Dokuments 133: ATGRIEŠANĀS NO ROMASDokuments 133
ATGRIEŠANĀS NO ROMAS

133:0.1GATAVOJOTIES atstāt Romu, Jēzus neatvadījās ne no viena no saviem draugiem. Damaskas rakstvedis parādījās Romā bez pieteikšanās un tāpat arī pazuda. Pagāja pilns gads, pirms tie, kas viņu pazina un mīlēja, zaudēja cerību viņu atkal ieraudzīt. Otrā gada beigās nelielas grupas no tiem, kas viņu bija pazinuši, jutās savstarpēji piesaistītas, pateicoties kopīgai interesei par viņa mācībām un kopīgām atmiņām par labi pavadīto laiku kopā ar viņu. Un šīs nelielās stoiķu, ciniķu un mistēriju kultu piekritēju grupas turpināja rīkot šīs neregulārās un neformālās tikšanās tieši līdz brīdim, kad Romā parādījās pirmie kristīgās reliģijas sludinātāji.

133:0.2Gonods un Ganīds Aleksandrijā un Romā bija iepirkuši tik daudz lietu, ka visu savu iedzīvi ar paku pajūgu nosūtīja pa priekšu uz Tarentu, kamēr trīs ceļotāji nesteidzīgi gāja cauri Itālijai pa lielo Apija ceļu. Šajā ceļojumā viņi sastapa visdažādākos cilvēkus. Daudzi dižciltīgi Romas pilsoņi un grieķu kolonisti dzīvoja gar šo ceļu, bet jau sāka parādīties milzīgs skaits zemākas kārtas vergu pēcnācēju.

133:0.3Kādu dienu, atpūšoties pusdienlaikā, apmēram pusceļā uz Tarentu, Ganīds uzdeva Jēzum tiešu jautājumu par to, ko viņš domā par Indijas kastu sistēmu. Jēzus teica: “Lai gan cilvēki daudzējādā ziņā atšķiras cits no cita, Dieva priekšā un garīgajā pasaulē visi mirstīgie stāv uz vienādiem pamatiem. Dieva acīs ir tikai divas mirstīgo grupas: tie, kas vēlas pildīt viņa gribu, un tie, kas to nevēlas. Kad visums raugās uz apdzīvotu pasauli, tas tāpat izšķir divas lielas šķiras: tos, kas pazīst Dievu, un tos, kas nepazīst. Tie, kas nespēj pazīt Dievu, tiek pieskaitīti konkrētās sfēras dzīvniekiem. Cilvēci var atbilstoši iedalīt daudzās šķirās saskaņā ar dažādām kvalifikācijām, raugoties no fiziskā, mentālā, sociālā, profesionālā vai morālā viedokļa, bet, kad šīs dažādās mirstīgo šķiras stājas Dieva tiesas priekšā, tās stāv uz vienādiem pamatiem; Dievs patiesi nešķiro personas. Lai gan jūs nevarat izvairīties no cilvēku spēju un apdāvinātības atšķirību atzīšanas intelektuālajās, sociālajās un morālajās jomās, jums nevajadzētu veidot šādas atšķirības cilvēku garīgajā brālībā, kad esat sapulcējušies pielūgsmei Dieva klātbūtnē.”

133:1.2“Ganīd, tā ir taisnība, tu nesaproti. Žēlsirdības kalpošana vienmēr ir indivīda darbs, bet taisnīguma sods ir sociālo, valdības vai visuma administratīvo grupu funkcija. Kā indivīdam man ir pienākums izrādīt žēlsirdību; man ir jādodas glābt uzbrukumā cietušo zēnu, un, ievērojot konsekvenci, es drīkstu pielietot pietiekamu spēku, lai savaldītu agresoru. Un tieši to es arī darīju. Es panācu uzbrukumā cietušā zēna atbrīvošanu; tās bija žēlsirdības kalpošanas beigas. Pēc tam es ar varu aizturēju agresoru pietiekami ilgu laiku, lai ļautu vājākajai strīda pusei aizbēgt, pēc kā es no notikuma atkāpos. Es nesāku tiesāt agresoru, lai spriestu par viņa motīviem — lai iztiesātu visu, kas bija saistīts ar viņa uzbrukumu savam biedram — un pēc tam uzņemtos izpildīt sodu, ko mans prāts varētu diktēt kā taisnīgu atmaksu par viņa ļaundarību. Ganīd, žēlsirdība var būt dāsna, bet taisnīgums ir precīzs. Vai tu nespēj saskatīt, ka, visticamāk, nekādi divi cilvēki nevienosies par sodu, kas apmierinātu taisnīguma prasības? Viens uzliktu četrdesmit pātagas cirtienus, cits divdesmit, bet vēl kāds cits ieteiktu ieslodzījumu vieninieka kamerā kā taisnīgu sodu. Vai tu neredzi, ka šajā pasaulē šādai atbildībai labāk gulties uz grupu vai tikt administrētai caur izvēlētiem grupas pārstāvjiem? Visumā tiesa ir piešķirta tiem, kas pilnībā zina visu ļaundarību priekšvēsturi, kā arī to motivāciju. Civilizētā sabiedrībā un organizētā visumā taisnīguma administrēšana paredz taisnīga sprieduma pasludināšanu, kas izriet no godīgas tiesāšanas, un šādas prerogatīvas ir piešķirtas pasauļu juridiskajām grupām un visas radības augstāko visumu visu zinošajiem administratoriem.”

133:1.3Dienām ilgi viņi runāja par šo problēmu — žēlsirdības izrādīšanu un taisnīguma administrēšanu. Un Ganīds, vismaz zināmā mērā, saprata, kāpēc Jēzus neiesaistītos personīgā cīņā. Bet Ganīds uzdeva vienu pēdējo jautājumu, uz kuru viņš nekad nesaņēma pilnībā apmierinošu atbildi; un šis jautājums bija: “Bet, Skolotāj, ja kāds spēcīgāks un ļaunprātīgs radījums uzbruktu tev un draudētu tevi iznīcināt, ko tu darītu? Vai tu nepūlētos sevi aizstāvēt?” Lai gan Jēzus nevarēja pilnībā un apmierinoši atbildēt uz zēna jautājumu, tā kā viņš nevēlējās viņam atklāt, ka viņš (Jēzus) dzīvo uz zemes kā Paradīzes Tēva mīlestības paraugs visumam, kas to vēro, viņš tomēr pateica šo:

133:1.4“Ganīd, es labi saprotu, kā dažas no šīm problēmām tevi mulsina, un es centīšos atbildēt uz tavu jautājumu. Pirmkārt, visos uzbrukumos, kas varētu tikt vērsti pret manu personu, es noteiktu, vai agresors ir vai nav Dieva dēls — mans brālis miesā — un, ja es uzskatītu, ka šādam radījumam nepiemīt morālais spriedums un garīgais saprāts, es bez vilcināšanās aizstāvētu sevi ar visu savu pretestības spēju kapacitāti, neatkarīgi no sekām uzbrucējam. Bet es šādi neuzbruktu līdzcilvēkam ar dēla statusu, pat pašaizsardzības nolūkā. Proti, es nesodītu viņu iepriekš un bez tiesas par viņa uzbrukumu man. Es ar katru iespējamo paņēmienu censtos novērst un atrunāt viņu no šāda uzbrukuma veikšanas un mīkstināt to gadījumā, ja man neizdotos to novērst. Ganīd, man ir absolūta paļāvība uz mana debesu Tēva gādību; es esmu iesvētīts mana Tēva debesīs gribas pildīšanai. Es neticu, ka man var notikt patiess ļaunums; es neticu, ka manu dzīves darbu var reāli apdraudēt jebkas, ko mani ienaidnieki varētu vēlēties man nodarīt, un noteikti mums nav jābaidās no vardarbības no mūsu draugu puses. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka viss visums man ir draudzīgs — šai visvarenajai patiesībai es uzstāju ticēt ar sirsnīgu uzticēšanos, par spīti visām pretējām šķietamībām.”

133:1.5Bet Ganīds nebija pilnībā apmierināts. Daudzas reizes viņi pārrunāja šos jautājumus, un Jēzus viņam pastāstīja dažus no saviem bērnības piedzīvojumiem un arī par Jēkabu, akmeņkaļa dēlu. Uzzinot, kā Jēkabs iecēla sevi par Jēzus aizstāvi, Ganīds teica: “Ak, es sāku saprast! Pirmkārt, ļoti reti kāds normāls cilvēks gribētu uzbrukt tik laipnam cilvēkam kā tu, un pat ja kāds būtu tik neapdomīgs, lai darītu šādu lietu, diezgan droši, ka tuvumā būs kāds cits mirstīgais, kurš steigsies tev palīgā, tāpat kā tu vienmēr dodies glābt jebkuru cilvēku, kuru redzi nonākušu nelaimē. Savā sirdī, Skolotāj, es tev piekrītu, bet ar prātu es joprojām domāju, ka, ja es būtu bijis Jēkabs, es būtu izbaudījis to rupjo puišu sodīšanu, kuri atļāvās tev uzbrukt tikai tāpēc, ka domāja, ka tu neaizstāvēsies. Es pieņemu, ka tu esi diezgan drošs savā dzīves ceļojumā, jo tu pavadi lielu daļu sava laika, palīdzot citiem un kalpojot saviem nelaimē nonākušajiem līdzcilvēkiem — nu, visticamāk, vienmēr būs kāds pie rokas, lai tevi aizstāvētu.” Un Jēzus atbildēja: “Tas pārbaudījums vēl nav pienācis, Ganīd, un, kad tas pienāks, mums būs jāpaliek pie Tēva gribas.” Un tas bija gandrīz viss, ko zēns varēja panākt, lai viņa skolotājs pateiktu par šo sarežģīto pašaizsardzības un nepretošanās tēmu. Kādā citā reizē viņš tomēr izvilka no Jēzus viedokli, ka organizētai sabiedrībai ir visas tiesības pielietot spēku savu taisnīgo mandātu izpildē.

133:2.2Un tad, atvadoties no viņa, Jēzus teica: “Mans brāli, vienmēr atceries, ka vīrietim nav likumīgas varas pār sievieti, ja vien sieviete labprātīgi un brīvprātīgi nav devusi viņam šādu varu. Tava sieva ir apņēmusies iet cauri dzīvei kopā ar tevi, palīdzēt tev cīnīties tās cīņās un uzņemties daudz lielāko daļu no bērnu iznēsāšanas un audzināšanas nastas; un pretī par šo īpašo pakalpojumu ir tikai godīgi, ka viņa saņem no tevis to īpašo aizsardzību, ko vīrietis var sniegt sievietei kā partnerei, kurai jāiznēsā, jādzemdē un jāaudzina bērni. Mīlošās rūpes un gādība, ko vīrietis ir gatavs veltīt savai sievai un viņu bērniem, ir mēraukla tam, kā šis vīrietis ir sasniedzis radošās un garīgās pašapziņas augstākos līmeņus. Vai tu nezini, ka vīrieši un sievietes ir partneri ar Dievu tajā ziņā, ka viņi sadarbojas, lai radītu būtnes, kas izaug, lai iegūtu nemirstīgu dvēseļu potenciālu? Tēvs debesīs izturas pret visuma bērnu Garu Māti kā pret sev vienlīdzīgu. Ir dievišķi dalīt savu dzīvi un visu, kas uz to attiecas, uz vienādiem noteikumiem ar māti partneri, kura tik pilnīgi dalās ar tevi šajā dievišķajā pieredzē — sevis reproducēšanā jūsu bērnu dzīvēs. Ja tu spēj mīlēt savus bērnus tikai tā, kā Dievs mīl tevi, tu mīlēsi un lolosi savu sievu, tāpat kā Tēvs debesīs godā un paaugstina Bezgalīgo Garu, visu plašā visuma gara bērnu māti.”

133:2.3Uzkāpjot uz kuģa klāja, viņi atskatījās uz ainu, kurā asarām acīs stāvēja pāris klusā apskāvienā. Dzirdējis Jēzus vēstījuma vīram otro pusi, Gonods visu dienu bija aizņemts ar pārdomām par to, un viņš nolēma pārkārtot savu mājas dzīvi, kad atgriezīsies Indijā.

133:2.4Ceļojums uz Nikopoli bija patīkams, bet lēns, jo vējš nebija labvēlīgs. Trijotne pavadīja daudzas stundas, pārstāstot savus piedzīvojumus Romā un atceroties visu, kas ar viņiem bija noticis kopš pirmās tikšanās Jeruzalemē. Ganīds kļuva piesātināts ar personīgās kalpošanas garu. Viņš sāka strādāt ar kuģa stjuartu, bet otrajā dienā, kad viņš iebrida dziļos reliģiskos ūdeņos, viņš pasauca Jozuu sev palīgā.

133:2.5Vairākas dienas viņi pavadīja Nikopolē, pilsētā, kuru Augusts bija dibinājis apmēram pirms piecdesmit gadiem kā “uzvaras pilsētu” par piemiņu Akcijas kaujai, un šī vieta bija tā zeme, kur viņš pirms kaujas bija apmeties ar savu armiju. Viņi apmetās kāda Jeremija, ebreju ticības grieķu prozelīta, mājās, kuru viņi bija satikuši uz kuģa. Apustulis Pāvils visu ziemu pavadīja pie Jeremija dēla tajā pašā mājā sava trešā misionāra ceļojuma laikā. No Nikopoles viņi ar to pašu kuģi kuģoja uz Korintu, Romas provinces Ahajas galvaspilsētu.

133:3.2Kamēr Ganīds pētīja ģimenes dzīvi, Jēzus mācīja Krispam labākus reliģiskās dzīves ceļus. Jēzus novadīja vairāk nekā divdesmit sesijas ar šo tālredzīgo ebreju; un nav pārsteidzoši, ka gadus vēlāk, kad Pāvils sludināja tieši šajā sinagogā un kad ebreji bija noraidījuši viņa vēstījumu un nobalsojuši aizliegt viņam turpmāk sludināt sinagogā, un kad viņš tad devās pie pagāniem, ka Krisps ar visu savu ģimeni pieņēma jauno reliģiju un ka viņš kļuva par vienu no galvenajiem balstiem kristiešu baznīcā, ko Pāvils vēlāk organizēja Korintā.

133:3.3Astoņpadsmit mēnešu laikā, ko Pāvils sludināja Korintā, vēlāk pievienojoties Sīlam un Timotejam, viņš satika daudzus citus, kurus bija mācījis “Indijas tirgotāja dēla ebreju skolotājs”.

133:3.4Korintā viņi satika visu rasu cilvēkus, kas nāca no trim kontinentiem. Pēc Aleksandrijas un Romas tā bija viskosmopolītiskākā pilsēta Vidusjūras impērijā. Šajā pilsētā bija daudz kas, kas piesaistīja uzmanību, un Ganīds nekad nepiekusa apmeklēt citadeli, kas stāvēja gandrīz divtūkstoš pēdu virs jūras līmeņa. Viņš arī pavadīja lielu daļu sava brīvā laika pie sinagogas un Krispa mājās. Viņš sākumā bija šokēts, bet vēlāk apburts par sievietes statusu ebreju mājās; tā bija atklāsme šim jaunajam indietim.

133:3.5Jēzus un Ganīds bieži bija viesi citā ebreju mājā, pie Justa, dievbijīga tirgotāja, kurš dzīvoja blakus sinagogai. Un daudzas reizes vēlāk, kad apustulis Pāvils uzturējās šajā mājā, viņš klausījās stāstus par šiem apmeklējumiem ar indiešu zēnu un viņa ebreju skolotāju, kamēr gan Pāvils, gan Justs brīnījās, kas gan notika ar tik gudru un izcilu ebreju skolotāju.

133:3.6Būdams Romā, Ganīds ievēroja, ka Jēzus atteicās pavadīt viņus uz publiskajām pirtīm. Vairākas reizes vēlāk jaunietis centās pierunāt Jēzu izteikties sīkāk par dzimumu attiecībām. Lai gan viņš atbildēja uz zēna jautājumiem, viņš nekad nešķita noskaņots apspriest šīs tēmas ļoti plaši. Kādu vakaru, kad viņi pastaigājās pa Korintu netālu no vietas, kur citadeles siena sniedzās līdz jūrai, viņus uzrunāja divas publiskas sievietes. Ganīds bija uztvēris ideju, un pareizi, ka Jēzus ir cilvēks ar augstiem ideāliem un ka viņš ienīst visu, kas saistīts ar netīrību vai ļaunuma piegaršu; attiecīgi viņš asi uzrunāja šīs sievietes un rupji aizraidīja tās prom. Kad Jēzus to redzēja, viņš teica Ganīdam: “Tu gribi labu, bet tev nevajadzētu uzdrošināties šādi runāt ar Dieva bērniem, pat ja gadās, ka tie ir viņa nomaldījušies bērni. Kas mēs esam, lai mēs sēdētu un tiesātu šīs sievietes? Vai tu gadījumā zini visus apstākļus, kas noveda viņas pie šādu iztikas līdzekļu iegūšanas metožu izmantošanas? Apstājies šeit kopā ar mani, kamēr mēs parunāsim par šīm lietām.” Kurtizānes bija pārsteigtas par to, ko viņš teica, pat vairāk nekā Ganīds.

133:3.7Kamēr viņi tur stāvēja mēnessgaismā, Jēzus turpināja teikt: “Katrā cilvēka prātā dzīvo dievišķs gars, Tēva debesīs dāvana. Šis labais gars vienmēr cenšas mūs vadīt pie Dieva, palīdzēt mums atrast Dievu un pazīt Dievu; bet mirstīgajos ir arī daudzas dabiskas fiziskas tieksmes, kuras Radītājs tur ielicis, lai kalpotu indivīda un rases labklājībai. Nu, bieži vien vīrieši un sievietes apjūk savos centienos saprast sevi un cīnīties ar daudzveidīgajām grūtībām nopelnīt iztiku pasaulē, kurā tik lielā mērā dominē savtīgums un grēks. Es nojaušu, Ganīd, ka neviena no šīm sievietēm nav tīši ļauna. Es varu pateikt pēc viņu sejām, ka viņas ir piedzīvojušas daudz bēdu; viņas ir daudz cietušas no šķietami nežēlīga likteņa rokām; viņas nav apzināti izvēlējušās šāda veida dzīvi; viņas, izmisuma robežās, ir padevušās brīža spiedienam un pieņēmušas šo nepatīkamo iztikas iegūšanas līdzekli kā labāko izeju no situācijas, kas viņām šķita bezcerīga. Ganīd, daži cilvēki patiešām ir ļauni sirdī; viņi apzināti izvēlas darīt ļaunas lietas, bet, saki man, lūkojoties šajās tagad asarām pilnajās sejās, vai tu redzi kaut ko sliktu vai ļaunu?” Un, kad Jēzus ieturēja pauzi, gaidot atbildi, Ganīda balss aizlūza, kad viņš izstostīja savu atbildi: “Nē, Skolotāj, es neredzu. Un es atvainojos par savu rupjību pret viņām — es lūdzu viņu piedošanu.” Tad Jēzus teica: “Un es apliecinu viņu vārdā, ka viņas tev ir piedevušas, tāpat kā es runāju mana Tēva debesīs vārdā, ka viņš viņām ir piedevis. Tagad nāciet visi man līdzi uz kāda drauga māju, kur mēs meklēsim atspirdzinājumu un plānosim jaunu un labāku dzīvi uz priekšu.” Līdz šim brīdim pārsteigtās sievietes nebija izdvesušas ne vārda; viņas saskatījās un klusējot sekoja, vīriešiem rādot ceļu.

133:3.8Iedomājieties Justa sievas pārsteigumu, kad šajā vēlajā stundā parādījās Jēzus ar Ganīdu un šīm divām svešiniecēm, sakot: “Jūs mums piedosiet, ka ierodamies šajā stundā, bet Ganīds un es vēlamies nedaudz uzēst, un mēs gribētu dalīties ar šīm mūsu jaunatrastajām draudzenēm, kurām arī ir nepieciešams uzturs; un bez visa tā mēs nākam pie jums ar domu, ka jūs būsiet ieinteresēti apspriesties ar mums par labāko veidu, kā palīdzēt šīm sievietēm sākt jaunu dzīvi. Viņas var jums izstāstīt savu stāstu, bet es nojaušu, ka viņām ir bijis daudz bēdu, un pati viņu klātbūtne šeit, jūsu mājā, liecina, cik dedzīgi viņas alkst iepazīt labus cilvēkus un cik labprātīgi viņas izmantos iespēju parādīt visai pasaulei — un pat debesu eņģeļiem — cik drosmīgas un cēlas sievietes viņas var kļūt.”

133:3.9Kad Marta, Justa sieva, bija uzklājusi ēdienu uz galda, Jēzus, negaidīti atvadoties no viņiem, teica: “Tā kā kļūst vēls un tā kā jaunā vīrieša tēvs mūs gaidīs, mēs lūdzam mūs atvainot, kamēr atstājam jūs šeit kopā — trīs sievietes — Visaugstākā mīļotie bērni. Un es lūgšu par jūsu garīgo vadību, kamēr jūs plānosiet jaunu un labāku dzīvi uz zemes un mūžīgo dzīvi lielajā viņpusē.”

133:3.10Tā Jēzus un Ganīds atvadījās no sievietēm. Līdz šim abas kurtizānes nebija teikušas neko; tāpat arī Ganīds bija bez vārdiem. Un dažus mirkļus tāda bija arī Marta, bet drīz vien viņa pacēlās situācijas augstumos un darīja visu šo svešinieču labā, ko Jēzus bija cerējis. Vecākā no šīm divām sievietēm nomira neilgu laiku pēc tam ar gaišām cerībām uz mūžīgo pestīšanu, un jaunākā sieviete strādāja Justa uzņēmumā un vēlāk kļuva par mūža locekli pirmajā kristiešu baznīcā Korintā.

133:3.11Vairākas reizes Krispa mājās Jēzus un Ganīds satika kādu Gaju, kurš vēlāk kļuva par uzticamu Pāvila atbalstītāju. Šo divu mēnešu laikā Korintā viņiem bija intīmas sarunas ar daudziem vērtīgiem indivīdiem, un visu šo šķietami nejaušo kontaktu rezultātā vairāk nekā puse no šādi ietekmētajiem indivīdiem kļuva par sekojošās kristiešu kopienas locekļiem.

133:3.12Kad Pāvils pirmo reizi ieradās Korintā, viņš nebija plānojis ilgstošu vizīti. Bet viņš nezināja, cik labi ebreju skolotājs bija sagatavojis ceļu viņa darbam. Un turklāt viņš atklāja, ka lielu interesi jau bija radījuši Akila un Priscila; Akila bija viens no ciniķiem, ar kuru Jēzus bija nonācis saskarē, būdams Romā. Šis pāris bija ebreju bēgļi no Romas, un viņi ātri pieņēma Pāvila mācības. Viņš dzīvoja pie viņiem un strādāja ar viņiem, jo viņi arī bija telšu taisītāji. Šo apstākļu dēļ Pāvils pagarināja savu uzturēšanos Korintā.

133:4.2Dzirnavnieku viņš mācīja par patiesības graudu samalšanu dzīves pieredzes dzirnavās, lai padarītu dievišķās dzīves grūtās lietas viegli uztveramas pat vājiem un nespēcīgiem starp līdzcilvēkiem. Jēzus teica: “Dodiet patiesības pienu tiem, kas ir zīdaiņi garīgajā uztverē. Savā dzīvajā un mīlošajā kalpošanā pasniedziet garīgo ēdienu pievilcīgā formā un piemērotu katra jūsu jautātāja uztveres spējai.”

133:4.3Romas centurionam viņš teica: “Atdodiet Cēzaram to, kas ir Cēzara, un Dievam to, kas ir Dieva. Sirsnīga kalpošana Dievam un lojāla kalpošana Cēzaram nav pretrunā, ja vien Cēzars neiedomājas piesavināties sev to godināšanu, ko vienīgi var pieprasīt Dievība. Lojalitāte Dievam, ja tu nonāktu līdz viņa pazīšanai, padarītu tevi vēl lojālāku un uzticamāku tavā ziedošanās cienīgam imperatoram.”

133:4.4Dedzīgajam Mitras kulta vadītājam viņš teica: “Tu dari labi, meklējot mūžīgās pestīšanas reliģiju, bet tu kļūdies, ejot meklēt šādu krāšņu patiesību starp cilvēku radītām mistērijām un cilvēciskām filozofijām. Vai tu nezini, ka mūžīgās pestīšanas noslēpums mīt tavā paša dvēselē? Vai tu nezini, ka debesu Dievs ir sūtījis savu garu dzīvot tevī, un ka šis gars vadīs visus patiesību mīlošos un Dievam kalpojošos mirstīgos ārā no šīs dzīves un cauri nāves vārtiem augšup uz mūžīgajām gaismas virsotnēm, kur Dievs gaida, lai uzņemtu savus bērnus? Un nekad neaizmirsti: Jūs, kas pazīstat Dievu, esat Dieva dēli, ja patiesi ilgojaties būt līdzīgi viņam.”

133:4.5Epikūriešu skolotājam viņš teica: “Tu dari labi, izvēloties labāko un cienot labo, bet vai tu esi gudrs, kad tev neizdodas saskatīt mirstīgās dzīves lielākās lietas, kas iemiesotas garīgajās sfērās, kuras izriet no Dieva klātbūtnes apzināšanās cilvēka sirdī? Lielā lieta visā cilvēciskajā pieredzē ir apziņa par Dieva pazīšanu, kura gars dzīvo tevī un cenšas vadīt tevi tālāk garajā un gandrīz nebeidzamajā ceļojumā, lai sasniegtu mūsu kopīgā Tēva, visas radības Dieva, visumu Kunga, personīgo klātbūtni.”

133:4.6Grieķu darbuzņēmējam un būvniekam viņš teica: “Mans draugs, būvējot cilvēku materiālās struktūras, audzē garīgu raksturu līdzībā ar dievišķo garu savā dvēselē. Neļauj saviem sasniegumiem kā laicīgajam būvniekam apsteigt savus sasniegumus kā garīgajam debesu valstības dēlam. Kamēr tu cel laika mājokļus citam, neaizmirsti nodrošināt sev īpašumtiesības uz mūžības mājokļiem. Vienmēr atceries, ir pilsēta, kuras pamati ir taisnīgums un patiesība, un kuras cēlājs un radītājs ir Dievs.”

133:4.7Romas tiesnesim viņš teica: “Tiesājot cilvēkus, atceries, ka tu pats arī kādu dienu stāsies tiesas priekšā visuma Valdnieku priekšā. Tiesā taisnīgi, pat žēlsirdīgi, tāpat kā tu kādu dienu ilgosies pēc žēlsirdīgas attieksmes no Augstākā Arbitra rokām. Tiesā tā, kā tu gribētu tikt tiesāts līdzīgos apstākļos, tādējādi vadoties gan no likuma gara, gan burta. Un tāpat kā tu piešķir taisnīgumu, kurā dominē godīgums, ņemot vērā to vajadzības, kuri tiek vesti tavā priekšā, tāpat tev būs tiesības sagaidīt taisnīgumu, kas mīkstināts ar žēlsirdību, kad tu kādreiz stāvēsi visas zemes Tiesneša priekšā.”

133:4.8Grieķu iebraucamās vietas saimniecei viņš teica: “Sniedz savu viesmīlību kā tāda, kas uzņem Visaugstākā bērnus. Pacel sava ikdienas darba smagumu līdz tēlotājmākslas augstajiem līmeņiem, arvien vairāk apzinoties, ka tu kalpo Dievam tajās personās, kurās viņš mājo ar savu garu, kas ir nolaidies, lai dzīvotu cilvēku sirdīs, tādējādi cenšoties pārveidot viņu prātus un vadīt viņu dvēseles uz Paradīzes Tēva pazīšanu, kurš ir visu šo dievišķā gara dāvanu devējs.”

133:4.9Jēzum bija daudz sarunu ar kādu ķīniešu tirgotāju. Atvadoties viņš viņam piekodināja: “Pielūdz tikai Dievu, kas ir tavs patiesais gara sencis. Atceries, ka Tēva gars vienmēr dzīvo tevī un vienmēr norāda tavas dvēseles virzienu uz debesīm. Ja tu sekosi šī nemirstīgā gara neapzinātajai vadībai, tu noteikti turpināsi iet pa augšupejošo Dieva atrašanas ceļu. Un, kad tu sasniegsi Tēvu debesīs, tas būs tāpēc, ka, meklējot viņu, tu esi kļuvis arvien līdzīgāks viņam. Un tā, ardievu, Čang, bet tikai uz laiku, jo mēs tiksimies atkal gaismas pasaulēs, kur gara dvēseļu Tēvs ir sagādājis daudzas brīnišķīgas apstāšanās vietas tiem, kas dodas uz Paradīzi.”

133:4.10Ceļotājam no Britānijas viņš teica: “Mans brāli, es nojaušu, ka tu meklē patiesību, un es ierosinu, ka visas patiesības Tēva gars varētu mājot tevī. Vai tu kādreiz esi patiesi centies runāt ar savas paša dvēseles garu? Šāda lieta patiešām ir grūta un reti sniedz panākumu apziņu; bet katrs godīgs materiālā prāta mēģinājums komunicēt ar savu iekšējo garu gūst noteiktus panākumus, neraugoties uz to, ka vairums no visām šādām lieliskām cilvēciskām pieredzēm ilgi jāpaliek kā superapziņas reģistrācijām šādu Dievu zinošu mirstīgo dvēselēs.”

133:4.11Bēguļojošajam zēnam Jēzus teica: “Atceries, ir divas lietas, no kurām tu nevari aizbēgt — Dievs un tu pats. Lai kur tu ietu, tu ņem līdzi sevi un debesu Tēva garu, kas dzīvo tavā sirdī. Mans dēls, beidz mēģināt sevi mānīt; noskaņojies uz drosmīgu praksi stāties pretī dzīves faktiem; stingri satver apliecinājumus par dēlību ar Dievu un mūžīgās dzīves noteiktību, kā es tevi esmu mācījis. No šīs dienas apņemies būt īsts vīrs, vīrs, kas apņēmies stāties pretī dzīvei drosmīgi un saprātīgi.”

133:4.12Notiesātajam noziedzniekam viņš pēdējā stundā teica: “Mans brāli, tu esi nonācis ļaunos laikos. Tu pazaudēji savu ceļu; tu sapinies nozieguma tīklos. Runājot ar tevi, es labi zinu, ka tu neplānoji darīt to lietu, kas tev tūlīt maksās tavu laicīgo dzīvību. Bet tu izdarīji šo ļaunumu, un tavi līdzcilvēki ir atzinuši tevi par vainīgu; viņi ir nolēmuši, ka tev jāmirst. Tu vai es nevaram liegt valstij šīs pašaizsardzības tiesības tās izvēlētajā veidā. Šķiet, ka nav cilvēciska veida, kā izvairīties no soda par tavu ļaundarību. Taviem līdzcilvēkiem jātiesā tevi pēc tā, ko tu izdarīji, bet ir Tiesnesis, pie kura tu vari vērsties pēc piedošanas un kurš tiesās tevi pēc taviem patiesajiem motīviem un labākajiem nodomiem. Tev nav jābaidās satikt Dieva tiesu, ja tava nožēla ir īsta un tava ticība patiesa. Fakts, ka tava kļūda nes sev līdzi cilvēka uzlikto nāvessodu, neietekmē tavas dvēseles iespēju iegūt taisnīgumu un baudīt žēlsirdību debesu tiesās.”

133:4.13Jēzus izbaudīja daudzas intīmas sarunas ar lielu skaitu izsalkušu dvēseļu, pārāk daudzas, lai atrastu vietu šajā pierakstā. Trīs ceļotāji izbaudīja savu uzturēšanos Korintā. Izņemot Atēnas, kas bija vairāk slavenas kā izglītības centrs, Korinta bija vissvarīgākā pilsēta Grieķijā šajos Romas laikos, un viņu divu mēnešu uzturēšanās šajā plaukstošajā tirdzniecības centrā sniedza iespēju visiem trim gūt daudz vērtīgas pieredzes. Viņu uzturēšanās šajā pilsētā bija viena no interesantākajām no visām viņu pieturvietām ceļā atpakaļ no Romas.

133:4.14Gonodam bija daudz interešu Korintā, bet beidzot viņa darījumi bija pabeigti, un viņi gatavojās kuģot uz Atēnām. Viņi ceļoja ar nelielu laivu, kuru varēja pārvest pa sauszemi pa zemes ceļu no vienas Korintas ostas uz otru, desmit jūdžu attālumā.

133:5.2Liela universitāte joprojām plauka Atēnās, un trijotne bieži apmeklēja tās mācību zāles. Jēzus un Ganīds bija pamatīgi apsprieduši Platona mācības, kad viņi apmeklēja lekcijas muzejā Aleksandrijā. Viņi visi izbaudīja Grieķijas mākslu, kuras paraugi joprojām bija atrodami šur un tur pilsētā.

133:5.3Gan tēvs, gan dēls ļoti izbaudīja diskusiju par zinātni, kas Jēzum kādu vakaru bija viņu iebraucamajā vietā ar kādu grieķu filozofu. Pēc tam, kad šis pedants bija runājis gandrīz trīs stundas, un kad viņš bija pabeidzis savu runu, Jēzus, izsakoties mūsdienu domāšanas terminos, teica:

133:5.4Zinātnieki kādu dienu var izmērīt gravitācijas, gaismas un elektrības enerģiju vai spēka izpausmes, bet šie paši zinātnieki nekad nevarēs (zinātniski) pateikt, kas šie visuma fenomeni ir. Zinātne nodarbojas ar fiziskās enerģijas aktivitātēm; reliģija nodarbojas ar mūžīgajām vērtībām. Patiesa filozofija izaug no gudrības, kas dara visu iespējamo, lai korelētu šos kvantitatīvos un kvalitatīvos novērojumus. Vienmēr pastāv briesmas, ka tīri fiziskais zinātnieks var saslimt ar matemātisko lepnību un statistisko egoismu, nemaz nerunājot par garīgo aklumu.

133:5.5Loģika ir derīga materiālajā pasaulē, un matemātika ir uzticama, ja tā tiek ierobežota tās pielietojumā fiziskām lietām; bet neviena no tām nav uzskatāma par pilnīgi uzticamu vai nemaldīgu, ja to pielieto dzīves problēmām. Dzīve ietver fenomenus, kas nav pilnībā materiāli. Aritmētika saka, ka, ja viens cilvēks var nocirpt aitu desmit minūtēs, desmit cilvēki varētu to nocirpt vienā minūtē. Tā ir pareiza matemātika, bet tā nav patiesība, jo desmit cilvēki to nevarētu izdarīt; viņi tik ļoti traucētu cits citam, ka darbs tiktu ievērojami aizkavēts.

133:5.6Matemātika apgalvo, ka, ja viena persona nozīmē noteiktu intelektuālās un morālās vērtības vienību, desmit personas nozīmētu desmit reizes šo vērtību. Bet, saskaroties ar cilvēka personību, tuvāk patiesībai būtu teikt, ka šāda personību asociācija ir summa, kas vienāda ar vienādojumā iesaistīto personību skaita kvadrātam, nevis vienkāršai aritmētiskai summai. Cilvēku sociālā grupa koordinētā darba harmonijā nozīmē spēku, kas ir daudz lielāks par tās daļu vienkāršu summu.

133:5.7Kvantitāti var identificēt kā faktu, tādējādi kļūstot par zinātnisku vienveidību. Kvalitāte, būdama prāta interpretācijas jautājums, pārstāv vērtību novērtējumu, un tai tāpēc jāpaliek par indivīda pieredzi. Kad gan zinātne, gan reliģija kļūs mazāk dogmatiskas un tolerantākas pret kritiku, filozofija tad sāks sasniegt vienotību saprātīgā visuma izpratnē.

133:5.8Kosmiskajā visumā ir vienotība, ja vien jūs varētu saskatīt tās darbību īstenībā. Reālais visums ir draudzīgs ikvienam mūžīgā Dieva bērnam. Reālā problēma ir: Kā cilvēka galīgais prāts var sasniegt loģisku, patiesu un atbilstošu domas vienotību? Šo visumu zinošo prāta stāvokli var iegūt, tikai aptverot, ka kvantitatīvajam faktam un kvalitatīvajai vērtībai ir kopējs cēlonis Paradīzes Tēvā. Šāda realitātes koncepcija sniedz plašāku ieskatu visuma fenomenu mērķtiecīgajā vienotībā; tā pat atklāj progresīvu personības sasniegumu garīgo mērķi. Un šī ir vienotības koncepcija, kas spēj sajust nemainīgo fonu dzīvam visumam ar nepārtraukti mainīgām bezpersoniskām attiecībām un evolucionējošām personiskām attiecībām.

133:5.9Matērija un gars un stāvoklis, kas ir starp tiem, ir trīs savstarpēji saistīti un savstarpēji asociēti līmeņi reālā visuma patiesajai vienotībai. Neatkarīgi no tā, cik atšķirīgi fakta un vērtības visuma fenomeni varētu šķist, tie galu galā ir apvienoti Augstākajā.

133:5.10Materiālās eksistences realitāte piemīt neatpazītai enerģijai, kā arī redzamajai matērijai. Kad visuma enerģijas tiek tik ļoti palēninātas, ka tās iegūst nepieciešamo kustības pakāpi, tad labvēlīgos apstākļos šīs pašas enerģijas kļūst par masu. Un neaizmirstiet, prāts, kas vienīgais spēj uztvert šķietamo realitāšu klātbūtni, pats arī ir reāls. Un šī enerģijas-masas, prāta un gara visuma fundamentālais cēlonis ir mūžīgs — tas eksistē un pastāv Vispārējā Tēva un viņa absolūto koordinātu dabā un reakcijās.

133:5.11Viņi visi bija vairāk nekā pārsteigti par Jēzus vārdiem, un, kad grieķis atvadījās no viņiem, viņš teica: “Beidzot manas acis ir redzējušas ebreju, kurš domā kaut ko citu nevis rasu pārākumu un runā par kaut ko citu nevis reliģiju.” Un viņi devās pie miera.

133:5.12Uzturēšanās Atēnās bija patīkama un noderīga, bet tā nebija īpaši auglīga cilvēku kontaktos. Pārāk daudzi tā laika atēnieši bija vai nu intelektuāli lepni par savu citu laiku reputāciju, vai arī mentāli stulbi un nezinoši, būdami to agrāko periodu zemākas kārtas vergu pēcnācēji, kad Grieķijā bija slava un tās cilvēku prātos — gudrība. Pat tad starp Atēnu pilsoņiem vēl bija atrodami daudzi asi prāti.

133:6.2Savas uzturēšanās trešajā dienā viņi nogāja pie upes, lai novērotu ostas grīvas bagarēšanu. Pusdienlaikā viņi runāja ar kādu jaunu feniķieti, kuru mocīja mājas ilgas un kurš bija ļoti drosmi zaudējis; bet visvairāk viņš apskauda kādu jaunu vīrieti, kurš bija saņēmis paaugstinājumu pār viņa galvu. Jēzus viņam teica mierinošus vārdus un citēja seno ebreju sakāmvārdu: “Cilvēka dāvana viņam paver ceļu un noved viņu pie lieliem vīriem.”

133:6.3No visām lielajām pilsētām, kuras viņi apmeklēja šajā Vidusjūras tūrē, šeit viņi paveica vismazāk vērtīgā sekojošajam kristiešu misionāru darbam. Kristietība savu sākumu Efesā ieguva galvenokārt pateicoties Pāvila pūlēm, kurš šeit dzīvoja vairāk nekā divus gadus, taisot teltis iztikai un vadot lekcijas par reliģiju un filozofiju katru vakaru Tiranna skolas galvenajā auditorijā.

133:6.4Ar šo vietējo filozofijas skolu bija saistīts kāds progresīvs domātājs, un Jēzum ar viņu bija vairākas noderīgas sesijas. Šo sarunu gaitā Jēzus bija atkārtoti lietojis vārdu “dvēsele”. Šis mācītais grieķis beidzot viņam jautāja, ko viņš domā ar “dvēseli”, un viņš atbildēja:

133:6.5“Dvēsele ir cilvēka pašreflektējošā, patiesību izzinošā un garu uztverošā daļa, kas uz visiem laikiem paceļ cilvēku virs dzīvnieku pasaules līmeņa. Pašapziņa pati par sevi nav dvēsele. Morālā pašapziņa ir patiesa cilvēka pašrealizācija un veido cilvēka dvēseles pamatu, un dvēsele ir tā cilvēka daļa, kas pārstāv cilvēciskās pieredzes potenciālo izdzīvošanas vērtību. Morālā izvēle un garīgais sasniegums, spēja pazīt Dievu un vēlme būt līdzīgam viņam ir dvēseles īpašības. Cilvēka dvēsele nevar eksistēt atsevišķi no morālās domāšanas un garīgās aktivitātes. Stagnējoša dvēsele ir mirstoša dvēsele. Bet cilvēka dvēsele atšķiras no dievišķā gara, kas mājo prātā. Dievišķais gars ierodas vienlaikus ar cilvēka prāta pirmo morālo aktivitāti, un tas ir dvēseles dzimšanas brīdis.

133:6.6“Dvēseles glābšana vai pazaudēšana ir saistīta ar to, vai morālā apziņa iegūst izdzīvošanas statusu caur mūžīgu savienību ar tās saistīto nemirstīgo gara dāvinājumu. Pestīšana ir morālās apziņas pašrealizācijas garīgokošana, kas tādējādi iegūst izdzīvošanas vērtību. Visas dvēseles konflikta formas sastāv no harmonijas trūkuma starp morālo jeb garīgo pašapziņu un tīri intelektuālo pašapziņu.

133:6.7“Cilvēka dvēsele, kad tā ir nobriedusi, cēla un garīgota, tuvojas debesu statusam tādā ziņā, ka tā nonāk tuvu tam, lai būtu entītija, kas ir starpnieks starp materiālo un garīgo, materiālo Es un dievišķo garu. Cilvēka evolucionējošo dvēseli ir grūti aprakstīt un vēl grūtāk demonstrēt, jo tā nav atklājama ne ar materiālās izmeklēšanas, ne garīgās pierādīšanas metodēm. Materiālā zinātne nevar demonstrēt dvēseles eksistenci, tāpat to nevar arī tīra gara pārbaude. Neraugoties uz to, ka gan materiālajai zinātnei, gan garīgajiem standartiem neizdodas atklāt cilvēka dvēseles eksistenci, katrs morāli apzinīgs mirstīgais zina par savas dvēseles eksistenci kā reālu un faktisku personīgu pieredzi.”

133:7.2Viņu plāns bija izbaudīt patiesas atpūtas un rotaļu periodu šajā Kipras apmeklējumā, jo viņu Vidusjūras tūre tuvojās noslēgumam. Viņi izkāpa Pafā un uzreiz sāka krāt krājumus savai vairāku nedēļu uzturēšanās reizei tuvējos kalnos. Trešajā dienā pēc ierašanās viņi devās uz kalniem ar saviem labi piekrautajiem nastu nesējiem dzīvniekiem.

133:7.3Divas nedēļas trijotne ļoti labi pavadīja laiku, un tad, bez brīdinājuma, jaunais Ganīds pēkšņi smagi saslima. Divas nedēļas viņš cieta no briesmīga drudža, bieži vien nonākot murgos; gan Jēzus, gan Gonods bija aizņemti, aprūpējot slimo zēnu. Jēzus prasmīgi un maigi rūpējās par zēnu, un tēvs bija pārsteigts par abām — maigumu un izveicību, kas izpaudās visā viņa kalpošanā slimajam jaunietim. Viņi bija tālu no cilvēku mājokļiem, un zēns bija pārāk slims, lai to pārvietotu; tāpēc viņi sagatavojās, cik labi vien varēja, lai izveseļotu viņu turpat kalnos.

133:7.4Ganīda trīs nedēļu atveseļošanās laikā Jēzus viņam stāstīja daudzas interesantas lietas par dabu un tās dažādajiem noskaņojumiem. Un kāda jautrība viņiem bija, klīstot pa kalniem, zēnam uzdodot jautājumus, Jēzum atbildot uz tiem, un tēvam brīnoties par visu šo izrādi.

133:7.5Pēdējā nedēļā, uzturoties kalnos, Jēzum un Ganīdam bija gara saruna par cilvēka prāta funkcijām. Pēc vairāku stundu diskusijas zēns uzdeva šo jautājumu: “Bet, Skolotāj, ko tu domā, kad saki, ka cilvēks piedzīvo augstāku pašapziņas formu nekā augstākie dzīvnieki?” Un, pārfrāzējot mūsdienu terminoloģijā, Jēzus atbildēja:

133:7.6Mans dēls, es tev jau esmu daudz stāstījis par cilvēka prātu un dievišķo garu, kas tajā dzīvo, bet tagad ļauj man uzsvērt, ka pašapziņa ir realitāte. Kad jebkurš dzīvnieks kļūst pašapzinīgs, tas kļūst par primitīvu cilvēku. Šāds sasniegums izriet no funkciju koordinācijas starp bezpersonisko enerģiju un garu uztverošo prātu, un tieši šis fenomens attaisno absolūta fokusa punkta piešķiršanu cilvēka personībai — Tēva debesīs garu.

133:7.7Idejas nav vienkārši sajūtu ieraksts; idejas ir sajūtas plus personīgā Es reflektīvās interpretācijas; un Es ir vairāk nekā cilvēka sajūtu summa. Sāk parādīties kaut kas no tuvošanās vienotībai evolucionējošā patībā, un šī vienotība ir atvasināta no absolūtās vienotības daļas iekšējās klātbūtnes, kas garīgi aktivizē šādu pašapzinīgu dzīvnieciskas izcelsmes prātu.

133:7.8Neviens parasts dzīvnieks nevarētu būt apveltīts ar laika pašapziņu. Dzīvniekiem piemīt saistītās sajūtu atpazīšanas un to atmiņas fizioloģiska koordinācija, bet neviens nepiedzīvo jēgpilnu sajūtu atpazīšanu vai neizrāda mērķtiecīgu šo kombinēto fizisko pieredžu asociāciju, kāda izpaužas inteliģentās un reflektīvās cilvēciskās interpretācijās. Un šis pašapzinīgas eksistences fakts, kas saistīts ar viņa sekojošās garīgās pieredzes realitāti, padara cilvēku par potenciālu visuma dēlu un iezīmē viņa galīgo visuma Augstākās Vienotības sasniegšanu.

133:7.9Cilvēka Es arī nav tikai secīgu apziņas stāvokļu summa. Bez efektīvas apziņas šķirotāja un asociētāja funkcionēšanas neeksistētu pietiekama vienotība, lai attaisnotu patības apzīmējumu. Šāds neapvienots prāts diez vai varētu sasniegt cilvēka statusa apzinātos līmeņus. Ja apziņas asociācijas būtu tikai negadījums, visu cilvēku prāti tad izrādītu noteiktu mentālā ārprāta fāžu nekontrolētās un nejaušās asociācijas.

133:7.10Cilvēka prāts, kas veidots tikai no fizisko sajūtu apziņas, nekad nevarētu sasniegt garīgos līmeņus; šāda veida materiālajam prātam pilnīgi trūktu morālo vērtību izjūtas un tas būtu bez garīgās dominances vadošās izjūtas, kas ir tik būtiska, lai sasniegtu harmonisku personības vienotību laikā, un kas ir neatdalāma no personības izdzīvošanas mūžībā.

133:7.11Cilvēka prāts agri sāk izpaust īpašības, kas ir virsmateriālas; patiesi reflektīvs cilvēka intelekts nav pilnībā saistīts ar laika robežām. Tas, ka indivīdi tik ļoti atšķiras savā dzīves sniegumā, norāda ne tikai uz dažādajām iedzimtības dāvanām un dažādo vides ietekmi, bet arī uz vienotības pakāpi ar Tēva iekšējo garu, ko ir sasniedzis Es, uz viena identifikācijas mēru ar otru.

133:7.12Cilvēka prāts slikti panes dubultas uzticības konfliktu. Tā ir smaga slodze dvēselei — piedzīvot pieredzi, cenšoties kalpot gan labajam, gan ļaunajam. Vislaimīgākais un efektīvi vienotais prāts ir tas, kas pilnībā veltīts Tēva debesīs gribas pildīšanai. Neatrisināti konflikti iznīcina vienotību un var beigties ar prāta sabrukumu. Bet dvēseles izdzīvošanas raksturs netiek veicināts, mēģinot nodrošināt prāta mieru par katru cenu, atsakoties no cēliem centieniem un kompromitējot garīgos ideālus; drīzāk šāds miers tiek sasniegts, nelokāmi apliecinot tā uzvaru, kas ir patiess, un šī uzvara tiek sasniegta, pārvarot ļaunumu ar labā vareno spēku.

133:7.13Nākamajā dienā viņi devās uz Salaminu, kur iekāpa kuģī uz Antiohiju Sīrijas piekrastē.

133:8.2Jēzus kļuva nopietns un domīgs, tuvojoties Palestīnai un viņu ceļojuma beigām. Viņš Antiohijā tikās ar maz cilvēkiem; viņš reti staigāja pa pilsētu. Pēc ilgas izjautāšanas, kāpēc viņa skolotājs izrāda tik mazu interesi par Antiohiju, Ganīds beidzot panāca, ka Jēzus pasaka: “Šī pilsēta nav tālu no Palestīnas; varbūt es kādreiz šeit atgriezīšos.”

133:8.3Ganīdam Antiohijā bija ļoti interesanta pieredze. Šis jaunais vīrietis bija pierādījis sevi kā spējīgu skolnieku un jau bija sācis praktiski izmantot dažas no Jēzus mācībām. Ar viņa tēva uzņēmumu Antiohijā bija saistīts kāds indietis, kurš bija kļuvis tik nepatīkams un neapmierināts, ka tika apsvērta viņa atlaišana. Kad Ganīds to dzirdēja, viņš devās uz sava tēva uzņēmumu un novadīja garu apspriedi ar savu tautieti. Šis vīrs jutās, ka ir ielikts nepareizajā darbā. Ganīds viņam pastāstīja par Tēvu debesīs un daudzējādā ziņā paplašināja viņa uzskatus par reliģiju. Bet no visa, ko Ganīds teica, ebreju sakāmvārda citēšana darīja visvairāk laba, un šis gudrības vārds bija: “Ko vien tava roka atrod darāmu, dari to ar visu savu spēku.”

133:8.4Sagatavojuši savu bagāžu kamieļu karavānai, viņi devās lejup uz Sidonu un no turienes uz Damasku, un pēc trim dienām viņi sagatavojās garajam pārgājienam pāri tuksneša smiltīm.

133:9.2Jēzus ļoti interesējās par Ūras agrīno vēsturi, Ābrahāma dzimšanas vietu, un viņu vienlīdz fascinēja Sūzas drupas un tradīcijas, tik ļoti, ka Gonods un Ganīds pagarināja savu uzturēšanos šajās vietās par trim nedēļām, lai dotu Jēzum vairāk laika veikt savus pētījumus un arī lai nodrošinātu labāku iespēju pierunāt viņu doties viņiem līdzi atpakaļ uz Indiju.

133:9.3Tieši Ūrā Ganīdam bija gara saruna ar Jēzu par atšķirību starp zināšanām, gudrību un patiesību. Un viņu ļoti apbūra ebreju gudrā vīra teiciens: “Gudrība ir galvenā lieta; tāpēc iegūsti gudrību. Ar visiem saviem zināšanu meklējumiem, iegūsti sapratni. Paaugstini gudrību, un tā tevi paaugstinās. Tā nesīs tev godu, ja tu to tikai apskāvīsi.”

133:9.4Beidzot pienāca diena šķiršanās brīdim. Viņi visi bija drosmīgi, īpaši zēns, bet tas bija smags pārbaudījums. Viņiem acīs bija asaras, bet sirdīs drosme. Atvadoties no sava skolotāja, Ganīds teica: “Ardievu, Skolotāj, bet ne uz visiem laikiem. Kad es atkal atnākšu uz Damasku, es tevi meklēšu. Es mīlu tevi, jo domāju, ka Tēvam debesīs jābūt kaut kam līdzīgam tev; vismaz es zinu, ka tu esi ļoti līdzīgs tam, ko tu man par viņu stāstīji. Es atcerēšos tavu mācību, bet visvairāk es nekad neaizmirsīšu tevi.” Tēvs teica: “Ardievu lielam skolotājam, tam, kurš mūs darījis labākus un palīdzējis mums pazīt Dievu.” Un Jēzus atbildēja: “Miers ar jums, un lai Tēva debesīs svētība vienmēr paliek ar jums.” Un Jēzus stāvēja krastā un skatījās, kā mazā laiva aizved viņus uz viņu noenkuroto kuģi. Tā Meistars atstāja savus draugus no Indijas Haraksā, lai nekad tos vairs neredzētu šajā pasaulē; un viņiem šajā pasaulē arī nekad nebija lemts uzzināt, ka vīrs, kurš vēlāk parādījās kā Jēzus no Nācaretes, bija šis pats draugs, no kura viņi tikko bija atvadījušies — Jozua, viņu skolotājs.

133:9.5Indijā Ganīds izauga, lai kļūtu par ietekmīgu vīru, sava ievērojamā tēva cienīgu pēcteci, un viņš izplatīja daudzas no cēlajām patiesībām, kuras bija mācījies no Jēzus, sava mīļotā skolotāja. Vēlāk dzīvē, kad Ganīds dzirdēja par dīvaino skolotāju Palestīnā, kurš savu karjeru beidza pie krusta, lai gan viņš atpazina līdzību starp šī Cilvēka Dēla evaņģēliju un sava ebreju skolotāja mācībām, viņam nekad neienāca prātā, ka šie divi faktiski bija viena un tā pati persona.

133:9.6Tā beidzās tā nodaļa Cilvēka Dēla dzīvē, ko varētu saukt: Skolotāja Jozuas misija.