Dokuments 140: DIVPADSMITNIEKU IESVĒTĪŠANADokuments 140
DIVPADSMITNIEKU IESVĒTĪŠANA

140:0.1TIEŠI pirms pusdienlaika svētdien, m.ē. 27. gada 12. janvārī, Jēzus sasauca apustuļus kopā viņu iesvētīšanai par valstības evaņģēlija publiskiem sludinātājiem. Divpadsmitnieki gaidīja, ka viņus sasauks gandrīz jebkurā dienā; tāpēc šorīt viņi nebija devušies tālu no krasta zvejot. Vairāki no viņiem uzkavējās krasta tuvumā, labojot savus tīklus un kārtojot zvejas piederumus.

140:0.2Kad Jēzus devās lejup pa jūras krastu, aicinādams apustuļus, viņš vispirms pasauca Andreju un Pēteri, kuri zvejoja krasta tuvumā; pēc tam viņš deva zīmi Jēkabam un Jānim, kuri atradās laivā netālu, ciemojoties pie sava tēva Zebedeja un lāpot tīklus. Pa diviem viņš sapulcināja pārējos apustuļus, un, kad bija sapulcinājis visus divpadsmit, viņš kopā ar tiem devās uz augstieni uz ziemeļiem no Kapernaumas, kur sāka viņus instruēt, gatavojoties viņu oficiālajai iesvētīšanai.

140:0.3Šoreiz visi divpadsmit apustuļi klusēja; pat Pēteris bija domīgā noskaņojumā. Beidzot ilgi gaidītā stunda bija pienākusi! Viņi devās nošķirti kopā ar Meistaru, lai piedalītos sava veida svinīgā personīgās iesvētīšanas un kolektīvās veltīšanās ceremonijā svētajam darbam – pārstāvēt savu Meistaru viņa Tēva valstības atnākšanas pasludināšanā.

140:1.2“Jaunā valstība, kuru mans Tēvs gatavojas nodibināt savu zemes bērnu sirdīs, būs mūžīga valdīšana. Šai mana Tēva valdīšanai to sirdīs, kuri vēlas pildīt viņa dievišķo gribu, nebūs gala. Es jums paziņoju, ka mans Tēvs nav ebreju vai pagānu Dievs. Daudzi nāks no austrumiem un no rietumiem, lai apsēstos kopā ar mums Tēva valstībā, kamēr daudzi Ābrahāma bērni atteiksies ieiet šajā jaunajā brālībā, kur Tēva gars valda cilvēku bērnu sirdīs.

140:1.3“Šīs valstības spēks sastāvēs nevis armiju stiprumā vai bagātību varenībā, bet gan dievišķā gara godībā, kas nāks mācīt prātus un valdīt pār sirdīm šīs debesu valstības atdzimušajiem pilsoņiem, Dieva dēliem. Šī ir mīlestības brālība, kurā valda taisnīgums un kuras kaujas sauciens būs: Miers virs zemes un labs prāts visiem cilvēkiem. Šī valstība, kuru jūs tik drīz dosieties sludināt, ir visu laikmetu labo cilvēku ilgas, visas zemes cerība un visu praviešu gudro solījumu piepildījums.

140:1.4“Bet jums, mani bērni, un visiem citiem, kas sekos jums šajā valstībā, ir paredzēts bargs pārbaudījums. Ticība vien izvedīs jūs cauri tās vārtiem, bet jums ir jānes mana Tēva gara augļi, ja vēlaties turpināt augšupeju dievišķās sadraudzības progresīvajā dzīvē. Patiesi, patiesi es jums saku: ne katrs, kas saka: ‘Kungs, Kungs,’ ieies debesu valstībā; bet gan tas, kas pilda mana Tēva gribu, kurš ir debesīs.

140:1.5“Jūsu vēstījums pasaulei būs: Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnīgumu, un, to atrodot, visas pārējās lietas, kas ir būtiskas mūžīgajai pestīšanai, ar to tiks nodrošinātas. Un tagad es vēlos jums darīt skaidru, ka šī mana Tēva valstība nenāks ar ārēju spēka izrādi vai ar nepiedienīgu demonstrāciju. Jums nav jāiet sludināt valstību, sakot: ‘tā ir šeit’ vai ‘tā ir tur’, jo šī valstība, par kuru jūs sludināt, ir Dievs jūsos.

140:1.6“Ikviens, kurš vēlas kļūt liels mana Tēva valstībā, lai kļūst par kalpotāju visiem; un ikviens, kurš vēlas būt pirmais jūsu vidū, lai kļūst par savu brāļu kalpu. Bet, kad jūs reiz esat patiesi uzņemti kā pilsoņi debesu valstībā, jūs vairs neesat kalpi, bet dēli, dzīvā Dieva dēli. Un tā šī valstība progresēs pasaulē, līdz tā nojauks visas barjeras un liks visiem cilvēkiem iepazīt manu Tēvu un ticēt glābjošajai patiesībai, kuru es esmu nācis pasludināt. Pat tagad valstība ir tuvu, un daži no jums nemirs, iekams nebūs redzējuši Dieva valdīšanu nākam ar lielu spēku.

140:1.7“Un tas, ko jūsu acis tagad redz, šis mazais divpadsmit parastu vīru sākums, vairosies un augs, līdz galu galā visa zeme būs piepildīta ar mana Tēva slavināšanu. Un cilvēki zinās, ka jūs esat bijuši kopā ar mani un esat mācījušies par valstības realitātēm, ne tik daudz pēc vārdiem, ko jūs runājat, kā pēc dzīves, ko jūs dzīvojat. Un, lai gan es nevēlos uzlikt nekādas smagas nastas jūsu prātiem, es gatavojos uzlikt jūsu dvēselēm svinīgu atbildību pārstāvēt mani pasaulē, kad es drīz jūs atstāšu, tāpat kā es tagad pārstāvu savu Tēvu šajā dzīvē, kuru es dzīvoju miesā.” Un, kad viņš bija beidzis runāt, viņš piecēlās.

140:2.2“Mans Tēvs, tagad es atvedu pie tevis šos vīrus, manus vēstnešus. No mūsu bērniem virs zemes es esmu izredzējis šos divpadsmit, lai tie ietu pārstāvēt mani, tāpat kā es nācu pārstāvēt tevi. Mīli viņus un esi ar viņiem, tāpat kā tu esi mīlējis mani un bijis ar mani. Un tagad, mans Tēvs, dod šiem vīriem gudrību, jo es nododu visas nākamās valstības lietas viņu rokās. Un es vēlētos, ja tā ir tava griba, uzkavēties virs zemes kādu laiku, lai palīdzētu viņiem viņu darbā valstības labā. Un atkal, mans Tēvs, es pateicos tev par šiem vīriem, un es nododu viņus tavā gādībā, kamēr dodos pabeigt darbu, ko tu man esi devis darīt.”

140:2.3Kad Jēzus bija beidzis lūgt, apustuļi palika katrs noliecis galvu savā vietā. Un pagāja daudzas minūtes, pirms pat Pēteris uzdrošinājās pacelt acis, lai paskatītos uz Meistaru. Viens pēc otra viņi apskāva Jēzu, bet neviens neteica ne vārda. Liels klusums valdīja šajā vietā, kamēr debesu būtņu pulks raudzījās lejup uz šo svinīgo un svēto ainu – visuma Radītājs nodod cilvēka dievišķās brālības lietas cilvēku prātu vadībā.

140:3.2“Es sūtu jūs pasludināt brīvību garīgajiem gūstekņiem, prieku tiem, kas ir baiļu verdzībā, un dziedināt slimos saskaņā ar mana Tēva gribu debesīs. Kad jūs atrodat manus bērnus nelaimē, runājiet ar tiem uzmundrinoši, sakot:

140:3.3“Laimīgi ir garā nabagie, pazemīgie, jo viņiem pieder debesu valstības dārgumi.

140:3.4“Laimīgi ir tie, kas izsalkuši un izslāpuši pēc taisnīguma, jo viņi tiks paēdināti.

140:3.5“Laimīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi.

140:3.6“Laimīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi redzēs Dievu.

140:3.7“Un tāpat sakiet maniem bērniem šos tālākos garīgā mierinājuma un solījuma vārdus:

140:3.8“Laimīgi ir tie, kas sēro, jo viņi tiks mierināti. Laimīgi ir tie, kas raud, jo viņi saņems līksmības garu.

140:3.9“Laimīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi saņems žēlastību.

140:3.10“Laimīgi ir miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva dēliem.

140:3.11“Laimīgi ir tie, kas tiek vajāti taisnīguma dēļ, jo viņiem pieder debesu valstība. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs zaimos un vajās, un melojot runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un esiet ļoti līksmi, jo liela ir jūsu alga debesīs.

140:3.12“Mani brāļi, kad es jūs izsūtu, jūs esat zemes sāls, sāls ar glābjošu garšu. Bet, ja šī sāls ir zaudējusi savu garšu, ar ko lai to sālītu? Tā turpmāk nekam neder, kā vien lai to izmestu ārā un cilvēki to samītu kājām.

140:3.13“Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt paslēpta. Tāpat cilvēki neiededz sveci un neliek to zem pūra, bet uz luktura; un tā dod gaismu visiem, kas ir namā. Lai jūsu gaisma tā spīd cilvēku priekšā, ka viņi varētu redzēt jūsu labos darbus un tiktu vadīti slavēt jūsu Tēvu, kurš ir debesīs.

140:3.14“Es sūtu jūs pasaulē pārstāvēt mani un darboties kā mana Tēva valstības vēstniekiem, un, kad jūs ejat pasludināt prieka vēsti, lieciet savu uzticību uz Tēvu, kura vēstneši jūs esat. Nepretojieties netaisnībai ar spēku; nelieciet savu uzticību uz miesas elkoni. Ja tavs tuvākais sit tev pa labo vaigu, pagriez viņam arī otru. Esiet gatavi ciest netaisnību, nevis tiesāties savā starpā. Laipnībā un ar žēlsirdību kalpojiet visiem, kas ir nelaimē un trūkumā.

140:3.15“Es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, dariet labu tiem, kas jūs ienīst, svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet par tiem, kas jūs ļaunprātīgi izmanto. Un visu, ko jūs ticat, ka es darītu cilvēkiem, to dariet arī jūs viņiem.

140:3.16“Jūsu Tēvs debesīs liek saulei spīdēt gan pār ļaunajiem, gan pār labajiem; tāpat viņš sūta lietu taisnīgiem un netaisnīgiem. Jūs esat Dieva dēli; vēl vairāk, jūs tagad esat mana Tēva valstības vēstnieki. Esiet žēlsirdīgi, tāpat kā Dievs ir žēlsirdīgs, un valstības mūžīgajā nākotnē jūs būsiet pilnīgi, tāpat kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs.

140:3.17“Jūs esat pilnvaroti glābt cilvēkus, nevis viņus tiesāt. Savas zemes dzīves beigās jūs visi gaidīsiet žēlastību; tāpēc es prasu no jums jūsu mirstīgās dzīves laikā, lai jūs izrādītu žēlastību visiem saviem brāļiem miesā. Nepieļaujiet kļūdu, mēģinot izvilkt skabargu no sava brāļa acs, kad baļķis ir jūsu pašu acī. Vispirms izmetuši baļķi no savas acs, jūs labāk redzēsiet, lai izvilktu skabargu no sava brāļa acs.

140:3.18“Skaidri izšķiriet patiesību; bezbailīgi dzīvojiet taisnīgu dzīvi; un tā jūs būsiet mani apustuļi un mana Tēva vēstnieki. Jūs esat dzirdējuši sakām: ‘Ja aklais ved aklo, viņi abi iekritīs bedrē.’ Ja jūs vēlaties vadīt citus valstībā, jums pašiem jāstaigā dzīvās patiesības skaidrā gaismā. Visās valstības lietās es mudinu jūs izrādīt taisnīgu spriedumu un asu gudrību. Nedodiet to, kas ir svēts, suņiem, un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, lai tās nesamītu jūsu dārgakmeņus kājām un nepagrieztos, lai saplosītu jūs.

140:3.19“Es brīdinu jūs no viltus praviešiem, kas nāks pie jums aitu drēbēs, kamēr iekšpusē tie ir kā plēsīgi vilki. Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Vai cilvēki vāc vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tāpat ikviens labs koks nes labus augļus, bet satrunējis koks nes ļaunus augļus. Labs koks nevar dot ļaunus augļus, nedz satrunējis koks var dot labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, drīz tiek nocirsts un iemests ugunī. Lai iekļūtu debesu valstībā, svarīgs ir motīvs. Mans Tēvs skatās cilvēku sirdīs un tiesā pēc viņu iekšējām ilgām un viņu patiesajiem nodomiem.

140:3.20“Lielajā valstības tiesas dienā daudzi man teiks: ‘Vai mēs nepravietojām tavā vārdā un tavā vārdā neveicām daudzus brīnišķīgus darbus?’ Bet es būšu spiests viņiem teikt: ‘Es jūs nekad neesmu pazinis; atkāpieties no manis, jūs, kas esat viltus skolotāji.’ Bet ikviens, kurš dzird šo uzdevumu un patiesi pilda savu pilnvarojumu pārstāvēt mani cilvēku priekšā, tāpat kā es esmu pārstāvējis savu Tēvu jums, atradīs bagātīgu ieeju manā dienestā un debesu Tēva valstībā.”

140:3.21Nekad agrāk apustuļi nebija dzirdējuši Jēzu runājam šādā veidā, jo viņš bija runājis ar tiem kā tāds, kam ir augstākā autoritāte. Viņi nokāpa no kalna ap saulrietu, bet neviens neuzdeva Jēzum jautājumu.

140:4.2“Jūs esat zemes sāls, sāls ar glābjošu garšu. Bet, ja šī sāls ir zaudējusi savu garšu, ar ko lai to sālītu? Tā turpmāk nekam neder, kā vien lai to izmestu ārā un cilvēki to samītu kājām.”

140:4.3Jēzus laikā sāls bija dārga. To pat izmantoja naudas vietā. Mūsdienu vārds “alga” (angļu val. *salary*) ir atvasināts no sāls. Sāls ne tikai piešķir ēdienam garšu, bet ir arī konservants. Tā padara citas lietas garšīgākas, un tādējādi tā kalpo, tiekot izlietota.

140:4.4“Jūs esat pasaules gaisma. Pilsēta, kas atrodas kalnā, nevar būt paslēpta. Tāpat cilvēki neiededz sveci un neliek to zem pūra, bet uz luktura; un tā dod gaismu visiem, kas ir namā. Lai jūsu gaisma tā spīd cilvēku priekšā, ka viņi varētu redzēt jūsu labos darbus un tiktu vadīti slavēt jūsu Tēvu, kurš ir debesīs.”

140:4.5Lai gan gaisma izkliedē tumsu, tā var būt arī tik “apžilbinoša”, ka mulsina un satrauc. Mēs tiekam pamācīti ļaut savai gaismai tā spīdēt, lai mūsu līdzcilvēki tiktu vadīti uz jauniem un dievišķiem uzlabotas dzīves ceļiem. Mūsu gaismai vajadzētu spīdēt tā, lai nepievērstu uzmanību sev. Pat cilvēka aicinājumu var izmantot kā efektīvu “atstarotāju” šīs dzīvības gaismas izplatīšanai.

140:4.6Stipri raksturi veidojas nevis nedarot ļaunu, bet gan faktiski darot labu. Nesavtība ir cilvēka diženuma zīme. Augstākie pašrealizācijas līmeņi tiek sasniegti pielūgsmē un kalpošanā. Laimīgs un efektīvs cilvēks ir motivēts nevis ar bailēm no nepareizas rīcības, bet ar mīlestību uz pareizu rīcību.

140:4.7“Pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet.” Personība pamatā ir nemainīga; tas, kas mainās – aug – ir morālais raksturs. Mūsdienu reliģiju galvenā kļūda ir negatīvisms. Koks, kas nenes augļus, tiek “nocirsts un iemests ugunī”. Morālo vērtību nevar iegūt no plikas apspiešanas – paklausot pavēlei “Tev nebūs”. Bailes un kauns ir necienīga motivācija reliģiskai dzīvei. Reliģija ir derīga tikai tad, kad tā atklāj Dieva tēvību un uzlabo cilvēku brālību.

140:4.8Efektīva dzīves filozofija veidojas no kosmiskā ieskata un cilvēka emocionālo reakciju uz sociālo un ekonomisko vidi kopuma. Atcerieties: lai gan iedzimtās dziņas nevar fundamentāli mainīt, emocionālās reakcijas uz šādām dziņām var mainīt; tādēļ morālo dabu var modificēt, raksturu var uzlabot. Stiprā raksturā emocionālās reakcijas ir integrētas un koordinētas, un tādējādi tiek radīta vienota personība. Nepietiekama apvienošana vājina morālo dabu un rada nelaimi.

140:4.9Bez cienīga mērķa dzīve kļūst bezmērķīga un neauglīga, un rodas daudz nelaimju. Jēzus runa divpadsmitnieku iesvētīšanā veido meistara dzīves filozofiju. Jēzus mudināja savus sekotājus vingrināt pieredzes ticību. Viņš pamācīja viņus nepaļauties uz pliku intelektuālu piekrišanu, lētticību un iedibinātu autoritāti.

140:4.10Izglītībai vajadzētu būt mācīšanās (atklāšanas) tehnikai, kā labāk apmierināt mūsu dabiskās un iedzimtās dziņas, un laime ir šo uzlaboto emocionālā apmierinājuma tehniku rezultējošais kopums. Laime ir maz atkarīga no vides, lai gan patīkama apkārtne var to lielā mērā veicināt.

140:4.11Ikviens mirstīgais patiesībā alkst būt pilnīga persona, būt pilnīgs, tāpat kā Tēvs debesīs ir pilnīgs, un šāds sasniegums ir iespējams, jo gala analīzē “visums ir patiesi tēvišķs”.

140:5.2Jēzus mīl cilvēci ar divējādu pieķeršanos. Viņš dzīvoja virs zemes kā divējāda personība – cilvēciska un dievišķa. Kā Dieva Dēls viņš mīl cilvēku ar tēvišķu mīlestību – viņš ir cilvēka Radītājs, viņa visuma Tēvs. Kā Cilvēka Dēls Jēzus mīl mirstīgos kā brālis – viņš bija patiesi cilvēks starp cilvēkiem.

140:5.3Jēzus negaidīja, ka viņa sekotāji sasniegs neiespējamu brālīgās mīlestības izpausmi, bet viņš gaidīja, ka viņi tā tieksies būt līdzīgi Dievam – būt pilnīgi, tāpat kā Tēvs debesīs ir pilnīgs –, lai viņi varētu sākt raudzīties uz cilvēku tā, kā Dievs raugās uz savām radībām, un tādēļ varētu sākt mīlēt cilvēkus tā, kā Dievs tos mīl – parādīt tēvišķas pieķeršanās sākumus. Šo pamudinājumu gaitā divpadsmit apustuļiem Jēzus centās atklāt šo jauno tēvišķās mīlestības koncepciju, kā tā attiecas uz noteiktām emocionālām attieksmēm, kas saistītas ar daudzu vides sociālo pielāgojumu veikšanu.

140:5.4Meistars ievadīja šo nozīmīgo runu, pievēršot uzmanību četrām ticības attieksmēm kā prelūdijai turpmākajam viņa četru transcendento un augstāko tēvišķās mīlestības reakciju attēlojumam pretstatā plikas brālīgās mīlestības ierobežojumiem.

140:5.5Vispirms viņš runāja par tiem, kas bija garā nabagi, izsalkuši pēc taisnīguma, izcieta lēnprātību un bija sirdsšķīsti. No šādiem garu izprotošiem mirstīgajiem varēja gaidīt, ka tie sasniegs tādus dievišķās nesavtības līmeņus, lai spētu mēģināt veikt pārsteidzošo tēvišķās pieķeršanās vingrinājumu; ka pat kā sērotāji viņi tiktu pilnvaroti izrādīt žēlastību, veicināt mieru un izciest vajāšanas, un visās šajās mokošajās situācijās mīlēt pat nemīlīgo cilvēci ar tēvišķu mīlestību. Tēva pieķeršanās var sasniegt tādus uzticības līmeņus, kas neizmērojami pārsniedz brāļa pieķeršanos.

140:5.6Šo svētlaimju ticība un mīlestība stiprina morālo raksturu un rada laimi. Bailes un dusmas vājina raksturu un iznīcina laimi. Šī nozīmīgā svētruna sākās uz laimes nots.

140:5.71. “Laimīgi ir garā nabagie – pazemīgie.” Bērnam laime ir tūlītējas baudas tieksmes apmierināšana. Pieaugušais ir gatavs sēt pašuzupurēšanās sēklas, lai ievāktu turpmākas palielinātas laimes ražas. Jēzus laikos un kopš tā laika laime pārāk bieži ir tikusi saistīta ar ideju par bagātības possešanu. Stāstā par farizeju un muitnieku, kas lūdza templī, viens jutās garā bagāts – egoistisks; otrs jutās “garā nabags” – pazemīgs. Viens bija pašpietiekams; otrs bija mācāms un patiesību meklējošs. Garā nabagie meklē garīgās bagātības mērķus – Dievu. Un šādiem patiesības meklētājiem nav jāgaida balvas tālā nākotnē; viņi tiek atalgoti tagad. Viņi atrod debesu valstību savās sirdīs, un viņi piedzīvo šādu laimi tagad.

140:5.82. “Laimīgi ir tie, kas izsalkuši un izslāpuši pēc taisnīguma, jo viņi tiks paēdināti.” Tikai tie, kas jūtas garā nabagi, jebkad būs izsalkuši pēc taisnīguma. Tikai pazemīgie meklē dievišķo spēku un alkst garīgās varas. Bet ir ļoti bīstami apzināti iesaistīties garīgā gavēnī, lai uzlabotu savu apetīti pēc garīgām dāvanām. Fiziska badošanās kļūst bīstama pēc četrām vai piecām dienām; cilvēks mēdz zaudēt jebkādu vēlmi pēc ēdiena. Ilgstoša badošanās, vai nu fiziska, vai garīga, tiecas iznīcināt izsalkumu.

140:5.9Pieredzes taisnīgums ir bauda, nevis pienākums. Jēzus taisnīgums ir dinamiska mīlestība – tēvišķa-brālīga pieķeršanās. Tas nav negatīvais jeb “tev nebūs” tipa taisnīgums. Kā gan kāds varētu jebkad būt izsalcis pēc kaut kā negatīva – kaut kā tāda, ko “nedarīt”?

140:5.10Nav tik viegli iemācīt bērna prātam šīs pirmās divas svētlaimes, bet nobriedušam prātam vajadzētu aptvert to nozīmi.

140:5.113. “Laimīgi ir lēnprātīgie, jo viņi iemantos zemi.” Īstai lēnprātībai nav nekāda sakara ar bailēm. Tā drīzāk ir cilvēka attieksme, sadarbojoties ar Dievu – “Tavs prāts lai notiek.” Tā ietver pacietību un iecietību, un to motivē nesatricināma ticība likumsakarīgam un draudzīgam visumam. Tā pārvar visus kārdinājumus sacelties pret dievišķo vadību. Jēzus bija ideāls Urantijas lēnprātīgais cilvēks, un viņš iemantoja plašu visumu.

140:5.124. “Laimīgi ir sirdsšķīstie, jo viņi redzēs Dievu.” Garīgā šķīstība nav negatīva īpašība, izņemot to, ka tai trūkst aizdomu un atriebības. Apspriežot šķīstību, Jēzus nedomāja runāt tikai par cilvēka seksuālo attieksmi. Viņš vairāk atsaucās uz to ticību, kādai cilvēkam vajadzētu būt pret savu līdzcilvēku; to ticību, kāda vecākam ir pret savu bērnu un kas ļauj viņam mīlēt savus līdzcilvēkus, tāpat kā tēvs tos mīlētu. Tēva mīlestībai nav nepieciešams lutināt, un tā neattaisno ļaunumu, bet tā vienmēr ir anticiniska. Tēvišķai mīlestībai ir mērķtiecība, un tā vienmēr meklē labāko cilvēkā; tā ir patiesa vecāka attieksme.

140:5.13Redzēt Dievu – caur ticību – nozīmē iegūt patiesu garīgo ieskatu. Un garīgais ieskats uzlabo Saskaņotāja vadību, un tie beigās vairo Dieva apziņu. Un, kad jūs pazīstat Tēvu, jūs tiekat apstiprināti dievišķās dēlības pārliecībā, un jūs varat arvien vairāk mīlēt katru no saviem brāļiem miesā ne tikai kā brāli – ar brālīgu mīlestību –, bet arī kā tēvs – ar tēvišķu pieķeršanos.

140:5.14Ir viegli iemācīt šo pamācību pat bērnam. Bērni ir dabiski uzticīgi, un vecākiem vajadzētu rūpēties, lai viņi nezaudētu šo vienkāršo ticību. Saskarsmē ar bērniem izvairieties no jebkādas maldināšanas un atturieties no aizdomu ierosināšanas. Gudri palīdziet viņiem izvēlēties savus varoņus un izraudzīties savu dzīves darbu.

140:5.15Un tad Jēzus turpināja instruēt savus sekotājus par visu cilvēcisko pūliņu galvenā mērķa realizāciju – pilnību – pat dievišķo sasniegumu. Viņš vienmēr tos pamācīja: “Esiet pilnīgi, tāpat kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs.” Viņš nemudināja divpadsmitniekus mīlēt savus tuvākos kā viņi mīlēja sevi. Tas būtu bijis cienīgs sasniegums; tas būtu norādījis uz brālīgās mīlestības sasniegšanu. Viņš drīzāk pamācīja savus apustuļus mīlēt cilvēkus tā, kā viņš tos bija mīlējis – mīlēt ar tēvišķu, kā arī brālīgu pieķeršanos. Un viņš to ilustrēja, norādot uz četrām augstākajām tēvišķās mīlestības reakcijām:

140:5.161. “Laimīgi ir tie, kas sēro, jo viņi tiks mierināti.” Tā sauktais veselais saprāts vai vislabākā loģika nekad neieteiktu, ka laimi var gūt no sērošanas. Bet Jēzus neatsaucās uz ārēju vai izrādīšanās sērošanu. Viņš norādīja uz maigas sirds emocionālo attieksmi. Tā ir liela kļūda mācīt zēniem un jauniem vīriešiem, ka ir nevīrišķīgi izrādīt maigumu vai citādi sniegt pierādījumus par emocionālām jūtām vai fiziskām ciešanām. Līdzjūtība ir cienījama īpašība gan vīrietim, gan sievietei. Nav nepieciešams būt nocietinātam, lai būtu vīrišķīgs. Šis ir nepareizs veids, kā radīt drosmīgus vīriešus. Pasaules dižie vīri nav baidījušies sērot. Mozus, sērotājs, bija lielāks vīrs nekā Samsons vai Goliāts. Mozus bija izcils vadītājs, bet viņš bija arī lēnprātības cilvēks. Būt jūtīgam un atsaucīgam pret cilvēku vajadzībām rada patiesu un paliekošu laimi, kamēr šādas laipnas attieksmes pasargā dvēseli no dusmu, naida un aizdomu postošās ietekmes.

140:5.172. “Laimīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi saņems žēlastību.” Žēlastība šeit apzīmē patiesākās draudzības – mīlošas laipnības – augstumu, dziļumu un platumu. Žēlastība dažreiz var būt pasīva, bet šeit tā ir aktīva un dinamiska – augstākā tēvišķība. Mīlošs vecāks piedzīvo maz grūtību piedot savam bērnam, pat daudzas reizes. Un nesabojātā bērnā vēlme atvieglot ciešanas ir dabiska. Bērni ir normāli laipni un līdzjūtīgi, kad ir pietiekami veci, lai novērtētu faktiskos apstākļus.

140:5.183. “Laimīgi ir miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva dēliem.” Jēzus klausītāji ilgojās pēc militāras atbrīvošanas, nevis pēc miera nesējiem. Bet Jēzus miers nav pacifistiska un negatīva veida. Pārbaudījumu un vajāšanu priekšā viņš teica: “Savu mieru es jums atstāju.” “Lai jūsu sirds neizbīstas un nebīstas.” Šis ir miers, kas novērš postošus konfliktus. Personīgais miers integrē personību. Sociālais miers novērš bailes, alkatību un dusmas. Politiskais miers novērš rasu antagonismu, nacionālās aizdomas un karu. Miera veidošana ir neuzticības un aizdomu zāles.

140:5.19Bērnus var viegli iemācīt darboties kā miera nesējus. Viņiem patīk komandas aktivitātes; viņiem patīk spēlēties kopā. Citā reizē Meistars teica: “Ikviens, kas grib glābt savu dzīvību, to pazaudēs, bet ikviens, kas pazaudēs savu dzīvību, to atradīs.”

140:5.204. “Laimīgi ir tie, kas tiek vajāti taisnīguma dēļ, jo viņiem pieder debesu valstība. Laimīgi jūs esat, kad cilvēki jūs zaimos un vajās, un melojot runās visu ļaunu par jums. Priecājieties un esiet ļoti līksmi, jo liela ir jūsu alga debesīs.”

140:5.21Tik bieži vajāšana seko mieram. Bet jauni cilvēki un drosmīgi pieaugušie nekad nevairās no grūtībām vai briesmām. “Lielākas mīlestības nav nekam, kā atdot savu dzīvību par saviem draugiem.” Un tēvišķa mīlestība var brīvi darīt visas šīs lietas – lietas, ko brālīga mīlestība diezin vai var aptvert. Un progress vienmēr ir bijis vajāšanu galīgā raža.

140:5.22Bērni vienmēr atsaucas uz drosmes izaicinājumu. Jaunatne vienmēr ir gatava “pieņemt izaicinājumu”. Un katram bērnam agri vajadzētu iemācīties upurēt.

140:5.23Un tā tiek atklāts, ka Kalna svētrunas svētlaimes ir balstītas uz ticību un mīlestību, un nevis uz likumu – ētiku un pienākumu.

140:5.24Tēvišķa mīlestība priecājas, atdarot labu par ļaunu – darot labu atmaksai par netaisnību.

140:6.2Kad viņš bija iegājis dārzā, viņš sapulcināja apustuļus ap sevi un mācīja tos tālāk, sacīdams: “Jums ir grūti uztvert manu vēstījumu, jo jūs gribētu būvēt jauno mācību tieši uz vecās, bet es paziņoju, ka jums ir jāpiedzimst no jauna. Jums jāsāk no jauna kā maziem bērniem un jābūt gataviem uzticēties manai mācībai un ticēt Dievam. Jauno valstības evaņģēliju nevar pieskaņot tam, kas ir. Jums ir nepareizi priekšstati par Cilvēka Dēlu un viņa misiju virs zemes. Bet nepieļaujiet kļūdu, domājot, ka es esmu nācis atcelt likumu un praviešus; es neesmu nācis iznīcināt, bet piepildīt, paplašināt un apgaismot. Es nāku nevis pārkāpt likumu, bet drīzāk rakstīt šos jaunos baušļus uz jūsu sirds plāksnēm.

140:6.3“Es prasu no jums taisnīgumu, kas pārsniegtu to taisnīgumu, kāds ir tiem, kas cenšas iegūt Tēva labvēlību ar žēlastības dāvanām, lūgšanu un gavēšanu. Ja jūs vēlaties ieiet valstībā, jums jābūt taisnīgumam, kas sastāv mīlestībā, žēlsirdībā un patiesībā – patiesā vēlmē pildīt mana Tēva gribu debesīs.”

140:6.4Tad teica Sīmanis Pēteris: “Meistars, ja tev ir jauns bauslis, mēs to gribētu dzirdēt. Atklāj mums jauno ceļu.” Jēzus atbildēja Pēterim: “Jūs esat dzirdējuši sakām tos, kas māca likumu: ‘Tev nebūs nokaut; ka ikviens, kas nokauj, tiks nodots tiesai.’ Bet es skatos tālāk par rīcību, lai atklātu motīvu. Es jums paziņoju, ka ikviens, kas dusmojas uz savu brāli, ir pakļauts nosodījumam. Tas, kurš lolo naidu savā sirdī un plāno atriebību savā prātā, stāv tiesas priekšā. Jums jātiesā savi līdzcilvēki pēc viņu darbiem; Tēvs debesīs tiesā pēc nodoma.

140:6.5“Jūs esat dzirdējuši likuma skolotājus sakām: ‘Tev nebūs laulību pārkāpt.’ Bet es jums saku, ka ikviens vīrietis, kurš uzlūko sievieti ar nolūku iekārot viņu, jau ir pārkāpis laulību ar viņu savā sirdī. Jūs varat tiesāt cilvēkus tikai pēc viņu darbiem, bet mans Tēvs skatās savu bērnu sirdīs un žēlsirdībā tiesā viņus saskaņā ar viņu nodomiem un patiesajām vēlmēm.”

140:6.6Jēzus bija nolēmis turpināt apspriest pārējos baušļus, kad Jēkabs Zebedejs viņu pārtrauca, jautājot: “Meistars, ko mums mācīt cilvēkiem attiecībā uz šķiršanos? Vai mums ļaut vīram šķirties no savas sievas, kā Mozus ir noteicis?” Un, kad Jēzus dzirdēja šo jautājumu, viņš teica: “Es neesmu nācis likumus izdot, bet apgaismot. Es neesmu nācis reformēt šīs pasaules karaļvalstis, bet drīzāk nodibināt debesu valstību. Tā nav Tēva griba, lai es ļautos kārdinājumam mācīt jums valdības, tirdzniecības vai sociālās uzvedības noteikumus, kuri, lai gan tie varētu būt labi šodienai, būtu tālu no piemērotiem cita laikmeta sabiedrībai. Es esmu virs zemes tikai, lai mierinātu prātus, atbrīvotu garus un glābtu cilvēku dvēseles. Bet es teikšu attiecībā uz šo šķiršanās jautājumu, ka, lai gan Mozus ar labvēlību raudzījās uz tādām lietām, tā nebija Ādama dienās un Dārzā.”

140:6.7Pēc tam, kad apustuļi bija neilgu laiku sarunājušies savā starpā, Jēzus turpināja teikt: “Vienmēr jums jāatzīst divi redzespunkti visā mirstīgo uzvedībā – cilvēciskais un dievišķais; miesas ceļi un gara ceļš; laika novērtējums un mūžības redzespunkts.” Un, lai gan divpadsmitnieki nespēja aptvert visu, ko viņš tiem mācīja, viņiem šī instruktāža patiesi palīdzēja.

140:6.8Un tad teica Jēzus: “Bet jūs klupsiet pār manu mācību, jo jūs esat raduši interpretēt manu vēstījumu burtiski; jūs esat lēni izšķirt manas mācības garu. Atkal jums jāatceras, ka jūs esat mani vēstneši; jums ir pienākums dzīvot savu dzīvi tā, kā es garā esmu dzīvojis savējo. Jūs esat mani personīgie pārstāvji; bet nekļūdieties, gaidīdami, ka visi cilvēki dzīvos tā, kā jūs, katrā sīkumā. Tāpat jums jāatceras, ka man ir avis ne no šī ganāmpulka, un ka man ir pienākums arī pret tām, lai es nodrošinātu tām paraugu Dieva gribas pildīšanā, dzīvojot mirstīgās dabas dzīvi.”

140:6.9Tad jautāja Nātānaēls: “Meistars, vai mums nedot vietu taisnīgumam? Mozus likums saka: ‘Aci pret aci un zobu pret zobu.’ Ko mēs teiksim?” Un Jēzus atbildēja: “Jums būs atmaksāt labu par ļaunu. Maniem vēstnešiem nav jācīnās ar cilvēkiem, bet jābūt lēnprātīgiem pret visiem. Mērs pret mēru nebūs jūsu likums. Cilvēku valdniekiem var būt tādi likumi, bet ne tā valstībā; žēlsirdība vienmēr noteiks jūsu spriedumus un mīlestība jūsu rīcību. Un, ja šie ir smagi vārdi, jūs varat pat tagad griezties atpakaļ. Ja jūs uzskatāt apustuļa pienākumus par pārāk grūtiem, jūs varat atgriezties uz mazāk stingrā mācekļa ceļa.”

140:6.10Izdzirdot šos pārsteidzošos vārdus, apustuļi uz brīdi pagāja malā savrup, bet drīz atgriezās, un Pēteris teica: “Meistars, mēs gribētu turpināt ar tevi; neviens no mums negrieztos atpakaļ. Mēs esam pilnībā gatavi maksāt papildu cenu; mēs izdzersim kausu. Mēs gribētu būt apustuļi, ne tikai mācekļi.”

140:6.11Kad Jēzus to dzirdēja, viņš teica: “Esiet gatavi tad uzņemties savu atbildību un sekojiet man. Dariet savus labos darbus slepenībā; kad jūs dodat žēlastības dāvanas, lai kreisā roka nezina, ko labā roka dara. Un, kad jūs lūdzat, aizejiet savrup vieni paši un nelietojiet veltīgas atkārtošanās un bezjēdzīgas frāzes. Vienmēr atcerieties, ka Tēvs zina, ko jums vajag, pat pirms jūs viņam lūdzat. Un nepadodieties gavēšanai ar skumju seju, lai cilvēki jūs redzētu. Kā mani izredzētie apustuļi, tagad nošķirti valstības dienestam, nekrājiet sev dārgumus virs zemes, bet ar savu nesavtīgo kalpošanu krājiet sev dārgumus debesīs, jo kur ir jūsu dārgumi, tur būs arī jūsu sirdis.

140:6.12“Ķermeņa lukturis ir acs; ja tādēļ tava acs ir dāsna, viss tavs ķermenis būs gaismas pilns. Bet, ja tava acs ir egoistiska, viss ķermenis būs tumsības piepildīts. Ja gaisma, kas ir tevī, pārvēršas tumsā, cik liela ir šī tumsa!”

140:6.13Un tad Toms jautāja Jēzum, vai viņiem vajadzētu “turpināt visu turēt kopīgu”. Teica Meistars: “Jā, mani brāļi, es gribētu, lai mēs dzīvotu kopā kā viena saprotoša ģimene. Jums ir uzticēts liels darbs, un es alkstu jūsu nedalītu kalpošanu. Jūs zināt, ka ir labi teikts: ‘Neviens cilvēks nevar kalpot diviem kungiem.’ Jūs nevarat patiesi pielūgt Dievu un tajā pašā laikā no visas sirds kalpot mamonam. Tagad bez ierunām iesaistījušies valstības darbā, neesiet noraizējušies par savu dzīvību; vēl jo mazāk esiet norūpējušies par to, ko ēdīsiet vai ko dzersiet; nedz arī par saviem ķermeņiem, kādu apģērbu valkāsiet. Jūs jau esat iemācījušies, ka labprātīgas rokas un dedzīgas sirdis nepaliks badā. Un tagad, kad jūs gatavojaties veltīt visu savu enerģiju valstības darbam, esiet pārliecināti, ka Tēvs neaizmirsīs jūsu vajadzības. Meklējiet vispirms Dieva valstību, un, kad jūs būsiet atraduši ieeju tajā, visas vajadzīgās lietas jums tiks pieliktas. Tāpēc neesiet pārlieku noraizējušies par rītdienu. Pietiek dienai ar tās pašas raizēm.”

140:6.14Kad Jēzus redzēja, ka viņi ir noskaņoti palikt nomodā visu nakti, lai uzdotu jautājumus, viņš tiem teica: “Mani brāļi, jūs esat māla trauki; jums ir vislabāk doties pie miera, lai būtu gatavi rītdienas darbam.” Bet miegs bija atstājis viņu acis. Pēteris uzdrošinājās lūgt savam Meistaram, lai “man būtu tikai neliela privāta saruna ar tevi. Ne tāpēc, ka man būtu noslēpumi no maniem brāļiem, bet man ir satraukts gars, un, ja gadījumā es būtu pelnījis rājienu no sava Meistara, es to labāk izciestu vienatnē ar tevi.” Un Jēzus teica: “Nāc man līdzi, Pēteri” – vadot ceļu mājā. Kad Pēteris atgriezās no sava Meistara klātbūtnes daudz uzmundrināts un ļoti iedrošināts, Jēkabs nolēma iet runāt ar Jēzu. Un tā tālāk cauri agrajām rīta stundām pārējie apustuļi gāja viens pēc otra runāt ar Meistaru. Kad viņi visi bija noturējuši personīgas apspriedes ar viņu, izņemot dvīņus, kuri bija aizmiguši, Andrejs iegāja pie Jēzus un teica: “Meistars, dvīņi ir aizmiguši dārzā pie ugunskura; vai man viņus pamodināt, lai jautātu, vai viņi arī gribētu runāt ar tevi?” Un Jēzus smaidot teica Andrejam: “Viņi dara labi – netraucē viņus.” Un tagad nakts bija pagājusi; ausa citas dienas gaisma.

140:7.2Nedēļām ilgi nelielas dedzīgu patiesības meklētāju grupas kopā ar ziņkārīgiem skatītājiem bija nākušas uz Betsaidu, lai redzētu Jēzu. Ziņa par viņu jau bija izplatījusies pa laukiem; jautājošas grupas bija nākušas no pilsētām tik tālu kā Tira, Sidona, Damaska, Cēzareja un Jeruzaleme. Līdz šim Jēzus bija sveicinājis šos cilvēkus un mācījis viņus par valstību, bet Meistars tagad nodeva šo darbu divpadsmitniekiem. Andrejs izvēlējās vienu no apustuļiem un norīkoja viņu apmeklētāju grupai, un dažreiz visi divpadsmit bija tā nodarbināti.

140:7.3Divas dienas viņi strādāja, mācot pa dienu un turot privātas apspriedes vēlu naktī. Trešajā dienā Jēzus ciemojās pie Zebedeja un Salomes, kamēr viņš aizsūtīja savus apustuļus “iet zvejot, meklēt bezrūpīgu pārmaiņu vai varbūt apciemot savas ģimenes.” Ceturtdien viņi atgriezās uz vēl trim mācību dienām.

140:7.4Šīs mēģinājumu nedēļas laikā Jēzus daudzas reizes atkārtoja saviem apustuļiem divus lielos savas pēckristīšanas misijas motīvus virs zemes:

140:7.51. Atklāt Tēvu cilvēkam.

140:7.62. Vadīt cilvēkus kļūt dēla apziņas pilniem – ticībā realizēt, ka viņi ir Visaugstākā bērni.

140:7.7Viena nedēļa šīs daudzveidīgās pieredzes deva daudz divpadsmitniekiem; daži pat kļuva pārāk pašpārliecināti. Pēdējā apspriedē, naktī pēc sabata, Pēteris un Jēkabs nāca pie Jēzus, sakot: “Mēs esam gatavi – ļauj mums tagad doties, lai ieņemtu valstību.” Uz ko Jēzus atbildēja: “Lai jūsu gudrība līdzinās jūsu dedzībai un jūsu drosme izpērk jūsu nezināšanu.”

140:7.8Lai gan apustuļi nespēja aptvert lielu daļu no viņa mācības, viņi nespēja neuztvert tās burvīgi skaistās dzīves nozīmi, ko viņš dzīvoja kopā ar viņiem.

140:8.21. Tēva gribas darīšana. Jēzus mācība uzticēties debesu Tēva virsgādībai nebija akls un pasīvs fatālisms. Viņš ar atzinību citēja šajā pēcpusdienā vecu ebreju teicienu: “Tas, kurš nestrādās, tam nebūs ēst.” Viņš norādīja uz savu pieredzi kā pietiekamu komentāru savām mācībām. Viņa priekšrakstus par uzticēšanos Tēvam nedrīkst vērtēt pēc mūsdienu vai jebkura cita laikmeta sociālajiem vai ekonomiskajiem apstākļiem. Viņa norādījumi ietver ideālos principus dzīvošanai tuvu Dievam visos laikmetos un visās pasaulēs.

140:8.3Jēzus skaidri parādīja trijotnei atšķirību starp apustuļa un mācekļa prasībām. Un pat tad viņš neaizliedza divpadsmitniekiem izrādīt piesardzību un tālredzību. Tas, pret ko viņš sludināja, nebija tālredzība, bet trauksme, raizes. Viņš mācīja aktīvu un modru pakļaušanos Dieva gribai. Atbildot uz daudziem viņu jautājumiem par taupību un saimnieciskumu, viņš vienkārši pievērsa uzmanību savai dzīvei kā galdniekam, laivu būvētājam un zvejniekam, un savai rūpīgajai divpadsmitnieku organizēšanai. Viņš centās darīt skaidru, ka pasauli nevajag uzskatīt par ienaidnieku; ka dzīves apstākļi veido dievišķu laikmetu, kas darbojas kopā ar Dieva bērniem.

140:8.4Jēzum bija lielas grūtības panākt, lai viņi saprastu viņa personīgo nepretošanās praksi. Viņš pilnīgi atteicās aizstāvēt sevi, un apustuļiem šķita, ka viņš būtu priecīgs, ja viņi ievērotu to pašu politiku. Viņš mācīja viņus nepretoties ļaunumam, necīnīties pret netaisnību vai pārestību, bet viņš nemācīja pasīvu toleranci pret nepareizu rīcību. Un viņš darīja skaidru šajā pēcpusdienā, ka viņš atbalsta ļaundaru un noziedznieku sociālo sodīšanu, un ka civilajai valdībai dažreiz ir jālieto spēks sociālās kārtības uzturēšanai un taisnīguma izpildei.

140:8.5Viņš nekad nebeidza brīdināt savus mācekļus pret ļauno atmaksas praksi; viņš nepieļāva atriebību, ideju par rēķinu kārtošanu. Viņš nosodīja ļauna prāta turēšanu. Viņš noraidīja ideju par aci pret aci un zobu pret zobu. Viņš neatzina visu privātās un personīgās atriebības koncepciju, piešķirot šīs lietas civilajai valdībai, no vienas puses, un Dieva tiesai, no otras puses. Viņš darīja skaidru trijotnei, ka viņa mācības attiecas uz indivīdu, nevis valsti. Viņš rezumēja savus norādījumus līdz tam laikam attiecībā uz šīm lietām kā:

140:8.6Mīliet savus ienaidniekus – atcerieties cilvēku brālības morālās prasības.

140:8.7Ļaunuma veltīgums: Pārestība netiek izlabota ar atriebību. Nepieļaujiet kļūdu, cīnoties ar ļaunumu ar tā paša ieročiem.

140:8.8Turiet ticību – pārliecību par dievišķā taisnīguma un mūžīgā labestības galīgo triumfu.

140:8.92. Politiskā attieksme. Viņš brīdināja savus apustuļus būt diskrētiem savos izteikumos par saspīlētajām attiecībām, kas tolaik pastāvēja starp ebreju tautu un Romas valdību; viņš aizliedza viņiem jebkādā veidā iesaistīties šajās grūtībās. Viņš vienmēr bija uzmanīgs, lai izvairītos no savu ienaidnieku politiskajām lamatām, vienmēr atbildot: “Atdodiet ķeizaram to, kas ir ķeizara, un Dievam to, kas ir Dieva.” Viņš atteicās novērst savu uzmanību no savas misijas – nodibināt jaunu glābšanas ceļu; viņš neļāva sev uztraukties par neko citu. Savā personīgajā dzīvē viņš vienmēr pienācīgi ievēroja visus civilos likumus un noteikumus; visās savās publiskajās mācībās viņš ignorēja pilsoniskās, sociālās un ekonomiskās jomas. Viņš teica trim apustuļiem, ka viņš ir norūpējies tikai par cilvēka iekšējās un personīgās garīgās dzīves principiem.

140:8.10Tāpēc Jēzus nebija politisks reformators. Viņš nenāca reorganizēt pasauli; pat ja viņš to būtu darījis, tas būtu bijis piemērojams tikai tai dienai un paaudzei. Tomēr viņš parādīja cilvēkam labāko dzīves veidu, un neviena paaudze nav atbrīvota no darba atklāt, kā vislabāk pielāgot Jēzus dzīvi savām problēmām. Bet nekad nepieļaujiet kļūdu, identificējot Jēzus mācības ar kādu politisku vai ekonomisku teoriju, ar kādu sociālu vai industriālu sistēmu.

140:8.113. Sociālā attieksme. Ebreju rabīni ilgi bija debatējuši par jautājumu: Kas ir mans tuvākais? Jēzus nāca, piedāvājot ideju par aktīvu un spontānu laipnību, mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem tik patiesu, ka tā paplašināja kaimiņattiecības, iekļaujot visu pasauli, tādējādi padarot visus cilvēkus par saviem tuvākajiem. Bet pie visa tā Jēzu interesēja tikai indivīds, nevis masa. Jēzus nebija sociologs, bet viņš strādāja, lai nojauktu visas egoistiskās izolācijas formas. Viņš mācīja tīru līdzjūtību, žēlsirdību. Nebadonas Mihails ir žēlsirdības dominēts Dēls; līdzjūtība ir viņa pati daba.

140:8.12Meistars neteica, ka cilvēkiem nekad nevajadzētu uzņemt savus draugus pie galda, bet viņš teica, ka viņa sekotājiem vajadzētu rīkot dzīres nabagiem un nelaimīgajiem. Jēzum bija stingra taisnīguma izjūta, bet tā vienmēr bija mīkstināta ar žēlsirdību. Viņš nemācīja saviem apustuļiem, ka viņiem jāļauj sevi izmantot sociālajiem parazītiem vai profesionāliem žēlastības dāvanu meklētājiem. Vistuvāk socioloģiskiem paziņojumiem viņš nonāca, sakot: “Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti.”

140:8.13Viņš darīja skaidru, ka nešķirojoša laipnība var būt vainojama daudzos sociālos ļaunumos. Nākamajā dienā Jēzus noteikti instruēja Jūdu, ka nekādi apustuļu līdzekļi nav izdodami kā žēlastības dāvanas, izņemot pēc viņa lūguma vai pēc divu apustuļu kopīga lūguma. Visās šajās lietās Jēzus prakse vienmēr bija teikt: “Esiet tik gudri kā čūskas, bet tik nekaitīgi kā baloži.” Šķita, ka viņa mērķis visās sociālajās situācijās bija mācīt pacietību, toleranci un piedošanu.

140:8.14Ģimene ieņēma pašu centru Jēzus dzīves filozofijā – šeit un turpmāk. Viņš balstīja savas mācības par Dievu uz ģimeni, kamēr viņš centās koriģēt ebreju tendenci pārlieku godāt senčus. Viņš cildināja ģimenes dzīvi kā augstāko cilvēka pienākumu, bet darīja skaidru, ka ģimenes attiecības nedrīkst traucēt reliģiskajiem pienākumiem. Viņš pievērsa uzmanību faktam, ka ģimene ir laicīga institūcija; ka tā nepārdzīvo nāvi. Jēzus nekavējās atteikties no savas ģimenes, kad ģimene bija pretrunā ar Tēva gribu. Viņš mācīja jauno un lielāko cilvēku brālību – Dieva dēlus. Jēzus laikā šķiršanās prakse bija vaļīga Palestīnā un visā Romas impērijā. Viņš atkārtoti atteicās noteikt likumus attiecībā uz laulību un šķiršanos, bet daudziem Jēzus agrīnajiem sekotājiem bija stingri viedokļi par šķiršanos, un viņi nekavējās tos piedēvēt viņam. Visi Jaunās Derības rakstnieki pieturējās pie šīm stingrākajām un attīstītākajām idejām par šķiršanos, izņemot Jāni Marku.

140:8.154. Ekonomiskā attieksme. Jēzus strādāja, dzīvoja un tirgojās pasaulē, kādu viņš to atrada. Viņš nebija ekonomisks reformators, lai gan viņš bieži pievērsa uzmanību bagātības nevienlīdzīgās sadales netaisnībai. Bet viņš nepiedāvāja nekādus ierosinājumus kā līdzekli. Viņš darīja skaidru trijotnei, ka, lai gan viņa apustuļiem nebija jāpieder īpašums, viņš nesludināja pret bagātību un īpašumu, tikai pret tā nevienlīdzīgu un negodīgu sadali. Viņš atzina nepieciešamību pēc sociālā taisnīguma un industriālā godīguma, bet viņš nepiedāvāja nekādus noteikumus to sasniegšanai.

140:8.16Viņš nekad nemācīja saviem sekotājiem izvairīties no laicīgiem īpašumiem, tikai saviem divpadsmit apustuļiem. Lūka, ārsts, bija stingrs sociālās vienlīdzības piekritējs, un viņš darīja daudz, lai interpretētu Jēzus teicienus saskaņā ar saviem personīgajiem uzskatiem. Jēzus nekad personīgi nenorādīja saviem sekotājiem pieņemt komunālu dzīvesveidu; viņš neizteica nekāda veida paziņojumu attiecībā uz šādām lietām.

140:8.17Jēzus bieži brīdināja savus klausītājus pret alkatību, paziņojot, ka “cilvēka laime nesastāv viņa materiālo īpašumu pārpilnībā.” Viņš pastāvīgi atkārtoja: “Ko tas līdz cilvēkam, ja viņš iegūst visu pasauli un pazaudē savu dvēseli?” Viņš neveica tiešu uzbrukumu īpašuma piederēšanai, bet viņš uzstāja, ka ir mūžīgi būtiski, lai garīgās vērtības būtu pirmajā vietā. Savās vēlākajās mācībās viņš centās koriģēt daudzus kļūdainus Urantijas uzskatus par dzīvi, stāstot daudzas līdzības, kuras viņš prezentēja savas publiskās kalpošanas laikā. Jēzus nekad nebija plānojis formulēt ekonomiskas teorijas; viņš labi zināja, ka katram laikmetam jāattīsta savi līdzekļi esošajām problēmām. Un, ja Jēzus būtu virs zemes šodien, dzīvojot savu dzīvi miesā, viņš būtu liela vilšanās vairumam labu vīriešu un sieviešu vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš neieņemtu puses mūsdienu politiskajos, sociālajos vai ekonomiskajos strīdos. Viņš paliktu diženi savrups, mācot jūs, kā pilnveidot savu iekšējo garīgo dzīvi, lai padarītu jūs daudzkārt kompetentākus uzbrukt jūsu tīri cilvēcisko problēmu risināšanai.

140:8.18Jēzus padarītu visus cilvēkus dievišķus un tad stāvētu līdzjūtīgi klāt, kamēr šie Dieva dēli risina savas politiskās, sociālās un ekonomiskās problēmas. Tā nebija bagātība, ko viņš nosodīja, bet gan tas, ko bagātība nodara vairumam tās pielūdzēju. Šajā ceturtdienas pēcpusdienā Jēzus pirmo reizi pastāstīja saviem biedriem, ka “svētīgāk ir dot nekā ņemt.”

140:8.195. Personīgā reliģija. Jums, tāpat kā viņa apustuļiem, vajadzētu labāk saprast Jēzus mācības pēc viņa dzīves. Viņš nodzīvoja pilnveidotu dzīvi uz Urantijas, un viņa unikālās mācības var saprast tikai tad, kad šī dzīve tiek vizualizēta tās tiešajā fonā. Tā ir viņa dzīve, un nevis viņa stundas divpadsmitniekiem vai viņa sprediķi pūļiem, kas palīdzēs visvairāk atklāt Tēva dievišķo raksturu un mīlošo personību.

140:8.20Jēzus neuzbruka ebreju praviešu vai grieķu morālistu mācībām. Meistars atzina daudzās labās lietas, par kurām iestājās šie dižie skolotāji, bet viņš bija nācis lejā uz zemi, lai mācītu kaut ko papildu, “cilvēka gribas brīvprātīgu saskaņošanu ar Dieva gribu.” Jēzus negribēja vienkārši radīt reliģiozu cilvēku, mirstīgo, kas pilnībā aizņemts ar reliģiskām jūtām un ko virza tikai garīgi impulsi. Ja jūs būtu varējuši kaut vienu reizi uz viņu paskatīties, jūs būtu zinājuši, ka Jēzus bija reāls vīrs ar lielu pieredzi šīs pasaules lietās. Jēzus mācības šajā ziņā ir tikušas rupji izkropļotas un daudz nepareizi attēlotas cauri visiem kristīgās ēras gadsimtiem; jums ir arī bijušas izkropļotas idejas par Meistara lēnprātību un pazemību. Tas, uz ko viņš mērķēja savā dzīvē, šķiet, ir bijusi izcila pašcieņa. Viņš tikai ieteica cilvēkam pazemoties, lai viņš varētu kļūt patiesi paaugstināts; tas, uz ko viņš patiesi mērķēja, bija patiesa pazemība pret Dievu. Viņš piešķīra lielu vērtību sirsnībai – tīrai sirdij. Uzticība bija galvenais tikums viņa rakstura novērtējumā, kamēr drosme bija pati viņa mācību sirds. “Nebīstieties” bija viņa sauklis, un pacietīga izturība viņa rakstura spēka ideāls. Jēzus mācības veido varonības, drosmes un heroisma reliģiju. Un tas ir tieši tas, kāpēc viņš izvēlējās kā savus personīgos pārstāvjus divpadsmit parastus vīrus, kuru vairums bija skarbi, vīrišķīgi un drosmīgi zvejnieki.

140:8.21Jēzum bija maz sakāmā par viņa dienas sociālajiem netikumiem; reti viņš atsaucās uz morālo noziedzību. Viņš bija pozitīvs patiesa tikuma skolotājs. Viņš cītīgi izvairījās no negatīvās metodes instrukciju sniegšanā; viņš atteicās reklamēt ļaunumu. Viņš nebija pat morāls reformators. Viņš labi zināja, un tā mācīja savus apustuļus, ka cilvēces jutekliskās dziņas nevar apspiest ne ar reliģisku rājienu, ne ar juridiskiem aizliegumiem. Viņa daži nosodījumi bija lielākoties vērsti pret lepnumu, nežēlību, apspiešanu un liekulību.

140:8.22Jēzus kvēli nenosodīja pat farizejus, kā to darīja Jānis. Viņš zināja, ka daudzi rakstu mācītāji un farizeji bija godīgu sirdi; viņš saprata viņu verdzinošo atkarību no reliģiskajām tradīcijām. Jēzus lika lielu uzsvaru uz to, lai “vispirms padarītu koku labu.” Viņš iespaidoja trijotnei, ka viņš vērtē visu dzīvi, nevis tikai dažus īpašus tikumus.

140:8.23Viena lieta, ko Jānis ieguva no šīs dienas mācības, bija tā, ka Jēzus reliģijas sirds sastāvēja līdzjūtīga rakstura iegūšanā kopā ar personību, kas motivēta darīt Tēva gribu debesīs.

140:8.24Pēteris uztvēra ideju, ka evaņģēlijs, ko viņi grasījās pasludināt, patiesībā bija svaigs sākums visai cilvēku rasei. Viņš nodeva šo iespaidu vēlāk Pāvilam, kurš no tā formulēja savu doktrīnu par Kristu kā “otro Ādamu.”

140:8.25Jēkabs uztvēra saviļņojošo patiesību, ka Jēzus gribēja, lai viņa bērni virs zemes dzīvotu tā, it kā viņi jau būtu pabeigtās debesu valstības pilsoņi.

140:8.26Jēzus zināja, ka cilvēki ir dažādi, un viņš tā mācīja savus apustuļus. Viņš pastāvīgi mudināja tos atturēties no mēģinājumiem veidot mācekļus un ticīgos pēc kāda noteikta parauga. Viņš centās ļaut katrai dvēselei attīstīties savā veidā, pilnveidojoties un kā atsevišķam indivīdam Dieva priekšā. Atbildot uz vienu no Pētera daudzajiem jautājumiem, Meistars teica: “Es gribu atbrīvot cilvēkus, lai viņi varētu sākt no jauna kā mazi bērni jaunajā un labākajā dzīvē.” Jēzus vienmēr uzstāja, ka patiesam labumam jābūt neapzinātam, dāvājot labdarību neļaut kreisajai rokai zināt, ko labā roka dara.

140:8.27Trīs apustuļi bija šokēti šajā pēcpusdienā, kad viņi saprata, ka viņu Meistara reliģija neparedz garīgu pašpārbaudi. Visas reliģijas pirms un pēc Jēzus laikiem, pat kristietība, rūpīgi paredz apzinīgu pašpārbaudi. Bet ne tā ar Jēzus no Nācaretes reliģiju. Jēzus dzīves filozofija ir bez reliģiskas introspekcijas. Galdnieka dēls nekad nemācīja rakstura veidošanu; viņš mācīja rakstura augšanu, paziņojot, ka debesu valstība ir kā sinepju sēkliņa. Bet Jēzus neteica neko, kas aizliegtu pašanalīzi kā iedomīga egoisma novēršanu.

140:8.28Tiesības ieiet valstībā nosaka ticība, personīga pārliecība. Cena par palikšanu valstības progresīvajā augšupceļā ir dārgā pērle, lai kuru iegūtu, cilvēks pārdod visu, kas viņam pieder.

140:8.29Jēzus mācība ir reliģija ikvienam, ne tikai vājiem un vergiem. Viņa reliģija nekad nekristalizējās (viņa laikā) ticības apliecībās un teoloģiskos likumos; viņš neatstāja aiz sevis ne rindiņas rakstīta. Viņa dzīve un mācības tika novēlētas visumam kā iedvesmojošs un ideālistisks mantojums, kas piemērots visu laikmetu garīgajai vadībai un morālajai instrukcijai visās pasaulēs. Un pat šodien Jēzus mācība stāv atsevišķi no visām reliģijām kā tādām, lai gan tā ir katras no tām dzīvā cerība.

140:8.30Jēzus nemācīja saviem apustuļiem, ka reliģija ir cilvēka vienīgā nodarbošanās virs zemes; tā bija ebreju ideja par kalpošanu Dievam. Bet viņš uzstāja, ka reliģija bija ekskluzīva divpadsmitnieku nodarbošanās. Jēzus nemācīja neko, lai atturētu savus ticīgos no patiesas kultūras tieksmēm; viņš tikai mazināja Jeruzalemes tradīciju saistīto reliģisko skolu nozīmi. Viņš bija liberāls, augstsirdīgs, izglītots un tolerants. Pašapzinīgai dievbijībai nebija vietas viņa taisnīgas dzīvošanas filozofijā.

140:8.31Meistars nepiedāvāja risinājumus sava laikmeta nereliģiskajām problēmām, nedz arī jebkuram turpmākam laikmetam. Jēzus vēlējās attīstīt garīgo ieskatu mūžīgajās realitātēs un stimulēt iniciatīvu dzīves oriģinalitātē; viņš nodarbojās tikai ar cilvēku rases pamatā esošajām un pastāvīgajām garīgajām vajadzībām. Viņš atklāja labestību, kas līdzvērtīga Dievam. Viņš cildināja mīlestību – patiesību, skaistumu un labestību – kā dievišķo ideālu un mūžīgo realitāti.

140:8.32Meistars nāca radīt cilvēkā jaunu garu, jaunu gribu – dot jaunu spēju zināt patiesību, piedzīvot līdzjūtību un izvēlēties labestību – gribu būt harmonijā ar Dieva gribu, savienojumā ar mūžīgo dziņu kļūt pilnīgam, tāpat kā Tēvs debesīs ir pilnīgs.

140:9.2Jēzus pārskatīja daudzas iezīmes no iesvētīšanas svētrunas, kas tika teikta šajā pašā vietā, un tad, aicinot tos sev priekšā pa vienam, viņš pilnvaroja tos doties pasaulē kā savus pārstāvjus. Meistara svēstīšanas uzdevums bija: “Ejiet visā pasaulē un sludiniet valstības prieka vēsti. Atbrīvojiet garīgos gūstekņus, mieriniet apspiestos un kalpojiet cietējiem. Bez maksas jūs esat saņēmuši, bez maksas dodiet.”

140:9.3Jēzus ieteica viņiem neņemt ne naidu, ne lieku apģērbu, sakot: “Strādnieks ir savas algas cienīgs.” Un visbeidzot viņš teica: “Redziet, es sūtu jūs kā avis vilku vidū; esiet tādēļ tik gudri kā čūskas un tik nekaitīgi kā baloži. Bet uzmanieties, jo jūsu ienaidnieki vedīs jūs savu padomju priekšā, kamēr savās sinagogās viņi jūs pērs. Gubernatoru un valdnieku priekšā jūs tiksiet vesti, jo jūs ticat šim evaņģēlijam, un pati jūsu liecība būs liecinieks par mani viņiem. Un, kad viņi vedīs jūs uz tiesu, neesiet noraizējušies par to, ko teiksiet, jo mana Tēva gars mājo jūsos un tādā brīdī runās caur jums. Daži no jums tiks nonāvēti, un, pirms jūs nodibināsiet valstību virs zemes, jūs ienīdīs daudzas tautas šī evaņģēlija dēļ; bet nebīstieties; es būšu ar jums, un mans gars ies jums pa priekšu visā pasaulē. Un mana Tēva klātbūtne paliks ar jums, kamēr jūs iesiet vispirms pie ebrejiem, tad pie pagāniem.”

140:9.4Un, kad viņi nokāpa no kalna, viņi ceļoja atpakaļ uz savām mājām Zebedeja namā.

140:10.2Vēl viens liels šķērslis šajā divpadsmitnieku mācīšanas darbā bija viņu tendence ņemt ļoti ideālistiskus un garīgus reliģiskās patiesības principus un pārveidot tos konkrētos personīgās uzvedības noteikumos. Jēzus prezentēja viņiem dvēseles attieksmes skaisto garu, bet viņi uzstāja uz šādu mācību tulkošanu personīgās uzvedības noteikumos. Daudzas reizes, kad viņi pārliecinājās, ka atceras to, ko Meistars teica, viņi gandrīz noteikti aizmirsa to, ko viņš neteica. Bet viņi lēnām asimilēja viņa mācību, jo Jēzus bija viss, ko viņš mācīja. To, ko viņi nevarēja iegūt no viņa verbālās instrukcijas, viņi pakāpeniski ieguva, dzīvojot kopā ar viņu.

140:10.3Apustuļiem nebija redzams, ka viņu Meistars bija iesaistīts garīgās iedvesmas dzīves dzīvošanā katram cilvēkam katrā laikmetā katrā plašā visuma pasaulē. Neskatoties uz to, ko Jēzus viņiem teica laiku pa laikam, apustuļi neuztvēra ideju, ka viņš dara darbu šajā pasaulē, bet visām citām pasaulēm viņa plašajā radībā. Jēzus dzīvoja savu zemes dzīvi uz Urantijas, nevis lai uzstādītu personīgu mirstīgās dzīvošanas piemēru šīs pasaules vīriešiem un sievietēm, bet drīzāk lai radītu augstu garīgu un iedvesmojošu ideālu visām mirstīgajām būtnēm visās pasaulēs.

140:10.4Šajā pašā vakarā Toms jautāja Jēzum: “Meistars, tu saki, ka mums jākļūst kā maziem bērniem, pirms mēs varam iegūt ieeju Tēva valstībā, un tomēr tu esi mūs brīdinājis netikt maldinātiem no viltus praviešiem, nedz kļūt vainīgiem, metot savas pērles cūkām priekšā. Tagad es esmu godīgi apjucis. Es nevaru saprast tavu mācību.” Jēzus atbildēja Tomam: “Cik ilgi es jūs pacietīšu! Jūs vienmēr uzstājat, lai padarītu burtisku visu, ko es mācu. Kad es lūdzu jūs kļūt kā maziem bērniem kā cenu par ieiešanu valstībā, es neatsaucos uz maldināšanas vieglumu, pliku vēlmi ticēt, nedz uz ātrumu uzticēties patīkamiem svešiniekiem. Tas, ko es vēlējos, lai jūs iegūtu no šīs ilustrācijas, bija bērna un tēva attiecības. Jūs esat bērns, un tā ir jūsu Tēva valstība, kurā jūs mēģināt ieiet. Tur ir klātesoša tā dabiskā pieķeršanās starp katru normālu bērnu un tā tēvu, kas nodrošina saprotošas un mīlošas attiecības, un kas uz visiem laikiem izslēdz jebkādu noslieci tirgoties par Tēva mīlestību un žēlastību. Un evaņģēlijam, ko jūs dodaties sludināt, ir sakars ar pestīšanu, kas izaug no šo pašu un mūžīgo bērna un tēva attiecību ticības realizācijas.”

140:10.5Viena Jēzus mācības iezīme bija tā, ka viņa filozofijas morāle izcēlās no indivīda personīgajām attiecībām ar Dievu – šīm pašām bērna un tēva attiecībām. Jēzus lika uzsvaru uz indivīdu, nevis uz rasi vai nāciju. Ēdot vakariņas, Jēzum bija saruna ar Mateju, kurā viņš paskaidroja, ka jebkuras rīcības morāli nosaka indivīda motīvs. Jēzus morāle vienmēr bija pozitīva. Zelta likums, kā to pārformulēja Jēzus, prasa aktīvu sociālo kontaktu; vecajam negatīvajam likumam varēja paklausīt izolācijā. Jēzus atbrīvoja morāli no visiem noteikumiem un ceremonijām un pacēla to majestātiskos garīgās domāšanas un patiesi taisnīgas dzīvošanas līmeņos.

140:10.6Šī Jēzus jaunā reliģija nebija bez tās praktiskajām implikācijām, bet lai kāda praktiska politiska, sociāla vai ekonomiska vērtība būtu atrodama viņa mācībā, tā ir šīs iekšējās dvēseles pieredzes dabiska izpausme, tai manifestējot gara augļus spontānā ikdienas kalpošanā patiesā personīgā reliģiskā pieredzē.

140:10.7Pēc tam, kad Jēzus un Matejs bija beiguši runāt, Sīmanis Zelots jautāja: “Bet, Meistars, vai visi cilvēki ir Dieva dēli?” Un Jēzus atbildēja: “Jā, Sīmani, visi cilvēki ir Dieva dēli, un tā ir labā vēsts, ko jūs dodaties pasludināt.” Bet apustuļi nespēja aptvert šādu doktrīnu; tas bija jauns, dīvains un pārsteidzošs paziņojums. Un tieši viņa vēlmes dēļ iespiest šo patiesību viņos Jēzus mācīja saviem sekotājiem izturēties pret visiem cilvēkiem kā pret saviem brāļiem.

140:10.8Atbildot uz jautājumu, ko uzdeva Andrejs, Meistars darīja skaidru, ka viņa mācības morāle bija neatdalāma no viņa dzīves reliģijas. Viņš mācīja morāli nevis no cilvēka dabas, bet no cilvēka attiecībām ar Dievu.

140:10.9Jānis jautāja Jēzum: “Meistars, kas ir debesu valstība?” Un Jēzus atbildēja: “Debesu valstība sastāv no šīm trim būtiskajām lietām: pirmkārt, Dieva suverenitātes fakta atzīšana; otrkārt, ticība dēlības ar Dievu patiesībai; un treškārt, ticība augstākās cilvēciskās vēlmes efektivitātei darīt Dieva gribu – būt līdzīgam Dievam. Un šī ir evaņģēlija labā vēsts: ka caur ticību katram mirstīgajam var būt visas šīs pestīšanas būtiskās lietas.”

140:10.10Un tagad gaidīšanas nedēļa bija beigusies, un viņi gatavojās rītdien doties uz Jeruzalemi.