Dokuments 147: STARPLAIKA APMEKLĒJUMS JERUZALEMĒDokuments 147
STARPLAIKA APMEKLĒJUMS JERUZALEMĒ

147:0.1JĒZUS un apustuļi ieradās Kapernaumā trešdien, 17. martā, un pavadīja divas nedēļas Betsaidas mītnē, pirms devās uz Jeruzalemi. Šīs divas nedēļas apustuļi mācīja ļaudis jūras krastā, kamēr Jēzus daudz laika pavadīja vienatnē kalnos, kārtojot sava Tēva darīšanas. Šajā laikā Jēzus, Jēkaba un Jāņa Zebedeja pavadīts, devās divos slepenos braucienos uz Tiberiju, kur viņi tikās ar ticīgajiem un sniedza tiem norādījumus par valstības evaņģēliju.

147:0.2Daudzi no Hēroda nama ticēja Jēzum un apmeklēja šīs sanāksmes. Tieši šo ticīgo ietekme Hēroda oficiālajā ģimenē palīdzēja mazināt valdnieka naidīgumu pret Jēzu. Šie ticīgie Tiberijā bija Hērodam pilnībā izskaidrojuši, ka „valstība”, kuru Jēzus sludina, ir garīga pēc savas dabas un nav politisks pasākums. Hērods drīzāk noticēja šiem sava nama locekļiem un tāpēc neļāva sev pārlieku satraukties par ziņojumu izplatīšanos attiecībā uz Jēzus mācīšanu un dziedināšanu. Viņam nebija iebildumu pret Jēzus kā dziednieka vai reliģiska skolotāja darbu. Neskatoties uz daudzu Hēroda padomnieku un pat paša Hēroda labvēlīgo attieksmi, pastāvēja grupa viņa padoto, kurus Jeruzalemes reliģiskie līderi ietekmēja tik spēcīgi, ka viņi palika nikni un draudīgi Jēzus un apustuļu ienaidnieki un vēlāk darīja daudz, lai kavētu viņu publisko darbību. Vislielākās briesmas Jēzum draudēja no Jeruzalemes reliģiskajiem līderiem, nevis no Hēroda. Un tieši šī iemesla dēļ Jēzus un apustuļi pavadīja tik daudz laika un veica lielāko daļu savas publiskās sludināšanas Galilejā, nevis Jeruzalemē un Jūdejā.

147:1.2Un, kad Jēzus viņus bija uzklausījis, viņš teica: „Es iešu jums līdzi.” Un, kad viņš gāja kopā ar tiem uz centuriona namu un pirms viņi bija iegājuši tā pagalmā, romiešu karavīrs izsūtīja savus draugus sveicināt Jēzu, liekot tiem sacīt: „Kungs, nepūlies nākt manā namā, jo es neesmu cienīgs, ka tu nāktu zem mana jumta. Tāpat es neuzskatīju sevi par cienīgu nākt pie tevis; tādēļ es sūtīju tavas tautas vecākos. Bet es zinu, ka tu vari teikt vārdu tur, kur stāvi, un mans kalps tiks dziedināts. Jo es pats esmu pakļauts citu pavēlēm, un manā pakļautībā ir karavīri, un es saku šim ej, un viņš iet; citam nāc, un viņš nāk, un saviem kalpiem dari to vai šo, un viņi to dara.”

147:1.3Un, kad Jēzus dzirdēja šos vārdus, viņš pagriezās un sacīja saviem apustuļiem un tiem, kas bija ar viņiem: „Es brīnos par pagāna pārliecību. Patiesi, patiesi es jums saku: tik lielu ticību es neesmu atradis, nē, pat ne Izraēlā.” Pagriezies prom no nama, Jēzus sacīja: „Dosimies prom.” Un centuriona draugi iegāja namā un pastāstīja Mangusam, ko Jēzus bija teicis. Un no tās stundas kalps sāka atveseļoties un galu galā atguva savu normālo veselību un darbaspējas.

147:1.4Bet mēs nekad neuzzinājām, kas tieši notika šajā gadījumā. Šis ir vienkārši pieraksts, un tas, vai neredzamas būtnes veica centuriona kalpa dziedināšanu vai nē, netika atklāts tiem, kas pavadīja Jēzu. Mēs zinām tikai faktu par kalpa pilnīgu atveseļošanos.

147:2.2Grupai bija mierīgs ceļojums uz Jeruzalemi, taču viņi tik tikko bija iekārtojušies Betānijā, kad no tuvienes un tālienes sāka pulcēties tie, kas meklēja dziedināšanu saviem ķermeņiem, mierinājumu satrauktajiem prātiem un glābšanu savām dvēselēm, tik ļoti, ka Jēzum atlika maz laika atpūtai. Tāpēc viņi uzslēja teltis Ģetzemanē, un Meistars staigāja turp un atpakaļ no Betānijas uz Ģetzemani, lai izvairītos no pūļiem, kas viņu tik pastāvīgi ielenca. Apustuļu grupa pavadīja gandrīz trīs nedēļas Jeruzalemē, bet Jēzus viņiem piekodināja neveikt publisku sludināšanu, tikai privātu mācīšanu un personīgu darbu.

147:2.3Betānijā viņi klusi nosvinēja Pashu. Un šī bija pirmā reize, kad Jēzus un visi divpadsmit baudīja bezasins Pashas svētkus. Jāņa apustuļi neēda Pashu kopā ar Jēzu un viņa apustuļiem; viņi svinēja svētkus kopā ar Abneru un daudziem no agrīnajiem Jāņa sludināšanas ticīgajiem. Šī bija otrā Pasha, ko Jēzus ievēroja kopā ar saviem apustuļiem Jeruzalemē.

147:2.4Kad Jēzus un divpadsmit devās uz Kapernaumu, Jāņa apustuļi neatgriezās kopā ar viņiem. Abnera vadībā viņi palika Jeruzalemē un apkārtējā novadā, klusi strādājot valstības paplašināšanai, kamēr Jēzus un divpadsmit atgriezās darbā Galilejā. Nekad vairs šie divdesmit četri nebija visi kopā līdz pat īsam brīdim pirms septiņdesmit evaņģēlistu pilnvarošanas un izsūtīšanas. Taču abas grupas sadarbojās, un, neskatoties uz viedokļu atšķirībām, valdīja vislabākās jūtas.

147:3.2Apustuļi bija nedaudz nemierīgi Jēzus uzlikto ierobežojumu dēļ, un Jānis, jaunākais no divpadsmit, bija īpaši nepacietīgs šo sasaistījumu dēļ. Viņš bija atvedis Jēzu pie baseina, domādams, ka sapulcējušos cietēju skats tik ļoti uzrunās Meistara līdzjūtību, ka viņš tiks rosināts veikt dziedināšanas brīnumu, un tādējādi visa Jeruzaleme būs pārsteigta un drīz vien tiks iegūta ticībai valstības evaņģēlijam. Jānis teica Jēzum: „Meistar, redzi visus šos cietējus; vai nav nekas, ko mēs varētu darīt viņu labā?” Un Jēzus atbildēja: „Jāni, kāpēc tu gribi mani kārdināt novērsties no ceļa, kuru esmu izvēlējies? Kāpēc tu turpini vēlēties aizstāt mūžīgās patiesības evaņģēlija pasludināšanu ar brīnumu darīšanu un slimo dziedināšanu? Mans dēls, es nevaru darīt to, ko tu vēlies, bet sapulcini šos slimos un nelaimīgos, lai es varētu runāt viņiem uzmundrinājuma un mūžīga mierinājuma vārdus.”

147:3.3Runājot ar sapulcējušos ļaudīm, Jēzus teica: „Daudzi no jums ir šeit slimi un nelaimīgi savu daudzo nepareizas dzīves gadu dēļ. Daži cieš no laika nejaušībām, citi savu senču kļūdu rezultātā, kamēr daži no jums cīnās ar jūsu laicīgās eksistences nepilnīgo apstākļu radītajiem trūkumiem. Bet mans Tēvs strādā, un es vēlos strādāt, lai uzlabotu jūsu laicīgo stāvokli, bet vēl jo vairāk, lai nodrošinātu jūsu mūžīgo stāvokli. Neviens no mums nevar daudz darīt, lai mainītu dzīves grūtības, ja vien mēs neatklājam, ka Tēvs debesīs tā vēlas. Galu galā mums visiem ir pienākums pildīt Mūžīgā gribu. Ja jūs visi varētu tikt izdziedināti no savām fiziskajām kaitēm, jūs patiesi brīnītos, bet vēl lielāk ir tas, ka jums vajadzētu tikt attīrītiem no visas garīgās slimības un atrast sevi izdziedinātus no visām morālajām vājībām. Jūs visi esat Dieva bērni; jūs esat debesu Tēva dēli. Var šķist, ka laika saites jūs nomāc, bet mūžības Dievs jūs mīl. Un, kad pienāks tiesas laiks, nebīstieties, jūs visi atradīsiet ne tikai taisnīgumu, bet arī žēlsirdības pārpilnību. Patiesi, patiesi es jums saku: tas, kurš dzird valstības evaņģēliju un tic šai mācībai par dēlību ar Dievu, tam ir mūžīgā dzīvība; šādi ticīgie jau pāriet no tiesas un nāves gaismā un dzīvībā. Un nāk stunda, kurā pat tie, kas ir kapos, dzirdēs augšāmcelšanās balsi.”

147:3.4Un daudzi no tiem, kas dzirdēja, noticēja valstības evaņģēlijam. Daži no nelaimīgajiem bija tik iedvesmoti un garīgi atdzīvināti, ka staigāja apkārt, sludinot, ka viņi ir izārstēti arī no savām fiziskajām kaitēm.

147:3.5Viens vīrs, kurš daudzus gadus bija nomākts un smagi cietis no sava satrauktā prāta vājībām, priecājās par Jēzus vārdiem un, paņēmis savu gultu, devās uz savām mājām, lai gan tā bija sabata diena. Šis nelaimīgais vīrs visus šos gadus bija gaidījis, lai kāds viņam palīdzētu; viņš bija tāds savas bezpalīdzības sajūtas upuris, ka ne reizi nebija pieļāvis domu palīdzēt pats sev, kas izrādījās vienīgā lieta, kas viņam bija jādara, lai panāktu atveseļošanos — ņemt savu gultu un staigāt.

147:3.6Tad Jēzus teica Jānim: „Dosimies prom, pirms augstie priesteri un rakstu mācītāji mūs pārsteidz un apvainojas, ka mēs runājām dzīvības vārdus šiem nelaimīgajiem.” Un viņi atgriezās templī, lai pievienotos saviem biedriem, un drīz vien viņi visi devās pavadīt nakti Betānijā. Bet Jānis nekad nepastāstīja citiem apustuļiem par šo savu un Jēzus vizīti pie Betesdas baseina šajā sabata pēcpusdienā.

147:4.2Kad Jēzus dzirdēja Nātānaēla jautājumu, viņš nekavējoties piecēlās kājās un, norādot ar pirkstu uz apustuli, teica: „Nātānaēl, Nātānaēl! Kāda veida domāšana notiek tavā sirdī? Vai tu neuzņem manas mācības kā tāds, kas ir piedzimis no gara? Vai tu nedzirdi patiesību kā gudrības un garīgās izpratnes cilvēki? Kad es jūs mudināju darīt citiem tā, kā jūs gribētu, lai viņi dara jums, es runāju ar augstu ideālu cilvēkiem, nevis ar tiem, kuri tiktu kārdināti izkropļot manu mācību par atļauju ļaunuma veicināšanai.”

147:4.3Kad Meistars bija runājis, Nātānaēls piecēlās un teica: „Bet, Meistar, tev nevajadzētu domāt, ka es atbalstu šādu tavas mācības interpretāciju. Es uzdevu jautājumu, jo pieļāvu, ka daudzi šādi cilvēki varētu tādējādi nepareizi spriest par tavu pamudinājumu, un es cerēju, ka tu sniegsi mums turpmākus norādījumus attiecībā uz šiem jautājumiem.” Un tad, kad Nātānaēls bija apsēdies, Jēzus turpināja runāt: „Es labi zinu, Nātānaēl, ka tava prātā netiek atbalstīta nekāda tāda ļaunuma ideja, bet es esmu vīlies, ka jūs visi tik bieži nespējat sniegt patiesi garīgu interpretāciju manām ikdienišķajām mācībām, norādījumiem, kas jums jādod cilvēku valodā un tā, kā cilvēkiem jārunā. Ļaujiet man tagad mācīt jūs par dažādiem nozīmes līmeņiem, kas saistīti ar šī dzīves likuma interpretāciju, šo pamudinājumu „darīt citiem to, ko jūs vēlaties, lai citi darītu jums”:

147:4.4„1. Miesas līmenis. Šādu tīri savtīgu un kārīgu interpretāciju labi ilustrētu tava jautājuma pieņēmums.

147:4.5„2. Jūtu līmenis. Šī plakne ir vienu līmeni augstāka par miesas līmeni un nozīmē, ka līdzjūtība un žēlums uzlabotu cilvēka interpretāciju par šo dzīves likumu.

147:4.6„3. Prāta līmenis. Tagad darbībā iesaistās prāta saprāts un pieredzes inteliģence. Labs spriedums diktē, ka šāds dzīves likums būtu jāinterpretē saskaņā ar augstāko ideālismu, kas iemiesots dziļas pašcieņas cēlumā.

147:4.7„4. Brālīgās mīlestības līmenis. Vēl augstāk tiek atklāts nesavtīgas nodošanās līmenis savu līdzcilvēku labklājībai. Šajā augstākajā plaknē, kurā valda sirsnīga sociālā kalpošana, kas izaug no Dieva tēvības apziņas un no tās izrietošās cilvēku brālības atzīšanas, tiek atklāta jauna un daudz skaistāka šī dzīves pamatlikuma interpretācija.

147:4.8„5. Morālais līmenis. Un tad, kad jūs sasniedzat patiesus filozofiskus interpretācijas līmeņus, kad jums ir reāls ieskats lietu pareizībā un nepareizībā, kad jūs uztverat cilvēku attiecību mūžīgo piemērotību, jūs sāksiet skatīties uz šādu interpretācijas problēmu tā, kā jūs iedomātos, ka augstsirdīga, ideālistiska, gudra un objektīva trešā persona skatītos un interpretētu šādu rīkojumu, piemērojot to jūsu personīgajām problēmām pielāgojoties jūsu dzīves situācijām.

147:4.9„6. Garīgais līmenis. Un tad pēdējais, bet vislielākais no visiem, mēs sasniedzam gara ieskata un garīgās interpretācijas līmeni, kas mūs mudina atzīt šajā dzīves likumā dievišķo pavēli izturēties pret visiem cilvēkiem tā, kā mēs iedomājamies, ka Dievs pret viņiem izturētos. Tas ir visuma ideāls cilvēku attiecībām. Un tāda ir jūsu attieksme pret visām šādām problēmām, kad jūsu augstākā vēlme ir vienmēr pildīt Tēva gribu. Tāpēc es vēlētos, lai jūs darītu visiem cilvēkiem to, ko jūs zināt, ka es darītu viņiem līdzīgos apstākļos.”

147:4.10Nekas, ko Jēzus bija teicis apustuļiem līdz šim laikam, nebija viņus vairāk pārsteidzis. Viņi turpināja apspriest Meistara vārdus ilgi pēc tam, kad viņš bija devies pie miera. Kamēr Nātānaēls lēni atguvās no sava pieņēmuma, ka Jēzus ir pārpratis viņa jautājuma garu, pārējie bija vairāk nekā pateicīgi, ka viņu filozofiskajam apustuļu biedram bija drosme uzdot tik rosinošu jautājumu.

147:5.2Bagātie farizeji bija nodevušies žēlsirdības dāvanu došanai, un viņi nevairījās no publicitātes attiecībā uz savu filantropiju. Dažkārt viņi pat pūta tauri, kad gatavojās dāvāt žēlastību kādam ubagam. Tā bija šo farizeju paraža, kad viņi rīkoja banketu ievērojamiem viesiem, atstāt nama durvis vaļā, lai pat ielu ubagi varētu ienākt un, stāvot gar istabas sienām aiz vakariņotāju dīvāniem, būtu pozīcijā saņemt ēdiena porcijas, kuras banketa dalībnieki varētu viņiem pamest.

147:5.3Šajā konkrētajā gadījumā Sīmaņa namā starp tiem, kas ienāca no ielas, bija sieviete ar sliktu reputāciju, kura nesen bija kļuvusi par ticīgo valstības evaņģēlija labajām ziņām. Šī sieviete visā Jeruzalemē bija labi pazīstama kā bijusī viena no tā sauktajiem augstākās klases bordeļiem, kas atradās netālu no tempļa pagānu pagalma, turētāja. Pieņemot Jēzus mācības, viņa bija slēgusi savu nekrietno biznesa vietu un bija mudinājusi lielāko daļu ar viņu saistīto sieviešu pieņemt evaņģēliju un mainīt savu dzīvesveidu; neskatoties uz to, farizeji viņu joprojām turēja lielā nicinājumā, un viņa bija spiesta nēsāt izlaistus matus — netiklības zīmi. Šī vārdā nenosauktā sieviete bija atnesusi līdzi lielu pudeli smaržīga svaidāmā losjona un, stāvot aiz Jēzus, kamēr viņš zvilnēja pie galda, sāka svaidīt viņa kājas, vienlaikus viņa arī slapināja viņa kājas ar savām pateicības asarām, slaukot tās ar saviem galvas matiem. Un, kad viņa bija beigusi šo svaidīšanu, viņa turpināja raudāt un skūpstīt viņa kājas.

147:5.4Kad Sīmanis to visu redzēja, viņš pie sevis teica: „Šis vīrs, ja viņš būtu pravietis, būtu sapratis, kas un kāda veida sieviete ir šī, kas viņam tā pieskaras; ka viņa ir bēdīgi slavena grēciniece.” Un Jēzus, zinādams, kas notiek Sīmaņa prātā, ierunājās, sacīdams: „Sīmani, man ir kas tāds, ko es vēlētos tev pateikt.” Sīmanis atbildēja: „Skolotāj, saki.” Tad Jēzus teica: „Kādam bagātam naudas aizdevējam bija divi parādnieki. Viens viņam bija parādā piecsimt denārijus, bet otrs — piecdesmit. Tad nu, kad nevienam no viņiem nebija ar ko samaksāt, viņš piedeva viņiem abiem. Kurš no viņiem, tu domā, Sīmani, mīlētu viņu visvairāk?” Sīmanis atbildēja: „Es pieļauju, tas, kuram viņš piedeva visvairāk.” Un Jēzus teica: „Tu esi pareizi spriedis,” un, norādot uz sievieti, viņš turpināja: „Sīmani, kārtīgi aplūko šo sievieti. Es ienācu tavā namā kā lūgts viesis, tomēr tu man nedevi ūdeni manām kājām. Šī pateicīgā sieviete ir mazgājusi manas kājas ar asarām un noslaucījusi tās ar saviem galvas matiem. Tu man nedevi draudzīga sveiciena skūpstu, bet šī sieviete, kopš brīža, kad ienāca, nav pārstājusi skūpstīt manas kājas. Manu galvu ar eļļu tu piemirsi svaidīt, bet viņa ir svaidījusi manas kājas ar dārgiem losjoniem. Un ko tas viss nozīmē? Vienkārši to, ka viņas daudzie grēki ir piedoti, un tas ir licis viņai mīlēt daudz. Bet tie, kas ir saņēmuši tikai nelielu piedošanu, dažkārt mīl tikai nedaudz.” Un, pagriezies pret sievieti, viņš ņēma to pie rokas un, piecēlis viņu augšā, sacīja: „Tu patiesi esi nožēlojusi savus grēkus, un tie ir piedoti. Neļauj sevi drosmināt savu līdzcilvēku neapdomīgajai un nelaipnajai attieksmei; ej tālāk debesu valstības priekā un brīvībā.”

147:5.5Kad Sīmanis un viņa draugi, kas sēdēja pie galda kopā ar viņu, dzirdēja šos vārdus, viņi bija vēl vairāk pārsteigti un sāka čukstēt savā starpā: „Kas ir šis vīrs, ka viņš pat uzdrīkstas piedot grēkus?” Un, kad Jēzus dzirdēja viņus tā murminām, viņš pagriezās, lai atlaistu sievieti, sacīdams: „Sieviete, ej mierā; tava ticība tevi ir izglābusi.”

147:5.6Kad Jēzus piecēlās ar saviem draugiem, lai dotos prom, viņš pagriezās pret Sīmani un teica: „Es zinu tavu sirdi, Sīmani, kā tu tiec plosīts starp ticību un šaubām, kā tevi mulsina bailes un satrauc lepnums; bet es lūdzu par tevi, lai tu varētu padoties gaismai un varētu piedzīvot savā dzīves stāvoklī tieši tādas varenas prāta un gara pārvērtības, kādas var būt salīdzināmas ar milzīgajām pārmaiņām, kuras valstības evaņģēlijs jau ir radījis tavas neaicinātās un nevēlamās viešņas sirdī. Un es pasludinu jums visiem, ka Tēvs ir atvēris debesu valstības durvis visiem, kam ir ticība ieiet, un neviens cilvēks vai cilvēku apvienība nevar aizvērt šīs durvis pat vispazemīgākajai dvēselei vai, domājams, vislielākajam grēciniekam uz zemes, ja tāds patiesi meklē ieeju.” Un Jēzus kopā ar Pēteri, Jēkabu un Jāni atvadījās no sava namatēva un devās pievienoties pārējiem apustuļiem nometnē Ģetzemanes dārzā.

147:5.7Tajā pašā vakarā Jēzus teica ilgi atmiņā paliekošo uzrunu apustuļiem par statusa pie Dieva un progresa mūžīgajā augšupceļā uz Paradīzi relatīvo vērtību. Jēzus teica: „Mani bērni, ja pastāv patiesa un dzīva saikne starp bērnu un Tēvu, bērns noteikti nepārtraukti progresēs pretī Tēva ideāliem. Tiesa, bērns sākumā var progresēt lēni, bet progress ir ne mazāk drošs. Svarīgs ir nevis jūsu progresa ātrums, bet drīzāk tā drošība. Jūsu faktiskais sasniegums nav tik svarīgs kā fakts, ka jūsu progresa virziens ir uz Dievu. Tas, par ko jūs kļūstat dienu no dienas, ir bezgalīgi svarīgāk nekā tas, kas jūs esat šodien.

147:5.8„Šī pārveidotā sieviete, kuru daži no jums šodien redzēja Sīmaņa namā, šajā brīdī dzīvo līmenī, kas ir krietni zemāks par Sīmaņa un viņa labu gribošo biedru līmeni; bet, kamēr šie farizeji ir aizņemti ar bezjēdzīgu ceremoniālo kalpošanu mānīgo apļu šķērsošanas ilūzijas viltus progresu, šī sieviete nāvīgā nopietnībā ir uzsākusi garos un notikumiem bagātos Dieva meklējumus, un viņas ceļu uz debesīm nebloķē garīgais lepnums un morālā pašapmierinātība. Sieviete, cilvēciski runājot, ir daudz tālāk no Dieva nekā Sīmanis, bet viņas dvēsele ir progresīvā kustībā; viņa ir ceļā uz mūžīgu mērķi. Šajā sievietē ir milzīgas garīgās iespējas nākotnei. Daži no jums var nestāvēt augstu faktiskajos dvēseles un gara līmeņos, bet jūs ik dienas progresējat pa dzīvo ceļu, kas caur ticību atvērts uz Dievu. Katrā no jums ir milzīgas iespējas nākotnei. Daudz labāk, ja ir maza, bet dzīva un augoša ticība, nekā būt apveltītam ar lielu intelektu ar tā mirušajiem pasaulīgās gudrības un garīgās neticības krājumiem.”

147:5.9Bet Jēzus nopietni brīdināja savus apustuļus pret tā Dieva bērna muļķību, kurš paļaujas uz Tēva mīlestību. Viņš paziņoja, ka debesu Tēvs nav nevērīgs, izlaidīgs vai muļķīgi iecietīgs vecāks, kurš vienmēr ir gatavs attaisnot grēku un piedot neapdomību. Viņš brīdināja savus klausītājus kļūdaini nepiemērot viņa ilustrācijas par tēvu un dēlu tā, lai izskatītos, ka Dievs ir kā daži pārlieku iecietīgi un negudri vecāki, kas sazvērējas ar zemes muļķiem, lai iekļautu savu neapdomīgo bērnu morālo pazudināšanu, un kuri tādējādi noteikti un tieši veicina savu pašu pēcnācēju noziedzību un agrīnu demoralizāciju. Jēzus teica: „Mans Tēvs iecietīgi neattaisno tās savu bērnu darbības un prakses, kas ir pašiznīcinošas un pašnāvnieciskas visai morālajai izaugsmei un garīgajam progresam. Šādas grēcīgas prakses ir negantība Dieva acīs.”

147:5.10Daudzas citas daļēji privātas sanāksmes un banketus Jēzus apmeklēja kopā ar augstajiem un zemajiem, bagātajiem un nabagajiem Jeruzalemē, pirms viņš un viņa apustuļi beidzot devās uz Kapernaumu. Un patiesi daudzi kļuva par ticīgajiem valstības evaņģēlijam, un tos vēlāk kristīja Abners un viņa biedri, kuri palika, lai veicinātu valstības intereses Jeruzalemē un tās apkārtnē.

147:6.2Augstie priesteri un ebreju reliģiozie līderi rīkoja daudzas slepenas sanāksmes, lai izlemtu, ko darīt ar Jēzu. Viņi visi bija vienisprātis, ka kaut kas ir jādara, lai apturētu viņa mācīšanu, bet viņi nevarēja vienoties par metodi. Viņi bija cerējuši, ka civilās iestades tiks ar viņu galā, kā Hērods bija pielicis punktu Jānim, bet viņi atklāja, ka Jēzus savu darbu veic tā, ka romiešu ierēdņi nebija īpaši satraukti par viņa sludināšanu. Attiecīgi sanāksmē, kas notika dienu pirms Jēzus aizbraukšanas uz Kapernaumu, tika nolemts, ka viņš būs jāaiztur uz reliģiskas apsūdzības pamata un jātiesā Sinedrijam. Tāpēc tika iecelta sešu slepenu spiegu komisija, lai sekotu Jēzum, novērotu viņa vārdus un darbus, un, kad viņi būtu savākuši pietiekamus pierādījumus par likumu pārkāpšanu un zaimošanu, atgrieztos Jeruzalemē ar savu ziņojumu. Šie seši ebreji panāca apustuļu grupu, kurā bija apmēram trīsdesmit cilvēku, pie Jērikas un, aizbildinoties ar vēlmi kļūt par mācekļiem, pievienojās Jēzus sekotāju ģimenei, paliekot kopā ar grupu līdz pat otrās sludināšanas tūres sākumam Galilejā; pēc tam trīs no viņiem atgriezās Jeruzalemē, lai iesniegtu savu ziņojumu augstajiem priesteriem un Sinedrijam.

147:6.3Pēteris sludināja sapulcētajam ļaužu pulkam pie Jordānas pārceltuves, un nākamajā rītā viņi virzījās augšup pa upi uz Amatusu. Viņi gribēja doties taisnā ceļā uz Kapernaumu, bet šeit sapulcējās tāds pūlis, ka viņi palika trīs dienas, sludinot, mācot un kristot. Viņi nevirzījās uz mājām līdz pat agram sabata rītam, 1. maijam. Jeruzalemes spiegi bija pārliecināti, ka tagad viņi nodrošinās savu pirmo apsūdzību pret Jēzu — par sabata pārkāpšanu —, tā kā viņš bija uzdrošinājies uzsākt savu ceļojumu sabata dienā. Bet viņi bija nolemti vilšanās sajūtai, jo tieši pirms viņu aizbraukšanas Jēzus pasauca Andreju pie sevis un viņu visu priekšā deva norādījumus doties tikai tūkstoš jardu attālumā, kas ir likumīgais ebreju sabata dienas ceļojums.

147:6.4Bet spiegiem nebija ilgi jāgaida sava izdevība apsūdzēt Jēzu un viņa biedrus sabata pārkāpšanā. Kad kompānija gāja pa šauro ceļu, viļņojošie kvieši, kas tieši tobrīd nobrieda, bija rokas stiepiena attālumā abās pusēs, un daži no apustuļiem, būdami izsalkuši, plūca gatavos graudus un ēda tos. Ceļotājiem bija ierasts cienāties ar graudiem, ejot pa ceļu, un tāpēc šādai rīcībai netika pievērsta nekāda doma par pārkāpumu. Bet spiegi to satvēra kā ieganstu, lai uzbruktu Jēzum. Kad viņi redzēja Andreju beržam graudus rokā, viņi piegāja pie viņa un teica: „Vai tu nezini, ka sabata dienā ir nelikumīgi plūkt un berzt graudus?” Un Andrejs atbildēja: „Bet mēs esam izsalkuši un beržam tikai tik daudz, cik nepieciešams mūsu vajadzībām; un kopš kura laika ir kļuvis grēcīgi ēst graudus sabata dienā?” Bet farizeji atbildēja: „Jūs nedarāt neko nepareizu ēdot, bet jūs pārkāpjat likumu, plūcot un izberžot graudus starp plaukstām; noteikti jūsu Meistars neatbalstītu šādu rīcību.” Tad Andrejs teica: „Bet, ja nav nepareizi ēst graudus, noteikti to izberšana starp plaukstām ir tik tikko vairāk darba kā graudu košļāšana, ko jūs atļaujat; kāpēc tad jūs piekasāties par tādiem sīkumiem?” Kad Andrejs deva mājienu, ka viņi ir piekasīgi, viņi bija sašutuši un, steidzoties atpakaļ tur, kur Jēzus gāja, sarunājoties ar Mateju, viņi protestēja, sacīdami: „Lūk, Skolotāj, tavi apustuļi dara to, kas ir nelikumīgi sabata dienā; viņi plūc, berž un ēd graudus. Mēs esam pārliecināti, ka tu pavēlēsi viņiem beigt.” Un tad Jēzus sacīja apsūdzētājiem: „Jūs patiesi esat dedzīgi par likumu, un jūs darāt labi, atceroties sabata dienu, lai to svētītu; bet vai jūs nekad neesat lasījuši Rakstos, ka kādu dienu, kad Dāvids bija izsalcis, viņš un tie, kas bija ar viņu, iegāja Dieva namā un ēda skatāmās maizes, kuras nevienam nebija likumīgi ēst, izņemot priesterus? un Dāvids deva šo maizi arī tiem, kas bija ar viņu. Un vai jūs neesat lasījuši mūsu likumā, ka ir likumīgi darīt daudzas nepieciešamas lietas sabata dienā? Un vai es, pirms diena ir beigusies, neredzēšu jūs ēdam to, ko esat paņēmuši līdzi šīs dienas vajadzībām? Mani labie vīri, jūs darāt labi, būdami dedzīgi par sabatu, bet jūs darītu labāk, ja sargātu savu līdzcilvēku veselību un labklājību. Es paziņoju, ka sabats tika radīts cilvēkam, nevis cilvēks sabatam. Un, ja jūs esat šeit klāt pie mums, lai uzraudzītu manus vārdus, tad es atklāti pasludināšu, ka Cilvēka Dēls ir kungs pat pār sabatu.”

147:6.5Farizeji bija pārsteigti un apmulsuši par viņa izpratnes un gudrības vārdiem. Atlikušo dienas daļu viņi turējās savrup un neuzdrošinājās uzdot vairs nevienu jautājumu.

147:6.6Jēzus antagonisms pret ebreju tradīcijām un vergu ceremoniāliem vienmēr bija pozitīvs. Tas izpaudās tajā, ko viņš darīja, un tajā, ko viņš apstiprināja. Meistars pavadīja maz laika negatīvos nosodījumos. Viņš mācīja, ka tie, kas pazīst Dievu, var baudīt dzīvošanas brīvību, nemānot sevi ar grēkošanas atļaujām. Jēzus teica apustuļiem: „Vīri, ja jūs esat patiesības apgaismoti un tiešām zināt, ko darāt, jūs esat svētīti; bet, ja jūs nezināt dievišķo ceļu, jūs esat nelaimīgi un jau likuma pārkāpēji.”

147:7.2Otrdienas vakarā Jēzus vadīja vienu no savām parastajām jautājumu un atbilžu nodarbībām, kad sešu spiegu vadītājs viņam teica: „Es šodien runāju ar vienu no Jāņa mācekļiem, kurš ir šeit, apmeklējot tavu mācību, un mēs bijām neziņā, nesaprotot, kāpēc tu nekad nepavēli saviem mācekļiem gavēt un lūgt, kā mēs, farizeji, gavējam un kā Jānis lika saviem sekotājiem.” Un Jēzus, atsaucoties uz Jāņa paziņojumu, atbildēja šim jautātājam: „Vai kāzu nama dēli gavē, kamēr līgavainis ir ar viņiem? Kamēr līgavainis paliek pie viņiem, viņi diez vai var gavēt. Bet nāk laiks, kad līgavainis tiks atņemts, un tajos laikos kāzu nama bērni neapšaubāmi gavēs un lūgs. Lūgt ir dabiski gaismas bērniem, bet gavēšana nav daļa no debesu valstības evaņģēlija. Atcerieties, ka gudrs drēbnieks nešuj jauna un nesarāvušās auduma gabalu uz veca apģērba, lai, kad tas ir slapjš, tas nesarautos un neradītu ļaunāku plīsumu. Tāpat cilvēki nelej jaunu vīnu vecos vīna maisos, lai jaunais vīns nesaplēstu maisus tā, ka iet bojā gan vīns, gan maisi. Gudrs cilvēks lej jauno vīnu svaigos vīna maisos. Tāpēc mani mācekļi izrāda gudrību ar to, ka viņi nenes pārāk daudz no vecās kārtības jaunajā valstības evaņģēlija mācībā. Jūs, kas esat zaudējuši savu skolotāju, varat būt attaisnoti gavēšanā kādu laiku. Gavēšana var būt atbilstoša Mozus likuma daļa, bet nākamajā valstībā Dieva dēli piedzīvos brīvību no bailēm un prieku dievišķajā garā.” Un, kad viņi dzirdēja šos vārdus, Jāņa mācekļi tika mierināti, kamēr paši farizeji bija vēl vairāk apmulsuši.

147:7.3Tad Meistars turpināja brīdināt savus klausītājus nepieļaut domu, ka visas senās mācības būtu pilnībā jāaizstāj ar jaunām doktrīnām. Jēzus teica: „Tam, kas ir vecs un arī patiess, ir jāpaliek. Tāpat tas, kas ir jauns, bet nepatiess, ir jānoraida. Bet tam, kas ir jauns un arī patiess, lai jums ir ticība un drosme to pieņemt. Atcerieties, ir rakstīts: „Nepamet vecu draugu, jo jaunais nav salīdzināms ar viņu. Kā jauns vīns, tā ir jauns draugs; ja tas kļūst vecs, tu to dzersi ar prieku.””

147:8.2„„Kāpēc jūs esat gavējuši? Kāda iemesla dēļ jūs nomācat savas dvēseles, kamēr turpināt rast prieku apspiešanā un priecāties par netaisnību? Lūk, jūs gavējat strīdu un ķildu dēļ un lai sistu ar ļaunuma dūri. Bet jūs negavēsiet šādā veidā, lai liktu savām balsīm tikt sadzirdētām augšībā.

147:8.3„„Vai tāds ir tas gavēnis, ko es esmu izvēlējies — diena cilvēkam, lai nomāktu savu dvēseli? Vai tas ir noliekt savu galvu kā meldram, vārtīties maisā un pelnos? Vai jūs uzdrošināsieties saukt to par gavēni un pieņemamu dienu Tā Kunga acīs? Vai nav šis tas gavēnis, ko man vajadzētu izvēlēties: raisīt ļaunuma saites, atraisīt smago nastu mezglus, palaist apspiestos brīvībā un salauzt ikvienu jūgu? Vai tas nav dalīt manu maizi ar izsalkušo un atvest tos, kas ir bezpajumtnieki un nabagi, uz manu namu? Un, kad es redzu tos, kas ir kaili, es viņus apģērbšu.

147:8.4„„Tad tava gaisma izlauzīsies kā rīts, kamēr tava veselība uzplauks strauji. Tava taisnība ies tev pa priekšu, kamēr Tā Kunga godība būs tava aizmugure. Tad tu sauksi uz To Kungu, un viņš atbildēs; tu sauksi skaļi, un viņš teiks — Šeit es esmu. Un visu to viņš darīs, ja tu atturēsies no apspiešanas, nosodīšanas un niecības. Tēvs drīzāk vēlas, lai tu atvērtu savu sirdi izsalkušajam un lai tu kalpotu nomāktajām dvēselēm; tad tava gaisma spīdēs tumsībā, un pat tava tumsa būs kā pusdienlaiks. Tad Tas Kungs tevi vadīs nepārtraukti, apmierinot tavu dvēseli un atjaunojot tavu spēku. Tu kļūsi kā laistīts dārzs, kā avots, kura ūdeņi neizsīkst. Un tie, kas dara šīs lietas, atjaunos izpostīto godību; viņi uzcels daudzu paaudžu pamatus; viņus sauks par sagrauto sienu atjaunotājiem, drošu taku atjaunotājiem, kurās dzīvot.””

147:8.5Un tad ilgi naktī Jēzus izklāstīja saviem apustuļiem patiesību, ka tā bija viņu ticība, kas padarīja viņus drošus tagadnes un nākotnes valstībā, un nevis viņu dvēseles nomākšana vai ķermeņa gavēšana. Viņš mudināja apustuļus vismaz dzīvot atbilstoši senā pravieša idejām un izteica cerību, ka viņi progresēs tālu aiz pat Jesajas un vecāko praviešu ideāliem. Viņa pēdējie vārdi tajā naktī bija: „Audziet žēlastībā ar tās dzīvās ticības palīdzību, kas aptver faktu, ka jūs esat Dieva dēli, kamēr tajā pašā laikā tā atzīst katru cilvēku par brāli.”

147:8.6Bija pēc pulksten diviem naktī, kad Jēzus beidza runāt un katrs vīrs devās uz savu vietu gulēt.