apustuļiem tā sauktajā skolotāju nometnē un kas devās uz dienvidiem kopā ar Jēzu un divpadsmitnieku. Lai cik ļoti Dāvidam nepatika to darīt, viņš pārdeva visu aprīkojumu daudziem pircējiem un ar iegūtajiem līdzekļiem devās uz Jeruzalemi, vēlāk nododot naudu Jūdam Iskariotam.

171:1.5Dāvids atradās Jeruzalemē traģiskās pēdējās nedēļas laikā, pēc krustā sišanas aizvedot savu māti atpakaļ uz Betsaidu. Gaidot Jēzu un apustuļus, Dāvids apmetās pie Lācara Betānijā un kļuva ārkārtīgi satraukts par to, kā farizeji bija sākuši viņu vajāt un uzmākties kopš viņa augšāmcelšanās. Andrejs bija licis Dāvidam pārtraukt ziņnešu dienestu; un visi to interpretēja kā norādi uz drīzu valstības nodibināšanu Jeruzalemē. Dāvids atradās bez darba, un viņš bija gandrīz izlēmis kļūt par Lācara paša iecelto aizstāvi, kad drīz vien viņa sašutušo rūpju objekts steigā bēga uz Filadelfiju. Attiecīgi, kādu laiku pēc augšāmcelšanās un arī pēc savas mātes nāves, Dāvids devās uz Filadelfiju, vispirms palīdzējis Martai un Marijai pārdot viņu nekustamo īpašumu; un tur, sadarbībā ar Abneru un Lācaru, viņš pavadīja atlikušo savu dzīvi, kļūstot par visu to lielo valstības interešu finanšu pārraugu, kuru centrs Abnera dzīves laikā atradās Filadelfijā.

171:1.6Īsā laikā pēc Jeruzalemes iznīcināšanas Antiohija kļuva par Pāvila kristietības galveno mītni, savukārt Filadelfija palika par Abnera debesu valstības centru. No Antiohijas Pāvila versija par Jēzus mācībām un par Jēzu izplatījās visā Rietumu pasaulē; no Filadelfijas Abnera debesu valstības versijas misionāri izplatījās visā Mezopotāmijā un Arābijā līdz vēlākiem laikiem, kad šos bezkompromisa Jēzus mācību sūtņus pārņēma pēkšņais islāma uzplaukums.

171:2.2“Jums, kas gribētu sekot man no šī brīža, jābūt gataviem maksāt cenu par pilnīgu nodošanos mana Tēva gribas pildīšanai. Ja jūs gribētu būt mani mācekļi, jums jābūt gataviem atstāt tēvu, māti, sievu, bērnus, brāļus un māsas. Ja kāds no jums tagad gribētu būt mans māceklis, jums jābūt gataviem atdot pat savu dzīvību, tieši tāpat kā Cilvēka Dēls drīz upurēs savu dzīvību, lai pabeigtu misiju — pildīt Tēva gribu uz zemes un miesā.

171:2.3“Ja jūs neesat gatavi maksāt pilnu cenu, jūs diez vai varat būt mani mācekļi. Pirms ejat tālāk, jums katram vajadzētu apsēsties un aprēķināt cenu, ko maksā būšana par manu mācekli. Kurš no jums uzņemtos būvēt sardzes torni uz savas zemes, vispirms neapsēžoties, lai aprēķinātu izmaksas un redzētu, vai jums ir pietiekami daudz naudas, lai to pabeigtu? Ja jūs nespējat aprēķināt izmaksas, pēc tam, kad esat ielikuši pamatus, jūs varat atklāt, ka nespējat pabeigt to, ko esat sākuši, un tāpēc visi kaimiņi jūs izsmies, sakot: ‘Lūk, šis vīrs sāka būvēt, bet nespēja pabeigt savu darbu.’ Atkal, kurš ķēniņš, gatavojoties karot pret citu ķēniņu, vispirms neapsēžas un neapspriežas, vai viņš ar desmit tūkstošiem vīru spēs stāties pretī tam, kas nāk pret viņu ar divdesmit tūkstošiem? Ja ķēniņš nevar atļauties satikt savu ienaidnieku, jo ir nesagatavots, viņš sūta sūtņus pie šī otra ķēniņa, pat tad, kad tas vēl ir tālu, lūdzot miera noteikumus.

171:2.4“Tātad tagad katram no jums ir jāapsēžas un jāaprēķina cena, ko maksā būšana par manu mācekli. No šī brīža jūs vairs nevarēsiet sekot mums, klausoties mācību un vērojot darbus; jums būs jāsastopas ar rūgtām vajāšanām un jāliecina par šo evaņģēliju, saskaroties ar graujošu vilšanos. Ja jūs nevēlaties atteikties no visa, kas jūs esat, un veltīt visu, kas jums pieder, tad jūs neesat cienīgi būt mani mācekļi. Ja jūs jau esat uzvarējuši sevi savā sirdī, jums nav jābaidās no tās ārējās uzvaras, kas jums drīz jāiegūst, kad Cilvēka Dēlu noraidīs virspriesteri un saduceji un nodos zaimojošu neticīgo rokās.

171:2.5“Tagad jums vajadzētu pārbaudīt sevi, lai noskaidrotu savu motīvu būt par manu mācekli. Ja jūs meklējat godu un slavu, ja esat pasaulīgi noskaņoti, jūs esat kā sāls, kas zaudējusi savu garšu. Un, kad tas, kas tiek vērtēts sava sālīguma dēļ, ir zaudējis savu garšu, ar ko lai to padara sālīgu? Šāda garšviela ir nederīga; tā der tikai, lai to izmestu ārā starp atkritumiem. Tagad es esmu jūs brīdinājis atgriezties savās mājās mierā, ja neesat gatavi dzert kopā ar mani to kausu, kas tiek gatavots. Atkal un atkal esmu jums teicis, ka mana valstība nav no šīs pasaules, bet jūs man neticat. Kam ir ausis, lai dzird, lai tas dzird, ko es saku.”

171:2.6Tūlīt pēc šo vārdu izrunāšanas Jēzus, vadot divpadsmitnieku, devās ceļā uz Hešbonu, viņam sekoja apmēram pieci simti. Pēc īsa kavēšanās otra puse pūļa devās tālāk uz Jeruzalemi. Viņa apustuļi kopā ar vadošajiem mācekļiem daudz domāja par šiem vārdiem, bet joprojām turējās pie pārliecības, ka pēc šī īsā likstu un pārbaudījumu perioda valstība noteikti tiks nodibināta, kaut kādā mērā saskaņā ar viņu sen lolotajām cerībām.

171:3.2Jēzus satika Abneru Hešbonā, un Andrejs deva norādījumu, ka septiņdesmito darbu nedrīkst pārtraukt Pasā svētki; Jēzus ieteica vēstnešiem turpināt savu darbu, pilnībā neievērojot to, kas drīz notiks Jeruzalemē. Viņš arī ieteica Abneram ļaut sieviešu korpusam, vismaz tām, kuras vēlējās, doties uz Jeruzalemi uz Pasā svētkiem. Un šī bija pēdējā reize, kad Abners redzēja Jēzu miesā. Viņa atvadas Abneram bija: “Mans dēls, es zinu, ka tu būsi uzticīgs valstībai, un es lūdzu Tēvu piešķirt tev gudrību, lai tu varētu mīlēt un saprast savus brāļus.”

171:3.3Ceļojot no pilsētas uz pilsētu, liels skaits viņu sekotāju atstāja viņus, lai dotos tālāk uz Jeruzalemi, tā ka līdz brīdim, kad Jēzus devās uz Pasā svētkiem, to skaits, kas viņam sekoja dienu no dienas, bija sarucis līdz mazāk nekā diviem simtiem.

171:3.4Apustuļi saprata, ka Jēzus dodas uz Jeruzalemi uz Pasā svētkiem. Viņi zināja, ka Sinedrions ir izplatījis vēstījumu visam Izraēlam, ka viņš ir notiesāts uz nāvi, un devis rīkojumu, ka ikvienam, kas zina viņa atrašanās vietu, jāinformē Sinedrions; un tomēr, neskatoties uz to visu, viņi nebija tik satraukti, kā bija tad, kad viņš viņiem Filadelfijā paziņoja, ka dodas uz Betāniju satikt Lācaru. Šī attieksmes maiņa no intensīvām bailēm uz klusu gaidīšanas stāvokli lielākoties bija Lācara augšāmcelšanās dēļ. Viņi bija nonākuši pie secinājuma, ka ārkārtas situācijā Jēzus varētu apliecināt savu dievišķo spēku un apkaunot savus ienaidniekus. Šī cerība, kopā ar viņu dziļāku un nobriedušāku ticību sava Meistara garīgajam pārākumam, izskaidroja ārējo drosmi, ko izrādīja viņa tuvākie sekotāji, kuri tagad gatavojās sekot viņam uz Jeruzalemi, tieši stājoties pretī atklātajam Sinedriona paziņojumam, ka viņam jāmirst.

171:3.5Vairums apustuļu un daudzi no viņa iekšējā loka mācekļiem neticēja, ka Jēzum ir iespējams mirt; viņi, ticot, ka viņš ir “augšāmcelšanās un dzīvība”, uzskatīja viņu par nemirstīgu un jau uzvarējušu nāvi.

171:4.2Ceturtdienas agrā rītā, pirms pārējie bija pamodušies, Jēzus pasauca Andreju un teica: “Modini savus brāļus! Man viņiem ir kas sakāms.” Jēzus zināja par zobeniem un to, kuri no viņa apustuļiem bija saņēmuši un nēsāja šos ieročus, bet viņš nekad neatklāja viņiem, ka zina šādas lietas. Kad Andrejs bija pamodinājis savus biedrus un viņi bija sapulcējušies atsevišķi, Jēzus teica: “Mani bērni, jūs esat bijusi ar mani ilgu laiku, un es jums esmu daudz mācījis, kas ir nepieciešams šim laikam, bet tagad es gribētu jūs brīdināt nepaļauties uz miesas nenoteiktību, ne arī uz cilvēka aizsardzības trauslumu pret tām likstām un pārbaudījumiem, kas mūs gaida. Es esmu jūs šeit pasaucis atsevišķi, lai vēlreiz skaidri pateiktu, ka mēs dodamies uz Jeruzalemi, kur, kā jūs zināt, Cilvēka Dēls jau ir notiesāts uz nāvi. Atkal es jums saku, ka Cilvēka Dēls tiks nodots virspriesteru un reliģisko vadītāju rokās; ka viņi viņu notiesās un tad nodos pagānu rokās. Un tā viņi izsmies Cilvēka Dēlu, pat spļaus uz viņu un šaustīs viņu, un viņi viņu nodos nāvei. Un, kad viņi nogalinās Cilvēka Dēlu, neesiet satriekti, jo es paziņoju, ka trešajā dienā viņš augšāmcelsies. Uzmaniet sevi un atcerieties, ka es esmu jūs iepriekš brīdinājis.”

171:4.3Atkal apustuļi bija pārsteigti, apstulbi; bet viņi nespēja piespiest sevi uztvert viņa vārdus burtiski; viņi nespēja aptvert, ka Meistars domāja tieši to, ko teica. Viņi bija tik apžilbināti ar savu nelokāmo ticību laicīgajai valstībai uz zemes ar galveno mītni Jeruzalemē, ka viņi vienkārši nespēja — negribēja — atļaut sev pieņemt Jēzus vārdus kā burtiskus. Viņi visu to dienu prātoja, ko Meistars varētu domāt ar šādiem dīvainiem paziņojumiem. Bet neviens no viņiem neuzdrošinājās uzdot viņam jautājumu par šiem izteikumiem. Tikai pēc viņa nāves šie apjukušie apustuļi atmodās un saprata, ka Meistars bija runājis ar viņiem skaidri un tieši, paredzot savu krustā sišanu.

171:4.4Tas notika šeit, Līvijā, tieši pēc brokastīm, kad daži draudzīgi noskaņoti farizeji atnāca pie Jēzus un teica: “Bēdz steigšus no šīs puses, jo Hērods, tieši tāpat kā viņš meklēja Jāni, tagad meklē tevi nogalināt. Viņš baidās no tautas sacelšanās un ir nolēmis tevi nogalināt. Mēs atnesam tev šo brīdinājumu, lai tu varētu izbēgt.”

171:4.5Un tas bija daļēji taisnība. Lācara augšāmcelšanās nobiedēja un satrauca Hērodu, un, zinot, ka Sinedrions ir uzdrošinājies notiesāt Jēzu, pat pirms tiesas, Hērods nolēma vai nu nogalināt Jēzu, vai padzīt viņu no saviem īpašumiem. Viņš patiesībā vēlējās darīt pēdējo, jo viņš tik ļoti no viņa baidījās, ka cerēja, ka nebūs spiests viņu sodīt ar nāvi.

171:4.6Kad Jēzus dzirdēja, kas farizejiem bija sakāms, viņš atbildēja: “Es labi zinu par Hērodu un viņa bailēm no šī valstības evaņģēlija. Bet nekļūdieties, viņš daudz labprātāk vēlētos, lai Cilvēka Dēls dodas uz Jeruzalemi ciest un mirt no virspriesteru rokām; viņš nevēlas, aptraipījis savas rokas ar Jāņa asinīm, kļūt atbildīgs par Cilvēka Dēla nāvi. Ejiet un sakiet tai lapsai, ka Cilvēka Dēls sludina Perejā šodien, rīt dodas uz Jūdeju, un pēc dažām dienām tiks pilnveidots savā misijā uz zemes un sagatavots pacelties pie Tēva.”

171:4.7Tad, pagriezies pret saviem apustuļiem, Jēzus teica: “Kopš seniem laikiem pravieši ir gājuši bojā Jeruzalemē, un ir tikai piedienīgi, ka Cilvēka Dēlam vajadzētu doties uz Tēva nama pilsētu, lai tiktu upurēts kā cena par cilvēku fanātismu un kā rezultāts reliģiskiem aizspriedumiem un garīgam aklumam. Ak, Jeruzaleme, Jeruzaleme, kas nogalina praviešus un nomētā akmeņiem patiesības skolotājus! Cik bieži es būtu gribējis sapulcināt tavus bērnus kopā, kā vista sapulcina savu perējumu zem saviem spārniem, bet jūs man neļāvāt to darīt! Lūk, jūsu nams drīz tiks atstāts jums postā! Jūs daudzas reizes vēlēsieties mani redzēt, bet neredzēsiet. Jūs tad meklēsiet, bet neatradīsiet mani.” Un, kad viņš bija runājis, viņš pagriezās pret tiem, kas bija ap viņu, un teica: “Tomēr iesim uz Jeruzalemi apmeklēt Pasā svētkus un darīt to, kas mums pienākas, pildot Debesu Tēva gribu.”

171:4.8Tā bija apjukusi un samulsusi ticīgo grupa, kas šajā dienā sekoja Jēzum uz Jēriku. Apustuļi spēja saskatīt tikai noteiktu galīgās uzvaras noti Jēzus paziņojumos par valstību; viņi vienkārši nespēja piespiest sevi nonākt līdz tai vietai, kur viņi būtu gatavi aptvert brīdinājumus par gaidāmo neveiksmi. Kad Jēzus runāja par “augšāmcelšanos trešajā dienā”, viņi uztvēra šo paziņojumu kā zīmi drošai valstības uzvarai tūlīt pēc nepatīkamas sākotnējas sadursmes ar ebreju reliģiskajiem līderiem. “Trešā diena” bija izplatīts ebreju teiciens, kas nozīmēja “drīz” vai “drīz pēc tam”. Kad Jēzus runāja par “augšāmcelšanos”, viņi domāja, ka viņš atsaucas uz “valstības augšāmcelšanos”.

171:4.9Šie ticīgie bija pieņēmuši Jēzu kā Mesiju, un ebreji maz vai neko nezināja par ciešanu Mesiju. Viņi nesaprata, ka Jēzum ar savu nāvi jāpaveic daudzas lietas, ko nekad nevarētu sasniegt ar viņa dzīvi. Kamēr Lācara augšāmcelšanās bija tā, kas deva apustuļiem drosmi ieiet Jeruzalemē, tā bija apskaidrošanas piemiņa, kas stiprināja Meistaru šajā grūtajā viņa dāvāšanas periodā.

171:5.2Ziņa par Jēzus tuvošanos bija izziņota visā Jērikā, un simtiem iedzīvotāju plūda viņam pretī. Kad šis lielais pūlis nāca atpakaļ, pavadot Meistaru pilsētā, Bartimejs, dzirdot pūļa smagos soļus, zināja, ka notiek kaut kas neparasts, un tāpēc jautāja tiem, kas stāvēja viņam blakus, kas notiek. Un viens no ubagiem atbildēja: “Jēzus no Nācaretes iet garām.” Kad Bartimejs dzirdēja, ka Jēzus ir tuvu, viņš pacēla savu balsi un sāka skaļi saukt: “Jēzu, Jēzu, apžēlojies par mani!” Un, tā kā viņš turpināja saukt arvien skaļāk un skaļāk, daži no tiem, kas bija tuvu Jēzum, piegāja un norāja viņu, pieprasot, lai viņš apklust; bet tas nelīdzēja; viņš sauca tikai vēl vairāk un skaļāk.

171:5.3Kad Jēzus dzirdēja aklo vīru saucam, viņš apstājās. Un, kad viņš to ieraudzīja, viņš teica saviem draugiem: “Atvediet vīru pie manis.” Un tad viņi piegāja pie Bartimeja, sakot: “Esi drošs; nāc ar mums, jo Meistars tevi sauc.” Kad Bartimejs dzirdēja šos vārdus, viņš nosvieda savu apmetni, lecot uz priekšu uz ceļa vidu, kamēr tuvumā esošie vadīja viņu pie Jēzus. Uzrunājot Bartimeju, Jēzus teica: “Ko tu vēlies, lai es tev daru?” Tad aklais vīrs atbildēja: “Es vēlētos atgūt redzi.” Un, kad Jēzus dzirdēja šo lūgumu un redzēja viņa ticību, viņš teica: “Tu atgūsi savu redzi; ej savu ceļu; tava ticība tevi ir dziedinājusi.” Tūlīt viņš atguva redzi, un viņš palika pie Jēzus, slavinādams Dievu, līdz Meistars nākamajā dienā devās uz Jeruzalemi, un tad viņš gāja pa priekšu pūlim, paziņojot visiem, kā viņa redze tika atjaunota Jērikā.

171:6.2Viņi tūlīt devās uz Caķeja mājām, un tie, kas dzīvoja Jērikā, bija ļoti pārsteigti, ka Jēzus piekristu palikt pie galvenā muitnieka. Pat kamēr Meistars un viņa apustuļi kavējās ar Caķeju pie viņa mājas durvīm, viens no Jērikas farizejiem, stāvot netālu, teica: “Jūs redzat, kā šis vīrs ir gājis apmesties pie grēcinieka, pie atkrituša Ābrahama dēla, kurš ir izspiedējs un savas tautas aplaupītājs.” Un, kad Jēzus to dzirdēja, viņš paskatījās uz leju uz Caķeju un pasmaidīja. Tad Caķejs uzkāpa uz sola un teica: “Jērikas vīri, uzklausiet mani! Es varu būt muitnieks un grēcinieks, bet lielais Skolotājs ir atnācis palikt manā namā; un, pirms viņš ieiet iekšā, es jums saku, ka es dāvāšu pusi no visas savas mantas nabagiem, un, sākot ar rītdienu, ja esmu kādam cilvēkam kaut ko netaisnīgi piedzinis, es atdošu četrkārtīgi. Es meklēšu pestīšanu no visas sirds un mācīšos darīt taisnību Dieva acīs.”

171:6.3Kad Caķejs bija beidzis runāt, Jēzus teica: “Šodien pestīšana ir atnākusi šajā namā, un tu esi tapis patiesi Ābrahama dēls.” Un, pagriezies pret pūli, kas bija sapulcējies ap viņiem, Jēzus teica: “Un nebrīnieties par to, ko es saku, un neapvainojieties par to, ko mēs darām, jo es visu laiku esmu paziņojis, ka Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt to, kas ir pazudis.”

171:6.4Viņi palika pie Caķeja pa nakti. Nākamajā dienā viņi piecēlās un devās augšup pa “laupītāju ceļu” uz Betāniju ceļā uz Pasā svētkiem Jeruzalemē.

171:7.2Labestība vienmēr izraisa cieņu, bet, kad tai trūkst laipnības, tā bieži atgrūž pieķeršanos. Labestība ir vispārēji pievilcīga tikai tad, kad tā ir laipna. Labestība ir iedarbīga tikai tad, kad tā ir pievilcīga.

171:7.3Jēzus patiešām saprata cilvēkus; tāpēc viņš spēja izpaust īstu līdzjūtību un izrādīt patiesu žēlsirdību. Bet viņš reti ļāvās žēlumam. Lai gan viņa žēlsirdība bija bezgalīga, viņa līdzjūtība bija praktiska, personiska un konstruktīva. Nekad viņa pazīšanās ar ciešanām neradīja vienaldzību, un viņš spēja kalpot nelaimē nonākušām dvēselēm, vairojot to sevis žēlošanu.

171:7.4Jēzus varēja tik daudz palīdzēt cilvēkiem, jo viņš tos tik patiesi mīlēja. Viņš patiesi mīlēja katru vīrieti, katru sievieti un katru bērnu. Viņš varēja būt tik patiess draugs savas ievērojamās innsight dēļ — viņš tik pilnīgi zināja, kas ir cilvēka sirdī un prātā. Viņš bija ieinteresēts un ass novērotājs. Viņš bija eksperts cilvēku vajadzību izpratnē, gudrs cilvēku ilgu uztveršanā.

171:7.5Jēzus nekad nesteidzās. Viņam bija laiks mierināt savus līdzcilvēkus, “ejot garām”. Un viņš vienmēr lika saviem draugiem justies brīvi. Viņš bija apburošs klausītājs. Viņš nekad nenodarbojās ar uzbāzīgu savu līdzgaitnieku dvēseļu izprašņāšanu. Mierinot izsalkušos prātus un kalpojot izslāpušajām dvēselēm, viņa žēlastības saņēmēji nejuta tik daudz, ka viņi viņam izsūdzētu grēkus, kā to, ka viņi ar viņu apspriežas. Viņiem bija neierobežota uzticība viņam, jo viņi redzēja, ka viņam ir tik liela ticība viņiem.

171:7.6Viņš nekad nešķita ziņkārīgs par cilvēkiem, un viņš nekad neizrādīja vēlmi tos vadīt, pārvaldīt vai tiem sekot. Viņš iedvesmoja dziļu pašapziņu un spēcīgu drosmi visos, kas baudīja viņa sabiedrību. Kad viņš uzsmaidīja cilvēkam, šis mirstīgais piedzīvoja palielinātu spēju risināt savas daudzveidīgās problēmas.

171:7.7Jēzus mīlēja cilvēkus tik ļoti un tik gudri, ka viņš nekad nevilcinājās būt bargs pret tiem, kad situācija prasīja šādu disciplīnu. Viņš bieži sāka palīdzēt cilvēkam, lūdzot palīdzību. Tādā veidā viņš izraisīja interesi, apelēja pie labākajām lietām cilvēka dabā.

171:7.8Meistars spēja saskatīt glābjošu ticību tās sievietes rupjajā māņticībā, kura meklēja dziedināšanu, pieskaroties viņa drēbju vīlei. Viņš vienmēr bija gatavs un gribošs pārtraukt sprediķi vai aizkavēt pūli, kamēr viņš kalpoja vienas personas vajadzībām, pat mazam bērnam. Lielas lietas notika ne tikai tāpēc, ka cilvēkiem bija ticība Jēzum, bet arī tāpēc, ka Jēzum bija tik liela ticība viņiem.

171:7.9Vairums patiešām svarīgo lietu, ko Jēzus teica vai darīja, šķita notiekam nejauši, “ejot garām”. Meistara laicīgajā kalpošanā bija tik maz profesionāla, labi izplānota vai iepriekš pārdomāta. Viņš dāvāja veselību un izkaisīja laimi dabiski un graciozi, ceļojot cauri dzīvei. Bija burtiski taisnība: “Viņš staigāja, labu darīdams.”

171:7.10Un Meistara sekotājiem visos laikmetos pienākas mācīties kalpot, “ejot garām” — darīt nesavtīgu labumu, veicot savus ikdienas pienākumus.

171:8.2Līdzība par minām, atšķirībā no līdzības par talentiem, kas bija domāta visiem mācekļiem, tika stāstīta vairāk tieši apustuļiem un lielā mērā balstījās uz Arhelaja pieredzi un viņa veltīgo mēģinājumu iegūt varu pār Jūdejas valstību. Šī ir viena no retajām Meistara līdzībām, kas balstīta uz reālu vēsturisku personu. Nebija dīvaini, ka viņiem prātā bija Arhelajs, jo Caķeja nams Jērikā atradās ļoti tuvu greznajai Arhelaja pilij, un viņa akvedukts stiepās gar ceļu, pa kuru viņi bija devušies prom no Jērikas.

171:8.3Jēzus teica: “Jūs domājat, ka Cilvēka Dēls dodas uz Jeruzalemi, lai saņemtu valstību, bet es paziņoju, ka jūs esat lemti vilšanās brīžiem. Vai jūs neatceraties par kādu princi, kurš devās uz tālu zemi, lai saņemtu sev valstību, bet, pat pirms viņš varēja atgriezties, viņa provinces pilsoņi, kuri savās sirdīs viņu jau bija noraidījuši, sūtīja sūtņus viņam pakaļ, sakot: ‘Mēs negribam, lai šis vīrs valda pār mums’? Tā kā šis ķēniņš tika noraidīts laicīgajā valdīšanā, tā arī Cilvēka Dēls tiks noraidīts garīgajā valdīšanā. Atkal es paziņoju, ka mana valstība nav no šīs pasaules; bet, ja Cilvēka Dēlam būtu piešķirta garīgā valdīšana pār viņa tautu, viņš būtu pieņēmis šādu cilvēku dvēseļu valstību un būtu valdījis pār šādu cilvēku siržu domīniju. Neskatoties uz to, ka viņi noraida manu garīgo valdīšanu pār viņiem, es atgriezīšos atkal, lai saņemtu no citiem tādu gara valstību, kāda man tagad tiek liegta. Jūs redzēsiet Cilvēka Dēlu noraidītu tagad, bet citā laikmetā tas, ko Ābrahama bērni tagad noraida, tiks pieņemts un paaugstināts.

171:8.4“Un tagad, kā šīs līdzības noraidītais augstmanis, es aicinātu savā priekšā savus divpadsmit kalpus, īpašos pārvaldniekus, un, nododot katra rokās vienas minas summu, es brīdinātu katru labi ievērot manus norādījumus, lai jūs cītīgi tirgotos ar savu uzticības fondu, kamēr es esmu prom, lai jums būtu ar ko attaisnot savu pārvaldīšanu, kad es atgriezīšos, kad no jums tiks prasīts norēķins.

171:8.5“Un pat ja šis noraidītais Dēls neatgrieztos, tiks sūtīts cits Dēls, lai saņemtu šo valstību, un šis Dēls tad sūtīs pēc jums visiem, lai saņemtu jūsu ziņojumu par pārvaldīšanu un priecātos par jūsu ieguvumiem.

171:8.6“Un, kad šie pārvaldnieki vēlāk tika sasaukti kopā uz norēķinu, pirmais nāca priekšā, sakot: ‘Kungs, ar tavu minu es esmu nopelnījis vēl desmit minas.’ Un viņa kungs teica viņam: ‘Labi darīts; tu esi labs kalps; tāpēc, ka tu esi izrādījies uzticīgs šajā lietā, es došu tev varu pār desmit pilsētām.’ Un otrais nāca, sakot: ‘Tava mina, kas atstāta pie manis, Kungs, ir nopelnījusi piecas minas.’ Un kungs teica: ‘Es attiecīgi iecelšu tevi par valdnieku pār piecām pilsētām.’ Un tā tālāk caur citiem, līdz pēdējais no kalpiem, saukts uz norēķinu, ziņoja: ‘Kungs, lūk, šeit ir tava mina, kuru esmu glabājis droši iesietu šajā sviedrautā. Un to es darīju, jo baidījos no tevis; es ticēju, ka tu esi nesaprātīgs, redzot, ka tu ņem, kur neesi nolicis, un ka tu centies pļaut, kur neesi sējis.’ Tad viņa kungs teica: ‘Tu nolaidīgais un neuzticīgais kalps, es tiesāšu tevi pēc tavas paša mutes. Tu zināji, ka es pļauju, kur acīmredzot neesmu sējis; tātad tu zināji, ka šis norēķins tiks no tevis prasīts. To zinot, tev vajadzēja vismaz atdot manu naudu baņķierim, lai manā atnākšanas brīdī man tā būtu ar pienācīgiem procentiem.’

171:8.7“Un tad šis valdnieks teica tiem, kas stāvēja klāt: ‘Atņemiet naudu šim kūtrajam kalpam un dodiet to tam, kuram ir desmit minas.’ Un, kad viņi atgādināja kungam, ka tādam jau ir desmit minas, viņš teica: ‘Ikvienam, kam ir, tiks dots vairāk, bet no tā, kam nav, pat tas, kas viņam ir, tiks atņemts.’”

171:8.8Un tad apustuļi centās uzzināt atšķirību starp šīs līdzības nozīmi un iepriekšējās līdzības par talentiem nozīmi, bet Jēzus, atbildot uz viņu daudzajiem jautājumiem, teica tikai: “Labi pārdomājiet šos vārdus savās sirdīs, kamēr katrs no jums atrod to patieso nozīmi.”

171:8.9Tas bija Nātānaēls, kurš vēlākajos gados tik labi mācīja šo divu līdzību nozīmi, apkopojot savas mācības šajos secinājumos:

171:8.101. Spējas ir dzīves iespēju praktiskais mērs. Jūs nekad netiksiet saukti pie atbildības par to paveikšanu, kas ir ārpus jūsu spējām.

171:8.112. Uzticība ir nemaldīgs cilvēka uzticamības mērs. Tas, kurš ir uzticīgs mazās lietās, visticamāk izrādīs uzticību arī visā, kas saskan ar viņa dotībām.

171:8.123. Meistars piešķir mazāku balvu par mazāku uzticību, ja ir līdzīga iespēja.

171:8.134. Viņš piešķir līdzīgu balvu par līdzīgu uzticību, ja ir mazāka iespēja.

171:8.14Kad viņi bija beiguši pusdienot un pēc tam, kad sekotāju pūlis bija devies tālāk uz Jeruzalemi, Jēzus, stāvot tur apustuļu priekšā pārkārušās klints ēnā ceļa malā, ar dzīvespriecīgu cieņu un laipnu majestātiskumu norādīja ar pirkstu uz rietumiem, sakot: “Nāciet, mani brāļi, iesim tālāk uz Jeruzalemi, lai tur saņemtu to, kas mūs gaida; tā mēs izpildīsim debesu Tēva gribu visās lietās.”

171:8.15Un tā Jēzus un viņa apustuļi atsāka šo, Meistara pēdējo ceļojumu uz Jeruzalemi mirstīga cilvēka miesas līdzībā.