Dokuments 160: RODANS NO ALEKSANDRIJASDokuments 160
RODANS NO ALEKSANDRIJAS

160:0.1SVĒTDIENAS rītā, 18. septembrī, Andrejs paziņoja, ka nākamajai nedēļai darbs netiks plānots. Visi apustuļi, izņemot Nātānaelu un Tomu, devās mājās, lai apciemotju ģimenes vai pavadītu laiku ar draugiem. Šo nedēļu Jēzus izbaudīja gandrīz pilnīgu atpūtu, taču Nātānaels un Toms bija ļoti aizņemti diskusijās ar kādu grieķu filozofu no Aleksandrijas, vārdā Rodans. Šis grieķis nesen bija kļuvis par Jēzus mācekli, pateicoties viena no Abnera līdzgaitniekiem mācībai, kurš bija vadījis misiju Aleksandrijā. Rodans tagad bija nopietni iesaistījies uzdevumā saskaņot savu dzīves filozofiju ar Jēzus jaunajām reliģiskajām mācībām, un viņš bija ieradies Magadanā, cerot, ka Meistars ar viņu pārrunās šīs problēmas. Viņš arī vēlējās iegūt tiešu un autoritatīvu evaņģēlija versiju vai nu no Jēzus, vai no kāda no viņa apustuļiem. Lai gan Meistars atteicās iesaistīties šādā apspriedē ar Rodanu, viņš viņu laipni uzņēma un nekavējoties norādīja, ka Nātānaelam un Tomam jāuzklausa viss, kas viņam sakāms, un pretī jāpastāsta viņam par evaņģēliju.

160:1.2Cilvēka dzīve sastāv no trim lieliem dzinējspēkiem – tieksmēm, vēlmēm un vilinājumiem. Spēcīgs raksturs, valdonīga personība tiek iegūta tikai, pārvēršot dabisko dzīves tieksmi sociālajā dzīves mākslā, transformējot pašreizējās vēlmes tajās augstākajās ilgās, kas ir spējīgas uz paliekošu sasniegumu, kamēr eksistences parastais vilinājums ir jāpārceļ no savām konvencionālajām un iedibinātajām idejām uz neizpētītu ideju un neatklātu ideālu augstākajām sfērām.

160:1.3Jo sarežģītāka kļūst civilizācija, jo grūtāka kļūs dzīves māksla. Jo straujākas ir izmaiņas sociālajos paradumos, jo sarežģītāks kļūs rakstura veidošanas uzdevums. Ik pēc desmit paaudzēm cilvēcei no jauna jāapgūst dzīves māksla, lai progress turpinātos. Un, ja cilvēks kļūst tik atjautīgs, ka viņš straujāk vairo sabiedrības sarežģītību, dzīves māksla būs jāapgūst no jauna īsākā laikā, iespējams, katrā paaudzē. Ja dzīves mākslas evolūcija nespēs turēt līdzi eksistences tehnikai, cilvēce ātri atgriezīsies pie vienkāršās dzīvošanas tieksmes – pašreizējo vēlmju apmierināšanas sasniegšanas. Tādējādi cilvēce paliks nenobriedusi; sabiedrībai neizdosies izaugt līdz pilnīgam briedumam.

160:1.4Sociālais briedums ir ekvivalents pakāpei, kādā cilvēks ir gatavs atteikties no vienkāršu pārejošu un pašreizējo vēlmju apmierināšanas, lai nodotos tām pārākajām ilgām, kuru sasniegšanas centieni sniedz bagātīgāku gandarījumu, ko dod progresīva virzība uz pastāvīgiem mērķiem. Taču patiesā sociālā brieduma pazīme ir tautas gatavība atteikties no tiesībām dzīvot mierīgi un apmierināti saskaņā ar iedibināto uzskatu un konvencionālo ideju vilinājuma ērtību veicinošajiem standartiem par labu satraucošajam un enerģiju prasošajam vilinājumam dzīties pēc neizpētītajām iespējām sasniegt ideālistisku garīgo realitāšu neatklātos mērķus.

160:1.5Dzīvnieki cēli atsaucas dzīvības tieksmei, bet tikai cilvēks var sasniegt dzīves mākslu, lai gan lielākā daļa cilvēces piedzīvo tikai dzīvniecisko tieksmi dzīvot. Dzīvnieki pazīst tikai šo aklo un instinktīvo tieksmi; cilvēks ir spējīgs pārvarēt šo tieksmi uz dabisku funkcionēšanu. Cilvēks var izvēlēties dzīvot inteliģentas mākslas augstajā līmenī, pat debesu prieka un garīgās ekstāzes līmenī. Dzīvnieki neinteresējas par dzīves mērķiem; tāpēc tie nekad neraizējas, nedz arī izdara pašnāvību. Pašnāvība cilvēku vidū liecina, ka šādas būtnes ir izkļuvušas no tīri dzīvnieciskās eksistences stadijas, un par to papildu faktu, ka šādu cilvēcisku būtņu pētnieciskie centieni nav spējuši sasniegt mirstīgo pieredzes mākslinieciskos līmeņus. Dzīvnieki nezina dzīves jēgu; cilvēkam piemīt ne tikai spēja atpazīt vērtības un izprast nozīmes, bet viņš arī apzinās nozīmju nozīmi – viņš apzinās ieskatu.

160:1.6Kad cilvēki uzdrošinās pamest dabisku alku pilnu dzīvi par labu piedzīvojumiem bagātai mākslai un nedrošai loģikai, viņiem jārēķinās ar sekojošiem emocionālo zaudējumu riskiem – konfliktiem, nelaimi un nenoteiktību – vismaz līdz brīdim, kad viņi sasniedz zināmu intelektuālā un emocionālā brieduma pakāpi. Drosmes zudums, raizes un kūtrums ir pozitīvs pierādījums morālajam nebriedumam. Cilvēku sabiedrība saskaras ar divām problēmām: indivīda brieduma sasniegšanu un rases brieduma sasniegšanu. Nobriedusi cilvēciska būtne drīz sāk raudzīties uz visiem citiem mirstīgajiem ar maiguma jūtām un iecietības emocijām. Nobrieduši cilvēki uzlūko nenobriedušus ļaudis ar mīlestību un gādību, kādu vecāki izjūt pret saviem bērniem.

160:1.7Veiksmīga dzīvošana nav nekas vairāk un nekas mazāk kā māksla pārvaldīt uzticamas metodes parasto problēmu risināšanai. Pirmais solis jebkuras problēmas risināšanā ir lokalizēt grūtības, izolēt problēmu un atklāti atzīt tās dabu un nopietnību. Lielā kļūda ir tā, ka, kad dzīves problēmas izraisa mūsu dziļas bailes, mēs atsakāmies tās atzīt. Tāpat, kad mūsu grūtību atzīšana ietver mūsu ilgi lolotās iedomības mazināšanu, skaudības atzīšanu vai dziļi iesakņojušos aizspriedumu atmešanu, vidusmēra cilvēks dod priekšroku turēties pie vecajām drošības ilūzijām un ilgi lolotajām viltus drošības sajūtām. Tikai drosmīgs cilvēks ir gatavs godīgi atzīt un bezbailīgi stāties pretī tam, ko atklājis patiess un loģisks prāts.

160:1.8Jebkuras problēmas gudrs un efektīvs risinājums pieprasa, lai prāts būtu brīvs no neobjektivitātes, kaislībām un visiem citiem tīri personiskiem aizspriedumiem, kas varētu traucēt ieinteresētības neskartu apskatu par faktiskajiem faktoriem, kas veido risināmo problēmu. Dzīves problēmu risināšana prasa drosmi un sirsnību. Tikai godīgi un drosmīgi indivīdi spēj varonīgi iziet cauri sarežģītajam un mulsinošajam dzīves labirintam turp, kur var aizvest bezbailīga prāta loģika. Un šo prāta un dvēseles atbrīvošanu nekad nevar īstenot bez inteliģenta entuziasma dzinējspēka, kas robežojas ar reliģisku dedzību. Ir nepieciešams liela ideāla vilinājums, lai dzītu cilvēku uz priekšu, tiecoties pēc mērķa, kas ir apvīts ar grūtām materiālām problēmām un daudzkārtējiem intelektuāliem riskiem.

160:1.9Pat ja jūs esat efektīvi bruņoti, lai stātos pretī grūtām dzīves situācijām, jūs diez vai varat sagaidīt panākumus, ja neesat aprīkoti ar to prāta gudrību un personības šarmu, kas ļauj jums iegūt sirsnīgu atbalstu un sadarbību no līdzcilvēkiem. Jūs nevarat cerēt uz lieliem panākumiem ne laicīgajā, ne reliģiskajā darbā, ja neiemācīsieties pārliecināt savus līdzcilvēkus, gūt virsroku pār cilvēkiem. Jums vienkārši ir jābūt taktam un iecietībai.

160:1.10Taču vislielāko no visām problēmu risināšanas metodēm esmu iemācījies no Jēzus, jūsu Meistara. Es runāju par to, ko viņš tik konsekventi praktizē un ko viņš jums tik uzticami ir mācījis – pielūgsmes meditācijas nošķirtību. Šajā Jēzus paradumā tik bieži noiet malā vienatnē, lai komunicētu ar Tēvu debesīs, ir atrodama tehnika ne tikai spēka un gudrības uzkrāšanai parastajiem dzīves konfliktiem, bet arī enerģijas iegūšanai morālas un garīgas dabas augstāko problēmu risināšanai. Taču pat pareizas problēmu risināšanas metodes nekompensēs iedzimtus personības defektus un neizpirks bada un slāpju trūkumu pēc patiesas taisnības.

160:1.11Esmu dziļi iespaidots no Jēzus paražas nošķirties vienatnē, lai nodotos šiem dzīves problēmu vientuļajiem apskatiem; lai meklētu jaunus gudrības un enerģijas krājumus daudzveidīgo sociālās kalpošanas prasību apmierināšanai; lai atdzīvinātu un padziļinātu augstāko dzīves mērķi, faktiski pakļaujot visu personību apziņai par saskarsmi ar dievišķību; lai satvertu īpašumā jaunas un labākas metodes sevis pielāgošanai pastāvīgi mainīgajām dzīvās eksistences situācijām; lai īstenotu tās vitālās personiskās attieksmes rekonstrukcijas un pārkārtojumus, kas ir tik būtiski, lai uzlabotu ieskatu visā, kas ir vērtīgs un reāls; un lai darītu to visu ar skatienu, kas vērsts tikai uz Dieva godību – lai sirsnībā izelpotu jūsu Meistara mīļāko lūgšanu: “Ne mana griba, bet Tava lai notiek.”

160:1.12Šī jūsu Meistara pielūgsmes prakse sniedz to atslābināšanos, kas atjauno prātu; to apgaismību, kas iedvesmo dvēseli; to drosmi, kas ļauj drosmīgi stāties pretī savām problēmām; to pašizpratni, kas izdzēš novājinošas bailes; un to apziņu par savienību ar dievišķību, kas apgādā cilvēku ar pārliecību, kas ļauj viņam uzdrošināties būt Dievam līdzīgam. Pielūgsmes atslābināšanās jeb garīgā komūnija, kādu to praktizē Meistars, atbrīvo no spriedzes, novērš konfliktus un vareni palielina personības kopējos resursus. Un visa šī filozofija plus valstības evaņģēlijs veido jauno reliģiju, kā es to saprotu.

160:1.13Aizspriedumi padara dvēseli aklu pret patiesības atzīšanu, un aizspriedumus var novērst tikai ar dvēseles patiesu nodošanos tādas lietas dievināšanai, kas ir visaptveroša un iekļauj visus līdzcilvēkus. Aizspriedumi ir nesaraujami saistīti ar patmīlību. Aizspriedumus var likvidēt, tikai atsakoties no sevis meklēšanas un aizstājot to ar tieksmi pēc gandarījuma kalpošanā lietai, kas ir ne tikai lielāka par sevi, bet kas ir pat lielāka par visu cilvēci – Dieva meklēšana, dievišķības sasniegšana. Personības brieduma pierādījums ir cilvēka vēlmes transformācija tā, ka tā pastāvīgi tiecas pēc to vērtību realizācijas, kuras ir augstākās un dievišķi visreālākās.

160:1.14Nepārtraukti mainīgā pasaulē, attīstības procesā esošas sociālās kārtības vidū, nav iespējams saglabāt nemainīgus un iedibinātus likteņa mērķus. Personības stabilitāti var piedzīvot tikai tie, kuri ir atklājuši un pieņēmuši dzīvo Dievu kā bezgalīga sasnieguma mūžīgo mērķi. Un tādējādi, lai pārceltu savu mērķi no laika uz mūžību, no zemes uz Paradīzi, no cilvēciskā uz dievišķo, ir nepieciešams, lai cilvēks tiktu atjaunots, pievērsts, piedzimtu no jauna; lai viņš kļūtu par dievišķā gara no jauna radīto bērnu; lai viņš iegūtu ieeju debesu valstības brālībā. Visas filozofijas un reliģijas, kas nesasniedz šos ideālus, ir nenobriedušas. Filozofija, kuru es mācu, saistīta ar evaņģēliju, kuru jūs sludināt, pārstāv jauno brieduma reliģiju, visu nākamo paaudžu ideālu. Un tas ir tiesa, jo mūsu ideāls ir galīgs, nemaldīgs, mūžīgs, vispārējs, absolūts un bezgalīgs.

160:1.15Mana filozofija deva man tieksmi meklēt patiesa sasnieguma realitātes, brieduma mērķi. Bet mana tieksme bija nespēcīga; maniem meklējumiem trūka dzinējspēka; maniem pūliņiem pietrūka virzības noteiktības. Un šie trūkumi ir bagātīgi aizpildīti ar šo jauno Jēzus evaņģēliju, ar tā ieskatu uzlabošanu, ideālu paaugstināšanu un mērķu nostiprināšanu. Bez šaubām un bažām es tagad varu no visas sirds iesaistīties mūžīgajā pasākumā.

160:2.2Tā kā dzīvnieki nevar viens otram nodot idejas, tie nevar attīstīt personību. Cilvēks attīsta personību, jo viņš tādējādi var sazināties ar saviem līdzcilvēkiem gan par idejām, gan ideāliem.

160:2.3Tieši šī spēja komunicēt un dalīties nozīmēs veido cilvēces kultūru un ļauj cilvēkam caur sociālām apvienībām veidot civilizācijas. Zināšanas un gudrība kļūst kumulatīvas, pateicoties cilvēka spējai nodot šos īpašumus nākamajām paaudzēm. Un tādējādi rodas rases kultūras aktivitātes: māksla, zinātne, reliģija un filozofija.

160:2.4Simboliska komunikācija starp cilvēciskām būtnēm iepriekš nosaka sociālo grupu rašanos. Visefektīvākā no visām sociālajām grupām ir ģimene, jo īpaši abi vecāki. Personiska pieķeršanās ir garīgā saite, kas satur kopā šīs materiālās apvienības. Šādas efektīvas attiecības ir iespējamas arī starp divām viena dzimuma personām, kā tas tik bagātīgi ilustrēts patiesas draudzības ziedošanās gadījumos.

160:2.5Šīs draudzības un savstarpējas pieķeršanās apvienības ir socializējošas un apgarojošas, jo tās veicina un atvieglo sekojošos būtiskos faktorus augstākajos dzīves mākslas līmeņos:

160:2.61. Savstarpēja pašizpausme un pašizpratne. Daudzi cēli cilvēciskie impulsi mirst, jo nav neviena, kas dzirdētu to izpausmi. Patiesi, nav labi cilvēkam būt vienam. Zināma atzinības pakāpe un noteikts novērtējuma daudzums ir būtiski cilvēka rakstura attīstībai. Bez patiesas mājas mīlestības neviens bērns nevar sasniegt normāla rakstura pilnīgu attīstību. Raksturs ir kaut kas vairāk nekā tikai prāts un morāle. No visām sociālajām attiecībām, kas paredzētas rakstura attīstīšanai, visefektīvākā un ideālākā ir mīloša un saprotoša draudzība starp vīrieti un sievieti inteliģentas laulības savstarpējā skāvienā. Laulība ar tās daudzveidīgajām attiecībām ir vislabāk piemērota, lai izvilinātu tos dārgos impulsus un tos augstākos motīvus, kas ir neaizstājami spēcīga rakstura attīstībai. Es nevilcinos tādējādi slavēt ģimenes dzīvi, jo jūsu Meistars ir gudri izvēlējies tēva un bērna attiecības par šī jaunā valstības evaņģēlija pašu stūrakmeni. Un šāda nepārspējama attiecību kopība, vīrietis un sieviete laika augstāko ideālu mīļā skāvienā, ir tik vērtīga un gandarījumu sniedzoša pieredze, ka tā ir jebkuras cenas, jebkura upura vērta, kas nepieciešams tās iegūšanai.

160:2.72. Dvēseļu savienība – gudrības mobilizācija. Katra cilvēciska būtne agrāk vai vēlāk iegūst noteiktu jēdzienu par šo pasauli un noteiktu vīziju par nākamo. Tagad ir iespējams, caur personības asociāciju, apvienot šos laicīgās eksistences un mūžīgo izredžu uzskatus. Tādējādi viena prāts palielina savas garīgās vērtības, iegūstot daudz no otra ieskata. Šādā veidā cilvēki bagātina dvēseli, apvienojot savus attiecīgos garīgos īpašumus. Tāpat, šādā pašā veidā, cilvēkam ir iespējams izvairīties no tās vienmēr klātesošās tendences kļūt par upuri redzesloka izkropļojumam, viedokļa aizspriedumam un sprieduma šaurībai. Bailes, skaudību un iedomību var novērst tikai intīmā saskarsmē ar citiem prātiem. Es vēršu jūsu uzmanību uz faktu, ka Meistars nekad nesūta jūs vienus strādāt valstības paplašināšanai; viņš vienmēr sūta jūs pa divi. Un, tā kā gudrība ir superzināšanas, no tā izriet, ka gudrības savienībā sociālā grupa, maza vai liela, savstarpēji dalās visās zināšanās.

160:2.83. Dzīves entuziasms. Izolācija tiecas izsmelt dvēseles enerģijas lādiņu. Biedrošanās ar saviem līdzcilvēkiem ir būtiska dzīves degsmes atjaunošanai un ir neaizstājama, lai saglabātu drosmi cīnīties tajās kaujās, kas seko augšupejai uz augstākiem cilvēciskās dzīves līmeņiem. Draudzība vairo priekus un slavē dzīves uzvaras. Mīlošas un intīmas cilvēciskās attiecības tiecas atņemt ciešanām to bēdas un grūtībām lielu daļu to rūgtuma. Drauga klātbūtne uzlabo visu skaisto un cildina katru labestību. Ar inteliģentu simbolu palīdzību cilvēks spēj atdzīvināt un paplašināt savu draugu novērtēšanas spējas. Viena no cilvēciskās draudzības vainagojuma godībām ir šis spēks un iespēja savstarpēji stimulēt iztēli. Liels garīgs spēks piemīt apziņā par sirsnīgu nodošanos kopīgai lietai, savstarpēju lojalitāti kosmiskai Dievībai.

160:2.94. Uzlabota aizsardzība pret visu ļauno. Personības asociācija un savstarpēja pieķeršanās ir efektīva apdrošināšana pret ļaunumu. Grūtības, bēdas, vilšanās un sakāve ir sāpīgākas un drosmi atņemošākas, ja tās jāizcieš vienatnē. Biedrošanās nepārvērš ļaunumu taisnīgumā, bet tā palīdz ievērojami mazināt dzeloni. Jūsu Meistars teica: “Laimīgi ir tie, kas sēro” – ja tuvumā ir draugs, kas mierina. Ir pozitīvs spēks zināšanā, ka jūs dzīvojat citu labklājībai un ka šie citi tāpat dzīvo jūsu labklājībai un attīstībai. Cilvēks izolācijā nīkuļo. Cilvēciskas būtnes nemainīgi zaudē drosmi, kad tās uzlūko tikai laika pārejošos darījumus. Tagadne, kad tā šķirta no pagātnes un nākotnes, kļūst kaitinoši triviāla. Tikai ieskats mūžības aplī var iedvesmot cilvēku darīt labāko un var izaicināt labāko viņā darīt visu iespējamo. Un, kad cilvēks tādējādi ir savā labākajā formā, viņš dzīvo visnesavtīgāk citu labā, savu laika un mūžības līdzgaitnieku labā.

160:2.10Es atkārtoju, šāda iedvesmojoša un apgarojoša biedrošanās atrod savas ideālās iespējas cilvēku laulības attiecībās. Tiesa, daudz kas tiek sasniegts ārpus laulības, un daudzas, daudzas laulības pilnīgi nespēj radīt šos morālos un garīgos augļus. Pārāk bieži laulībā stājas tie, kas meklē citas vērtības, kuras ir zemākas par šiem cilvēciskā brieduma pārākajiem pavadoņiem. Ideālai laulībai jābūt balstītai uz kaut ko stabilāku par sentimenta svārstībām un vienkāršas seksuālas pievilcības nepastāvību; tai jābūt balstītai uz patiesu un savstarpēju personisku ziedošanos. Un tādējādi, ja jūs varat izveidot šādas uzticamas un efektīvas mazas cilvēku sabiedrības vienības, kad tās tiks savāktas kopumā, pasaule ieraudzīs lielu un slavenu sociālo struktūru, mirstīgo brieduma civilizāciju. Šāda rase varētu sākt realizēt kaut ko no jūsu Meistara ideāla par “mieru virs zemes un labu prātu cilvēkiem”. Lai gan šāda sabiedrība nebūtu pilnīga vai pilnīgi brīva no ļaunuma, tā vismaz tuvotos brieduma stabilizācijai.

160:3.2Kad šīs pieredzes tiek bieži atkārtotas, tās kristalizējas paradumos, spēku dodošos un pielūgsmes pilnos paradumos, un šādi paradumi galu galā noformulējas garīgā raksturā, un šādu raksturu līdzcilvēki beidzot atzīst par nobriedušu personību. Šīs prakses sākumā ir grūtas un laikietilpīgas, bet, kad tās kļūst par ieradumu, tās ir vienlaikus atpūtinošas un laiku taupošas. Jo sarežģītāka kļūst sabiedrība un jo vairāk vairojas civilizācijas vilinājumi, jo steidzamāka kļūs nepieciešamība Dievu zinošiem indivīdiem veidot šādas aizsargājošas paradumu prakses, kas paredzētas viņu garīgo enerģiju saglabāšanai un pavairošanai.

160:3.3Vēl viena prasība brieduma sasniegšanai ir sociālo grupu kooperatīva pielāgošanās pastāvīgi mainīgai videi. Nenobriedis indivīds izraisa savu līdzcilvēku antagonismu; nobriedis cilvēks iegūst savu sabiedroto sirsnīgu sadarbību, tādējādi daudzkārt reizinot savu dzīves pūliņu augļus.

160:3.4Mana filozofija man saka, ka ir reizes, kad man jācīnās, ja nepieciešams, aizstāvot savu jēdzienu par taisnīgumu, bet es nešaubos, ka Meistars ar nobriedušāku personības tipu viegli un graciozi gūtu līdzvērtīgu uzvaru ar savu pārāko un pievilcīgo takta un iecietības tehniku. Pārāk bieži, kad mēs cīnāmies par taisnību, izrādās, ka gan uzvarētājs, gan uzvarētais ir cietuši sakāvi. Tikai vakar es dzirdēju Meistaru sakām, ka “gudrs vīrs, meklējot ieeju caur aizslēgtām durvīm, neiznīcinātu durvis, bet drīzāk meklētu atslēgu, ar ko tās atslēgt”. Pārāk bieži mēs iesaistāmies cīņā tikai, lai pārliecinātu sevi, ka mums nav bail.

160:3.5Šis jaunais valstības evaņģēlijs sniedz lielu pakalpojumu dzīves mākslai ar to, ka tas piegādā jaunu un bagātāku pamudinājumu augstākai dzīvošanai. Tas piedāvā jaunu un cildenu likteņa mērķi, augstāko dzīves mērķi. Un šie jaunie jēdzieni par mūžīgo un dievišķo eksistences mērķi paši par sevi ir transcendenti stimuli, kas izsauc reakciju no paša labākā, kas mīt cilvēka augstākajā dabā. Katrā intelektuālās domas kalna virsotnē ir atrodama atslābināšanās prātam, spēks dvēselei un komūnija garam. No tādiem augstas dzīvošanas skatpunktiem cilvēks spēj pārvarēt zemāko domāšanas līmeņu materiālos kairinājumus – raizes, greizsirdību, skaudību, atriebību un nenobriedušas personības lepnumu. Šīs augstu kāpjošās dvēseles atbrīvo sevi no daudziem dzīves sīkumu pretstraumju konfliktiem, tādējādi kļūstot brīvas, lai sasniegtu gara koncepcijas un debesu komunikācijas augstāko straumju apziņu. Bet dzīves mērķis ir greizsirdīgi jāsargā no kārdinājuma meklēt vieglu un pārejošu sasniegumu; tāpat tas ir tā jākopj, lai tas kļūtu imūns pret fanātisma postošajiem draudiem.

160:4.2Laicīgās dzīves būtiskās lietas, kā es tās redzu, ir:

160:4.31. Laba fiziskā veselība.

160:4.42. Skaidra un tīra domāšana.

160:4.53. Spējas un prasmes.

160:4.64. Turība – dzīves labumi.

160:4.75. Spēja izturēt sakāvi.

160:4.86. Kultūra – izglītība un gudrība.

160:4.9Pat ķermeniskās veselības un efektivitātes fiziskās problēmas vislabāk tiek atrisinātas, ja tās uzlūko no mūsu Meistara mācības reliģiskā viedokļa: Ka cilvēka ķermenis un prāts ir Dievu dāvanas mājvieta, Dieva gars, kas kļūst par cilvēka garu. Cilvēka prāts tādējādi kļūst par starpnieku starp materiālajām lietām un garīgajām realitātēm.

160:4.10Ir nepieciešama inteliģence, lai nodrošinātu savu daļu no dzīves vēlamajām lietām. Ir pilnīgi kļūdaini pieņemt, ka uzticība sava ikdienas darba veikšanā garantēs bagātības balvas. Izņemot gadījuma rakstura un nejaušu bagātības iegūšanu, laicīgās dzīves materiālās balvas plūst noteiktos labi organizētos kanālos, un tikai tie, kuriem ir piekļuve šiem kanāliem, var cerēt tikt labi atalgoti par saviem laicīgajiem pūliņiem. Nabadzībai vienmēr jābūt visu to cilvēku liktenim, kuri meklē bagātību izolētos un individuālos kanālos. Gudra plānošana tāpēc kļūst par vienu būtisku lietu laicīgajai labklājībai. Panākumi prasa ne tikai nodošanos savam darbam, bet arī to, lai cilvēks funkcionētu kā daļa no kāda no materiālās bagātības kanāliem. Ja esat negudrs, jūs varat ziedot savai paaudzei uzticamu dzīvi bez materiālas atlīdzības; ja esat nejaušs bagātības plūsmas saņēmējs, jūs varat peldēt greznībā, pat ja neesat darījis neko vērtīgu savu līdzcilvēku labā.

160:4.11Spējas ir tas, ko jūs pārmantojat, savukārt prasmes ir tas, ko jūs iegūstat. Dzīve nav reāla tam, kurš nevar darīt kādu vienu lietu labi, prasmīgi. Prasmes ir viens no reālajiem dzīves gandarījuma avotiem. Spējas nozīmē tālredzības dāvanu, tālu redzošu vīziju. Neļaujiet sevi maldināt ar negodīga sasnieguma kārdinošajām balvām; esiet gatavi pūlēties godīgu centienu vēlākajai atdevei. Gudrs cilvēks spēj atšķirt līdzekļus no mērķiem; citādi dažkārt pārlieku liela plānošana nākotnei sagrauj tās pašas augsto mērķi. Kā baudu meklētājam jums vienmēr jātiecas būt ražotājam, kā arī patērētājam.

160:4.12Trenējiet savu atmiņu turēt svētā uzticībā spēku dodošās un vērtīgās dzīves epizodes, kuras varat pēc gribas atsaukt atmiņā savam priekam un pamācībai. Tādējādi veidojiet sev un sevī skaistuma, labestības un mākslinieciskas varenības rezerves galerijas. Bet visēlākās no visām atmiņām ir dārgās atmiņas par izcilas draudzības lielajiem mirkļiem. Un visi šie atmiņu dārgumi izstaro savu visdārgāko un pacilājošāko ietekmi zem garīgās pielūgsmes atbrīvojošā pieskāriena.

160:4.13Taču dzīve kļūs par eksistences nastu, ja neiemācīsieties graciozi ciest neveiksmi. Sakāvē ir māksla, ko cēlas dvēseles vienmēr apgūst; jums jāzina, kā zaudēt ar prieku; jums jābūt bezbailīgiem pret vilšanos. Nekad nevilcinieties atzīt neveiksmi. Nemēģiniet slēpt neveiksmi zem maldinošiem smaidiem un starojoša optimisma. Izklausās labi vienmēr apgalvot panākumus, bet gala rezultāti ir šausminoši. Šāda tehnika ved tieši uz nerealitātes pasaules radīšanu un uz neizbēgamu galējās vilšanās krahu.

160:4.14Panākumi var radīt drosmi un veicināt pārliecību, bet gudrība nāk tikai no pieredzes, pielāgojoties savu neveiksmju rezultātiem. Cilvēki, kuri dod priekšroku optimistiskām ilūzijām, nevis realitātei, nekad nevar kļūt gudri. Tikai tie, kas stājas pretī faktiem un pielāgo tos ideāliem, var sasniegt gudrību. Gudrība aptver gan faktu, gan ideālu, un tādējādi glābj tās piekritējus no abām tām neauglīgajām filozofijas galējībām – cilvēka, kura ideālisms izslēdz faktus, un materiālista, kuram nav garīga skatījuma. Tās bailīgās dvēseles, kuras var uzturēt dzīves cīņu tikai ar nepārtrauktu viltus panākumu ilūziju palīdzību, ir lemtas ciest neveiksmi un piedzīvot sakāvi, kad tās beidzot pamostas no savas iztēles sapņu pasaules.

160:4.15Un tieši šajā lietā – stājoties pretī neveiksmei un pielāgojoties sakāvei – reliģijas tālejošā vīzija iedarbojas ar savu augstāko ietekmi. Neveiksme ir vienkārši izglītojoša epizode – kultūras eksperiments gudrības iegūšanā – Dievu meklējoša cilvēka pieredzē, kurš ir devies visuma izpētes mūžīgajā piedzīvojumā. Šādiem cilvēkiem sakāve ir tikai jauns rīks augstāku visuma realitātes līmeņu sasniegšanai.

160:4.16Dievu meklējoša cilvēka karjera var izrādīties lieli panākumi mūžības gaismā, pat ja viss laicīgās dzīves uzņēmums var parādīties kā satriecoša neveiksme, ar nosacījumu, ka katra dzīves neveiksme deva gudrības kultūru un gara sasniegumu. Nepieļaujiet kļūdu, jaucot zināšanas, kultūru un gudrību. Dzīvē tās ir saistītas, bet tās pārstāv ārkārtīgi atšķirīgas gara vērtības; gudrība vienmēr dominē pār zināšanām un vienmēr cildina kultūru.

160:5.2Kad cilvēki reaģē uz reliģiju cilts, nacionālā vai rasu nozīmē, tas ir tāpēc, ka viņi uzlūko tos, kas ir ārpus viņu grupas, kā ne īsti cilvēcīgus. Mēs vienmēr uzlūkojam mūsu reliģiskās lojalitātes objektu kā visu cilvēku godināšanas cienīgu. Reliģija nekad nevar būt tikai intelektuālas ticības vai filozofiskas spriešanas jautājums; reliģija vienmēr un mūžīgi ir veids, kā reaģēt uz dzīves situācijām; tā ir uzvedības suga. Reliģija ietver domāšanu, jušanu un godbijīgu rīcību pret kādu realitāti, kuru mēs uzskatām par vispārējas dievināšanas cienīgu.

160:5.3Ja kaut kas ir kļuvis par reliģiju jūsu pieredzē, ir pašsaprotami, ka jūs jau esat kļuvis par aktīvu šīs reliģijas sludinātāju, jo jūs uzskatāt savas reliģijas augstāko jēdzienu par tādu, kas ir visas cilvēces, visu visuma saprātu pielūgsmes cienīgs. Ja jūs neesat pozitīvs un misionārs savas reliģijas sludinātājs, jūs esat sevi maldinājis, ka tas, ko jūs saucat par reliģiju, ir tikai tradicionāla ticība vai vienkārša intelektuālās filozofijas sistēma. Ja jūsu reliģija ir garīga pieredze, jūsu pielūgsmes objektam ir jābūt vispārējai gara realitātei un visu jūsu garīgoto jēdzienu ideālam. Visas reliģijas, kas balstītas uz bailēm, emocijām, tradīcijām un filozofiju, es saucu par intelektuālajām reliģijām, savukārt tās, kas balstītas uz patiesu gara pieredzi, es sauktu par patiesajām reliģijām. Reliģiskās ziedošanās objekts var būt materiāls vai garīgs, patiess vai aplams, reāls vai nereāls, cilvēcisks vai dievišķs. Tāpēc reliģijas var būt vai nu labas, vai ļaunas.

160:5.4Morāle un reliģija ne vienmēr ir viens un tas pats. Morāles sistēma, satverot pielūgsmes objektu, var kļūt par reliģiju. Reliģija, zaudējot savu vispārējo aicinājumu uz lojalitāti un augstāko ziedošanos, var evolucionēt par filozofijas sistēmu vai morāles kodeksu. Šī lieta, būtne, stāvoklis vai eksistences kārtība, vai sasniegšanas iespēja, kas veido reliģiskās lojalitātes augstāko ideālu un kas ir saņēmējs to reliģiskajai ziedošanās, kuri pielūdz, ir Dievs. Neatkarīgi no vārda, kas tiek piemērots šim gara realitātes ideālam, tas ir Dievs.

160:5.5Patiesas reliģijas sociālās iezīmes sastāv faktā, ka tā nemainīgi tiecas pievērst indivīdu un pārveidot pasauli. Reliģija ietver neatklātu ideālu eksistenci, kas tālu pārsniedz zināmos ētikas un morāles standartus, kas iemiesoti pat nobriedušāko civilizācijas institūciju augstākajos sociālajos paradumos. Reliģija sniedzas pēc neatklātiem ideāliem, neizpētītām realitātēm, pārcilvēciskām vērtībām, dievišķas gudrības un patiesa gara sasnieguma. Patiesa reliģija dara to visu; visas citas ticības nav šī vārda cienīgas. Jums nevar būt īsta garīga reliģija bez mūžīgā Dieva augstākā un debesu ideāla. Reliģija bez šī Dieva ir cilvēka izgudrojums, nedzīvu intelektuālu ticību un bezjēdzīgu emocionālu ceremoniju cilvēciska institūcija. Reliģija varētu pretendēt uz lielu ideālu kā savas ziedošanās objektu. Taču šādi nerealitātes ideāli nav sasniedzami; šāds jēdziens ir iluzors. Vienīgie ideāli, kas ir pakļauti cilvēciskam sasniegumam, ir mūžīgā Dieva garīgajā faktā mītošo bezgalīgo vērtību dievišķās realitātes.

160:5.6Vārds Dievs, ideja par Dievu pretstatā ideālam par Dievu, var kļūt par jebkuras reliģijas daļu, neatkarīgi no tā, cik infantila vai aplama šī reliģija gadītos būt. Un šī ideja par Dievu var kļūt par jebko, ko tie, kas to uztur, var izvēlēties to padarīt. Zemākās reliģijas veido savas idejas par Dievu, lai atbilstu cilvēka sirds dabiskajam stāvoklim; augstākās reliģijas pieprasa, lai cilvēka sirds tiktu mainīta, lai atbilstu patiesas reliģijas ideālu prasībām.

160:5.7Jēzus reliģija pārsniedz visus mūsu iepriekšējos jēdzienus par pielūgsmes ideju ar to, ka viņš ne tikai attēlo savu Tēvu kā bezgalīgas realitātes ideālu, bet pozitīvi paziņo, ka šis dievišķais vērtību avots un visuma mūžīgais centrs ir patiesi un personiski sasniedzams ikvienai mirstīgai radībai, kas izvēlas ieiet debesu valstībā virs zemes, tādējādi apliecinot dēlības ar Dievu un brālības ar cilvēku pieņemšanu. Tas, es apgalvoju, ir augstākais reliģijas jēdziens, ko pasaule jebkad ir pazinusi, un es pasludinu, ka nekad nevar būt augstāks, jo šis evaņģēlijs ietver realitāšu bezgalību, vērtību dievišķību un vispārēju sasniegumu mūžību. Šāds jēdziens veido augstākā un ultimālā ideālisma pieredzes sasniegumu.

160:5.8Mani ne tikai ieinteresē šīs jūsu Meistara reliģijas pilnīgie ideāli, bet es esmu vareni aizkustināts apliecināt savu ticību viņa paziņojumam, ka šie gara realitāšu ideāli ir sasniedzami; ka jūs un es varam uzsākt šo garo un mūžīgo piedzīvojumu ar viņa nodrošinājumu par mūsu galējās nonākšanas pie Paradīzes vārtiem noteiktību. Mani brāļi, es esmu ticīgais, es esmu uzsācis ceļu; es esmu ceļā ar jums šajā mūžīgajā pasākumā. Meistars saka, ka viņš nācis no Tēva un ka viņš rādīs mums ceļu. Es esmu pilnībā pārliecināts, ka viņš runā patiesību. Es esmu galīgi pārliecināts, ka nav sasniedzamu realitātes ideālu vai pilnības vērtību ārpus mūžīgā un Vispārējā Tēva.

160:5.9Tad nu es nāku pielūgt ne tikai eksistenču Dievu, bet visu nākamo eksistenču iespējamības Dievu. Tāpēc jūsu ziedošanās augstākajam ideālam, ja šis ideāls ir reāls, ir jābūt ziedošanās šim pagātnes, tagadnes un nākotnes lietu un būtņu visumu Dievam. Un nav cita Dieva, jo nevar būt nekāda cita Dieva. Visi citi dievi ir iztēles augļi, mirstīgā prāta ilūzijas, viltus loģikas izkropļojumi un to cilvēku pašapmāna elki, kuri tos rada. Jā, jums var būt reliģija bez šī Dieva, bet tā neko nenozīmē. Un, ja jūs mēģināt aizstāt dzīvā Dieva ideāla realitāti ar vārdu Dievs, jūs esat sevi tikai maldinājuši, liekot ideju ideāla, dievišķas realitātes vietā. Šādas ticības ir tikai vēlmju fantāzijas reliģijas.

160:5.10Es redzu Jēzus mācībās reliģiju tās labākajā izpausmē. Šis evaņģēlijs ļauj mums meklēt patieso Dievu un atrast viņu. Bet vai mēs esam gatavi maksāt cenu par šo ieeju debesu valstībā? Vai mēs esam gatavi piedzimt no jauna? Tikt pārveidoti? Vai mēs esam gatavi pakļauties šim briesmīgajam un pārbaudošajam pašiznīcināšanās un dvēseles rekonstrukcijas procesam? Vai Meistars nav teicis: “Kas savu dzīvību grib glābt, tam tā ir jāzaudē. Nedomājiet, ka es esmu nācis nest mieru, bet gan dvēseles cīņu”? Tiesa, pēc tam, kad samaksājam cenu par nodošanos Tēva gribai, mēs piedzīvojam lielu mieru, ar nosacījumu, ka mēs turpinām staigāt pa šiem iesvētītās dzīvošanas garīgajiem ceļiem.

160:5.11Tagad mēs patiesi atsakāmies no zināmās eksistences kārtības vilinājumiem, kamēr mēs bez ierunām veltām savus meklējumus nākamās dzīves nezināmās un neizpētītās eksistences kārtības vilinājumiem piedzīvojumā dievišķās realitātes augstākā ideālisma gara pasaulēs. Un mēs meklējam tos nozīmes simbolus, ar kuriem nodot mūsu līdzcilvēkiem šos jēdzienus par Jēzus reliģijas ideālisma realitāti, un mēs nebeigsim lūgt par to dienu, kad visa cilvēce būs saviļņota par šīs augstākās patiesības kopējo vīziju. Tieši tagad mūsu fokalizētais jēdziens par Tēvu, kāds tas tiek turēts mūsu sirdīs, ir, ka Dievs ir gars; kāds tas tiek nodots mūsu līdzcilvēkiem, ka Dievs ir mīlestība.

160:5.12Jēzus reliģija pieprasa dzīvu un garīgu pieredzi. Citas reliģijas var sastāvēt no tradicionālām ticībām, emocionālām jūtām, filozofiskas apziņas un visa tā, bet Meistara mācība prasa reāla gara progresa faktisku līmeņu sasniegšanu.

160:5.13Apziņa par impulsu būt līdzīgam Dievam nav patiesa reliģija. Emocijas jūtas pielūgt Dievu nav patiesa reliģija. Pārliecības zināšana atteikties no sevis un kalpot Dievam nav patiesa reliģija. Spriešanas gudrība, ka šī reliģija ir labākā no visām, nav reliģija kā personiska un garīga pieredze. Patiesa reliģija attiecas uz likteni un sasnieguma realitāti, kā arī uz tā realitāti un ideālismu, kas ir no visas sirds ticībā pieņemts. Un tam visam jākļūst mums personiskam caur Patiesības Gara atklāsmi.

160:5.14Un tā beidzās grieķu filozofa, viena no dižākajiem savas rases pārstāvjiem, kurš bija kļuvis par Jēzus evaņģēlija ticīgo, izklāsti.