Dokuments 137: GAIDĪŠANAS LAIKS GALILEJĀDokuments 137
GAIDĪŠANAS LAIKS GALILEJĀ

137:0.1AGRĀ sestdienas rītā, m. ē. 26. gada 23. februārī, Jēzus nokāpa no kalniem, lai pievienotos Jāņa grupai, kas bija apmetusies Pellā. Visu to dienu Jēzus sajaucās ar pūli. Viņš sniedza palīdzību kādam zēnam, kurš bija savainojies kritienā, un devās uz tuvējo Pellas ciematu, lai droši nodotu zēnu viņa vecāku rokās.

137:1.2Andrejs bija kluss Jāņa darba vērotājs un patiess ticīgais, un viņam bija ļoti spējīgs un entuziastisks brālis vārdā Sīmanis, kurš bija viens no Jāņa ievērojamākajiem mācekļiem. Nebūtu nepareizi teikt, ka Sīmanis bija viens no Jāņa galvenajiem atbalstītājiem.

137:1.3Drīz pēc tam, kad Jēzus un Andrejs atgriezās nometnē, Andrejs uzmeklēja savu brāli Sīmani un, pasaucis viņu malā, informēja, ka savā prātā ir izlēmis, ka Jēzus ir lielais Skolotājs, un ka viņš ir apņēmies kļūt par mācekli. Viņš turpināja stāstīt, ka Jēzus ir pieņēmis viņa kalpošanas piedāvājumu, un ierosināja, lai viņš (Sīmanis) tāpat iet pie Jēzus un piedāvā sevi sadraudzībai jaunās valstības dienestā. Sīmanis teica: “Kopš brīža, kad šis vīrs sāka strādāt Zebedeja darbnīcā, es esmu ticējis, ka viņu ir sūtījis Dievs, bet kā ar Jāni? Vai mums viņš jāpamet? Vai tā rīkoties ir pareizi?” Pēc tam viņi vienojās nekavējoties iet un konsultēties ar Jāni. Jānis bija noskumis, domājot par divu savu spējīgo padomdevēju un daudzsološāko mācekļu zaudēšanu, taču viņš drosmīgi atbildēja uz viņu jautājumiem, sakot: “Šis ir tikai sākums; drīz mans darbs beigsies, un mēs visi kļūsim par viņa mācekļiem.” Tad Andrejs pamāja Jēzum paiet malā, kamēr viņš paziņoja, ka viņa brālis vēlas pievienoties jaunās valstības dienestam. Un, sveicot Sīmani kā savu otro apustuli, Jēzus teica: “Sīmani, tavs entuziasms ir slavējams, bet tas ir bīstams valstības darbam. Es brīdinu tevi kļūt apdomīgākam savā runā. Es mainīšu tavu vārdu uz Pēteris.”

137:1.4Ievainotā zēna vecāki, kuri dzīvoja Pellā, bija lūguši Jēzu pavadīt nakti pie viņiem, padarīt viņu māju par savām mājām, un viņš bija apsolījis. Pirms atstāt Andreju un viņa brāli, Jēzus teica: “Rīt agri mēs dodamies uz Galileju.”

137:1.5Pēc tam, kad Jēzus bija atgriezies Pellā uz nakšņošanu, un kamēr Andrejs un Sīmanis vēl apsprieda savas kalpošanas dabu gaidāmās valstības nodibināšanā, ieradās Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, tikko atgriezušies no ilgas un veltīgas Jēzus meklēšanas kalnos. Kad viņi dzirdēja Sīmani Pēteri stāstām, kā viņš un viņa brālis Andrejs ir kļuvuši par jaunās valstības pirmajiem pieņemtajiem padomdevējiem un ka viņiem rīt kopā ar jauno Meistaru jādodas uz Galileju, gan Jēkabs, gan Jānis bija noskumuši. Viņi pazina Jēzu jau kādu laiku, un viņi viņu mīlēja. Viņi bija meklējuši viņu daudzas dienas kalnos, un tagad atgriezās, lai uzzinātu, ka citiem dota priekšroka. Viņi jautāja, kur Jēzus aizgājis, un steidzās viņu atrast.

137:1.6Jēzus gulēja, kad viņi sasniedza viņa mājvietu, bet viņi viņu pamodināja, sakot: “Kā tas nākas, ka, kamēr mēs, kas tik ilgi esam dzīvojuši kopā ar tevi, meklējam tevi kalnos, tu dod priekšroku citiem un izvēlies Andreju un Sīmani par saviem pirmajiem sabiedrotajiem jaunajā valstībā?” Jēzus viņiem atbildēja: “Esiet mierīgi savās sirdīs un jautājiet sev: ‘kurš lika jums meklēt Cilvēka Dēlu, kad viņš bija sava Tēva darīšanās?’” Pēc tam, kad viņi bija izstāstījuši savas ilgās meklēšanas detaļas kalnos, Jēzus viņus tālāk pamācīja: “Jums jāmācās meklēt jaunās valstības noslēpumu savās sirdīs, nevis kalnos. Tas, ko jūs meklējāt, jau bija klātesošs jūsu dvēselēs. Jūs patiesi esat mani brāļi — jums nebija vajadzības tikt manis pieņemtiem — jūs jau bijāt no valstības, un jums jābūt līksmiem, gatavojoties arī doties kopā ar mums rīt uz Galileju.” Tad Jānis iedrošinājās jautāt: “Bet, Meistar, vai Jēkabs un es būsim tavi sabiedrotie jaunajā valstībā, tāpat kā Andrejs un Sīmanis?” Un Jēzus, uzlicis roku uz katra no viņiem pleca, teica: “Mani brāļi, jūs jau bijāt ar mani valstības garā, pat pirms šie citi lūdza tikt pieņemti. Jums, mani brāļi, nav nepieciešams lūgt ieeju valstībā; jūs esat bijuši ar mani valstībā no sākuma. Cilvēku priekšā citi var ieņemt prioritāti pār jums, bet savā sirdī es jūs ieskaitīju valstības padomēs, pat pirms jūs iedomājāties izteikt man šo lūgumu. Un tāpat jūs būtu varējuši būt pirmie cilvēku priekšā, ja vien nebūtu bijuši prombūtnē, aizņemti ar labi domātu, bet pašu uzliktu uzdevumu meklēt to, kurš nebija pazudis. Nākamajā valstībā nepievērsiet uzmanību tām lietām, kas veicina jūsu raizes, bet drīzāk vienmēr rūpējieties tikai par Tēva, kas ir debesīs, gribas pildīšanu.”

137:1.7Jēkabs un Jānis saņēma aizrādījumu ar labvēlību; nekad vairs viņi neapkauda Andreju un Sīmani. Un nākamajā rītā viņi kopā ar saviem diviem biedriem apustuļiem gatavojās doties uz Galileju. No šīs dienas termins apustulis tika lietots, lai atšķirtu izredzēto Jēzus padomdevēju ģimeni no milzīgā ticīgo mācekļu pūļa, kas vēlāk viņam sekoja.

137:1.8Vēlu tajā vakarā Jēkabs, Jānis, Andrejs un Sīmanis sarunājās ar Jāni Kristītāju, un ar asarām acīs, bet stingru balsi staltais Jūdejas pravietis nodeva divus no saviem vadošajiem mācekļiem, lai tie kļūtu par nākamās valstības Galilejas Prinča apustuļiem.

137:2.2Tajā dienā, kad Jēzus un viņa četri mācekļi-apustuļi devās uz Galileju, Jāņa sekotāju nometnē valdīja liels satraukums. Bija gaidāma pirmā lielā šķelšanās. Iepriekšējā dienā Jānis bija skaidri paziņojis Andrejam un Ezram, ka Jēzus ir Atbrīvotājs. Andrejs nolēma sekot Jēzum, bet Ezra noraidīja lēnprātīgo Nacaretes galdnieku, sludinot saviem biedriem: “Pravietis Daniēls paziņo, ka Cilvēka Dēls nāks ar debesu mākoņiem, spēkā un lielā slavā. Šis Galilejas galdnieks, šis Kapernaumas laivu būvētājs, nevar būt Atbrīvotājs. Vai šāda Dieva dāvana var nākt no Nacaretes? Šis Jēzus ir Jāņa radinieks, un sirds labestības dēļ mūsu skolotājs ir ticis maldināts. Turēsimies pa gabalu no šī viltus Mesijas.” Kad Jānis norāja Ezru par šiem izteikumiem, viņš ar daudziem mācekļiem atkāpās un steidzās uz dienvidiem. Un šī grupa turpināja kristīt Jāņa vārdā un galu galā nodibināja sektu, kas ticēja Jānim, bet atteicās pieņemt Jēzu. Šīs grupas atliekas pastāv Mezopotāmijā pat līdz šai dienai.

137:2.3Kamēr Jāņa sekotāju vidū brieda šīs nepatikšanas, Jēzus un viņa četri mācekļi-apustuļi bija jau gabalu ceļā uz Galileju. Pirms viņi šķērsoja Jordānu, lai caur Nainu dotos uz Nacareti, Jēzus, skatoties uz priekšu augšup pa ceļu, ieraudzīja kādu Filipu no Betsaidas ar draugu nākam viņiem pretī. Jēzus bija pazinis Filipu jau iepriekš, un viņš bija labi zināms arī visiem četriem jaunajiem apustuļiem. Viņš kopā ar savu draugu Natanaēlu bija ceļā, lai apciemotu Jāni Pellā un uzzinātu vairāk par ziņoto Dieva valstības atnākšanu, un viņš bija priecīgs sveicināt Jēzu. Filips bija Jēzus apbrīnotājs kopš brīža, kad viņš pirmo reizi ieradās Kapernaumā. Bet Natanaēls, kurš dzīvoja Kānā Galilejā, Jēzu nepazina. Filips devās uz priekšu sveicināt savus draugus, kamēr Natanaēls atpūtās koka ēnā ceļa malā.

137:2.4Pēteris pasauca Filipu sāņus un sāka skaidrot, ka viņi, ar to domājot sevi, Andreju, Jēkabu un Jāni, visi ir kļuvuši par Jēzus sabiedrotajiem jaunajā valstībā, un stingri mudināja Filipu pieteikties dienestam. Filips bija neziņā. Ko viņam darīt? Šeit, bez brīdinājuma — ceļa malā netālu no Jordānas — bija radies nepieciešams tūlītējs lēmums par dzīves svarīgāko jautājumu. Šajā laikā viņš bija nopietnā sarunā ar Pēteri, Andreju un Jāni, kamēr Jēzus Jēkabam izklāstīja ceļojumu caur Galileju un tālāk uz Kapernaumu. Beidzot Andrejs ierosināja Filipam: “Kāpēc nepajautāt Skolotājam?”

137:2.5Filipam pēkšņi atausa, ka Jēzus ir patiesi dižs vīrs, iespējams, Mesija, un viņš nolēma pakļauties Jēzus lēmumam šajā jautājumā; un viņš gāja taisni pie viņa, jautājot: “Skolotāj, vai man iet lejup pie Jāņa, vai pievienoties maniem draugiem, kuri seko tev?” Un Jēzus atbildēja: “Seko man.” Filips bija saviļņots par pārliecību, ka ir atradis Atbrīvotāju.

137:2.6Tagad Filips pamāja grupai palikt tur, kur viņi bija, kamēr viņš steidzās atpakaļ, lai pavēstītu ziņas par savu lēmumu draugam Natanaēlam, kurš joprojām uzkavējās aizmugurē zem zīdkoka, savā prātā pārdomājot daudzās lietas, ko viņš bija dzirdējis par Jāni Kristītāju, gaidāmo valstību un gaidīto Mesiju. Filips pārtrauca šīs pārdomas, izsaucoties: “Es esmu atradis Atbrīvotāju, to, par kuru rakstīja Mozus un pravieši un kuru pasludinājis Jānis.” Natanaēls, paskatījies augšup, jautāja: “No kurienes nāk šis skolotājs?” Un Filips atbildēja: “Viņš ir Jēzus no Nacaretes, Jāzepa, galdnieka, dēls, kurš pēdējā laikā dzīvo Kapernaumā.” Un tad, nedaudz šokēts, Natanaēls jautāja: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?” Bet Filips, paņēmis viņu aiz rokas, teica: “Nāc un redzi.”

137:2.7Filips veda Natanaēlu pie Jēzus, kurš, labvēlīgi lūkojoties patiesā šaubītāja sejā, teica: “Lūk, īsts izraēlietis, kurā nav viltus. Seko man.” Un Natanaēls, pagriezies pret Filipu, teica: “Tev ir taisnība. Viņš patiesi ir cilvēku meistars. Es arī sekošu, ja esmu cienīgs.” Un Jēzus pamāja Natanaēlam, vēlreiz sakot: “Seko man.”

137:2.8Tagad Jēzus bija sapulcinājis pusi no sava nākotnes tuvo sabiedroto korpusa, piecus, kuri viņu pazina jau kādu laiku, un vienu svešinieku, Natanaēlu. Bez turpmākas kavēšanās viņi šķērsoja Jordānu un, ejot caur Nainak ciemu, sasniedza Nacareti vēlu tajā vakarā.

137:2.9Viņi visi palika pa nakti pie Jāzepa Jēzus bērnības mājās. Jēzus sabiedrotie maz saprata, kāpēc viņu tikko atrastais skolotājs bija tik norūpējies par pilnīgu katras savas rakstu zīmes iznīcināšanu, kas bija palikusi mājās desmit baušļu un citu devīžu un teicienu formā. Taču šī rīcība kopā ar faktu, ka viņi nekad vēlāk neredzēja viņu rakstām — izņemot putekļos vai smiltīs — atstāja dziļu iespaidu uz viņu prātiem.

137:3.2Pirms aiziešanas no Nacaretes, jaunie Jēzus sabiedrotie pastāstīja Jāzepam un citiem Jēzus ģimenes locekļiem par brīnišķīgajiem nesenās pagātnes notikumiem un brīvi izteica savu pārliecību, ka Jēzus ir ilgi gaidītais atbrīvotājs. Un šie Jēzus ģimenes locekļi to visu pārrunāja, un Jāzeps teica: “Varbūt galu galā mātei bija taisnība — varbūt mūsu dīvainais brālis ir gaidāmais ķēniņš.”

137:3.3Jūda bija klāt Jēzus kristībās un kopā ar savu brāli Jēkabu bija kļuvis par stingru ticīgo Jēzus misijai uz zemes. Lai gan gan Jēkabs, gan Jūda bija ļoti apmulsuši par sava brāļa misijas dabu, viņu māte bija atdzīvinājusi visas savas agrīnās cerības uz Jēzu kā Mesiju, Dāvida dēlu, un viņa mudināja savus dēlus ticēt savam brālim kā Izraēla atbrīvotājam.

137:3.4Jēzus ieradās Kapernaumā pirmdienas vakarā, bet viņš negāja uz savām mājām, kur dzīvoja Jēkabs un viņa māte; viņš devās tieši uz Zebedeja mājām. Visi viņa draugi Kapernaumā redzēja viņā lielas un patīkamas pārmaiņas. Viņš atkal šķita salīdzinoši jautrs un vairāk līdzīgs sev tādam, kāds viņš bija agrīnajos gados Nacaretē. Gados pirms viņa kristībām un izolācijas periodos tieši pirms un pēc tām viņš bija kļuvis arvien nopietnāks un noslēgtāks. Tagad viņš viņiem visiem šķita pavisam kā vecais Jēzus. Viņā bija kaut kas no majestātiska nozīmīguma un cildena izskata, bet viņš atkal bija vieglprātīgs un priecīgs.

137:3.5Marija bija saviļņota gaidās. Viņa paredzēja, ka Gabriēla solījums tuvojas piepildījumam. Viņa gaidīja, ka visu Palestīnu drīz pārsteigs un apdullinās brīnumainā viņas dēla atklāšanās kā pārdabiskajam ebreju ķēniņam. Bet uz visiem daudzajiem jautājumiem, kurus uzdeva viņa māte, Jēkabs, Jūda un Zebedejs, Jēzus tikai smaidot atbildēja: “Ir labāk, ka es šeit kādu laiku uzkavējos; man jādara mana Tēva griba, kas ir debesīs.”

137:3.6Nākamajā dienā, otrdien, viņi visi devās uz Kānu uz Naomi kāzām, kurām bija jānotiek nākamajā dienā. Un, neskatoties uz Jēzus atkārtotajiem brīdinājumiem, lai viņi nevienam par viņu nestāsta, “kamēr nepienāks Tēva stunda”, viņi uzstāja uz klusu ziņu izplatīšanu, ka ir atraduši Atbrīvotāju. Viņi katrs pārliecinoši gaidīja, ka Jēzus inaugurēs savu Mesijas pilnvaru uzņemšanos gaidāmajās kāzās Kānā, un ka viņš to darīs ar lielu spēku un grandiozu varenību. Viņi atcerējās, kas viņiem bija stāstīts par parādībām, kas pavadīja viņa kristības, un viņi ticēja, ka viņa turpmākā gaita uz zemes tiks iezīmēta ar pieaugošām pārdabisku brīnumu un brīnumainu demonstrāciju izpausmēm. Attiecīgi visa apkārtne gatavojās sapulcēties Kānā uz Naomi un Johaba, Nātana dēla, kāzu mielastu.

137:3.7Marija gadiem nebija bijusi tik priecīga. Viņa ceļoja uz Kānu karalienes mātes garā, kas ir ceļā, lai liecinātu par sava dēla kronēšanu. Kopš viņa trīspadsmit gadu vecuma Jēzus ģimene un draugi nebija viņu redzējuši tik bezrūpīgu un laimīgu, tik domīgu un saprotošu pret savu biedru vēlmēm un iegribām, tik aizkustinoši līdzjūtīgu. Un tā viņi visi čukstējās savā starpā, mazās grupiņās, prātojot, kas notiks. Ko šī dīvainā persona darīs tālāk? Kā viņš ievadīs gaidāmās valstības godību? Un viņi visi bija saviļņoti ar domu, ka būs klāt, lai redzētu Izraēla Dieva varenības un spēka atklāsmi.

137:4.2Jēzus tagad pilnībā apzinājās savu cilvēcisko eksistenci, savu dievišķo pirmseksistenci un savu apvienoto, jeb saplūdušo, cilvēcisko un dievišķo dabu statusu. Ar perfektu līdzsvaru viņš varēja vienā mirklī izspēlēt cilvēcisko lomu vai nekavējoties uzņemties dievišķās dabas personības prerogatīvas.

137:4.3Dienai ejot, Jēzus arvien vairāk apzinājās, ka ļaudis gaida, lai viņš veiktu kādu brīnumu; jo īpaši viņš atzina, ka viņa ģimene un viņa seši mācekļi-apustuļi meklēja iespēju, lai viņš atbilstoši paziņotu par savu gaidāmo valstību ar kādu pārsteidzošu un pārdabisku izpausmi.

137:4.4Agrā pēcpusdienā Marija pasauca Jēkabu, un kopā viņi iedrošinājās tuvoties Jēzum, lai uzzinātu, vai viņš uzticēs viņiem informāciju par to, kurā stundā un kurā brīdī saistībā ar kāzu ceremonijām viņš bija plānojis manifestēt sevi kā “pārdabisko”. Tiklīdz viņi bija runājuši par šīm lietām ar Jēzu, viņi redzēja, ka ir izraisījuši viņa raksturīgo sašutumu. Viņš teica tikai: “Ja jūs mani mīlat, tad esiet ar mieru uzkavēties ar mani, kamēr es gaidu sava Tēva, kas ir debesīs, gribu.” Bet viņa aizrādījuma daiļrunība slēpās viņa sejas izteiksmē.

137:4.5Šis viņa mātes gājiens bija liela vilšanās cilvēciskajam Jēzum, un viņu ļoti nomāca viņa reakcija uz viņas ierosinošo priekšlikumu, ka viņš atļautu sev ļauties kādai ārējai savas dievišķības demonstrācijai. Tā bija viena no tām lietām, ko viņš bija nolēmis nedarīt, kad tik nesen bija izolējies kalnos. Vairākas stundas Marija bija ļoti nomākta. Viņa teica Jēkabam: “Es nespēju viņu saprast; ko tas viss var nozīmēt? Vai viņa dīvainajai uzvedībai nav gala?” Jēkabs un Jūda centās mierināt savu māti, kamēr Jēzus atkāpās uz stundu vienatnē. Bet viņš atgriezās sapulcē un atkal bija vieglprātīgs un priecīgs.

137:4.6Kāzas noritēja gaidu klusumā, bet visa ceremonija tika pabeigta, un ne kustības, ne vārda no godātā viesa. Tad tika čukstēts, ka galdnieks un laivu būvētājs, kuru Jānis paziņojis kā “Atbrīvotāju”, parādīs savu roku vakara svinību laikā, iespējams, pie kāzu vakariņām. Bet visas cerības uz šādu demonstrāciju tika efektīvi izdzēstas no viņa sešu mācekļu-apustuļu prātiem, kad viņš sasauca tos kopā tieši pirms kāzu vakariņām un ar lielu nopietnību teica: “Nedomājiet, ka esmu ieradies šajā vietā, lai darītu kādu brīnumu ziņkārīgo apmierināšanai vai šaubīgo pārliecināšanai. Mēs drīzāk esam šeit, lai gaidītu mūsu Tēva, kas ir debesīs, gribu.” Bet, kad Marija un citi redzēja viņu konsultējamies ar saviem sabiedrotajiem, viņi bija pilnībā pārliecināti savos prātos, ka notiks kaut kas ārkārtējs. Un viņi visi apsēdās, lai baudītu kāzu vakariņas un svētku labās sadraudzības vakaru.

137:4.7Līgavaiņa tēvs bija nodrošinājis pietiekami daudz vīna visiem uz kāzu mielastu aicinātajiem viesiem, bet kā viņš varēja zināt, ka viņa dēla laulības kļūs par notikumu, kas tik cieši saistīts ar gaidāmo Jēzus kā Mesijas-atbrīvotāja manifestāciju? Viņš bija priecīgs, ka viņam ir gods skaitīt slaveno galilejieti starp saviem viesiem, bet, pirms kāzu vakariņas bija beigušās, kalpi atnesa viņam satraucošas ziņas, ka vīns iet uz beigām. Līdz brīdim, kad oficiālās vakariņas bija beigušās un viesi pastaigājās pa dārzu, līgavaiņa māte uzticēja Marijai, ka vīna krājumi ir izsīkuši. Un Marija pārliecinoši teica: “Neuztraucieties — es parunāšu ar savu dēlu. Viņš mums palīdzēs.” Un tā viņa atļāvās runāt, neskatoties uz aizrādījumu tikai dažas stundas iepriekš.

137:4.8Daudzu gadu garumā Marija vienmēr bija griezusies pie Jēzus pēc palīdzības katrā viņu mājas dzīves krīzē Nacaretē, tāpēc viņai bija tikai dabiski domāt par viņu šajā laikā. Bet šai ambiciozajai mātei bija vēl citi motīvi, lai šajā gadījumā vērstos pie sava vecākā dēla. Kad Jēzus stāvēja viens dārza stūrī, viņa māte tuvojās viņam, sakot: “Mans dēls, viņiem nav vīna.” Un Jēzus atbildēja: “Mana labā sieviete, kāda man daļa ar to?” Marija teica: “Bet es ticu, ka tava stunda ir pienākusi; vai tu nevari mums palīdzēt?” Jēzus atbildēja: “Atkal es paziņoju, ka neesmu nācis darīt lietas šādā veidā. Kāpēc tu mani atkal apgrūtini ar šīm lietām?” Un tad, izplūstot asarās, Marija lūdzās viņu: “Bet, mans dēls, es viņiem apsolīju, ka tu mums palīdzēsi; vai tu lūdzu neizdarītu kaut ko manis dēļ?” Un tad runāja Jēzus: “Sieviete, kāda tev daļa dot šādus solījumus? Raugies, ka tu to vairs nedari. Mums visās lietās jāgaida uz Tēva gribu debesīs.”

137:4.9Marija, Jēzus māte, bija satriekta; viņa bija apdullināta! Kamēr viņa stāvēja tur viņa priekšā nekustīgi, ar asarām, kas straumēm tecēja pār viņas seju, Jēzus cilvēciskā sirds bija pārņemta ar līdzjūtību pret sievieti, kura bija dzemdējusi viņu miesā; un, noliecoties uz priekšu, viņš maigi uzlika savu roku uz viņas galvas, sakot: “Nu, nu, māte Marija, neskumsti par maniem šķietami skarbajiem vārdiem, jo vai es neesmu tev daudzas reizes teicis, ka esmu nācis tikai darīt mana debesu Tēva gribu? Ar vislielāko prieku es darītu to, ko tu man lūdz, ja tā būtu daļa no Tēva gribas—” un Jēzus pēkšņi apstājās, viņš vilcinājās. Marija likās nojaušam, ka kaut kas notiek. Pielekusi kājās, viņa apķēra rokas ap Jēzus kaklu, noskūpstīja viņu un aizskrēja uz kalpu telpām, sakot: “Ko mans dēls saka, to dariet.” Bet Jēzus neko neteica. Viņš tagad saprata, ka jau ir pateicis — vai drīzāk vēlami padomājis — pārāk daudz.

137:4.10Marija dejoja no prieka. Viņa nezināja, kā vīns tiks iegūts, bet viņa pārliecinoši ticēja, ka beidzot ir pierunājusi savu pirmdzimto dēlu apliecināt savu autoritāti, uzdrīkstēties spert soli uz priekšu un pieprasīt savu pozīciju, un izrādīt savu Mesijas varenību. Un, pateicoties noteiktu visuma jaudu un personību klātbūtnei un sabiedrībai, par kurām visi klātesošie neko nezināja, viņai nebija jāviļas. Vīns, ko Marija vēlējās un ko Jēzus, Diev-cilvēks, cilvēcīgi un līdzjūtīgi vēlējās, tika sagādāts.

137:4.11Tuvumā stāvēja seši akmens ūdens trauki, piepildīti ar ūdeni, katrs ar ietilpību apmēram divdesmit galonu. Šis ūdens bija paredzēts vēlākai izmantošanai kāzu svinību noslēguma šķīstīšanās ceremonijās. Kalpu rosība ap šiem milzīgajiem akmens traukiem, viņa mātes rosīgā vadībā, piesaistīja Jēzus uzmanību, un, piegājis klāt, viņš novēroja, ka viņi smeļ vīnu no tiem krūzēm.

137:4.12Jēzum pakāpeniski atausa, kas bija noticis. No visām personām, kas atradās Kānas kāzu mielastā, Jēzus bija visvairāk pārsteigts. Citi bija gaidījuši, ka viņš veiks brīnumu, bet tas bija tieši tas, ko viņš bija nodomājis nedarīt. Un tad Cilvēka Dēls atcerējās sava Personalizētā Domu Saskaņotāja brīdinājumu kalnos. Viņš atsauca atmiņā, kā Saskaņotājs bija brīdinājis viņu par jebkura spēka vai personības nespēju atņemt viņam radītāja prerogatīvu būt neatkarīgam no laika. Šajā gadījumā jaudas pārveidotāji, starpbūtnes un visas citas nepieciešamās personības bija sapulcējušās pie ūdens un citiem nepieciešamajiem elementiem, un, saskaroties ar Visuma Radītāja Suverēna izteikto vēlēšanos, nebija iespējams izvairīties no momentānas vīna parādīšanās. Un šis notikums kļuva divtik drošs, jo Personalizētais Saskaņotājs bija norādījis, ka Dēla vēlmes izpilde nekādā veidā nav Tēva gribas pārkāpums.

137:4.13Bet tas nekādā ziņā nebija brīnums. Neviens dabas likums netika modificēts, atcelts vai pat pārvarēts. Nenotika nekas cits kā laika atcelšana saistībā ar debesu asambleju ķīmiskajiem elementiem, kas nepieciešami vīna izstrādei. Kānā šajā gadījumā Radītāja aģenti izgatavoja vīnu tieši tāpat, kā viņi to dara parastajos dabas procesos, izņemot to, ka viņi to darīja neatkarīgi no laika un ar pārcilvēcisku aģentūru iejaukšanos jautājumā par nepieciešamo ķīmisko sastāvdaļu izvietojumu telpā.

137:4.14Turklāt bija acīmredzams, ka šī tā saucamā brīnuma īstenošana nebija pretrunā ar Paradīzes Tēva gribu, citādi tas nebūtu noticis, jo Jēzus jau bija pakļāvis sevi visās lietās Tēva gribai.

137:4.15Kad kalpi pasmēla šo jauno vīnu un aiznesa to vedējam, “mielasta valdniekam”, un kad viņš to bija nogaršojis, viņš sauca līgavaini, sakot: “Ir paraža vispirms pasniegt labo vīnu un, kad viesi ir labi dzēruši, iznest sliktāko vīnogulāju augli; bet tu esi taupījis labāko vīnu līdz mielasta beigām.”

137:4.16Marija un Jēzus mācekļi bija ļoti iepriecināti par šķietamo brīnumu, ko viņi domāja Jēzu esam tīši veikušu, bet Jēzus atkāpās uz kādu nošķirtu dārza stūrīti un nodevās nopietnām domām uz dažiem īsiem mirkļiem. Viņš beidzot nolēma, ka epizode bija ārpus viņa personīgās kontroles dotajos apstākļos un, nebūdama pretēja viņa Tēva gribai, bija neizbēgama. Kad viņš atgriezās pie ļaudīm, tie uzlūkoja viņu ar bijību; viņi visi ticēja viņam kā Mesijam. Bet Jēzus bija sāpīgi apmulsis, zinot, ka viņi tic viņam tikai dēļ neparastā atgadījuma, ko viņi tikko bija nejauši novērojuši. Atkal Jēzus uz laiku devās uz jumta, lai to visu pārdomātu.

137:4.17Jēzus tagad pilnībā saprata, ka viņam pastāvīgi jābūt modram, lai viņa ļaušanās līdzjūtībai un žēlumam nekļūtu atbildīga par atkārtotām šāda veida epizodēm. Tomēr daudzi līdzīgi notikumi atgadījās, pirms Cilvēka Dēls beidzot atstāja savu mirstīgo dzīvi miesā.

137:5.2Pēc vakariņām tajā vakarā, šajās Zebedeja un Salomes mājās, tika noturēta viena no vissvarīgākajām konferencēm visā Jēzus zemes karjerā. Tikai seši apustuļi bija klāt šajā sanāksmē; Jūda ieradās, kad viņi grasījās šķirties. Šie seši izredzētie vīri bija ceļojuši no Kānas uz Betsaidu kopā ar Jēzu, ejot, tā sakot, pa gaisu. Viņi bija dzīvi gaidās un saviļņoti ar domu, ka ir izvēlēti par Cilvēka Dēla tuvajiem sabiedrotajiem. Bet, kad Jēzus sāka skaidrot viņiem, kas viņš ir un kāda būs viņa misija uz zemes un kā tā varētu beigties, viņi bija satriekti. Viņi nespēja aptvert to, ko viņš viņiem stāstīja. Viņi bija bez valodas; pat Pēteris bija satriekts bez vārdiem. Tikai dziļi domājošais Andrejs uzdrošinājās atbildēt uz Jēzus padoma vārdiem. Kad Jēzus uztvēra, ka viņi nesaprot viņa vēstījumu, kad viņš redzēja, ka viņu idejas par ebreju Mesiju ir tik pilnīgi kristalizējušās, viņš sūtīja viņus atpūsties, kamēr viņš staigāja un sarunājās ar savu brāli Jūdu. Un pirms Jūda atvadījās no Jēzus, viņš ar lielu saviļņojumu teica: “Mans tēv-brāli, es nekad neesmu tevi sapratis. Es nezinu droši, vai tu esi tas, ko mana māte mums mācījusi, un es pilnībā neizprotu gaidāmo valstību, bet es zinu, ka tu esi varens Dieva vīrs. Es dzirdēju balsi pie Jordānas, un es ticu tev, lai kas tu būtu.” Un, kad viņš bija runājis, viņš devās prom uz savām mājām Magdalā.

137:5.3Tajā naktī Jēzus negulēja. Uzvilcis savas vakara drēbes, viņš sēdēja ezera krastā domādams, domādams līdz nākamās dienas rītausmai. Tajās garajās meditācijas nakts stundās Jēzus nonāca pie skaidras sapratnes, ka viņš nekad nespēs likt saviem sekotājiem redzēt sevi citā gaismā kā vien kā ilgi gaidīto Mesiju. Beidzot viņš atzina, ka nav cita veida, kā uzsākt savu valstības vēstījumu, kā vien kā Jāņa pareģojuma piepildījumu un kā to, kuru ebreji gaidīja. Galu galā, lai gan viņš nebija Dāvida tipa Mesija, viņš bija patiesi to pravietisko izteikumu piepildījums, ko bija izteikuši garīgāk noskaņotie senie gaišreģi. Nekad vairs viņš pilnībā nenoliedza, ka ir Mesija. Viņš nolēma atstāt šīs sarežģītās situācijas galīgo atrisināšanu Tēva gribas izpildei.

137:5.4Nākamajā rītā Jēzus pievienojās saviem draugiem brokastīs, bet viņi bija neiepriecinoša grupa. Viņš aprunājās ar viņiem un maltītes beigās sapulcināja viņus ap sevi, sakot: “Tā ir mana Tēva griba, ka mēs uzkavējamies šeit tuvumā kādu laiku. Jūs esat dzirdējuši Jāni sakām, ka viņš nāca sagatavot ceļu valstībai; tādēļ mums pienākas gaidīt Jāņa sludināšanas pabeigšanu. Kad Cilvēka Dēla priekštecis būs pabeidzis savu darbu, mēs sāksim valstības labo vēsti pasludināšanu.” Viņš deva norādījumus saviem apustuļiem atgriezties pie saviem tīkliem, kamēr viņš gatavojās iet kopā ar Zebedeju uz laivu darbnīcu, apsolot satikt viņus nākamajā dienā sinagogā, kur viņam bija jārunā, un nozīmējot konferenci ar viņiem tajā sabata pēcpusdienā.

137:6.2Kad Jēzus piecēlās, sinagogas vadītājs pasniedza viņam Rakstu rulli, un viņš lasīja no pravieša Jesajas: “Tā saka Tas Kungs: ‘Debesis ir mans tronis, un zeme ir mans kājsoliņš. Kur ir nams, ko jūs man cēlāt? Un kur ir mana mājvieta? Visas šīs lietas ir darījušas manas rokas,’ saka Tas Kungs. ‘Bet uz šo vīru es raudzīšos, pat uz to, kurš ir nabags un ar satriektu garu, un kurš trīc pie mana vārda.’ Klausieties Tā Kunga vārdu, jūs, kas trīcat un baidāties: ‘Jūsu brāļi ienīda jūs un izdzina jūs mana vārda dēļ.’ Bet lai Tas Kungs tiek pagodināts. Viņš parādīsies jums priekā, un visi citi paliks kaunā. Balss no pilsētas, balss no tempļa, balss no Tā Kunga saka: ‘Pirms viņa sajuta sāpes, viņa dzemdēja; pirms viņas sāpes nāca, viņa tika atbrīvota no vīriešu kārtas bērna.’ Kurš ir dzirdējis tādu lietu? Vai zemei liks dzemdēt vienā dienā? Vai nācija var piedzimt uzreiz? Bet tā saka Tas Kungs: ‘Redzi, es izpletīšu mieru kā upi, un pat pagānu godība būs kā plūstoša straume. Kā tādu, ko mierina viņa māte, tā es mierināšu jūs. Un jūs tiksiet mierināti pat Jeruzalemē. Un, kad jūs redzēsiet šīs lietas, jūsu sirds priecāsies.’”

137:6.3Kad viņš bija pabeidzis šo lasījumu, Jēzus atdeva rulli atpakaļ tā glabātājam. Pirms apsēsties, viņš vienkārši teica: “Esiet pacietīgi, un jūs redzēsiet Dieva godību; tāpat būs ar visiem tiem, kuri uzkavējas ar mani un tā mācās darīt mana Tēva gribu, kas ir debesīs.” Un ļaudis devās uz savām mājām, brīnoties, ko tas viss nozīmē.

137:6.4Tajā pēcpusdienā Jēzus un viņa apustuļi, kopā ar Jēkabu un Jūdu, iekāpa laivā un nobrauca nedaudz tālāk gar krastu, kur viņi noenkurojās, kamēr viņš runāja ar viņiem par gaidāmo valstību. Un viņi saprata vairāk nekā ceturtdienas vakarā.

137:6.5Jēzus deva viņiem norādījumus uzņemties savus parastos pienākumus, līdz “valstības stunda pienāks”. Un, lai viņus iedrošinātu, viņš rādīja piemēru, regulāri atgriežoties darbā laivu darbnīcā. Skaidrojot, ka viņiem jāpavada trīs stundas katru vakaru mācībās un sagatavošanās darbos savam nākotnes darbam, Jēzus tālāk teica: “Mēs visi paliksim šeit tuvumā, līdz Tēvs man liks jūs saukt. Katram no jums tagad jāatgriežas pie sava ierastā darba tieši tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nestāstiet nevienam par mani un atcerieties, ka mana valstība nenāks ar troksni un spožumu, bet drīzāk tai jānāk caur lielajām pārmaiņām, ko mans Tēvs būs veicis jūsu sirdīs un to sirdīs, kuri tiks aicināti pievienoties jums valstības padomēs. Jūs tagad esat mani draugi; es jums uzticos un es jūs mīlu; jūs drīz kļūsiet par maniem personīgajiem sabiedrotajiem. Esiet pacietīgi, esiet maigi. Esiet vienmēr paklausīgi Tēva gribai. Gatavojiet sevi valstības aicinājumam. Lai gan jūs piedzīvosiet lielu prieku mana Tēva dienestā, jums arī jābūt gataviem nepatikšanām, jo es jūs brīdinu, ka tikai caur lielām bēdām daudzi ieies valstībā. Bet tie, kas atraduši valstību, viņu prieks būs pilnīgs, un viņi tiks saukti par svētītajiem visā zemē. Bet nelolojiet viltus cerības; pasaule klups pār maniem vārdiem. Pat jūs, mani draugi, pilnībā neuztverat to, ko es atklāju jūsu apjukušajiem prātiem. Nekļūdieties; mēs ejam strādāt zīmju meklētāju paaudzei. Viņi pieprasīs brīnumu darīšanu kā pierādījumu, ka esmu sūtīts no mana Tēva, un viņi būs lēni atpazīt mana Tēva mīlestības atklāsmē manas misijas pilnvaras.”

137:6.6Tajā vakarā, kad viņi bija atgriezušies krastā, pirms viņi devās savās gaitās, Jēzus, stāvot pie ūdens malas, lūdza: “Mans Tēvs, es pateicos tev par šiem mazajiem, kuri, neskatoties uz savām šaubām, pat tagad tic. Un viņu dēļ es esmu nošķīris sevi, lai darītu tavu gribu. Un tagad lai viņi mācās būt viens, tāpat kā mēs esam viens.”

137:7.2Šo četru mēnešu laikā šie septiņi ticīgie, viens viņa paša miesīgs brālis, iepazina Jēzu; viņi pierada pie domas dzīvot kopā ar šo Diev-cilvēku. Lai gan viņi sauca viņu par Rabi, viņi mācījās no viņa nebaidīties. Jēzum piemita tā nepārspējamā personības pievilcība, kas ļāva viņam tā dzīvot viņu vidū, ka viņus nebiedēja viņa dievišķums. Viņiem šķita patiešām viegli būt “draugos ar Dievu”, Dievu iemiesotu mirstīgās miesas līdzībā. Šis gaidīšanas laiks smagi pārbaudīja visu ticīgo grupu. Nekas, pilnīgi nekas, brīnumains nenotika. Dienu no dienas viņi veica savu parasto darbu, kamēr vakaru pēc vakara viņi sēdēja pie Jēzus kājām. Un viņus kopā turēja viņa nepārspējamā personība un laipnie vārdi, ko viņš runāja uz viņiem vakaru pēc vakara.

137:7.3Šis gaidīšanas un mācīšanas periods bija īpaši grūts Sīmanim Pēterim. Viņš atkārtoti centās pierunāt Jēzu uzsākt valstības sludināšanu Galilejā, kamēr Jānis turpināja sludināt Jūdejā. Bet Jēzus atbilde Pēterim vienmēr bija: “Esi pacietīgs, Sīmani. Gūsti progresu. Mēs nebūsim ne par matu pārāk gatavi, kad Tēvs sauks.” Un Andrejs šad un tad nomierināja Pēteri ar savu nobriedušāko un filozofiskāko padomu. Andreju ārkārtīgi iespaidoja Jēzus cilvēciskais dabiskums. Viņš nekad nenogura apcerēt, kā kāds, kurš var dzīvot tik tuvu Dievam, var būt tik draudzīgs un uzmanīgs pret cilvēkiem.

137:7.4Visā šajā periodā Jēzus runāja sinagogā tikai divas reizes. Līdz šo daudzo gaidīšanas nedēļu beigām ziņas par viņa kristībām un Kānas vīnu bija sākušas pierimt. Un Jēzus parūpējās, lai šajā laikā nenotiktu vairāk acīmredzamu brīnumu. Bet, pat ja viņi dzīvoja tik klusi Betsaidā, ziņas par Jēzus dīvainajām izdarībām bija nonākušas pie Hēroda Antipas, kurš savukārt sūtīja spiegus noskaidrot, ar ko viņš nodarbojas. Bet Hērods bija vairāk norūpējies par Jāņa sludināšanu. Viņš nolēma netraucēt Jēzu, kura darbs turpinājās tik klusi Kapernaumā.

137:7.5Šajā gaidīšanas laikā Jēzus centās mācīt saviem sabiedrotajiem, kādai jābūt viņu attieksmei pret dažādām Palestīnas reliģiskajām grupām un politiskajām partijām. Jēzus vārdi vienmēr bija: “Mēs cenšamies iegūt viņus visus, bet mēs neesam ne no viena no tiem.”

137:7.6Rakstu mācītājus un rabīnus, ņemot kopā, sauca par farizejiem. Viņi atsaucās uz sevi kā “sabiedrotajiem”. Daudzos veidos viņi bija progresīvā grupa ebreju vidū, pieņēmuši daudzas mācības, kas nebija skaidri atrodamas ebreju rakstos, piemēram, ticību mirušo augšāmcelšanai, doktrīnu, ko pieminējis tikai vēlāks pravietis, Daniēls.

137:7.7Saduceji sastāvēja no priesterības un noteiktiem bagātiem ebrejiem. Viņi nebija tādi likuma izpildes detaļu piekasīgie. Farizeji un saduceji patiesībā bija reliģiskas partijas, nevis sektas.

137:7.8Esēņi bija īsta reliģiska sekta, kas radās Makabeju sacelšanās laikā, kuras prasības dažos aspektos bija stingrākas nekā farizeju prasības. Viņi bija pieņēmuši daudzus persiešu ticējumus un prakses, dzīvoja kā brālība klosteros, atturējās no laulībām, un viņiem viss bija kopīgs. Viņi specializējās mācībās par eņģeļiem.

137:7.9Zeloti bija intensīvu ebreju patriotu grupa. Viņi aizstāvēja uzskatu, ka cīņā, lai izbēgtu no Romas jūga verdzības, ir attaisnojamas jebkuras un visas metodes.

137:7.10Hērodieši bija tīri politiska partija, kas aizstāvēja atbrīvošanos no tiešas Romas pārvaldes, atjaunojot Hēroda dinastiju.

137:7.11Pašā Palestīnas vidū dzīvoja samarieši, ar kuriem “ebrejiem nebija darīšanu”, neskatoties uz to, ka viņiem bija daudz līdzīgu uzskatu ar ebreju mācībām.

137:7.12Visas šīs partijas un sektas, ieskaitot mazāko nazariešu brālību, ticēja kādreizējai Mesijas atnākšanai. Viņi visi gaidīja nacionālo atbrīvotāju. Bet Jēzus ļoti pozitīvi darīja skaidru, ka viņš un viņa mācekļi nekļūs par sabiedrotajiem nevienai no šīm domu vai prakses skolām. Cilvēka Dēlam nebija jābūt ne nazarietim, ne esēnim.

137:7.13Lai gan Jēzus vēlāk deva norādījumus, ka apustuļiem jāiet, tāpat kā Jānim, sludinot evaņģēliju un mācot ticīgos, viņš lika uzsvaru uz “debesu valstības labo vēsti” pasludināšanu. Viņš nemitīgi iespieda saviem sabiedrotajiem, ka viņiem jāizrāda “mīlestība, līdzjūtība un simpātijas”. Viņš agri mācīja saviem sekotājiem, ka debesu valstība ir garīga pieredze, kas saistīta ar Dieva iecelšanu tronī cilvēku sirdīs.

137:7.14Tā kā viņi tādējādi uzkavējās pirms uzsākt savu aktīvo publisko sludināšanu, Jēzus un septiņi pavadīja divus vakarus nedēļā sinagogā, studējot ebreju rakstus. Vēlākos gados, pēc intensīva publiskā darba periodiem, apustuļi atskatījās uz šiem četriem mēnešiem kā visdārgākajiem un noderīgākajiem visā viņu sadraudzībā ar Meistaru. Jēzus mācīja šiem vīriem visu, ko viņi spēja asimilēt. Viņš nepieļāva kļūdu, pārmācot viņus. Viņš neizraisīja apjukumu, prezentējot patiesību pārāk tālu ārpus viņu spējas saprast.

137:8.2Dažas dienas pirms šī sprediķa par “Valstību” sludināšanas, kad Jēzus strādāja laivu darbnīcā, Pēteris atnesa viņam ziņas par Jāņa arestu. Jēzus nolika savus darbarīkus vēlreiz, noņēma priekšautu un teica Pēterim: “Tēva stunda ir pienākusi. Gatavosimies pasludināt valstības evaņģēliju.”

137:8.3Jēzus veica savu pēdējo darbu pie galdnieka sola šajā otrdienā, m. ē. 26. gada 18. jūnijā. Pēteris izskrēja no darbnīcas un līdz pēcpusdienas vidum bija savācis visus savus sabiedrotos, un, atstājot tos birzī pie krasta, devās meklēt Jēzu. Bet viņš nevarēja viņu atrast, jo Meistars bija aizgājis uz citu birzi lūgt. Un viņi neredzēja viņu līdz vēlam vakaram, kad viņš atgriezās Zebedeja mājā un lūdza ēdienu. Nākamajā dienā viņš sūtīja savu brāli Jēkabu lūgt privilēģiju runāt sinagogā nākamajā sabata dienā. Un sinagogas vadītājs bija ļoti apmierināts, ka Jēzus atkal vēlējās vadīt dievkalpojumu.

137:8.4Pirms Jēzus sludināja šo neaizmirstamo sprediķi par Dieva valstību, pirmo pretenciozo savas publiskās karjeras piepūli, viņš lasīja no Rakstiem šīs vietas: “Jūs būsiet man priesteru valstība, svēta tauta. Jahve ir mūsu tiesnesis, Jahve ir mūsu likumdevējs, Jahve ir mūsu ķēniņš; viņš mūs izglābs. Jahve ir mans ķēniņš un mans Dievs. Viņš ir liels ķēniņš pār visu zemi. Mīlestība un laipnība ir pār Izraēlu šajā valstībā. Svētīta lai ir Tā Kunga godība, jo viņš ir mūsu Ķēniņš.”

137:8.5Kad viņš bija beidzis lasīt, Jēzus teica:

137:8.6“Es esmu nācis pasludināt Tēva valstības nodibināšanu. Un šī valstība ietvers ebreja un pagāna, bagāta un nabaga, brīva un verga pielūdzošās dvēseles, jo mans Tēvs nešķiro personas; viņa mīlestība un viņa žēlastība ir pār visiem.

137:8.7“Tēvs debesīs sūta savu garu iemājot cilvēku prātos, un, kad es būšu pabeidzis savu darbu uz zemes, tāpat Patiesības Gars tiks izliets pār visu miesu. Un mana Tēva gars un Patiesības Gars nostiprinās jūs gaidāmajā garīgās sapratnes un dievišķās taisnības valstībā. Mana valstība nav no šīs pasaules. Cilvēka Dēls nevadīs armijas kaujā, lai nodibinātu varas troni vai pasaulīgas godības valstību. Kad mana valstība būs atnākusi, jūs pazīsiet Cilvēka Dēlu kā Miera Princi, mūžīgā Tēva atklāsmi. Šīs pasaules bērni cīnās par šīs pasaules valstību nodibināšanu un paplašināšanu, bet mani mācekļi ieies debesu valstībā ar saviem morālajiem lēmumiem un ar savām gara uzvarām; un, kad viņi reiz tajā ieies, viņi atradīs prieku, taisnību un mūžīgo dzīvību.

137:8.8“Tie, kas pirmie meklē ieiet valstībā, tādējādi sākot tiekties pēc rakstura cēluma, kas līdzīgs mana Tēva cēlumam, drīz iegūs visu pārējo, kas ir vajadzīgs. Bet es jums saku visā patiesumā: Ja jūs nemeklējat ieeju valstībā ar maza bērna ticību un uzticīgu paļāvību, jūs nekādā ziņā neiegūsiet uzņemšanu.

137:8.9“Neticiet tiem, kas nāk, sakot, šeit ir valstība vai tur ir valstība, jo mana Tēva valstība neattiecas uz redzamām un materiālām lietām. Un šī valstība ir pat tagad jūsu vidū, jo, kur Dieva gars māca un vada cilvēka dvēseli, tur īstenībā ir debesu valstība. Un šī Dieva valstība ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.

137:8.10“Jānis patiesi kristīja jūs nožēlas zīmē un jūsu grēku piedošanai, bet, kad jūs ieiesiet debesu valstībā, jūs tiksiet kristīti ar Svēto Garu.

137:8.11“Mana Tēva valstībā nebūs ne ebreja, ne pagāna, tikai tie, kas meklē pilnību caur kalpošanu, jo es paziņoju, ka tam, kurš vēlas būt liels mana Tēva valstībā, vispirms jākļūst par visu kalpu. Ja jūs esat gatavi kalpot saviem līdzcilvēkiem, jūs sēdēsiet kopā ar mani manā valstībā, tāpat kā, kalpojot radības līdzībā, es drīz sēdēšu kopā ar savu Tēvu viņa valstībā.

137:8.12“Šī jaunā valstība ir kā sēkla, kas aug labā lauka augsnē. Tā nesasniedz pilnus augļus ātri. Ir laika intervāls starp valstības nodibināšanu cilvēka dvēselē un to stundu, kad valstība nogatavojas mūžīgās taisnības un mūžīgās pestīšanas pilnos augļos.

137:8.13“Un šī valstība, ko es jums pasludinu, nav varas un pārpilnības valdīšana. Debesu valstība nav jautājums par ēšanu un dzeršanu, bet gan progresīvas taisnības un pieaugoša prieka dzīve mana Tēva, kas ir debesīs, pilnveidojošajā kalpošanā. Jo vai Tēvs nav teicis par saviem pasaules bērniem: ‘Tā ir mana griba, lai viņi galu galā būtu pilnīgi, tāpat kā es esmu pilnīgs.’

137:8.14“Es esmu nācis sludināt priecīgās vēstis par valstību. Es neesmu nācis, lai pievienotu smagas nastas tiem, kas vēlētos ieiet šajā valstībā. Es pasludinu jaunu un labāku ceļu, un tie, kas spēj ieiet gaidāmajā valstībā, baudīs dievišķu atpūtu. Un lai ko tas jums izmaksātu pasaules lietās, lai kādu cenu jūs maksātu, lai ieietu debesu valstībā, jūs saņemsiet daudzkārt vairāk prieka un garīgā progresa šajā pasaulē, un nākamajā laikmetā mūžīgo dzīvību.

137:8.15“Ieeja Tēva valstībā negaida uz soļojošām armijām, uz apgāztām šīs pasaules valstībām, nedz uz gūstniecības jūgu salaušanu. Debesu valstība ir tuvu klāt, un visi, kas tajā ieies, atradīs bagātīgu brīvību un priecīgu pestīšanu.

137:8.16“Šī valstība ir mūžīga valdīšana. Tie, kas ieiet valstībā, pacelsies pie mana Tēva; viņi noteikti sasniegs viņa godības labo roku Paradīzē. Un visi, kas ieiet debesu valstībā, kļūs par Dieva dēliem, un nākamajā laikmetā tā viņi pacelsies pie Tēva. Un es neesmu nācis saukt šķietami taisnīgos, bet grēciniekus un visus, kas izsalkuši un izslāpuši pēc dievišķās pilnības taisnības.

137:8.17“Jānis nāca sludināt nožēlu, lai sagatavotu jūs valstībai; tagad esmu nācis es, pasludinot ticību, Dieva dāvanu, kā cenu par ieeju debesu valstībā. Ja jūs tikai ticētu, ka mans Tēvs mīl jūs ar bezgalīgu mīlestību, tad jūs esat Dieva valstībā.”

137:8.18Kad viņš bija tā runājis, viņš apsēdās. Visi, kas viņu dzirdēja, bija pārsteigti par viņa vārdiem. Viņa mācekļi brīnījās. Bet ļaudis nebija gatavi saņemt labās ziņas no šī Diev-cilvēka lūpām. Apmēram viena trešdaļa, kas viņu dzirdēja, noticēja vēstījumam, pat ja viņi to pilnībā nevarēja aptvert; apmēram viena trešdaļa savās sirdīs gatavojās noraidīt šādu tīri garīgu gaidītās valstības konceptu, kamēr atlikusī viena trešdaļa nespēja uztvert viņa mācību, daudzi patiesi ticot, ka viņš ir “zaudējis prātu”.