Dokuments 152: NOTIKUMI PIRMS KAPERNAUMAS KRĪZESDokuments 152
NOTIKUMI PIRMS KAPERNAUMAS KRĪZES

152:0.1Stāsts par Amosa, Keresas ārprātīgā, izdziedināšanu jau bija sasniedzis Betsaidu un Kapernaumu, tādēļ, kad Jēzus laiva piestāja krastā tajā otrdienas priekšpusdienā, viņu gaidīja liels pūlis. Šajā pūlī bija arī jaunie novērotāji no Jeruzalemes Sinedriona, kuri bija ieradušies Kapernaumā, lai atrastu iemeslu Meistara aizturēšanai un notiesāšanai. Kamēr Jēzus runāja ar tiem, kas bija sapulcējušies viņu sveikt, Jairs, viens no sinagogas priekšniekiem, izlauzās cauri pūlim un, nokritis pie viņa kājām, satvēra viņu aiz rokas un lūdzās, lai viņš steigtos tam līdzi, sacīdams: “Meistars, mana mazā meita, vienīgais bērns, guļ manās mājās pie nāves. Es lūdzu, lai tu nāktu un viņu izdziedinātu.” Kad Jēzus dzirdēja šī tēva lūgumu, viņš teica: “Es iešu tev līdzi.”

152:0.2Kad Jēzus gāja kopā ar Jairu, lielais pūlis, kas bija dzirdējis tēva lūgumu, sekoja, lai redzētu, kas notiks. Īsi pirms viņi sasniedza priekšnieka namu, steidzoties pa šauru ielu un pūlim viņu grūstot, Jēzus pēkšņi apstājās, iesaukdamies: “Kāds man pieskārās.” Un, kad tie, kas bija viņam blakus, noliedza, ka būtu viņam pieskārušies, Pēteris ierunājās: “Meistars, tu redzi, ka šis pūlis tevi spiež, draudot mūs samīt, un tomēr tu saki: ‘kāds man ir pieskāries.’ Ko tu ar to domā?” Tad Jēzus teica: “Es jautāju, kas man pieskārās, jo es sajutu, ka dzīvā enerģija ir izgājusi no manis.” Kad Jēzus paskatījās apkārt, viņa skatiens apstājās pie kādas sievietes netālu, kura, nākdama uz priekšu, nometās ceļos pie viņa kājām un teica: “Gadiem ilgi esmu cietusi no mokošas asiņošanas. Esmu daudz cietusi no daudziem ārstiem; esmu iztērējusi visu savu mantu, bet neviens nespēja mani izārstēt. Tad es dzirdēju par tevi un domāju: ja es varētu tikai pieskarties viņa tērpa apakšmalai, es noteikti tiktu darīta vesela. Un tā es spiedos uz priekšu kopā ar pūli, kamēr, stāvot tev blakus, Meistars, es pieskāros tava tērpa malai, un es tiku darīta vesela; es zinu, ka esmu izdziedināta no savas kaites.”

152:0.3Kad Jēzus to dzirdēja, viņš paņēma sievieti pie rokas un, pieceldams viņu kājās, teica: “Meita, tava ticība tevi ir darījusi veselu; ej ar mieru.” Tā bija viņas ticība, nevis pieskāriens, kas darīja viņu veselu. Un šis gadījums ir labs piemērs daudzām šķietami brīnumainām izdziedināšanām, kas pavadīja Jēzus zemes dzīvi, bet kuras viņš nekādā ziņā apzināti nevēlējās. Laika ritums pierādīja, ka šī sieviete patiešām bija izārstēta no savas slimības. Viņas ticība bija tāda, kas tieši satvēra radošo jaudu, kas mita Meistara personā. Ar tādu ticību, kāda bija viņai, bija nepieciešams tikai tuvoties Meistara personai. Nebija nemaz nepieciešams pieskarties viņa tērpam; tā bija tikai viņas pārliecības māņticīgā daļa. Jēzus aicināja šo sievieti, Veroniku no Cēzarejas-Filipu, savā klātbūtnē, lai labotu divas kļūdas, kas varētu būt palikušas viņas prātā vai kas varētu saglabāties to cilvēku prātos, kuri bija liecinieki šai dziedināšanai: Viņš nevēlējās, lai Veronika aizietu, domājot, ka viņas bailes, mēģinot nozagt savu izdziedināšanu, ir tikušas atalgotas, vai ka viņas māņticība, saistot viņa tērpa pieskārienu ar savu dziedināšanu, ir bijusi iedarbīga. Viņš vēlējās, lai visi zinātu, ka tieši viņas tīrā un dzīvā ticība bija veikusi izdziedināšanu.

152:1.2Tā kā Kapernaumā bija liels satraukums pret Jēzu, viņš sasauca ģimeni kopā un paskaidroja, ka jaunava bija komas stāvoklī pēc ilga drudža un ka viņš viņu tikai pamodināja, ka viņš nebija viņu piecēlis no miroņiem. Viņš tāpat visu to paskaidroja saviem apustuļiem, bet tas bija veltīgi; viņi visi ticēja, ka viņš ir piecēlis mazo meiteni no miroņiem. Tam, ko Jēzus teica, skaidrojot daudzus no šiem šķietamajiem brīnumiem, bija maza ietekme uz viņa sekotājiem. Viņi bija noskaņoti uz brīnumiem un nelaida garām nevienu izdevību, lai piedēvētu Jēzum vēl vienu brīnumdarbu. Jēzus un apustuļi atgriezās Betsaidā pēc tam, kad viņš bija īpaši piekodinājis viņiem visiem, lai tie to nevienam nestāsta.

152:1.3Kad viņš iznāca no Jaira nama, divi aklie, kurus veda mēms zēns, sekoja viņam un sauca pēc dziedināšanas. Ap šo laiku Jēzus kā dziednieka reputācija bija pašā augstākajā punktā. Visur, kur viņš gāja, slimie un cietēji viņu gaidīja. Meistars tagad izskatījās ļoti noguris, un visi viņa draugi sāka uztraukties, lai viņš neturpinātu savu mācīšanas un dziedināšanas darbu līdz pat pilnīgam sabrukumam.

152:1.4Jēzus apustuļi, nemaz nerunājot par parastajiem cilvēkiem, nespēja saprast šī Dieva-cilvēka dabu un atribūtus. Tāpat arī neviena nākamā paaudze nav spējusi novērtēt to, kas notika uz zemes Jēzus no Nācaretes personā. Un nekad nevar rasties iespēja ne zinātnei, ne reliģijai pārbaudīt šos ievērojamos notikumus vienkārša iemesla dēļ, ka šāda ārkārtēja situācija nekad vairs nevar atkārtoties ne šajā pasaulē, ne jebkurā citā pasaulē Nebadonā. Nekad vairs nevienā pasaulē visā šajā visumā neparādīsies būtne mirstīgā miesas līdzībā, vienlaikus iemiesojot visas radošās enerģijas īpašības apvienojumā ar garīgajām dāvanām, kas pārsniedz laiku un vairumu citu materiālo ierobežojumu.

152:1.5Nekad pirms Jēzus būšanas uz zemes, ne arī kopš tā laika, nav bijis iespējams tik tieši un uzskatāmi nodrošināt rezultātus, kas pavada mirstīgo vīriešu un sieviešu stipru un dzīvu ticību. Lai atkārtotu šos fenomenus, mums būtu jādodas tiešā Mihaila, Radītāja, klātbūtnē un jāatrod viņš tāds, kāds viņš bija tajās dienās – Cilvēka Dēls. Tāpat arī šodien, kamēr viņa prombūtne neļauj notikt šādām materiālām izpausmēm, jums vajadzētu atturēties no jebkādu ierobežojumu uzlikšanas viņa garīgās jaudas iespējamajām izpausmēm. Lai gan Meistars ir prombūtnē kā materiāla būtne, viņš ir klātesošs kā garīga ietekme cilvēku sirdīs. Aizejot no pasaules, Jēzus padarīja iespējamu savam garam dzīvot līdzās sava Tēva garam, kas iemājo visas cilvēces prātos.

152:2.2Bet cilvēki to tā negribēja pieļaut. Viņi redzēja Jēzus laivas uzņemto virzienu, un, nolīguši katru pieejamo peldlīdzekli, viņi devās vajāšanā. Tie, kas nevarēja dabūt laivas, devās ceļā kājām, lai apietu apkārt ezera augšējam galam.

152:2.3Vēlā pēcpusdienā vairāk nekā tūkstotis cilvēku bija atraduši Meistaru vienā no parkiem, un viņš īsi uzrunāja tos, kam sekoja Pēteris. Daudzi no šiem cilvēkiem bija paņēmuši līdzi ēdienu, un pēc vakara maltītes viņi pulcējās nelielās grupās, kamēr Jēzus apustuļi un mācekļi tos mācīja.

152:2.4Pirmdienas pēcpusdienā pūlis bija pieaudzis līdz vairāk nekā trim tūkstošiem. Un vēl joprojām — līdz pat vēlam vakaram — cilvēki turpināja plūst šurp, vezdami sev līdzi visdažādākos slimos. Simtiem ieinteresētu personu bija plānojuši piestāt Kapernaumā, lai redzētu un dzirdētu Jēzu ceļā uz Pasha svētkiem, un viņi vienkārši atteicās būt vīlušies. Līdz trešdienas pusdienlaikam apmēram pieci tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu bija sapulcējušies šeit, šajā parkā uz dienvidiem no Betsaidas-Jūlijas. Laiks bija patīkams, jo šajā apvidū tuvojās lietus sezonas beigas.

152:2.5Filips bija sagādājis trīs dienu pārtikas krājumus Jēzum un divpadsmitniekam, kas atradās zēna Marka, viņu visu darbu darītāja, pārziņā. Šīs dienas, kas gandrīz pusei no šī pūļa bija trešā diena, pēcpusdienā ēdiens, ko cilvēki bija atnesuši sev līdzi, bija gandrīz izbeidzies. Dāvidam Cebedejam šeit nebija telšu pilsētiņas, lai pabarotu un izmitinātu pūļus. Arī Filips nebija nodrošinājis pārtiku šādam daudzumam. Bet cilvēki, pat būdami izsalkuši, negribēja iet prom. Klusībā tika čukstēts, ka Jēzus, vēlēdamies izvairīties no nepatikšanām gan ar Herodu, gan Jeruzalemes vadītājiem, bija izvēlējies šo kluso vietu ārpus visu savu ienaidnieku jurisdikcijas kā īsto vietu, kur tikt kronētam par karali. Cilvēku entuziasms pieauga ar katru stundu. Jēzum netika teikts ne vārda, lai gan, protams, viņš zināja visu, kas notiek. Pat divpadsmit apustuļi vēl joprojām bija inficēti ar šādām idejām, un īpaši jaunākie evaņģēlisti. Apustuļi, kas atbalstīja šo mēģinājumu pasludināt Jēzu par karali, bija Pēteris, Jānis, Sīmanis Zelots un Jūda Iskariots. Tie, kas iebilda pret šo plānu, bija Andrejs, Jēkabs, Nātāns un Toms. Matejs, Filips un Alfeja dvīņi nepauda savu nostāju. Šīs sazvērestības padarīt viņu par karali vadonis bija Joabs, viens no jaunajiem evaņģēlistiem.

152:2.6Tāda bija situācija apmēram pulksten piecos trešdienas pēcpusdienā, kad Jēzus lūdza Jēkabu Alfeju pasaukt Andreju un Filipu. Jēzus teica: “Ko lai mēs darām ar pūli? Viņi ir bijuši ar mums tagad trīs dienas, un daudzi no viņiem ir izsalkuši. Viņiem nav ēdiena.” Filips un Andrejs saskatījās, un tad Filips atbildēja: “Meistars, tev vajadzētu sūtīt šos cilvēkus prom, lai viņi varētu iet uz apkārtējiem ciemiem un nopirkt sev ēdienu.” Un Andrejs, baidīdamies no karaļa plāna īstenošanās, ātri pievienojās Filipam, sacīdams: “Jā, Meistars, es domāju, ka vislabāk ir, lai tu atlaid pūli, lai viņi var iet savu ceļu un nopirkt ēdienu, kamēr tu iegūsti atpūtu uz kādu laiku.” Līdz tam laikam citi no divpadsmitnieka bija pievienojušies apspriedei. Tad Jēzus teica: “Bet es nevēlos viņus sūtīt prom izsalkušus; vai jūs nevarat viņus pabarot?” Tas Filipam bija par daudz, un viņš tieši ierunājās: “Meistars, kur šajā lauku vietā mēs varam nopirkt maizi šim pūlim? Par divsimt denārijiem nepietiktu pusdienām.”

152:2.7Pirms apustuļiem bija iespēja izteikties, Jēzus pagriezās pret Andreju un Filipu, sacīdams: “Es negribu sūtīt šos cilvēkus prom. Šeit viņi ir kā avis bez gana. Es gribētu viņus pabarot. Kāds ēdiens mums ir līdzi?” Kamēr Filips sarunājās ar Mateju un Jūdu, Andrejs uzmeklēja zēnu Marku, lai noskaidrotu, cik daudz ir palicis no viņu pārtikas krājumiem. Viņš atgriezās pie Jēzus, sacīdams: “Zēnam ir atlikuši tikai pieci miežu klaipi un divas žāvētas zivis”—un Pēteris tūlīt piebilda: “Mums vēl pašiem šovakar jāēd.”

152:2.8Uz brīdi Jēzus stāvēja klusēdams. Viņa acīs bija tāls skatiens. Apustuļi neko neteica. Jēzus pēkšņi pagriezās pret Andreju un teica: “Atnes man klaipus un zivis.” Un, kad Andrejs bija atnesis grozu Jēzum, Meistars teica: “Dodiet norādījumus cilvēkiem sasēsties zālē simts cilvēku lielās grupās un ieceliet vadītāju katrai grupai, kamēr jūs atvedat visus evaņģēlistus šeit pie mums.”

152:2.9Jēzus paņēma klaipus savās rokās un, pateicies, lauza maizi un deva saviem apustuļiem, kuri to nodeva tālāk saviem biedriem, kuri savukārt nesa to pūlim. Jēzus tādā pašā veidā lauza un izdalīja zivis. Un šis pūlis ēda un paēda. Un, kad viņi bija beiguši ēst, Jēzus teica mācekļiem: “Savāciet pāri palikušās druskas, lai nekas neietu zudumā.” Un, kad viņi bija beiguši savākt pārpalikumus, viņiem bija divpadsmit pilni grozi. Tie, kas ēda no šī ārkārtējā mielasta, bija apmēram pieci tūkstoši vīriešu, sieviešu un bērnu.

152:2.10Un šis ir pirmais un vienīgais dabas brīnums, ko Jēzus veica savas apzinātās iepriekšplānošanas rezultātā. Tiesa, viņa mācekļi bija tendēti saukt daudzas lietas par brīnumiem, kas tādi nebija, bet šī bija patiesa pārdabiska kalpošana. Šajā gadījumā, kā mums tika mācīts, Mihails pavairoja barības elementus, kā viņš to vienmēr dara, izņemot laika faktora un redzamā dzīvības kanāla izslēgšanu.

152:3.2Šis varenais sauciens iedvesmoja Pēteri un tos apustuļus, kuri vēl saglabāja cerību redzēt Jēzu apliecinām savas tiesības valdīt. Bet šīm viltus cerībām nebija lemts dzīvot ilgi. Šis varenais pūļa sauciens tik tikko bija beidzis atbalsoties no tuvējām klintīm, kad Jēzus uzkāpa uz milzīga akmens un, pacēlis savu labo roku, lai pievērstu viņu uzmanību, teica: “Mani bērni, jūs domājat labi, bet jūs esat tuvredzīgi un materiāli noskaņoti.” Iestājās īsa pauze; šis stalts galilejietis tur majestātiski stāvēja austrumu krēslas burvīgajā blāzmā. Katra viņa daļiņa izskatījās pēc karaļa, kad viņš turpināja runāt uz šo elpu aizturējušo pūli: “Jūs gribētu mani padarīt par karali nevis tāpēc, ka jūsu dvēseles ir apgaismojusi liela patiesība, bet gan tāpēc, ka jūsu vēderi ir piepildīti ar maizi. Cik reizes es esmu jums teicis, ka mana valstība nav no šīs pasaules? Šī debesu valstība, ko mēs sludinām, ir garīga brālība, un neviens cilvēks nevalda pār to, sēžot uz materiāla troņa. Mans Tēvs debesīs ir visu zinošais un visvarenais Valdnieks pār šo Dieva dēlu garīgo brālību uz zemes. Vai es esmu tik ļoti cietis neveiksmi, atklājot jums garu Tēvu, ka jūs gribētu padarīt par karali viņa Dēlu miesā! Tagad ejiet visi prom uz savām mājām. Ja jums obligāti vajag karali, lai Gaismu Tēvs tiek celts tronī katra no jums sirdī kā visu lietu gara Valdnieks.”

152:3.3Šie Jēzus vārdi lika pūlim doties prom apdullušam un drosmi zaudējušam. Daudzi, kas bija viņam ticējuši, griezās atpakaļ un no tās dienas viņam vairs nesekoja. Apustuļi bija bez valodas; viņi stāvēja klusumā, sapulcējušies ap divpadsmit groziem ar ēdiena pārpalikumiem; tikai darbu darītājs, zēns Marks, ierunājās: “Un viņš atteicās būt mūsu karalis.” Jēzus, pirms došanās prom, lai būtu viens kalnos, pagriezās pret Andreju un teica: “Ved savus brāļus atpakaļ uz Cebedeja namu un lūdziet kopā ar viņiem, īpaši par savu brāli, Sīmani Pēteri.”

152:4.2Tumsa nolaidās pār viņiem, jo bija sacēlies stiprs un pretējs vējš, kas padarīja virzību uz priekšu gandrīz neiespējamu. Kad tumsas un smagas airēšanas stundas pagāja, Pēteris kļuva noguris un iekrita dziļā izsīkuma miegā. Andrejs un Jēkabs noguldīja viņu atpūsties uz polsterētā sēdekļa laivas pakaļgalā. Kamēr pārējie apustuļi cīnījās pret vēju un viļņiem, Pēteris redzēja sapni; viņš redzēja vīziju, kurā Jēzus nāca pie viņiem, staigājot pa jūru. Kad Meistars likās paejam garām laivai, Pēteris iesaucās: “Glāb mūs, Meistars, glāb mūs.” Un tie, kas bija laivas aizmugurē, dzirdēja viņu sakām dažus no šiem vārdiem. Tā kā šī nakts parādība turpinājās Pētera prātā, viņš sapņoja, ka dzird Jēzu sakām: “Turiet drošu prātu; tas esmu es; nebīstieties.” Tas bija kā Gileādas balzams Pētera satrauktajai dvēselei; tas nomierināja viņa norūpējušos garu, tā ka (savā sapnī) viņš sauca uz Meistaru: “Kungs, ja tas tiešām esi tu, liec man nākt un staigāt ar tevi pa ūdeni.” Un, kad Pēteris sāka staigāt pa ūdeni, bangojošie viļņi viņu nobiedēja, un, kad viņš grasījās grimt, viņš iesaucās: “Kungs, glāb mani!” Un daudzi no divpadsmit dzirdēja viņu izkliedzam šo saucienu. Tad Pēteris sapņoja, ka Jēzus nāca palīgā un, izstiepis savu roku, satvēra un piecēla viņu augšā, sacīdams: “Ak, tu mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?”

152:4.3Saistībā ar sava sapņa pēdējo daļu Pēteris piecēlās no sēdekļa, uz kura gulēja, un faktiski izkāpa pāri bortam ūdenī. Un viņš pamodās no sava sapņa, kad Andrejs, Jēkabs un Jānis sniedzās lejup un izvilka viņu no jūras.

152:4.4Pēterim šī pieredze vienmēr bija reāla. Viņš no sirds ticēja, ka Jēzus nāca pie viņiem tajā naktī. Viņš tikai daļēji pārliecināja Jāni Marku, kas izskaidro, kāpēc Marks izlaida daļu no stāsta savā vēstījumā. Lūka, ārsts, kurš veica rūpīgu izpēti šajos jautājumos, secināja, ka šī epizode bija Pētera vīzija, un tādēļ atteicās dot vietu šim stāstam sava vēstījuma sagatavošanā.

152:5.2No pieciem tūkstošiem, kas tika brīnumaini paēdināti un kuri, kad viņu vēderi bija pilni un sirdis tukšas, būtu padarījuši viņu par karali, tikai apmēram pieci simti neatlaidīgi sekoja viņam. Bet, pirms tie saņēma ziņu, ka viņš ir atpakaļ Betsaidā, Jēzus lūdza Andreju sapulcināt divpadsmit apustuļus un viņu biedrus, ieskaitot sievietes, sacīdams: “Es vēlos runāt ar viņiem.” Un, kad visi bija gatavi, Jēzus teica:

152:5.3“Cik ilgi es jūs pacietīšu? Vai jūs visi esat lēni garīgajā sapratnē un nepietiekami dzīvajā ticībā? Visus šos mēnešus esmu jums mācījis valstības patiesības, un tomēr jūsos dominē materiāli motīvi, nevis garīgi apsvērumi. Vai jūs neesat pat lasījuši Rakstos, kur Mozus mudināja neticīgos Izraēla bērnus, sacīdams: ‘Nebīstieties, stāviet mierā un redziet Tā Kunga pestīšanu’? Dziesminieks teica: ‘Liec savu uzticību uz To Kungu.’ ‘Esi pacietīgs, gaidi uz To Kungu un esi drosmīgs. Viņš stiprinās tavu sirdi.’ ‘Met savu nastu uz To Kungu, un viņš tevi uzturēs. Uzticies viņam vienmēr un izkrati savu sirdi viņam, jo Dievs ir tavs patvērums.’ ‘Kas mājo Visaugstākā slepenajā vietā, tas paliks Visvarenā ēnā.’ ‘Labāk ir uzticēties Tam Kungam, nekā paļauties uz cilvēku prinčiem.’

152:5.4“Un vai tagad jūs visi redzat, ka brīnumu darīšana un materiālu brīnumdarbu veikšana neiegūs dvēseles garīgajai valstībai? Mēs paēdinājām pūli, bet tas neveda viņus pie izsalkuma pēc dzīvības maizes, ne arī pie slāpēm pēc garīgā taisnīguma ūdeņiem. Kad viņu izsalkums bija apmierināts, viņi nemeklēja ieeju debesu valstībā, bet drīzāk centās pasludināt Cilvēka Dēlu par karali pēc šīs pasaules karaļu parauga, tikai lai viņi varētu turpināt ēst maizi bez nepieciešamības strādāt tās dēļ. Un viss tas, kurā daudzi no jums vairāk vai mazāk piedalījās, nedara neko, lai atklātu debesu Tēvu vai veicinātu viņa valstību uz zemes. Vai mums nav pietiekami daudz ienaidnieku starp zemes reliģiskajiem vadītājiem, nedarot to, kas varētu atsvešināt arī civilos valdniekus? Es lūdzu, lai Tēvs svaida jūsu acis, lai jūs varētu redzēt, un atver jūsu ausis, lai jūs varētu dzirdēt, lai galu galā jums būtu pilnīga ticība evaņģēlijam, ko esmu jums mācījis.”

152:5.5Tad Jēzus paziņoja, ka viņš vēlas noiet malā uz dažām atpūtas dienām kopā ar saviem apustuļiem, pirms viņi gatavojas doties uz Jeruzalemi uz Pasha svētkiem, un viņš aizliedza jebkuram no mācekļiem vai pūļa viņam sekot. Attiecīgi viņi devās ar laivu uz Genezaretas reģionu divu vai trīs dienu atpūtai un miegam. Jēzus gatavojās lielai krīzei savā dzīvē uz zemes, un tādēļ viņš pavadīja daudz laika saziņā ar Tēvu debesīs.

152:5.6Ziņas par piecu tūkstošu paēdināšanu un mēģinājumu padarīt Jēzu par karali izraisīja plašu ziņkāri un uzjundīja bailes gan reliģiskajos vadītājos, gan civilajos valdniekos visā Galilejā un Jūdejā. Lai gan šis lielais brīnums nedarīja neko, lai veicinātu valstības evaņģēliju materiāli noskaņoto un remdeno ticīgo dvēselēs, tas kalpoja mērķim, lai novestu līdz kulminācijai brīnumu meklēšanas un karaļa kārošanas noslieces Jēzus tuvākajā apustuļu un tuvo mācekļu ģimenē. Šī iespaidīgā epizode pielika punktu agrīnajam mācīšanas, apmācības un dziedināšanas laikmetam, tādējādi sagatavojot ceļu šī pēdējā gada inaugurācijai, sludinot jaunā valstības evaņģēlija augstākās un garīgākās fāzes — dievišķo dēlību, garīgo brīvību un mūžīgo pestīšanu.

152:6.2Kamēr Jēzus un divpadsmit atpūtās Genezaretā, pūļi izklīda, daži dodamies uz savām mājām, citi dodamies augšup uz Jeruzalemi uz Pasha svētkiem. Mazāk nekā viena mēneša laikā entuziastiskie un atklātie Jēzus sekotāji, kuru skaits Galilejā vien pārsniedza piecdesmit tūkstošus, saruka līdz mazāk nekā pieciem simtiem. Jēzus vēlējās dot saviem apustuļiem tādu pieredzi ar populārās atzinības nepastāvību, lai viņi netiktu kārdināti paļauties uz tādām pārejošas reliģiskās histērijas izpausmēm pēc tam, kad viņam vajadzēs atstāt tos vienus valstības darbā, bet viņš bija tikai daļēji veiksmīgs šajos centienos.

152:6.3Otrajā viņu uzturēšanās naktī Genezaretā Meistars atkal stāstīja apustuļiem līdzību par sējēju un piebilda šādus vārdus: “Jūs redzat, mani bērni, apelēšana pie cilvēciskajām jūtām ir pārejoša un pilnīgi liek vilties; ekskluzīva apelēšana pie cilvēka intelekta ir tāpat tukša un neauglīga; tikai apelējot pie gara, kas dzīvo cilvēka prātā, jūs varat cerēt sasniegt ilgstošus panākumus un paveikt tās brīnišķīgās cilvēka rakstura transformācijas, kas pašlaik tiek parādītas bagātīgā patieso gara augļu ražā to visu ikdienas dzīvēs, kuri tādējādi ir atbrīvoti no šaubu tumsas caur gara piedzimšanu ticības gaismā — debesu valstībā.”

152:6.4Jēzus mācīja apelēšanu pie emocijām kā tehniku intelektuālās uzmanības piesaistīšanai un fokusēšanai. Viņš apzīmēja šādi pamodinātu un atdzīvinātu prātu par vārtiem uz dvēseli, kur mājo tā cilvēka garīgā daba, kurai ir jāatpazīst patiesība un jāatsaucas uz evaņģēlija garīgo aicinājumu, lai nodrošinātu patiesas rakstura transformācijas paliekošos rezultātus.

152:6.5Jēzus tādējādi centās sagatavot apustuļus gaidāmajam šokam — krīzei sabiedrības attieksmē pret viņu, kas bija tikai dažu dienu attālumā. Viņš paskaidroja divpadsmitniekam, ka Jeruzalemes reliģiskie valdnieki sazvērēsies ar Herodu Antipu, lai panāktu viņu iznīcināšanu. Divpadsmit sāka pilnīgāk saprast (lai gan ne galīgi), ka Jēzus netaisās sēdēt Dāvida tronī. Viņi pilnīgāk redzēja, ka garīgā patiesība netiks virzīta uz priekšu ar materiāliem brīnumiem. Viņi sāka saprast, ka piecu tūkstošu paēdināšana un populārā kustība padarīt Jēzu par karali bija virsotne cilvēku brīnumu meklēšanas un brīnumdarbu gaidām un Jēzus atzinības augstākais punkts tautā. Viņi neskaidri manīja un blāvi paredzēja tuvojošos garīgās sijāšanas un nežēlīgu likstu laikus. Šie divpadsmit vīri lēnām modās apziņai par sava uzdevuma kā valstības vēstnešu reālo dabu, un viņi sāka apjozties Meistara kalpošanas uz zemes pēdējā gada mēģinājumu un pārbaudījumu ciešanām.

152:6.6Pirms viņi atstāja Genezaretu, Jēzus instruēja viņus attiecībā uz brīnumaino piecu tūkstošu paēdināšanu, stāstot viņiem tieši, kāpēc viņš iesaistījās šajā ārkārtējā radošās jaudas izpausmē, un arī apliecinot viņiem, ka viņš tādējādi nepadevās savai līdzjūtībai pret pūli, kamēr nebija pārliecinājies, ka tas ir “saskaņā ar Tēva gribu.”

152:7.2Jēzus iegāja Jeruzalemē tikai vienu reizi šo Pasha svētku laikā, un tas bija lielajā svētku dienā. Abners atveda daudzus Jeruzalemes ticīgos, lai satiktu Jēzu Betānijā. Šīs uzturēšanās laikā Jeruzalemē divpadsmit uzzināja, cik rūgtas kļūst jūtas pret viņu Meistaru. Viņi devās prom no Jeruzalemes visi ticot, ka tuvojas krīze.

152:7.3Svētdien, 24. aprīlī, Jēzus un apustuļi atstāja Jeruzalemi, lai dotos uz Betsaidu, ejot caur piekrastes pilsētām Jopu, Cēzareju un Ptolemaīdu. No turienes pa sauszemi viņi devās caur Rāmu un Horazinu uz Betsaidu, ierodoties piektdien, 29. aprīlī. Tūlīt pēc ierašanās mājās Jēzus nosūtīja Andreju lūgt sinagogas priekšniekam atļauju runāt nākamajā dienā, kas bija sabats, pēcpusdienas dievkalpojumā. Un Jēzus labi zināja, ka tā būs pēdējā reize, kad viņam jebkad tiks atļauts runāt Kapernaumas sinagogā.