163:0.1DAŽAS dienas pēc tam, kad Jēzus un divpadsmit atgriezās Magadanā no Jeruzalemes, no Bētlemes ieradās Abners un aptuveni piecdesmit mācekļu grupa. Šajā laikā Magadanas nometnē bija sapulcējies arī evaņģēlistu korpuss, sieviešu korpuss un aptuveni simts piecdesmit citi patiesi un pārbaudīti mācekļi no visām Palestīnas malām. Veltījuši dažas dienas viesošanās priekam un nometnes reorganizācijai, Jēzus un divpadsmit uzsāka intensīvu apmācības kursu šai īpašajai ticīgo grupai, un no šī labi apmācītā un pieredzējušā mācekļu kopuma Meistars vēlāk izvēlējās septiņdesmit skolotājus un sūtīja tos sludināt valstības evaņģēliju. Šī regulārā apmācība sākās piektdien, 4. novembrī, un turpinājās līdz sabatam, 19. novembrim.
163:0.2Katru rītu Jēzus uzrunāja šo kompāniju. Pēteris mācīja publiskās sludināšanas metodes; Natāns viņus instruēja mācīšanas mākslā; Toms skaidroja, kā atbildēt uz jautājumiem; savukārt Matejs vadīja viņu grupas finanšu organizēšanu. Arī pārējie apustuļi piedalījās šajā apmācībā atbilstoši savai īpašajai pieredzei un dabas dotajiem talantiem.
163.1SEPTIŅDESMIT IESVĒTĪŠANA
163:1.1Septiņdesmit tika Jēzus iesvētīti sabata pēcpusdienā, 19. novembrī, Magadanas nometnē, un Abners tika iecelts par šo evaņģēlija sludinātāju un skolotāju vadītāju. Šis septiņdesmit vīru korpuss sastāvēja no Abnera un desmit bijušajiem Jāņa apustuļiem, piecdesmit viena agrīnā evaņģēlista un astoņiem citiem mācekļiem, kuri bija izcēlušies kalpošanā valstībai.
163:1.2Ap pulksten diviem šajā sabata pēcpusdienā, starp lietus gāzēm, ticīgo kompānija, kuru papildināja Davida un vairuma viņa vēstnešu korpusa ierašanās un kuras skaits pārsniedza četrus simtus, sapulcējās Galilejas ezera krastā, lai būtu liecinieki septiņdesmit iesvētīšanai.
163:1.3Pirms Jēzus uzlika rokas uz septiņdesmit galvām, lai nošķirtu viņus kā evaņģēlija vēstnešus, viņš, uzrunājot tos, sacīja: “Pļauja patiešām ir bagātīga, bet strādnieku ir maz; tāpēc es aicinu jūs visus lūgt, lai pļaujas Kungs sūta vēl citus strādniekus savā pļaujā. Es gatavojos jūs nošķirt kā valstības vēstnešus; es gatavojos jūs sūtīt pie jūdiem un pagāniem kā jērus vilku starpā. Jums dodoties ceļā pa diviem, es lieku jums neņemt līdzi ne maku, ne lieku apģērbu, jo šajā pirmajā misijā jūs dodaties tikai uz īsu laiku. Nevienu ceļā nesveiciniet, pievērsieties tikai savam darbam. Ikreiz, kad jūs ieejat kādā mājā, lai paliktu, vispirms sakiet: Miers šim namam. Ja tur dzīvo miera mīlētāji, jūs tur paliksiet; ja nē, tad jūs dosieties prom. Un, izvēlējušies šo māju, palieciet tur visu savu uzturēšanās laiku tajā pilsētā, ēdot un dzerot visu, kas tiek celts jums priekšā. Un jūs to darāt, jo strādnieks ir savas iztikas cienīgs. Nepārvietojieties no mājas uz māju tikai tāpēc, ka var tikt piedāvāta labāka naktsmītne. Atcerieties, ejot un sludinot mieru virs zemes un labu gribu cilvēku starpā, jums būs jācīnās ar rūgtiem un sevi piemānījušiem ienaidniekiem; tāpēc esiet gudri kā čūskas, tajā pašā laikā esiet arī nevainīgi kā baloži.
163:1.4“Un visur, kur ejat, sludiniet, sakot: ‘Debesu valstība ir tuvu,’ un kalpojiet visiem, kas var būt slimi vai nu garā, vai miesā. Bez maksas jūs esat saņēmuši no valstības labumiem; bez maksas dodiet. Ja kādas pilsētas ļaudis jūs uzņem, viņi atradīs bagātīgu ieeju Tēva valstībā; bet, ja kādas pilsētas ļaudis atsakās pieņemt šo evaņģēliju, jūs tomēr pasludiniet savu vēstījumu, dodoties prom no šīs neticīgās kopienas, sakot tiem, kas noraida jūsu mācību, pat aizejot: ‘Lai gan jūs noraidāt patiesību, Dieva valstība tomēr ir pietuvojusies jums.’ Kas jūs dzird, tas dzird mani. Un kas dzird mani, tas dzird To, kas mani sūtījis. Kas noraida jūsu evaņģēlija vēstījumu, tas noraida mani. Un kas noraida mani, tas noraida To, kas mani sūtījis.”
163:1.5Kad Jēzus bija tā runājis ar septiņdesmit, viņš sāka ar Abneru un, viņiem nometoties ceļos aplī ap viņu, uzlika savas rokas uz katra vīra galvas.
163:1.6Nākamajā rītā agri Abners izsūtīja septiņdesmit vēstnešus uz visām Galilejas, Samarijas un Jūdejas pilsētām. Un šie trīsdesmit pieci pāri devās ceļā, sludinot un mācot apmēram sešas nedēļas, un visi atgriezās jaunajā nometnē netālu no Pellas, Perejā, piektdien, 30. decembrī.
163.2BAGĀTAIS JAUNEKLIS UN CITI
163:2.1Vairāk nekā piecdesmit mācekļus, kuri tiecās pēc iesvētīšanas un iecelšanas par septiņdesmit locekļiem, noraidīja komiteja, kuru Jēzus bija iecēlis šo kandidātu atlasei. Šo komiteju veidoja Andrejs, Abners un evaņģēlistu korpusa pagaidu vadītājs. Visos gadījumos, kad šī trīs cilvēku komiteja nebija vienprātīga, viņi veda kandidātu pie Jēzus, un, lai gan Meistars nekad nenoraidīja nevienu personu, kas alkst tikt iesvētīta par evaņģēlija vēstnesi, bija vairāk nekā ducis tādu, kuri pēc sarunas ar Jēzu vairs nevēlējās kļūt par evaņģēlija vēstnešiem.
163:2.2Kāds dedzīgs māceklis pienāca pie Jēzus, sacīdams: “Meistar, es gribētu būt viens no taviem jaunajiem apustuļiem, bet mans tēvs ir ļoti vecs un tuvu nāvei; vai man varētu atļaut atgriezties mājās, lai viņu apglabātu?” Šim vīram Jēzus teica: “Mans dēls, lapsām ir alas un debesu putniem ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur savu galvu nolikt. Tu esi uzticams māceklis, un tu vari tāds palikt, atgriežoties mājās, lai kalpotu saviem mīļajiem, bet ne tā ir ar maniem evaņģēlija vēstnešiem. Viņi ir atteikušies no visa, lai sekotu man un sludinātu valstību. Ja tu vēlies būt iesvētīts skolotājs, tev jāļauj citiem apglabāt mirušos, kamēr tu dodies sludināt labās ziņas.” Un šis vīrs aizgāja lielā vilšanās sajūtā.
163:2.3Cits māceklis pienāca pie Meistara un sacīja: “Es vēlētos kļūt par iesvētītu vēstnesi, bet es gribētu uz īsu brīdi doties uz savām mājām, lai mierinātu savu ģimeni.” Un Jēzus atbildēja: “Ja tu vēlies tikt iesvētīts, tev jābūt gatavam atteikties no visa. Evaņģēlija vēstnešiem nevar būt dalītas jūtas. Neviens cilvēks, kurš ir uzlicis savu roku arklam un skatās atpakaļ, nav cienīgs kļūt par valstības vēstnesi.”
163:2.4Tad Andrejs atveda pie Jēzus kādu bagātu jaunekli, kurš bija dievbijīgs ticīgais un vēlējās saņemt iesvētību. Šis jauneklis, Matadorms, bija Jeruzalemes Sinedriona loceklis; viņš bija dzirdējis Jēzu mācām, un vēlāk Pēteris un citi apustuļi viņu bija apmācījuši valstības evaņģēlijā. Jēzus runāja ar Matadormu par iesvētīšanas prasībām un lūdza viņu atlikt lēmumu, līdz viņš būs pilnīgāk pārdomājis šo lietu. Agri nākamajā rītā, kad Jēzus devās pastaigā, šis jauneklis viņu uzrunāja un sacīja: “Meistar, es vēlētos no tevis uzzināt par mūžīgās dzīvības garantijām. Ņemot vērā, ka esmu ievērojis visus baušļus kopš savas jaunības, es vēlētos zināt, kas man vēl jādara, lai iegūtu mūžīgo dzīvību?” Atbildot uz šo jautājumu, Jēzus sacīja: “Ja tu ievēro visus baušļus—nepārkāp laulību, nenogalini, nezodz, nedod viltus liecību, nekrāp, godā savus vecākus—tu rīkojies labi, bet pestīšana ir balva par ticību, nevis tikai par darbiem. Vai tu tici šim valstības evaņģēlijam?” Un Matadorms atbildēja: “Jā, Meistar, es ticu visam, ko tu un tavi apustuļi man esat mācījuši.” Un Jēzus teica: “Tad tu patiešām esi mans māceklis un valstības bērns.”
163:2.5Tad jauneklis sacīja: “Bet, Meistar, es neesmu apmierināts būt tikai tavs māceklis; es gribētu būt viens no taviem jaunajiem vēstnešiem.” Kad Jēzus to dzirdēja, viņš paskatījās uz viņu ar lielu mīlestību un teica: “Es pieņemšu tevi par vienu no saviem vēstnešiem, ja tu esi gatavs samaksāt cenu, ja tu sagādāsi to vienu lietu, kuras tev trūkst.” Matadorms atbildēja: “Meistar, es darīšu jebko, ja man ļaus tev sekot.” Jēzus, noskūpstījis ceļos nometušos jaunekli uz pieres, sacīja: “Ja tu vēlies būt mans vēstnesis, ej un pārdod visu, kas tev pieder, un, kad ieņēmumus būsi izdalījis nabagiem vai saviem brāļiem, nāc un seko man, un tev būs manta debesu valstībā.”
163:2.6Kad Matadorms to dzirdēja, viņa vaigs apmācās. Viņš piecēlās un aizgāja noskumis, jo viņam piederēja lieli īpašumi. Šis bagātais jaunais farizejs bija audzināts ticībā, ka bagātība ir Dieva labvēlības zīme. Jēzus zināja, ka viņš nav brīvs no mīlestības uz sevi un savu bagātību. Meistars vēlējās viņu atbrīvot no mīlestības uz bagātību, ne obligāti no pašas bagātības. Lai gan Jēzus mācekļi nešķīrās no visas savas pasaulīgās mantas, apustuļi un septiņdesmit to darīja. Matadorms vēlējās būt viens no septiņdesmit jaunajiem vēstnešiem, un tas bija iemesls, kāpēc Jēzus prasīja viņam šķirties no visiem saviem laicīgajiem īpašumiem.
163:2.7Gandrīz katrai cilvēciskai būtnei ir kāda viena lieta, pie kuras tā turas kā pie sava mīļākā ļaunuma, un kuras atdošanu ieiešana debesu valstībā pieprasa kā daļu no ieejas maksas. Ja Matadorms būtu šķīries no savas bagātības, tā, visticamāk, būtu atdota viņam atpakaļ pārvaldīšanai kā septiņdesmit mantzinim. Jo vēlāk, pēc baznīcas nodibināšanas Jeruzalemē, viņš tiešām paklausīja Meistara rīkojumam, lai gan tad jau bija par vēlu, lai kļūtu par septiņdesmit locekli, un viņš kļuva par Jeruzalemes baznīcas mantzini, kuras galva bija Jēkabs, Kunga brālis miesā.
163:2.8Tā tas vienmēr bija un mūžīgi būs: Cilvēkiem pašiem jānonāk pie saviem lēmumiem. Pastāv noteikts izvēles brīvības diapazons, ko mirstīgie var izmantot. Garīgās pasaules spēki nepiespiedīs cilvēku; tie ļauj viņam iet to ceļu, kuru viņš pats izvēlas.
163:2.9Jēzus paredzēja, ka Matadorms ar savu bagātību nekādi nevarētu kļūt par iesvētītu biedru vīriem, kuri evaņģēlija dēļ bija atteikušies no visa; tajā pašā laikā viņš redzēja, ka bez savas bagātības viņš kļūtu par viņu visu galīgo vadītāju. Bet, tāpat kā paša Jēzus brāļi, viņš nekad nekļuva dižens valstībā, jo viņš liedza sev to tuvo un personīgo saskarsmi ar Meistaru, kas būtu varējusi būt viņa pieredze, ja viņš šajā laikā būtu bijis gatavs darīt tieši to, ko Jēzus lūdza, un ko vairākus gadus vēlāk viņš patiešām izdarīja.
163:2.10Bagātībai nav tieša sakara ar ieiešanu debesu valstībā, bet mīlestībai uz bagātību ir. Valstības garīgā lojalitāte nav savienojama ar kalpību materiālistiskajam mamonam. Cilvēks nevar dalīt savu augstāko lojalitāti garīgam ideālam ar materiālu pieķeršanos.
163:2.11Jēzus nekad nemācīja, ka ir nepareizi, ja pieder bagātība. Viņš prasīja tikai no divpadsmit un septiņdesmit veltīt visu savu pasaulīgo mantu kopējai lietai. Pat tad viņš paredzēja viņu īpašuma izdevīgu likvidāciju, kā apustuļa Mateja gadijumā. Jēzus daudzas reizes deva padomus saviem turīgajiem mācekļiem, tāpat kā viņš mācīja bagāto vīru Romā. Meistars uzskatīja liekās peļņas gudru ieguldīšanu par leģitīmu apdrošināšanas veidu pret nākotnes un nenovēršamām likstām. Kad apustuļu kase bija pārpildīta, Jūda noguldīja līdzekļus, lai tos izmantotu vēlāk, kad viņi varētu ciest no ienākumu samazināšanās. To Jūda darīja pēc konsultēšanās ar Andreju. Jēzus nekad personīgi nenodarbojās ar apustuļu finansēm, izņemot dāvanu izdales gadījumus. Bet bija viena ekonomiska ļaunprātība, kuru viņš daudzas reizes nosodīja, un tā bija vājo, neizglītoto un mazāk veiksmīgo cilvēku netaisnīga izmantošana no viņu spēcīgo, attapīgo un inteliģentāko līdzcilvēku puses. Jēzus paziņoja, ka šāda necilvēcīga izturēšanās pret vīriešiem, sievietēm un bērniem nav savienojama ar debesu valstības brālības ideāliem.
163.3DISKUSIJA PAR BAGĀTĪBU
163:3.1Līdz brīdim, kad Jēzus bija beidzis sarunu ar Matadormu, ap viņu bija sapulcējies Pēteris un vairāki apustuļi, un, kad bagātais jauneklis devās prom, Jēzus pagriezās pret apustuļiem un sacīja: “Jūs redzat, cik grūti ir tiem, kam ir bagātība, pilnībā ieiet Dieva valstībā! Garīgo pielūgsmi nevar dalīt ar materiālu dievināšanu; neviens cilvēks nevar kalpot diviem kungiem. Jums ir teiciens, ka ‘vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā pagānam iemantot mūžīgo dzīvību.’ Un es paziņoju, ka šim kamielim ir tikpat viegli izlīst caur adatas aci, cik šiem pašapmierinātajiem bagātniekiem ieiet debesu valstībā.”
163:3.2Kad Pēteris un apustuļi dzirdēja šos vārdus, viņi bija ārkārtīgi pārsteigti, tik ļoti, ka Pēteris teica: “Kas tad, Kungs, var tikt izglābts? Vai visi, kam ir bagātība, tiks atstāti ārpus valstības?” Un Jēzus atbildēja: “Nē, Pēteri, bet visi, kas paļaujas uz bagātību, tik tikko ieies garīgajā dzīvē, kas ved uz mūžīgo progresu. Bet pat tad daudz kas, kas cilvēkam nav iespējams, nav neaizsniedzams Tēvam debesīs; drīzāk mums vajadzētu atzīt, ka ar Dievu visas lietas ir iespējamas.”
163:3.3Kad viņi nošķīrās savrup, Jēzus bija noskumis, ka Matadorms nepalika ar viņiem, jo viņš to ļoti mīlēja. Un, kad viņi bija nogājuši lejā pie ezera, viņi apsēdās tur pie ūdens, un Pēteris, runādams divpadsmit vārdā (kuri visi līdz šim laikam bija klāt), sacīja: “Mūs satrauc tavi vārdi bagātajam jauneklim. Vai mēs prasīsim tiem, kas gribētu tev sekot, atteikties no visas savas pasaulīgās mantas?” Un Jēzus teica: “Nē, Pēteri, tikai tiem, kas gribētu kļūt par apustuļiem un kas vēlas dzīvot ar mani, kā jūs to darāt, un kā viena ģimene. Bet Tēvs prasa, lai viņa bērnu jūtas būtu tīras un nedalītas. Jāatsakās no jebkuras lietas vai personas, kas nostājas starp jums un mīlestību uz valstības patiesībām. Ja cilvēka bagātība neiebrūk dvēseles teritorijā, tai nav nozīmes to cilvēku garīgajā dzīvē, kuri vēlas ieiet valstībā.”
163:3.4Un tad Pēteris sacīja: “Bet, Meistar, mēs esam atstājuši visu, lai sekotu tev, kas tad mums būs?” Un Jēzus runāja uz visiem divpadsmit: “Patiesi, patiesi, es jums saku, nav neviena cilvēka, kas manis un debesu valstības dēļ būtu atstājis bagātību, mājas, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kurš nesaņemtu daudzkārt vairāk šajā pasaulē, iespējams, ar dažām vajāšanām, un nākamajā pasaulē mūžīgo dzīvību. Bet daudzi, kas ir pirmie, būs pēdējie, kamēr pēdējie bieži būs pirmie. Tēvs izturas pret savām radībām saskaņā ar to vajadzībām un paklausot saviem taisnīgajiem žēlsirdības un mīlestības pilnas gādības likumiem par visuma labklājību.
163:3.5“Debesu valstība ir līdzīga namatēvam, kurš bija liels darba devējs un kurš agri no rīta izgāja nolīgt strādniekus darbam savā vīna dārzā. Vienojies ar strādniekiem maksāt tiem denāriju dienā, viņš tos nosūtīja uz vīna dārzu. Tad viņš izgāja ap pulksten deviņiem un, redzēdams citus tirgus laukumā stāvam bez darba, viņš tiem teica: ‘Ejiet arī jūs strādāt manā vīna dārzā, un es jums maksāšu, kas ir taisnīgi.’ Un tie tūlīt devās strādāt. Atkal viņš izgāja ap divpadsmitiem un ap trijiem un darīja tāpat. Un, izejot uz tirgus laukumu ap pieciem pēcpusdienā, viņš atrada vēl citus stāvam dīkā, un viņš tiem jautāja: ‘Kāpēc jūs stāvat šeit visu dienu bez darba?’ Un vīri atbildēja: ‘Tāpēc, ka neviens mūs nav nolīdzis.’ Tad namatēvs teica: ‘Ejiet arī jūs strādāt manā vīna dārzā, un es jums maksāšu, kas ir taisnīgi.’
163:3.6“Kad pienāca vakars, šis vīna dārza īpašnieks sacīja savam pārvaldniekam: ‘Pasauc strādniekus un izmaksā viņiem algu, sākot ar pēdējiem nolīgtajiem un beidzot ar pirmajiem.’ Kad atnāca tie, kas bija nolīgti ap pulksten pieciem, viņi saņēma katrs pa denārijam, un tā bija ar katru no pārējiem strādniekiem. Kad vīri, kas bija nolīgti dienas sākumā, redzēja, kā tika samaksāts vēlāk atnākušajiem, viņi cerēja saņemt vairāk par nolīgto summu. Bet, tāpat kā pārējie, katrs vīrs saņēma tikai denāriju. Un, kad katrs bija saņēmis savu algu, viņi sūdzējās namatēvam, sakot: ‘Šie vīri, kas tika nolīgti pēdējie, strādāja tikai vienu stundu, un tomēr tu viņiem esi samaksājis tikpat, cik mums, kas esam nesuši dienas nastu svelmainajā saulē.’
163:3.7“Tad namatēvs atbildēja: ‘Mani draugi, es jums nedaru pāri. Vai ne katrs no jums piekrita strādāt par denāriju dienā? Ņemiet tagad to, kas ir jūsu, un ejiet savu ceļu, jo tā ir mana vēlme dot tiem, kas atnāca pēdējie, tikpat daudz, cik esmu devis jums. Vai man nav atļauts darīt ar savu mantu, ko es gribu? Vai arī jūs apskaužat manu dāsnumu, jo es vēlos būt labs un parādīt žēlsirdību?’”
163.4ATVADAS NO SEPTIŅDESMIT
163:4.1Tā bija saviļņojoša diena Magadanas nometnē, kad septiņdesmit devās savā pirmajā misijā. Agri tajā rītā, savā pēdējā sarunā ar septiņdesmit, Jēzus uzsvēra sekojošo:
163:4.21. Valstības evaņģēlijs ir jāsludina visai pasaulei, gan pagāniem, gan jūdiem.
163:4.32. Kalpojot slimajiem, atturieties mācīt par brīnumu gaidīšanu.
163:4.43. Sludiniet Dieva dēlu garīgo brālību, nevis ārēju pasaulīgas varas un materiālas godības valstību.
163:4.54. Izvairieties no laika zaudēšanas pārmērīgās saviesīgās vizītēs un citās trivialitātēs, kas varētu novērst uzmanību no visas sirds veltīšanas evaņģēlija sludināšanai.
163:4.65. Ja pirmā māja, kas izvēlēta par galveno mītni, izrādās cienīga mājvieta, palieciet tur visu uzturēšanās laiku tajā pilsētā.
163:4.76. Dariet skaidru visiem uzticīgajiem ticīgajiem, ka tagad ir pienācis laiks atklātam pārrāvumam ar jūdu reliģiskajiem līderiem Jeruzalemē.
163:4.87. Māciet, ka cilvēka viss pienākums ir apkopots šajā vienā bauslī: Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu prātu un dvēseli un savu tuvāko kā sevi pašu. (To viņiem vajadzēja mācīt kā cilvēka visu pienākumu 613 dzīves noteikumu vietā, ko izskaidroja farizeji.)
163:4.9Kad Jēzus bija šādi runājis ar septiņdesmit visu apustuļu un mācekļu klātbūtnē, Sīmanis Pēteris aizveda viņus savrup un sludināja viņiem viņu iesvētīšanas sprediķi, kas bija Meistara rīkojuma izvērsums, ko viņš deva laikā, kad uzlika viņiem rokas un nošķīra viņus kā valstības vēstnešus. Pēteris mudināja septiņdesmit savā pieredzē lolot šādus tikumus:
163:4.101. Iesvētīta nodošanās. Vienmēr lūgt, lai vairāk strādnieku tiktu izsūtīti evaņģēlija pļaujā. Viņš paskaidroja, ka, ja kāds tā lūdz, viņš, visticamāk, teiks: “Šeit es esmu; sūti mani.” Viņš brīdināja viņus neaizmirst savu ikdienas pielūgsmi.
163:4.112. Patiesa drosme. Viņš brīdināja, ka viņi saskarsies ar naidīgumu un noteikti sastapsies ar vajāšanām. Pēteris viņiem teica, ka viņu misija nav domāta gļēvuļiem, un ieteica tiem, kas baidās, atkāpties pirms sākuma. Bet neviens neatkāpās.
163:4.123. Ticība un paļāvība. Viņiem jādodas šajā īsajā misijā pilnīgi bez nodrošinājuma; viņiem jāpaļaujas uz Tēvu attiecībā uz pārtiku, pajumti un visām citām nepieciešamajām lietām.
163:4.134. Dedzība un iniciatīva. Viņiem jābūt apveltītiem ar dedzību un inteliģentu entuziasmu; viņiem stingri jāpievēršas sava Meistara lietai. Austrumu sasveicināšanās bija gara un sarežģīta ceremonija; tādēļ viņiem tika dots norādījums “nevienu ceļā nesveicināt,” kas bija izplatīts veids, kā mudināt kādu nodarboties ar savu lietu bez laika izšķiešanas. Tam nebija nekāda sakara ar draudzīgu sveicienu.
163:4.145. Laipnība un pieklājība. Meistars viņus bija instruējis izvairīties no nevajadzīgas laika izšķiešanas saviesīgās ceremonijās, bet viņš piekodināja būt pieklājīgiem pret visiem, ar kuriem viņi nonāks saskarē. Viņiem bija jāizrāda visa veida laipnība tiem, kas varētu viņus uzņemt savās mājās. Viņi tika stingri brīdināti neatstāt pieticīgu mājokli, lai tiktu uzņemti ērtākā vai ietekmīgākā mājoklī.
163:4.156. Kalpošana slimajiem. Pēteris uzdeva septiņdesmit uzmeklēt slimos garā un miesā un darīt visu, kas ir viņu spēkos, lai atvieglotu vai izārstētu viņu kaites.
163:4.16Un, kad viņi bija šādi instruēti un saņēmuši rīkojumus, viņi devās ceļā, pa diviem, savā misijā Galilejā, Samarijā un Jūdejā.
163:4.17Lai gan jūdiem bija īpaša cieņa pret skaitli septiņdesmit, dažkārt uzskatot, ka pagānu tautu skaits ir septiņdesmit, un lai gan šiem septiņdesmit vēstnešiem bija jādodas ar evaņģēliju pie visām tautām, tomēr, cik mēs varam spriest, tā bija tikai sakritība, ka šī grupa skaitliski bija tieši septiņdesmit. Skaidrs bija tas, ka Jēzus būtu pieņēmis ne mazāk kā pusduci citu, bet viņi nevēlējās maksāt cenu – atteikties no bagātības un ģimenēm.
163.5NOMETNES PĀRVIETOŠANA UZ PELLU
163:5.1Jēzus un divpadsmit tagad gatavojās izveidot savu pēdējo galveno mītni Perejā, netālu no Pellas, kur Meistars tika kristīts Jordānā. Pēdējās desmit novembra dienas tika pavadītas apspriedēs Magadanā, un otrdien, 6. decembrī, visa kompānija, gandrīz trīs simti cilvēku, rītausmā devās ceļā ar visu savu mantību, lai nakšņotu netālu no Pellas pie upes. Tā bija tā pati vieta pie avota, kuru pirms vairākiem gadiem ar savu nometni bija ieņēmis Jānis Kristītājs.
163:5.2Pēc Magadanas nometnes likvidēšanas Davids Zebedejs atgriezās Betsaidā un nekavējoties sāka ierobežot vēstnešu dienestu. Valstība iegāja jaunā fāzē. Katru dienu ieradās svētceļnieki no visām Palestīnas malām un pat no attāliem Romas impērijas reģioniem. Ticīgie reizēm ieradās no Mezopotāmijas un no zemēm uz austrumiem no Tigras. Attiecīgi svētdien, 18. decembrī, Davids ar sava vēstnešu korpusa palīdzību uzkrāva uz nastu dzīvniekiem nometnes aprīkojumu, kas tobrīd glabājās viņa tēva mājā un ar kuru viņš iepriekš bija vadījis Betsaidas nometni pie ezera. Atvadījies no Betsaidas uz laiku, viņš devās lejup gar ezera krastu un gar Jordānu uz vietu aptuveni pusjūdzi uz ziemeļiem no apustuļu nometnes; un mazāk nekā nedēļas laikā viņš bija gatavs piedāvāt viesmīlību gandrīz tūkstoš piecsimt svētceļniekiem-viesiem. Apustuļu nometne varēja uzņemt aptuveni piecsimt cilvēku. Šis bija lietus periods Palestīnā, un šīs mītnes bija nepieciešamas, lai parūpētos par arvien pieaugošo interesentu skaitu, galvenokārt nopietniem cilvēkiem, kuri ieradās Perejā, lai redzētu Jēzu un dzirdētu viņa mācību.
163:5.3Davids to visu darīja pēc savas iniciatīvas, lai gan viņš bija konsultējies ar Filipu un Mateju Magadanā. Viņš nodarbināja lielāko daļu sava bijušā vēstnešu korpusa kā palīgus šīs nometnes vadīšanā; tagad viņš izmantoja mazāk nekā divdesmit vīrus regulāros vēstnešu pienākumos. Tuvojoties decembra beigām un pirms septiņdesmit atgriešanās, ap Meistaru bija sapulcējušies gandrīz astoņi simti apmeklētāju, un viņi atrada naktsmītnes Davida nometnē.
163.6SEPTIŅDESMIT ATGRIEŠANĀS
163:6.1Piektdien, 30. decembrī, kamēr Jēzus bija prom tuvējos kalnos kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni, septiņdesmit vēstneši pa pāriem, daudzu ticīgo pavadīti, ieradās Pellas galvenajā mītnē. Visi septiņdesmit bija sapulcējušies mācību vietā ap pulksten pieciem, kad Jēzus atgriezās nometnē. Vakara maltīte tika aizkavēta par vairāk nekā stundu, kamēr šie valstības evaņģēlija entuziasti stāstīja par savu pieredzi. Davida vēstneši iepriekšējo nedēļu laikā bija atnesuši daudz no šīm ziņām apustuļiem, bet bija patiesi iedvesmojoši dzirdēt šos tikko iesvētītos evaņģēlija skolotājus personīgi stāstām, kā viņu vēstījumu bija uzņēmuši izslāpušie jūdi un pagāni. Beidzot Jēzus varēja redzēt cilvēkus izejam izplatīt labās ziņas bez viņa personīgas klātbūtnes. Meistars tagad zināja, ka viņš var atstāt šo pasauli, nopietni nekavējot valstības progresu.
163:6.2Kad septiņdesmit stāstīja, kā “pat ļaunie gari viņiem pakļāvās,” viņi atsaucās uz brīnišķīgajām izdziedināšanām, ko viņi bija veikuši nervu traucējumu upuriem. Tomēr bija daži īsti garu apsēstības gadījumi, kurus šie kalpotāji atviegloja, un, atsaucoties uz tiem, Jēzus teica: “Nav dīvaini, ka šie nepaklausīgie mazie gari jums pakļāvās, redzot, ka es redzēju Sātanu krītam kā zibeni no debesīm. Bet nepriecājieties tik ļoti par to, jo es jums paziņoju, ka, tiklīdz es atgriezīšos pie sava Tēva, mēs sūtīsim savus garus pašos cilvēku prātos, lai vairs šie nedaudzie pazudušie gari nevarētu ieiet nelaimīgu mirstīgo prātos. Es priecājos kopā ar jums, ka jums ir vara pār cilvēkiem, bet necelieties lepnībā šīs pieredzes dēļ, bet drīzāk priecājieties, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesu sarakstos un ka jūs tādējādi dosieties uz priekšu bezgalīgā garīgo iekarojumu karjerā.”
163:6.3Un tieši šajā laikā, tieši pirms vakara maltītes baudīšanas, Jēzus piedzīvoja vienu no tiem retajiem emocionālās ekstāzes brīžiem, ko viņa sekotāji laiku pa laikam bija liecinieki. Viņš sacīja: “Es pateicos tev, mans Tēvs, debesu un zemes Kungs, ka, kamēr šis brīnišķīgais evaņģēlijs bija apslēpts gudrajiem un paštaisnajiem, gars ir atklājis šīs garīgās godības šiem valstības bērniem. Jā, mans Tēvs, tev noteikti bija patīkami to darīt, un es priecājos zināt, ka labās ziņas izplatīsies visā pasaulē pat pēc tam, kad es būšu atgriezies pie tevis un pie darba, ko tu man esi devis paveikt. Esmu vareni aizkustināts, apzinoties, ka tu gatavojies nodot visu varu manās rokās, ka tikai tu patiešām zini, kas es esmu, un ka tikai es patiešām zinu tevi, un tie, kam es tevi esmu atklājis. Un, kad es būšu pabeidzis šo atklāsmi saviem brāļiem miesā, es turpināšu atklāsmi tavām radībām augšībā.”
163:6.4Kad Jēzus bija šādi runājis ar Tēvu, viņš pagriezās sāņus, lai runātu ar saviem apustuļiem un kalpotājiem: “Svētīgas ir acis, kas redz, un ausis, kas dzird šīs lietas. Ļaujiet man jums sacīt, ka daudzi pravieši un daudzi pagājušo laikmetu diženi vīri ir vēlējušies skatīt to, ko jūs tagad redzat, bet viņiem tas netika dots. Un daudzas gaismas bērnu paaudzes, kas vēl nāks, dzirdot par šīm lietām, apskaudīs jūs, kas esat tās dzirdējuši un redzējuši.”
163:6.5Tad, runājot uz visiem mācekļiem, viņš sacīja: “Jūs esat dzirdējuši, cik daudzas pilsētas un ciemi ir saņēmuši labās ziņas par valstību, un kā manus kalpotājus un skolotājus ir uzņēmuši gan jūdi, gan pagāni. Un patiesi svētītas ir tās kopienas, kuras ir izvēlējušās ticēt valstības evaņģēlijam. Bet bēdas gaismu noraidošajiem Horazinas, Betsaidas-Jūlijas un Kapernaumas iedzīvotājiem, pilsētām, kuras slikti uzņēma šos vēstnešus. Es paziņoju, ka, ja varenie darbi, kas tika darīti šajās vietās, būtu darīti Tirā un Sidonā, šo tā saukto pagānu pilsētu ļaudis jau sen būtu nožēlojuši grēkus maisā un pelnos. Tiesas dienā Tirai un Sidonai patiesi būs vieglāk.”
163:6.6Nākamajā dienā, kas bija sabats, Jēzus nošķīrās ar septiņdesmit un sacīja viņiem: “Es patiesi priecājos kopā ar jums, kad jūs atgriezāties, nesot labās vēstis par valstības evaņģēlija uzņemšanu no tik daudziem cilvēkiem, kas izkaisīti pa visu Galileju, Samariju un Jūdeju. Bet kāpēc jūs bijāt tik pārsteidzoši pacilāti? Vai jūs negaidījāt, ka jūsu vēstījums izpaudīs spēku tā pasniegšanā? Vai jūs devāties ceļā ar tik mazu ticību šim evaņģēlijam, ka atgriežaties pārsteigti par tā efektivitāti? Un tagad, lai gan es nevēlētos apslāpēt jūsu prieka garu, es gribētu jūs stingri brīdināt pret lepnuma, garīgā lepnuma smalkumiem. Ja jūs spētu saprast Lucifera, netaisnā, krišanu, jūs svinīgi vairītos no visām garīgā lepnuma formām.
163:6.7“Jūs esat uzsākuši šo lielo darbu, mācot mirstīgo cilvēku, ka viņš ir Dieva dēls. Es esmu parādījis jums ceļu; ejiet un dariet savu pienākumu un nepiekūstiet, darot labu. Jums un visiem, kas sekos jūsu pēdās cauri laikmetiem, ļaujiet man sacīt: Es vienmēr stāvu tuvu, un mans aicinājums ir un vienmēr būs: Nāciet pie manis visi, kas strādājat un esat smagi noslogoti, un es jums došu atpūtu. Ņemiet manu jūgu uz sevi un mācieties no manis, jo es esmu patiess un uzticams, un jūs atradīsiet garīgu atpūtu savām dvēselēm.”
163:6.8Un viņi atklāja, ka Meistara vārdi ir patiesi, kad viņi pārbaudīja viņa solījumus. Un kopš té dienas neskaitāmi tūkstoši arī ir pārbaudījuši un pierādījuši šo pašu solījumu drošumu.
163.7GATAVOŠANĀS PĒDĒJAI MISIJAI
163:7.1Nākamās dažas dienas Pellas nometnē bija saspringtas; tika pabeigti sagatavošanās darbi Perejas misijai. Jēzus un viņa līdzgaitnieki gatavojās uzsākt savu pēdējo misiju, trīs mēnešu ceļojumu pa visu Pereju, kas beidzās tikai ar Meistara ieiešanu Jeruzalemē viņa pēdējiem darbiem virs zemes. Visu šo laiku Jēzus un divpadsmit apustuļu galvenā mītne tika uzturēta šeit, Pellas nometnē.
163:7.2Jēzum vairs nebija nepieciešams doties prom, lai mācītu ļaudis. Viņi tagad nāca pie viņa arvien lielākā skaitā katru nedēļu un no visām pusēm, ne tikai no Palestīnas, bet no visas Romas pasaules un no Tuvajiem Austrumiem. Lai gan Meistars piedalījās kopā ar septiņdesmit Perejas ceļojumā, viņš pavadīja daudz sava laika Pellas nometnē, mācot pūli un instruējot divpadsmit. Visā šajā trīs mēnešu periodā vismaz desmit apustuļi palika kopā ar Jēzu.
163:7.3Arī sieviešu korpuss gatavojās doties ārā, pa divām, kopā ar septiņdesmit, lai strādātu lielākajās Perejas pilsētās. Šī sākotnējā divpadsmit sieviešu grupa nesen bija apmācījusi lielāku korpusu no piecdesmit sievietēm mājas vizīšu darbā un slimo un cietēju aprūpes mākslā. Perpetuja, Sīmaņa Pētera sieva, kļuva par šīs jaunās sieviešu korpusa nodaļas locekli, un viņai tika uzticēta paplašinātā sieviešu darba vadība Abnera pakļautībā. Pēc Vasarsvētkiem viņa palika kopā ar savu slaveno vīru, pavadot viņu visos viņa misionāru ceļojumos; un dienā, kad Pēteris tika sists krustā Romā, viņa tika izbarota savvaļas zvēriem arēnā. Šajā jaunajā sieviešu korpusā bija arī Filipa un Mateja sievas un Jēkaba un Jāņa māte.
163:7.4Valstības darbs tagad gatavojās ieiet savā noslēguma fāzē Jēzus personīgā vadībā. Un šī pašreizējā fāze bija garīga dziļuma fāze pretstatā brīnumus kārajiem un brīnumus meklējošajiem pūļiem, kas sekoja Meistaram iepriekšējās popularitātes dienās Galilejā. Tomēr joprojām bija liels skaits viņa sekotāju, kuri bija materiāli noskaņoti un nespēja aptvert patiesību, ka debesu valstība ir cilvēku garīgā brālība, kas balstīta uz mūžīgo faktu par Dieva vispārējo tēvību.