141:0.1NEDĒĻAS pirmajā dienā, m.ē. 27. gada 19. janvārī, Jēzus un divpadsmit apustuļi gatavojās atstāt savu galveno mītni Betsaidā. Divpadsmitnieks nezināja neko par Meistara plāniem, izņemot to, ka viņi dodas uz Jeruzalemi, lai apmeklētu Pashas svētkus aprīlī, un ka ir paredzēts ceļot pa Jordānas ieleju. Viņi devās prom no Cebedeja nama tikai tuvu pusdienlaikam, jo apustuļu ģimenes un citi mācekļi bija atnākuši, lai atvadītos un novēlētu viņiem veiksmi jaunajā darbā, ko viņi grasījās uzsākt.
141:0.2Tieši pirms došanās ceļā apustuļi pamanīja, ka trūkst Meistara, un Andrejs devās viņu meklēt. Pēc īsiem meklējumiem viņš atrada Jēzu sēžam laivā pludmales malā, un viņš raudāja. Divpadsmitnieks bieži bija redzējis savu Meistaru brīžos, kad viņš šķita skumjš, un viņi bija novērojuši viņa īsos nopietnas iegrimšanas domās brīžus, taču neviens no viņiem nekad nebija redzējis viņu raudam. Andrejs bija nedaudz pārsteigts, redzot Meistaru tik satrauktu tieši pirms došanās uz Jeruzalemi, un viņš uzdrošinājās pieiet pie Jēzus un jautāt: “Šajā lielajā dienā, Meistar, kad mums jādodas uz Jeruzalemi, lai sludinātu Tēva valstību, kāpēc tu raudi? Kurš no mums tevi ir aizvainojis?” Un Jēzus, ejot atpakaļ kopā ar Andreju, lai pievienotos divpadsmitniekam, viņam atbildēja: “Neviens no jums mani nav apbēdinājis. Es esmu noskumis tikai tāpēc, ka neviens no mana tēva Jāzepa ģimenes nav atcerējies atnākt, lai novēlētu mums laimīgu ceļu.” Šajā laikā Rute bija ciemos pie sava brāļa Jāzepa Nācaretē. Citus viņa ģimenes locekļus atturēja lepnums, vilšanās, pārpratumi un sīkmanīgs aizvainojums, kas bija radies ievainotu jūtu dēļ.
141.1AIZEJOT NO GALILEJAS
141:1.1Kapernauma neatradās tālu no Tiberijas, un Jēzus slava bija sākusi izplatīties pa visu Galileju un pat ārpus tās robežām. Jēzus zināja, ka Herods drīz sāks pievērst uzmanību viņa darbam, tāpēc viņš uzskatīja par labāku doties uz dienvidiem, uz Jūdeju, kopā ar saviem apustuļiem. Vairāk nekā simts ticīgo grupa vēlējās doties viņiem līdzi, bet Jēzus runāja ar tiem un lūdza nepavadīt apustuļu grupu ceļā lejup pa Jordānu. Lai gan viņi piekrita palikt, daudzi no viņiem sekoja Meistaram jau pēc dažām dienām.
141:1.2Pirmajā dienā Jēzus un apustuļi noceļoja tikai līdz Tarihejai, kur viņi atpūtās pa nakti. Nākamajā dienā viņi ceļoja uz vietu pie Jordānas netālu no Pellas, kur Jānis bija sludinājis apmēram pirms gada un kur Jēzus bija kristīts. Šeit viņi uzkavējās vairāk nekā divas nedēļas, mācot un sludinot. Pirmās nedēļas beigās vairāki simti cilvēku bija sapulcējušies nometnē netālu no vietas, kur dzīvoja Jēzus un divpadsmitnieks, un viņi bija ieradušies no Galilejas, Feniķijas, Sīrijas, Dekapoles, Perejas un Jūdejas.
141:1.3Jēzus nesludināja publiski. Andrejs sadalīja pūli un nozīmēja sludinātājus priekšpusdienas un pēcpusdienas sapulcēm; pēc vakara maltītes Jēzus sarunājās ar divpadsmitnieku. Viņš tiem nemācīja neko jaunu, bet pārskatīja savu iepriekšējo mācību un atbildēja uz viņu daudzajiem jautājumiem. Vienā no šiem vakariem viņš pastāstīja divpadsmitniekam kaut ko par tām četrdesmit dienām, kuras viņš pavadīja kalnos netālu no šīs vietas.
141:1.4Daudzi no tiem, kas bija ieradušies no Perejas un Jūdejas, bija Jāņa kristīti un ieinteresēti uzzināt vairāk par Jēzus mācībām. Apustuļi guva lielus panākumus Jāņa mācekļu mācīšanā, jo viņi nekādā veidā nemazināja Jāņa sludināšanas nozīmi un tāpēc, ka viņi šajā laikā pat nekristīja savus jaunos mācekļus. Taču Jāņa sekotājiem vienmēr bija klupšanas akmens tas, ka Jēzus, ja viņš bija viss tas, ko Jānis bija pasludinājis, nedarīja neko, lai atbrīvotu viņu no cietuma. Jāņa mācekļi nekad nespēja saprast, kāpēc Jēzus nenovērsa viņu mīļotā vadītāja nežēlīgo nāvi.
141:1.5No vakara uz vakaru Andrejs rūpīgi instruēja savus līdzapustuļus delikātajā un grūtajā uzdevumā – mierīgi sadzīvot ar Jāņa Kristītāja sekotājiem. Šajā Jēzus sabiedriskās kalpošanas pirmajā gadā vairāk nekā trīs ceturtdaļas viņa sekotāju iepriekš bija sekojuši Jānim un saņēmuši viņa kristības. Viss šis m.ē. 27. gads tika pavadīts, klusi pārņemot Jāņa darbu Perejā un Jūdejā.
141.2DIEVA LIKUMS UN TĒVA GRIBA
141:2.1Vakaru pirms viņi atstāja Pellu, Jēzus sniedza apustuļiem dažus papildu norādījumus attiecībā uz jauno valstību. Meistars sacīja: “Jūs esat mācīti gaidīt Dieva valstības atnākšanu, un tagad es nāku paziņot, ka šī ilgi gaidītā valstība ir tuvu, patiesībā tā jau ir šeit un mūsu vidū. Katrā valstībā ir jābūt karalim, kas sēž savā tronī un izdod valsts likumus. Un tā jūs esat izveidojuši priekšstatu par debesu valstību kā par ebreju tautas glorificētu valdīšanu pār visām zemes tautām, kur Mesija sēž Dāvida tronī un no šīs brīnumainā spēka vietas izsludina likumus visai pasaulei. Bet, mani bērni, jūs neredzat ar ticības aci un nedzirdat ar gara sapratni. Es paziņoju, ka debesu valstība ir Dieva valdīšanas apzināšanās un atzīšana cilvēku sirdīs. Tiesa, šajā valstībā ir Karalis, un šis Karalis ir mans Tēvs un jūsu Tēvs. Mēs patiešām esam viņa uzticami pavalstnieki, bet šo faktu tālu pārsniedz pārveidojošā patiesība, ka mēs esam viņa dēli. Manā dzīvē šai patiesībai ir jākļūst redzamai visiem. Mūsu Tēvs arī sēž tronī, bet ne tādā, kas darināts ar rokām. Bezgalīgā tronis ir Tēva mūžīgā mājvieta debesu debesīs; viņš piepilda visu un pasludina savus likumus visumu visumiem. Un Tēvs arī valda savu bērnu sirdīs uz zemes ar garu, ko viņš ir sūtījis dzīvot mirstīgo cilvēku dvēselēs.
141:2.2“Kad jūs esat šīs valstības pavalstnieki, jums patiešām liek dzirdēt Visuma Valdnieka likumu; bet, kad valstības evaņģēlija dēļ, ko es esmu nācis pasludināt, jūs ticībā atklājat sevi kā dēlus, jūs turpmāk vairs neuzlūkojat sevi kā visvarena karaļa likumam pakļautas radības, bet gan kā mīloša un dievišķa Tēva priviliģētus dēlus. Patiesi, patiesi es jums saku: kad Tēva griba ir jūsu likums, jūs diez vai esat valstībā. Bet, kad Tēva griba patiesi kļūst par jūsu gribu, tad jūs patiešām esat valstībā, jo valstība tādējādi ir kļuvusi par iedibinātu pieredzi jūsos. Kad Dieva griba ir jūsu likums, jūs esat cēli vergi-pavalstnieki; bet, kad jūs ticat šim jaunajam dievišķās dēlības evaņģēlijam, mana Tēva griba kļūst par jūsu gribu, un jūs tiekat pacelti brīvo Dieva bērnu, atbrīvoto valstības dēlu, augstajā stāvoklī.”
141:2.3Daži no apustuļiem uztvēra kaut ko no šīs mācības, bet neviens no viņiem neizprata šī varenā paziņojuma pilnu nozīmi, varbūt vienīgi Jēkabs Cebedejs. Taču šie vārdi iespiedās viņu sirdīs un nāca gaismā, lai iepriecinātu viņu kalpošanu vēlākajos kalpošanas gados.
141.3UZTURĒŠANĀS AMATĀ
141:3.1Meistars un viņa apustuļi palika netālu no Amatas gandrīz trīs nedēļas. Apustuļi turpināja sludināt pūlim divas reizes dienā, un Jēzus sludināja katru sabata pēcpusdienu. Kļuva neiespējami turpināt trešdienu atpūtas laiku; tāpēc Andrejs noorganizēja tā, ka diviem apustuļiem vajadzēja atpūsties katru dienu sešas dienas nedēļā, kamēr visi pildīja pienākumus sabata dievkalpojumos.
141:3.2Pēteris, Jēkabs un Jānis veica lielāko daļu publiskās sludināšanas. Filips, Natanaēls, Toms un Sīmanis veica daudz individuālā darba un vadīja nodarbības īpašām interesentu grupām; dvīņi turpināja savu vispārējo kārtības uzraudzību, kamēr Andrejs, Matejs un Jūda izveidojās par vispārēju trīs cilvēku vadības komiteju, lai gan katrs no šiem trim veica arī ievērojamu reliģisko darbu.
141:3.3Andrejs bija ļoti aizņemts ar uzdevumu risināt pastāvīgi uzliesmojošos pārpratumus un domstarpības starp Jāņa mācekļiem un Jēzus jaunākajiem mācekļiem. Nopietnas situācijas radās ik pēc dažām dienām, bet Andrejam ar savu apustulisko biedru palīdzību izdevās panākt, ka strīdīgās puses nonāk pie kaut kāda veida vienošanās, vismaz uz laiku. Jēzus atteicās piedalīties jebkurā no šīm apspriedēm; tāpat viņš nedeva nekādus padomus par pareizu šo grūtību risināšanu. Viņš ne reizi neizteica ierosinājumu, kā apustuļiem vajadzētu risināt šīs mulsinošās problēmas. Kad Andrejs nāca pie Jēzus ar šiem jautājumiem, viņš vienmēr teica: “Saimniekam nav gudri iesaistīties savu viesu ģimenes likstās; gudrs vecāks nekad nenostājas kādā pusē savu bērnu sīkajos strīdos.”
141:3.4Meistars parādīja lielu gudrību un pauda pilnīgu taisnīgumu visā savā saskarsmē ar apustuļiem un visiem saviem mācekļiem. Jēzus patiesi bija cilvēku Meistars; viņam bija liela ietekme uz līdzcilvēkiem, pateicoties viņa personības apvienotajam šarmam un spēkam. Viņa skarbajā, klejojošajā un bezpajumtnieka dzīvē bija smalka pavēloša ietekme. Viņa autoritatīvajā mācīšanas veidā, viņa skaidrajā loģikā, viņa spriešanas spēkā, viņa viedajā ieskatā, viņa prāta modrībā, viņa nepārspējamajā nosvērtībā un viņa cildenajā iecietībā bija intelektuāla pievilcība un garīgs pievilkšanas spēks. Viņš bija vienkāršs, vīrišķīgs, godīgs un bezbailīgs. Līdztekus visai šai fiziskajai un intelektuālajai ietekmei, kas izpaudās Meistara klātbūtnē, bija arī visas tās būtības garīgās burvības, kas ir kļuvušas saistītas ar viņa personību – pacietība, maigums, lēnprātība, laipnība un pazemība.
141:3.5Jēzus no Nācaretes patiešām bija spēcīga un iespaidīga personība; viņš bija intelektuāls spēks un garīgs cietoksnis. Viņa personība uzrunāja ne tikai garīgi noskaņotās sievietes viņa sekotāju vidū, bet arī izglītoto un intelektuālo Nikodēmu un skarbo romiešu karavīru, kapteini, kas stāvēja sardzē pie krusta un kurš, pabeidzis vērot Meistara nāvi, sacīja: “Patiesi, šis bija Dieva Dēls.” Un karstasinīgie, skarbie Galilejas zvejnieki sauca viņu par Meistaru.
141:3.6Jēzus attēlojumi ir bijuši ļoti neveiksmīgi. Šīs Kristus gleznas ir atstājušas kaitīgu ietekmi uz jaunatni; tempļa tirgotāji diez vai būtu bēguši no Jēzus, ja viņš būtu bijis tāds cilvēks, kādu jūsu mākslinieki parasti ir attēlojuši. Viņam piemita cienīga vīrišķība; viņš bija labs, bet dabisks. Jēzus nepozēja kā maigs, salds, lēnprātīgs un laipns mistiķis. Viņa mācība bija aizraujoši dinamiska. Viņš ne tikai gribēja labu, bet viņš staigāja apkārt, faktiski darot labu.
141:3.7Meistars nekad neteica: “Nāciet pie manis visi, kas esat kūtri, un visi, kas esat sapņotāji.” Bet viņš daudzas reizes teica: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties, un es jums došu atpūtu – garīgu spēku.” Meistara jūgs patiešām ir viegls, bet pat tad viņš to nekad neuzspiež; katram indivīdam šis jūgs jāuzņemas pēc savas brīvas gribas.
141:3.8Jēzus attēloja uzvaru caur upurēšanos, lepnuma un patmīlības upurēšanu. Izrādot žēlsirdību, viņš ar to domāja garīgu atbrīvošanos no visiem aizvainojumiem, sūdzībām, dusmām un kāres pēc savtīgas varas un atriebības. Un, kad viņš teica: “Nepretojieties ļaunumam,” viņš vēlāk paskaidroja, ka viņš nedomāja attaisnot grēku vai ieteikt brāļoties ar netaisnību. Viņš vairāk gribēja mācīt piedošanu, “nepretoties ļaunai izturēšanās pret savu personību, ļaunam ievainojumam personas cieņai.”
141.4MĀCĪBA PAR TĒVU
141:4.1Uzturoties Amatā, Jēzus pavadīja daudz laika ar apustuļiem, mācot tiem jauno jēdzienu par Dievu; atkal un atkal viņš tiem uzsvēra, ka Dievs ir Tēvs, nevis liels un augstākais grāmatvedis, kurš galvenokārt nodarbojas ar apsūdzošu ierakstu veikšanu pret saviem kļūdīgajiem bērniem uz zemes, grēka un ļaunuma reģistrēšanu, lai tos izmantotu pret viņiem, kad viņš vēlāk sēdīsies tiesāt tos kā visas radības taisnīgais Tiesnesis. Ebreji ilgi bija uztvēruši Dievu kā karali pār visiem, pat kā tautas Tēvu, bet nekad agrāk liels skaits mirstīgo cilvēku nebija uzturējuši ideju par Dievu kā mīlošu Tēvu indivīdam.
141:4.2Atbildot uz Toma jautājumu: “Kas ir šis valstības Dievs?” Jēzus atbildēja: “Dievs ir jūsu Tēvs, un reliģija – mans evaņģēlijs – ir nekas vairāk un nekas mazāk kā ticības pilna atzīšana patiesībai, ka tu esi viņa dēls. Un es esmu šeit jūsu vidū miesā, lai ar savu dzīvi un mācībām padarītu skaidras abas šīs idejas.”
141:4.3Jēzus arī centās atbrīvot savu apustuļu prātus no idejas par dzīvnieku upurēšanu kā reliģisku pienākumu. Bet šie vīri, kas bija audzināti ikdienas upurēšanas reliģijā, lēni saprata to, ko viņš ar to domāja. Tomēr Meistars nepagura savā mācīšanā. Kad viņam neizdevās sasniegt visu apustuļu prātus ar vienu ilustrāciju, viņš pārfrāzēja savu vēstījumu un izmantoja cita veida līdzību skaidrošanas nolūkos.
141:4.4Tajā pašā laikā Jēzus sāka pilnīgāk mācīt divpadsmitnieku par viņu misiju “mierināt noskumušos un kalpot slimajiem”. Meistars viņiem daudz mācīja par cilvēku kopumā – ķermeņa, prāta un gara apvienību, kas veido atsevišķu vīrieti vai sievieti. Jēzus stāstīja saviem biedriem par trim ciešanu veidiem, ar kuriem viņi saskarsies, un tālāk paskaidroja, kā viņiem vajadzētu kalpot visiem, kas cieš no cilvēciskām slimībām. Viņš mācīja viņus atpazīt:
141:4.51. Miesas slimības – tās kaites, ko parasti uzskata par fiziskām slimībām.
141:4.62. Nomāktus prātus – tās nefiziskās ciešanas, kuras vēlāk tika uzskatītas par emocionālām un garīgām grūtībām un traucējumiem.
141:4.73. Ļauno garu apsēstību.
141:4.8Jēzus vairākkārt skaidroja saviem apustuļiem šo ļauno garu dabu un šo to par to izcelsmi; tajā laikā tos bieži sauca arī par nešķīstiem gariem. Meistars labi zināja atšķirību starp ļauno garu apsēstību un ārprātu, bet apustuļi to nezināja. Ņemot vērā viņu ierobežotās zināšanas par Urantijas agrīno vēsturi, Jēzum nebija iespējams uzņemties padarīt šo lietu pilnībā saprotamu. Bet viņš daudzas reizes viņiem teica, atsaucoties uz šiem ļaunajiem gariem: “Tie vairs neuzmāksies cilvēkiem, kad es būšu uzkāpis pie sava Tēva debesīs un pēc tam, kad es būšu izlējis savu garu pār visu miesu tajos laikos, kad valstība atnāks lielā spēkā un garīgā godībā.”
141:4.9No nedēļas uz nedēļu un no mēneša uz mēnesi, visa šī gada garumā, apustuļi pievērsa arvien lielāku uzmanību slimo dziedināšanas kalpošanai.
141.5GARĪGĀ VIENOTĪBA
141:5.1Viena no notikumiem bagātākajām vakara apspriedēm Amatā bija sesija, kas bija saistīta ar garīgās vienotības apspriešanu. Jēkabs Cebedejs bija jautājis: “Meistar, kā mēs iemācīsimies redzēt vienādi un tādējādi baudīt lielāku saskaņu savā starpā?” Kad Jēzus dzirdēja šo jautājumu, viņš savā garā bija tik saviļņots, ka atbildēja: “Jēkab, Jēkab, kad es jums mācīju, ka jums visiem jāredz vienādi? Es esmu nācis pasaulē, lai pasludinātu garīgo brīvību ar mērķi, lai mirstīgie tiktu pilnvaroti dzīvot individuālas oriģinalitātes un brīvības dzīves Dieva priekšā. Es nevēlos, lai sociālā saskaņa un brālīgais miers tiktu pirkti, upurējot brīvu personību un garīgo oriģinalitāti. Tas, ko es prasu no jums, mani apustuļi, ir gara vienotība – un to jūs varat piedzīvot priekā par savu vienoto nodošanos, lai no visas sirds pildītu mana Debesu Tēva gribu. Jums nav jāredz vienādi vai jājūt vienādi, vai pat jādomā vienādi, lai garīgi būtu vienādi. Garīgā vienotība izriet no apziņas, ka katrā no jums mājo un arvien vairāk dominē debesu Tēva gara dāvana. Jūsu apustuliskajai saskaņai jāizaug no fakta, ka gara cerība katram no jums ir identiska pēc izcelsmes, dabas un likteņa.
141:5.2“Šādā veidā jūs varat piedzīvot pilnīgu gara mērķa un gara sapratnes vienotību, kas izaug no savstarpējas apziņas par katra jūsu mājojošā Paradīzes gara identitāti; un jūs varat baudīt visu šo dziļo garīgo vienotību, saskaroties ar vislielāko dažādību jūsu individuālajās intelektuālās domāšanas, temperamenta izjūtu un sociālās uzvedības attieksmēs. Jūsu personības var būt atsvaidzinoši daudzveidīgas un izteikti atšķirīgas, kamēr jūsu garīgās dabas un dievišķās pielūgsmes un brālīgās mīlestības gara augļi var būt tik vienoti, ka visi, kas vēro jūsu dzīves, noteikti pamanīs šo gara identitāti un dvēseles vienotību; viņi atzīs, ka jūs esat bijuši ar mani un tādējādi iemācījušies, un pieņemami, kā pildīt Debesu Tēva gribu. Jūs varat sasniegt Dieva kalpošanas vienotību pat tad, ja veicat šādu kalpošanu saskaņā ar savu prāta, ķermeņa un dvēseles oriģinālo dotumu tehniku.
141:5.3“Jūsu gara vienotība ietver divas lietas, kas vienmēr harmonizēs individuālo ticīgo dzīvēs: Pirmkārt, jūsos valda kopējs dzīves kalpošanas motīvs; jūs visi vēlaties pāri visam pildīt Debesu Tēva gribu. Otrkārt, jums visiem ir kopīgs eksistences mērķis; jūs visi apņematies atrast Tēvu debesīs, tādējādi pierādot visumam, ka esat kļuvuši viņam līdzīgi.”
141:5.4Daudzas reizes divpadsmitnieka apmācības laikā Jēzus atgriezās pie šīs tēmas. Atkārtoti viņš tiem teica, ka viņa vēlme nav, lai tie, kas viņam tic, kļūtu dogmatizēti un standartizēti saskaņā ar pat labu cilvēku reliģiskajām interpretācijām. Atkal un atkal viņš brīdināja savus apustuļus pret ticības apliecību formulēšanu un tradīciju iedibināšanu kā līdzekli, lai vadītu un kontrolētu valstības evaņģēlija ticīgos.
141.6PĒDĒJĀ NEDĒĻA AMATĀ
141:6.1Pēdējās nedēļas beigās Amatā Sīmanis Zelots atveda pie Jēzus kādu Tehermu, persieti, kurš veica darījumus Damaskā. Teherma bija dzirdējis par Jēzu un bija ieradies Kapernaumā, lai viņu redzētu, un tur, uzzinot, ka Jēzus ar saviem apustuļiem devies lejup pa Jordānu ceļā uz Jeruzalemi, viņš devās viņu meklēt. Andrejs bija nodevis Tehermu Sīmanim apmācīšanai. Sīmanis uzlūkoja persieti kā “uguns pielūdzēju”, lai gan Teherma ļoti pūlējās paskaidrot, ka uguns ir tikai Tīrā un Svētā redzamais simbols. Pēc sarunas ar Jēzu persietis izteica savu nodomu palikt vairākas dienas, lai dzirdētu mācību un klausītos sludināšanu.
141:6.2Kad Sīmanis Zelots un Jēzus bija vieni, Sīmanis jautāja Meistaram: “Kāpēc es nevarēju viņu pārliecināt? Kāpēc viņš man tik ļoti pretojās un tik labprāt uzklausīja tevi?” Jēzus atbildēja: “Sīmani, Sīmani, cik reizes es tevi esmu mācījis atturēties no visiem centieniem kaut ko izņemt no to sirdīm, kas meklē glābšanu? Cik bieži es tev esmu teicis pūlēties tikai, lai ieliktu kaut ko šajās izsalkušajās dvēselēs? Ved cilvēkus valstībā, un valstības lielās un dzīvās patiesības drīz vien izdzīs visas nopietnās kļūdas. Kad tu esi pasniedzis mirstīgajam cilvēkam labās ziņas, ka Dievs ir viņa Tēvs, tu vari viņu vieglāk pārliecināt, ka viņš patiesībā ir Dieva dēls. Un, to izdarījis, tu esi atnesis glābšanas gaismu tam, kurš sēž tumsā. Sīmani, kad Cilvēka Dēls nāca vispirms pie tevis, vai viņš nāca, nosodot Mozu un praviešus un sludinot jaunu un labāku dzīvesveidu? Nē. Es nenācu, lai atņemtu to, kas jums bija no jūsu senčiem, bet lai parādītu jums pilnveidotu vīziju par to, ko jūsu tēvi redzēja tikai daļēji. Tad ej, Sīmani, mācot un sludinot valstību, un, kad tev ir cilvēks droši un stabili iekšā valstībā, tad ir laiks, kad šāds cilvēks nāks pie tevis ar jautājumiem, sniegt norādījumus, kas saistīti ar dvēseles progresīvu attīstību dievišķajā valstībā.”
141:6.3Sīmanis bija pārsteigts par šiem vārdiem, bet viņš darīja tā, kā Jēzus viņam bija licis, un Teherma, persietis, tika pieskaitīts tiem, kas iegāja valstībā.
141:6.4Tajā naktī Jēzus runāja ar apustuļiem par jauno dzīvi valstībā. Viņš teica daļēji: “Kad jūs ieejat valstībā, jūs atdzimstat. Jūs nevarat mācīt gara dziļās lietas tiem, kas ir dzimuši tikai no miesas; vispirms parūpējieties, lai cilvēki piedzimst no gara, pirms jūs cenšaties viņus mācīt attīstītajos gara ceļos. Neuzņemieties rādīt cilvēkiem tempļa skaistumu, kamēr neesat viņus vispirms ieveduši templī. Iepazīstiniet cilvēkus ar Dievu un kā Dieva dēlus, pirms jūs runājat par doktrīnām par Dieva tēvību un cilvēku dēlību. Necīnieties ar cilvēkiem – vienmēr esiet pacietīgi. Tā nav jūsu valstība; jūs esat tikai vēstneši. Vienkārši ejiet un sludiniet: Šī ir debesu valstība – Dievs ir jūsu Tēvs, un jūs esat viņa dēli, un šī labā vēsts, ja jūs tai no visas sirds ticat, ir jūsu mūžīgā pestīšana.”
141:6.5Apustuļi guva lielus panākumus uzturēšanās laikā Amatā. Bet viņi bija ļoti vīlušies, ka Jēzus nedeva viņiem nekādus ieteikumus par apiešanos ar Jāņa mācekļiem. Pat svarīgajā jautājumā par kristībām viss, ko Jēzus teica, bija: “Jānis patiešām kristīja ar ūdeni, bet, kad jūs ieiesiet debesu valstībā, jūs tiksiet kristīti ar Garu.”
141.7BETĀNIJĀ VIŅPUS JORDĀNAS
141:7.126. februārī Jēzus, viņa apustuļi un liela sekotāju grupa ceļoja lejup pa Jordānu līdz braslam netālu no Betānijas Perejā, vietai, kur Jānis pirmo reizi pasludināja gaidāmo valstību. Jēzus ar saviem apustuļiem palika šeit, mācot un sludinot, četras nedēļas, pirms viņi devās tālāk uz Jeruzalemi.
141:7.2Otrajā uzturēšanās nedēļā Betānijā viņpus Jordānas Jēzus paņēma Pēteri, Jēkabu un Jāni kalnos pāri upei un uz dienvidiem no Jērikas trīs dienu atpūtai. Meistars mācīja šiem trim daudzas jaunas un progresīvas patiesības par debesu valstību. Šī ieraksta nolūkos mēs pārkārtosim un klasificēsim šīs mācības šādi:
141:7.3Jēzus centās paskaidrot, ka viņš vēlas, lai viņa mācekļi, baudījuši valstības labās gara realitātes, dzīvotu pasaulē tā, lai cilvēki, redzot viņu dzīvi, kļūtu valstības apzinīgi un tādējādi tiktu vadīti jautāt ticīgajiem par valstības ceļiem. Visi šādi patiesi patiesības meklētāji vienmēr priecājas dzirdēt priecīgo vēsti par ticības dāvanu, kas nodrošina uzņemšanu valstībā ar tās mūžīgajām un dievišķajām gara realitātēm.
141:7.4Meistars centās ieskaidrot visiem valstības evaņģēlija skolotājiem, ka viņu vienīgais darbs ir atklāt Dievu atsevišķam cilvēkam kā viņa Tēvu – vadīt šo atsevišķo cilvēku kļūt dēla apzinīgam; tad stādīt priekšā šo pašu cilvēku Dievam kā viņa ticības dēlu. Abas šīs būtiskās atklāsmes tiek īstenotas Jēzū. Viņš patiešām kļuva par “ceļu, patiesību un dzīvību”. Jēzus reliģija pilnībā balstījās uz viņa dāvāšanās dzīves izdzīvošanu uz zemes. Kad Jēzus aizgāja no šīs pasaules, viņš neatstāja aiz sevis nekādas grāmatas, likumus vai citas cilvēciskas organizācijas formas, kas ietekmētu indivīda reliģisko dzīvi.
141:7.5Jēzus paskaidroja, ka viņš ir nācis, lai nodibinātu personiskas un mūžīgas attiecības ar cilvēkiem, kurām vajadzētu uz visiem laikiem būt prioritārām pār visām citām cilvēciskajām attiecībām. Un viņš uzsvēra, ka šī ciešā garīgā sadraudzība ir jāizplata visiem cilvēkiem visos laikmetos un visos sociālajos apstākļos starp visām tautām. Vienīgā balva, ko viņš piedāvāja saviem bērniem, bija: šajā pasaulē – garīgs prieks un dievišķa komūnija; nākamajā pasaulē – mūžīgā dzīve Paradīzes Tēva dievišķo gara realitāšu progresā.
141:7.6Jēzus lika lielu uzsvaru uz to, ko viņš sauca par divām pirmās nozīmes patiesībām valstības mācībās, un tās ir: glābšanas sasniegšana ticībā, un tikai ticībā, kas saistīta ar revolucionāro mācību par cilvēka brīvības sasniegšanu caur patiesu patiesības atzīšanu: “Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Jēzus bija patiesība, kas parādījās miesā, un viņš apsolīja sūtīt savu Patiesības Garu visu savu bērnu sirdīs pēc savas atgriešanās pie Tēva debesīs.
141:7.7Meistars mācīja šiem apustuļiem patiesības pamatprincipus veselam laikmetam uz zemes. Viņi bieži klausījās viņa mācībās, kad patiesībā tas, ko viņš teica, bija paredzēts citu pasauļu iedvesmai un izglītošanai. Viņš rādīja piemēru jaunam un oriģinālam dzīves plānam. No cilvēciskā viedokļa viņš patiešām bija ebrejs, bet viņš dzīvoja savu dzīvi visai pasaulei kā valstības mirstīgais.
141:7.8Lai nodrošinātu sava Tēva atzīšanu valstības plāna izvēršanā, Jēzus paskaidroja, ka viņš apzināti ignorējis “zemes varenos”. Viņš sāka savu darbu ar nabadzīgajiem, tieši to šķiru, kuru bija tik ļoti atstājušas novārtā vairums iepriekšējo laiku evolucionāro reliģiju. Viņš nenicināja nevienu cilvēku; viņa plāns bija vispasaules, pat universāls. Viņš bija tik drosmīgs un kategorisks šajos paziņojumos, ka pat Pēteris, Jēkabs un Jānis tika kārdināti domāt, ka viņš, iespējams, ir zaudējis prātu.
141:7.9Viņš maigi centās sniegt šiem apustuļiem patiesību, ka viņš ir nācis šajā dāvāšanās misijā nevis lai rādītu piemēru dažām zemes radībām, bet lai nodibinātu un demonstrētu cilvēka dzīves standartu visām tautām visās pasaulēs visā savā visumā. Un šis standarts tuvojās augstākajai pilnībai, pat Vispārējā Tēva galīgajam labestīgumam. Bet apustuļi nespēja aptvert viņa vārdu jēgu.
141:7.10Viņš paziņoja, ka ir nācis darboties kā skolotājs, skolotājs, kas sūtīts no debesīm, lai pasniegtu garīgo patiesību materiālajam prātam. Un tieši to viņš darīja; viņš bija skolotājs, nevis sludinātājs. No cilvēciskā viedokļa Pēteris bija daudz efektīvāks sludinātājs nekā Jēzus. Jēzus sludināšana bija tik efektīva viņa unikālās personības dēļ, ne tik daudz pārliecinošas oratorijas vai emocionāla aicinājuma dēļ. Jēzus runāja tieši uz cilvēku dvēselēm. Viņš bija cilvēka gara skolotājs, bet caur prātu. Viņš dzīvoja kopā ar cilvēkiem.
141:7.11Tieši šajā gadījumā Jēzus lika noprast Pēterim, Jēkabam un Jānim, ka viņa darbu uz zemes dažos aspektos ierobežos viņa “biedra augstumos” pilnvaras, atsaucoties uz sava Paradīzes brāļa, Imanuēla, pirmsdāvāšanās norādījumiem. Viņš tiem teica, ka ir nācis pildīt sava Tēva gribu un tikai sava Tēva gribu. Būdams šādi motivēts ar no visas sirds vienotu mērķi, viņu satraukti nenomāca ļaunums pasaulē.
141:7.12Apustuļi sāka atpazīt Jēzus neuzspēlēto draudzīgumu. Lai gan Meistars bija viegli pieejams, viņš vienmēr dzīvoja neatkarīgi no visām cilvēciskajām būtnēm un pāri tām. Nevienu mirkli viņš nekad nebija pakļauts kādai tīri mirstīgai ietekmei vai pakļauts trauslam cilvēciskam spriedumam. Viņš nepievērsa uzmanību sabiedriskajai domai, un viņu neietekmēja uzslavas. Viņš reti apstājās, lai labotu pārpratumus vai apvainotos par nepareizu atspoguļošanu. Viņš nekad neprasīja nevienam cilvēkam padomu; viņš nekad neizteica lūgumus pēc aizlūgšanām.
141:7.13Jēkabs bija pārsteigts par to, kā Jēzus, šķiet, redzēja beigas no sākuma. Meistars reti izskatījās pārsteigts. Viņš nekad nebija satraukts, aizkaitināts vai samulsis. Viņš nekad nevienam cilvēkam neatvainojās. Viņš brīžiem bija noskumis, bet nekad nezaudēja drosmi.
141:7.14Skaidrāk Jānis atzina, ka, neskatoties uz visiem viņa dievišķajiem dotumiem, galu galā viņš bija cilvēks. Jēzus dzīvoja kā cilvēks starp cilvēkiem un saprata, mīlēja un prata vadīt cilvēkus. Savā personīgajā dzīvē viņš bija tik cilvēcīgs un tomēr tik nevainojams. Un viņš vienmēr bija nesavtīgs.
141:7.15Lai gan Pēteris, Jēkabs un Jānis nespēja saprast ļoti daudz no tā, ko Jēzus teica šajā gadījumā, viņa žēlastības pilnie vārdi palika viņu sirdīs, un pēc krustā sišanas un augšāmcelšanās tie nāca gaismā, lai ievērojami bagātinātu un iepriecinātu viņu turpmāko kalpošanu. Nav brīnums, ka šie apustuļi pilnībā neizprata Meistara vārdus, jo viņš projektēja viņiem jauna laikmeta plānu.
141.8STRĀDĀJOT JĒRIKĀ
141:8.1Visā četru nedēļu uzturēšanās laikā Betānijā viņpus Jordānas, vairākas reizes nedēļā Andrejs norīkoja apustuļu pārus doties uz Jēriku uz dienu vai divām. Jānim Jērikā bija daudz ticīgo, un vairums no viņiem atzinīgi novērtēja Jēzus un viņa apustuļu attīstītākās mācības. Šajos Jērikas apmeklējumos apustuļi sāka konkrētāk izpildīt Jēzus norādījumus kalpot slimajiem; viņi apmeklēja katru māju pilsētā un centās mierināt ikvienu cietēju.
141:8.2Apustuļi veica zināmu sabiedrisko darbu Jērikā, taču viņu pūliņi galvenokārt bija klusākas un personiskākas dabas. Tagad viņi atklāja, ka labā vēsts par valstību bija ļoti mierinoša slimajiem; ka viņu vēstījums nesa dziedināšanu cietējiem. Un tieši Jērikā Jēzus pilnvarojums divpadsmitniekam sludināt priecīgo vēsti par valstību un kalpot cietējiem pirmo reizi tika pilnībā īstenots.
141:8.3Viņi apstājās Jērikā ceļā uz Jeruzalemi, un viņus panāca delegācija no Mezopotāmijas, kas bija ieradusies, lai apspriestos ar Jēzu. Apustuļi bija plānojuši pavadīt šeit tikai dienu, bet, kad ieradās šie patiesības meklētāji no Austrumiem, Jēzus pavadīja kopā ar viņiem trīs dienas, un viņi atgriezās savās dažādajās mājās gar Eifratu laimīgi, zinot jaunās patiesības par debesu valstību.
141.9DODOTIES UZ JERUZALEMI
141:9.1Pirmdien, marta pēdējā dienā, Jēzus un apustuļi sāka savu ceļojumu augšup kalnos uz Jeruzalemi. Lācars no Betānijas bija bijis pie Jordānas divas reizes, lai satiktu Jēzu, un viss bija nokārtots, lai Meistars un viņa apustuļi apmestos pie Lācara un viņa māsām Betānijā tik ilgi, cik viņi vēlēsies palikt Jeruzalemē.
141:9.2Jāņa mācekļi palika Betānijā viņpus Jordānas, mācot un kristījot ļaužu pūļus, tāpēc Jēzu pavadīja tikai divpadsmitnieks, kad viņš ieradās Lācara mājās. Šeit Jēzus un apustuļi uzkavējās piecas dienas, atpūšoties un atgūstot spēkus pirms došanās tālāk uz Jeruzalemi uz Pashu. Tas bija liels notikums Martas un Marijas dzīvē, ka Meistars un viņa apustuļi bija viņu brāļa mājās, kur viņas varēja kalpot viņu vajadzībām.
141:9.3Svētdienas rītā, 6. aprīlī, Jēzus un apustuļi devās lejup uz Jeruzalemi; un šī bija pirmā reize, kad Meistars un visi divpadsmit tur bija kopā.