150:0.1SVĒTDIENAS vakarā, m. ē. 29. gada 16. janvārī, Abners kopā ar Jāņa apustuļiem sasniedza Betsaidu un nākamajā dienā devās uz kopīgu apspriedi ar Andreju un Jēzus apustuļiem. Abners un viņa līdzgaitnieki bija iekārtojuši savu galveno mītni Hebronā un bija pieraduši periodiski ierasties Betsaidā uz šīm apspriedēm.
150:0.2Starp daudzajiem jautājumiem, kas tika izskatīti šajā kopīgajā konferencē, bija prakse svaidīt slimos ar noteikta veida eļļu saistībā ar aizlūgumiem par izdziedināšanu. Jēzus atkal atteicās piedalīties viņu diskusijās vai izteikties par viņu secinājumiem. Jāņa apustuļi savā kalpošanā slimajiem un cietējiem vienmēr bija izmantojuši svaidāmo eļļu, un viņi centās to ieviest kā vienotu praksi abām grupām, taču Jēzus apustuļi atteicās saistīt sevi ar šādu noteikumu.
150:0.3Otrdien, 18. janvārī, divdesmit četriem apustuļiem Cebedeja namā Betsaidā pievienojās pārbaudītie evanģēlisti, skaitā ap septiņdesmit pieciem, lai sagatavotos izsūtīšanai trešajā sludināšanas ceļojumā pa Galileju. Šī trešā misija turpinājās septiņas nedēļas.
150:0.4Evanģēlisti tika izsūtīti grupās pa pieci, kamēr Jēzus un divpadsmitnieks lielāko daļu laika ceļoja kopā, apustuļiem dodoties pa diviem kristīt ticīgos, kad radās tāda nepieciešamība. Gandrīz trīs nedēļas Abners un viņa līdzgaitnieki arī strādāja kopā ar evanģēlistu grupām, dodot tām padomus un kristot ticīgos. Viņi apmeklēja Magdalu, Tiberiju, Nacareti un visas galvenās pilsētas un ciematus centrālajā un dienvidu Galilejā, visas iepriekš apmeklētās vietas un daudzas citas. Šis bija viņu pēdējais vēstījums Galilejai, izņemot tās ziemeļu daļas.
150.1SIEVIEŠU EVANĢĒLISKAIS KORPUSS
150:1.1No visām drosmīgajām lietām, ko Jēzus darīja saistībā ar savu zemes dzīvi, vispārsteidzošākais bija viņa pēkšņais paziņojums 16. janvāra vakarā: “Rīt mēs nošķirsim desmit sievietes valstības kalpošanas darbam.” Sākoties divu nedēļu periodam, kura laikā apustuļiem un evanģēlistiem bija jābūt prombūtnē no Betsaidas atvaļinājumā, Jēzus lūdza Dāvidu atsaukt savus vecākus atpakaļ uz mājām un izsūtīt vēstnešus, lai tie ataicinātu uz Betsaidu desmit dievbijīgas sievietes, kuras bija kalpojušas iepriekšējās nometnes administrācijā un telšu lazaretē. Šīs sievietes visas bija klausījušās jauno evanģēlistu apmācību, taču ne viņām pašām, ne viņu skolotājiem nekad nebija ienācis prātā, ka Jēzus uzdrošinātos pilnvarot sievietes mācīt valstības evaņģēliju un kalpot slimajiem. Šīs desmit Jēzus izraudzītās un pilnvarotās sievietes bija: Suzanna, Nacaretes sinagogas bijušā hazana meita; Joanna, Hēroda Antipas pārvaldnieka Huzas sieva; Elizabete, bagāta Tiberijas un Sepforas ebreja meita; Marta, Andreja un Pētera vecākā māsa; Rahēle, Jūdas, Skolotāja miesīgā brāļa, svaine; Nasanta, sīriešu ārsta Elmana meita; Milha, apustuļa Toma māsīca; Rute, Mateja Levija vecākā meita; Celta, romiešu centuriona meita; un Agamana, atraitne no Damaskas. Vēlāk Jēzus šai grupai pievienoja vēl divas sievietes — Mariju Magdalēnu un Rebeku, Jāzepa no Arimatijas meitu.
150:1.2Jēzus pilnvaroja šīs sievietes izveidot savu organizāciju un uzdeva Jūdam piešķirt līdzekļus viņu aprīkojumam un nastu nesējiem dzīvniekiem. Desmitnieks ievēlēja Suzannu par savu vadītāju un Joannu par mantzini. No šī brīža viņas pašas nodrošināja savus līdzekļus; nekad vairs tās nevērsās pie Jūdas pēc atbalsta.
150:1.3Tajā laikā, kad sievietēm nebija pat atļauts atrasties sinagogas galvenajā zālē (tām bija jāuzturas sieviešu galerijā), bija ārkārtīgi pārsteidzoši redzēt viņas tiekam atzītas par pilnvarotām jaunā valstības evaņģēlija skolotājām. Uzdevums, ko Jēzus deva šīm desmit sievietēm, nošķirot viņas evaņģēlija mācīšanai un kalpošanai, bija emancipācijas proklamācija, kas atbrīvoja visas sievietes un uz visiem laikiem; vīrietim vairs nebija jāuzlūko sieviete kā garīgi zemāka būtne. Tas bija pamatīgs šoks pat divpadsmit apustuļiem. Neskatoties uz to, ka viņi daudzas reizes bija dzirdējuši Skolotāju sakām, ka “debesu valstībā nav ne bagāta, ne nabaga, ne brīva, ne verga, ne vīrieša, ne sievietes, visi ir vienlīdzīgi Dieva dēli un meitas”, viņi bija burtiski satriekti, kad viņš ierosināja formāli pilnvarot šīs desmit sievietes par reliģijas skolotājām un pat atļaut tām ceļot kopā ar viņiem. Visa valsts bija satraukta par šo rīcību, Jēzus ienaidnieki no šī gājiena guva lielu labumu, bet visur labās vēsts ticīgās sievietes nelokāmi stāvēja aiz savām izraudzītajām māsām un pauda nepārprotamu atbalstu šai novēlotajai sievietes vietas atzīšanai reliģiskajā darbā. Un šo sieviešu atbrīvošanu, dodot tām pienācīgu atzinību, apustuļi praktizēja tūlīt pēc Skolotāja aiziešanas, lai gan nākamajās paaudzēs viņi atgriezās pie senajām paražām. Kristīgās baznīcas pirmsākumos sievietes skolotājas un kalpotājas sauca par diakonesēm un tām tika piešķirta vispārēja atzinība. Taču Pāvils, neskatoties uz to, ka teorētiski to visu atzina, nekad to pa īstam neiekļāva savā attieksmē un personīgi viņam bija grūti to īstenot praksē.
150.2PIESTĀTNE MAGDALĀ
150:2.1Apustuļu grupai ceļojot no Betsaidas, sievietes ceļoja aizmugurē. Konferenču laikā tās vienmēr sēdēja grupā priekšā un pa labi no runātāja. Arvien vairāk sieviešu bija kļuvušas par valstības evaņģēlija ticīgajām, un tas bija radījis daudz grūtību un nebeidzamu mulsumu, kad tās vēlējās personīgi sarunāties ar Jēzu vai kādu no apustuļiem. Tagad tas viss bija mainījies. Kad kāda no ticīgajām sievietēm vēlējās redzēt Skolotāju vai apspriesties ar apustuļiem, tās gāja pie Suzannas un kopā ar vienu no divpadsmit sievietēm evanģēlistēm tās nekavējoties devās pie Skolotāja vai kāda no viņa apustuļiem.
150:2.2Tieši Magdalā sievietes pirmo reizi demonstrēja savu lietderību un attaisnoja savas izvēles gudrību. Andrejs saviem līdzgaitniekiem bija noteicis diezgan stingrus noteikumus attiecībā uz personīgo darbu ar sievietēm, īpaši ar tām, kurām bija apšaubāma reputācija. Kad grupa iegāja Magdalā, šīs desmit sievietes evanģēlistes varēja brīvi ieiet netiklības namos un sludināt prieka vēsti tieši visām to iemītniecēm. Un, apmeklējot slimos, šīs sievietes savā kalpošanā varēja piekļūt ļoti tuvu savām cietošajām māsām. Šo desmit sieviešu (vēlāk pazīstamas kā divpadsmit sievietes) kalpošanas rezultātā šajā vietā valstībai tika iegūta Marija Magdalēna. Nelaimju virknes un cienījamās sabiedrības attieksmes dēļ pret sievietēm, kuras pieļauj šādas sprieduma kļūdas, šī sieviete bija nonākusi vienā no Magdalas kaunpilnajām vietām. Tās bija Marta un Rahēle, kuras skaidri apliecināja Marijai, ka valstības durvis ir atvērtas pat tādām kā viņa. Marija noticēja labajai vēstij, un nākamajā dienā Pēteris viņu nokristīja.
150:2.3Marija Magdalēna kļuva par visefektīvāko evaņģēlija skolotāju šajā divpadsmit sieviešu evanģēlistu grupā. Viņa tika nošķirta šādai kalpošanai kopā ar Rebeku Jotapatā apmēram četras nedēļas pēc viņas pievēršanās. Marija un Rebeka kopā ar pārējām no šīs grupas turpināja darboties visu atlikušo Jēzus dzīves laiku uz zemes, uzticami un efektīvi strādājot savu apspiesto māsu apgaismošanai un pacelšanai; un, kad tika izspēlēta pēdējā un traģiskā epizode Jēzus dzīves drāmā, neskatoties uz to, ka visi apustuļi, izņemot vienu, aizbēga, šīs sievietes visas bija klāt, un neviena viņu nenoliedza un nenodeva.
150.3SABATS TIBERIJĀ
150:3.1Sabata dievkalpojumus apustuļu grupā Andrejs pēc Jēzus norādījumiem bija nodevis sieviešu rokās. Tas, protams, nozīmēja, ka tos nevarēja noturēt jaunajā sinagogā. Sievietes izvēlējās Joannu, lai tā vadītu šo pasākumu, un sapulce notika Hēroda jaunās pils banketu zālē, jo Hērods tobrīd uzturējās Jūlijā, Perejā. Joanna lasīja no Rakstiem par sievietes darbu Izraēla reliģiskajā dzīvē, atsaucoties uz Mirjamu, Deboru, Esteri un citām.
150:3.2Vēlu tajā vakarā Jēzus apvienotajai grupai teica neaizmirstamu runu par “Maģiju un māņticību”. Tajās dienās spožas un it kā jaunas zvaigznes parādīšanās tika uzskatīta par zīmi, kas norāda, ka uz zemes ir piedzimis dižs vīrs. Tā kā šāda zvaigzne nesen bija novērota, Andrejs jautāja Jēzum, vai šie uzskati ir pamatoti. Garajā atbildē uz Andreja jautājumu Skolotājs uzsāka pamatīgu diskusiju par visu cilvēku māņticības tēmu. Jēzus sniegto paziņojumu var apkopot mūsdienu terminoloģijā šādi:
150:3.31. Zvaigžņu gaitai debesīs nav nekāda sakara ar cilvēka dzīves notikumiem uz zemes. Astronomija ir pienācīga zinātnes nodarbe, bet astroloģija ir māņticīgu maldu kopums, kam nav vietas valstības evaņģēlijā.
150:3.42. Nesen nokauta dzīvnieka iekšējo orgānu pārbaude neko nevar atklāt par laikapstākļiem, nākotnes notikumiem vai cilvēku lietu iznākumu.
150:3.53. Mirušo gari neatgriežas, lai sazinātos ar savām ģimenēm vai saviem kādreizējiem draugiem starp dzīvajiem.
150:3.64. Amuleti un relikvijas ir bezspēcīgi dziedināt slimības, novērst nelaimi vai ietekmēt ļaunos garus; ticība visiem šādiem materiāliem līdzekļiem garīgās pasaules ietekmēšanai nav nekas cits kā rupja māņticība.
150:3.75. Lozēšana, lai gan tā var būt ērts veids, kā atrisināt daudzas sīkas grūtības, nav metode, kas paredzēta dievišķās gribas atklāšanai. Šādi iznākumi ir tīri materiālas nejaušības jautājums. Vienīgais saziņas līdzeklis ar garīgo pasauli ir ietverts cilvēces gara dāvanā, Tēva iemājojošajā garā, kopā ar Dēla izlieto garu un Bezgalīgā Gara visuresošo ietekmi.
150:3.86. Zīlēšana, burvība un raganība ir nezinošu prātu māņticība, tāpat kā maģijas maldi. Ticība maģiskiem skaitļiem, veiksmes zīmēm un neveiksmes vēstnešiem ir tīra un nepamatota māņticība.
150:3.97. Sapņu tulkošana lielākoties ir māņticīga un nepamatota nezinošu un fantastisku spekulāciju sistēma. Valstības evaņģēlijam nedrīkst būt nekā kopīga ar primitīvās reliģijas zīlniekiem priesteriem.
150:3.108. Labie vai ļaunie gari nevar mājot materiālos simbolos no māla, koka vai metāla; elki nav nekas vairāk kā materiāls, no kura tie ir izgatavoti.
150:3.119. Vārdotāju, burvju, magu un zīlnieku prakses ir atvasinātas no ēģiptiešu, asīriešu, babiloniešu un seno kanaāniešu māņticībām. Amuleti un visādas buramvārdu formulas ir veltīgas, lai iegūtu labo garu aizsardzību vai atvairītu iedomātus ļaunos garus.
150:3.1210. Viņš atmaskoja un nosodīja viņu ticību lāstiem, pārbaudījumiem ar uguni un ūdeni, noburšanai, lādēšanai, zīmēm, mandragorām, mezglotām auklām un visām citām nezinošas un verdzinošas māņticības formām.
150.4APUSTUĻU IZSŪTĪŠANA PA DIVIEM
150:4.1Nākamajā vakarā, sapulcinājis divpadsmit apustuļus, Jāņa apustuļus un tikko pilnvaroto sieviešu grupu, Jēzus teica: “Jūs paši redzat, ka pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz. Tāpēc lūgsim visi Pļaujas Kungu, lai viņš izsūta vēl vairāk strādnieku savos laukos. Kamēr es palieku, lai mierinātu un mācītu jaunākos skolotājus, es sūtīšu vecākos pa diviem, lai tie ātri izstaigātu visu Galileju, sludinot valstības evaņģēliju, kamēr vēl ir ērti un mierīgi.” Tad viņš norīkoja apustuļu pārus, kā viņš vēlējās, lai tie dotos ceļā, un tie bija: Andrejs un Pēteris, Jēkabs un Jānis Cebedeji, Filips un Nātanaēls, Toms un Matejs, Jēkabs un Jūda Alfejs, Sīmanis Zelots un Jūda Iskariots.
150:4.2Jēzus noteica tikšanās datumu ar divpadsmitnieku Nacaretē, un atvadoties viņš teica: “Šajā misijā neejiet ne uz vienu pagānu pilsētu, neejiet arī Samarijā, bet ejiet tā vietā pie Izraēla nama pazudušajām avīm. Sludiniet valstības evaņģēliju un pasludiniet glābjošo patiesību, ka cilvēks ir Dieva dēls. Atcerieties, ka māceklis diez vai ir augstāks par savu skolotāju, ne arī kalps lielāks par savu kungu. Pietiek, ja māceklis ir līdzvērtīgs savam skolotājam un kalps kļūst līdzīgs savam kungam. Ja daži ļaudis ir uzdrošinājušies saukt nama kungu par Belcebula sabiedroto, cik gan vairāk viņi tā uzskatīs viņa saimes ļaudis! Bet jums nevajadzētu bīties no šiem neticīgajiem ienaidniekiem. Es jums paziņoju, ka nav nekā apslēpta, kas netiks atklāts; nav nekā slepena, kas netiks zināms. Ko es jums esmu mācījis privāti, to sludiniet ar gudrību atklāti. Ko es jums esmu atklājis iekšējā istabā, to jums jāpasludina īstajā laikā no jumtiem. Un es jums saku, mani draugi un mācekļi, nebīstieties no tiem, kas var nokaut miesu, bet nespēj iznīcināt dvēseli; drīzāk lieciet savu uzticību uz Viņu, kurš spēj uzturēt miesu un izglābt dvēseli.
150:4.3Vai divi zvirbuļi netiek pārdoti par vienu artavu? Un tomēr es paziņoju, ka neviens no tiem nav aizmirsts Dieva acīs. Vai jūs nezināt, ka pat mati uz jūsu galvas visi ir skaitīti? Tāpēc nebīstieties; jūs esat vērtīgāki par daudziem zvirbuļiem. Nekautrējieties no manas mācības; ejiet un sludiniet mieru un labo gribu, bet neļaujiet sevi maldināt — miers ne vienmēr pavadīs jūsu sludināšanu. Es atnācu nest mieru uz zemes, bet, kad cilvēki noraida manu dāvanu, rodas šķelšanās un nemiers. Kad visa ģimene pieņem valstības evaņģēliju, patiesi miers mājo tajā namā; bet, kad daļa ģimenes ieiet valstībā un citi noraida evaņģēliju, šāda šķelšanās var radīt tikai bēdas un skumjas. Strādājiet nopietni, lai izglābtu visu ģimeni, lai cilvēka ienaidnieki nekļūtu par viņa paša saimes ļaudīm. Bet, kad jūs esat darījuši visu iespējamo katras ģimenes labā, es jums paziņoju, ka tas, kurš mīl tēvu vai māti vairāk par šo evaņģēliju, nav valstības cienīgs.”
150:4.4Kad divpadsmitnieks bija dzirdējis šos vārdus, viņi sagatavojās doties ceļā. Un viņi vairs nesanāca kopā līdz pulcēšanās laikam Nacaretē, lai satiktos ar Jēzu un citiem mācekļiem, kā Skolotājs bija noorganizējis.
150.5KAS MAN JĀDARA, LAI ES TIKTU IZGLĀBTS?
150:5.1Kādu vakaru Šunemā, pēc tam, kad Jāņa apustuļi bija atgriezušies Hebronā un Jēzus apustuļi bija izsūtīti pa diviem, kad Skolotājs bija aizņemts, mācot divpadsmit jauno evanģēlistu grupu, kas strādāja Jēkaba vadībā, kopā ar divpadsmit sievietēm, Rahēle uzdeva Jēzum šo jautājumu: “Skolotāj, ko lai mēs atbildam, kad sievietes mums jautā: Kas man jādara, lai es tiktu izglābta?” Kad Jēzus dzirdēja šo jautājumu, viņš atbildēja:
150:5.2“Kad vīrieši un sievietes jautā, kas mums jādara, lai mēs tiktu izglābti, jums jāatbild: Ticiet šim valstības evaņģēlijam; pieņemiet dievišķo piedošanu. Ar ticību atzīstiet Dieva iemājojošo garu, kura pieņemšana padara jūs par Dieva dēlu. Vai jūs neesat lasījuši Rakstos, kur teikts: ‘Kungā man ir taisnība un spēks.’ Tāpat, kur Tēvs saka: ‘Mana taisnība ir tuvu; mana pestīšana ir izgājusi, un manas rokas apkampj manu tautu.’ ‘Mana dvēsele priecāsies mana Dieva mīlestībā, jo viņš mani ir apģērbis ar pestīšanas drēbēm un apsedzis ar savas taisnības apmetni.’ Vai jūs neesat lasījuši arī par Tēvu, ka viņa vārds ‘tiks saukts Kungs, mūsu taisnība’. ‘Noņemiet paštaisnības netīrās lupatas un apģērbiet manu dēlu ar dievišķās taisnības un mūžīgās pestīšanas apmetni.’ Mūžīgi patiess ir tas, ka ‘taisnais no ticības dzīvos’. Ieeja Tēva valstībā ir pilnīgi brīva, bet progress — izaugsme žēlastībā — ir būtiska, lai tajā paliktu.
150:5.3Pestīšana ir Tēva dāvana, un to atklāj viņa Dēli. Pieņemšana ticībā no jūsu puses padara jūs par dievišķās dabas dalībnieku, par Dieva dēlu vai meitu. Caur ticību jūs tiekat attaisnoti; caur ticību jūs tiekat izglābti; un ar šo pašu ticību jūs tiekat mūžīgi virzīti uz priekšu progresīvās un dievišķās pilnības ceļā. Caur ticību Ābrahāms tika attaisnots un uzzināja par pestīšanu no Melhisedeka mācībām. Cauri visiem laikmetiem šī pati ticība ir glābusi cilvēku dēlus, bet tagad Dēls ir nācis no Tēva, lai padarītu pestīšanu reālāku un pieņemamāku.”
150:5.4Kad Jēzus beidza runāt, valdīja liela līksmība starp tiem, kas bija dzirdējuši šos žēlastības pilnos vārdus, un viņi visi turpmākajās dienās devās sludināt valstības evaņģēliju ar jaunu spēku un ar atjaunotu enerģiju un entuziasmu. Un sievietes priecājās vēl vairāk, uzzinot, ka viņas ir iekļautas šajos plānos valstības nodibināšanai uz zemes.
150:5.5Apkopojot savu noslēguma paziņojumu, Jēzus teica: “Jūs nevarat nopirkt pestīšanu; jūs nevarat nopelnīt taisnību. Pestīšana ir Dieva dāvana, un taisnība ir dēlības no gara dzimušas dzīves dabiskais auglis valstībā. Jūs netiksiet izglābti tāpēc, ka dzīvojat taisnīgu dzīvi; drīzāk ir tā, ka jūs dzīvojat taisnīgu dzīvi tāpēc, ka jau esat izglābti, esat atzinuši dēlību kā Dieva dāvanu un kalpošanu valstībā kā augstāko dzīves baudu uz zemes. Kad cilvēki ticēs šim evaņģēlijam, kas ir Dieva labestības atklāsme, viņi tiks vadīti uz brīvprātīgu visu zināmo grēku nožēlu. Dēlības apzināšanās nav savienojama ar vēlmi grēkot. Valstības ticīgie ir izsalkuši pēc taisnības un izslāpuši pēc dievišķās pilnības.”
150.6VAKARA MĀCĪBAS
150:6.1Vakara diskusijās Jēzus runāja par daudzām tēmām. Atlikušajā šī ceļojuma laikā — pirms viņi visi atkal apvienojās Nacaretē — viņš apsprieda “Dieva mīlestību”, “Sapņus un vīzijas”, “Ļaunprātību”, “Pazemību un lēnprātību”, “Drosmi un uzticību”, “Mūziku un pielūgsmi”, “Kalpošanu un paklausību”, “Lepnumu un augstprātību”, “Piedošanu attiecībā uz nožēlu”, “Mieru un pilnību”, “Aprunāšanu un skaudību”, “Ļaunumu, grēku un kārdinājumu”, “Šaubas un neticību”, “Gudrību un pielūgsmi”. Tā kā vecākie apustuļi bija prom, šīs jaunākās vīriešu un sieviešu grupas brīvāk iesaistījās šajās diskusijās ar Skolotāju.
150:6.2Pavadījis divas vai trīs dienas ar vienu divpadsmit evanģēlistu grupu, Jēzus devās tālāk, lai pievienotos citai grupai, būdams informēts par visu šo strādnieku atrašanās vietu un pārvietošanos ar Dāvida vēstnešu starpniecību. Tā kā šis bija viņu pirmais ceļojums, sievietes lielāko daļu laika palika kopā ar Jēzu. Ar vēstnešu dienesta palīdzību katra no šīm grupām tika pilnībā informēta par ceļojuma gaitu, un ziņu saņemšana no citām grupām vienmēr bija uzmundrinājuma avots šiem izkliedētajiem un nošķirtajiem strādniekiem.
150:6.3Pirms viņu šķiršanās bija norunāts, ka divpadsmit apustuļiem kopā ar evanģēlistiem un sieviešu korpusu jāsapulcējas Nacaretē, lai satiktu Skolotāju piektdien, 4. martā. Attiecīgi ap šo laiku no visām centrālās un dienvidu Galilejas malām šīs dažādās apustuļu un evanģēlistu grupas sāka virzīties uz Nacareti. Pēcpusdienas vidū Andrejs un Pēteris, pēdējie, kas ieradās, sasniedza nometni, kuru bija sagatavojuši tie, kas ieradās pirmie, un kura atradās augstienē uz ziemeļiem no pilsētas. Un šī bija pirmā reize, kad Jēzus apmeklēja Nacareti kopš savas publiskās kalpošanas sākuma.
150.7UZTURĒŠANĀS NACARETĒ
150:7.1Šajā piektdienas pēcpusdienā Jēzus staigāja pa Nacareti diezgan nepamanīts un pilnīgi neatpazīts. Viņš pagāja garām savai bērnības mājai un galdnieka darbnīcai un pavadīja pusstundu kalnā, kas viņam tik ļoti patika, kad viņš bija zēns. Kopš tās dienas, kad Jānis viņu kristīja Jordānā, Cilvēka Dēla dvēselē nebija uzbangoja tādi cilvēcisku emociju plūdi. Kāpjot lejā no kalna, viņš izdzirdēja pazīstamās trompetes skaņas, kas paziņoja par saules rietu, tieši tāpat, kā viņš to bija dzirdējis tik daudz, daudz reižu, būdams zēns unaugot Nacaretē. Pirms atgriešanās nometnē viņš aizgāja līdz sinagogai, kur bija gājis skolā, un ļāvās daudzām atmiņām par savām bērnības dienām. Dienas sākumā Jēzus bija sūtījis Tomu vienoties ar sinagogas priekšnieku par viņa sludināšanu sabata rīta dievkalpojumā.
150:7.2Nacaretes ļaudis nekad nebija slaveni ar dievbijību un taisnīgu dzīvi. Gadiem ejot, šis ciemats kļuva arvien piesārņotāks ar tuvējās Sepforas zemajiem morāles standartiem. Visu Jēzus jaunības un brieduma gadu laiku Nacaretē viedokļi par viņu dalījās; bija liels sašutums, kad viņš pārcēlās uz Kapernaumu. Lai gan Nacaretes iedzīvotāji bija daudz dzirdējuši par sava bijušā galdnieka gaitām, viņi bija aizvainoti, ka viņš nekad nebija iekļāvis savu dzimto ciemu nevienā no saviem iepriekšējiem sludināšanas ceļojumiem. Viņi patiešām bija dzirdējuši par Jēzus slavu, bet vairums pilsoņu bija dusmīgi, jo viņš nebija darījis nevienu no saviem lielajiem darbiem savas jaunības pilsētā. Mēnešiem ilgi Nacaretes ļaudis bija daudz apsprieduši Jēzu, taču viņu viedokļi kopumā bija viņam nelabvēlīgi.
150:7.3Tādējādi Skolotājs nonāca nevis gaidītā mājās pārnākšanā, bet gan izteikti naidīgā un pārmērīgi kritiskā atmosfērā. Bet tas vēl nebija viss. Viņa ienaidnieki, zinādami, ka viņš pavadīs šo sabata dienu Nacaretē, un pieļaudami, ka viņš runās sinagogā, bija nolīguši daudzus rupjus un neaptēstus vīrus, lai tie viņu vajātu un visos iespējamos veidos radītu nepatikšanas.
150:7.4Lielākā daļa Jēzus vecāko draugu, tostarp viņa jaunības mīļais skolotājs hazans, bija miruši vai atstājuši Nacareti, un jaunākā paaudze ar spēcīgu greizsirdību tiecās noraidīt viņa slavu. Viņi nespēja atcerēties viņa agrīno uzticību sava tēva ģimenei, un viņi bija rūgti savā kritikā par to, ka viņš nebija apciemojis savu brāli un savas precētās māsas, kas dzīvoja Nacaretē. Jēzus ģimenes attieksme pret viņu arī bija veicinājusi šo nelaipno pilsoņu noskaņojumu. Ortodoksālie ebreju vidū pat uzdrošinājās kritizēt Jēzu, jo viņš šajā sabata rītā pārāk ātri gāja uz sinagogu.
150.8SABATA DIEVKALPOJUMS
150:8.1Šis sabats bija skaista diena, un visa Nacarete, draugi un ienaidnieki, ieradās, lai dzirdētu šo bijušo savas pilsētas pilsoni runājam sinagogā. Daudziem no apustuļu svītas nācās palikt ārpus sinagogas; visiem, kas bija atnākuši viņu dzirdēt, nepietika vietas. Kā jauns vīrietis Jēzus bieži bija runājis šajā pielūgsmes vietā, un šorīt, kad sinagogas priekšnieks pasniedza viņam svēto rakstu tīstokli, no kura lasīt Rakstu mācību, neviens no klātesošajiem, šķiet, neatcerējās, ka tas bija tas pats manuskripts, kuru viņš bija dāvinājis šai sinagogai.
150:8.2Dievkalpojums šajā dienā tika vadīts tieši tāpat kā tad, kad Jēzus to apmeklēja kā zēns. Viņš uzkāpa uz runas platformas kopā ar sinagogas priekšnieku, un dievkalpojums sākās ar divu lūgšanu skaitīšanu: “Svētīts ir Kungs, pasaules Ķēniņš, kurš veido gaismu un rada tumsu, kurš rada mieru un rada visu; kurš žēlastībā dod gaismu zemei un tiem, kas dzīvo uz tās, un labestībā dienu no dienas un katru dienu atjauno radīšanas darbus. Svētīts ir Kungs, mūsu Dievs, par viņa rokudarbu godību un par gaismu nesošajiem spīdekļiem, kurus viņš ir radījis savai slavai. Sela. Svētīts ir Kungs, mūsu Dievs, kurš ir veidojis gaismas.”
150:8.3Pēc brīža pauzes viņi atkal lūdza: “Ar lielu mīlestību Kungs, mūsu Dievs, ir mīlējis mūs, un ar daudzplūstošu žēlumu viņš ir žēlojis mūs, mūsu Tēvs un mūsu Ķēniņš, mūsu tēvu dēļ, kuri uzticējās viņam. Tu mācīji viņiem dzīvības likumus; apžēlojies par mums un māci mūs. Apgaismo mūsu acis likumā; liec mūsu sirdīm pieķerties taviem baušļiem; vieno mūsu sirdis mīlēt un bīties tavu vārdu, un mēs netiksim apkaunoti mūžīgi mūžos. Jo tu esi Dievs, kas sagatavo pestīšanu, un mūs tu esi izredzējis no visām tautām un valodām, un patiesībā esi mūs atvedis tuvu savam lielajam vārdam — sela —, lai mēs ar mīlestību slavētu tavu vienotību. Svētīts ir Kungs, kurš mīlestībā izredzēja savu tautu Izraēlu.”
150:8.4Tad draudze skaitīja Šemu, ebreju ticības apliecību. Šis rituāls sastāvēja no daudzu fragmentu atkārtošanas no bauslības un norādīja, ka pielūdzēji uzņemas debesu valstības jūgu, kā arī baušļu jūgu, kā tas attiecas uz dienu un nakti.
150:8.5Un tad sekoja trešā lūgšana: “Patiesi ir tas, ka tu esi Jahve, mūsu Dievs un mūsu tēvu Dievs; mūsu Ķēniņš un mūsu tēvu Ķēniņš; mūsu Pestītājs un mūsu tēvu Pestītājs; mūsu Radītājs un mūsu pestīšanas klints; mūsu palīgs un mūsu atbrīvotājs. Tavs vārds ir no mūžības, un nav cita Dieva bez tevis. Jaunu dziesmu dziedāja tie, kas tika atbrīvoti, tavam vārdam jūras krastā; visi kopā slavēja un atzina tevi par Ķēniņu un teica: Jahve valdīs mūžīgi mūžos. Svētīts ir Kungs, kas glābj Izraēlu.”
150:8.6Tad sinagogas priekšnieks ieņēma savu vietu pie šķirsta jeb lādes, kurā atradās svētie raksti, un sāka skaitīt deviņpadsmit lūgšanu slavinājumus jeb svētības vārdus. Bet šajā gadījumā bija vēlams saīsināt dievkalpojumu, lai izcilajam viesim būtu vairāk laika savai runai; attiecīgi tika noskaitīti tikai pirmie un pēdējie svētības vārdi. Pirmie bija: “Svētīts ir Kungs, mūsu Dievs, un mūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs; lielais, varenais un bijājamais Dievs, kurš parāda žēlastību un laipnību, kurš rada visas lietas, kurš atceras žēlastības pilnos solījumus tēviem un atved pestītāju viņu bērnu bērniem sava vārda dēļ, mīlestībā. Ak Ķēniņ, palīgs, pestītāj un vairogs! Svētīts esi tu, ak Jahve, Ābrahāma vairogs.”
150:8.7Tad sekoja pēdējie svētības vārdi: “Ak, dāvā savai tautai Izraēlam lielu mieru uz mūžiem, jo tu esi Ķēniņš un Kungs pār visu mieru. Un ir labi tavās acīs svētīt Izraēlu visos laikos un katrā stundā ar mieru. Svētīts esi tu, Jahve, kurš svētī savu tautu Izraēlu ar mieru.” Draudze neskatījās uz priekšnieku, kamēr viņš skaitīja svētības vārdus. Pēc svētības vārdiem viņš piedāvāja neformālu lūgšanu, kas bija piemērota šim gadījumam, un, kad tā bija pabeigta, visa draudze pievienojās, sakot āmen.
150:8.8Tad hazans piegāja pie šķirsta un izņēma tīstokli, ko viņš pasniedza Jēzum, lai tas varētu nolasīt Rakstu mācību. Bija ierasts aicināt septiņas personas nolasīt ne mazāk kā trīs pantus no bauslības, bet no šīs prakses šoreiz atteicās, lai viesis varētu nolasīt mācību pēc savas izvēles. Jēzus, paņēmis tīstokli, piecēlās un sāka lasīt no Piektās Mozus grāmatas: “Jo šis bauslis, ko es jums šodien dodu, nav jums apslēpts, nedz arī tālu. Tas nav debesīs, lai jūs teiktu: kurš uzkāps mūsu dēļ debesīs un atnesīs to mums lejā, lai mēs varētu dzirdēt un darīt to? Nedz arī tas ir aiz jūras, lai jūs teiktu: kurš dosies pār jūru mūsu dēļ, lai atnestu bausli mums, lai mēs varētu dzirdēt un darīt to? Nē, dzīvības vārds ir ļoti tuvu jums, pat jūsu klātbūtnē un jūsu sirdī, lai jūs to zinātu un tam paklausītu.”
150:8.9Un, kad viņš beidza lasīt no bauslības, viņš pievērsās Jesajam un sāka lasīt: “Tā Kunga gars ir pār mani, jo viņš ir svaidījis mani sludināt labo vēsti nabagiem. Viņš ir sūtījis mani pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un redzes atgūšanu aklajiem, palaist brīvībā tos, kas ir sasisti, un pasludināt tā Kunga pieņemamo gadu.”
150:8.10Jēzus aizvēra grāmatu un, atdevis to atpakaļ sinagogas priekšniekam, apsēdās un sāka runāt uz ļaudīm. Viņš sāka ar vārdiem: “Šodien šie Raksti ir piepildīti.” Un tad Jēzus gandrīz piecpadsmit minūtes runāja par tēmu “Dieva dēli un meitas”. Daudziem ļaudīm patika runa, un viņi brīnījās par viņa laipnību un gudrību.
150:8.11Sinagogā bija ierasts, ka pēc formālā dievkalpojuma beigām runātājs paliek, lai tie, kas varētu būt ieinteresēti, varētu uzdot viņam jautājumus. Attiecīgi šajā sabata rītā Jēzus nokāpa pūlī, kas spiedās uz priekšu, lai uzdotu jautājumus. Šajā grupā bija daudzi nemierīgi indivīdi, kuru prāti bija vērsti uz ļaunu, kamēr ap šī pūļa malu grozījās tie zemiskie vīri, kas bija nolīgti, lai sagādātu Jēzum nepatikšanas. Daudzi no mācekļiem un evanģēlistiem, kas bija palikuši ārpusē, tagad iespiedās sinagogā un ātri vien saprata, ka briest nepatikšanas. Viņi centās aizvest Skolotāju prom, bet viņš negribēja iet viņiem līdzi.
150.9NORAIDĪJUMS NACARETĒ
150:9.1Jēzus sinagogā atradās liela savu ienaidnieku pūļa un neliela skaita savu sekotāju ielenkumā, un, atbildot uz viņu rupjajiem jautājumiem un ļaunajām zobgalībām, viņš puspajokam piezīmēja: “Jā, es esmu Jāzepa dēls; es esmu galdnieks, un es neesmu pārsteigts, ka jūs man atgādināt sakāmvārdu: ‘Ārsts, dziedini pats sevi’, un ka jūs izaicināt mani darīt Nacaretē to, ko esat dzirdējuši mani darām Kapernaumā; bet es aicinu jūs par lieciniekiem, ka pat Raksti paziņo, ka ‘pravietis nav bez cieņas, izņemot savā tēvu zemē un starp saviem ļaudīm.’”
150:9.2Bet viņi grūstīja viņu un, rādīdami uz viņu apsūdzošus pirkstus, teica: “Tu domā, ka esi labāks par Nacaretes ļaudīm; tu aizgāji prom no mums, bet tavs brālis ir parasts strādnieks, un tavas māsas joprojām dzīvo starp mums. Mēs zinām tavu māti, Mariju. Kur viņi ir šodien? Mēs dzirdam lielas lietas par tevi, bet ievērojam, ka tu neveic nekādus brīnumus, kad atgriezies.” Jēzus viņiem atbildēja: “Es mīlu cilvēkus, kas dzīvo pilsētā, kurā es uzaugu, un es priecātos redzēt jūs visus ieejam debesu valstībā, bet Dieva darbu veikšana nav manā ziņā. Žēlastības pārvērtības notiek, atbildot uz to dzīvo ticību, kuri ir ieguvēji.”
150:9.3Jēzus būtu labvēlīgi ticis galā ar pūli un efektīvi atbruņojis pat savus vardarbīgos ienaidniekus, ja vien nebūtu bijusi viena viņa paša apustuļa, Sīmaņa Zelota, taktiskā kļūda, kurš ar Nahora, viena no jaunākajiem evanģēlistiem, palīdzību tikmēr bija sapulcinājis Jēzus draugu grupu no pūļa un, ieņemot kareivīgu nostāju, bija paziņojis Skolotāja ienaidniekiem, lai tie vācas prom. Jēzus ilgi bija mācījis apustuļiem, ka lēnprātīga atbilde novērš dusmas, bet viņa sekotāji nebija pieraduši redzēt savu mīļoto skolotāju, kuru viņi tik labprāt sauca par Skolotāju, tiekam uztvertu ar tādu nepieklājību un nicinājumu. Viņiem tas bija par daudz, un viņi ļāvās kaislīgam un spēcīgam sašutumam, kas viss tikai veicināja pūļa gara uzkurināšanu šajā bezdievīgajā un neaptēstajā sapulcē. Un tā, algotņu vadībā, šie huligāni sagrāba Jēzu un izgrūda viņu no sinagogas uz tuvējā stāvā kalna malu, kur viņi bija nodomājuši nogrūst viņu pār malu nāvē lejā. Bet tieši tad, kad viņi grasījās viņu nogrūst pār klints malu, Jēzus pēkšņi pagriezās pret saviem sagūstītājiem un, nostājies tiem pretī, mierīgi sakrustoja rokas. Viņš neko neteica, bet viņa draugi bija vairāk nekā pārsteigti, kad, viņam sākot iet uz priekšu, pūlis pašķīrās un ļāva viņam netraucēti paiet garām.
150:9.4Jēzus, savu mācekļu pavadīts, devās uz viņu nometni, kur tas viss tika pārstāstīts. Un viņi gatavojās tajā vakarā doties atpakaļ uz Kapernaumu agri nākamajā dienā, kā Jēzus bija norādījis. Šīs trešā publiskā sludināšanas ceļojuma nemierīgās beigas atstāja nomierinošu iespaidu uz visiem Jēzus sekotājiem. Viņi sāka apjēgt dažu Skolotāja mācību nozīmi; viņi modās faktam, ka valstība nāks tikai caur lielām bēdām un rūgtu vilšanos.
150:9.5Viņi atstāja Nacareti šajā svētdienas rītā un, ceļojot pa dažādiem maršrutiem, viņi visi beidzot sapulcējās Betsaidā līdz ceturtdienas, 10. marta, pusdienlaikam. Viņi sanāca kopā kā saprātīga un nopietna vīlušos patiesības evaņģēlija sludinātāju grupa, nevis kā entuziastiska un visu uzvaroša triumfējošu krustnešu banda.