Dokuments 148: EVAŅĢĒLISTU APMĀCĪBA BETSAIDĀDokuments 148
EVAŅĢĒLISTU APMĀCĪBA BETSAIDĀ

148:0.1No m.ē. 28. gada 3. maija līdz 3. oktobrim Jēzus un apustuļu grupa dzīvoja Zebedeja namā Betsaidā. Visu šo piecu mēnešu sausās sezonas periodu netālu no Zebedeja rezidences, kas bija ievērojami paplašināta, lai izmitinātu augošo Jēzus ģimeni, jūras krastā tika uzturēta milzīga nometne. Šajā jūras krasta nometnē, kuru apdzīvoja pastāvīgi mainīgs patiesības meklētāju, dziedināšanas kandidātu un ziņkārīgo pūlis, uzturējās no piecsimt līdz pusotram tūkstotim cilvēku. Šī telšu pilsēta atradās vispārējā Dāvida Zebedeja uzraudzībā, kuram palīdzēja Alfeja dvīņi. Nometne bija paraugs kārtības un sanitārijas, kā arī vispārējās pārvaldes ziņā. Dažādu veidu slimnieki tika nošķirti un atradās ticīga ārsta, sīrieša vārdā Elmans, uzraudzībā.

148:0.2Šajā laika posmā apustuļi devās zvejot vismaz vienu dienu nedēļā, pārdodot savu lomu Dāvidam patēriņam jūras krasta nometnē. Tādā veidā iegūtie līdzekļi tika nodoti grupas kasē. Divpadsmitniekam tika atļauts pavadīt vienu nedēļu mēnesī kopā ar savām ģimenēm vai draugiem.

148:0.3Kamēr Andrejs turpināja vispārējo apustuļu darbības vadību, Pēteris pilnībā vadīja evaņģēlistu skolu. Visi apustuļi katru priekšpusdienu piedalījās evaņģēlistu grupu mācīšanā, un pēcpusdienās gan skolotāji, gan skolēni mācīja tautu. Pēc vakara maltītes, piecus vakarus nedēļā, apustuļi vadīja jautājumu nodarbības evaņģēlistu labā. Reizi nedēļā šo jautājumu stundu vadīja Jēzus, atbildot uz neatbildētajiem jautājumiem no iepriekšējām sesijām.

148:0.4Piecu mēnešu laikā šo nometni apmeklēja vairāki tūkstoši cilvēku. Bieži klātesoši bija ieinteresēti cilvēki no visām Romas impērijas daļām un no zemēm uz austrumiem no Eifratas. Šis bija visilgākais nometnieku un labi organizētais Meistara mācību periods. Jēzus tuvākā ģimene lielāko daļu šī laika pavadīja vai nu Nācaretē, vai Kānā.

148:0.5Nometne netika vadīta kā kopīgu interešu kopiena, kā tas bija apustuļu ģimenē. Dāvids Zebedejs pārvaldīja šo lielo telšu pilsētu tā, ka tā kļuva par pašpietiekamu uzņēmumu, neskatoties uz to, ka neviens nekad netika atraidīts. Šī pastāvīgi mainīgā nometne bija neaizstājama Pētera evaņģēlistu apmācības skolas iezīme.

148:1.2Katrs no apustuliskajiem skolotājiem mācīja savu skatījumu uz valstības evaņģēliju. Viņi necentās mācīt pilnīgi vienādi; nebija standartizēta vai dogmatiska teoloģisko doktrīnu formulējuma. Lai gan viņi visi mācīja vienu un to pašu patiesību, katrs apustulis prezentēja savu personīgo Meistara mācības interpretāciju. Un Jēzus atbalstīja šo personīgās pieredzes dažādības izpausmi valstības lietās, savās iknedēļas jautājumu stundās nemaldīgi saskaņojot un koordinējot šos daudzos un atšķirīgos evaņģēlija uzskatus. Neskatoties uz šo lielo personīgās brīvības pakāpi mācību jautājumos, Sīmanis Pēteris mēdza dominēt evaņģēlistu skolas teoloģijā. Pēc Pētera vislielāko personīgo ietekmi izrādīja Jēkabs Zebedejs.

148:1.3Vairāk nekā simts evaņģēlisti, kas tika apmācīti šajos piecos mēnešos jūras krastā, pārstāvēja materiālu, no kura (izņemot Abnera un Jāņa apustuļus) vēlāk tika izraudzīti septiņdesmit evaņģēlija skolotāji un sludinātāji. Evaņģēlistu skolā viss nebija kopīgs tādā mērā kā divpadsmitniekam.

148:1.4Šie evaņģēlisti, lai gan mācīja un sludināja evaņģēliju, nekristīja ticīgos, līdz viņi vēlāk tika iesvētīti un Jēzus pilnvaroti kā septiņdesmit valstības vēstneši. Tikai septiņi no lielā skaita, kas tika dziedināti saulrieta ainā šajā vietā, bija atrodami starp šiem evaņģēlistu studentiem. Kapernaumas augstmaņa dēls bija viens no tiem, kas tika apmācīti evaņģēlija kalpošanai Pētera skolā.

148:2.2Daudzas no izdziedināšanām, kuras Jēzus veica saistībā ar savu kalpošanu Elmana pacientu labā, patiešām šķita līdzināmies brīnumu darbībai, taču mēs tikām instruēti, ka tās bija tikai tādas prāta un gara transformācijas, kādas var notikt gaidu pilnu un ticības pārņemtu cilvēku pieredzē, kuri atrodas tiešā un iedvesmojošā ietekmē no spēcīgas, pozitīvas un labvēlīgas personības, kuras kalpošana aizdzen bailes un iznīcina trauksmi.

148:2.3Elmans un viņa domubiedri centās mācīt šiem slimniekiem patiesību par “apsēstību ar ļaunajiem gariem”, bet viņiem bija maz panākumu. Pārliecība, ka fiziskas slimības un garīgus traucējumus var izraisīt tā sauktā nešķīstā gara iemājošana cietēja prātā vai ķermenī, bija gandrīz universāla.

148:2.4Visā savā saskarsmē ar slimajiem un sērdzīgajiem, kad runa bija par ārstēšanas tehniku vai nezināmo slimības cēloņu atklāšanu, Jēzus neignorēja sava Paradīzes brāļa Imanuēla norādījumus, kas tika doti, pirms viņš uzsāka Urantijas inkarnācijas pasākumu. Neskatoties uz to, tie, kas kalpoja slimajiem, apguva daudzas noderīgas mācības, novērojot veidu, kādā Jēzus iedvesmoja ticību un paļāvību slimajos un cietējos.

148:2.5Nometne tika izformēta neilgi pirms tam, kad tuvojās sezona ar drudža un drebuļu pieaugumu.

148:3.2Kopš kristīšanās brīža Meistars nebija bijis tik daudz vienatnē kā šajā evaņģēlistu apmācības nometnes laikā Betsaidā. Ikreiz, kad kāds no apustuļiem uzdrošinājās pajautāt Jēzum, kāpēc viņš tik daudz laika pavada prom no viņu vidus, viņš nemainīgi atbildēja, ka ir “Tēva darīšanās”.

148:3.3Šajos prombūtnes periodos Jēzu pavadīja tikai divi no apustuļiem. Viņš bija uz laiku atbrīvojis Pēteri, Jēkabu un Jāni no viņu kā personīgo pavadoņu pienākumiem, lai viņi arī varētu piedalīties jauno evaņģēlistu kandidātu, kuru skaits pārsniedza simtu, apmācības darbā. Kad Meistars vēlējās doties kalnos Tēva darīšanās, viņš aicināja sev līdzi jebkurus divus apustuļus, kuri tobrīd bija brīvi. Tādā veidā katram no divpadsmitnieka bija iespēja cieši biedroties un būt tuvā kontaktā ar Jēzu.

148:3.4Šī ieraksta vajadzībām tas nav atklāts, bet mums ir ļauts secināt, ka Meistars daudzos no šiem vientuļajiem periodiem kalnos bija tiešā un izpildvaras saistībā ar daudziem no saviem galvenajiem visuma lietu vadītājiem. Jau kopš laika ap viņa kristīšanos šis mūsu visuma iemiesotais Suverēns bija kļuvis arvien aktīvāks un apzinātāks noteiktu visuma pārvaldes fāžu vadīšanā. Un mēs vienmēr esam pieturējušies pie uzskata, ka tādā veidā, kas netika atklāts viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem, šajās nedēļās, kad viņš mazāk piedalījās Zemes lietās, viņš bija iesaistīts to augsto garīgo saprāta būtņu vadīšanā, kurām bija uzdots vadīt milzīgu visumu, un ka cilvēciskais Jēzus izvēlējās apzīmēt šādas darbības no savas puses kā būšanu “sava Tēva darīšanās”.

148:3.5Daudzas reizes, kad Jēzus stundām ilgi bija viens, bet divi no viņa apustuļiem atradās netālu, viņi novēroja, ka viņa vaibsti piedzīvo straujas un daudzveidīgas izmaiņas, lai gan viņi nedzirdēja viņu sakām nevienu vārdu. Tāpat viņi nenovēroja nekādas redzamas debesu būtņu izpausmes, kas varētu būt saziņā ar viņu Meistaru, kā dažiem no viņiem to nācās liecināt vēlākā gadījumā.

148:4.2“Nepieļauj kļūdu, jaucot ļaunumu ar ļauno, pareizāk sakot, netaisno. Tas, kuru tu sauc par ļauno, ir pašmīlestības dēls, augsts administrators, kurš apzināti devās apzinātā sacelšanās pret mana Tēva un viņa uzticamo Dēlu valdīšanu. Bet es jau esmu uzvarējis šos grēcīgos dumpiniekus. Noskaidro savā prātā šīs dažādās attieksmes pret Tēvu un viņa visumu. Nekad neaizmirsti šos likumus attiecībā uz Tēva gribu:

148:4.3“Ļaunums ir neapzināta vai netīša dievišķā likuma, Tēva gribas, pārkāpšana. Ļaunums ir arī paklausības nepilnības mērs Tēva gribai.

148:4.4“Grēks ir apzināta, saprātīga un tīša dievišķā likuma, Tēva gribas, pārkāpšana. Grēks ir nevēlēšanās būt dievišķi vadītam un garīgi virzītam mērs.

148:4.5“Netaisnība ir stūrgalvīga, apņēmīga un neatlaidīga dievišķā likuma, Tēva gribas, pārkāpšana. Netaisnība ir mērs ilgstošai Tēva mīlošā plāna par personības pestīšanu un Dēlu žēlsirdīgās glābšanas kalpošanas noraidīšanai.

148:4.6“Pēc dabas, pirms gara atdzimšanas, mirstīgais cilvēks ir pakļauts iedzimtām ļaunuma tendencēm, bet šādas dabiskas uzvedības nepilnības nav ne grēks, ne netaisnība. Mirstīgais cilvēks tikai sāk savu garo augšupceļu uz Tēva pilnību Paradīzē. Būt nepilnīgam vai daļējam dabiskajās dotībās nav grēcīgi. Cilvēks patiešām ir pakļauts ļaunumam, bet viņš nekādā ziņā nav ļaunā bērns, ja vien viņš nav apzināti un tīši izvēlējies grēka ceļus un netaisnības dzīvi. Ļaunums ir neatņemama šīs pasaules dabiskās kārtības sastāvdaļa, bet grēks ir apzinātas sacelšanās attieksme, ko šajā pasaulē ienesa tie, kas krita no garīgās gaismas rupjā tumsā.

148:4.7“Tevi mulsina, Tom, grieķu doktrīnas un persiešu maldi. Tu nesaproti ļaunuma un grēka attiecības, jo tu uzskati, ka cilvēce uz Zemes sākās ar perfektu Ādamu un strauji degradējās, caur grēku, līdz cilvēka pašreizējam nožēlojamajam stāvoklim. Bet kāpēc tu atsakies aptvert nozīmi ierakstam, kas atklāj, kā Kains, Ādama dēls, devās uz Noda zemi un tur apņēma sev sievu? Un kāpēc tu atsakies interpretēt nozīmi ierakstam, kas attēlo Dieva dēlus, kuri atrod sev sievas starp cilvēku meitām?

148:4.8“Cilvēki patiešām pēc dabas ir ļauni, bet ne obligāti grēcīgi. Jaunā piedzimšana — gara kristības — ir būtiska atbrīvošanai no ļaunuma un nepieciešama ieiešanai debesu valstībā, bet nekas no tā nemazina faktu, ka cilvēks ir Dieva dēls. Tāpat šī potenciālā ļaunuma iedzimtā klātbūtne nenozīmē, ka cilvēks kādā noslēpumainā veidā ir atsvešināts no Tēva debesīs tā, ka viņam kā svešiniekam, ārzemniekam vai pabērnam kādā veidā jāmeklē juridiska adopcija pie Tēva. Visi šādi uzskati dzimst, pirmkārt, no tavas nepareizās izpratnes par Tēvu un, otrkārt, no tavas neziņas par cilvēka izcelsmi, dabu un likteni.

148:4.9“Grieķi un citi tev ir mācījuši, ka cilvēks no dievišķas pilnības nepārtraukti slīd lejup uz aizmirstību vai iznīcību; es esmu nācis, lai parādītu, ka cilvēks, ieejot valstībā, noteikti un droši kāpj augšup pie Dieva un dievišķās pilnības. Jebkura būtne, kurai jebkādā veidā pietrūkst mūžīgā Tēva gribas dievišķo un garīgo ideālu, ir potenciāli ļauna, bet šādas būtnes nekādā ziņā nav grēcīgas, kur nu vēl netaisnas.

148:4.10“Tom, vai tu neesi par to lasījis Rakstos, kur ir rakstīts: ‘Jūs esat Tā Kunga, sava Dieva, bērni.’ ‘Es būšu viņam Tēvs, un viņš būs mans dēls.’ ‘Es esmu izredzējis viņu par savu dēlu — Es būšu viņam Tēvs.’ ‘Atved manus dēlus no tālienes un manas meitas no zemes galiem; ikvienu, kas nosaukts manā vārdā, jo es viņus esmu radījis savai godībai.’ ‘Jūs esat dzīvā Dieva dēli.’ ‘Tie, kam ir Dieva gars, patiesi ir Dieva dēli.’ Lai gan dabiskajā bērnā ir cilvēciskā tēva materiālā daļa, debesu Tēva garīgā daļa ir katrā valstības ticības dēlā.”

148:4.11To visu un vēl daudz ko citu Jēzus teica Tomam, un lielu daļu no tā apustulis aptvēra, lai gan Jēzus viņu brīdināja “nerunāt ar citiem par šīm lietām, kamēr es nebūšu atgriezies pie Tēva.” Un Toms nepieminēja šo interviju līdz brīdim, kad Meistars bija aizgājis no šīs pasaules.

148:5.2“Nātānaēl, tu un daudzi citi esat tik apjukuši, jo jūs neaptverat, cik daudzas reizes šīs pasaules dabisko kārtību ir izjaukuši noteiktu dumpīgu nodevēju grēcīgie piedzīvojumi pret Tēva gribu. Un es esmu nācis, lai sāktu šīs lietas sakārtot. Taču būs nepieciešami daudzi laikmeti, lai atjaunotu šo visuma daļu uz iepriekšējiem ceļiem un tādējādi atbrīvotu cilvēku bērnus no grēka un sacelšanās papildu nastām. Ļaunuma klātbūtne vien ir pietiekams pārbaudījums cilvēka augšupceļam — grēks nav būtisks pestīšanai.

148:5.3“Bet, mans dēls, tev jāzina, ka Tēvs ar nolūku neuzsūta ciešanas saviem bērniem. Cilvēks pats uzrauj sev nevajadzīgas ciešanas, stūrgalvīgi atsakoties staigāt pa dievišķās gribas labākajiem ceļiem. Ciešanas ir potenciāli klātesošas ļaunumā, bet lielu daļu no tām ir radījis grēks un netaisnība. Daudzi neparasti notikumi ir norisinājušies šajā pasaulē, un nav dīvaini, ka visiem domājošiem cilvēkiem vajadzētu būt neizpratnē par ciešanu un likstu ainām, kuras viņi redz. Bet par vienu lietu tu vari būt pārliecināts: Tēvs nesūta ciešanas kā patvaļīgu sodu par pārkāpumiem. Ļaunuma nepilnības un trūkumi ir iedzimti; grēka sodi ir neizbēgami; netaisnības iznīcinošās sekas ir nepielūdzamas. Cilvēkam nevajadzētu vainot Dievu par tām ciešanām, kas ir dabiskas sekas dzīvei, kuru viņš izvēlas dzīvot; tāpat cilvēkam nevajadzētu sūdzēties par to pieredzi, kas ir daļa no dzīves, kāda tā tiek dzīvota šajā pasaulē. Tēva griba ir, lai mirstīgais cilvēks neatlaidīgi un konsekventi strādātu pie sava stāvokļa uzlabošanas uz zemes. Saprātīga rīcība ļautu cilvēkam pārvarēt lielu daļu no viņa laicīgajām bēdām.

148:5.4“Nātānaēl, mūsu misija ir palīdzēt cilvēkiem risināt viņu garīgās problēmas un tādā veidā atdzīvināt viņu prātus, lai viņi būtu labāk sagatavoti un iedvesmoti ķerties pie savu daudzveidīgo materiālo problēmu risināšanas. Es zinu par tavu apjukumu, lasot Rakstus. Pārāk bieži ir valdījusi tendence piedēvēt Dievam atbildību par visu, ko nezinošs cilvēks nespēj saprast. Tēvs nav personīgi atbildīgs par visu, ko tu nespēj aptvert. Neapšaubi Tēva mīlestību tikai tāpēc, ka kādam viņa noteiktam taisnīgam un gudram likumam gadās tevi sāpināt, jo tu nevainīgi vai apzināti esi pārkāpis šādu dievišķu rīkojumu.

148:5.5“Bet, Nātānaēl, Rakstos ir daudz kas, kas tevi būtu pamācījis, ja vien tu būtu lasījis ar izpratni. Vai tu neatceries, ka ir rakstīts: ‘Mans dēls, nenicini Tā Kunga pārmācību; un nepagursti viņa labošanā, jo ko Tas Kungs mīl, to viņš pārmāca, tāpat kā tēvs dēlu, par kuru viņš priecājas.’ ‘Tas Kungs neapbēdina labprātīgi.’ ‘Pirms es tiku pazemots, es maldījos, bet tagad es turu likumu. Ciešanas man nāca par labu, lai es tādējādi iemācītos dievišķos statūtus.’ ‘Es zinu tavas bēdas. Mūžīgais Dievs ir tavs patvērums, kamēr apakšā ir mūžīgās rokas.’ ‘Tas Kungs ir arī patvērums apspiestajiem, miera osta bēdu laikos.’ ‘Tas Kungs stiprinās viņu uz ciešanu gultas; Tas Kungs neaizmirsīs slimo.’ ‘Kā tēvs apžēlojas par saviem bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas viņu bīstas. Viņš zina tavu miesu; viņš atceras, ka tu esi pīšļi.’ ‘Viņš dziedina salauztās sirdis un pārsien viņu brūces.’ ‘Viņš ir cerība nabagajam, stiprums trūkumcietējam viņa bēdās, patvērums no vētras un ēna no iznīcinošā karstuma.’ ‘Viņš dod spēku nogurušajam, un tiem, kam nav spēka, viņš vairo stiprumu.’ ‘Ielūzušu niedri viņš nesalauzīs, un kvēlojošu dakti viņš neizdzēsīs.’ ‘Kad tu iesi cauri ciešanu ūdeņiem, es būšu ar tevi, un, kad likstu upes pārpludinās tevi, es tevi neatstāšu.’ ‘Viņš mani ir sūtījis pārsiet salauztās sirdis, sludināt brīvību gūstekņiem un mierināt visus, kas sēro.’ ‘Ciešanās ir pārmācība; bēdas neizaug no pīšļiem.’”

148:6.2“Mans dēls, tu neaptver likstu jēgu vai ciešanu misiju. Vai tu neesi lasījis to semītu literatūras šedevru — Rakstu stāstu par Ījaba ciešanām? Vai neatceries, kā šī brīnišķīgā līdzība sākas ar Tā Kunga kalpa materiālās labklājības uzskaitījumu? Tu labi atceries, ka Ījabs tika svētīts ar bērniem, bagātību, cieņu, stāvokli, veselību un visu citu, ko cilvēki vērtē šajā laicīgajā dzīvē. Saskaņā ar Ābrahāma bērnu sen cienītajām mācībām šāda materiālā labklājība bija pilnīgi pietiekams pierādījums dievišķai labvēlībai. Bet šādi materiālie īpašumi un šāda laicīga labklājība neliecina par Dieva labvēlību. Mans Tēvs debesīs mīl nabagu tieši tāpat kā bagāto; viņš neuzlūko cilvēka vaigu.

148:6.3“Lai gan dievišķā likuma pārkāpšanai agrāk vai vēlāk seko soda pļauja, un lai gan cilvēki noteikti beigās pļauj to, ko sēj, tomēr tev jāzina, ka cilvēku ciešanas ne vienmēr ir sods par iepriekšēju grēku. Gan Ījabs, gan viņa draugi nespēja atrast patieso atbildi saviem apjukumiem. Un ar gaismu, kas tev tagad ir, tu diez vai piešķirtu ne Sātanam, ne Dievam tās lomas, ko viņi spēlē šajā unikālajā līdzībā. Lai gan Ījabs caur ciešanām neatrada savu intelektuālo likstu atrisinājumu vai filozofisko grūtību risinājumu, viņš tomēr guva lielas uzvaras; pat tieši saskaroties ar savas teoloģiskās aizsardzības sabrukumu, viņš pacēlās tajos garīgajos augstumos, kur viņš varēja patiesi teikt: ‘Es nicinu sevi’; tad viņam tika piešķirta Dieva vīzijas pestīšana. Tātad pat caur nesaprastām ciešanām Ījabs pacēlās uz morālās sapratnes un garīgā ieskata pārcilvēcisko līmeni. Kad cietējs kalps iegūst Dieva vīziju, seko dvēseles miers, kas pārspēj visu cilvēcisko saprašanu.

148:6.4“Pirmais no Ījaba draugiem, Elifass, mudināja cietēju savās bēdās izrādīt to pašu gara spēku, kādu viņš bija parakstījis citiem savas labklājības dienās. Šis viltus mierinātājs teica: ‘Uzticies savai reliģijai, Ījab; atceries, ka tieši ļaunie, nevis taisnie cieš. Tu noteikti esi pelnījis šo sodu, citādi tu netiktu mocīts. Tu labi zini, ka neviens cilvēks nevar būt taisns Dieva acīs. Tu zini, ka ļaunajiem nekad pa īstam neveicas. Jebkurā gadījumā cilvēks šķiet nolemts bēdām, un varbūt Tas Kungs tevi tikai pārmāca tava paša labuma dēļ.’ Nav brīnums, ka nabaga Ījabam neizdevās gūt lielu mierinājumu no šādas cilvēku ciešanu problēmas interpretācijas.

148:6.5“Bet viņa otrā drauga, Bildada, padoms bija vēl nomācošāks, neskatoties uz tā pareizību no tolaik pieņemtās teoloģijas viedokļa. Bildads teica: ‘Dievs nevar būt netaisns. Taviem bērniem noteikti bija jābūt grēciniekiem, tāpēc ka viņi gāja bojā; tu noteikti maldies, citādi tu netiktu tā mocīts. Un, ja tu tiešām esi taisns, Dievs noteikti atbrīvos tevi no tavām bēdām. Tev vajadzētu mācīties no Dieva darījumu vēstures ar cilvēku, ka Visvarenais iznīcina tikai ļaunos.’

148:6.6“Un tad tu atceries, kā Ījabs atbildēja saviem draugiem, sakot: ‘Es labi zini, ka Dievs nedzird manu saucienu pēc palīdzības. Kā Dievs var būt taisns un tajā pašā laikā tik pilnīgi ignorēt manu nevainību? Es mācos, ka nevaru gūt gandarījumu, apelējot pie Visvarenā. Vai jūs nespējat saskatīt, ka Dievs pacieš labo vajāšanu no ļauno puses? Un, tā kā cilvēks ir tik vājš, kāda viņam ir iespēja tikt uzklausītam visvarenā Dieva rokās? Dievs mani ir radījis tādu, kāds es esmu, un, kad viņš tā vēršas pret mani, es esmu neaizsargāts. Un kāpēc Dievs vispār mani radīja, lai tikai ciestu šādā nožēlojamā veidā?’

148:6.7“Un kurš var apstrīdēt Ījaba attieksmi, ņemot vērā viņa draugu padomus un kļūdainās idejas par Dievu, kas nodarbināja viņa paša prātu? Vai tu neredzi, ka Ījabs ilgojās pēc cilvēciska Dieva, ka viņš bija izsalcis biedroties ar dievišķu Būtni, kas zina cilvēka mirstīgo stāvokli un saprot, ka taisnajiem bieži vien jācieš nevainībā kā daļa no šīs garā Paradīzes augšupceļa pirmās dzīves? Tāpēc Cilvēka Dēls ir nācis no Tēva, lai dzīvotu tādu dzīvi miesā, lai viņš spētu mierināt un palīdzēt visiem tiem, kuri turpmāk tiks aicināti izturēt Ījaba ciešanas.

148:6.8“Ījaba trešais draugs, Cofars, tad runāja vēl mazāk mierinošus vārdus, kad viņš teica: ‘Tu esi muļķis, apgalvodams, ka esi taisns, redzot, ka tiec tā mocīts. Bet es atzīstu, ka ir neiespējami aptvert Dieva ceļus. Varbūt visās tavās nelaimēs ir kāds slēpts mērķis.’ Un, kad Ījabs bija uzklausījis visus trīs savus draugus, viņš vērsās tieši pie Dieva pēc palīdzības, aizbildinoties ar faktu, ka ‘cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu mūžu un ir bēdu pilns.’

148:6.9“Tad sākās otrā sesija ar viņa draugiem. Elifass kļuva skarbāks, apsūdošāks un sarkastiskāks. Bildads sašuta par Ījaba nicinājumu pret saviem draugiem. Cofars atkārtoja savu melanholisko padomu. Ījabam līdz tam laikam bija apnikuši viņa draugi, un viņš atkal vērsās pie Dieva, un tagad viņš apelēja pie taisnīga Dieva pret netaisnības Dievu, kas iemiesots viņa draugu filozofijā un iecementēts pat viņa paša reliģiskajā attieksmē. Tālāk Ījabs patvērās nākotnes dzīves mierinājumā, kurā mirstīgās eksistences netaisnības var tikt taisnīgāk izlabotas. Nespēja saņemt palīdzību no cilvēka dzen Ījabu pie Dieva. Tad viņa sirdī seko lielā cīņa starp ticību un šaubām. Beidzot cilvēciskais cietējs sāk redzēt dzīvības gaismu; viņa nomocītā dvēsele paceļas jaunās cerības un drosmes virsotnēs; viņš var ciest tālāk un pat mirt, bet viņa apgaismotā dvēsele tagad izrunā to triumfa saucienu: ‘Mans Attaisnotājs ir dzīvs!’

148:6.10“Ījabam bija pilnīga taisnība, kad viņš apstrīdēja doktrīnu, ka Dievs moca bērnus, lai sodītu viņu vecākus. Ījabs vienmēr bija gatavs atzīt, ka Dievs ir taisns, bet viņš ilgojās pēc kādas dvēseli apmierinošas atklāsmes par Mūžīgā personīgo raksturu. Un tā ir mūsu misija uz zemes. Ciešanu mirstīgajiem vairs netiks liegts mierinājums zināt Dieva mīlestību un saprast Tēva debesīs žēlsirdību. Lai gan Dieva runa, kas tika teikta no viesuļvētras, bija majestātisks jēdziens tās izrunāšanas dienai, jūs jau esat iemācījušies, ka Tēvs šādi sevi neatklāj, bet drīzāk viņš runā cilvēka sirdī kā klusa, mierīga balss, sakot: ‘Šis ir ceļš; ejiet pa to.’ Vai jūs neaptverat, ka Dievs mājo jūsos, ka viņš ir kļuvis tas, kas jūs esat, lai viņš varētu padarīt jūs par to, kas ir viņš!”

148:6.11Tad Jēzus izteica šo pēdējo apgalvojumu: “Tēvs debesīs labprātīgi nemoca cilvēku bērnus. Cilvēks cieš, pirmkārt, no laika nejaušībām un nenobriedušas fiziskās eksistences ļaunuma nepilnībām. Otrkārt, viņš cieš neizbēgamās grēka sekas — dzīvības un gaismas likumu pārkāpšanu. Un visbeidzot, cilvēks pļauj ražu no savas netaisnīgās neatlaidības sacelšanās pret debesu taisnīgo valdīšanu uz zemes. Bet cilvēka nelaimes nav dievišķā sprieduma personīgs apmeklējums. Cilvēks var un darīs daudz, lai mazinātu savas laicīgās ciešanas. Bet vienreiz un uz visiem laikiem atbrīvojieties no māņticības, ka Dievs moca cilvēku pēc ļaunā pavēles. Pētiet Ījaba grāmatu, lai tikai atklātu, cik daudz nepareizu ideju par Dievu pat labi cilvēki var godīgi uzturēt; un tad ievērojiet, kā pat sāpīgi mocītais Ījabs atrada mierinājuma un pestīšanas Dievu, neskatoties uz šādām kļūdainām mācībām. Beidzot viņa ticība izlauzās cauri ciešanu mākoņiem, lai saskatītu dzīvības gaismu, kas plūst no Tēva kā dziedinoša žēlsirdība un mūžīga taisnība.”

148:6.12Jānis daudzas dienas pārdomāja šos vārdus savā sirdī. Visa viņa turpmākā dzīve tika ievērojami mainīta šīs sarunas ar Meistaru dārzā rezultātā, un viņš vēlākajos laikos darīja daudz, lai liktu citiem apustuļiem mainīt savus uzskatus attiecībā uz ikdienišķu cilvēku ciešanu avotu, dabu un mērķi. Bet Jānis nekad nerunāja par šo apspriedi, kamēr Meistars nebija aizgājis.

148:7.2Kamēr Jēzus stāvēja un runāja ar ļaudīm, spiegu farizeju vadītājs pamudināja vīru ar kaltušu roku pieiet pie viņa un pajautāt, vai būtu likumīgi tikt dziedinātam sabata dienā, vai arī viņam vajadzētu meklēt palīdzību citā dienā. Kad Jēzus ieraudzīja vīru, dzirdēja viņa vārdus un saprata, ka viņu sūtījuši farizeji, viņš teica: “Nāc priekšā, kamēr es tev uzdošu jautājumu. Ja jums būtu aita un tā iekristu bedrē sabata dienā, vai jūs nesniegtos lejā, nesatvertu to un neizceltu ārā? Vai ir likumīgi darīt tādas lietas sabata dienā?” Un vīrs atbildēja: “Jā, Meistar, būtu likumīgi tā darīt labu sabata dienā.” Tad Jēzus, uzrunājot viņus visus, teica: “Es zinu, kāpēc jūs esat sūtījuši šo vīru manā klātbūtnē. Jūs atrastu iemeslu pārkāpumam manī, ja varētu mani kārdināt izrādīt žēlsirdību sabata dienā. Klusībā jūs visi piekritāt, ka ir likumīgi izcelt nelaimīgo aitu no bedres pat sabatā, un es aicinu jūs par lieciniekiem, ka ir likumīgi izrādīt mīlošu laipnību sabata dienā ne tikai dzīvniekiem, bet arī cilvēkiem. Cik daudz vērtīgāks ir cilvēks par aitu! Es pasludinu, ka ir likumīgi darīt labu cilvēkiem sabata dienā.” Un, kad viņi visi stāvēja viņa priekšā klusēdami, Jēzus, vēršoties pie vīra ar kaltušo roku, teica: “Celies kājās šeit man blakus, lai visi tevi redz. Un tagad, lai jūs zinātu, ka tā ir mana Tēva griba, ka jūs darāt labu sabata dienā, ja tev ir ticība tikt dziedinātam, es tev pavēlu izstiept savu roku.”

148:7.3Un, kad šis vīrs izstiepa savu kaltušo roku, tā tapa vesela. Ļaudis bija noskaņoti vērsties pret farizejiem, bet Jēzus lika viņiem būt mierīgiem, sakot: “Es jums tikko teicu, ka ir likumīgi darīt labu sabatā, glābt dzīvību, bet es jums nemācīju darīt ļaunu un ļauties vēlmei nogalināt.” Dusmīgie farizeji aizgāja, un, neskatoties uz to, ka bija sabata diena, viņi nekavējoties steidzās uz Tiberiju un apspriedās ar Hērodu, darot visu, kas viņu spēkos, lai modinātu viņa aizspriedumus nolūkā nodrošināt herodiešus kā sabiedrotos pret Jēzu. Bet Hērods atteicās vērsties pret Jēzu, iesakot viņiem nest savas sūdzības uz Jeruzalemi.

148:7.4Šis ir pirmais brīnuma gadījums, ko Jēzus veica, atbildot uz savu ienaidnieku izaicinājumu. Un Meistars veica šo tā saukto brīnumu nevis kā savas dziedināšanas spēka demonstrāciju, bet kā efektīvu protestu pret reliģijas sabata atpūtas padarīšanu par īstu bezjēdzīgu ierobežojumu verdzību visai cilvēcei. Šis vīrs atgriezās pie sava akmeņkaļa darba, izrādoties viens no tiem, kura dziedināšanai sekoja pateicības un taisnīguma dzīve.

148:8.2Grieķu filozofs, kurš tika iegūts valstībai iepriekšējā tūrē pa Galileju, atgriezās ar dažiem turīgiem Aleksandrijas ebrejiem, un vēlreiz viņi uzaicināja Jēzu ierasties viņu pilsētā, lai izveidotu kopīgu filozofijas un reliģijas skolu, kā arī dziednīcu slimajiem. Bet Jēzus pieklājīgi noraidīja uzaicinājumu.

148:8.3Ap šo laiku Betsaidas nometnē ieradās transa pravietis no Bagdādes, kāds Kirmets. Šim iedomātajam pravietim bija dīvainas vīzijas, atrodoties transā, un viņš redzēja fantastiskus sapņus, kad viņa miegs tika traucēts. Viņš radīja ievērojamu satraukumu nometnē, un Sīmanis Zelots atbalstīja diezgan rupju apiešanos ar pašapmānīto viltvārdi, bet Jēzus iejaucās un ļāva viņam pilnīgu rīcības brīvību uz dažām dienām. Visi, kas dzirdēja viņa sludināšanu, drīz atzina, ka viņa mācība nav pareiza, spriežot pēc valstības evaņģēlija. Viņš drīz atgriezās Bagdādē, paņemot līdzi tikai pusduci nestabilu un neprognozējamu dvēseļu. Bet pirms Jēzus aizlūdza par Bagdādes pravieti, Dāvids Zebedejs ar paša ieceltas komitejas palīdzību bija izvedis Kirmetu ezerā un, pēc vairākkārtējas iegremdēšanas ūdenī, bija ieteicis viņam doties prom — organizēt un būvēt savu nometni.

148:8.4Šajā pašā dienā Bet-Mariona, feniķiešu sieviete, kļuva tik fanātiska, ka zaudēja prātu un, pēc tam, kad gandrīz noslīka, mēģinot staigāt pa ūdeni, tika aizsūtīta prom ar draugu palīdzību.

148:8.5Jaunais Jeruzalemes pievērstais, farizejs Ābrahāms, atdeva visu savu pasaulīgo mantu apustuļu kasei, un šis ieguldījums ievērojami veicināja iespēju nekavējoties izsūtīt simts tikko apmācītos evaņģēlistus. Andrejs jau bija paziņojis par nometnes slēgšanu, un visi gatavojās vai nu doties mājās, vai arī sekot evaņģēlistiem uz Galileju.

148:9.2Kamēr māja bija pārpildīta ar cilvēkiem un pilnībā ielenkta ar dedzīgiem klausītājiem, draugi uz nelielas gultas atnesa no Kapernaumas kādu vīru, kurš ilgi cieta no paralīzes. Šis paralizētais bija dzirdējis, ka Jēzus gatavojas atstāt Betsaidu, un, parunājies ar akmeņkali Āronu, kurš tik nesen bija tapis vesels, viņš nolēma tikt ienests Jēzus klātbūtnē, kur viņš varētu meklēt dziedināšanu. Viņa draugi mēģināja iekļūt Zebedeja mājā gan pa priekšējām, gan aizmugurējām durvīm, bet pārāk daudz cilvēku bija saspiesti kopā. Taču paralizētais atteicās pieņemt sakāvi; viņš lika draugiem sagādāt kāpnes, pa kurām viņi uzkāpa uz tās telpas jumta, kurā Jēzus runāja, un, atbrīvojuši dakstiņus, viņi drosmīgi nolaida slimo vīru uz gultas ar virvēm, līdz cietējs atradās uz grīdas tieši Meistara priekšā. Kad Jēzus redzēja, ko viņi ir izdarījuši, viņš pārstāja runāt, kamēr tie, kas bija ar viņu istabā, brīnījās par slimā vīra un viņa draugu neatlaidību. Paralizētais teica: “Meistar, es negribētu traucēt tavu mācīšanu, bet es esmu apņēmies tapt vesels. Es neesmu kā tie, kas saņēma dziedināšanu un tūlīt aizmirsa tavu mācību. Es gribētu tapt vesels, lai varētu kalpot debesu valstībā.” Tad, neskatoties uz to, ka šī vīra nelaimi viņam bija uzlikusi viņa paša izšķērdīgā dzīve, Jēzus, redzot viņa ticību, teica paralizētajam: “Dēls, nebīsties; tavi grēki ir piedoti. Tava ticība tevi izglābs.”

148:9.3Kad farizeji no Jeruzalemes kopā ar citiem rakstu mācītājiem un juristiem, kas sēdēja kopā ar viņiem, dzirdēja šo Jēzus paziņojumu, viņi sāka teikt sevī: “Kā šis cilvēks uzdrošinās tā runāt? Vai viņš nesaprot, ka tādi vārdi ir zaimošana? Kurš var piedot grēku, ja ne Dievs?” Jēzus, savā garā uztverot, ka viņi tā sprieda savos prātos un savā starpā, runāja uz viņiem, sakot: “Kāpēc jūs tā spriežat savās sirdīs? Kas jūs esat, lai sēdētu tiesā pār mani? Kāda ir atšķirība, vai es saku šim paralizētajam: tavi grēki ir piedoti, vai: celies, ņem savu gultu un staigā? Bet lai jūs, kas esat liecinieki tam visam, beidzot zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara un spēks virs zemes piedot grēkus, es teikšu šim cietējam: Celies, ņem savu gultu un ej uz savām mājām.” Un, kad Jēzus bija tā runājis, paralizētais piecēlās, un, kad viņi deva viņam ceļu, viņš izgāja ārā viņu visu acu priekšā. Un tie, kas redzēja šīs lietas, bija izbrīnīti. Pēteris atlaida sapulci, kamēr daudzi lūdza un slavēja Dievu, atzīstot, ka viņi nekad iepriekš nebija redzējuši tik dīvainus notikumus.

148:9.4Un apmēram ap šo laiku ieradās Sanhedrina vēstneši, lai liktu sešiem spiegiem atgriezties Jeruzalemē. Kad viņi dzirdēja šo ziņu, viņi sāka nopietnas debates savā starpā; un pēc tam, kad viņi bija beiguši savas diskusijas, vadītājs un divi no viņa sabiedrotajiem atgriezās ar vēstnešiem Jeruzalemē, kamēr trīs no spiegiem farizejiem atzinās ticībā Jēzum un, nekavējoties dodoties uz ezeru, tika Pētera kristīti un apustuļu uzņemti sadraudzībā kā valstības bērni.