Dokuments 138: VALSTĪBAS VĒSTNEŠU APMĀCĪBADokuments 138
VALSTĪBAS VĒSTNEŠU APMĀCĪBA

138:0.1PĒC sprediķa par “Valstību” nolasīšanas Jēzus tajā pēcpusdienā sasauca kopā sešus apustuļus un sāka atklāt savus plānus par pilsētu apmeklēšanu ap Galilejas jūru un tās tuvumā. Viņa brāļi Jēkabs un Jūda bija ļoti aizvainoti, jo netika uzaicināti uz šo apspriedi. Līdz šim brīdim viņi uzskatīja sevi par piederīgiem Jēzus tuvāko līdzgaitnieku lokam. Taču Jēzus plānoja, ka šajā valstības apustulisko vadītāju korpusā nebūs neviena tuva radinieka. Šī Jēkaba un Jūdas neiekļaušana izredzēto pulkā, kopā ar viņa acīmredzamo atturību pret māti kopš notikumiem Kānā, bija sākumpunkts arvien pieaugošajai plaisai starp Jēzu un viņa ģimeni. Šī situācija turpinājās visu viņa publiskās kalpošanas laiku — viņi gandrīz pilnībā viņu noraidīja —, un šīs nesaskaņas netika pilnībā novērstas līdz pat viņa nāvei un augšāmcelšanās brīdim. Viņa māte pastāvīgi svārstījās starp mainīgas ticības un cerības attieksmi un pieaugošām vilšanās, pazemojuma un izmisuma emocijām. Tikai Rute, jaunākā māsa, palika nelokāmi uzticīga savam tēvam-brālim.

138:0.2Līdz pat laikam pēc augšāmcelšanās Jēzus ģimenei bija ļoti maza saistība ar viņa kalpošanu. Ja pravietis netiek cienīts savā tēvzemē, viņš netiek saprotoši novērtēts savā ģimenē.

138:1.2Pirms viņi uzsāka šīs pirmās divas kalpošanas nedēļas, Jēzus viņiem paziņoja, ka vēlas iesvētīt divpadsmit apustuļus, lai tie turpinātu valstības darbu pēc viņa aiziešanas, un pilnvaroja katru no viņiem izvēlēties vienu vīru no viņa agrīnajiem pievērstajiem dalībai paredzētajā apustuļu korpusā. Jānis ierunājās, jautājot: “Bet, Meistar, vai šie seši vīri nāks mūsu vidū un dalīs visu vienlīdzīgi ar mums, kas esam bijuši ar tevi kopš Jordānas un esam dzirdējuši visas tavas mācības, gatavojoties šim, mūsu pirmajam darbam valstības labā?” Un Jēzus atbildēja: “Jā, Jāni, vīri, kurus jūs izvēlēsieties, kļūs vienoti ar mums, un jūs mācīsiet viņiem visu, kas attiecas uz valstību, tieši tāpat, kā es esmu mācījis jūs.” To pateicis, Jēzus viņus atstāja.

138:1.3Tie seši nešķīrās, lai dotos savās gaitās, kamēr nebija apmainījušies daudziem vārdiem, apspriežot Jēzus norādījumu, ka katram no viņiem jāizvēlas jauns apustulis. Andreja padoms beidzot guva virsroku, un viņi devās savos darbos. Būtībā Andrejs teica: “Meistaram ir taisnība; mēs esam pārāk maz, lai aptvertu šo darbu. Ir nepieciešami vairāk skolotāju, un Meistars ir izrādījis mums lielu uzticību, uzticot mums šo sešu jauno apustuļu izvēli.” Šajā rītā, šķiroties, lai dotos savās gaitās, katra sirdī bija nedaudz slēptas nomāktības. Viņi zināja, ka viņiem pietrūks Jēzus, un papildus viņu bailēm un biklumam, šis nebija veids, kā viņi bija iztēlojušies debesu valstības inaugurāciju.

138:1.4Bija norunāts, ka seši strādās divas nedēļas, pēc kurām viņiem bija jāatgriežas Cebedeja namā uz apspriedi. Tikmēr Jēzus devās uz Nācareti, lai apciemotu Jāzepu un Sīmani, un citus savas ģimenes locekļus, kas dzīvoja tajā apkaimē. Jēzus darīja visu cilvēciski iespējamo, kas saskanēja ar viņa nodošanos sava Tēva gribas pildīšanai, lai saglabātu savas ģimenes uzticību un mīlestību. Šajā jautājumā viņš izpildīja savu pienākumu pilnībā un pat vairāk.

138:1.5Kamēr apustuļi bija devušies šajā misijā, Jēzus daudz domāja par Jāni, kurš tagad atradās cietumā. Bija liels kārdinājums izmantot savas potenciālās spējas, lai viņu atbrīvotu, bet viņš kārtējo reizi padevās, lai “gaidītu uz Tēva gribu”.

138:2.2Pēc tam, kad katrs vīrs bija prezentējis savu izvēli jaunajiem apustuļu amatiem, Jēzus lūdza visus pārējos balsot par nomināciju; tādējādi visus sešus jaunos apustuļus formāli pieņēma visi seši vecākie. Tad Jēzus paziņoja, ka viņi visi apmeklēs šos kandidātus un nodos tiem aicinājumu kalpot.

138:2.3Jaunie izvēlētie apustuļi bija:

138:2.41. Matejs Levijs, Kapernaumas muitnieks, kura birojs atradās tieši uz austrumiem no pilsētas, netālu no Batanejas robežas. Viņu izvēlējās Andrejs.

138:2.52. Toms Didims, zvejnieks no Tarihejas un kādreizējais galdnieks un mūrnieks no Gadaras. Viņu izvēlējās Filips.

138:2.63. Jēkabs Alfejs, zvejnieks un zemnieks no Keresas, tika izvēlēts no Jēkaba Cebedeja puses.

138:2.74. Jūda Alfejs, Jēkaba Alfeja dvīņubrālis, arī zvejnieks, tika izvēlēts no Jāņa Cebedeja puses.

138:2.85. Sīmanis Zelots bija augsts virsnieks Zelotu patriotiskajā organizācijā, amats, no kura viņš atteicās, lai pievienotos Jēzus apustuļiem. Pirms pievienošanās zelotiem Sīmanis bija tirgotājs. Viņu izvēlējās Pēteris.

138:2.96. Jūda Iskariots bija vienīgais dēls turīgiem ebreju vecākiem, kas dzīvoja Jērikā. Viņš bija pievienojies Jānim Kristītājam, un viņa vecāki saduķeji bija no viņa atteikušies. Viņš meklēja darbu šajos reģionos, kad Jēzus apustuļi viņu atrada, un galvenokārt viņa finanšu pieredzes dēļ Natanaels uzaicināja viņu pievienoties viņu rindām. Jūda Iskariots bija vienīgais jūds starp divpadsmit apustuļiem.

138:2.10Jēzus pavadīja pilnu dienu ar sešiem, atbildot uz viņu jautājumiem un uzklausot viņu ziņojumu detaļas, jo viņiem bija daudz interesantu un noderīgu piedzīvojumu, ko pastāstīt. Tagad viņi saskatīja Meistara plāna gudrību — sūtīt viņus strādāt klusā un personiskā veidā pirms viņu vērienīgāko publisko centienu uzsākšanas.

138:3.2Matejs pastāstīja Jēzum par banketu, ko viņš bija sarīkojis tam vakaram, vismaz ka viņš vēlējās sarīkot šādas vakariņas savai ģimenei un draugiem, ja Jēzus to apstiprinātu un piekristu būt par goda viesi. Un Jēzus pamāja ar galvu, dodot savu piekrišanu. Tad Pēteris paņēma Mateju sāņus un paskaidroja, ka ir uzaicinājis kādu Sīmani pievienoties apustuļiem, un saņēmis viņa piekrišanu, ka Sīmanis arī tiks aicināts uz šīm dzīrēm.

138:3.3Pēc pusdienlaika maltītes Mateja namā viņi visi devās kopā ar Pēteri apciemot Sīmani Zelotu, kuru viņi atrada viņa vecajā uzņēmējdarbības vietā, ko tagad vadīja viņa brāļadēls. Kad Pēteris pieveda Jēzu pie Sīmaņa, Meistars sveicināja dedzīgo patriotu un tikai teica: “Seko man.”

138:3.4Viņi visi atgriezās Mateja namā, kur viņi daudz runāja par politiku un reliģiju līdz pat vakara maltītes stundai. Leviju ģimene jau sen nodarbojās ar uzņēmējdarbību un nodokļu iekasēšanu; tādēļ daudzus no viesiem, kurus Matejs aicināja uz šo banketu, farizeji būtu dēvējuši par “muitniekiem un grēciniekiem”.

138:3.5Tajos laikos, kad šāds pieņemšanas bankets tika rīkots kādai ievērojamai personai, bija pieņemts, ka visas ieinteresētās personas uzkavējas banketu zālē, lai novērotu viesus pie maltītes un klausītos goda viesu sarunās un runās. Attiecīgi, lielākā daļa Kapernaumas farizeju bija klāt šajā gadījumā, lai novērotu Jēzus uzvedību šajā neparastajā saviesīgajā pasākumā.

138:3.6Vakariņām turpinoties, ēdāju prieks sasniedza augstākās līksmības virsotnes, un visi tik lieliski pavadīja laiku, ka klātesošie farizeji savās sirdīs sāka kritizēt Jēzu par viņa piedalīšanos tik vieglprātīgā un bezrūpīgā pasākumā. Vēlāk vakarā, kad tika teiktas runas, viens no ļaunprātīgākajiem farizejiem gāja tik tālu, ka kritizēja Jēzus uzvedību Pēterim, sakot: “Kā jūs uzdrīkstaties mācīt, ka šis vīrs ir taisnīgs, ja viņš ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem un tādējādi sniedz savu klātbūtni šādās bezrūpīgu izpriecu ainās.” Pēteris pačukstēja šo kritiku Jēzum, pirms viņš teica atvadu svētību sapulcējušajiem. Kad Jēzus sāka runāt, viņš teica: “Ierodoties šeit šovakar, lai sveiktu Mateju un Sīmani mūsu sadraudzībā, es priecājos būt liecinieks jūsu bezrūpībai un saviesīgajai līksmībai, bet jums vajadzētu priecāties vēl vairāk, jo daudzi no jums atradīs ieeju nākamajā gara valstībā, kur jūs vēl bagātīgāk baudīsiet debesu valstības labumus. Un jums, kas stāv apkārt, kritizējot mani savās sirdīs, jo esmu ieradies šeit līksmot ar šiem draugiem, ļaujiet man teikt, ka esmu nācis pasludināt prieku sociāli apspiestajiem un garīgu brīvību morālajiem gūstekņiem. Vai man jāatgādina jums, ka veseliem nav vajadzīgs ārsts, bet gan tiem, kas ir slimi? Es esmu nācis aicināt nevis taisnīgos, bet grēciniekus.”

138:3.7Un patiesi, tas bija dīvains skats visā ebreju zemē: redzēt taisnīga rakstura un cēlu jūtu vīru brīvi un priecīgi maisāmies kopā ar vienkāršajiem ļaudīm, pat ar nereliģiozu un baudas meklējošu muitnieku un pazīstamu grēcinieku pūli. Sīmanis Zelots vēlējās teikt runu šajā sanāksmē Mateja namā, bet Andrejs, zinādams, ka Jēzus nevēlas, lai nākamo valstību sajauktu ar zelotu kustību, pierunāja viņu atturēties no publisku piezīmju izteikšanas.

138:3.8Jēzus un apustuļi palika to nakti Mateja namā, un, kad ļaudis devās uz savām mājām, viņi runāja tikai par vienu lietu: par Jēzus labestību un draudzīgumu.

138:4.2Tajā pēcpusdienā, ko viņi pavadīja kopā, Jēzus viņus pilnībā instruēja attiecībā uz piedalīšanos svētku sanāksmēs, noslēdzot savas piezīmes ar vārdiem: “Visi cilvēki ir mani brāļi. Mans Debesu Tēvs nenicina nevienu radību, ko mēs esam radījuši. Debesu valstība ir atvērta visiem vīriešiem un sievietēm. Neviens cilvēks nedrīkst aizvērt žēlastības durvis jebkuras izslāpušas dvēseles priekšā, kas varētu censties tajā iekļūt. Mēs sēdēsim pie galda ar visiem, kas vēlas dzirdēt par valstību. Tā kā mūsu Debesu Tēvs raugās uz cilvēkiem, viņi visi ir vienādi. Tāpēc neatsakieties lauzt maizi ar farizeju vai grēcinieku, saduķeju vai muitnieku, romieti vai ebreju, bagātu vai nabagu, brīvu vai vergu. Valstības durvis ir plaši atvērtas visiem, kas vēlas zināt patiesību un atrast Dievu.”

138:4.3To nakti vienkāršās vakariņās Alfeja namā dvīņubrāļi tika uzņemti apustuļu ģimenē. Vēlāk vakarā Jēzus sniedza saviem apustuļiem pirmo stundu par nešķīsto garu izcelsmi, dabu un likteni, bet viņi nespēja aptvert tā nozīmīgumu, ko viņš tiem stāstīja. Viņiem šķita ļoti viegli mīlēt un apbrīnot Jēzu, bet ļoti grūti saprast daudzas no viņa mācībām.

138:4.4Pēc atpūtas nakts visa grupa, tagad jau vienpadsmit cilvēku sastāvā, ar laivu devās uz Tariheju.

138:5.2Kad viņi bija atspirdzinājušies, Jēzus paņēma divpadsmit sāņus uz kādu laiku, lai lūgtu kopā ar viņiem un instruētu viņus par Svētā Gara dabu un darbu, bet atkal viņiem lielā mērā neizdevās aptvert to brīnišķīgo patiesību jēgu, kuras viņš centās tiem mācīt. Viens uztvēra vienu punktu, un cits saprata citu, bet neviens no viņiem nespēja aptvert viņa mācību kopumā. Vienmēr viņi pieļāva kļūdu, cenšoties ievietot Jēzus jauno evaņģēliju savās vecajās reliģiskās pārliecības formās. Viņi nespēja uztvert ideju, ka Jēzus ir nācis pasludināt jaunu pestīšanas evaņģēliju un nodibināt jaunu veidu, kā atrast Dievu; viņi neuztvēra, ka viņš bija jauna Debesu Tēva atklāsme.

138:5.3Nākamajā dienā Jēzus atstāja savus divpadsmit apustuļus pavisam vienus; viņš vēlējās, lai viņi iepazītos, un gribēja, lai viņi būtu vieni, lai pārrunātu to, ko viņš tiem bija mācījis. Meistars atgriezās uz vakara maltīti, un stundās pēc vakariņām viņš runāja ar tiem par serafīmu kalpošanu, un daži no apustuļiem saprata viņa mācību. Viņi atpūtās vienu nakti un nākamajā dienā ar laivu devās uz Kapernaumu.

138:5.4Cebedejs un Salome bija pārcēlušies dzīvot pie sava dēla Dāvida, lai viņu lielo namu varētu nodot Jēzum un viņa divpadsmit apustuļiem. Šeit Jēzus pavadīja klusu sabatu ar saviem izredzētajiem vēstnešiem; viņš rūpīgi iezīmēja valstības pasludināšanas plānus un pilnībā izskaidroja, cik svarīgi ir izvairīties no jebkādas sadursmes ar civilajām varas iestādēm, sakot: “Ja civilie valdnieki ir jānorāj, atstājiet šo uzdevumu man. Raugieties, lai jūs neizteiktu nekādus nosodījumus Cēzaram vai viņa kalpiem.” Tieši šajā pašā vakarā Jūda Iskariots paņēma Jēzu sāņus, lai pajautātu, kāpēc nekas netiek darīts, lai dabūtu Jāni ārā no cietuma. Un Jūda nebija pilnībā apmierināts ar Jēzus attieksmi.

138:6.2Tieši šajā laikā Jēzus ieviesa nedēļas vidus brīvdienu atpūtai un izklaidei. Un viņi ievēroja šo relaksācijas plānu vienu dienu katru nedēļu visu atlikušo viņa materiālās dzīves laiku. Kā vispārējs noteikums, viņi nekad neveica savas regulārās aktivitātes trešdienās. Šajā iknedēļas brīvdienā Jēzus parasti devās prom no viņiem, sakot: “Mani bērni, ejiet un pavadiet dienu rotaļās. Atpūtieties no valstības grūtajiem darbiem un izbaudiet atspirdzinājumu, kas rodas, atgriežoties pie savām agrākajām profesijām vai atklājot jaunus atpūtas veidus.” Lai gan Jēzum šajā viņa zemes dzīves periodā šī atpūtas diena patiesībā nebija nepieciešama, viņš pielāgojās šim plānam, jo zināja, ka tas ir vislabākais viņa cilvēciskajiem līdzgaitniekiem. Jēzus bija skolotājs — Meistars; viņa līdzgaitnieki bija viņa skolnieki — mācekļi.

138:6.3Jēzus centās paskaidrot saviem apustuļiem atšķirību starp viņa mācībām un viņa dzīvi viņu vidū, un tām mācībām, kas vēlāk varētu rasties par viņu. Jēzus teica: “Mana valstība un ar to saistītais evaņģēlijs lai ir jūsu vēstījuma pamatā. Nenovirzieties, sludinot par mani un par manām mācībām. Pasludiniet valstības evaņģēliju un attēlojiet manu Debesu Tēva atklāsmi, bet neļaujieties tikt maldināti sāceļos, radot leģendas un veidojot kultu, kas saistīts ar uzskatiem un mācībām par maniem uzskatiem un mācībām.” Bet atkal viņi nesaprata, kāpēc viņš tā runāja, un neviens neuzdrošinājās jautāt, kāpēc viņš tos tā mācīja.

138:6.4Šajās agrīnajās mācībās Jēzus centās pēc iespējas izvairīties no strīdiem ar saviem apustuļiem, izņemot tos, kas ietvēra nepareizus priekšstatus par viņa Debesu Tēvu. Visos šādos jautājumos viņš nekad nevilcinājās labot kļūdainus uzskatus. Jēzus pēckristīšanas dzīvē uz Urantijas bija tikai viens motīvs, un tas bija labāka un patiesāka viņa Paradīzes Tēva atklāsme; viņš bija pionieris jaunajam un labākam ceļam pie Dieva, ticības un mīlestības ceļam. Vienmēr viņa mudinājums apustuļiem bija: “Ejiet, meklējiet grēciniekus; atrodiet noskumušos un mieriniet noraizējušos.”

138:6.5Jēzum bija perfekta izpratne par situāciju; viņam piederēja neierobežota vara, ko varēja izmantot viņa misijas veicināšanai, bet viņš bija pilnībā apmierināts ar līdzekļiem un personībām, ko vairums cilvēku būtu uzskatījuši par nepietiekamiem un būtu uzlūkojuši kā nenozīmīgus. Viņš bija iesaistīts misijā ar milzīgām dramatiskām iespējām, bet viņš uzstāja uz sava Tēva lietu kārtošanu visklusākajā un nedramatiskākajā veidā; viņš cītīgi izvairījās no jebkādas varas izrādīšanas. Un viņš tagad plānoja strādāt klusi, vismaz vairākus mēnešus, ar saviem divpadsmit apustuļiem ap Galilejas jūru.

138:7.2Kārtējo reizi viņa biedri bija šokēti, apstulbusi. Jēzus aizsūtīja tos prom pa diviem lūgt, lūdzot tos atgriezties pie viņa pusdienlaikā. Šajā izšķirošajā priekšpusdienā viņi katrs centās atrast Dievu, un katrs centās uzmundrināt un stiprināt otru, un viņi atgriezās pie Jēzus, kā viņš tiem bija licis.

138:7.3Jēzus tagad pārstāstīja viņiem Jāņa atnākšanu, kristīšanu Jordānā, kāzu dzīres Kānā, neseno sešu izvēlēšanu un viņa miesīgo brāļu aiziešanu no viņiem, un brīdināja tos, ka valstības ienaidnieks centīsies arī viņus aizvilināt prom. Pēc šīs īsās, bet nopietnās sarunas visi apustuļi piecēlās Pētera vadībā, lai pasludinātu savu nemirstīgo uzticību savam Meistaram un solītu savu nelokāmo lojalitāti valstībai, kā to izteica Toms: “Šai nākamajai valstībai, lai kas tā būtu, un pat ja es to pilnībā nesaprotu.” Viņi visi patiesi ticēja Jēzum, pat ja viņi pilnībā neizprata viņa mācību.

138:7.4Jēzus tagad jautāja viņiem, cik daudz naudas viņiem ir kopā; viņš arī interesējās par to, kāds nodrošinājums ir veikts viņu ģimenēm. Kad atklājās, ka viņiem ir tik tikko pietiekami līdzekļu, lai uzturētu sevi divas nedēļas, viņš teica: “Tā nav mana Tēva griba, ka mēs sākam savu darbu šādā veidā. Mēs paliksim šeit pie jūras divas nedēļas un zvejosim vai darīsim visu, ko mūsu rokas atradīs darāmu; un pa to laiku Andreja, pirmā izvēlētā apustuļa, vadībā jūs organizēsiet sevi tā, lai nodrošinātu visu nepieciešamo jūsu nākotnes darbam, gan pašreizējai personiskajai kalpošanai, gan arī tad, kad es vēlāk jūs iesvētīšu sludināt evaņģēliju un instruēt ticīgos.” Viņus visus ļoti uzmundrināja šie vārdi; šis bija viņu pirmais skaidrais un pozitīvais mājiens, ka Jēzus plānoja vēlāk uzsākt agresīvākus un vērienīgākus publiskus centienus.

138:7.5Atlikušo dienas daļu apustuļi pavadīja, pilnveidojot savu organizāciju un pabeidzot vienošanās par laivām un tīkliem, lai nākamajā dienā dotos zvejā, jo viņi visi bija nolēmuši veltīt sevi zvejniecībai; lielākā daļa no viņiem bija bijuši zvejnieki, pat Jēzus bija pieredzējis laivinieks un zvejnieks. Daudzas no laivām, kuras viņi izmantoja nākamos dažus gadus, bija būvējis pats Jēzus ar savām rokām. Un tās bija labas un uzticamas laivas.

138:7.6Jēzus lika viņiem veltīt sevi zvejniecībai divas nedēļas, piebilstot: “Un tad jūs dosieties, lai kļūtu par cilvēku zvejniekiem.” Viņi zvejoja trīs grupās, Jēzum katru nakti dodoties ārā ar citu grupu. Un viņi visi tik ļoti izbaudīja Jēzu! Viņš bija labs zvejnieks, jautrs biedrs un iedvesmojošs draugs; jo vairāk viņi strādāja ar viņu, jo vairāk viņi viņu mīlēja. Kādu dienu Matejs teica: “Jo vairāk tu saproti dažus cilvēkus, jo mazāk tu viņus apbrīno, bet par šo vīru — pat jo mazāk es viņu saprotu, jo vairāk es viņu mīlu.”

138:7.7Šim plānam — zvejot divas nedēļas un doties veikt personisku darbu valstības labā divas nedēļas — sekoja vairāk nekā piecus mēnešus, pat līdz šī m.ē. 26. gada beigām, līdz pat to īpašo vajāšanu pārtraukšanai, kas bija vērstas pret Jāņa mācekļiem pēc viņa ieslodzīšanas.

138:8.2Jēzus mācīja viņiem sludināt grēku piedošanu caur ticību Dievam bez grēku nožēlas darbiem vai upurēšanas, un to, ka Debesu Tēvs mīl visus savus bērnus ar to pašu mūžīgo mīlestību. Viņš lika saviem apustuļiem atturēties no apspriešanas par:

138:8.31. Jāņa Kristītāja darbu un ieslodzījumu.

138:8.42. Balsi kristīšanas laikā. Jēzus teica: “Tikai tie, kas dzirdēja balsi, drīkst uz to atsaukties. Runājiet tikai to, ko esat dzirdējuši no manis; nerunājiet baumas.”

138:8.53. Ūdens pārvēršanu vīnā Kānā. Jēzus nopietni piekodināja tiem, sakot: “Nestāstiet nevienam par ūdeni un vīnu.”

138:8.6Viņiem bija brīnišķīgi laiki visu šo piecu vai sešu mēnešu garumā, kuru laikā viņi strādāja kā zvejnieki katras otrās divas nedēļas, tādējādi nopelnot pietiekami daudz naudas, lai uzturētu sevi laukā katras nākamās divas nedēļas misionāru darbā valstības labā.

138:8.7Vienkāršā tauta brīnījās par Jēzus un viņa apustuļu mācību un kalpošanu. Rabīni ilgi bija mācījuši ebrejus, ka nezinošie nevar būt dievbijīgi vai taisnīgi. Bet Jēzus apustuļi bija gan dievbijīgi, gan taisnīgi; tomēr viņi bija priecīgi nezinoši par lielu daļu rabīnu mācību un pasaules gudrību.

138:8.8Jēzus darīja skaidru saviem apustuļiem atšķirību starp tā saukto labo darbu nožēlu, kā to mācīja ebreji, un prāta maiņu ticībā — jauno piedzimšanu —, ko viņš prasīja kā maksu par ieeju valstībā. Viņš mācīja saviem apustuļiem, ka ticība ir vienīgais priekšnoteikums, lai ieietu Tēva valstībā. Jānis bija mācījis viņiem “nožēlu — lai bēgtu no nākamajām dusmām”. Jēzus mācīja: “Ticība ir atvērtas durvis, lai ieietu tagadējā, pilnīgā un mūžīgā Dieva mīlestībā.” Jēzus nerunāja kā pravietis, kurš nāk pasludināt Dieva vārdu. Viņš šķita runājam par sevi kā par tādu, kam ir vara. Jēzus centās novērst viņu prātus no brīnumu meklēšanas uz reālas un personiskas pieredzes atrašanu Dieva mīlestības gara un glābjošās žēlastības iemājošanas apmierinājumā un pārliecībā.

138:8.9Mācekļi agri iemācījās, ka Meistaram ir dziļa cieņa un līdzjūtīga attieksme pret katru cilvēku, ko viņš satika, un viņus ārkārtīgi iespaidoja šī vienādā un nemainīgā uzmanība, ko viņš tik konsekventi veltīja visu veidu vīriešiem, sievietēm un bērniem. Viņš mēdza apstāties dziļas sarunas vidū, lai izietu uz ceļa un pateiktu uzmundrinājuma vārdus garāmejošai sievietei, kas bija apkrauta ar savu ķermeņa un dvēseles nastu. Viņš mēdza pārtraukt nopietnu apspriedi ar saviem apustuļiem, lai draudzētos ar kādu bērnu, kas bija ienācis. Nekas nekad nešķita Jēzum tik svarīgs kā atsevišķs cilvēks, kas gadījās būt viņa tiešā klātbūtnē. Viņš bija kungs un skolotājs, bet viņš bija kas vairāk — viņš bija arī draugs un kaimiņš, saprotošs biedrs.

138:8.10Lai gan Jēzus publiskā mācība galvenokārt sastāvēja no līdzībām un īsām runām, viņš vienmēr mācīja savus apustuļus ar jautājumiem un atbildēm. Viņš vienmēr ieturēja pauzi, lai atbildētu uz patiesiem jautājumiem savu vēlāko publisko runu laikā.

138:8.11Apustuļi sākumā bija šokēti, bet drīz pierada pie Jēzus attieksmes pret sievietēm; viņš darīja tiem ļoti skaidru, ka sievietēm valstībā jāpiešķir vienādas tiesības ar vīriešiem.

138:9.2Ne tikai šie klusā darba mēneši bija liels pārbaudījums apustuļiem, pārbaudījums, kuru viņi pārdzīvoja, bet šis publiskās bezdarbības laiks bija liels pārbaudījums Jēzus ģimenei. Līdz brīdim, kad Jēzus bija gatavs uzsākt savu publisko darbu, viņa visa ģimene (izņemot Ruti) bija viņu praktiski pametusi. Tikai dažos gadījumos viņi mēģināja vēlāk nodibināt kontaktu ar viņu, un tad tas bija, lai pierunātu viņu atgriezties mājās kopā ar viņiem, jo viņi bija tuvu tam, lai noticētu, ka viņš ir zaudējis prātu. Viņi vienkārši nevarēja izprast viņa filozofiju, ne arī aptvert viņa mācību; tas viss bija par daudz tiem, kas bija no viņa paša miesas un asinīm.

138:9.3Apustuļi veica savu personisko darbu Kapernaumā, Betsaidā-Jūlijā, Horacinā, Gerasā, Hiposā, Magdalā, Kānā, Galilejas Bētlemē, Jotapatā, Ramā, Safedā, Giskalā, Gadarā un Abilā. Papildus šīm pilsētām viņi strādāja arī daudzos ciematos, kā arī lauku apvidos. Līdz šī perioda beigām divpadsmitnieks bija izstrādājis diezgan apmierinošus plānus savu attiecīgo ģimeņu aprūpei. Lielākā daļa apustuļu bija precējušies, dažiem bija vairāki bērni, bet viņi bija veikuši tādus pasākumus savu mājinieku atbalstam, ka ar nelielu palīdzību no apustuliskajiem līdzekļiem viņi varēja veltīt visu savu enerģiju Meistara darbam, neuztraucoties par savu ģimeņu finansiālo labklājību.

138:10.21. Andrejs, pirmais izvēlētais apustulis, tika iecelts par priekšsēdētāju un divpadsmitnieka ģenerāldirektoru.

138:10.32. Pēteris, Jēkabs un Jānis tika iecelti par Jēzus personīgajiem pavadoņiem. Viņiem bija jāapkalpo viņš dienu un nakti, jākalpo viņa fiziskajām un dažādām citām vajadzībām, un jāpavada viņš tajās nakts lūgšanu vigīlijās un noslēpumainajā saziņā ar Debesu Tēvu.

138:10.43. Filips tika iecelts par grupas pārvaldnieku. Viņa pienākums bija sagādāt ēdienu un rūpēties, lai apmeklētājiem, un reizēm pat klausītāju pūlim, būtu ko ēst.

138:10.54. Natanaels uzraudzīja divpadsmitnieka ģimeņu vajadzības. Viņš saņēma regulārus ziņojumus par katra apustuļa ģimenes prasībām un, iesniedzot pieprasījumu Jūdam, mantzinim, katru nedēļu nosūtīja līdzekļus tiem, kam tie bija nepieciešami.

138:10.65. Matejs bija apustuliskā korpusa fiskālais aģents. Viņa pienākums bija raudzīties, lai budžets būtu sabalansēts, kase papildināta. Ja līdzekļi savstarpējam atbalstam neienāca, ja netika saņemti ziedojumi, kas pietiekami grupas uzturēšanai, Matejs bija pilnvarots pavēlēt divpadsmitniekam atgriezties pie saviem tīkliem uz kādu laiku. Bet tas nekad nebija nepieciešams pēc tam, kad viņi uzsāka savu publisko darbu; viņam vienmēr bija pietiekami līdzekļu mantziņa rokās, lai finansētu viņu aktivitātes.

138:10.76. Toms bija maršruta pārvaldnieks. Viņam bija uzdots organizēt naktsmītnes un vispārīgā veidā izvēlēties vietas mācīšanai un sludināšanai, tādējādi nodrošinot gludu un raitu ceļojuma grafiku.

138:10.87. Jēkabs un Jūda, Alfeja dvīņudēli, tika norīkoti pūļu pārvaldīšanai. Viņu uzdevums bija pilnvarot pietiekamu skaitu palīgu-kārtībnieku, lai ļautu tiem uzturēt kārtību pūļos sludināšanas laikā.

138:10.98. Sīmanim Zelotam tika uzticēta atpūta un spēles. Viņš vadīja trešdienu programmas un arī centās nodrošināt dažas stundas relaksācijas un izklaides katru dienu.

138:10.109. Jūda Iskariots tika iecelts par mantzini. Viņš nesa maku. Viņš apmaksāja visus izdevumus un kārtoja grāmatvedību. Viņš veidoja budžeta tāmes Matejam no nedēļas uz nedēļu un arī sniedza iknedēļas ziņojumus Andrejam. Jūda izmaksāja līdzekļus ar Andreja atļauju.

138:10.11Šādā veidā divpadsmitnieks funkcionēja no savas agrīnās organizācijas līdz pat reorganizācijas laikam, kas kļuva nepieciešama nodevēja Jūdas dezertēšanas dēļ. Meistars un viņa mācekļi-apustuļi turpināja šādā vienkāršā veidā līdz svētdienai, m.ē. 27. gada 12. janvārim, kad viņš tos sasauca kopā un formāli iesvētīja kā valstības vēstniekus un tās prieka vēsts sludinātājus. Un drīz pēc tam viņi sagatavojās doties uz Jeruzalemi un Jūdeju savā pirmajā publiskajā sludināšanas tūrē.