Dokuments 151: UZTURĒŠANĀS UN MĀCĪŠANA JŪRAS KRASTĀDokuments 151
UZTURĒŠANĀS UN MĀCĪŠANA JŪRAS KRASTĀ

151:0.1LĪDZ 10. martam visas sludinātāju un mācību grupas bija sapulcējušās Betsaidā. Ceturtdienas vakarā un piektdien daudzi no viņiem devās zvejot, bet sabata dienā viņi apmeklēja sinagogu, lai klausītos kāda veca Damaskas ebreja runu par tēva Ābrahāma godību. Jēzus pavadīja lielāko daļu šīs sabata dienas viens pats kalnos. Tajā sestdienas vakarā Meistars vairāk nekā stundu runāja sapulcētajām grupām par “Nelaimju misiju un vilšanās garīgo vērtību”. Tas bija neaizmirstams notikums, un viņa klausītāji nekad neaizmirsa mācību, ko viņš sniedza.

151:0.2Jēzus vēl nebija pilnībā atguvies no bēdām par neseno noraidījumu Nācaretē; apustuļi manīja savādas skumjas, kas mijās ar viņa parasto dzīvespriecīgo izturēšanos. Jēkabs un Jānis bija kopā ar viņu lielāko daļu laika, bet Pēteris bija vairāk nekā aizņemts ar daudzajiem pienākumiem, kas saistīti ar jauno evaņģēlistu korpusa labklājību un vadīšanu. Šo gaidīšanas laiku pirms došanās uz Pasā svētkiem Jeruzalemē sievietes pavadīja, apmeklējot māju pēc mājas, mācot evaņģēliju un kalpojot slimajiem Kapernaumā un apkārtējās pilsētās un ciemos.

151:1.2“Sējējs izgāja sēt, un gadījās, ka viņam sējot, dažas sēklas krita ceļmalā, lai tiktu samītas zem kājām un debesu putnu apēstas. Citas sēklas krita akmeņainās vietās, kur bija maz zemes, un tās tūlīt uzdīga, jo augsnei nebija dziļuma, bet, tiklīdz uzspīdēja saule, tās nokalta, jo tām nebija saknes, ar ko nodrošināt mitrumu. Citas sēklas krita starp ērkšķiem, un, ērkšķiem augot, tās tika nomāktas, tā ka tās nedeva graudus. Vēl citas sēklas krita labā zemē un, augot, nesa ražu – cita trīsdesmitkārtīgu, cita sešdesmitkārtīgu un cita simtkārtīgu.” Un, kad viņš bija beidzis runāt šo līdzību, viņš sacīja pūlim: “Kam ir ausis, lai dzird, tas lai dzird.”

151:1.3Apustuļi un tie, kas bija kopā ar viņiem, dzirdot Jēzu šādā veidā mācām ļaudis, bija ļoti apmulsuši; un pēc ilgām sarunām savā starpā, tajā vakarā Zebedeja dārzā Matejs sacīja Jēzum: “Meistar, kāda ir nozīme šiem neskaidrajiem izteicieniem, ko tu sniedz pūlim? Kāpēc tu runā līdzībās ar tiem, kas meklē patiesību?” Un Jēzus atbildēja:

151:1.4“Pacietībā esmu jūs mācījis visu šo laiku. Jums ir dots zināt debesu valstības noslēpumus, bet neaptverīgajiem pūļiem un tiem, kas meklē mūsu iznīcību, no šī brīža valstības noslēpumi tiks pasniegti līdzībās. Un to mēs darīsim tāpēc, lai tie, kas patiešām vēlas ieiet valstībā, varētu izprast mācības jēgu un tādējādi atrast pestīšanu, kamēr tie, kas klausās tikai tāpēc, lai mūs notvertu slazdos, būtu vēl vairāk apjukuši, jo viņi redzēs, neredzot, un dzirdēs, nedzirdot. Mani bērni, vai jūs neuztverat gara likumu, kas nosaka, ka tam, kam ir, tiks dots, lai tam būtu pārpilnība; bet no tā, kam nav, tiks atņemts pat tas, kas tam ir. Tāpēc es turpmāk ar ļaudīm runāšu daudz līdzībās, lai mūsu draugi un tie, kas vēlas zināt patiesību, varētu atrast to, ko meklē, kamēr mūsu ienaidnieki un tie, kas nemīl patiesību, varētu dzirdēt bez saprašanas. Daudzi no šiem cilvēkiem neseko patiesības ceļam. Pravietis patiešām aprakstīja visas šādas neaptverīgas dvēseles, kad viņš teica: ‘Jo šīs tautas sirds ir kļuvusi nejūtīga, un viņu ausis ir kūtras dzirdēt, un savas acis viņi ir aizvēruši, lai viņi neieraudzītu patiesību un nesaprastu to savās sirdīs.’”

151:1.5Apustuļi pilnībā neizprata Meistara vārdu nozīmi. Kamēr Andrejs un Toms turpināja runāt ar Jēzu, Pēteris un pārējie apustuļi nošķīrās uz citu dārza daļu, kur viņi iesaistījās nopietnā un ilgstošā diskusijā.

151:2.2Pēc brīža klusuma Pēteris sacīja: “Meistar, mēs esam daudz runājuši par šo līdzību, un šī ir interpretācija, pie kuras esmu palicis: Sējējs ir evaņģēlija sludinātājs; sēkla ir Dieva vārds. Sēkla, kas krita ceļmalā, pārstāv tos, kas nesaprot evaņģēlija mācību. Putni, kas aizķēra sēklu, kas krita uz nocietinātās zemes, pārstāv Sātanu jeb ļauno, kas nozog to, kas ir iesēts šo nezinošo sirdīs. Sēkla, kas krita akmeņainās vietās un tik pēkšņi uzdīga, pārstāv tās virspusējās un nedomājošās personas, kuras, izdzirdot prieka vēsti, saņem vēstījumu ar prieku; bet, tā kā patiesībai nav īstas saknes viņu dziļākajā izpratnē, viņu nodošanās ir īslaicīga bēdu un vajāšanu priekšā. Kad nāk nepatikšanas, šie ticīgie klūp; viņi atkrīt, kad tiek kārdināti. Sēkla, kas krita starp ērkšķiem, pārstāv tos, kas vārdu dzird labprātīgi, bet kuri ļauj pasaules rūpēm un bagātības viltībai nomākt patiesības vārdu, tā ka tas kļūst neauglīgs. Bet sēkla, kas krita labā zemē un uzdīga, lai nestu – cita trīsdesmit, cita sešdesmit un cita simtkārtīgu ražu, pārstāv tos, kuri, izdzirdējuši patiesību, uzņem to ar dažādu atzinības pakāpi – pateicoties viņu atšķirīgajām intelektuālajām dotībām – un tādējādi izpauž šīs dažādās reliģiskās pieredzes pakāpes.”

151:2.3Jēzus, noklausījies Pētera līdzības interpretāciju, jautāja pārējiem apustuļiem, vai arī viņiem nav ierosinājumu, ko piedāvāt. Uz šo uzaicinājumu atsaucās tikai Natāns. Viņš teica: “Meistar, lai gan es atzīstu daudz laba Sīmaņa Pētera līdzības interpretācijā, es viņam pilnībā nepiekrītu. Mana ideja par šo līdzību būtu šāda: Sēkla pārstāv valstības evaņģēliju, savukārt sējējs apzīmē valstības vēstnešus. Sēkla, kas krita ceļmalā uz nocietinātās zemes, pārstāv tos, kas ir dzirdējuši tikai nedaudz no evaņģēlija, kopā ar tiem, kas ir vienaldzīgi pret vēstījumu un kuri ir nocietinājuši savas sirdis. Debesu putni, kas aizķēra sēklu, kas krita ceļmalā, pārstāv cilvēka dzīves paradumus, ļaunuma kārdinājumu un miesas iekāres. Sēkla, kas krita starp akmeņiem, apzīmē tās emocionālās dvēseles, kuras ātri uzņem jaunu mācību un tikpat ātri atsakās no patiesības, saskaroties ar grūtībām un realitāti, dzīvojot saskaņā ar šo patiesību; tām trūkst garīgās uztveres. Sēkla, kas krita starp ērkšķiem, pārstāv tos, kurus piesaista evaņģēlija patiesības; viņi ir noskaņoti sekot tā mācībām, bet viņus kavē dzīves lepnība, greizsirdība, skaudība un cilvēciskās eksistences raizes. Sēkla, kas krita labā augsnē, uzdīgstot, lai nestu – cita trīsdesmit, cita sešdesmit un cita simtkārtīgu ražu, pārstāv vīriešu un sieviešu, kuriem piemīt dažādas gara apgaismības dāvanas, dabisko un atšķirīgo spēju aptvert patiesību un atsaukties tās garīgajām mācībām.”

151:2.4Kad Natāns bija beidzis runāt, apustuļi un viņu biedri iesaistījās nopietnā diskusijā un dedzīgās debatēs, daži aizstāvēja Pētera interpretācijas pareizību, savukārt gandrīz tikpat daudzi centās aizstāvēt Natāna līdzības skaidrojumu. Tikmēr Pēteris un Natāns bija devušies uz māju, kur viņi bija iesaistīti spraigā un apņēmīgā pūliņā viens otru pārliecināt un mainīt otra domas.

151:2.5Meistars ļāva šim apjukumam pārsniegt visintensīvākās izpausmes punktu; tad viņš sasita plaukstas un pasauca viņus pie sevis. Kad viņi visi atkal bija sapulcējušies ap viņu, viņš sacīja: “Pirms es jums stāstu par šo līdzību, vai kādam no jums ir kas sakāms?” Pēc brīža klusuma ierunājās Toms: “Jā, Meistar, es vēlos pateikt dažus vārdus. Es atceros, ka tu reiz mums teici, lai mēs sargāmies tieši no šīs lietas. Tu mūs mācīji, ka, izmantojot ilustrācijas savā sludināšanā, mums vajadzētu lietot patiesus stāstus, nevis pasakas, un ka mums vajadzētu izvēlēties stāstu, kas vislabāk piemērots tās vienas centrālās un vitālās patiesības ilustrēšanai, kuru mēs vēlējāmies mācīt cilvēkiem, un ka, šādi izmantojot stāstu, mums nevajadzētu mēģināt garīgi piemērot visas sīkās detaļas, kas ietvertas stāsta stāstīšanā. Es uzskatu, ka gan Pēteris, gan Natāns kļūdās savos mēģinājumos interpretēt šo līdzību. Es apbrīnoju viņu spēju darīt šīs lietas, bet esmu tikpat pārliecināts, ka visi šādi mēģinājumi panākt, lai dabiska līdzība sniegtu garīgas analoģijas visās tās iezīmēs, var izraisīt tikai apjukumu un nopietnu nepareizu izpratni par šādas līdzības patieso mērķi. To, ka man ir taisnība, pilnībā pierāda fakts, ka, lai gan pirms stundas mēs visi bijām vienisprātis, tagad mēs esam sadalījušies divās atsevišķās grupās, kurām ir atšķirīgi viedokļi par šo līdzību, un kas pie šādiem viedokļiem turas tik dedzīgi, ka tas, manuprāt, traucē mūsu spējai pilnībā aptvert to lielo patiesību, kas tev bija prātā, kad tu prezentēji šo līdzību pūlim un pēc tam lūdzi mums to komentēt.”

151:2.6Vārdi, ko runāja Toms, uz visiem iedarbojās nomierinoši. Viņš lika viņiem atcerēties, ko Jēzus viņiem bija mācījis iepriekšējos gadījumos, un, pirms Jēzus atsāka runāt, piecēlās Andrejs, sacīdams: “Esmu pārliecināts, ka Tomam ir taisnība, un es gribētu, lai viņš mums pasaka, kādu nozīmi viņš piešķir līdzībai par sējēju.” Kad Jēzus bija pamājis Tomam runāt, viņš teica: “Mani brāļi, es nevēlējos paildzināt šo diskusiju, bet, ja jūs tā vēlaties, es teikšu, ka, manuprāt, šī līdzība tika runāta, lai mācītu mums vienu lielu patiesību. Un tā ir tāda, ka mūsu valstības evaņģēlija mācīšanu, lai cik uzticami un efektīvi mēs pildītu savus dievišķos uzdevumus, pavadīs dažādas sekmes; un ka visas šādas atšķirības rezultātos ir tieši saistītas ar apstākļiem, kas piemīt mūsu kalpošanas situācijai, – apstākļiem, kurus mēs maz vai nemaz nespējam kontrolēt.”

151:2.7Kad Toms bija beidzis runāt, vairākums viņa sludinātāju biedru bija gandrīz gatavi viņam piekrist, pat Pēteris un Natāns bija ceļā, lai runātu ar viņu, kad Jēzus piecēlās un sacīja: “Labi darīts, Tom; tu esi uztvēris līdzību patieso nozīmi; bet gan Pēteris, gan Natāns ir darījuši jums visiem tikpat daudz laba ar to, ka viņi ir tik pilnīgi parādījuši briesmas, kas draud, uzņemoties veidot alegoriju no manām līdzībām. Savās sirdīs jūs bieži varat lietderīgi nodoties šādiem spekulatīvās iztēles lidojumiem, bet jūs kļūdāties, kad cenšaties piedāvāt šādus secinājumus kā daļu no savas publiskās mācīšanas.”

151:2.8Tagad, kad spriedze bija mazinājusies, Pēteris un Natāns apsveica viens otru ar savām interpretācijām, un, izņemot Alfeja dvīņus, katrs no apustuļiem uzdrošinājās sniegt līdzības par sējēju interpretāciju, pirms viņi devās pie miera. Pat Jūda Iskariots piedāvāja ļoti ticamu interpretāciju. Divpadsmitnieks bieži savā starpā mēģināja izprast Meistara līdzības tāpat kā alegoriju, bet nekad vairs viņi šādas spekulācijas neuztvēra nopietni. Šī bija ļoti noderīga sesija apustuļiem un viņu biedriem, jo īpaši tāpēc, ka no šī laika Jēzus arvien vairāk izmantoja līdzības saistībā ar savu publisko mācīšanu.

151:3.2Līdzību turpmāko apspriešanu un tālākos norādījumus par to interpretāciju var apkopot un izteikt mūsdienu frazeoloģijā šādi:

151:3.31. Jēzus ieteica neizmantot ne pasakas, ne alegorijas evaņģēlija patiesību mācīšanā. Viņš ieteica brīvi izmantot līdzības, īpaši dabas līdzības. Viņš uzsvēra vērtību, ko sniedz analoģijas izmantošana starp dabisko un garīgo pasauli kā līdzekli patiesības mācīšanai. Viņš bieži atsaucās uz dabisko kā “garīgo realitāšu nereālo un gaistošo ēnu”.

151:3.42. Jēzus izstāstīja trīs vai četras līdzības no ebreju svētajiem rakstiem, pievēršot uzmanību tam, ka šī mācīšanas metode nebija pilnīgi jauna. Tomēr tā kļuva gandrīz par jaunu mācīšanas metodi, kādu viņš to izmantoja no šī laika uz priekšu.

151:3.53. Mācot apustuļiem līdzību vērtību, Jēzus vērsa uzmanību uz šādiem punktiem:

151:3.6Līdzība nodrošina vienlaicīgu vēršanos pie ļoti atšķirīgiem prāta un gara līmeņiem. Līdzība rosina iztēli, izaicina izšķirtspēju un provocē kritisko domāšanu; tā veicina līdzjūtību, neizraisot antagonismu.

151:3.7Līdzība virzās no zināmām lietām uz nezināmā izprašanu. Līdzība izmanto materiālo un dabisko kā līdzekli garīgā un supermateriālā ieviešanai.

151:3.8Līdzības veicina objektīvu morālu lēmumu pieņemšanu. Līdzība izvairās no daudziem aizspriedumiem un eleganti ievada prātā jaunu patiesību, un dara to visu, izraisot minimālu personīgā aizvainojuma pašaizsardzību.

151:3.9Lai noraidītu līdzības analoģijā ietverto patiesību, ir nepieciešama apzināta intelektuāla darbība, kas ir tiešā pretrunā ar cilvēka godīgo spriedumu un taisnīgo lēmumu. Līdzība veicina domas uzspiešanu caur dzirdi.

151:3.10Līdzības formas izmantošana mācīšanā ļauj skolotājam pasniegt jaunas un pat pārsteidzošas patiesības, vienlaikus lielā mērā izvairoties no visām pretrunām un ārējām sadursmēm ar tradīcijām un iedibināto autoritāti.

151:3.11Līdzībai ir arī tā priekšrocība, ka tā stimulē iemācītās patiesības atmiņu, kad vēlāk tiek sastaptas tās pašas pazīstamās ainas.

151:3.12Šādā veidā Jēzus centās iepazīstināt savus sekotājus ar daudziem iemesliem, kas bija pamatā viņa praksei arvien biežāk izmantot līdzības savā publiskajā mācīšanā.

151:3.13Tuvojoties vakara nodarbības beigām, Jēzus sniedza savu pirmo komentāru par līdzību par sējēju. Viņš teica, ka līdzība attiecas uz divām lietām: Pirmkārt, tas bija pārskats par viņa paša kalpošanu līdz tam laikam un prognoze par to, kas viņu sagaida atlikušajā dzīves daļā uz zemes. Un, otrkārt, tas bija arī mājiens par to, ko apustuļi un citi valstības vēstneši varētu sagaidīt savā kalpošanā no paaudzes paaudzē, laikam ejot.

151:3.14Jēzus arī ķērās pie līdzību izmantošanas kā vislabākā iespējamā atspēkojuma Jeruzalemes reliģisko līderu apzinātajiem centieniem mācīt, ka viss viņa darbs tiek darīts ar dēmonu un velnu prinča palīdzību. Aicinājums dabai bija pretrunā šādai mācībai, jo tā laika cilvēki uzskatīja visas dabas parādības par garīgu būtņu un pārdabisku spēku tiešas darbības produktu. Viņš izšķīrās par šo mācīšanas metodi arī tāpēc, ka tā ļāva viņam pasludināt vitālas patiesības tiem, kas vēlējās zināt labāku ceļu, vienlaikus dodot viņa ienaidniekiem mazāk iespēju atrast iemeslu aizvainojumam un apsūdzībām pret viņu.

151:3.15Pirms viņš atlaida grupu uz naktsmieru, Jēzus sacīja: “Tagad es jums pastāstīšu pēdējo daļu no līdzības par sējēju. Es jūs pārbaudīšu, lai zinātu, kā jūs to uztversiet: Debesu valstība ir arī kā vīrs, kurš izmeta labu sēklu zemē; un, kamēr viņš naktī gulēja un dienā darīja savus darbus, sēkla uzdīga un auga, un, lai gan viņš nezināja, kā tas notika, augs nesa augļus. Vispirms bija stiebrs, tad vārpa, tad pilni graudi vārpā. Un tad, kad graudi bija nobrieduši, viņš lika lietā sirpi, un pļauja bija pabeigta. Kam ir ausis dzirdēt, tas lai dzird.”

151:3.16Daudzas reizes apustuļi pārdomāja šo teicienu, bet Meistars nekad vairs nepieminēja šo papildinājumu līdzībai par sējēju.

151:4.2Pēc tam, kad ļaudis bija uzdevuši dažus jautājumus, Jēzus stāstīja citu līdzību: “Debesu valstība ir kā sinepes sēkliņa, ko vīrs iesēja savā tīrumā. Sinepes sēkliņa ir vismazākā no sēklām, bet, kad tā ir pilnībā izaugusi, tā kļūst par lielāko no visiem augiem un ir kā koks, tā ka debesu putni var nākt un atpūsties tās zaros.”

151:4.3“Debesu valstība ir arī kā raugs, ko sieviete paņēma un paslēpa trijos mēros miltu, un tādā veidā notika, ka visi milti tika sarudzēti.”

151:4.4“Debesu valstība ir arī kā tīrumā apslēpta manta, ko kāds vīrs atrada. Savā priekā viņš gāja un pārdeva visu, kas viņam bija, lai iegūtu naudu tīruma pirkšanai.”

151:4.5“Debesu valstība ir arī kā tirgotājs, kas meklē labas pērles; un, atradis vienu ļoti vērtīgu pērli, viņš aizgāja un pārdeva visu, kas tam piederēja, lai varētu nopirkt šo neparasto pērli.”

151:4.6“Atkal, debesu valstība ir kā vads, kas tika izmests jūrā, un tas savāca visdažādākās zivis. Kad tīkls bija pilns, zvejnieki to izvilka krastā, kur viņi apsēdās un sašķiroja zivis, labās savācot traukos, bet sliktās izmetot ārā.”

151:4.7Daudzas citas līdzības Jēzus runāja pūļiem. Patiesībā, no šī laika uz priekšu viņš reti mācīja masas, izņemot ar šo līdzekli. Pēc tam, kad viņš bija runājis publiskai auditorijai līdzībās, vakara nodarbību laikā viņš pilnīgāk un skaidrāk izklāstīja savas mācības apustuļiem un evaņģēlistiem.

151:5.2Ceļā pāri ezeram viņi sastapās ar vienu no tām spēcīgajām un pēkšņajām vētrām, kas ir raksturīgas Galilejas jūrai, īpaši šajā gadalaikā. Šī ūdenstilpe atrodas gandrīz septiņsimt pēdu zem jūras līmeņa, un to ieskauj augsti krasti, īpaši rietumos. Ir stāvas aizas, kas ved no ezera uz kalniem, un, tā kā dienas laikā sasilušais gaiss paceļas kabatā virs ezera, pēc saulrieta pastāv tendence, ka atdziestošais gaiss no aizām brāžas lejup uz ezeru. Šīs vētras uzbrūk ātri un dažreiz pāriet tikpat pēkšņi.

151:5.3Tieši šāda vakara vētra uztvēra laivu, kas šajā svētdienas vakarā veda Jēzu uz otru krastu. Trīs citas laivas, kurās bija daži no jaunākajiem evaņģēlistiem, sekoja aizmugurē. Šī vētra bija barga, neskatoties uz to, ka tā aprobežojās ar šo ezera reģionu, jo rietumu krastā nebija nekādu vētras pazīmju. Vējš bija tik stiprs, ka viļņi sāka gāzties pār laivu. Stiprais vējš bija norāvis buru, pirms apustuļi paspēja to savākt, un tagad viņi bija pilnībā atkarīgi no saviem airiem, smagi airējoties uz krastu, kas atradās nedaudz vairāk kā pusotras jūdzes attālumā.

151:5.4Tikmēr Jēzus gulēja laivas pakaļgalā zem nelielas nojumes. Meistars bija noguris, kad viņi atstāja Betsaidu, un tieši, lai nodrošinātu atpūtu, viņš bija licis viņiem vest viņu pāri uz otru pusi. Šie bijušie zvejnieki bija spēcīgi un pieredzējuši airētāji, taču šī bija viena no ļaunākajām vētrām, ar kādu viņi jebkad bija saskārušies. Lai gan vējš un viļņi mētāja viņu laivu, it kā tas būtu rotaļu kuģītis, Jēzus netraucēti gulēja. Pēteris atradās pie labās puses aira netālu no pakaļgala. Kad laiva sāka pildīties ar ūdeni, viņš nometa airi un, piesteidzies pie Jēzus, spēcīgi viņu purināja, lai pamodinātu, un, kad viņš bija pamodies, Pēteris teica: “Meistar, vai tu nezini, ka mēs esam spēcīgā vētrā? Ja tu mūs neizglābsi, mēs visi iesim bojā.”

151:5.5Iznācis lietū, Jēzus vispirms paskatījās uz Pēteri un tad, ielūkojies tumsā uz cīnāmies airētājiem, viņš pievērsa skatienu atpakaļ Sīmanim Pēterim, kurš savā satraukumā vēl nebija atgriezies pie sava aira, un sacīja: “Kāpēc jūs visi esat tik baiļu pilni? Kur ir jūsu ticība? Miers, esiet klusi.” Jēzus tikko bija izteicis šo rājienu Pēterim un pārējiem apustuļiem, viņš tikko bija licis Pēterim meklēt mieru, ar ko nomierināt savu satraukto dvēseli, kad iztraucētā atmosfēra, atguvusi līdzsvaru, norima lielā mierā. Dusmīgie viļņi gandrīz nekavējoties noplaka, kamēr tumšie mākoņi, izlīstot īsā lietusgāzē, izgaisa, un debesu zvaigznes spīdēja virs galvas. Tas viss bija tikai sakritība, ciktāl mēs varam spriest; bet apustuļi, īpaši Sīmanis Pēteris, nekad nepārstāja uzskatīt šo epizodi par dabas brīnumu. Tā laika cilvēkiem bija īpaši viegli ticēt dabas brīnumiem, jo viņi stingri ticēja, ka visa daba ir parādība, kas atrodas tiešā gara spēku un pārdabisku būtņu kontrolē.

151:5.6Jēzus skaidri paskaidroja divpadsmitniekam, ka viņš bija runājis uz viņu satrauktajiem gariem un vērsies pie viņu baiļu mētātajiem prātiem, ka viņš nebija pavēlējis elementiem paklausīt viņa vārdam, bet tam nebija jēgas. Meistara sekotāji vienmēr neatlaidīgi piešķīra savu interpretāciju visiem šādiem sakritīgiem notikumiem. No šīs dienas viņi uzstāja, ka Meistaram ir absolūta vara pār dabas elementiem. Pēteris nekad nepiekusa stāstīt, kā “pat vēji un viļņi viņam paklausa”.

151:5.7Bija vēls vakars, kad Jēzus un viņa biedri sasniedza krastu, un, tā kā bija rāma un skaista nakts, viņi visi atpūtās laivās, neizkāpjot krastā līdz pat neilgam laikam pēc saullēkta nākamajā rītā. Kad viņi bija sapulcējušies kopā, apmēram četrdesmit cilvēku, Jēzus sacīja: “Dosimies augšā tur, kalnos, un uzkavēsimies dažas dienas, kamēr pārdomāsim Tēva valstības problēmas.”

151:6.2Visa šī nogāze bija klāta ar alām, kas bija izcirstas klintī. Daudzas no šīm nišām bija senas kapenes. Apmēram nogāzes vidū nelielā, salīdzinoši līdzenā vietā atradās mazā Heresas ciema kapsēta. Kad Jēzus un viņa biedri gāja garām šai apbedījumu vietai, pie viņiem piesteidzās kāds ārprātīgais, kurš dzīvoja šajās nogāzes alās. Šis prātā jukušais vīrs bija labi pazīstams šajā apkaimē, jo kādreiz bija sasiets ar važām un ķēdēm un ieslodzīts vienā no grotām. Jau sen viņš bija sarāvis savas važas un tagad klīda pēc sirds patikas starp kapiem un pamestām kapenēm.

151:6.3Šis vīrs, kura vārds bija Amoss, slimoja ar periodisku vājprāta formu. Bija ievērojami periodi, kad viņš atrada kādu apģērbu un diezgan labi uzvedās savu līdzcilvēku vidū. Kādā no šiem skaidrajiem brīžiem viņš bija devies uz Betsaidu, kur dzirdēja Jēzus un apustuļu sludināšanu, un tajā laikā bija kļuvis par valstības evaņģēlija puslīdz ticīgo. Taču drīz vien parādījās viņa bēdu vētrainā fāze, un viņš bēga uz kapiem, kur vaidēja, skaļi kliedza un uzvedās tā, ka iedvesa šausmas visiem, kam gadījās viņu satikt.

151:6.4Kad Amoss atpazina Jēzu, viņš nokrita pie viņa kājām un iesaucās: “Es tevi pazīstu, Jēzu, bet mani ir apsēduši daudzi velni, un es lūdzu, lai tu mani nemocītu.” Šis vīrs patiesi ticēja, ka viņa periodiskās garīgās ciešanas ir saistītas ar to, ka šādos brīžos viņā iegāja ļauni vai nešķīsti gari un dominēja pār viņa prātu un ķermeni. Viņa problēmas bija galvenokārt emocionālas – viņa smadzenes nebija smagi slimas.

151:6.5Jēzus, skatīdamies uz vīru, kas tupēja kā dzīvnieks pie viņa kājām, noliecās un, paņēmis viņu aiz rokas, piecēla kājās un sacīja viņam: “Amos, tevi nav apsēdis velns; tu jau esi dzirdējis labo vēsti, ka tu esi Dieva dēls. Es tev pavēlu iznākt no šī stāvokļa.” Un, kad Amoss dzirdēja Jēzu runājam šos vārdus, viņa intelektā notika tāda pārvērtība, ka viņam nekavējoties tika atgriezts veselais saprāts un normāla kontrole pār savām emocijām. Līdz tam laikam no tuvējā ciema bija sapulcējies ievērojams pūlis, un šie cilvēki, papildināti ar cūku ganiem no augstienes virs viņiem, bija pārsteigti, redzot ārprātīgo sēžam kopā ar Jēzu un viņa sekotājiem, pie pilna prāta un brīvi sarunājoties ar viņiem.

151:6.6Kad cūku gani metās uz ciemu, lai izplatītu ziņas par ārprātīgā savaldīšanu, suņi uzbruka nelielam un nepieskatītam ganāmpulkam, kurā bija apmēram trīsdesmit cūku, un iedzina lielāko daļu no tām pār krauju jūrā. Un tieši šis nejaušais notikums saistībā ar Jēzus klātbūtni un domājamo brīnumaino ārprātīgā izdziedināšanu radīja leģendu, ka Jēzus izdziedināja Amosu, izdzenot no viņa leģionu velnu, un ka šie velni iegāja cūku ganāmpulkā, liekot tām tūlīt pat neprātīgi mesties savā iznīcībā lejā jūrā. Pirms diena bija beigusies, cūku gani izsludināja šo epizodi visā apkārtnē, un viss ciems tai noticēja. Amoss pavisam noteikti ticēja šim stāstam; viņš redzēja cūkas gāžamies pār kalna malu neilgi pēc tam, kad viņa satrauktais prāts bija nomierinājies, un viņš vienmēr ticēja, ka tās paņēma līdzi tieši tos ļaunos garus, kas viņu tik ilgi bija mocījuši un vajājuši. Un tam bija liela nozīme viņa izveseļošanās noturībā. Tikpat patiesi ir tas, ka visi Jēzus apustuļi (izņemot Tomu) ticēja, ka cūku epizode bija tieši saistīta ar Amosa izdziedināšanu.

151:6.7Jēzus neguva atpūtu, ko meklēja. Lielāko daļu tās dienas viņu ielenca tie, kas atnāca, atsaucoties uz ziņu, ka Amoss ir izdziedināts, un kurus piesaistīja stāsts, ka dēmoni ir izgājuši no ārprātīgā cūku ganāmpulkā. Un tā, pēc tikai vienas atpūtas nakts, agri otrdienas rītā Jēzu un viņa draugus pamodināja šo cūku audzētāju pagānu delegācija, kas bija atnākusi, lai mudinātu viņu doties prom no viņu vidus. Viņu runasvīrs sacīja Pēterim un Andrejam: “Galilejas zvejnieki, ejiet prom no mums un ņemiet savu pravieti sev līdzi. Mēs zinām, ka viņš ir svēts vīrs, bet mūsu zemes dievi viņu nepazīst, un mēs riskējam zaudēt daudz cūku. Bailes no jums ir nolaidušās pār mums, tāpēc mēs lūdzam jūs doties prom.” Un, kad Jēzus viņus dzirdēja, viņš sacīja Andrejam: “Atgriezīsimies savā vietā.”

151:6.8Kad viņi grasījās doties prom, Amoss lūdzās Jēzu ļaut viņam doties atpakaļ kopā ar viņiem, bet Meistars nepiekrita. Jēzus sacīja Amosam: “Neaizmirsti, ka tu esi Dieva dēls. Atgriezies pie saviem ļaudīm un parādi viņiem, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis.” Un Amoss staigāja apkārt, sludinādams, ka Jēzus ir izdzinis leģionu velnu no viņa satrauktās dvēseles un ka šie ļaunie gari iegājuši cūku ganāmpulkā, dzenot tās ātrā iznīcībā. Un viņš neapstājās, līdz bija izstaigājis visas Dekapoles pilsētas, pasludinot, kādas lielas lietas Jēzus viņam bija darījis.