Dokuments 156: UZTURĒŠANĀS TIRĀ UN SIDONĀDokuments 156
UZTURĒŠANĀS TIRĀ UN SIDONĀ

156:0.1PIEKTDIENAS pēcpusdienā, 10. jūnijā, Jēzus un viņa līdzgaitnieki ieradās Sidonas apkaimē, kur viņi apmetās kādas turīgas sievietes mājās; viņa bija bijusi paciente Betsaidas slimnīcā laikā, kad Jēzus bija savas popularitātes virsotnē. Evaņģēlisti un apustuļi tika izmitināti pie viņas draugiem tiešā kaimiņos, un viņi atpūtās visu sabata dienu šajā spirdzinošajā vidē. Viņi pavadīja gandrīz divas ar pusi nedēļas Sidonā un tās apkārtnē, pirms gatavojās apmeklēt piekrastes pilsētas uz ziemeļiem.

156:0.2Šī jūnija sabata diena bija ļoti klusa. Evaņģēlisti un apustuļi bija pilnībā iegrimuši pārdomās par Meistara runām par reliģiju, kuras viņi bija klausījušies ceļā uz Sidonu. Viņi visi spēja novērtēt kaut ko no tā, ko viņš tiem bija teicis, taču neviens no viņiem pilnībā neaptvēra viņa mācības nozīmi.

156:1.2Jēzus bija uzdevis saviem līdzgaitniekiem nevienam nestāstīt par viņa klātbūtni Karuskas namā, paskaidrojot, ka vēlas atpūsties. Kamēr viņi paklausīja sava Meistara norādījumiem, Karuskas kalpone bija aizgājusi uz šīs sīriešu sievietes, Noranas, māju, lai informētu viņu, ka Jēzus ir apmeties pie viņas saimnieces, un mudināja šo norūpējušos māti atvest savu slimo meitu dziedināšanai. Šī māte, protams, ticēja, ka viņas bērnu ir apsēdis dēmons, nešķīsts gars.

156:1.3Kad Norana ieradās kopā ar meitu, Alfeja dvīņi ar tulka starpniecību paskaidroja, ka Meistars atpūšas un viņu nedrīkst traucēt; uz ko Norana atbildēja, ka viņa un bērns paliks turpat, līdz Meistars būs beidzis atpūsties. Arī Pēteris centās viņu pārliecināt un pierunāt doties mājās. Viņš skaidroja, ka Jēzus ir noguris no daudzās mācīšanas un dziedināšanas un ka viņš ir ieradies Feniķijā, lai baudītu klusumu un atpūtu. Bet tas bija velti; Norana negribēja doties prom. Uz Pētera lūgumiem viņa atbildēja tikai: “Es neaiziešu, kamēr nebūšu redzējusi jūsu Meistaru. Es zinu, ka viņš var izdzīt dēmonu no mana bērna, un es neiešu prom, kamēr dziednieks nebūs uzlūkojis manu meitu.”

156:1.4Tad Toms mēģināja sievieti aizraidīt prom, bet cieta neveiksmi. Viņam viņa teica: “Man ir ticība, ka jūsu Meistars var izdzīt šo dēmonu, kas moka manu bērnu. Es esmu dzirdējusi par viņa varenajiem darbiem Galilejā, un es ticu viņam. Kas noticis ar jums, viņa mācekļiem, ka jūs gribat aizraidīt prom tos, kas nāk meklēt jūsu Meistara palīdzību?” Un, kad viņa bija tā runājusi, Toms atkāpās.

156:1.5Tad uz priekšu iznāca Sīmanis Zelots, lai iebilstu Noranai. Sīmanis teica: “Sieviete, tu esi grieķiski runājoša pagāne. Nav pareizi, ka tu gaidi, lai Meistars ņemtu maizi, kas paredzēta labvēlības pilnā nama bērniem, un mestu to suņiem.” Bet Norana atteicās apvainoties par Sīmaņa dzēlienu. Viņa tikai atbildēja: “Jā, skolotāj, es saprotu tavus vārdus. Es esmu tikai suns ebreju acīs, bet attiecībā uz jūsu Meistaru es esmu ticīgs suns. Es esmu apņēmības pilna panākt, lai viņš redzētu manu meitu, jo esmu pārliecināta, ka, ja viņš tikai uzlūkos viņu, viņš viņu izdziedinās. Un pat tu, mans labais cilvēk, neuzdrošinātos atņemt suņiem privilēģiju dabūt drupatas, kas nejauši nokrīt no bērnu galda.”

156:1.6Tieši šajā brīdī mazo meiteni visu acu priekšā pārņēma spēcīgi krampji, un māte iekliedzās: “Lūk, jūs redzat, ka manu bērnu ir apsēdis ļauns gars. Ja mūsu vajadzība neiespaido jūs, tā uzrunātu jūsu Meistaru, kurš, kā man stāstīts, mīl visus cilvēkus un uzdrošinās dziedināt pat pagānus, kad tie tic. Jūs neesat cienīgi būt viņa mācekļi. Es neiešu prom, kamēr mans bērns nebūs izārstēts.”

156:1.7Jēzus, kurš visu šo sarunu bija dzirdējis pa atvērtu logu, tagad iznāca ārā, viņiem par lielu pārsteigumu, un teica: “Ak, sieviete, liela ir tava ticība, tik liela, ka es nevaru liegt to, ko tu vēlies; ej savu ceļu mierā. Tava meita jau ir tapusi vesela.” Un mazā meitene no tās stundas bija vesela. Kad Norana un bērns atvadījās, Jēzus lūdza viņas nevienam nestāstīt par šo notikumu; un, lai gan viņa līdzgaitnieki izpildīja šo lūgumu, māte un bērns nebeidza sludināt mazās meitenes izdziedināšanas faktu visā apkārtnē un pat Sidonā, tik ļoti, ka Jēzus uzskatīja par ieteicamu pēc dažām dienām mainīt savu apmešanās vietu.

156:1.8Nākamajā dienā, kad Jēzus mācīja savus apustuļus, komentējot sīriešu sievietes meitas izdziedināšanu, viņš teica: “Un tā tas ir bijis visu laiku; jūs paši redzat, kā pagāni spēj īstenot glābjošu ticību debesu valstības evaņģēlija mācībām. Patiesi, patiesi es jums saku, ka Tēva valstību iegūs pagāni, ja Ābrahāma bērniem nebūs prātā izrādīt pietiekamu ticību, lai tajā ieietu.”

156:2.2Kad divdesmit četri sāka savu darbu Sidonā, Jēzus devās apmesties mājā tieši uz ziemeļiem no pilsētas, Justas un viņas mātes Bernīkes namā. Jēzus mācīja divdesmit četrus katru rītu Justas mājās, un pēcpusdienās un vakaros viņi devās uz Sidonu mācīt un sludināt.

156:2.3Apustuļus un evaņģēlistus ļoti iepriecināja tas, kā Sidonas pagāni uzņēma viņu vēstījumu; viņu īsās uzturēšanās laikā valstībai tika pievienoti daudzi. Šis aptuveni sešu nedēļu periods Feniķijā bija ļoti auglīgs laiks dvēseļu iegūšanas darbā, taču vēlākie ebreju evaņģēliju rakstītāji mēdza viegli apiet liecības par šo silto uzņemšanu, kādu Jēzus mācībām izrādīja šie pagāni tieši tajā laikā, kad tik liels skaits viņa paša tautas bija naidīgi nostājušies pret viņu.

156:2.4Daudzos veidos šie pagānu ticīgie novērtēja Jēzus mācības pilnīgāk nekā ebreji. Daudzi no šiem grieķiski runājošajiem sirofeniķiešiem nonāca pie atziņas ne tikai, ka Jēzus ir līdzīgs Dievam, bet arī, ka Dievs ir līdzīgs Jēzum. Šie tā sauktie pagāni ieguva labu izpratni par Meistara mācībām attiecībā uz šīs pasaules un visa visuma likumu vienveidību. Viņi aptvēra mācību, ka Dievs nešķiro personas, rases vai tautas; ka Vispārējam Tēvam nav favorītisma; ka visums ir pilnībā un vienmēr likumpaklausīgs un nemaldīgi uzticams. Šie pagāni nebaidījās no Jēzus; viņi uzdrošinājās pieņemt viņa vēstījumu. Cauri gadsimtiem cilvēki nav bijuši nespējīgi saprast Jēzu; viņi ir baidījušies to darīt.

156:2.5Jēzus divdesmit četriem skaidri norādīja, ka viņš nebija bēdzis no Galilejas tāpēc, ka viņam trūktu drosmes stāties pretī saviem ienaidniekiem. Viņi saprata, ka viņš vēl nav gatavs atklātai sadursmei ar iedibināto reliģiju un ka viņš necentās kļūt par mocekli. Tas notika vienas no šīm apspriedēm Justas mājās, kad Meistars pirmo reizi teica saviem mācekļiem, ka “pat ja debesis un zeme zudīs, mani patiesības vārdi nezudīs.”

156:2.6Jēzus instrukciju tēma uzturēšanās laikā Sidonā bija garīgā progresēšana. Viņš tiem teica, ka viņi nevar stāvēt uz vietas; viņiem jāiet uz priekšu taisnīgumā vai jāatkāpjas ļaunumā un grēkā. Viņš tos mudināja “aizmirst to, kas ir pagātnē, kamēr jūs virzāties uz priekšu, lai aptvertu valstības lielākās realitātes.” Viņš lūdza viņus neapmierināties ar savu bērnību evaņģēlijā, bet tiekties uz dievišķās dēlības pilna auguma sasniegšanu gara sadraudzībā un ticīgo brālībā.

156:2.7Jēzus teica: “Maniem mācekļiem ir ne tikai jāpārtrauc darīt ļaunu, bet jāmācās darīt labu; jums ir ne tikai jābūt attīrītiem no visiem apzinātajiem grēkiem, bet jums jāatsakās paturēt sevī pat vainas sajūtu. Ja jūs atzīstat savus grēkus, tie ir piedoti; tādēļ jums jāsaglabā sirdsapziņa bez aizvainojuma.”

156:2.8Jēzus ļoti izbaudīja aso humora izjūtu, kādu izrādīja šie pagāni. Tā bija humora izjūta, ko parādīja Norana, sīriešu sieviete, kā arī viņas lielā un neatlaidīgā ticība, kas tik ļoti aizkustināja Meistara sirdi un uzrunāja viņa žēlsirdību. Jēzus ļoti nožēloja, ka viņa tautai — ebrejiem — tik ļoti trūka humora. Reiz viņš teica Tomam: “Mana tauta uztver sevi pārāk nopietni; viņiem gandrīz pilnībā trūkst humora izpratnes. Farizeju apgrūtinošā reliģija nekad nevarētu būt radusies starp cilvēkiem ar humora izjūtu. Viņiem trūkst arī konsekvences; viņi izkāš odus un norij kamieļus.”

156:3.2Trešdien, 6. jūlijā, viņi visi atgriezās Sidonā un uzkavējās Justas mājās līdz svētdienas rītam, kad devās uz Tiru, ejot uz dienvidiem gar piekrasti caur Sareptu, ierodoties Tirā pirmdien, 11. jūlijā. Šajā laikā apustuļi un evaņģēlisti jau sāka pierast strādāt starp šiem tā sauktajiem pagāniem, kuri patiesībā galvenokārt bija cēlušies no agrākajām kanaāniešu ciltīm ar vēl senāku semītisku izcelsmi. Visas šīs tautas runāja grieķu valodā. Apustuļiem un evaņģēlistiem bija liels pārsteigums novērot šo pagānu dedzību dzirdēt evaņģēliju un ievērot gatavību, ar kādu daudzi no viņiem noticēja.

156:4.2Katru dienu šo divu nedēļu periodā apustuļi un evaņģēlisti iegāja Tirā pa Aleksandra molu, lai vadītu nelielas sanāksmes, un katru nakti vairums no viņiem atgriezās nometnē pie Jāzepa mājas uz dienvidiem no pilsētas. Katru dienu ticīgie nāca no pilsētas, lai runātu ar Jēzu viņa atpūtas vietā. Meistars Tirā runāja tikai vienu reizi, 20. jūlija pēcpusdienā, kad viņš mācīja ticīgos par Tēva mīlestību pret visu cilvēci un par Dēla misiju atklāt Tēvu visām cilvēku rasēm. Šo pagānu vidū bija tik liela interese par valstības evaņģēliju, ka šajā gadījumā viņam tika atvērtas Melkarta tempļa durvis, un ir interesanti atzīmēt, ka turpmākajos gados kristiešu baznīca tika uzcelta tieši šī senā tempļa vietā.

156:4.3Daudzi no vadošajiem Tiras purpura — krāsvielas, kas padarīja Tiru un Sidonu slavenas visā pasaulē un kas tik daudz veicināja to pasaules mēroga tirdzniecību un sekojošo bagātību — ražotājiem noticēja valstībai. Kad neilgi pēc tam jūras dzīvnieku krājumi, kas bija šīs krāsvielas avots, sāka samazināties, šie krāsotāji devās meklēt jaunas šo gliemežu dzīvotnes. Un, tā migrējot uz pasaules malām, viņi nesa līdzi vēstījumu par Dieva tēvību un cilvēku brālību — valstības evaņģēliju.

156:5.2Tas bija šī paša sprediķa laikā, kad Jēzus izmantoja savu pirmo un vienīgo līdzību, kas saistīta ar viņa paša arodu — namdara darbu. Savā pamudinājumā “Labi būvējiet pamatus garīgo dāvanu cēla rakstura izaugsmei” viņš teica: “Lai nestu gara augļus, jums jāpiedzimst no gara. Jums jātiek gara mācītiem un gara vadītiem, ja vēlaties dzīvot gara piepildītu dzīvi starp saviem līdzcilvēkiem. Bet nepieļaujiet muļķa namdara kļūdu, kurš tērē vērtīgo laiku, tēšot, mērot un gludinot savus ķirmju sagrauztos un iekšēji pūstošos kokmateriālus, un tad, kad viņš ir ieguldījis visu savu darbu nedrošajā baļķī, viņam tas jānoraida kā nederīgs, lai ieietu tās ēkas pamatos, kuru viņš gribētu uzbūvēt, lai tā izturētu laika un vētras uzbrukumus. Lai ikviens cilvēks pārliecinās, ka rakstura intelektuālie un morālie pamati ir tādi, kas adekvāti atbalstīs paplašinošās un apgarojošās garīgās dabas virsbūvi, kurai tādējādi jāpārveido mirstīgais prāts un tad, sadarbībā ar šo no jauna radīto prātu, jāpanāk nemirstīgā likteņa dvēseles attīstība. Jūsu garīgā daba — kopīgi radītā dvēsele — ir dzīva izaugsme, bet indivīda prāts un morāle ir augsne, no kuras jāizaug šīm augstākajām cilvēciskās attīstības un dievišķā likteņa izpausmēm. Attīstībā esošās dvēseles augsne ir cilvēciska un materiāla, bet šīs kombinētās prāta un gara būtnes liktenis ir garīgs un dievišķs.”

156:5.3Šīs pašas dienas vakarā Natanaēls jautāja Jēzum: “Meistar, kāpēc mēs lūdzam, lai Dievs mūs neieved kārdināšanā, ja mēs labi zinām no tava atklājuma par Tēvu, ka viņš nekad neko tādu nedara?” Jēzus atbildēja Natanaēlam:

156:5.4“Nav dīvaini, ka tu uzdod šādus jautājumus, redzot, ka tu sāc pazīt Tēvu tā, kā es viņu pazīstu, un nevis tā, kā agrīnie ebreju pravieši viņu tik blāvi redzēja. Jūs labi zināt, kā mūsu senči bija noskaņoti redzēt Dievu gandrīz visā, kas notika. Viņi meklēja Dieva roku visos dabas notikumos un katrā neparastā cilvēka pieredzes epizodē. Viņi saistīja Dievu gan ar labo, gan ļauno. Viņi domāja, ka viņš mīkstināja Mozus sirdi un nocietināja Faraona sirdi. Kad cilvēkam bija spēcīga tieksme kaut ko darīt, labu vai ļaunu, viņam bija ieradums izskaidrot šīs neparastās emocijas, piebilstot: ‘Tas Kungs runāja uz mani, sakot, dari tā un šitā, vai ej šurp un turp.’ Attiecīgi, tā kā cilvēki tik bieži un tik strauji nonāca kārdināšanā, mūsu senčiem kļuva par ieradumu ticēt, ka Dievs viņus turp aizvedis pārbaudīšanai, sodīšanai vai stiprināšanai. Bet jūs, patiesi, tagad zināt labāk. Jūs zināt, ka cilvēki pārāk bieži tiek ievadīti kārdināšanā viņu pašu savtīguma dēļ un viņu dzīvnieciskās dabas impulsu dēļ. Kad jūs šādā veidā tiekat kārdināti, es jūs brīdinu, ka, kamēr jūs godīgi un patiesi atzīstat kārdinājumu par to, kas tas ir, jūs saprātīgi novirzāt gara, prāta un ķermeņa enerģijas, kas meklē izpausmi, augstākos kanālos un uz ideālistiskākiem mērķiem. Tādā veidā jūs varat pārveidot savus kārdinājumus par augstākajiem pacilājošas mirstīgo kalpošanas veidiem, kamēr jūs gandrīz pilnībā izvairāties no šiem izšķērdīgajiem un vājinošajiem konfliktiem starp dzīvniecisko un garīgo dabu.

156:5.5“Bet ļaujiet man jūs brīdināt pret muļķību uzņemties pārvarēt kārdinājumu ar piepūli, aizstājot vienu vēlmi ar citu un it kā pārāku vēlmi tikai ar cilvēka gribas spēku. Ja jūs vēlaties būt patiesi triumfējoši pār zemākās un zemiskās dabas kārdinājumiem, jums jānonāk tajā garīgās priekšrocības vietā, kur jūs esat reāli un patiesi attīstījuši faktisku interesi un mīlestību pret tiem augstākajiem un ideālistiskākajiem uzvedības veidiem, kurus jūsu prāts vēlas aizstāt šo zemāko un mazāk ideālistisko uzvedības paradumu vietā, ko jūs atzīstat par kārdinājumu. Tādā veidā jūs tiksiet atbrīvoti caur garīgu transformāciju, nevis tiksiet arvien vairāk pārslogoti ar mirstīgo vēlmju maldinošu apspiešanu. Vecais un nepilnvērtīgais tiks aizmirsts mīlestībā uz jauno un pārāko. Skaistums vienmēr triumfē pār neglītumu visu to sirdīs, kurus apgaismo patiesības mīlestība. Jaunas un patiesas garīgās pieķeršanās izstumjošajā enerģijā ir varens spēks. Un atkal es saku jums, lai ļaunums jūs neuzvar, bet gan uzvariet ļaunu ar labu.”

156:5.6Ilgi naktī apustuļi un evaņģēlisti turpināja uzdot jautājumus, un no daudzajām atbildēm mēs piedāvātu šādas domas, pārfrāzētas mūsdienīgā izteiksmē:

156:5.7Spēcīga ambīcija, saprātīgs spriedums un nobriedusi gudrība ir materiālo panākumu būtiskākie elementi. Līderība ir atkarīga no dabiskām spējām, apdomības, gribasspēka un apņēmības. Garīgais liktenis ir atkarīgs no ticības, mīlestības un uzticības patiesībai — izsalkuma un slāpēm pēc taisnīguma — no visas sirds vēlmes atrast Dievu un būt līdzīgam viņam.

156:5.8Neļaujieties drosmes zudumam, atklājot, ka esat cilvēki. Cilvēka daba var tiekties uz ļaunu, bet tā nav inherenti grēcīga. Nebēdājieties par savu nespēju pilnībā aizmirst dažas no savām nožēlojamajām pieredzēm. Kļūdas, kuras jums neizdodas aizmirst laikā, tiks aizmirstas mūžībā. Atvieglojiet savas dvēseles nastas, ātri iegūstot tālejošu skatījumu uz savu likteni, savas karjeras visuma paplašinājumu.

156:5.9Nepieļaujiet kļūdu, vērtējot dvēseles vērtību pēc prāta nepilnībām vai ķermeņa iegribām. Netiesājiet dvēseli un nevērtējiet tās likteni pēc vienas neveiksmīgas cilvēciskas epizodes standarta. Jūsu garīgo likteni nosaka tikai jūsu garīgās ilgas un mērķi.

156:5.10Reliģija ir ekskluzīvi Dievu zinoša cilvēka attīstībā esošās nemirstīgās dvēseles garīgā pieredze, bet morālais spēks un garīgā enerģija ir vareni spēki, kurus var izmantot, risinot sarežģītas sociālās situācijas un atrisinot samezglotas ekonomiskās problēmas. Šīs morālās un garīgās dāvanas padara visus cilvēka dzīves līmeņus bagātākus un jēgpilnākus.

156:5.11Jums ir lemts dzīvot šauru un nožēlojamu dzīvi, ja iemācāties mīlēt tikai tos, kas mīl jūs. Cilvēciskā mīlestība patiešām var būt abpusēja, bet dievišķā mīlestība ir izejoša visos savos apmierinājuma meklējumos. Jo mazāk mīlestības ir jebkuras radības dabā, jo lielāka ir mīlestības nepieciešamība, un jo vairāk dievišķā mīlestība cenšas apmierināt šādu vajadzību. Mīlestība nekad nav savtīga, un tā nevar tikt dāvāta sev. Dievišķā mīlestība nevar būt noslēgta sevī; tai jābūt nesavtīgi dāvātai.

156:5.12Valstības ticīgajiem jāpiemīt netiešai ticībai, visas dvēseles pārliecībai par taisnīguma noteiktu triumfu. Valstības cēlāji nedrīkst šaubīties par mūžīgās pestīšanas evaņģēlija patiesību. Ticīgajiem arvien vairāk jāmācās atkāpties no dzīves steigas — izbēgt no materiālās eksistences uzmācībām — kamēr viņi atsvaidzina dvēseli, iedvesmo prātu un atjauno garu pielūgsmes pilnā sadraudzībā.

156:5.13Dievu zinošus indivīdus nevar drosmi atņemt nelaime vai nospiest vilšanās. Ticīgie ir imūni pret depresiju, kas seko tīri materiāliem satricinājumiem; gara dzīvotājus nesatrauc materiālās pasaules epizodes. Mūžīgās dzīves kandidāti ir praktizētāji uzmundrinošai un konstruktīvai tehnikai, lai sagaidītu visas mirstīgās dzīves peripetijas un uzmācības. Katru dienu, ko patiesais ticīgais nodzīvo, viņam kļūst vieglāk darīt pareizo lietu.

156:5.14Garīga dzīvošana vareni palielina patiesu pašcieņu. Bet pašcieņa nav sevis apbrīnošana. Pašcieņa vienmēr ir saskaņota ar mīlestību un kalpošanu līdzcilvēkiem. Nav iespējams cienīt sevi vairāk, nekā jūs mīlat savu tuvāko; viens ir mēraukla spējai uz otru.

156:5.15Dienām ritot, katrs patiess ticīgais kļūst prasmīgāks savu līdzcilvēku vilināšanā uz mūžīgās patiesības mīlestību. Vai jūs šodien esat atjautīgāki labestības atklāšanā cilvēcei, nekā bijāt vakar? Vai šogad jūs esat labāki taisnīguma ieteicēji, nekā bijāt pagājušajā gadā? Vai jūs kļūstat arvien mākslinieciskāki savā tehnikā, vadot izsalkušās dvēseles garīgajā valstībā?

156:5.16Vai jūsu ideāli ir pietiekami augsti, lai nodrošinātu jūsu mūžīgo pestīšanu, kamēr jūsu idejas ir tik praktiskas, lai padarītu jūs par noderīgu pilsoni funkcionēšanai uz zemes sadarbībā ar jūsu mirstīgajiem līdzcilvēkiem? Garā jūsu pilsonība ir debesīs; miesā jūs joprojām esat zemes valstību pilsoņi. Dodiet Cēzariem to, kas ir materiāls, un Dievam to, kas ir garīgs.

156:5.17Attīstībā esošās dvēseles garīgās kapacitātes mēraukla ir jūsu ticība patiesībai un jūsu mīlestība pret cilvēku, bet jūsu cilvēciskā rakstura spēka mēraukla ir jūsu spēja pretoties ļauna prāta turēšanai un jūsu spēja izturēt grūtsirdību dziļu bēdu priekšā. Sakāve ir patiesais spogulis, kurā jūs varat godīgi aplūkot savu īsto es.

156:5.18Kļūstot vecākiem gados un pieredzējušākiem valstības lietās, vai jūs kļūstat taktiskāki saskarsmē ar apgrūtinošiem mirstīgajiem un iecietīgāki, dzīvojot kopā ar stūrgalvīgiem sabiedrotajiem? Takts ir sociālās sviras atbalsta punkts, un iecietība ir diženas dvēseles iezīme. Ja jums piemīt šīs retās un burvīgās dāvanas, dienām ritot, jūs kļūsiet modrāki un prasmīgāki savos cienījamajos centienos izvairīties no visiem nevajadzīgiem sociāliem pārpratumiem. Šādas gudras dvēseles spēj izvairīties no daudzām nepatikšanām, kas noteikti būs daļa visiem tiem, kuri cieš no emocionālās pielāgošanās trūkuma, tiem, kuri atsakās pieaugt, un tiem, kuri atsakās novecot ar cieņu.

156:5.19Izvairieties no negodīguma un netaisnības visos savos centienos sludināt patiesību un pasludināt evaņģēliju. Nemeklējiet nepelnītu atzinību un nekārojiet nepelnītu līdzjūtību. Mīliet, brīvi saņemiet gan no dievišķiem, gan cilvēciskiem avotiem neatkarīgi no jūsu nopelniem, un mīliet brīvi pretī. Bet visās citās lietās, kas saistītas ar godu un glaimiem, meklējiet tikai to, kas godīgi pieder jums.

156:5.20Dievu apzinošs mirstīgais ir pārliecināts par pestīšanu; viņš nebaidās no dzīves; viņš ir godīgs un konsekvents. Viņš zina, kā drosmīgi izturēt nenovēršamas ciešanas; viņš nesūdzas, saskaroties ar neizbēgamām grūtībām.

156:5.21Patiess ticīgais nepiekūst labu darot tikai tāpēc, ka viņš tiek kavēts. Grūtības asina patiesības mīļotāja degsmi, kamēr šķēršļi tikai izaicina bezbailīgā valstības cēlāja pūles.

156:5.22Un daudzas citas lietas Jēzus viņiem mācīja, pirms viņi gatavojās doties prom no Tiras.

156:5.23Dienu pirms Jēzus atstāja Tiru, lai atgrieztos Galilejas jūras reģionā, viņš sasauca savus sabiedrotos un norīkoja divpadsmit evaņģēlistus doties atpakaļ pa citu ceļu nekā to, kuru bija paredzēts iet viņam un divpadsmit apustuļiem. Un pēc tam, kad evaņģēlisti šeit atstāja Jēzu, viņi nekad vairs nebija tik cieši saistīti ar viņu.

156:6.2Otrdien viņi atstāja Ptolemaīdu, dodoties uz austrumiem iekšzemē netālu no Jotapatas pa Tibērijas ceļu. Trešdien viņi apstājās Jotapatā un tālāk instruēja ticīgos valstības lietās. Ceturtdien viņi atstāja Jotapatu, dodoties uz ziemeļiem pa Nacaretes-Libāna kalna taku uz Zebuluna ciemu, caur Ramu. Viņi noturēja sanāksmes Ramā piektdien un palika pa sabatu. Viņi sasniedza Zebulunu svētdien, 31. datumā, tās pašas dienas vakarā noturot sanāksmi un dodoties prom nākamajā rītā.

156:6.3Atstājot Zebulunu, viņi ceļoja uz krustojumu ar Magdalas-Sidonas ceļu netālu no Gishalas, un no turienes devās uz Genezareti Galilejas ezera rietumu krastā, uz dienvidiem no Kapernaumas, kur viņi bija norunājuši satikties ar Dāvidu Zebedeju un kur viņi plānoja apspriesties par nākamo soli, kas jāsper valstības evaņģēlija sludināšanas darbā.

156:6.4Īsas apspriedes laikā ar Dāvidu viņi uzzināja, ka daudzi līderi tobrīd bija sapulcējušies ezera pretējā pusē netālu no Keresas, un attiecīgi, tajā pašā vakarā laiva viņus pārveda pāri. Vienu dienu viņi klusi atpūtās kalnos, nākamajā dienā dodoties uz netālo parku, kur Meistars reiz pabaroja piecus tūkstošus. Šeit viņi atpūtās trīs dienas un rīkoja ikdienas apspriedes, kuras apmeklēja apmēram piecdesmit vīriešu un sieviešu, atlikums no kādreiz tik daudzskaitlīgā ticīgo pulka, kas dzīvoja Kapernaumā un tās apkārtnē.

156:6.5Kamēr Jēzus nebija Kapernaumā un Galilejā, Feniķijas uzturēšanās laikā, viņa ienaidnieki rēķinājās, ka visa kustība ir izjukusi, un secināja, ka Jēzus steiga, atkāpjoties, liecināja, ka viņš ir tik pamatīgi iebiedēts, ka, visticamāk, nekad neatgriezīsies, lai viņus traucētu. Visa aktīvā pretestība viņa mācībām bija gandrīz norimusi. Ticīgie sāka atkal rīkot publiskas sanāksmes, un notika pakāpeniska, bet efektīva pārbaudīto un uzticamo izdzīvojušo konsolidācija pēc lielās sijāšanas, kurai evaņģēlija ticīgie tikko bija izgājuši cauri.

156:6.6Filips, Hēroda brālis, bija kļuvis par pus-sirds ticīgo Jēzum un atsūtīja ziņu, ka Meistars var brīvi dzīvot un strādāt viņa valdījumos.

156:6.7Mandāts slēgt visu ebreju sinagogas Jēzus un visu viņa sekotāju mācībām bija nelabvēlīgi ietekmējis rakstu mācītājus un farizejus. Tiklīdz Jēzus aizgāja kā strīdu objekts, notika reakcija visas ebreju tautas vidū; radās vispārējs sašutums pret farizejiem un Sinedrija līderiem Jeruzalemē. Daudzi sinagogu vadītāji sāka slepeni atvērt savas sinagogas Abneram un viņa sabiedrotajiem, apgalvojot, ka šie skolotāji ir Jāņa sekotāji, nevis Jēzus mācekļi.

156:6.8Pat Hērods Antipa piedzīvoja sirds maiņu un, uzzinot, ka Jēzus uzturas otrpus ezeram sava brāļa Filipa teritorijā, nosūtīja viņam ziņu, ka, lai gan viņš bija parakstījis orderus viņa arestam Galilejā, viņš nebija pilnvarojis viņa aizturēšanu Perejā, tādējādi norādot, ka Jēzus netiks traucēts, ja viņš paliks ārpus Galilejas; un viņš paziņoja šo pašu lēmumu ebrejiem Jeruzalemē.

156:6.9Un tāda bija situācija ap mūsu ēras 29. gada 1. augustu, kad Meistars atgriezās no Feniķijas misijas un sāka savu izkaisīto, pārbaudīto un novājināto spēku reorganizāciju šim pēdējam un notikumiem bagātajam gadam savā misijā uz zemes.

156:6.10Cīņas jautājumi ir skaidri iezīmēti, Meistaram un viņa līdzgaitniekiem gatavojoties sākt jaunas reliģijas pasludināšanu, dzīvā Dieva gara reliģiju, kurš mīt cilvēku prātos.