158:0.1TUVOJĀS saulriets piektdienas pēcpusdienā, 29. gada 12. augustā, kad Jēzus un viņa līdzgaitnieki sasniedza Hermona kalna pakāji, netālu no tās pašas vietas, kur zēns Tiglats reiz gaidīja, kamēr Meistars viens pats kāpa kalnā, lai izšķirtu Urantijas garīgos likteņus un tehniski izbeigtu Lucifera sacelšanos. Un šeit viņi uzturējās divas dienas, garīgi gatavojoties notikumiem, kuriem drīzumā bija jāseko.
158:0.2Vispārējos vilcienos Jēzus jau iepriekš zināja, kam jānotiek kalnā, un viņš ļoti vēlējās, lai visi viņa apustuļi varētu dalīties šajā pieredzē. Tieši lai sagatavotu viņus šai atklāsmei par sevi, viņš kavējās kopā ar tiem kalna pakājē. Taču viņi nevarēja sasniegt tos garīgos līmeņus, kas attaisnotu viņu pakļaušanu pilnīgai debesu būtņu apciemojuma pieredzei, kurām drīzumā bija jāparādās uz zemes. Un, tā kā viņš nevarēja ņemt līdzi visus savus līdzgaitniekus, viņš nolēma ņemt tikai tos trīs, kuriem bija paradums pavadīt viņu šādās īpašās nomoda reizēs. Attiecīgi tikai Pēteris, Jēkabs un Jānis kopā ar Meistaru dalīja kaut vai daļu no šīs unikālās pieredzes.
158.1APSKAIDROŠANA
158:1.1Pirmdienas agrā rītā, 15. augustā, Jēzus un trīs apustuļi sāka kāpienu Hermona kalnā, un tas notika sešas dienas pēc Pētera neaizmirstamās pusdienlaika atzīšanās ceļa malā zem zīdkokiem.
158:1.2Jēzus tika aicināts uzkāpt kalnā, savrup no citiem, lai nokārtotu svarīgus jautājumus saistībā ar viņa dāvājuma miesā progresu, ciktāl šī pieredze attiecās uz viņa paša radīto visumu. Ir zīmīgi, ka šis ārkārtējais notikums tika pieskaņots laikam, kad Jēzus un apustuļi atradās pagānu zemēs, un ka tas patiešām notika pagānu kalnā.
158:1.3Viņi sasniedza savu galamērķi, aptuveni pusceļā kalnā, īsi pirms pusdienlaika, un, ēdot pusdienas, Jēzus pastāstīja trim apustuļiem kaut ko no savas pieredzes kalnos uz austrumiem no Jordānas neilgi pēc savas kristīšanas, kā arī vēl nedaudz par savu pieredzi Hermona kalnā saistībā ar viņa iepriekšējo vizīti šajā vientuļajā patvērumā.
158:1.4Būdams zēns, Jēzus mēdza uzkāpt kalnā netālu no savām mājām un sapņot par kaujām, kuras impēriju armijas bija izcīnījušas Esdraelonas līdzenumā; tagad viņš uzkāpa Hermona kalnā, lai saņemtu apdāvinājumu, kam bija jāsagatavo viņš nokāpšanai Jordānas līdzenumos, lai izspēlētu noslēdzošās ainas savā dāvājuma drāmā uz Urantijas. Meistars būtu varējis atteikties no cīņas šajā dienā uz Hermona kalna un atgriezties pie savas valdīšanas pār visuma domēniem, bet viņš ne tikai izvēlējās izpildīt savas dievišķās dēlības kārtas prasības, kas ietvertas Mūžīgā Dēla mandātā Paradīzē, bet viņš arī izvēlējās izpildīt sava Paradīzes Tēva pašreizējās gribas pēdējo un pilnīgo mēru. Šajā augusta dienā trīs no viņa apustuļiem redzēja, kā viņš atteicās tikt investēts ar pilnu visuma autoritāti. Viņi izbrīnā noraudzījās, kā debesu vēstneši aizgāja, atstājot viņu vienu, lai pabeigtu savu zemes dzīvi kā Cilvēka Dēlam un Dieva Dēlam.
158:1.5Apustuļu ticība bija augstākajā punktā piecu tūkstošu pabarošanas laikā, un pēc tam tā strauji kritās gandrīz līdz nullei. Tagad, pateicoties Meistara atzīšanai par savu dievišķumu, divpadsmitnieka atpalikusī ticība dažu nākamo nedēļu laikā pacēlās līdz tās augstākajai virsotnei, lai pēc tam piedzīvotu pakāpenisku lejupslīdi. Viņu ticības trešā atdzimšana notika tikai pēc Meistara augšāmcelšanās.
158:1.6Bija apmēram pulksten trīs šajā skaistajā pēcpusdienā, kad Jēzus atvadījās no trim apustuļiem, sacīdams: “Es aizeju savrup uz laiku, lai sarunātos ar Tēvu un viņa vēstnešiem; es lieku jums palikt šeit un, gaidot manu atgriešanos, lūdziet, lai Tēva griba tiktu izpildīta visā jūsu pieredzē saistībā ar Cilvēka Dēla turpmāko dāvājuma misiju.” Un, to viņiem pateicis, Jēzus attālinājās ilgai apspriedei ar Gabrielu un Tēvu Melhisedeku, neatgriežoties līdz aptuveni pulksten sešiem. Kad Jēzus redzēja viņu satraukumu par savu ilgo prombūtni, viņš teica: “Kāpēc jūs baidījāties? Jūs labi zināt, ka man ir jābūt pie sava Tēva darīšanām; kāpēc jūs šaubāties, kad manis nav kopā ar jums? Tagad es paziņoju, ka Cilvēka Dēls ir izvēlējies iziet cauri visai savai dzīvei jūsu vidū un kā viens no jums. Esiet droši; es neatstāšu jūs, kamēr mans darbs nebūs pabeigts.”
158:1.7Kamēr viņi ieturēja savu pieticīgo vakara maltīti, Pēteris jautāja Meistaram: “Cik ilgi mēs paliksim šajā kalnā projām no mūsu brāļiem?” Un Jēzus atbildēja: “Līdz brīdim, kad jūs redzēsiet Cilvēka Dēla godību un zināsiet, ka viss, ko es jums esmu pasludinājis, ir patiesība.” Un viņi pārrunāja Lucifera sacelšanās lietas, sēžot ap sava ugunskura kvēlojošajām oglēm, līdz iestājās tumsa un apustuļu acis kļuva smagas, jo viņi bija sākuši savu ceļojumu ļoti agri tajā rītā.
158:1.8Kad trijotne bija cieši gulējusi apmēram pusstundu, viņus pēkšņi pamodināja tuvumā esoša krakšķoša skaņa, un sev par lielu izbrīnu un apmulsumu, paskatījušies apkārt, viņi ieraudzīja Jēzu intimā sarunā ar divām mirdzošām būtnēm, tērptām debesu pasaules gaismas drānās. Un Jēzus seja un tēls spīdēja ar debesu gaismas mirdzumu. Šie trīs sarunājās dīvainā valodā, bet no dažām pateiktajām lietām Pēteris kļūdaini minēja, ka būtnes kopā ar Jēzu ir Mozus un Elija; patiesībā tie bija Gabriels un Tēvs Melhisedeks. Fiziskie vadītāji bija noorganizējuši, lai apustuļi būtu liecinieki šai ainai Jēzus lūguma dēļ.
158:1.9Trīs apustuļi bija tik ļoti nobijušies, ka viņi lēni atguva saprašanu, bet Pēteris, kurš pirmais atguvās, teica, kad žilbinošā vīzija izgaisa viņu priekšā un viņi novēroja Jēzu stāvam vienu pašu: “Jēzu, Meistar, ir labi šeit būt. Mēs priecājamies redzēt šo godību. Mēs negribīgi dodamies atpakaļ lejā uz negodpilno pasauli. Ja tu vēlies, ļauj mums palikt šeit, un mēs uzcelsim trīs teltis, vienu tev, vienu Mozum un vienu Elijam.” Un Pēteris to teica sava apjukuma dēļ un tāpēc, ka nekas cits viņam tajā brīdī neienāca prātā.
158:1.10Kamēr Pēteris vēl runāja, sudrabains mākonis pietuvojās un apēnoja viņus četrus. Apustuļi tagad kļuva ļoti nobijušies, un, kad viņi krita uz vaiga, lai pielūgtu, viņi dzirdēja balsi, to pašu, kas bija runājusi Jēzus kristīšanas gadījumā, sakām: “Šis ir mans mīļotais Dēls; uzklausiet viņu.” Un, kad mākonis izgaisa, Jēzus atkal bija viens ar trijotni, un viņš noliecās un pieskārās viņiem, sacīdams: “Celieties un nebaidieties; jūs redzēsiet vēl lielākas lietas par šo.” Bet apustuļi bija patiesi nobijušies; viņi bija kluss un domīgs trio, gatavojoties nokāpt no kalna īsi pirms pusnakts.
158.2NOKĀPŠANA NO KALNA
158:2.1Aptuveni pusi ceļa lejup no kalna netika runāts ne vārda. Tad Jēzus uzsāka sarunu, piebilstot: “Pārliecinieties, ka nevienam cilvēkam, pat ne saviem brāļiem, nestāstāt to, ko esat redzējuši un dzirdējuši šajā kalnā, līdz Cilvēka Dēls būs augšāmcēlies no mirušajiem.” Trīs apustuļi bija šokēti un apjukuši par Meistara vārdiem “līdz Cilvēka Dēls būs augšāmcēlies no mirušajiem”. Viņi tik nesen bija apstiprinājuši savu ticību viņam kā Atbrīvotājam, Dieva Dēlam, un viņi tikko bija redzējuši viņu pārvērstu godībā tieši savu acu priekšā, un tagad viņš sāka runāt par “augšāmcelšanos no mirušajiem”!
158:2.2Pēteris nodrebēja pie domas par Meistara miršanu – tā bija pārāk nepatīkama ideja, lai to pieļautu –, un, baidoties, ka Jēkabs vai Jānis varētu uzdot kādu jautājumu saistībā ar šo paziņojumu, viņš uzskatīja par labāku uzsākt novērsošu sarunu un, nezinādams, par ko citu runāt, izteica pirmo domu, kas ienāca viņa prātā, kura bija: “Meistar, kāpēc rakstu mācītāji saka, ka Elijam vispirms jānāk, pirms parādīsies Mesija?” Un Jēzus, zinādams, ka Pēteris centās izvairīties no norādes uz viņa nāvi un augšāmcelšanos, atbildēja: “Elija patiešām nāk vispirms, lai sagatavotu ceļu Cilvēka Dēlam, kuram daudz jācieš un beigās jātiek atraidītam. Bet es jums saku, ka Elija jau ir atnācis, un viņi viņu nepieņēma, bet darīja ar viņu visu, ko gribēja.” Un tad trīs apustuļi saprata, ka viņš atsaucās uz Jāni Kristītāju kā Eliju. Jēzus zināja, ka, ja viņi uzstāja uz viņa uzskatīšanu par Mesiju, tad Jānim jābūt pravietojuma Elijam.
158:2.3Jēzus piekodināja klusēt par viņu novērojumu attiecībā uz viņa pēcausšāmcelšanās godības priekšnojautu, jo viņš nevēlējās veicināt uzskatu, ka, būdams tagad pieņemts kā Mesija, viņš jebkādā mērā piepildīs viņu kļūdainos priekšstatus par brīnumus darošu atbrīvotāju. Lai gan Pēteris, Jēkabs un Jānis visu to pārdomāja savos prātos, viņi par to nerunāja ne ar vienu cilvēku līdz pat laikam pēc Meistara augšāmcelšanās.
158:2.4Turpinot nokāpt no kalna, Jēzus viņiem teica: “Jūs negribējāt mani pieņemt kā Cilvēka Dēlu; tāpēc esmu piekritis tikt pieņemts saskaņā ar jūsu stingro apņēmību, bet nekļūdieties, mana Tēva gribai ir jāuzvar. Ja jūs tādējādi izvēlaties sekot savas pašu gribas tieksmēm, jums jāsagatavojas ciest daudzas vilšanās un piedzīvot daudzus pārbaudījumus, bet apmācībai, ko esmu jums devis, vajadzētu pietikt, lai triumfējoši izvestu jūs cauri pat šīm jūsu pašu izvēlētajām bēdām.”
158:2.5Jēzus neņēma Pēteri, Jēkabu un Jāni sev līdzi uz apskaidrošanas kalnu tāpēc, ka viņi būtu jebkādā ziņā labāk sagatavoti nekā pārējie apustuļi liecināt par notiekošo, vai tāpēc, ka viņi būtu garīgi piemērotāki baudīt tik retu privilēģiju. Nebūt ne. Viņš labi zināja, ka neviens no divpadsmitnieka nebija garīgi kvalificēts šai pieredzei; tāpēc viņš ņēma līdzi tikai tos trīs apustuļus, kuri bija norīkoti pavadīt viņu tajos brīžos, kad viņš vēlējās būt vienatnē, lai baudītu vientuļu sadraudzību.
158.3APSKAIDROŠANAS NOZĪME
158:3.1Tas, ko Pēteris, Jēkabs un Jānis piedzīvoja uz apskaidrošanas kalna, bija īslaicīgs ieskats debesu procesijā, kas norisinājās tajā zīmīgajā dienā uz Hermona kalna. Apskaidrošana bija notikums, kas iezīmēja:
158:3.21. Paradīzes Mūžīgā Mātes-Dēla akceptu Mihaila iemiesotās dzīves dāvājuma pilnīgumam uz Urantijas. Ciktāl tas attiecās uz Mūžīgā Dēla prasībām, Jēzus tagad bija saņēmis apliecinājumu par to izpildi. Un Gabriels atnesa Jēzum šo apliecinājumu.
158:3.32. Bezgalīgā Gara apmierinātības liecību attiecībā uz Urantijas dāvājuma pilnīgumu mirstīgās miesas līdzībā. Bezgalīgā Gara visuma pārstāvis, Mihaila tiešais sabiedrotais Salvingtonā un viņa vienmēr klātesošais līdzstrādnieks, šajā gadījumā runāja caur Tēvu Melhisedeku.
158:3.4Jēzus atzinīgi novērtēja šo liecību par savas zemes misijas panākumiem, ko sniedza Mūžīgā Dēla un Bezgalīgā Gara vēstneši, taču viņš ievēroja, ka viņa Tēvs nenorādīja, ka Urantijas dāvājums ir pabeigts; tikai neredzamā Tēva klātbūtne liecināja caur Jēzus Personalizēto Saskaņotāju, sakot: “Šis ir mans mīļotais Dēls; uzklausiet viņu.” Un tas tika izrunāts vārdos, lai tos dzirdētu arī trīs apustuļi.
158:3.5Pēc šī debesu apciemojuma Jēzus centās uzzināt sava Tēva gribu un nolēma turpināt mirstīgo dāvājumu līdz tā dabiskajam noslēgumam. Tāda bija apskaidrošanas nozīme Jēzum. Trim apustuļiem tas bija notikums, kas iezīmēja Meistara ieiešanu viņa zemes karjeras pēdējā fāzē kā Dieva Dēlam un Cilvēka Dēlam.
158:3.6Pēc Gabriela un Tēva Melhisedeka formālā apciemojuma Jēzus risināja neformālu sarunu ar šiem, saviem kalpošanas Dēliem, un biedrojās ar viņiem par visuma lietām.
158.4EPILEPTISKAIS ZĒNS
158:4.1Bija īsi pirms brokastu laika šajā otrdienas rītā, kad Jēzus un viņa pavadoņi ieradās apustuļu nometnē. Tuvojoties, viņi pamanīja ievērojamu pūli, kas bija sapulcējies ap apustuļiem, un drīz sāka dzirdēt skaļus strīdu un disputu vārdus no šīs aptuveni piecdesmit cilvēku grupas, kas ietvēra deviņus apustuļus un pulku, kas vienlīdzīgi sadalījās starp Jeruzalemes rakstu mācītājiem un ticīgajiem mācekļiem, kuri bija izsekojuši Jēzu un viņa līdzgaitniekus viņu ceļojumā no Magadanas.
158:4.2Lai gan pūlis iesaistījās daudzos strīdos, galvenā pretruna bija par kādu Tibērijas pilsoni, kurš bija ieradies iepriekšējā dienā, meklējot Jēzu. Šim vīram, Jēkabam no Safedas, bija dēls, aptuveni četrpadsmit gadus vecs, vienīgais bērns, kurš smagi cieta no epilepsijas. Papildus šai nervu kaitei šo zēnu bija apsēdusi viena no tām klaiņojošajām, ļaunprātīgajām un dumpīgajām starpbūtnēm, kuras tajā laikā atradās uz zemes un bija nekontrolētas, tā ka jaunietis bija gan epileptisks, gan dēmona apsēsts.
158:4.3Gandrīz divas nedēļas šis noraizējies tēvs, Hēroda Antipas sīks ierēdnis, bija klaiņojis pa Filipa valdījumu rietumu robežām, meklējot Jēzu, lai lūgtu viņu izārstēt šo nomocīto dēlu. Un viņš nepanāca apustuļu grupu līdz pat šīs dienas pusdienlaikam, kad Jēzus bija augšā kalnā ar trim apustuļiem.
158:4.4Deviņi apustuļi bija ļoti pārsteigti un ievērojami satraukti, kad šis vīrs, gandrīz četrdesmit citu personu pavadībā, kuras meklēja Jēzu, pēkšņi uzdūrās viņiem. Šīs grupas ierašanās brīdī deviņi apustuļi, vismaz lielākā daļa no viņiem, bija padevušies savam vecajam kārdinājumam – apspriest, kurš būs lielākais nākamajā valstībā; viņi bija aizņemti, strīdoties par iespējamajiem amatiem, kas tiktu piešķirti atsevišķiem apustuļiem. Viņi vienkārši nespēja pilnībā atbrīvoties no sen lolotās idejas par Mesijas materiālo misiju. Un tagad, kad Jēzus pats bija pieņēmis viņu atzīšanos, ka viņš patiešām ir Atbrīvotājs – vismaz viņš bija atzinis savas dievišķības faktu –, kas gan bija dabiskāk, kā tas, ka šajā nošķirtības periodā no Meistara viņi sāka runāt par tām cerībām un ambīcijām, kas bija vissvarīgākās viņu sirdīs. Un viņi bija iesaistīti šajās diskusijās, kad Jēkabs no Safedas un viņa biedri, Jēzus meklētāji, uzdūrās viņiem.
158:4.5Andrejs piegāja sasveicināties ar šo tēvu un viņa dēlu, sakot: “Ko jūs meklējat?” Jēkabs teica: “Mans labais cilvēk, es meklēju jūsu Meistaru. Es meklēju dziedināšanu savam nomocītajam dēlam. Es vēlētos, lai Jēzus izdzen šo velnu, kas apsēdis manu bērnu.” Un tad tēvs sāka stāstīt apustuļiem, cik ļoti viņa dēls cieš, ka viņš daudzas reizes gandrīz zaudējis dzīvību šo ļauno lēkmju rezultātā.
158:4.6Kamēr apustuļi klausījās, Sīmanis Zelots un Jūda Iskariots nostājās tēva priekšā, sakot: “Mēs varam viņu izārstēt; tev nav jāgaida Meistara atgriešanās. Mēs esam valstības sūtņi; mēs vairs neturam šīs lietas noslēpumā. Jēzus ir Atbrīvotājs, un valstības atslēgas ir nodotas mums.” Šajā laikā Andrejs un Toms konsultējās malā. Natanēls un pārējie skatījās izbrīnā; viņi visi bija šausmās par Sīmaņa un Jūdas pēkšņo drosmi, ja ne augstprātību. Tad tēvs teica: “Ja jums ir dots darīt šos darbus, es lūdzu, lai jūs runātu tos vārdus, kas atbrīvos manu bērnu no šīs verdzības.” Tad Sīmanis pakāpās uz priekšu un, uzlicis roku uz bērna galvas, skatījās tieši viņa acīs un pavēlēja: “Izej no viņa, tu nešķīstais gars; Jēzus vārdā paklausi man.” Bet zēnam sākās tikai vēl vardarbīgāka lēkme, kamēr rakstu mācītāji izsmēja apustuļus ar zobgalībām, un vīlušies ticīgie cieta šo nedraudzīgo kritiķu izsmieklu.
158:4.7Andrejs bija dziļi sarūgtināts par šo nepārdomāto mēģinājumu un tā drūmo neveiksmi. Viņš pasauca apustuļus malā uz apspriedi un lūgšanu. Pēc šī meditācijas brīža, asi izjūtot viņu sakāves dzēlienu un nojaušot pazemojumu, kas gūlās uz viņiem visiem, Andrejs otrajā mēģinājumā centās izdzīt dēmonu, bet tikai neveiksme vainagoja viņa pūles. Andrejs atklāti atzinās sakāvē un lūdza tēvu palikt ar viņiem pa nakti vai līdz Jēzus atgriešanās brīdim, sakot: “Varbūt šī suga neiziet citādi, kā tikai pēc Meistara personīgas pavēles.”
158:4.8Un tā, kamēr Jēzus kāpa lejā no kalna kopā ar līksmojošajiem un ekstātiskajiem Pēteri, Jēkabu un Jāni, viņu deviņi brāļi tāpat bija bezmiega stāvoklī savā apjukumā un nomāktajā pazemojumā. Viņi bija noskumuši un pārmācīti. Bet Jēkabs no Safedas negribēja padoties. Lai gan viņi nevarēja sniegt viņam nekādu nojausmu par to, kad Jēzus varētu atgriezties, viņš nolēma palikt, līdz Meistars atnāks atpakaļ.
158.5JĒZUS DZIEDINA ZĒNU
158:5.1Kad Jēzus tuvojās, deviņi apustuļi bija vairāk nekā atviegloti sveikt viņu, un viņi bija ļoti iedrošināti, redzot labo garastāvokli un neparasto entuziasmu, kas iezīmēja Pētera, Jēkaba un Jāņa sejas. Viņi visi metās pretī sveikt Jēzu un savus trīs brāļus. Kamēr viņi apmainījās sveicieniem, pūlis pienāca klāt, un Jēzus jautāja: “Par ko jūs strīdējāties, kad mēs tuvojāmies?” Bet pirms satrauktie un pazemotie apustuļi varēja atbildēt uz Meistara jautājumu, noraizējies nomocītā zēna tēvs pakāpās uz priekšu un, nometies ceļos pie Jēzus kājām, teica: “Meistar, man ir dēls, vienīgais bērns, kuru apsēdis ļauns gars. Viņš ne tikai kliedz šausmās, puto uz lūpām un krīt kā miris lēkmes laikā, bet bieži vien šis ļaunais gars, kas viņu apsēdis, rausta viņu krampjos un dažreiz ir iemetis viņu ūdenī un pat ugunī. Ar lielu zobu griešanu un daudzu sasitumu dēļ mans bērns izdilst. Viņa dzīve ir ļaunāka par nāvi; man un viņa mātei ir skumja sirds un salauzts gars. Vakar ap pusdienlaiku, meklējot tevi, es panācu tavus mācekļus, un, kamēr mēs gaidījām, tavi apustuļi centās izdzīt šo dēmonu, bet viņi to nespēja. Un tagad, Meistar, vai tu to izdarīsi mūsu labā, vai tu izārstēsi manu dēlu?”
158:5.2Kad Jēzus bija noklausījies šo stāstījumu, viņš pieskārās ceļos nometušajam tēvam un lika viņam piecelties, kamēr viņš veltīja tuvumā esošajiem apustuļiem pētošu skatienu. Tad Jēzus teica visiem tiem, kas stāvēja viņa priekšā: “Ak, neticīgā un samaitātā paaudze, cik ilgi es jūs pacietīšu? Cik ilgi es būšu ar jums? Cik ilgi, pirms jūs iemācīsieties, ka ticības darbi nerodas pēc šaubīgas neticības pavēles?” Un tad, norādot uz apjukušo tēvu, Jēzus teica: “Atved šurp savu dēlu.” Un, kad Jēkabs bija atvedis zēnu Jēzus priekšā, viņš jautāja: “Cik ilgi zēns šādi cieš?” Tēvs atbildēja: “Kopš viņš bija ļoti mazs bērns.” Un, kamēr viņi runāja, jaunieti sagrāba vardarbīga lēkme, un viņš nokrita viņu vidū, griežot zobus un putojot uz lūpām. Pēc virknes vardarbīgu krampju viņš gulēja tur viņu priekšā kā miris. Tagad tēvs atkal nometās ceļos pie Jēzus kājām, lūdzot Meistaru: “Ja tu vari viņu izārstēt, es lūdzu tevi apžēloties par mums un atbrīvot mūs no šīs likstas.” Un, kad Jēzus dzirdēja šos vārdus, viņš paskatījās uz tēva noraizējušos seju, sacīdams: “Neapšaubi mana Tēva mīlestības spēku, tikai savas ticības patiesumu un tvērienu. Viss ir iespējams tam, kurš patiesi tic.” Un tad Jēkabs no Safedas izrunāja tos ilgi atmiņā paliekošos ticības un šaubu sajaukuma vārdus: “Kungs, es ticu. Es lūdzu tevi, palīdzi manai neticībai.”
158:5.3Kad Jēzus dzirdēja šos vārdus, viņš pakāpās uz priekšu un, paņēmis zēnu pie rokas, teica: “Es to darīšu saskaņā ar mana Tēva gribu un par godu dzīvai ticībai. Mans dēls, celies! Izej no viņa, nepaklausīgais gars, un neej vairs atpakaļ viņā.” Un, ielicis zēna roku tēva rokā, Jēzus teica: “Ej savu ceļu. Tēvs ir izpildījis tavas dvēseles vēlēšanos.” Un visi, kas bija klāt, pat Jēzus ienaidnieki, bija pārsteigti par to, ko viņi redzēja.
158:5.4Tā patiesi bija ilūziju sagrūšana trim apustuļiem, kuri tik nesen bija baudījuši apskaidrošanas ainu un pieredzes garīgo ekstāzi, lai tik drīz atgrieztos pie šīs savu brāļu apustuļu sakāves un apjukuma ainas. Bet tā tas vienmēr bija ar šiem divpadsmit valstības sūtņiem. Viņi nekad nebeidza svārstīties starp pacilātību un pazemojumu savā dzīves pieredzē.
158:5.5Tā bija patiesa divkāršas kaites dziedināšana – fiziskas slimības un gara kaites. Un no tās stundas zēns bija pastāvīgi izārstēts. Kad Jēkabs bija aizgājis ar savu atveseļoto dēlu, Jēzus teica: “Tagad mēs ejam uz Cēzareju-Filipi; tūlīt pat sataisieties.” Un viņi bija klusa grupa, ceļojot uz dienvidiem, kamēr pūlis sekoja aizmugurē.
158.6CELSA DĀRZĀ
158:6.1Viņi palika pa nakti pie Celsa, un tajā vakarā dārzā, pēc tam, kad viņi bija paēduši un atpūtušies, divpadsmitnieks sapulcējās ap Jēzu, un Toms teica: “Meistar, kamēr mēs, kas palikām aizmugurē, joprojām nezinām, kas notika augšā kalnā, un kas tik ļoti iepriecināja mūsu brāļus, kuri bija kopā ar tevi, mēs alkstam, lai tu runātu ar mums par mūsu sakāvi un pamācītu mūs šajās lietās, redzot, ka tās lietas, kas notika kalnā, šobrīd nevar tikt atklātas.”
158:6.2Un Jēzus atbildēja Tomam, sacīdams: “Viss, ko jūsu brāļi dzirdēja kalnā, tiks jums atklāts īstajā laikā. Bet tagad es jums parādīšu jūsu sakāves cēloni tajā, ko jūs tik neprātīgi mēģinājāt. Kamēr jūsu Meistars un viņa pavadoņi, jūsu brāļi, vakar uzkāpa tur kalnā, lai meklētu plašākas zināšanas par Tēva gribu un lūgtu bagātāku gudrības apdāvinājumu, lai efektīvi darītu šo dievišķo gribu, jūs, kas palikāt šeit sardzē ar norādījumiem censties iegūt garīgā ieskata prātu un lūgt kopā ar mums par pilnīgāku Tēva gribas atklāsmi, nespējāt izmantot ticību, kas bija jūsu rīcībā, bet tā vietā padevāties kārdinājumam un iekritāt savās vecajās ļaunajās tendencēs meklēt sev prioritāras vietas debesu valstībā – materiālajā un laicīgajā valstībā, par kuru jūs stūrgalvīgi turpināt domāt. Un jūs turaties pie šiem kļūdainajiem jēdzieniem, neskatoties uz atkārtoto paziņojumu, ka mana valstība nav no šīs pasaules.
158:6.3“Tiklīdz jūsu ticība satver Cilvēka Dēla identitāti, tā jūsu egoistiskā vēlme pēc pasaulīgas priekšrocības atkal piezogas jums, un jūs sākat savā starpā apspriest, kuram vajadzētu būt lielākajam debesu valstībā, valstībā, kura, kā jūs stūrgalvīgi to iedomājaties, neeksistē un nekad neeksistēs. Vai es neesmu jums teicis, ka tam, kurš gribētu būt lielākais mana Tēva garīgajā brālībā, jākļūst mazam savās paša acīs un tādējādi jākļūst par savu brāļu kalpu? Garīgais diženums sastāv saprotošā mīlestībā, kas ir dievišķa, un nevis materiālās varas izmantošanas baudīšanā sevis paaugstināšanai. Tajā, ko jūs mēģinājāt, kur jūs tik pilnīgi izgāzāties, jūsu nolūks nebija tīrs. Jūsu motīvs nebija dievišķs. Jūsu ideāls nebija garīgs. Jūsu ambīcija nebija altruistiska. Jūsu rīcība nebija balstīta uz mīlestību, un jūsu sasniegumu mērķis nebija Tēva griba debesīs.
158:6.4“Cik ilgs laiks jums būs vajadzīgs, lai iemācītos, ka jūs nevarat saīsināt laiku iedibinātajai dabas parādību gaitai, izņemot gadījumus, kad šādas lietas ir saskaņā ar Tēva gribu? Tāpat jūs nevarat veikt garīgu darbu, ja nav garīgā spēka. Un jūs nevarat darīt nevienu no šīm lietām, pat ja to potenciāls ir klātesošs, bez tā trešā un būtiskā cilvēciskā faktora eksistences – personīgās pieredzes, kas nāk no dzīvas ticības possešanas. Vai jums vienmēr ir vajadzīgas materiālas izpausmes kā piesaiste valstības garīgajām realitātēm? Vai jūs nevarat aptvert manas misijas gara nozīmi bez neparastu darbu redzamas izrādīšanas? Kad uz jums varēs paļauties, ka pieturēsieties pie valstības augstākajām un garīgajām realitātēm neatkarīgi no visu materiālo izpausmju ārējā izskata?”
158:6.5Kad Jēzus bija šādi runājis ar divpadsmitnieku, viņš piebilda: “Un tagad ejiet pie miera, jo rīt mēs atgriežamies Magadanā un tur apspriedīsimies par mūsu misiju Dekapoles pilsētās un ciemos. Un šīs dienas pieredzes noslēgumā ļaujiet man paziņot katram no jums to, ko es runāju jūsu brāļiem kalnā, un lai šie vārdi atrod dziļu mājvietu jūsu sirdīs: Cilvēka Dēls tagad ieiet dāvājuma pēdējā fāzē. Mēs drīz sāksim tos darbus, kas pašlaik novedīs pie lielās un galīgās jūsu ticības un uzticības pārbaudes, kad es tikšu nodots to cilvēku rokās, kuri meklē manu iznīcību. Un atcerieties, ko es jums saku: Cilvēka Dēls tiks nonāvēts, bet viņš atkal augšāmcelsies.”
158:6.6Viņi devās pie miera uz nakti noskumuši. Viņi bija apjukuši; viņi nespēja aptvert šos vārdus. Un, lai gan viņi baidījās kaut ko jautāt par to, ko viņš bija teicis, viņi atcerējās to visu pēc viņa augšāmcelšanās.
158.7PĒTERA PROTESTS
158:7.1Agri šajā trešdienas rītā Jēzus un divpadsmitnieks devās no Cēzarejas-Filipes uz Magadanas parku netālu no Betsaidas-Jūlijas. Apustuļi tajā naktī bija gulējuši ļoti maz, tāpēc viņi bija augšā agri un gatavi doties. Pat flegmatiskie Alfeja dvīņi bija šokēti par šo runāšanu par Jēzus nāvi. Ceļojot uz dienvidiem, tieši aiz Meromas ūdeņiem viņi nonāca pie Damaskas ceļa, un, vēloties izvairīties no rakstu mācītājiem un citiem, par kuriem Jēzus zināja, ka tie drīz sekos viņiem, viņš deva norādījumu, ka viņiem jādodas uz Kapernaumu pa Damaskas ceļu, kas iet caur Galileju. Un viņš to darīja tāpēc, ka zināja, ka tie, kas viņam sekoja, dosies lejā pa austrumu Jordānas ceļu, jo viņi rēķinājās, ka Jēzus un apustuļi baidīsies iet caur Hēroda Antipas teritoriju. Jēzus centās izvairīties no saviem kritiķiem un pūļa, kas viņam sekoja, lai šajā dienā varētu būt viens ar saviem apustuļiem.
158:7.2Viņi ceļoja tālāk caur Galileju līdz brīdim, kad bija krietni pāri viņu pusdienu laikam, kad viņi apstājās ēnā, lai atspirdzinātos. Un pēc tam, kad viņi bija ieturējuši maltīti, Andrejs, runājot ar Jēzu, teica: “Meistar, mani brāļi neizprot tavus dziļos teicienus. Mēs esam nonākuši līdz pilnīgai ticībai, ka tu esi Dieva Dēls, un tagad mēs dzirdam šos dīvainos vārdus par mūsu atstāšanu, par miršanu. Mēs nesaprotam tavu mācību. Vai tu runā ar mums līdzībās? Mēs lūdzam tevi runāt ar mums tieši un nemaskētā formā.”
158:7.3Atbildot Andrejam, Jēzus teica: “Mani brāļi, tas ir tāpēc, ka jūs esat atzinuši, ka es esmu Dieva Dēls, ka es esmu spiests sākt atklāt jums patiesību par Cilvēka Dēla dāvājuma beigām uz zemes. Jūs uzstājat uz turēšanos pie ticības, ka es esmu Mesija, un jūs negribat atteikties no idejas, ka Mesijam ir jāsēž tronī Jeruzalemē; kāpēc gan es turpinu jums stāstīt, ka Cilvēka Dēlam drīz jādodas uz Jeruzalemi, daudz jācieš, jātiek noraidītam no rakstu mācītājiem, vecajiem un virspriesteriem, un pēc visa tā jātiek nogalinātam un augšāmceltam no mirušajiem. Un es nerunāju ar jums līdzībā; es runāju jums patiesību, lai jūs būtu sagatavoti šiem notikumiem, kad tie pēkšņi nāks pār mums.” Un, kamēr viņš vēl runāja, Sīmanis Pēteris, strauji meties pie viņa, uzlika savu roku uz Meistara pleca un teica: “Meistar, lai tas ir tālu no mums strīdēties ar tevi, bet es paziņoju, ka šīs lietas ar tevi nekad nenotiks.”
158:7.4Pēteris tā runāja, jo viņš mīlēja Jēzu; bet Meistara cilvēciskā daba atpazina šajos labi domātajos pieķeršanās vārdos smalko kārdinājuma ierosinājumu, lai viņš mainītu savu politiku turpināt līdz galam savu zemes dāvājumu saskaņā ar sava Paradīzes Tēva gribu. Un tieši tāpēc, ka viņš saskatīja briesmas, ļaujot pat savu sirsnīgo un uzticamo draugu ierosinājumiem sevi atrunāt, viņš pagriezās pret Pēteri un pārējiem apustuļiem, sacīdams: “Atkāpies no manis. Tu ož pēc pretinieka, kārdinātāja, gara. Kad tu runā šādā veidā, tu neesi manā pusē, bet gan mūsu ienaidnieka pusē. Tādā veidā tu padari savu mīlestību pret mani par klupšanas akmeni manai Tēva gribas pildīšanai. Nedomā par cilvēku ceļiem, bet drīzāk par Dieva gribu.”
158:7.5Pēc tam, kad viņi bija atguvušies no Jēzus dzēlīgā rājiena pirmā šoka un pirms viņi atsāka savu ceļojumu, Meistars runāja tālāk: “Ja kāds cilvēks grib nākt man līdzi, lai viņš neievēro sevi, uzņemas savus pienākumus ik dienas un seko man. Jo, kas gribētu glābt savu dzīvību egoistiski, tas to zaudēs, bet, kas zaudē savu dzīvību manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs. Ko tas dod cilvēkam iegūt visu pasauli un zaudēt savu paša dvēseli? Ko cilvēks dotu apmaiņā pret mūžīgo dzīvību? Nekaunieties par mani un maniem vārdiem šajā grēcīgajā un liekulīgajā paaudzē, tāpat kā es nekaunēšos atzīt jūs, kad godībā parādīšos sava Tēva priekšā visu debesu pulku klātbūtnē. Tomēr daudzi no jums, kas tagad stāv manā priekšā, nebaudīs nāvi, līdz redzēs šo Dieva valstību nākam ar spēku.”
158:7.6Un tādējādi Jēzus padarīja skaidru divpadsmitniekam to sāpīgo un pretrunīgo taku, kura viņiem jāmin, ja viņi vēlas sekot viņam. Kāds šoks šie vārdi bija šiem Galilejas zvejniekiem, kuri stūrgalvīgi sapņoja par laicīgu valstību ar goda amatiem sev! Bet viņu uzticamās sirdis saviļņoja šis drosmīgais aicinājums, un neviens no viņiem nebija noskaņots viņu pamest. Jēzus nesūtīja viņus vienus cīņā; viņš viņus vadīja. Viņš prasīja tikai to, lai viņi drosmīgi sekotu.
158:7.7Lēnām divpadsmitnieks aptvēra domu, ka Jēzus viņiem stāsta kaut ko par iespējamību, ka viņš mirs. Viņi tikai neskaidri saprata, ko viņš teica par savu nāvi, kamēr viņa paziņojums par augšāmcelšanos no mirušajiem pilnīgi nespēja iespiesties viņu prātos. Dienām ritot, Pēteris, Jēkabs un Jānis, atceroties savu pieredzi uz apskaidrošanas kalna, nonāca pie pilnīgākas dažu šo lietu izpratnes.
158:7.8Visā divpadsmitnieka biedrošanās laikā ar savu Meistaru tikai dažas reizes viņi redzēja to zibeņojošo aci un dzirdēja tik straujus rājiena vārdus, kādi tika veltīti Pēterim un pārējiem šajā gadījumā. Jēzus vienmēr bija bijis pacietīgs pret viņu cilvēciskajiem trūkumiem, bet ne tad, kad saskārās ar draudošām briesmām programmai, kas paredzēja bez ierunām izpildīt viņa Tēva gribu attiecībā uz viņa zemes karjeras atlikušo daļu. Apustuļi bija burtiski apstulbuši; viņi bija pārsteigti un šausmās. Viņi nevarēja atrast vārdus, lai izteiktu savas bēdas. Lēnām viņi sāka aptvert, kas Meistaram būs jāizcieš, un ka viņiem būs jāiziet cauri šīm pieredzēm kopā ar viņu, bet viņi neatmodās šo gaidāmo notikumu realitātei vēl ilgi pēc šiem agrīnajiem mājieniem par viņa pēdējo dienu draudošo traģēdiju.
158:7.9Klusumā Jēzus un divpadsmitnieks devās uz savu nometni Magadanas parkā, ejot caur Kapernaumu. Pēcpusdienai ritot, lai gan viņi nesarunājās ar Jēzu, viņi daudz runāja savā starpā, kamēr Andrejs runāja ar Meistaru.
158.8PĒTERA NAMĀ
158:8.1Ieejot Kapernaumā krēslā, viņi gāja pa neapmeklētām ielām tieši uz Sīmaņa Pētera mājām, lai ieturētu vakara maltīti. Kamēr Dāvids Zebedejs gatavojās pārvest viņus pāri ezeram, viņi uzkavējās Sīmaņa namā, un Jēzus, paskatījies uz Pēteri un pārējiem apustuļiem, jautāja: “Kad jūs šopēcpusdien gājāt kopā, par ko jūs tik nopietni runājāt savā starpā?” Apustuļi klusēja, jo daudzi no viņiem bija turpinājuši diskusiju, kas sākās pie Hermona kalna, par to, kādus amatus viņi ieņems nākamajā valstībā; kuram vajadzētu būt lielākajam, un tā tālāk. Jēzus, zinādams, kas nodarbināja viņu domas tajā dienā, pamāja vienam no Pētera mazajiem un, nosēdinājis bērnu viņu vidū, teica: “Patiesi, patiesi, es jums saku, ja jūs neatgriezīsieties un nekļūsiet līdzīgāki šim bērnam, jūs gūsiet mazu progresu debesu valstībā. Kurš pazemosies un kļūs kā šis mazais, tas kļūs lielākais debesu valstībā. Un kurš uzņem tādu mazo, tas uzņem mani. Un tie, kas uzņem mani, uzņem arī To, kas mani sūtījis. Ja jūs gribētu būt pirmie valstībā, centieties kalpot ar šīm labajām patiesībām saviem brāļiem miesā. Bet kurš liek vienam no šiem mazajiem paklupt, tam būtu labāk, ja dzirnakmens tiktu pakārts viņam kaklā un viņš tiktu iemests jūrā. Ja lietas, ko darāt ar savām rokām, vai lietas, ko redzat ar savām acīm, rada piedauzību valstības progresā, upurējiet šos lolotos elkus, jo labāk ir ieiet valstībā bez daudzām mīļotām dzīves lietām, nekā turēties pie šiem elkiem un atrast sevi izslēgtu no valstības. Bet visvairāk par visu, lūkojiet, ka jūs nenicināt nevienu no šiem mazajiem, jo viņu eņģeļi vienmēr skata debesu pulku sejas.”
158:8.2Kad Jēzus bija beidzis runāt, viņi iekāpa laivā un pārcēlās uz Magadanu.