Dokuments 153: KRĪZE KAPERNAUMĀDokuments 153
KRĪZE KAPERNAUMĀ

153:0.1PIEKTDIENAS vakarā, dienā, kad viņi ieradās Betsaidā, un sabata rītā apustuļi pamanīja, ka Jēzus ir nopietni aizņemts ar kādu svarīgu problēmu; viņi apzinājās, ka Meistars pievērš neparasti daudz domu kādam nozīmīgam jautājumam. Viņš neēda brokastis un tikai nedaudz pusdienās. Visu sabata rītu un iepriekšējo vakaru divpadsmitnieks un viņu sabiedrotie pulcējās nelielās grupās ap māju, dārzā un jūras krastā. Pār viņiem visiem gūlās neziņas spriedze un baiļu pilnas gaidas. Kopš Jeruzalemes atstāšanas Jēzus viņiem bija teicis maz.

153:0.2Mēnešiem ilgi viņi nebija redzējuši Meistaru tik iegrimušu domās un nerunīgu. Pat Sīmanis Pēteris bija nomākts, ja ne pavisam nolaidis rokas. Andrejs bija neziņā, ko darīt savu noskumušo biedru labā. Nātāns sacīja, ka viņi atrodas „klusumā pirms vētras”. Toms izteica viedokli, ka „drīz notiks kaut kas ārkārtējs”. Filips ieteica Dāvidam Zebedejam „aizmirst par plāniem pūļa ēdināšanai un izmitināšanai, kamēr mēs neuzzināsim, par ko domā Meistars”. Matejs pielika atjaunotas pūles, lai papildinātu kasi. Jēkabs un Jānis pārrunāja gaidāmo sprediķi sinagogā un daudz spriedelēja par tā iespējamo dabu un vērienu. Sīmanis Zelots pauda pārliecību, kas patiesībā bija cerība, ka „Tēvs debesīs, iespējams, gatavojas iejaukties kādā negaidītā veidā, lai attaisnotu un atbalstītu savu Dēlu”, savukārt Jūda Iskariots uzdrošinājās ļauties domai, ka varbūt Jēzu nomāc nožēla, ka „viņam nebija drosmes un uzdrīkstēšanās ļaut pieciem tūkstošiem pasludināt viņu par jūdu karali”.

153:0.3Tieši no šādas nomāktu un bēdīgu sekotāju grupas vidus Jēzus šajā skaistajā sabata pēcpusdienā devās sludināt savu laikmetu iezīmējošo sprediķi Kapernaumas sinagogā. Vienīgos jautrā sveiciena vai laba vēlējuma vārdus no kāda no viņa tuvākajiem sekotājiem izteica viens no nenojaušajiem Alfeja dvīņiem, kurš, Jēzum atstājot māju ceļā uz sinagogu, jautri viņu sveicināja un sacīja: „Mēs lūdzam, lai Tēvs tev palīdz, un lai mums būtu lielāki pūļi nekā jebkad.”

153:1.2Jēzus saprata, ka viņš saskaras ar tūlītēju atklāta un pasludināta kara pieteikumu no saviem pieaugošajiem ienaidniekiem, un viņš drosmīgi izvēlējās uzņemties ofensīvu. Piecu tūkstošu ēdināšanas laikā viņš bija izaicinājis viņu idejas par materiālo Mesiju; tagad viņš atkal izvēlējās atklāti uzbrukt viņu koncepcijai par jūdu atbrīvotāju. Šī krīze, kas sākās ar piecu tūkstošu ēdināšanu un noslēdzās ar šo sabata pēcpusdienas sprediķi, bija ārējs pagrieziena punkts populārās slavas un atzinības straumē. Turpmāk valstības darbs arvien vairāk bija saistīts ar svarīgāku uzdevumu – iegūt paliekošus garīgos pievērstus cilvēces patiesi reliģiskajai brālībai. Šis sprediķis iezīmē krīzi pārejas posmā no diskusiju, pretrunu un lēmumu perioda uz atklāta kara un galīgas pieņemšanas vai galīgas noraidīšanas periodu.

153:1.3Meistars labi zināja, ka daudzi no viņa sekotājiem lēnām, bet noteikti gatavo savus prātus, lai beidzot viņu noraidītu. Tāpat viņš zināja, ka daudzi viņa mācekļi lēnām, bet noteikti iziet cauri tai prāta apmācībai un dvēseles disciplīnai, kas ļautu viņiem triumfēt pār šaubām un drosmīgi apliecināt savu pilnīgo ticību valstības evaņģēlijam. Jēzus pilnībā saprata, kā cilvēki sagatavo sevi krīzes lēmumiem un pēkšņai drosmīgas izvēles rīcībai, lēni un atkārtoti izvēloties starp regulāriem laba un ļauna situāciju gadījumiem. Viņš pakļāva savus izraudzītos vēstnešus atkārtotiem vilšanās mēģinājumiem un nodrošināja viņiem biežas un pārbaudošas iespējas izvēlēties starp pareizo un nepareizo veidu, kā stāties pretī garīgiem pārbaudījumiem. Viņš zināja, ka var paļauties uz saviem sekotājiem, kad tie sastapsies ar galīgo pārbaudījumu, ka tie pieņems savus vitāli svarīgos lēmumus saskaņā ar iepriekšējām un ierastajām prāta attieksmēm un gara reakcijām.

153:1.4Šī krīze Jēzus Zemes dzīvē sākās ar piecu tūkstošu ēdināšanu un beidzās ar šo sprediķi sinagogā; krīze apustuļu dzīvēs sākās ar šo sprediķi sinagogā un turpinājās veselu gadu, beidzoties tikai ar Meistara tiesāšanu un krustā sišanu.

153:1.5Kad viņi tajā pēcpusdienā sēdēja sinagogā, pirms Jēzus sāka runāt, visu prātos bija tikai viena liela mistērija, tikai viens augstākais jautājums. Gan viņa draugi, gan ienaidnieki prātoja tikai par vienu domu, un tā bija: „Kāpēc viņš pats tik apzināti un efektīvi pagrieza atpakaļ tautas entuziasma straumi?” Un tieši pirms un uzreiz pēc šī sprediķa viņa neapmierināto piekritēju šaubas un vilšanās pārauga neapzinātā opozīcijā un galu galā pārvērtās faktiskā naidā. Tieši pēc šī sprediķa sinagogā Jūda Iskariots pieļāva savu pirmo apzināto domu par aiziešanu. Bet uz laiku viņš efektīvi apspieda visas šādas noslieces.

153:1.6Ikviens atradās neizpratnes stāvoklī. Jēzus bija atstājis viņus mēmus un apjukušus. Viņš nesen bija veicis vislielāko pārdabiskā spēka demonstrāciju, kas raksturoja visu viņa karjeru. Piecu tūkstošu ēdināšana bija viens no viņa Zemes dzīves notikumiem, kas visvairāk uzrunāja jūdu koncepciju par gaidāmo Mesiju. Taču šo ārkārtējo priekšrocību nekavējoties un neizskaidrojami dzēsa viņa tūlītējais un nepārprotamais atteikums kļūt par karali.

153:1.7Piektdienas vakarā un atkal sabata rītā Jeruzalemes līderi ilgi un nopietni strādāja ar Jairu, lai neļautu Jēzum runāt sinagogā, bet tas bija veltīgi. Jaira vienīgā atbilde uz visu šo lūgšanos bija: „Es esmu devis šo atļauju, un es nepārkāpšu savu vārdu.”

153:2.2Un, kad Jēzus bija beidzis šo lasījumu, viņš pievērsās Praviešiem un lasīja no Jeremijas: „„Ja jūs neklausīsiet manu kalpu praviešu vārdiem, kurus es jums esmu sūtījis, tad es padarīšu šo namu līdzīgu Šilo, un es padarīšu šo pilsētu par lāstu visām zemes tautām.” Un priesteri un skolotāji dzirdēja Jeremiju runājam šos vārdus Tā Kunga namā. Un notika, kad Jeremija bija beidzis runāt visu, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis runāt visai tautai, priesteri un skolotāji satvēra viņu, sakot: „Tev mirtin jāmirst.” Un visa tauta drūzmējās ap Jeremiju Tā Kunga namā. Un, kad Jūdas augstmaņi dzirdēja šīs lietas, viņi sēdās tiesāt Jeremiju. Tad priesteri un skolotāji runāja uz augstmaņiem un uz visu tautu, sakot: „Šis vīrs ir nāves vērts, jo viņš ir pravietojis pret mūsu pilsētu, un jūs esat to dzirdējuši paši savām ausīm.” Tad Jeremija runāja uz visiem augstmaņiem un uz visu tautu: „Tas Kungs sūtīja mani pravietot pret šo namu un pret šo pilsētu visus vārdus, kurus jūs esat dzirdējuši. Tāpēc tagad labojiet savus ceļus un reformējiet savus darbus, un paklausiet Tā Kunga, jūsu Dieva, balsij, lai jūs varētu izbēgt no ļaunuma, kas ir pasludināts pret jums. Kas attiecas uz mani, lūk, es esmu jūsu rokās. Dariet ar mani, kā jums šķiet labi un pareizi jūsu acīs. Bet ziniet noteikti, ka, ja jūs mani nonāvēsiet, jūs uzkrausiet nevainīgas asinis sev un šai tautai, jo patiesi Tas Kungs ir sūtījis mani runāt visus šos vārdus jūsu ausīs.”

153:2.3„Tā laika priesteri un skolotāji meklēja nogalināt Jeremiju, bet tiesneši nepiekrita, tomēr viņa brīdinājuma vārdu dēļ viņi nolaida viņu ar virvēm netīrā cietumā, līdz viņš iegrima dubļos līdz padusēm. Tas ir tas, ko šī tauta darīja pravietim Jeremijam, kad viņš paklausīja Tā Kunga pavēlei brīdināt savus brāļus par viņu gaidāmo politisko krišanu. Šodien es vēlos jums jautāt: Ko šīs tautas augstie priesteri un reliģiskie līderi darīs ar vīru, kurš uzdrošinās viņus brīdināt par viņu garīgā soda dienu? Vai jūs arī meklēsiet nonāvēt skolotāju, kurš uzdrošinās pasludināt Tā Kunga vārdu un kurš nebaidās norādīt, kur jūs atsakāties staigāt gaismas ceļu, kas ved uz debesu valstības ieeju?

153:2.4„Ko jūs meklējat kā pierādījumu manai misijai uz zemes? Mēs esam atstājuši jūs netraucētus jūsu ietekmes un varas pozīcijās, kamēr mēs sludinājām prieka vēsti nabagiem un atstumtajiem. Mēs neesam veikuši nekādu naidīgu uzbrukumu tam, ko jūs turat cieņā, bet drīzāk esam pasludinājuši jaunu brīvību cilvēka baiļu pārņemtajai dvēselei. Es nācu pasaulē, lai atklātu savu Tēvu un nodibinātu uz zemes Dieva dēlu garīgo brālību, debesu valstību. Un, neskatoties uz to, ka es jums tik daudzas reizes esmu atgādinājis, ka mana valstība nav no šīs pasaules, tomēr mans Tēvs jums ir dāvājis daudzas materiālu brīnumu izpausmes papildus daudz pierādāmākām garīgām transformācijām un atdzimšanām.

153:2.5„Kādu jaunu zīmi jūs meklējat no manām rokām? Es paziņoju, ka jums jau ir pietiekami daudz pierādījumu, lai jūs spētu pieņemt lēmumu. Patiesi, patiesi es saku daudziem, kas šodien sēž manā priekšā: jūs stāvat nepieciešamības priekšā izvēlēties, kuru ceļu jūs iesiet; un es jums saku, kā Jozua teica jūsu tēvu tēviem: „izvēlieties šodien, kam jūs kalposiet.” Šodien daudzi no jums stāv krustcelēs.

153:2.6„Daži no jums, kad nevarējāt mani atrast pēc pūļa paēdināšanas otrā krastā, noalgojāt Tiberijas zvejas floti, kas pirms nedēļas bija patvērusies netālu vētras laikā, lai dotos man pakaļ, un kāpēc? Ne jau patiesības un taisnīguma dēļ, vai lai jūs labāk zinātu, kā kalpot un palīdzēt saviem līdzcilvēkiem! Nē, bet drīzāk, lai jums būtu vairāk maizes, kuras labā jūs neesat strādājuši. Tas nebija, lai piepildītu jūsu dvēseles ar dzīvības vārdu, bet tikai, lai jūs varētu piepildīt vēderu ar viegli iegūtu maizi. Un ilgi jums ir mācīts, ka Mesija, kad viņš nāks, darīs tos brīnumus, kas padarīs dzīvi patīkamu un vieglu visai izredzētajai tautai. Tad nav dīvaini, ka jūs, kas esat tā mācīti, ilgojaties pēc maizes un zivīm. Bet es jums paziņoju, ka tāda nav Cilvēka Dēla misija. Es esmu nācis pasludināt garīgo brīvību, mācīt mūžīgo patiesību un veicināt dzīvu ticību.

153:2.7„Mani brāļi, necentieties pēc barības, kas bojājas, bet drīzāk meklējiet garīgo barību, kas baro pat līdz mūžīgajai dzīvībai; un šī ir dzīvības maize, ko Dēls dod visiem, kas to ņems un ēdīs, jo Tēvs ir devis Dēlam šo dzīvību bez mēra. Un, kad jūs man jautājāt: „Kas mums jādara, lai veiktu Dieva darbus?” es jums skaidri teicu: „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat tam, ko viņš ir sūtījis.””

153:2.8Un tad Jēzus sacīja, norādot uz mannas trauka attēlu, kas rotāja šīs jaunās sinagogas pārsedzi un kas bija izgrezots ar vīnogu ķekariem: „Jūs esat domājuši, ka jūsu tēvu tēvi tuksnesī ēda mannu – debesu maizi –, bet es jums saku, ka tā bija zemes maize. Lai gan Mozus nedeva jūsu tēviem maizi no debesīm, mans Tēvs tagad stāv gatavs dot jums īsto dzīvības maizi. Debesu maize ir tā, kas nāk no Dieva un dod mūžīgo dzīvību pasaules cilvēkiem. Un, kad jūs man sakāt: Dod mums šo dzīvo maizi, es atbildēšu: Es esmu šī dzīvības maize. Kas nāk pie manis, tam nesalks, savukārt tas, kas man tic, tam nekad neslāps. Jūs esat mani redzējuši, dzīvojuši ar mani un skatījuši manus darbus, tomēr jūs neticat, ka es esmu nācis no Tēva. Bet tiem, kas patiesi tic – nebaidieties. Visi tie, kurus vada Tēvs, nāks pie manis, un to, kas nāk pie manis, es nekādā ziņā neatraidīšu.

153:2.9„Un tagad ļaujiet man jums paziņot, vienreiz un uz visiem laikiem, ka es esmu nācis uz zemi nevis, lai darītu savu gribu, bet Tā gribu, kas mani sūtījis. Un šī ir Tā galīgā griba, kas mani sūtījis, lai no visiem tiem, ko viņš man ir devis, es nepazaudētu nevienu. Un šī ir Tēva griba: Lai ikvienam, kas skata Dēlu un kas viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība. Tikai vakar es jūs baroju ar maizi jūsu ķermeņiem; šodien es piedāvāju jums dzīvības maizi jūsu izsalkušajām dvēselēm. Vai jūs tagad ņemsiet gara maizi, kā jūs toreiz tik labprātīgi ēdāt šīs pasaules maizi?”

153:2.10Kad Jēzus uz brīdi apklusa, lai pārlaistu skatienu draudzei, viens no skolotājiem no Jeruzalemes (Sinedrija loceklis) piecēlās un jautāja: „Vai es pareizi saprotu, ka tu saki, ka tu esi maize, kas nāk no debesīm, un ka manna, ko Mozus deva mūsu tēviem tuksnesī, tāda nebija?” Un Jēzus atbildēja farizejam: „Tu saprati pareizi.” Tad farizejs sacīja: „Bet vai tu neesi Jēzus no Nācaretes, galdnieka Jāzepa dēls? Vai tavs tēvs un māte, kā arī tavi brāļi un māsas, mums daudziem nav labi zināmi? Kā tad tas ir, ka tu parādies šeit Dieva namā un paziņo, ka esi nācis no debesīm?”

153:2.11Šajā laikā sinagogā bija daudz kurnēšanas, un draudēja tāds tracis, ka Jēzus piecēlās un sacīja: „Būsim pacietīgi; patiesība nekad necieš no godīgas pārbaudes. Es esmu viss tas, ko jūs sakāt, bet vēl vairāk. Tēvs un es esam viens; Dēls dara tikai to, ko Tēvs viņam māca, savukārt visus tos, kurus Tēvs dod Dēlam, Dēls pieņems pie sevis. Jūs esat lasījuši, kur rakstīts Praviešos: „Jūs visi būsiet Dieva mācīti,” un ka „Tie, kurus Tēvs māca, dzirdēs arī viņa Dēlu.” Ikviens, kas padodas Tēva iemītošā gara mācībai, galu galā nāks pie manis. Ne ka kāds cilvēks būtu redzējis Tēvu, bet Tēva gars patiešām dzīvo cilvēkā. Un Dēls, kas nācis no debesīm, viņš noteikti ir redzējis Tēvu. Un tiem, kas patiesi tic šim Dēlam, jau ir mūžīgā dzīvība.

153:2.12„Es esmu šī dzīvības maize. Jūsu tēvi ēda mannu tuksnesī un ir miruši. Bet šī maize, kas nāk no Dieva, – ja cilvēks no tās ēd, viņš nekad nemirs garā. Es atkārtoju, es esmu šī dzīvā maize, un ikviena dvēsele, kas sasniedz šīs Dieva un cilvēka apvienotās dabas apzināšanos, dzīvos mūžīgi. Un šī dzīvības maize, ko es dodu visiem, kas saņems, ir mana paša dzīvā un apvienotā daba. Tēvs Dēlā un Dēls viens ar Tēvu – tā ir mana dzīvību dodošā atklāsme pasaulei un mana glābjošā dāvana visām tautām.”

153:2.13Kad Jēzus bija beidzis runāt, sinagogas pārvaldnieks atlaida draudzi, bet viņi negribēja doties prom. Viņi drūzmējās ap Jēzu, lai uzdotu vairāk jautājumu, kamēr citi kurnēja un strīdējās savā starpā. Un šāds stāvoklis turpinājās vairāk nekā trīs stundas. Bija krietni pāri septiņiem, pirms auditorija beidzot izklīda.

153:3.2Viens no viesos esošajiem farizejiem, uzkāpis uz luktura statīva, izkliedza šo jautājumu: „Tu saki mums, ka tu esi dzīvības maize. Kā tu vari dot mums ēst savu miesu vai dzert savas asinis? Kāds labums ir no tavas mācības, ja to nevar izpildīt?” Un Jēzus atbildēja uz šo jautājumu, sakot: „Es jums nemācīju, ka mana miesa ir dzīvības maize, nedz arī, ka manas asinis ir tās ūdens. Bet es teicu, ka mana dzīve miesā ir debesu maizes dāvājums. Fakts par miesā dāvāto Dieva Vārdu un fenomens par Cilvēka Dēlu, kas pakļauts Dieva gribai, veido pieredzes realitāti, kas ir līdzvērtīga dievišķajam uzturam. Jūs nevarat ēst manu miesu, nedz arī jūs varat dzert manas asinis, bet jūs varat kļūt vienoti garā ar mani, tāpat kā es esmu viens garā ar Tēvu. Jūs varat tikt baroti ar mūžīgo Dieva vārdu, kas patiešām ir dzīvības maize un kas ir dāvāts mirstīgās miesas līdzībā; un jūsu dvēsele var tikt dzirdīta ar dievišķo garu, kas patiesi ir dzīvības ūdens. Tēvs ir sūtījis mani pasaulē, lai parādītu, kā viņš vēlas iemājot visos cilvēkos un vadīt tos; un es esmu tā nodzīvojis šo dzīvi miesā, lai iedvesmotu visus cilvēkus tāpat vienmēr censties izzināt un darīt iemītošā debesu Tēva gribu.”

153:3.3Tad viens no Jeruzalemes spiegiem, kurš bija novērojis Jēzu un viņa apustuļus, sacīja: „Mēs ievērojam, ka ne tu, ne tavi apustuļi kārtīgi nemazgājat rokas pirms maizes ēšanas. Tev labi jāzina, ka tāda prakse kā ēšana ar aptraipītām un nemazgātām rokām ir sentēvu likuma pārkāpums. Tāpat jūs kārtīgi nemazgājat savus dzeramos kausus un ēšanas traukus. Kāpēc tas ir tā, ka jūs izrādāt tādu necieņu pret tēvu tradīcijām un mūsu sentēvu likumiem?” Un, kad Jēzus dzirdēja viņu runājam, viņš atbildēja: „Kāpēc tas ir tā, ka jūs pārkāpjat Dieva baušļus savu tradīciju likumu dēļ? Baustis saka: „Goda savu tēvu un savu māti,” un norāda, ka jums jādalās ar viņiem savā īpašumā, ja nepieciešams; bet jūs izdodat tradīcijas likumu, kas ļauj nepaklausīgiem bērniem teikt, ka nauda, ar kuru vecākiem varētu būt palīdzēts, ir „atdota Dievam”. Sentēvu likums tādējādi atbrīvo šādus viltīgus bērnus no viņu atbildības, neskatoties uz to, ka bērni vēlāk izmanto visu šo naudu savām pašu ērtībām. Kāpēc tas ir tā, ka jūs šādā veidā padarāt bausli spēkā neesošu ar savu tradīciju? Labi par jums, liekuļiem, pravietoja Jesaja, sakot: „Šī tauta godā mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu no manis. Velti viņi mani pielūdz, mācot kā savas doktrīnas cilvēku priekšrakstus.”

153:3.4„Jūs varat redzēt, kā tas ir, ka jūs pametat bausli, kamēr cieši turaties pie cilvēku tradīcijas. Jūs esat pilnīgi gatavi noraidīt Dieva vārdu, kamēr uzturat savas pašu tradīcijas. Un daudzos citos veidos jūs uzdrošināties stādīt savas pašu mācības augstāk par bauslību un praviešiem.”

153:3.5Tad Jēzus vērsa savas piezīmes visiem klātesošajiem. Viņš sacīja: „Bet klausieties manī, jūs visi. Ne jau tas, kas ieiet mutē, garīgi aptraipa cilvēku, bet drīzāk tas, kas nāk ārā no mutes un no sirds.” Bet pat apustuļi nespēja pilnībā aptvert viņa vārdu nozīmi, jo Sīmanis Pēteris arī viņam jautāja: „Lai daži no taviem klausītājiem netiktu nevajadzīgi aizvainoti, vai tu paskaidrotu mums šo vārdu nozīmi?” Un tad Jēzus sacīja Pēterim: „Vai arī tu esi kūtrs saprašanā? Vai tu nezini, ka ikviens stāds, ko mans debesu Tēvs nav stādījis, tiks izrauts ar saknēm? Pievērs tagad savu uzmanību tiem, kas vēlas zināt patiesību. Jūs nevarat piespiest cilvēkus mīlēt patiesību. Daudzi no šiem skolotājiem ir akli ceļveži. Un jūs zināt, ka, ja aklais ved aklo, abi iekritīs bedrē. Bet klausieties, kamēr es jums saku patiesību par tām lietām, kas morāli aptraipa un garīgi piesārņo cilvēkus. Es paziņoju, ka ne jau tas, kas ieiet ķermenī caur muti vai iekļūst prātā caur acīm un ausīm, aptraipa cilvēku. Cilvēku aptraipa tikai tas ļaunums, kas var rasties sirdī un kas atrod izpausmi šādu nesvētu personu vārdos un darbos. Vai jūs nezināt, ka tieši no sirds nāk ļaunas domas, ļauni slepkavības, zādzības un laulības pārkāpšanas plāni, kopā ar greizsirdību, lepnību, dusmām, atriebību, zaimiem un viltus liecību? Un tieši šādas lietas aptraipa cilvēkus, un nevis tas, ka viņi ēd maizi ar ceremoniāli netīrām rokām.”

153:3.6Jeruzalemes Sinedrija farizeju pilnvarotie tagad bija gandrīz pārliecināti, ka Jēzus ir jāapcietina uz apsūdzības pamata par zaimošanu vai par jūdu svētā likuma izsmiešanu; tādēļ viņu centieni iesaistīt viņu diskusijā par un iespējamā uzbrukumā kādai no sentēvu tradīcijām vai tā saucamajiem nācijas mutvārdu likumiem. Neatkarīgi no tā, cik trūcīgs varētu būt ūdens, šie tradicionāli paverdzinātie jūdi nekad neizlaistu obligāto ceremoniālo roku mazgāšanu pirms katras ēdienreizes. Viņu pārliecība bija, ka „labāk ir mirt nekā pārkāpt sentēvu baušļus”. Spiegi uzdeva šo jautājumu, jo bija ziņots, ka Jēzus teicis: „Pestīšana ir drīzāk tīras sirds, nevis tīru roku jautājums.” Bet no šādiem uzskatiem, kad tie vienreiz kļūst par daļu no cilvēka reliģijas, ir grūti atbrīvoties. Pat daudzus gadus pēc šīs dienas apustulis Pēteris joprojām atradās baiļu jūgā daudzu šo tradīciju dēļ par tīrām un netīrām lietām, tiekot beidzot atbrīvots, tikai piedzīvojot ārkārtēju un spilgtu sapni. To visu var labāk saprast, ja atceras, ka šie jūdi uzskatīja ēšanu ar nemazgātām rokām tādā pašā gaismā kā sakarus ar netikli, un abi bija vienādi sodāmi ar izslēgšanu no draudzes.

153:3.7Tā Meistars izvēlējās apspriest un atmaskot visas rabīnu noteikumu un regulējumu sistēmas muļķību, ko pārstāvēja mutvārdu likums – sentēvu tradīcijas, kas visas tika uzskatītas par svētākām un jūdiem saistošākām nekā pat Svēto Rakstu mācības. Un Jēzus runāja ar mazāku atturību, jo viņš zināja, ka ir pienākusi stunda, kad viņš vairs neko nevar darīt, lai novērstu atklātu attiecību pārrāvumu ar šiem reliģiskajiem līderiem.

153:4.2Kad ļaudis brīnījās, viens no farizejiem piecēlās un apsūdzēja, ka Jēzus var darīt šīs lietas, jo viņš ir savienībā ar velniem; ka viņš atzinis valodā, ko viņš lietoja, izdzenot šo velnu, ka viņi ir savstarpēji pazīstami; un viņš turpināja apgalvot, ka reliģiskie skolotāji un līderi Jeruzalemē ir nolēmuši, ka Jēzus visus savus tā sauktos brīnumus dara ar Belcebula, velnu prinča, spēku. Farizejs sacīja: „Lai jums nav nekā kopīga ar šo vīru; viņš ir sadarbībā ar Sātanu.”

153:4.3Tad Jēzus sacīja: „Kā Sātans var izdzīt Sātanu? Valstība, kas ir sašķelta pati sevī, nevar pastāvēt; ja nams ir sašķelts pats sevī, tas drīz tiek postīts. Vai pilsēta var izturēt aplenkumu, ja tā nav vienota? Ja Sātans izdzen Sātanu, viņš ir sašķelts pret sevi; kā tad viņa valstība pastāvēs? Bet jums būtu jāzina, ka neviens nevar ieiet stipra vīra namā un izlaupīt viņa mantas, ja vien viņš vispirms nepieveic un nesaista šo stipro vīru. Un tā, ja es ar Belcebula spēku izdzenu velnus, ar ko tos izdzen jūsu dēli? Tāpēc viņi būs jūsu tiesneši. Bet, ja es ar Dieva garu izdzenu velnus, tad Dieva valstība patiesi ir nākusi pār jums. Ja jūs nebūtu aizspriedumu apžilbināti un baiļu un lepnības maldināti, jūs viegli uztvertu, ka tas, kurš ir lielāks par velniem, stāv jūsu vidū. Jūs piespiežat mani paziņot, ka tas, kurš nav ar mani, ir pret mani, savukārt tas, kurš nesakrāj ar mani, izkaisa. Ļaujiet man izteikt svinīgu brīdinājumu jums, kas uzdrošinātos, ar atvērtām acīm un ar iepriekšēju ļaunprātību, apzināti piedēvēt Dieva darbus velnu rīcībai! Patiesi, patiesi es jums saku, visi jūsu grēki tiks piedoti, pat visi jūsu zaimi, bet tas, kurš zaimos pret Dievu ar apdomu un ļaunu nodomu, nekad nesaņems piedošanu. Tā kā šādi neatlaidīgi netaisnības darītāji nekad nemeklēs un nesaņems piedošanu, viņi ir vainīgi pie dievišķās piedošanas mūžīgas noraidīšanas grēka.

153:4.4„Daudzi no jums šodien ir nonākuši krustcelēs; jūs esat nonākuši pie sākuma, lai veiktu neizbēgamo izvēli starp Tēva gribu un pašu izvēlētajiem tumsas ceļiem. Un kā jūs tagad izvēlaties, tādi jūs galu galā būsiet. Jums vai nu jāpadara koks labs un tā augļi labi, vai arī koks kļūs samaitāts un tā augļi samaitāti. Es paziņoju, ka mana Tēva mūžīgajā valstībā koks tiek pazīts pēc tā augļiem. Bet daži no jums, kas esat kā odzes, kā jūs varat, jau izvēlējušies ļaunu, nest labus augļus? Galu galā, no sirds ļaunuma pārpilnības jūsu mutes runā.”

153:4.5Tad piecēlās cits farizejs, kurš sacīja: „Skolotāj, mēs gribētu, lai tu dod mums iepriekš noteiktu zīmi, par kuru mēs vienosimies kā tādu, kas apstiprina tavu autoritāti un tiesības mācīt. Vai tu piekritīsi šādai vienošanās?” Un, kad Jēzus to dzirdēja, viņš sacīja: „Šī neticīgā un zīmes meklējošā paaudze meklē zīmi, bet nekāda zīme jums netiks dota, izņemot to, kas jums jau ir, un to, ko jūs redzēsiet, kad Cilvēka Dēls aizies no jūsu vidus.”

153:4.6Un, kad viņš bija beidzis runāt, viņa apustuļi ielenca viņu un izveda viņu no sinagogas. Klusumā viņi ceļoja mājup ar viņu uz Betsaidu. Viņi visi bija izbrīnīti un nedaudz šausmu pārņemti par pēkšņajām pārmaiņām Meistara mācīšanas taktikā. Viņi bija pilnīgi neieraduši redzēt viņu uzstājamies tik kareivīgā veidā.

153:5.2Un tagad, papildus visām šīm raizēm, kad viņi nonāca mājās, Jēzus atteicās ēst. Stundām ilgi viņš izolēja sevi vienā no augšistabām. Bija gandrīz pusnakts, kad Joabs, evaņģēlistu vadītājs, atgriezās un ziņoja, ka aptuveni viena trešdaļa no viņa sabiedrotajiem ir pametuši lietu. Visu vakaru uzticīgi mācekļi bija nākuši un gājuši, ziņojot, ka jūtu maiņa pret Meistaru Kapernaumā ir vispārēja. Līderi no Jeruzalemes nekavējās barot šo neapmierinātības sajūtu un visos iespējamos veidos centās veicināt kustību prom no Jēzus un viņa mācībām. Šajās grūtajās stundās divpadsmit sievietes bija sanāksmē Pētera mājā. Viņas bija ārkārtīgi satrauktas, bet neviena no viņām neaizgāja.

153:5.3Bija nedaudz pēc pusnakts, kad Jēzus nokāpa no augšistabas un stāvēja starp divpadsmitnieku un viņu sabiedrotajiem, kuru skaits bija apmēram trīsdesmit. Viņš sacīja: „Es saprotu, ka šī valstības sijāšana jūs satrauc, bet tā ir neizbēgama. Tomēr, pēc visas tās apmācības, kas jums bijusi, vai bija kāds labs iemesls, kāpēc jums vajadzētu klupt pie maniem vārdiem? Kāpēc jūs esat baiļu un izbīļa pilni, kad redzat valstību tiekam atbrīvotu no šiem remdenajiem pūļiem un šiem pus-sirds mācekļiem? Kāpēc jūs skumstat, kad aust jauna diena, lai jaunā slavā atmirdzētu debesu valstības garīgās mācības? Ja jums šķiet grūti izturēt šo pārbaudījumu, ko tad jūs darīsiet, kad Cilvēka Dēlam būs jāatgriežas pie Tēva? Kad un kā jūs sagatavosiet sevi laikam, kad es uzkāpšu uz vietu, no kurienes es nācu šajā pasaulē?

153:5.4„Mani mīļotie, jums jāatceras, ka gars ir tas, kas dara dzīvu; miesa un viss, kas uz to attiecas, maz ko dod. Vārdi, kurus es jums esmu runājis, ir gars un dzīvība. Esiet līksmi! Es neesmu jūs pametis. Daudzi tiks aizvainoti ar šo dienu tiešo valodu. Jūs jau esat dzirdējuši, ka daudzi no maniem mācekļiem ir pagriezušies atpakaļ; viņi vairs nestaigā ar mani. No sākuma es zināju, ka šie pus-sirds ticīgie atkritīs ceļā. Vai es neizvēlējos jūs divpadsmit vīrus un nenodalīju jūs kā valstības sūtņus? Un tagad tādā laikā kā šis, vai jūs arī pametīsiet? Lai katrs no jums raugās uz savu pašu ticību, jo viens no jums atrodas nopietnās briesmās.” Un, kad Jēzus bija beidzis runāt, Sīmanis Pēteris sacīja: „Jā, Kungs, mēs esam noskumuši un neizpratnē, bet mēs nekad tevi nepametīsim. Tu esi mācījis mums mūžīgās dzīvības vārdus. Mēs esam ticējuši tev un sekojuši tev visu šo laiku. Mēs negriezīsimies atpakaļ, jo mēs zinām, ka tu esi Dieva sūtīts.” Un, kad Pēteris beidza runāt, viņi visi vienprātīgi pamāja ar galvu, apstiprinot viņa uzticības zvērestu.

153:5.5Tad Jēzus sacīja: „Ejiet pie miera, jo aizņemti laiki ir pār mums; aktīvas dienas ir tieši priekšā.”