Dokuments 168: LĀCĀRA AUGŠĀMCELŠANADokuments 168
LĀCĀRA AUGŠĀMCELŠANA

168:0.1TAS BIJA neilgi pēc pusdienlaika, kad Marta devās pretī Jēzum, viņam parādoties kalna virsotnē netālu no Betānijas. Viņas brālis Lācars bija miris jau četras dienas un svētdienas vēlā pēcpusdienā bija guldīts viņu privātajās kapenēs dārza tālākajā galā. Akmens pie kapeņu ieejas bija aizvelts priekšā šīs dienas, ceturtdienas, rītā.

168:0.2Kad Marta un Marija sūtīja ziņu Jēzum par Lācara slimību, viņas bija pārliecinātas, ka Meistars kaut ko darīs lietas labā. Viņas zināja, ka viņu brālis ir smagi slims, un, lai gan viņas gandrīz neuzdrošinājās cerēt, ka Jēzus atstās savu mācīšanas un sludināšanas darbu, lai nāktu viņām palīgā, viņas tik ļoti uzticējās viņa spējai dziedināt slimības, ka domāja – viņš tikai pateiks dziedinošos vārdus, un Lācars tūlīt kļūs vesels. Un, kad Lācars nomira dažas stundas pēc tam, kad ziņnesis atstāja Betāniju, lai dotos uz Filadelfiju, viņas sprieda, ka tas notika tāpēc, ka Meistars par viņu brāļa slimību uzzināja pārāk vēlu, kad viņš jau vairākas stundas bija miris.

168:0.3Taču viņas kopā ar visiem saviem ticīgajiem draugiem bija ļoti neizpratnē par ziņu, ko skrējējs atnesa atpakaļ otrdienas priekšpusdienā, sasniedzot Betāniju. Ziņnesis apgalvoja, ka dzirdējis Jēzu sakām: “...šī slimība patiesībā nav uz nāvi.” Tāpat viņas nevarēja saprast, kāpēc viņš tām nesūtīja nekādu ziņu un citādi nepiedāvāja palīdzību.

168:0.4Daudzi draugi no tuvējiem ciematiem un citi no Jeruzalemes ieradās mierināt bēdu sagrauztās māsas. Lācars un viņa māsas bija turīga un cienījama ebreja bērni, kurš bija bijis mazā Betānijas ciemata ievērojamākais iedzīvotājs. Un, neskatoties uz to, ka visi trīs jau sen bija dedzīgi Jēzus sekotāji, viņus augstu cienīja visi, kas viņus pazina. Viņi bija mantojuši plašus vīna dārzus un olīvu dārzus šajā apkārtnē, un to, ka viņi bija bagāti, vēl vairāk apliecināja fakts, ka viņi varēja atļauties privātas apbedīšanas kapenes savā īpašumā. Abi viņu vecāki jau bija guldīti šajās kapenēs.

168:0.5Marija bija atmetusi domu par Jēzus ierašanos un ļāvās savām bēdām, bet Marta turējās pie cerības, ka Jēzus atnāks, pat līdz brīdim tās pašas dienas rītā, kad viņi aizvēla akmeni kapeņu priekšā un aizzīmogoja ieeju. Pat tad viņa uzdeva kaimiņu zēnam novērot Jērikas ceļu no kalna virsotnes uz austrumiem no Betānijas; un tieši šis zēns atnesa Martai ziņu, ka Jēzus un viņa draugi tuvojas.

168:0.6Kad Marta satika Jēzu, viņa nokrita pie viņa kājām, izsaukdamās: “Meistar, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!” Martas prātā jaucās daudzas bailes, taču viņa nepauda nekādas šaubas, kā arī neuzdrošinājās kritizēt vai apšaubīt Meistara rīcību saistībā ar Lācara nāvi. Kad viņa bija runājusi, Jēzus noliecās un, pieceldams viņu kājās, sacīja: “Tikai tici, Marta, un tavs brālis augšāmcelsies.” Tad Marta atbildēja: “Es zinu, ka viņš augšāmcelsies pēdējās dienas augšāmcelšanās laikā; un pat tagad es ticu, ka visu, ko tu lūgsi Dievam, mūsu Tēvs tev dos.”

168:0.7Tad Jēzus, skatoties tieši Martai acīs, sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība; tas, kurš tic man, lai arī mirst, tomēr dzīvos. Patiesi, ikviens, kas dzīvo un tic man, nekad pa īstam nemirs. Marta, vai tu tam tici?” Un Marta atbildēja Meistaram: “Jā, es jau sen ticu, ka tu esi Atbrīvotājs, dzīvā Dieva Dēls, pat tas, kuram bija jānāk šajā pasaulē.”

168:0.8Jēzum apvaicājoties par Mariju, Marta tūlīt iegāja mājā un, pačukstot māsai, sacīja: “Meistars ir šeit un jautāja pēc tevis.” Kad Marija to dzirdēja, viņa ātri piecēlās un steidzās pretī Jēzum, kurš joprojām kavējās tajā vietā, netālu no mājas, kur Marta viņu bija pirmoreiz satikusi. Draugi, kas bija kopā ar Mariju un centās viņu mierināt, redzot, ka viņa ātri pieceļas un iziet ārā, sekoja viņai, domādami, ka viņa iet uz kapenēm raudāt.

168:0.9Daudzi no klātesošajiem bija Jēzus nikni ienaidnieki. Tāpēc Marta bija iznākusi viņu satikt viena un tāpēc arī slepeni iegāja paziņot Marijai, ka viņš jautājis pēc viņas. Marta, lai gan ļoti vēlējās redzēt Jēzu, gribēja izvairīties no jebkādām iespējamām nepatikšanām, ko varētu izraisīt viņa pēkšņa parādīšanās lielas viņa Jeruzalemes ienaidnieku grupas vidū. Martas nodoms bija palikt mājā kopā ar draugiem, kamēr Marija ietu sveicināt Jēzu, taču tas neizdevās, jo viņi visi sekoja Marijai un tā negaidīti nonāca Meistara klātbūtnē.

168:0.10Marta pieveda Mariju pie Jēzus, un, kad viņa to ieraudzīja, viņa nokrita pie viņa kājām, izsaukdamās: “Ja tu tikai būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!” Un, kad Jēzus redzēja, kā viņi visi sēro par Lācara nāvi, viņa dvēsele tika līdzjūtības aizkustināta.

168:1.2Cilvēku prātiem ir grūti izskaidrot, tieši kāpēc Jēzus raudāja. Lai gan mums ir pieejama apvienoto cilvēcisko emociju un dievišķo domu reģistrācija, kāda tā fiksēta Personalizētā Saskaņotāja prātā, mēs neesam pilnīgi pārliecināti par šo emocionālo izpausmju patieso cēloni. Mēs sliecamies ticēt, ka Jēzus raudāja vairāku domu un jūtu dēļ, kas šajā laikā gāja caur viņa prātu, piemēram:

168:1.31. Viņš juta patiesu un skumju līdzjūtību pret Martu un Mariju; viņam bija īsta un dziļa cilvēciska pieķeršanās šīm māsām, kuras bija zaudējušas brāli.

168:1.42. Viņa prātu satrauca sērotāju pūļa klātbūtne – daži bija patiesi, bet daži tikai izlikās. Viņam vienmēr nepatika šīs ārējās sēru izpausmes. Viņš zināja, ka māsas mīlēja savu brāli un ticēja ticīgo pestīšanai. Šīs pretrunīgās emocijas, iespējams, izskaidro, kāpēc viņš nopūtās, kad viņi tuvojās kapenēm.

168:1.53. Viņš patiesi vilcinājās atgriezt Lācaru mirstīgajā dzīvē. Māsām viņš tiešām bija vajadzīgs, taču Jēzus nožēloja, ka viņam jāsauc savs draugs atpakaļ, lai tas piedzīvotu rūgtas vajāšanas, kuras, kā viņš labi zināja, Lācaram nāksies pārciest tāpēc, ka viņš būs kļuvis par objektu vislielākajai no visām Cilvēka Dēla dievišķā spēka demonstrācijām.

168:1.6Un tagad mēs varam pastāstīt kādu interesantu un pamācošu faktu: lai gan šis stāstījums risinās kā šķietami dabisks un normāls notikums cilvēku lietās, tam ir daži ļoti interesanti blakus aspekti. Kamēr ziņnesis svētdien devās pie Jēzus, stāstot viņam par Lācara slimību, un kamēr Jēzus sūtīja ziņu, ka tā nav “uz nāvi”, tajā pašā laikā viņš personīgi devās uz Betāniju un pat jautāja māsām: “Kur jūs viņu esat guldījušas?” Lai gan tas viss it kā liecina, ka Meistars rīkojās pēc šīs dzīves parauga un saskaņā ar cilvēka prāta ierobežotajām zināšanām, tomēr visuma ieraksti atklāj, ka Jēzus Personalizētais Saskaņotājs izdeva rīkojumu par Lācara Domu Saskaņotāja nenoteikta laika aizturēšanu uz planētas pēc Lācara nāves, un šis rīkojums tika fiksēts tieši piecpadsmit minūtes pirms Lācars izlaida pēdējo elpu.

168:1.7Vai Jēzus dievišķais prāts zināja jau pirms Lācara nāves, ka viņš to piecels no mirušajiem? Mēs nezinām. Mēs zinām tikai to, ko ar šo nododam reģistrēšanai.

168:1.8Daudzi no Jēzus ienaidniekiem bija noskaņoti izsmiet viņa pieķeršanās izpausmes un savā starpā runāja: “Ja viņš tik ļoti augstu vērtēja šo cilvēku, kāpēc viņš tik ilgi kavējās, pirms nāca uz Betāniju? Ja viņš ir tas, par ko viņu uzskata, kāpēc viņš neizglāba savu dārgo draugu? Kāds labums dziedināt svešiniekus Galilejā, ja viņš nevar izglābt tos, kurus mīl?” Un daudzos citos veidos viņi izmokoja un noniecināja Jēzus mācības un darbus.

168:1.9Un tā šajā ceturtdienas pēcpusdienā ap pusotru pēcpusdienā viss bija sagatavots šajā mazajā Betānijas ciematā, lai īstenotu vislielāko no visiem darbiem, kas saistīti ar Mihaila no Nebadona kalpošanu uz Zemes, vislielāko dievišķā spēka izpausmi viņa emiesošanās laikā miesā, jo viņa paša augšāmcelšanās notika pēc tam, kad viņš bija atbrīvots no mirstīgā mājokļa saitēm.

168:1.10Nelielā grupa, kas bija sapulcējusies pie Lācara kapeņu ieejas, nemaz nenojauta, ka tuvumā atrodas milzīgs visu kārtu debesu būtņu pulks, kas sapulcējies Gabriēla vadībā un tagad gaida pēc Jēzus Personalizētā Saskaņotāja norādījuma, virmojot gaidās un gatavībā izpildīt sava mīļotā Suverēna pavēli.

168:1.11Kad Jēzus izteica pavēles vārdus: “Noņemiet akmeni,” sapulcētie debesu pulki gatavojās izspēlēt Lācara augšāmcelšanās drāmu viņa mirstīgās miesas līdzībā. Šāda augšāmcelšanās forma ietver izpildes grūtības, kas tālu pārsniedz parasto mirstīgo radību augšāmcelšanās tehniku moroncijas formā, un prasa daudz vairāk debesu personību un daudz lielāku visuma resursu organizēšanu.

168:1.12Kad Marta un Marija dzirdēja šo Jēzus pavēli, kas lika novelt akmeni kapeņu priekšā, viņas pārņēma pretrunīgas emocijas. Marija cerēja, ka Lācars tiks piecelts no mirušajiem, bet Martu, lai gan viņa zināmā mērā dalījās māsas ticībā, vairāk satrauca bailes, ka Lācars savā izskatā nebūs prezentējams Jēzum, apustuļiem un viņu draugiem. Marta sacīja: “Vai mums jāveļ nost akmens? Mans brālis ir miris jau četras dienas, tā ka šajā laikā jau ir sākusies ķermeņa sadalīšanās.” Marta to teica arī tāpēc, ka nebija pārliecināta, kāpēc Meistars lūdza noņemt akmeni; viņa domāja, ka varbūt Jēzus vēlas tikai pēdējo reizi paskatīties uz Lācaru. Viņa nebija nosvērta un pastāvīga savā attieksmē. Kamēr viņi vilcinājās novelt akmeni, Jēzus sacīja: “Vai es tev sākumā neteicu, ka šī slimība nav uz nāvi? Vai es neesmu atnācis, lai piepildītu savu solījumu? Un, kad es atnācu pie jums, vai es neteicu, ka, ja jūs tikai ticētu, jūs redzētu Dieva godību? Kāpēc jūs šaubāties? Cik ilgi vēl paies, līdz jūs ticēsiet un paklausīsiet?”

168:1.13Kad Jēzus beidza runāt, viņa apustuļi ar izpalīdzīgu kaimiņu atbalstu satvēra akmeni un novēla to no kapeņu ieejas.

168:1.14Ebreju vidū valdīja uzskats, ka žults pilīte uz nāves eņģeļa zobena gala sāk iedarboties līdz trešās dienas beigām, tādējādi pilnībā iedarbojoties ceturtajā dienā. Viņi pieļāva, ka cilvēka dvēsele var kavēties pie kapa līdz trešās dienas beigām, cenšoties atdzīvināt mirušo ķermeni; taču viņi stingri ticēja, ka šāda dvēsele ir devusies uz aizgājušo garu mājvietu, pirms uzaususi ceturtā diena.

168:1.15Šie ticējumi un uzskati par mirušajiem un mirušo garu aiziešanu kalpoja, lai pārliecinātu visu to prātus, kuri tagad atradās pie Lācara kapa, un vēlāk visus, kuri varētu dzirdēt par to, kas tūlīt notiks, ka šis tiešām un pa īstam ir mirušo augšāmcelšanas gadījums, ko personīgi veic tas, kurš pasludināja, ka ir “augšāmcelšanās un dzīvība.”

168:2.2Jēzus pacēla acis un sacīja: “Tēvs, es esmu pateicīgs, ka tu uzklausīji un izpildīji manu lūgumu. Es zinu, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to, kas šeit stāv ar mani, dēļ es tā runāju ar tevi, lai viņi varētu ticēt, ka tu mani esi sūtījis pasaulē, un lai viņi zinātu, ka tu strādā ar mani tajā, ko mēs tūlīt darīsim.” Un, kad viņš bija lūdzis, viņš sauca skaļā balsī: “Lācar, nāc ārā!”

168:2.3Lai gan šie cilvēku novērotāji palika nekustīgi, milzīgais debesu pulks viss sakustējās vienotā darbībā, paklausot Radītāja vārdam. Tieši divpadsmit Zemes laika sekundēs līdz šim bezdzīvīgais Lācara stāvs sāka kustēties un drīz vien sēdēja uz akmens plaukta malas, uz kura tas bija atdusējies. Viņa ķermenis bija saitēts ar līķautiem, un viņa seju sedza sviedrauts. Un, kad viņš piecēlās viņu priekšā – dzīvs –, Jēzus sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet.”

168:2.4Visi, izņemot apustuļus un Martu ar Mariju, bēga uz māju. Viņi bija nobālējuši no izbīļa un pārsteiguma pārņemti. Kamēr daži kavējās, daudzi steidzās uz savām mājām.

168:2.5Lācars sveicināja Jēzu un apustuļus un jautāja, ko nozīmē līķauti un kāpēc viņš pamodies dārzā. Jēzus un apustuļi pagāja malā, kamēr Marta pastāstīja Lācaram par viņa nāvi, apbedīšanu un augšāmcelšanos. Viņai nācās viņam paskaidrot, ka viņš nomira svētdien un tagad ceturtdien tika atgriezts dzīvē, jo viņam nebija nekādas laika izjūtas kopš iemigšanas nāvē.

168:2.6Kad Lācars iznāca no kapenēm, Jēzus Personalizētais Saskaņotājs, tagad savējo vadītājs šajā lokālajā visumā, deva pavēli bijušajam Lācara Saskaņotājam, kurš tagad gaidīja, atsākt mājot augšāmceltā cilvēka prātā un dvēselē.

168:2.7Tad Lācars piegāja pie Jēzus un kopā ar māsām nometās ceļos pie Meistara kājām, lai pateiktos un slavētu Dievu. Jēzus, ņemdams Lācaru pie rokas, piecēla viņu, sacīdams: “Mans dēls, to, kas notika ar tevi, piedzīvos arī visi, kas tic šim evaņģēlijam, izņemot to, ka viņi tiks augšāmcelti daudz krāšņākā formā. Tu būsi dzīvs liecinieks patiesībai, ko es runāju – es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Bet iesim tagad visi mājā un ieturēsim maltīti šiem fiziskajiem ķermeņiem.”

168:2.8Viņiem ejot uz māju, Gabriēls atlaida liekās sapulcēto debesu pulku grupas, kamēr viņš veica ierakstu par pirmo gadījumu uz Urantijas, un pēdējo, kad mirstīga radība tikusi augšāmcelta fiziskā nāves ķermeņa līdzībā.

168:2.9Lācars gandrīz nespēja aptvert notikušo. Viņš zināja, ka bijis ļoti slims, bet varēja atcerēties tikai to, ka aizmidzis un ticis pamodināts. Viņš nekad nespēja neko pastāstīt par šīm četrām dienām kapenēs, jo bija pilnīgi bezsamaņā. Laiks neeksistē tiem, kas guļ nāves miegu.

168:2.10Lai gan daudzi ticēja Jēzum šī varenā darba dēļ, citi tikai vēl vairāk nocietināja savas sirdis, lai viņu noraidītu. Līdz nākamās dienas pusdienlaikam šis stāsts bija izplatījies pa visu Jeruzalemi. Simtiem vīriešu un sieviešu devās uz Betāniju, lai paskatītos uz Lācaru un runātu ar viņu, un satrauktie un apmulsušie farizeji steidzīgi sasauca Sinedrija sanāksmi, lai izlemtu, ko darīt ar šiem jaunajiem notikumiem.

168:3.2Vienos dienā nākamajā dienā, piektdien, Sinedrijs sapulcējās, lai tālāk apspriestu jautājumu: “Ko mums darīt ar Jēzu no Nācaretes?” Pēc vairāk nekā divu stundu diskusijām un asām debatēm kāds farizejs iesniedza rezolūciju, pieprasot tūlītēju Jēzus nāvi, pasludinot, ka viņš ir drauds visam Izraēlam, un formāli uzliekot Sinedrijam pienākumu pieņemt nāves lēmumu bez tiesas un pretēji visiem precedentiem.

168:3.3Atkal un atkal šī augstā ebreju līderu institūcija bija nolēmusi, ka Jēzus ir jāapcietina un jātiesā par zaimošanu un daudzām citām apsūdzībām ebreju svētā likuma neievērošanā. Viņi reiz pat bija gājuši tik tālu, ka paziņoja, ka viņam jāmirst, bet šī bija pirmā reize, kad Sinedrijs oficiāli fiksēja vēlmi piespriest viņam nāvi pirms tiesas. Taču šī rezolūcija netika nodota balsošanai, jo četrpadsmit Sinedrija locekļi atkāpās kā viena grupa, kad tika ierosināta šāda nedzirdēta rīcība. Lai gan šīs atkāpšanās netika formāli apstiprinātas gandrīz divas nedēļas, šī četrpadsmit cilvēku grupa tajā dienā izstājās no Sinedrija, lai nekad vairs sēdētu padomē. Kad vēlāk šīs atkāpšanās tika apstiprinātas, pieci citi locekļi tika izslēgti, jo viņu kolēģi uzskatīja, ka viņi lolo draudzīgas jūtas pret Jēzu. Ar šo deviņpadsmit vīru izslēgšanu Sinedrijs bija tādā stāvoklī, lai tiesātu un notiesātu Jēzu ar solidaritāti, kas robežojās ar vienprātību.

168:3.4Nākamajā nedēļā Lācars un viņa māsas tika izsaukti stāties Sinedrija priekšā. Kad viņu liecība bija uzklausīta, nevarēja būt ne šaubu, ka Lācars ir piecelts no mirušajiem. Lai gan Sinedrija protokoli faktiski atzina Lācara augšāmcelšanos, ieraksts ietvēra rezolūciju, kas piedēvēja šo un visus citus Jēzus veiktos brīnumus velnu prinča varai, ar kuru Jēzus tika pasludināts esam sabiedrotie.

168:3.5Neatkarīgi no viņa brīnumus darošā spēka avota, šie ebreju līderi bija pārliecināti, ka, ja viņš netiks nekavējoties apturēts, pavisam drīz visa vienkāršā tauta ticēs viņam; un turklāt radīsies nopietni sarežģījumi ar Romas varas iestādēm, jo tik daudzi no viņa ticīgajiem uzskatīja viņu par Mesiju, Izraēla atbrīvotāju.

168:3.6Tieši šajā pašā Sinedrija sanāksmē augstais priesteris Kajafa pirmo reizi izteica to seno ebreju sakāmvārdu, kuru viņš tik daudzas reizes atkārtoja: “Ir labāk, ka viens cilvēks mirst, nekā ka kopiena iet bojā.”

168:3.7Lai gan Jēzus bija saņēmis brīdinājumu par Sinedrija darbībām šajā tumšajā piektdienas pēcpusdienā, viņš nebūt nebija satraukts un turpināja atpūsties Sabata laikā pie draugiem Betfāgā, ciematā netālu no Betānijas. Svētdienas agrā rītā Jēzus un apustuļi pēc iepriekšējas vienošanās sapulcējās Lācara mājās un, atvadījušies no Betānijas ģimenes, uzsāka ceļu atpakaļ uz Pellas nometni.

168:4.2Apustuļi bija ļoti satraukti savos prātos un pavadīja ievērojamu laiku, apspriežot savu neseno pieredzi saistībā ar lūgšanu un atbildēm uz to. Viņi visi atcerējās Jēzus paziņojumu Betānijas ziņnesim Filadelfijā, kad viņš skaidri teica: “Šī slimība patiesībā nav uz nāvi.” Un tomēr, neskatoties uz šo solījumu, Lācars faktiski nomira. Visu to dienu viņi atkal un atkal atgriezās pie diskusijas par šo jautājumu par atbildi uz lūgšanu.

168:4.3Jēzus atbildes uz viņu daudzajiem jautājumiem var apkopot šādi:

168:4.41. Lūgšana ir galīgā prāta izpausme centienos tuvoties Bezgalīgajam. Tāpēc lūgšanas izteikšanu noteikti ierobežo galīgā zināšanas, gudrība un īpašības; tāpat atbildi noteikti nosaka Bezgalīgā redzējums, mērķi, ideāli un prerogatīvas. Nekad nevar novērot nepārtrauktu materiālo parādību ķēdi starp lūgšanas izteikšanu un pilnīgas garīgas atbildes saņemšanu uz to.

168:4.52. Kad lūgšana šķietami paliek neatbildēta, kavēšanās bieži vēsta par labāku atbildi, lai gan tādu, kas kāda pamatota iemesla dēļ ir krietni aizkavējusies. Kad Jēzus teica, ka Lācara slimība patiesībā nav uz nāvi, viņš jau bija miris vienpadsmit stundas. Nevienai sirsnīgai lūgšanai netiek liegta atbilde, izņemot gadījumus, kad garīgās pasaules pārākais skatupunkts ir izdomājis labāku atbildi, atbildi, kas atbilst cilvēka gara lūgumam pretstatā tikai cilvēka prāta lūgšanai.

168:4.63. Laika lūgšanas, kad tās ir gara iedvestas un izteiktas ticībā, bieži ir tik plašas un visu aptverošas, ka uz tām var atbildēt tikai mūžībā; galīgais lūgums dažkārt ir tik ļoti piesātināts ar Bezgalīgā satvērienu, ka atbilde ir ilgi jāatliek, lai sagaidītu atbilstošas uzņemšanas spējas radīšanu; ticības lūgšana var būt tik visu iekļaujoša, ka atbildi var saņemt tikai Paradīzē.

168:4.74. Atbildes uz mirstīgā prāta lūgšanu bieži ir tādas dabas, ka tās var saņemt un atpazīt tikai tad, kad tas pats lūdzošais prāts ir sasniedzis nemirstīgu stāvokli. Uz materiālās būtnes lūgšanu daudzkārt var atbildēt tikai tad, kad šāds indivīds ir progresējis līdz gara līmenim.

168:4.85. Dievu zinoša cilvēka lūgšana var būt tik sagrozīta neziņas dēļ un tik deformēta māņticības dēļ, ka atbilde uz to būtu ļoti nevēlama. Tad iesaistītajām gara būtnēm šāda lūgšana ir tā jāpārtulko, ka, atbildei pienākot, lūdzējs pilnībā nespēj to atpazīt kā atbildi uz savu lūgšanu.

168:4.96. Visas patiesas lūgšanas ir adresētas garīgām būtnēm, un uz visiem šādiem lūgumiem jāatbild garīgos terminos, un visām šādām atbildēm jāsastāv no garīgām realitātēm. Gara būtnes nevar sniegt materiālas atbildes uz pat materiālu būtņu gara lūgumiem. Materiālas būtnes var efektīvi lūgt tikai tad, kad tās “lūdz garā.”

168:4.107. Neviena lūgšana nevar cerēt uz atbildi, ja tā nav dzimusi no gara un ticības auklēta. Jūsu sirsnīgā ticība nozīmē, ka jūs jau iepriekš esat virtuāli piešķīruši saviem lūgšanu uzklausītājiem pilnas tiesības atbildēt uz jūsu lūgumiem saskaņā ar to augstāko gudrību un to dievišķo mīlestību, kas, kā to attēlo jūsu ticība, vienmēr motivē tās būtnes, kuras jūs lūdzat.

168:4.118. Bērns vienmēr rīkojas savu tiesību robežās, kad iedomājas lūgt vecāku; un vecāks vienmēr rīkojas savu vecāku pienākumu robežās pret nenobriedušo bērnu, kad viņa pārākā gudrība diktē, ka atbilde uz bērna lūgšanu ir jāaizkavē, jāmodificē, jānošķir, jāpārspēj vai jāatliek uz citu garīgās augšupejas posmu.

168:4.129. Nevilcinieties lūgt gara ilgu lūgšanas; nešaubieties, ka saņemsiet atbildi uz saviem lūgumiem. Šīs atbildes būs noguldījumā, gaidot, kad jūs sasniegsiet tos faktisko kosmisko sasniegumu nākotnes garīgos līmeņus šajā pasaulē vai citās, kur kļūs iespējams, ka jūs atpazīsiet un piesavināsieties ilgi gaidītās atbildes uz saviem agrākajiem, bet nelaikā izteiktajiem lūgumiem.

168:4.1310. Visi patiesi garā dzimuši lūgumi noteikti saņems atbildi. Lūdziet, un jūs saņemsiet. Bet jums jāatceras, ka jūs esat laika un telpas progresējošas radības; tādēļ jums pastāvīgi jārēķinās ar laika-telpas faktoru jūsu daudzveidīgo lūgšanu un lūgumu pilnīgu atbilžu personīgās saņemšanas pieredzē.

168:5.2Un tā Lācars steidzīgi atvadījās no savām māsām Betānijā, bēgot lejup caur Jēriku un pāri Jordānai, nekad neļaujot sev ilgi atpūsties, līdz bija sasniedzis Filadelfiju. Lācars labi pazina Abneru, un šeit viņš jutās drošībā no ļaunā Sinedrija slepkavnieciskajām intrigām.

168:5.3Drīz pēc tam Marta un Marija pārdeva savas zemes Betānijā un pievienojās brālim Perejā. Pa to laiku Lācars bija kļuvis par Filadelfijas baznīcas mantzini. Viņš kļuva par stipru Abnera atbalstītāju viņa strīdā ar Pāvilu un Jeruzalemes baznīcu un galu galā nomira 67 gadu vecumā no tās pašas slimības, kas viņu aiznesa, kad viņš bija jaunāks vīrs Betānijā.