Dokuments 167: VIZĪTE FILADELFIJĀDokuments 167
VIZĪTE FILADELFIJĀ

167:0.1VISĀ šajā Perejas kalpošanas laikā, kad tiek pieminēts, ka Jēzus un apustuļi apmeklē dažādas vietas, kur strādāja septiņdesmit, ir jāatceras, ka parasti kopā ar viņu bija tikai desmit, jo bija pieņemts atstāt vismaz divus apustuļus Pellā, lai tie mācītu pūli. Kad Jēzus gatavojās doties uz Filadelfiju, Sīmanis Pēteris un viņa brālis Andrejs atgriezās Pellas nometnē, lai mācītu tur sapulcējušos ļaudis. Kad Skolotājs atstāja nometni Pellā, lai apmeklētu Perejas apkaimi, nebija nekas neparasts, ka viņam sekoja trīs līdz pieci simti nometnes iemītnieku. Kad viņš ieradās Filadelfijā, viņu pavadīja vairāk nekā seši simti sekotāju.

167:0.2Nesenajā sludināšanas ceļojumā pa Dekapoli nebija notikuši nekādi brīnumi, un, izņemot desmit spitālīgo šķīstīšanu, līdz šim šajā Perejas misijā brīnumu nebija bijis. Šis bija laiks, kad evaņģēlijs tika sludināts ar spēku, bez brīnumiem, un lielāko daļu laika bez Jēzus vai pat viņa apustuļu personīgas klātbūtnes.

167:0.3Jēzus un desmit apustuļi ieradās Filadelfijā trešdien, 22. februārī, un ceturtdienu un piektdienu pavadīja, atpūšoties no nesenajiem ceļojumiem un darbiem. Tās pašas piektdienas vakarā Jēkabs runāja sinagogā, un uz nākamo vakaru tika sasaukta vispārējā padome. Viņi ļoti priecājās par evaņģēlija panākumiem Filadelfijā un tuvējos ciemos. Dāvida vēstneši atnesa ziņas arī par valstības tālāku izplatīšanos visā Palestīnā, kā arī labas ziņas no Aleksandrijas un Damaskas.

167:1.2Kamēr Jēzus kavējās pie durvīm, runājot ar Abneru, un pēc tam, kad namatēvs bija apsēdies, istabā ienāca viens no vadošajiem Jeruzalemes farizejiem, Sinedriona loceklis, un, kā tas bija viņa paradums, devās taisni uz goda vietu pa kreisi no namatēva. Bet, tā kā šī vieta bija rezervēta Skolotājam un vieta pa labi – Abneram, namatēvs pamāja Jeruzalemes farizejam sēsties četras vietas pa kreisi, un šis augstmanis bija ļoti aizvainots, jo nesaņēma goda vietu.

167:1.3Drīz vien viņi visi sēdēja un izbaudīja sarunas savā starpā, jo vairums klātesošo bija Jēzus mācekļi vai arī bija labvēlīgi noskaņoti pret evaņģēliju. Tikai viņa ienaidnieki ievēroja faktu, ka viņš neievēroja ceremoniālo roku mazgāšanu pirms sēšanās pie ēdiena. Abners nomazgāja rokas maltītes sākumā, bet ne pasniegšanas laikā.

167:1.4Tuvojoties maltītes beigām, no ielas ienāca kāds vīrs, kurš ilgi bija cietis no hroniskas slimības un tagad bija tūskas stāvoklī. Šis vīrs bija ticīgais, kuru nesen bija kristījuši Abnera līdzgaitnieki. Viņš neizteica Jēzum nekādu lūgumu pēc dziedināšanas, taču Skolotājs ļoti labi zināja, ka šis nelaimīgais vīrs ieradās uz šīm brokastīm, cerēdams tādējādi izvairīties no pūļiem, kas drūzmējās ap viņu, un tā, visticamāk, pievērst viņa uzmanību. Šis vīrs zināja, ka tolaik tika veikti maz brīnumu; tomēr viņš savā sirdī sprieda, ka viņa bēdīgais stāvoklis varētu apelēt pie Skolotāja līdzjūtības. Un viņš nemaldījās, jo, kad viņš ienāca istabā, gan Jēzus, gan paštaisnais farizejs no Jeruzalemes viņu ievēroja. Farizejs nekavējās paust savu sašutumu, ka šādam cilvēkam tika ļauts ienākt istabā. Bet Jēzus uzlūkoja slimo vīru un pasmaidīja tik labvēlīgi, ka tas pienāca tuvāk un apsēdās uz grīdas. Kad maltīte tuvojās beigām, Skolotājs pārlaida skatienu saviem viesiem un tad, nozīmīgi paskatījies uz vīru ar tūsku, teica: “Mani draugi, Izraēla skolotāji un mācītie likuma zinātāji, es gribētu jums uzdot jautājumu: vai sabata dienā ir atļauts dziedināt slimos un cietējus, vai nav?” Bet klātesošie pazina Jēzu pārāk labi; viņi klusēja; viņi neatbildēja uz viņa jautājumu.

167:1.5Tad Jēzus piegāja pie vietas, kur sēdēja slimais vīrs, un, ņēmis viņu pie rokas, sacīja: “Celies un ej savu ceļu. Tu neesi lūdzis tikt dziedināts, bet es zinu tavas sirds vēlmi un tavas dvēseles ticību.” Pirms vīrs atstāja istabu, Jēzus atgriezās savā vietā un, uzrunājot tos, kas bija pie galda, teica: “Šādus darbus dara mans Tēvs, nevis lai iekārdinātu jūs valstībā, bet lai atklātu sevi tiem, kas jau ir valstībā. Jūs varat saprast, ka Tēvam ir raksturīgi darīt tieši šādas lietas, jo kurš no jums, ja tam būtu mīļākais dzīvnieks, kas sabata dienā iekristu akā, neietu tūlīt ārā un neizvilktu to?” Un, tā kā neviens viņam neatbildēja un tā kā viņa namatēvs acīmredzami atbalstīja notiekošo, Jēzus piecēlās un runāja uz visiem klātesošajiem: “Mani brāļi, kad esat aicināti uz kāzu mielastu, nesēdieties galvenajā vietā, lai, gadījumā, ja ir uzaicināts kāds par jums cienījamāks vīrs, namatēvam nebūtu jānāk pie jums un jālūdz, lai jūs atdodat savu vietu šim citam un godātajam viesim. Tādā gadījumā jums ar kaunu būs jāieņem zemāka vieta pie galda. Kad esat aicināti uz mielastu, gudrības daļa būtu, ierodoties pie svētku galda, meklēt zemāko vietu un ieņemt to, lai, kad namatēvs pārlaide skatienu viesiem, viņš varētu jums teikt: ‘Mans draugs, kāpēc sēdi viszemākajā vietā? nāc augstāk’; un tā šādam cilvēkam būs gods savu viesu klātbūtnē. Neaizmirstiet, ikviens, kas sevi paaugstina, tiks pazemots, turpretī tas, kurš patiesi sevi pazemo, tiks paaugstināts. Tāpēc, kad jūs rīkojat pusdienas vai dodat vakariņas, neaicinait vienmēr savus draugus, savus brāļus, savus radiniekus vai savus bagātos kaimiņus, lai tie savukārt aicinātu jūs uz saviem mielastiem, un tā jūs tiktu atlīdzināti. Kad jūs rīkojat banketu, dažreiz aiciniet nabagos, kroplos un aklos. Tādā veidā jūs tiksiet svētīti savā sirdī, jo jūs labi zināt, ka klibie un tizlie nevar jums atmaksāt par jūsu mīlošo kalpošanu.”

167:2.2“Kāds valdnieks sarīkoja lielas vakariņas un, uzaicinājis daudzus viesus, vakariņu laikā nosūtīja savus kalpus, lai tie sacītu uzaicinātajiem: ‘Nāciet, jo viss tagad ir gatavs.’ Un viņi visi vienprātīgi sāka aizbildināties. Pirmais teica: ‘Es tikko nopirku saimniecību, un man vajag iet to apskatīt; es lūdzu tevi, atvaino mani.’ Cits teica: ‘Es esmu nopircis piecus jūgus vēršu, un man jāiet tos pieņemt; es lūdzu tevi, atvaino mani.’ Un vēl cits teica: ‘Es tikko apņēmu sievu, un tāpēc es nevaru nākt.’ Tā kalpi atgriezās un ziņoja par to savam kungam. Kad nama kungs to dzirdēja, viņš ļoti sadusmojās un, pagriezies pret saviem kalpiem, sacīja: ‘Es esmu sagatavojis šo kāzu mielastu; barokļi ir nokauti, un viss ir gatavībā maniem viesiem, bet viņi ir noraidījuši manu ielūgumu; viņi ir aizgājuši katrs pie savas zemes un savas preces, un viņi pat izrāda necieņu maniem kalpiem, kas aicina viņus nākt uz manu mielastu. Tāpēc ejiet ātri ārā pilsētas ielās un šķērsielās, ārā uz lielceļiem un sētām, un atvediet šurp nabagos un atstumtos, aklos un klibos, lai kāzu mielastam būtu viesi.’ Un kalpi darīja, kā viņu kungs pavēlēja, un pat tad vēl bija vieta citiem viesiem. Tad kungs sacīja saviem kalpiem: ‘Ejiet tagad ārā uz ceļiem un laukiem un pierunājiet tos, kas tur ir, nākt iekšā, lai mans nams tiktu piepildīts. Es paziņoju, ka neviens no tiem, kas bija aicināti pirmie, nebaudīs manas vakariņas.’ Un kalpi darīja, kā viņu kungs pavēlēja, un nams tika piepildīts.”

167:2.3Un, kad viņi dzirdēja šos vārdus, viņi aizgāja; katrs devās uz savu vietu. Vismaz viens no ņirgājošajiem farizejiem, kas tajā rītā bija klāt, saprata šīs līdzības nozīmi, jo viņš tajā dienā tika kristīts un publiski apliecināja savu ticību valstības evaņģēlijam. Abners sludināja par šo līdzību tajā vakarā vispārējā ticīgo padomē.

167:2.4Nākamajā dienā visi apustuļi iesaistījās filozofiskā vingrinājumā, cenšoties interpretēt šīs līdzības par lielo mielastu nozīmi. Lai gan Jēzus ar interesi klausījās visās šajās atšķirīgajās interpretācijās, viņš nelokāmi atteicās sniegt viņiem turpmāku palīdzību līdzības izprašanā. Viņš tikai teica: “Lai katrs cilvēks atrod nozīmi pats sev un savā dvēselē.”

167:3.2Neskatoties uz to, ka šīs sievietes ciešanas bija pilnībā garīgas un viņas salīkušais stāvs bija viņas nomāktā prāta rezultāts, ļaudis domāja, ka Jēzus ir izdziedinājis īstu fizisku kaiti. Lai gan sinagogas draudze Filadelfijā bija draudzīga pret Jēzus mācībām, sinagogas galvenais pārvaldnieks bija nedraudzīgs farizejs. Un, tā kā viņam bija tāds pats viedoklis kā draudzei, ka Jēzus ir izdziedinājis fizisku kaiti, un būdams sašutis, ka Jēzus bija uzdrošinājies darīt tādu lietu sabatā, viņš piecēlās draudzes priekšā un teica: “Vai nav sešas dienas, kurās cilvēkiem jādara viss savs darbs? Šajās darba dienās nāciet tātad un topiet dziedināti, bet ne sabata dienā.”

167:3.3Kad nedraudzīgais pārvaldnieks bija tā runājis, Jēzus atgriezās uz runātāja platformas un teica: “Kāpēc tēlot liekuļus? Vai ikviens no jums sabatā neatraisa savu vērsi no kūts un neved to dzirdīt? Ja šāda kalpošana ir pieļaujama sabata dienā, vai šai sievietei, Ābrahāma meitai, kuru ļaunums sējis šos astoņpadsmit gadus, nevajadzētu tikt atraisītai no šīs verdzības un izvestai baudīt brīvības un dzīvības ūdeņus pat šajā sabata dienā?” Un, kamēr sieviete turpināja slavēt Dievu, viņa kritiķis tika apkaunots, un draudze priecājās kopā ar viņu, ka viņa ir tikusi dziedināta.

167:3.4Savas publiskās kritikas dēļ pret Jēzu šajā sabatā sinagogas galvenais pārvaldnieks tika atcelts no amata, un viņa vietā tika iecelts Jēzus sekotājs.

167:3.5Jēzus bieži atbrīvoja šādus baiļu upurus no viņu nespēka gara, no viņu prāta depresijas un no viņu baiļu verdzības. Bet ļaudis domāja, ka visas šādas ciešanas ir vai nu fiziskas kaites, vai ļauno garu apsēstība.

167:3.6Jēzus atkal mācīja sinagogā svētdien, un Abners daudzus kristīja pusdienlaikā tajā dienā upē, kas plūda uz dienvidiem no pilsētas. Nākamajā dienā Jēzus un desmit apustuļi būtu devušies atpakaļ uz Pellas nometni, ja vien nebūtu ieradies viens no Dāvida vēstnešiem, kurš atnesa Jēzum steidzamu ziņu no viņa draugiem Betānijā, netālu no Jeruzalemes.

167:4.2Jēzum ļoti patika Marta, Marija un viņu brālis Lācars; viņš mīlēja tos ar dedzīgu pieķeršanos. Viņa pirmā un cilvēciskā doma bija nekavējoties doties viņiem palīgā, bet viņa apvienotajā prātā ienāca cita ideja. Viņš bija gandrīz zaudējis cerību, ka ebreju vadītāji Jeruzalemē jebkad pieņems valstību, bet viņš joprojām mīlēja savu tautu, un tagad viņam ienāca prātā plāns, ar kura palīdzību Jeruzalemes rakstu mācītājiem un farizejiem varētu būt vēl viena iespēja pieņemt viņa mācības; un viņš nolēma, ja Tēvs tā vēlēsies, padarīt šo pēdējo aicinājumu Jeruzalemei par visdziļāko un grandiozāko ārējo darbu visā viņa zemes karjerā. Ebreji turējās pie idejas par brīnumdarītāju atbrīvotāju. Un, lai gan viņš atteicās nolaisties līdz materiālu brīnumu veikšanai vai laicīgas politiskās varas izrādīšanai, viņš tagad lūdza Tēva piekrišanu savas līdz šim neizpaustās varas pār dzīvību un nāvi manifestācijai.

167:4.3Ebrejiem bija paradums apglabāt savus mirušos viņu nāves dienā; tā bija nepieciešama prakse tik siltā klimatā. Bieži gadījās, ka viņi kapā ielika kādu, kurš bija tikai bezsamaņā, tā ka otrajā vai pat trešajā dienā šāds cilvēks iznāca no kapa. Bet ebreju ticība bija tāda, ka, lai gan gars vai dvēsele varētu kavēties pie ķermeņa divas vai trīs dienas, tā nekad nepalika pēc trešās dienas; ka ceturtajā dienā jau bija krietni progresējusi sadalīšanās un ka neviens nekad neatgriezās no kapa pēc šāda laika posma. Un tieši šo iemeslu dēļ Jēzus kavējās vēl divas pilnas dienas Filadelfijā, pirms viņš gatavojās doties uz Betāniju.

167:4.4Attiecīgi agri trešdienas rītā viņš sacīja saviem apustuļiem: “Gatavosimies nekavējoties atkal doties uz Jūdeju.” Un, kad apustuļi dzirdēja savu Skolotāju to sakām, viņi uz brīdi pagāja sāņus, lai apspriestos savā starpā. Jēkabs uzņēmās apspriedes vadību, un viņi visi vienojās, ka ir tikai neprāts ļaut Jēzum atkal doties uz Jūdeju, un viņi atgriezās kā viens vīrs un tā viņu informēja. Jēkabs teica: “Skolotāj, tu biji Jeruzalemē pirms dažām nedēļām, un vadītāji meklēja tavu nāvi, kamēr ļaudis bija noskaņoti tevi nomētāt akmeņiem. Tajā laikā tu devi šiem vīriem viņu iespēju saņemt patiesību, un mēs neļausim tev atkal doties uz Jūdeju.”

167:4.5Tad Jēzus teica: “Bet vai jūs nesaprotat, ka dienā ir divpadsmit stundas, kurās var droši strādāt? Ja cilvēks staigā dienā, viņš nepaklūp, jo viņam ir gaisma. Ja cilvēks staigā naktī, viņš var paklupt, jo ir bez gaismas. Kamēr ilgst mana diena, es nebaidos ieiet Jūdejā. Es darītu vēl vienu varenu darbu šiem ebrejiem; es dotu viņiem vēl vienu iespēju ticēt, pat uz viņu pašu noteikumiem — ārējas godības nosacījumiem un Tēva spēka un Dēla mīlestības redzamu manifestāciju. Turklāt, vai jūs nesaprotat, ka mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, un es dodos viņu pamodināt no šī miega!”

167:4.6Tad viens no apustuļiem teica: “Skolotāj, ja Lācars ir aizmidzis, tad viņš noteikti atveseļosies.” Tolaik ebrejiem bija paradums runāt par nāvi kā par miega formu, bet, tā kā apustuļi nesaprata, ka Jēzus domāja, ka Lācars ir aizgājis no šīs pasaules, viņš tagad skaidri pateica: “Lācars ir miris. Un es priecājos jūsu dēļ, pat ja citi tādējādi netiks izglābti, ka es tur nebiju, lai jums tagad būtu jauns iemesls ticēt man; un ar to, ko jūs redzēsiet, jums visiem vajadzētu tikt stiprinātiem sagatavošanā tai dienai, kad es atvadīšos no jums un aiziešu pie Tēva.”

167:4.7Kad viņi nevarēja viņu pārliecināt atturēties no došanās uz Jūdeju, un kad daži apustuļi pat nelabprāt gribēja viņu pavadīt, Toms uzrunāja savus biedrus, sacīdams: “Mēs esam izstāstījuši Skolotājam savas bailes, bet viņš ir apņēmies doties uz Betāniju. Es esmu pārliecināts, ka tas nozīmē beigas; viņi noteikti viņu nogalinās, bet, ja tā ir Skolotāja izvēle, tad izturēsimies kā vīri ar drosmi; iesim arī mēs, lai varētu mirt kopā ar viņu.” Un tā tas bija vienmēr; lietās, kas prasīja nosvērtu un ilgstošu drosmi, Toms vienmēr bija divpadsmit apustuļu balsts.

167:5.2Tajā naktī Jērikā nedraudzīgie farizeji centās ievilināt Skolotāju lamatās, mudinot viņu apspriest laulību un šķiršanos, kā to darīja viņu biedri reiz Galilejā, bet Jēzus prasmīgi izvairījās no viņu centieniem novest viņu konfliktā ar viņu likumiem par šķiršanos. Tāpat kā muitnieks un farizejs ilustrēja labu un sliktu reliģiju, viņu šķiršanās prakse kalpoja, lai pretstatītu labākus ebreju kodeksa laulības likumus ar kaunpilno izlaidību šo Mozus šķiršanās statūtu farizejiskajās interpretācijās. Farizejs sprieda par sevi pēc zemākā standarta; muitnieks mēroja sevi pēc augstākā ideāla. Dievbijība farizejam bija līdzeklis, lai izraisītu paštaisnu bezdarbību un viltus garīgās drošības pārliecību; dievbijība muitniekam bija līdzeklis, lai uzkurinātu viņa dvēseli apziņai par nepieciešamību pēc nožēlas, atzīšanās un žēlsirdīgas piedošanas pieņemšanas ticībā. Farizejs meklēja taisnīgumu; muitnieks meklēja žēlsirdību. Visuma likums ir: Lūdziet, un jūs saņemsiet; meklējiet, un jūs atradīsiet.

167:5.3Lai gan Jēzus atteicās tikt ievilkts strīdā ar farizejiem par šķiršanos, viņš sludināja pozitīvu mācību par augstākajiem ideāliem attiecībā uz laulību. Viņš paaugstināja laulību kā ideālāko un augstāko no visām cilvēciskajām attiecībām. Tāpat viņš lika manīt stingru nosodījumu pret Jeruzalemes ebreju vaļīgo un netaisnīgo šķiršanās praksi, kas tolaik atļāva vīrietim šķirties no sievas visniecīgāko iemeslu dēļ, piemēram, par to, ka viņa ir slikta pavāre, kļūdaina mājkalpotāja, vai bez labāka iemesla kā tas, ka viņš bija aizrāvies ar izskatīgāku sievieti.

167:5.4Farizeji bija gājuši pat tik tālu, ka mācīja, ka šāda viegla veida šķiršanās ir īpaša privilēģija, kas piešķirta ebreju tautai, īpaši farizejiem. Un tā, kamēr Jēzus atteicās sniegt paziņojumus, kas attiecas uz laulību un šķiršanos, viņš vissīvāk nosodīja šo kaunpilno laulības attiecību zaimošanu un norādīja uz to netaisnīgumu pret sievietēm un bērniem. Viņš nekad neatbalstīja nekādu šķiršanās praksi, kas deva vīrietim jebkādas priekšrocības pār sievieti; Skolotājs atbalstīja tikai tās mācības, kas piešķīra sievietēm vienlīdzību ar vīriešiem.

167:5.5Lai gan Jēzus nepiedāvāja jaunus mandātus, kas regulētu laulību un šķiršanos, viņš mudināja ebrejus dzīvot saskaņā ar viņu pašu likumiem un augstākām mācībām. Viņš pastāvīgi atsaucās uz rakstītajiem Svētajiem Rakstiem savos centienos uzlabot viņu praksi šajās sociālajās jomās. Tādējādi, atbalstot augstos un ideālos jēdzienus par laulību, Jēzus prasmīgi izvairījās no sadursmes ar saviem izjautātājiem par sociālajām praksēm, kuras pārstāvēja vai nu viņu rakstītie likumi, vai viņu tik ļoti lolotās šķiršanās privilēģijas.

167:5.6Apustuļiem bija ļoti grūti saprast Skolotāja nevēlēšanos sniegt pozitīvus paziņojumus attiecībā uz zinātniskām, sociālām, ekonomiskām un politiskām problēmām. Viņi pilnībā neaptvēra, ka viņa zemes misija bija ekskluzīvi saistīta ar garīgo un reliģisko patiesību atklāsmēm.

167:5.7Pēc tam, kad Jēzus bija runājis par laulību un šķiršanos, vēlāk tajā vakarā viņa apustuļi privāti uzdeva daudzus papildu jautājumus, un viņa atbildes uz šiem jautājumiem atbrīvoja viņu prātus no daudziem maldiem. Šīs apspriedes noslēgumā Jēzus teica: “Laulība ir godājama, un tā ir vēlama visiem cilvēkiem. Fakts, ka Cilvēka Dēls savu zemes misiju veic viens, nekādā veidā nemet ēnu uz laulības vēlamību. Tas, ka man tā jāstrādā, ir Tēva griba, bet šis pats Tēvs ir vadījis vīrieša un sievietes radīšanu, un tā ir dievišķā griba, lai vīrieši un sievietes atrastu savu augstāko kalpošanu un sekojošo prieku māju izveidē bērnu uzņemšanai un audzināšanai, kuru radīšanā šie vecāki kļūst par līdzpartneriem ar debesu un zemes Radītājiem. Un šī iemesla dēļ vīrs atstās savu tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un viņi divi kļūs kā viens.”

167:5.8Un tādā veidā Jēzus atbrīvoja apustuļu prātus no daudzām raizēm par laulību un noskaidroja daudzus pārpratumus attiecībā uz šķiršanos; tajā pašā laikā viņš darīja daudz, lai paaugstinātu viņu ideālus par sociālo savienību un vairotu viņu cieņu pret sievietēm un bērniem, un pret mājām.

167:6.2Un, kad Skolotājs bija runājis ar saviem apustuļiem, viņš pieņēma visus bērnus, uzliekot viņiem rokas, kamēr viņš runāja drosmes un cerības vārdus viņu mātēm.

167:6.3Jēzus bieži runāja ar saviem apustuļiem par debesu mājokļiem un mācīja, ka augšupejošajiem Dieva bērniem tur jāaug garīgi tāpat, kā bērni aug fiziski šajā pasaulē. Un tā svētais bieži vien šķiet parasts, kā šajā dienā šie bērni un viņu mātes maz aptvēra, ka Nebadona vērojošās inteliģences skatīja Jērikas bērnus spēlējamies ar Visuma Radītāju.

167:6.4Sievietes statuss Palestīnā tika ievērojami uzlabots ar Jēzus mācību; un tā tas būtu bijis visā pasaulē, ja viņa sekotāji nebūtu tik tālu novirzījušies no tā, ko viņš viņiem rūpīgi mācīja.

167:6.5Tas bija arī Jērikā, saistībā ar diskusiju par bērnu agrīno reliģisko audzināšanu dievišķās pielūgsmes paradumos, kad Jēzus uzsvēra saviem apustuļiem skaistuma lielo vērtību kā ietekmi, kas ved uz vēlmi pielūgt, īpaši bērniem. Skolotājs ar priekšrakstu un piemēru mācīja vērtību pielūgt Radītāju radīšanas dabiskās vides vidū. Viņš deva priekšroku komunicēt ar debesu Tēvu starp kokiem un starp dabas pasaules pazemīgajām radībām. Viņš priecājās apcerēt Tēvu caur iedvesmojošo skatu uz Radītāju Dēlu zvaigžņotajām valstībām.

167:6.6Kad nav iespējams pielūgt Dievu dabas tabernāklos, cilvēkiem jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu skaistuma namus, pievilcīgas vienkāršības un mākslinieciska izgreznojuma svētnīcas, lai augstākās cilvēciskās emocijas varētu tikt modinātas saistībā ar intelektuālo pieeju garīgai komūnijai ar Dievu. Patiesība, skaistums un svētums ir spēcīgi un efektīvi palīgi patiesai pielūgsmei. Bet garu komūniju neveicina tikai masīva greznība un pārmērīga izrotāšana ar cilvēka sarežģīto un ārišķīgo mākslu. Skaistums ir visreliģiskākais tad, kad tas ir visvienkāršākais un dabiskākais. Cik žēl, ka maziem bērniem pirmā iepazīšanās ar publiskās pielūgsmes jēdzieniem notiek aukstās un kailās telpās, kas ir tik bez skaistuma pievilcības un tik tukšas no jebkāda mājiena uz labu garastāvokli un iedvesmojošu svētumu! Bērns ir jāiepazīstina ar pielūgsmi dabas ārēs un vēlāk jāpavada vecāki uz publiskajiem reliģiskās pulcēšanās namiem, kas ir vismaz tikpat materiāli pievilcīgi un mākslinieciski skaisti kā mājas, kurās viņš ikdienā dzīvo.

167:7.2“Eņģeļu pulki ir atsevišķa radīto būtņu kārta; tās ir pilnīgi atšķirīgas no mirstīgo radību materiālās kārtas, un tās funkcionē kā atsevišķa visuma inteliģenču grupa. Eņģeļi nav no tās radību grupas, ko Rakstos sauc par ‘Dieva Dēliem’; nedz arī tie ir mirstīgo cilvēku godinātie gari, kas ir devušies tālāk progresēt caur mājokļiem augšībā. Eņģeļi ir tieša radīšana, un tie sevi neatražo. Eņģeļu pulkiem ir tikai garīga radniecība ar cilvēku rasi. Kad cilvēks progresē ceļojumā pie Tēva Paradīzē, viņš šķērso esības stāvokli, kas vienā brīdī ir analogs eņģeļu stāvoklim, bet mirstīgais cilvēks nekad nekļūst par eņģeli.

167:7.3“Eņģeļi nekad nemirst, kā to dara cilvēks. Eņģeļi ir nemirstīgi, ja vien, gadījumā, tie neiesaistās grēkā, kā to darīja daži no tiem ar Lucifera maldiem. Eņģeļi ir garu kalpi debesīs, un tie nav ne visu zinoši, ne visvareni. Bet visi uzticamie eņģeļi ir patiesi šķīsti un svēti.

167:7.4“Un vai jūs neatceraties, ka es jums reiz iepriekš teicu, ka, ja jums būtu svaidītas garīgās acis, jūs tad redzētu debesis atvērtas un skatītu Dieva eņģeļus uzkāpjam un nokāpjam? Tieši ar eņģeļu kalpošanu viena pasaule var tikt uzturēta sakaros ar citām pasaulēm, jo vai es neesmu jums atkārtoti teicis, ka man ir citas avis, kas nav no šīs kūts? Un šie eņģeļi nav garu pasaules spiegi, kas jūs novēro un tad dodas prom, lai pastāstītu Tēvam jūsu sirds domas un ziņotu par miesas darbiem. Tēvam nav vajadzīga šāda kalpošana, tā kā viņa paša gars dzīvo jūsos. Bet šie eņģeliskie gari funkcionē, lai informētu vienu debesu radīšanas daļu par notikumiem citās un attālās visuma daļās. Un daudzi no eņģeļiem, kamēr tie funkcionē Tēva valdībā un Dēlu visumos, ir norīkoti kalpošanai cilvēku rasēm. Kad es jums mācīju, ka daudzi no šiem serafīmiem ir kalpojošie gari, es nerunāju tēlainā valodā vai dzejas rindās. Un viss tas ir patiesība, neatkarīgi no jūsu grūtībām aptvert šādas lietas.

167:7.5“Daudzi no šiem eņģeļiem ir iesaistīti cilvēku glābšanas darbā, jo vai es neesmu jums stāstījis par serafisko prieku, kad viena dvēsele izvēlas atmest grēku un sākt Dieva meklējumus? Es jums pat stāstīju par prieku debesu eņģeļu klātbūtnē par vienu grēcinieku, kurš nožēlo grēkus, tādējādi norādot uz citu un augstāku debesu būtņu kārtu eksistenci, kuras tāpat ir ieinteresētas mirstīgā cilvēka garīgajā labklājībā un dievišķajā progresā.

167:7.6“Tāpat šie eņģeļi ir ļoti norūpējušies par līdzekļiem, ar kuru palīdzību cilvēka gars tiek atbrīvots no miesas mājokļiem un viņa dvēsele tiek pavadīta uz mājokļiem debesīs. Eņģeļi ir droši un debesu ceļveži cilvēka dvēselei tajā nekartētajā un nenoteiktajā laika posmā, kas iejaucas starp miesas nāvi un jauno dzīvi garu mītnēs.”

167:7.7Un viņš būtu runājis tālāk ar Natāniēlu par eņģeļu kalpošanu, bet viņu pārtrauca Martas tuvošanās, kuru par to, ka Skolotājs tuvojas Betānijai, bija informējuši draugi, kas bija novērojuši viņu kāpjam kalnos uz austrumiem. Un viņa tagad steidzās viņu sveicināt.