Dokuments 161: TURPMĀKĀS DISKUSIJAS AR RODANUDokuments 161
TURPMĀKĀS DISKUSIJAS AR RODANU

161:0.1SVĒTDIEN, m. ē. 29. gada 25. septembrī, apustuļi un evaņģēlisti pulcējās Magadanā. Pēc ilgas apspriedes tajā vakarā ar saviem līdzgaitniekiem, Jēzus visus pārsteidza, paziņojot, ka nākamās dienas agrā rītā viņš un divpadsmit apustuļi dosies uz Jeruzalemi, lai apmeklētu būdiņu svētkus. Viņš deva norādījumus evaņģēlistiem apmeklēt ticīgos Galilejā, un sieviešu korpusam uz laiku atgriezties Betsaidā.

161:0.2Kad pienāca laiks doties uz Jeruzalemi, Natāns un Toms vēl joprojām atradās diskusiju vidū ar Rodanu no Aleksandrijas, un viņi saņēma Meistara atļauju palikt Magadanā dažas dienas. Un tā, kamēr Jēzus un desmit apustuļi bija ceļā uz Jeruzalemi, Natāns un Toms bija iesaistījušies nopietnās debatēs ar Rodanu. Iepriekšējā nedēļā, kurā Rodans bija izklāstījis savu filozofiju, Toms un Natāns pārmaiņus iepazīstināja grieķu filozofu ar valstības evaņģēliju. Rodans atklāja, ka viņš ir bijis labi apmācīts Jēzus mācībās pie viena no bijušajiem Jāņa Kristītāja apustuļiem, kurš bija bijis viņa skolotājs Aleksandrijā.

161:1.2Rodans apgalvoja, ka personības fakts sastāv no līdzāspastāvoša pilnīgas un savstarpējas komunikācijas fakta starp līdzvērtīgām būtnēm, būtnēm, kuras ir spējīgas uz iejūtīgu sapratni. Rodans teica: “Lai būtu persona, Dievam ir jābūt gara saziņas simboliem, kas ļautu viņu pilnībā saprast tiem, kas ar viņu sazinās. Bet, tā kā Dievs ir bezgalīgs un mūžīgs, visu pārējo būtņu Radītājs, no tā izriet, ka attiecībā uz līdzvērtīgām būtnēm Dievs visumā ir viens. Nav neviena viņam līdzvērtīga; nav neviena, ar kuru viņš varētu komunicēt kā ar līdzīgu. Dievs patiešām var būt visas personības avots, bet kā tāds viņš ir transcendents attiecībā pret personību, tāpat kā Radītājs ir augstāks un ārpus radības.”

161:1.3Šis apgalvojums ļoti satrauca Tomu un Natānu, un viņi bija lūguši Jēzu nākt viņiem palīgā, bet Meistars atteicās iesaistīties viņu diskusijās. Viņš gan teica Tomam: “Tam ir maza nozīme, kāda ir tava ideja par Tēvu, ja vien tu esi garīgi pazīstams ar viņa bezgalīgās un mūžīgās dabas ideālu.”

161:1.4Toms apgalvoja, ka Dievs tomēr komunicē ar cilvēku, un tāpēc Tēvs ir persona, pat saskaņā ar Rodana definīciju. Grieķis to noraidīja, pamatojoties uz to, ka Dievs neatklāj sevi personiski; ka viņš joprojām ir noslēpums. Tad Natāns atsaucās uz savu personīgo pieredzi ar Dievu, un to Rodans pieļāva, apstiprinot, ka viņam nesen ir bijusi līdzīga pieredze, bet šī pieredze, viņš apgalvoja, pierāda tikai Dieva realitāti, nevis viņa personību.

161:1.5Līdz pirmdienas vakaram Toms padevās. Bet līdz otrdienas vakaram Natāns bija pārliecinājis Rodanu ticēt Tēva personībai, un viņš panāca šīs izmaiņas grieķa uzskatos, izmantojot šādus argumentācijas soļus:

161:1.61. Tēvs Paradīzē bauda komunikācijas vienlīdzību ar vismaz divām citām būtnēm, kuras ir pilnībā vienlīdzīgas viņam un pilnībā līdzīgas viņam — Mūžīgo Dēlu un Bezgalīgo Garu. Ņemot vērā Trīsvienības doktrīnu, grieķis bija spiests atzīt Vispārējā Tēva personības iespējamību. (Tā bija vēlāka šo diskusiju apcere, kas noveda pie paplašinātas Trīsvienības koncepcijas divpadsmit apustuļu prātos. Protams, vispārējā pārliecība bija, ka Jēzus ir Mūžīgais Dēls.)

161:1.72. Tā kā Jēzus bija vienlīdzīgs ar Tēvu un tā kā šis Dēls bija sasniedzis personības manifestāciju saviem zemes bērniem, šāds fenomens bija pierādījums faktam un demonstrācija iespējai, ka personība piemīt visām trim Dievībām, un uz visiem laikiem atrisināja jautājumu par Dieva spēju komunicēt ar cilvēku un cilvēka iespēju komunicēt ar Dievu.

161:1.83. Ka Jēzum bija savstarpējas saiknes un pilnīga komunikācija ar cilvēku; ka Jēzus bija Dieva Dēls. Ka Dēla un Tēva attiecības paredz komunikācijas vienlīdzību un iejūtīgas sapratnes savstarpīgumu; ka Jēzus un Tēvs bija viens. Ka Jēzus vienlaikus uzturēja saprotošu komunikāciju gan ar Dievu, gan ar cilvēku, un, tā kā gan Dievs, gan cilvēks uztvēra Jēzus komunikācijas simbolu nozīmi, gan Dievam, gan cilvēkam piemita personības atribūti, ciktāl tas attiecās uz savstarpējās komunikācijas spēju prasībām. Ka Jēzus personība demonstrēja Dieva personību, vienlaikus pārliecinoši pierādot Dieva klātbūtni cilvēkā. Ka divas lietas, kas ir saistītas ar vienu un to pašu lietu, ir saistītas viena ar otru.

161:1.94. Ka personība pārstāv cilvēka augstāko jēdzienu par cilvēcisko realitāti un dievišķajām vērtībām; ka Dievs arī pārstāv cilvēka augstāko jēdzienu par dievišķo realitāti un bezgalīgajām vērtībām; tādēļ Dievam ir jābūt dievišķai un bezgalīgai personībai, personībai realitātē, lai gan bezgalīgi un mūžīgi pārspējot cilvēka personības jēdzienu un definīciju, tomēr vienmēr un universāli esot personībai.

161:1.105. Ka Dievam ir jābūt personībai, jo viņš ir visas personības Radītājs un visas personības liktenis. Rodanu bija ārkārtīgi ietekmējusi Jēzus mācība: “Esiet tāpēc pilnīgi, tāpat kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs.”

161:1.11Kad Rodans dzirdēja šos argumentus, viņš teica: “Es esmu pārliecināts. Es atzīšu Dievu par personu, ja jūs man ļausiet precizēt savu atzīšanos šādai ticībai, pievienojot personības nozīmei paplašinātu vērtību grupu, piemēram, pārcilvēciska, transcendenta, augstākā, bezgalīga, mūžīga, noslēdzoša un universāla. Es tagad esmu pārliecināts, ka, lai gan Dievam ir jābūt bezgalīgi vairāk nekā personībai, viņš nevar būt nekas mazāks. Esmu mierā ar to, ka beidzam strīdu, un pieņemu Jēzu kā Tēva personīgo atklāsmi un visu neapmierināto faktoru apmierinājumu loģikā, saprātā un filozofijā.”

161:2.21. Jēzus ir atzinis savu dievišķumu, un mēs viņam ticam. Saistībā ar viņa kalpošanu ir notikušas daudzas ievērojamas lietas, kuras mēs varam saprast tikai ticot, ka viņš ir Dieva Dēls, kā arī Cilvēka Dēls.

161:2.32. Viņa dzīves saikne ar mums iemieso cilvēciskās draudzības ideālu; tikai dievišķa būtne varētu būt tāds cilvēcisks draugs. Viņš ir vispatiesāk nesavtīgā persona, kādu mēs jebkad esam pazinuši. Viņš ir draugs pat grēciniekiem; viņš uzdrīkstas mīlēt savus ienaidniekus. Viņš ir ļoti lojāls mums. Lai gan viņš nekautrējas mūs rāt, visiem ir skaidrs, ka viņš mūs patiesi mīl. Jo labāk jūs viņu iepazīsiet, jo vairāk jūs viņu mīlēsiet. Jūs apburs viņa nelokāmā uzticība. Visus šos gadus, kad mēs nespējām izprast viņa misiju, viņš ir bijis uzticams draugs. Lai gan viņš neizmanto glaimus, viņš pret mums visiem izturas ar vienlīdzīgu laipnību; viņš ir nemainīgi maigs un līdzjūtīgs. Viņš ir dalījies savā dzīvē un visā citā ar mums. Mēs esam laimīga kopiena; mums viss ir kopīgs. Mēs neticam, ka tikai cilvēks spētu dzīvot tik nevainojamu dzīvi tik grūtos apstākļos.

161:2.43. Mēs domājam, ka Jēzus ir dievišķs, jo viņš nekad nedara nepareizi; viņš nepieļauj kļūdas. Viņa gudrība ir ārkārtēja; viņa dievbijība — lieliska. Viņš ik dienu dzīvo pilnīgā saskaņā ar Tēva gribu. Viņš nekad nenožēlo pārkāpumus, jo nepārkāpj nevienu no Tēva likumiem. Viņš lūdz par mums un ar mums, bet viņš nekad nelūdz mūs lūgt par viņu. Mēs ticam, ka viņš ir konsekventi bezgrēcīgs. Mēs nedomājam, ka kāds, kurš ir tikai cilvēks, jebkad būtu apgalvojis, ka dzīvo šādu dzīvi. Viņš apgalvo, ka dzīvo pilnīgu dzīvi, un mēs atzīstam, ka viņš to dara. Mūsu dievbijība izriet no nožēlas, bet viņa dievbijība izriet no taisnīguma. Viņš pat apgalvo, ka piedod grēkus, un dziedina slimības. Neviens parasts cilvēks pie pilna prāta neapgalvotu, ka piedod grēku; tā ir dievišķa prerogatīva. Un viņš ir šķitis tik pilnīgs savā taisnīgumā kopš mūsu pirmās saskarsmes ar viņu. Mēs augam žēlastībā un patiesības zināšanā, bet mūsu Meistars jau sākumā uzrāda taisnīguma briedumu. Visi cilvēki, labi un ļauni, atzīst šos labestības elementus Jēzū. Un tomēr viņa dievbijība nekad nav uzbāzīga vai izrādīšanās kāra. Viņš ir gan lēnprātīgs, gan bezbailīgs. Šķiet, ka viņš atbalsta mūsu ticību viņa dievišķumam. Viņš ir vai nu tas, par ko uzdodas, vai arī viņš ir lielākais liekulis un krāpnieks, kādu pasaule jebkad ir pazinusi. Mēs esam pārliecināti, ka viņš ir tieši tas, par ko viņš apgalvo, ka ir.

161:2.54. Viņa rakstura unikalitāte un emocionālās kontroles pilnība mūs pārliecina, ka viņš ir cilvēcības un dievišķuma apvienojums. Viņš nekļūdīgi reaģē uz cilvēku vajadzībām; ciešanas nekad neatstāj viņu vienaldzīgu. Viņa līdzjūtību vienlīdz aizkustina fiziskas ciešanas, garīgas mokas vai garīgas bēdas. Viņš ātri pamana un dāsni atzīst ticības vai jebkuras citas žēlastības klātbūtni savos līdzcilvēkos. Viņš ir tik taisnīgs un godīgs, un tajā pašā laikā tik žēlsirdīgs un iejūtīgs. Viņš skumst par cilvēku garīgo stūrgalvību un priecājas, kad tie piekrīt redzēt patiesības gaismu.

161:2.65. Šķiet, ka viņš zina cilvēku prāta domas un saprot viņu sirds ilgas. Un viņš vienmēr ir iejūtīgs pret mūsu satrauktajiem gariem. Šķiet, ka viņam piemīt visas mūsu cilvēciskās emocijas, bet tās ir lieliski glorificētas. Viņš spēcīgi mīl labestību un vienlīdz ienīst grēku. Viņam piemīt pārcilvēciska Dievības klātbūtnes apziņa. Viņš lūdz kā cilvēks, bet rīkojas kā Dievs. Šķiet, ka viņš paredz lietas; viņš pat tagad uzdrīkstas runāt par savu nāvi, kas ir kāda mistiska atsauce uz viņa nākotnes glorifikāciju. Lai gan viņš ir laipns, viņš ir arī drosmīgs un vīrišķīgs. Viņš nekad nešaubās sava pienākuma pildīšanā.

161:2.76. Mūs nepārtraukti iespaido viņa pārcilvēcisko zināšanu fenomens. Tikpat kā nepaiet diena, kad neatklātos kaut kas, kas liecina, ka Meistars zina, kas notiek ārpus viņa tiešās klātbūtnes. Tāpat šķiet, ka viņš zina par savu līdzgaitnieku domām. Viņam neapšaubāmi ir saskarsme ar debesu personībām; viņš nenoliedzami dzīvo garīgā līmenī, kas ir daudz augstāks par mums pārējiem. Šķiet, ka viss ir atvērts viņa unikālajai sapratnei. Viņš uzdod mums jautājumus, lai mūs iesaistītu, nevis lai iegūtu informāciju.

161:2.87. Pēdējā laikā Meistars nekautrējas apliecināt savu pārcilvēciskumu. Kopš mūsu iesvētīšanas dienas par apustuļiem līdz pat pēdējam laikam viņš nekad nav noliedzis, ka nācis no Tēva augšā. Viņš runā ar dievišķa skolotāja autoritāti. Meistars nekautrējas atspēkot mūsdienu reliģiskās mācības un pasludināt jauno evaņģēliju ar pozitīvu autoritāti. Viņš ir pārliecināts, pozitīvs un autoritatīvs. Pat Jānis Kristītājs, dzirdot Jēzu runājam, paziņoja, ka viņš ir Dieva Dēls. Viņš šķiet tik pietiekams pats sevī. Viņš nekāro pūļa atbalsta; viņš ir vienaldzīgs pret cilvēku viedokļiem. Viņš ir drosmīgs un tomēr tik brīvs no lepnības.

161:2.98. Viņš pastāvīgi runā par Dievu kā par vienmēr klātesošu sabiedroto visā, ko viņš dara. Viņš staigā apkārt, darīdams labu, jo Dievs, šķiet, ir viņā. Viņš izsaka vispārsteidzošākos apgalvojumus par sevi un savu misiju uz zemes, apgalvojumus, kas būtu absurdi, ja viņš nebūtu dievišķs. Viņš reiz paziņoja: “Pirms Ābrahams bija, ES ESMU.” Viņš ir noteikti apgalvojis dievišķumu; viņš apliecina, ka ir partnerībā ar Dievu. Viņš gandrīz vai izsmeļ valodas iespējas, atkārtojot savus apgalvojumus par tuvo saikni ar debesu Tēvu. Viņš pat uzdrīkstas apgalvot, ka viņš un Tēvs ir viens. Viņš saka, ka ikviens, kas ir redzējis viņu, ir redzējis Tēvu. Un viņš saka un dara visas šīs grandiozās lietas ar tādu bērnišķīgu dabiskumu. Viņš atsaucas uz savu saikni ar Tēvu tādā pašā veidā, kā viņš atsaucas uz savu saikni ar mums. Viņš šķiet tik pārliecināts par Dievu un runā par šīm attiecībām tik pašsaprotamā veidā.

161:2.109. Savā lūgšanu dzīvē viņš, šķiet, komunicē tieši ar savu Tēvu. Mēs esam dzirdējuši dažas no viņa lūgšanām, bet šīs dažas liecina, ka viņš runā ar Dievu, tā sakot, aci pret aci. Šķiet, ka viņš zina nākotni, tāpat kā pagātni. Viņš vienkārši nevarētu būt tas viss un darīt visas šīs neparastās lietas, ja vien viņš nebūtu kas vairāk par cilvēku. Mēs zinām, ka viņš ir cilvēks, par to mēs esam pārliecināti, bet mēs esam gandrīz tikpat pārliecināti, ka viņš ir arī dievišķs. Mēs ticam, ka viņš ir dievišķs. Mēs esam pārliecināti, ka viņš ir Cilvēka Dēls un Dieva Dēls.

161:2.11Kad Natāns un Toms bija pabeiguši savas apspriedes ar Rodanu, viņi steidzās uz Jeruzalemi, lai pievienotos saviem brāļiem apustuļiem, ierodoties tās nedēļas piektdienā. Tā bija bijusi liela pieredze visu šo trīs ticīgo dzīvēs, un pārējie apustuļi daudz mācījās no Natāna un Toma stāstījuma par šo pieredzi.

161:2.12Rodans devās atpakaļ uz Aleksandriju, kur viņš ilgi mācīja savu filozofiju Megantas skolā. Viņš kļuva par varenu vīru vēlākajās debesu valstības lietās; viņš bija uzticams ticīgais līdz savu zemes dienu beigām, atdodot savu dzīvību Grieķijā kopā ar citiem, kad vajāšanas bija pašā karstumā.

161:3.2Mēs varam saprast viņa unikālo rīcību, tikai pieņemot teoriju, ka viņš pēc vēlēšanās varēja pats ierobežot savu dievišķuma apziņu. Mēs pilnībā apzināmies, ka viņš bieži vien slēpa no saviem līdzgaitniekiem savas zināšanas par notikumiem, un ka viņš apzinājās viņu domāšanas un plānošanas dabu. Mēs saprotam, ka viņš nevēlējās, lai viņa sekotāji pārāk pilnībā zinātu, ka viņš spēj izšķirt viņu domas un ielūkoties viņu plānos. Viņš nevēlējās pārāk tālu pārspēt cilvēciskā jēdzienu, kāds tas bija viņa apustuļu un mācekļu prātos.

161:3.3Mēs esam pilnīgā neziņā, kā atšķirt viņa praksi pašierobežot savu dievišķo apziņu no viņa tehnikas slēpt savas priekšzināšanas un domu izšķirtspēju no saviem cilvēciskajiem līdzgaitniekiem. Mēs esam pārliecināti, ka viņš izmantoja abas šīs tehnikas, bet mēs ne vienmēr spējam konkrētā gadījumā noteikt, kuru metodi viņš varētu būt izmantojis. Mēs bieži novērojām viņu rīkojamies tikai ar apziņas cilvēcisko saturu; tad mēs redzējām viņu apspriedē ar visuma debesu pulku vadītājiem un izšķīrām neapšaubāmu dievišķā prāta darbību. Un tad gandrīz neskaitāmos gadījumos mēs bijām liecinieki šīs kombinētās cilvēka un Dieva personības darbībai, kā to aktivizēja šķietami pilnīga cilvēciskā un dievišķā prāta savienība. Tā ir mūsu zināšanu robeža par šādiem fenomeniem; mēs patiesībā īsti nezinām pilnu patiesību par šo noslēpumu.