Dokuments 132: UZTURĒŠANĀS ROMĀDokuments 132
UZTURĒŠANĀS ROMĀ

132:0.1TĀ KĀ Gonods veda sveicienus no Indijas prinčiem Romas valdniekam Tiberijam, trešajā dienā pēc ierašanās Romā abi indieši un Jēzus stājās viņa priekšā. Īgnais imperators šajā dienā bija neparasti jautrs un ilgi sarunājās ar trijotni. Un, kad viņi bija aizgājuši, imperators, atsaucoties uz Jēzu, piezīmēja adjutantam, kas stāvēja viņam labajā pusē: “Ja man būtu tā puiša karaliskā stāja un laipnās manieres, es būtu īsts imperators, vai ne?”

132:0.2Atrodoties Romā, Ganidam bija noteiktas stundas mācībām un pilsētas ievērojamo vietu apskatei. Viņa tēvam bija jākārto daudz darījumu, un, vēloties, lai viņa dēls izaugtu par cienīgu pēcteci viņa plašo komerciālo interešu pārvaldīšanā, viņš uzskatīja, ka ir pienācis laiks iepazīstināt zēnu ar biznesa pasauli. Romā bija daudz Indijas pilsoņu, un bieži vien Gonodu kā tulks pavadīja kāds no viņa paša darbiniekiem, lai Jēzum būtu brīvas veselas dienas; tas deva viņam laiku, lai pamatīgi iepazītu šo divus miljonus iedzīvotāju lielo pilsētu. Viņš bieži bija sastopams forumā, politiskās, tiesiskās un biznesa dzīves centrā. Viņš bieži devās augšup uz Kapitoliju un pārdomāja neziņas verdzību, kurā tika turēti šie romieši, uzlūkojot šo lielisko templi, kas veltīts Jupiteram, Junonai un Minervai. Viņš arī daudz laika pavadīja Palatīna kalnā, kur atradās imperatora rezidence, Apollona templis un grieķu un latīņu bibliotēkas.

132:0.3Tajā laikā Romas impērija ietvēra visu Dienvideiropu, Mazāziju, Sīriju, Ēģipti un Ziemeļrietumāfriku; un tās iedzīvotāju vidū bija pilsoņi no katras Austrumu puslodes valsts. Vēlme studēt un sajaukties ar šo kosmpolītisko Urantijas mirstīgo sakopojumu bija galvenais iemesls, kāpēc Jēzus piekrita veikt šo ceļojumu.

132:0.4Esot Romā, Jēzus daudz uzzināja par cilvēkiem, bet visvērtīgākā no visām viņa daudzveidīgajām sešu mēnešu uzturēšanās pieredzēm šajā pilsētā bija viņa saskarsme ar impērijas galvaspilsētas reliģiskajiem līderiem un ietekme uz tiem. Pirms pirmās nedēļas beigām Romā Jēzus bija uzmeklējis un iepazinies ar ievērības cienīgiem ciniķu, stoiķu un mistēriju kultu, īpaši Mitras grupas, līderiem. Neatkarīgi no tā, vai Jēzum bija acīmredzams, ka ebreji noraidīs viņa misiju, viņš pavisam noteikti paredzēja, ka viņa vēstneši drīzumā ieradīsies Romā, lai sludinātu debesu valstību; un tāpēc viņš visapbrīnojamākajā veidā ķērās pie ceļa sagatavošanas labākai un drošākai viņu vēstījuma uzņemšanai. Viņš izvēlējās piecus no vadošajiem stoiķiem, vienpadsmit ciniķus un sešpadsmit mistēriju kultu līderus un gandrīz sešus mēnešus pavadīja lielu daļu sava brīvā laika ciešā saskarē ar šiem reliģijas skolotājiem. Un šī bija viņa mācīšanas metode: Nekad ne reizi viņš neuzbruka viņu kļūdām un pat nepieminēja nepilnības viņu mācībās. Katrā gadījumā viņš izvēlējās patiesību tajā, ko viņi mācīja, un tad turpināja tā izgreznot un apgaismot šo patiesību viņu prātos, ka ļoti īsā laikā šī patiesības uzlabošana efektīvi izspieda saistīto kļūdu; un tādējādi šie Jēzus mācītie vīrieši un sievietes tika sagatavoti turpmākai papildu un līdzīgu patiesību atzīšanai agrīno kristiešu misionāru mācībās. Tieši šī agrīnā evaņģēlija sludinātāju mācību pieņemšana deva to spēcīgo impulsu straujai kristietības izplatībai Romā un no turienes visā impērijā.

132:0.5Šīs ievērojamās darbības nozīmīgumu var labāk saprast, ja mēs fiksējam faktu, ka no šīs trīsdesmit divu Jēzus mācīto reliģisko līderu grupas Romā tikai divi bija neauglīgi; trīsdesmit kļuva par galvenajām personām kristietības nodibināšanā Romā, un daži no viņiem arī palīdzēja pārvērst galveno Mitras templi par pirmo kristiešu baznīcu šajā pilsētā. Mēs, kas raugāmies uz cilvēku darbībām no aizkulisēm un deviņpadsmit gadsimtu laika gaismā, atzīstam tieši trīs faktorus ar vislielāko vērtību agrīnajā skatuves sagatavošanā straujai kristietības izplatībai visā Eiropā, un tie ir:

132:0.61. Sīmaņa Pētera izvēlēšana un noturēšana par apustuli.

132:0.72. Saruna Jeruzalemē ar Stefanu, kura nāve noveda pie Tarsas Saula iegūšanas.

132:0.83. Šo trīsdesmit romiešu iepriekšēja sagatavošana turpmākai jaunās reliģijas vadībai Romā un visā impērijā.

132:0.9Cauri visām savām pieredzēm ne Stefans, ne trīsdesmit izredzētie nekad neaptvēra, ka viņi reiz bija runājuši ar cilvēku, kura vārds kļuva par viņu reliģiskās mācības priekšmetu. Jēzus darbs sākotnējo trīsdesmit divu labā bija pilnībā personisks. Savos centienos šo indivīdu labā Damaskas rakstvedis nekad nesatika vairāk par trim no viņiem vienlaikus, reti vairāk par diviem, kamēr visbiežāk viņš tos mācīja pa vienam. Un viņš varēja veikt šo lielo reliģiskās apmācības darbu, jo šie vīrieši un sievietes nebija tradīciju sasaistīti; viņi nebija upuri nostiprinātiem priekšstatiem par visiem nākotnes reliģiskajiem notikumiem.

132:0.10Daudzas bija reizes gados, kas tik drīz sekoja, kad Pēteris, Pāvils un citi kristiešu skolotāji Romā dzirdēja par šo Damaskas rakstvedi, kurš bija viņiem pa priekšu un kurš bija tik acīmredzami (un, kā viņi uzskatīja, neapzināti) sagatavojis ceļu viņu atnākšanai ar jauno evaņģēliju. Lai gan Pāvils nekad patiesi neuzminēja šī Damaskas rakstveža identitāti, viņš īsi pirms savas nāves, personisko aprakstu līdzības dēļ, nonāca pie secinājuma, ka “Antiohijas telšu taisītājs” bija arī “Damaskas rakstvedis”. Vienā gadījumā, sludinot Romā, Sīmanis Pēteris, klausoties Damaskas rakstveža aprakstu, minēja, ka šis indivīds varētu būt bijis Jēzus, bet ātri atmeta šo domu, ļoti labi zinādams (tā viņš domāja), ka Meistars nekad nav bijis Romā.

132:1.2Patieso vērtību standarts ir jāmeklē garīgajā pasaulē un mūžīgās realitātes dievišķajos līmeņos. Augšupejošam mirstīgajam visi zemākie un materiālie standarti ir jāatzīst par pārejošiem, daļējiem un nepilnīgiem. Zinātnieks kā tāds ir ierobežots ar materiālo faktu savstarpējās saistības atklāšanu. Tehniski viņam nav tiesību apgalvot, ka viņš ir vai nu materiālists, vai ideālists, jo, to darot, viņš ir uzņēmies atteikties no patiesa zinātnieka attieksmes, jo jebkuri un visi šādi attieksmes apgalvojumi ir pati filozofijas būtība.

132:1.3Ja vien cilvēces morālais ieskats un garīgie sasniegumi netiek proporcionāli palielināti, tīri materiālistiskas kultūras neierobežota virzība galu galā var kļūt par draudu civilizācijai. Tīri materiālistiska zinātne sevī slēpj visu zinātnisko centienu iznīcības potenciālo sēklu, jo tieši šī attieksme vēsta par tās civilizācijas galīgo sabrukumu, kura ir atteikusies no savas morālo vērtību izjūtas un ir noraidījusi savu garīgo sasniegumu mērķi.

132:1.4Materiālistiskajam zinātniekam un galējam ideālistam ir lemts vienmēr būt savstarpējās nesaskaņās. Tas neattiecas uz tiem zinātniekiem un ideālistiem, kuru rīcībā ir kopīgs augstu morālo vērtību un garīgo pārbaudes līmeņu standarts. Katrā laikmetā zinātniekiem un ticīgajiem ir jāatzīst, ka viņi tiek tiesāti cilvēku vajadzību priekšā. Viņiem ir jāizvairās no jebkāda kara savā starpā, kamēr viņi drosmīgi cenšas attaisnot savu turpmāko izdzīvošanu ar pastiprinātu nodošanos cilvēces progresa kalpošanai. Ja jebkura laikmeta tā sauktā zinātne vai reliģija ir nepatiesa, tad tai ir vai nu jāattīra savas darbības, vai arī jāizzūd, parādoties patiesākas un cienījamākas kārtas materiālajai zinātnei vai garīgajai reliģijai.

132:2.2Mans brāli, labais un ļaunais ir tikai vārdi, kas simbolizē novērojamā visuma cilvēciskās izpratnes relatīvos līmeņus. Ja tu esi ētiski slinks un sociāli vienaldzīgs, tu vari pieņemt pašreizējās sociālās paražas par savu labā standartu. Ja tu esi garīgi kūtrs un morāli neprogresīvs, tu vari pieņemt sava laikmeta reliģiskās prakses un tradīcijas par saviem labā standartiem. Bet dvēselei, kas pārdzīvo laiku un parādās mūžībā, ir jāizdara dzīva un personiska izvēle starp labo un ļauno, kā tos nosaka garīgo standartu patiesās vērtības, kuras ir iedibinājis dievišķais gars, ko Tēvs debesīs ir sūtījis mājot cilvēka sirdī. Šis iemājojošais gars ir personības izdzīvošanas standarts.

132:2.3Labestība, tāpat kā patiesība, vienmēr ir relatīva un nemainīgi kontrastēta ar ļauno. Tieši šo labestības un patiesības īpašību uztvere ļauj cilvēku evolucionējošajām dvēselēm pieņemt tos personiskos izvēles lēmumus, kas ir būtiski mūžīgajai pestīšanai.

132:2.4Garīgi akls indivīds, kurš loģiski seko zinātniskajam diktātam, sociālajām paražām un reliģiskajām dogmām, atrodas nopietnās briesmās upurēt savu morālo brīvību un zaudēt savu garīgo brīvību. Šādai dvēselei ir lemts kļūt par intelektuālu papagaili, sociālu automātu un reliģiskās autoritātes vergu.

132:2.5Labestība vienmēr aug pretī jauniem morālās pašrealizācijas un garīgās personības sasniegumu brīvības līmeņiem — iemājojošā Saskaņotāja atklāšanai un identifikācijai ar to. Pieredze ir laba, ja tā padziļina skaistuma novērtējumu, palielina morālo gribu, uzlabo patiesības izšķiršanu, paplašina spēju mīlēt un kalpot saviem līdzcilvēkiem, paaugstina garīgos ideālus un apvieno laika augstākos cilvēciskos motīvus ar iemājojošā Saskaņotāja mūžīgajiem plāniem; tas viss tieši noved pie palielinātas vēlmes pildīt Tēva gribu, tādējādi veicinot dievišķo kaislību atrast Dievu un būt līdzīgākam viņam.

132:2.6Kāpjot augšup pa radību attīstības visuma skalu, tu atradīsi pieaugošu labestību un sarūkošu ļaunumu pilnīgā saskaņā ar tavu spēju pieredzēt labestību un izšķirt patiesību. Spēja pieļaut kļūdas vai piedzīvot ļaunumu netiks pilnībā zaudēta, kamēr augšupejošā cilvēka dvēsele sasniegs noslēguma gara līmeņus.

132:2.7Labestība ir dzīva, relatīva, vienmēr progresējoša, nemainīgi personiska pieredze un mūžīgi korelēta ar patiesības un skaistuma izšķiršanu. Labestība ir atrodama garīgā līmeņa pozitīvo patiesības vērtību atzīšanā, kuras cilvēka pieredzē ir jāpretstata negatīvajam līdziniekam — potenciālā ļaunuma ēnām.

132:2.8Kamēr tu nesasniegsi Paradīzes līmeņus, labestība vienmēr būs vairāk meklējums nekā īpašums, vairāk mērķis nekā sasnieguma pieredze. Bet, pat ja tu alksti un slāpsti pēc taisnīguma, tu piedzīvo pieaugošu gandarījumu daļējā labestības sasniegšanā. Labestības un ļaunuma klātbūtne pasaulē pati par sevi ir pozitīvs pierādījums cilvēka morālās gribas — personības — eksistencei un realitātei, kura tādējādi identificē šīs vērtības un ir arī spējīga izvēlēties starp tām.

132:2.9Līdz Paradīzes sasniegšanas laikam augšupejošā mirstīgā spēja identificēt sevi ar patiesām gara vērtībām ir kļuvusi tik paplašināta, ka rezultātā tiek sasniegta dzīvības gaismas īpašuma pilnība. Šāda pilnveidota gara personība kļūst tik pilnīgi, dievišķi un garīgi vienota ar labestības, skaistuma un patiesības pozitīvajām un augstākajām īpašībām, ka vairs nepastāv iespēja, ka šāds taisnīgs gars mestu jebkādu potenciālā ļaunuma negatīvu ēnu, kad tas tiek pakļauts bezgalīgo Paradīzes Valdnieku dievišķās gaismas pētošajam mirdzumam. Visās šādās gara personībās labestība vairs nav daļēja, kontrastējoša un salīdzinoša; tā ir kļuvusi dievišķi pabeigta un garīgi piepildīta; tā tuvojas Augstākā tīrībai un pilnībai.

132:2.10Ļaunuma iespējamība ir nepieciešama morālajai izvēlei, bet ne tā aktualitāte. Ēna ir tikai relatīvi reāla. Aktuālais ļaunums nav nepieciešams kā personiska pieredze. Potenciālais ļaunums darbojas tikpat labi kā lēmuma stimuls morālā progresa sfērās zemākajos garīgās attīstības līmeņos. Ļaunums kļūst par personiskās pieredzes realitāti tikai tad, kad morālais prāts padara ļaunumu par savu izvēli.

132:3.2Patiesību nevar definēt ar vārdiem, tikai ar dzīvošanu. Patiesība vienmēr ir vairāk nekā zināšanas. Zināšanas attiecas uz novērotajām lietām, bet patiesība pārsniedz šādus tīri materiālus līmeņus ar to, ka tā biedrojas ar gudrību un ietver tādus neizmērāmus lielumus kā cilvēka pieredze, pat garīgās un dzīvās realitātes. Zināšanas rodas zinātnē; gudrība — patiesā filozofijā; patiesība — garīgās dzīvošanas reliģiskajā pieredzē. Zināšanas nodarbojas ar faktiem; gudrība — ar attiecībām; patiesība — ar realitātes vērtībām.

132:3.3Cilvēkam ir tendence kristalizēt zinātni, formulēt filozofiju un dogmatizēt patiesību, jo viņš ir garīgi slinks, pielāgojoties progresīvajām dzīves cīņām, kamēr viņš arī briesmīgi baidās no nezināmā. Dabiskais cilvēks ir lēns, lai uzsāktu izmaiņas savos domāšanas paradumos un savās dzīvošanas tehnikās.

132:3.4Atklāta patiesība, personiski atklāta patiesība, ir cilvēka dvēseles augstākā bauda; tā ir materiālā prāta un iemājojošā gara kopdarbs. Šīs patiesību izšķirošās un skaistumu mīlošās dvēseles mūžīgā pestīšana ir nodrošināta ar tām alkām un slāpēm pēc labestības, kas vada šo mirstīgo attīstīt mērķtiecību pildīt Tēva gribu, atrast Dievu un kļūt līdzīgam viņam. Nekad nav konflikta starp patiesām zināšanām un patiesību. Var būt konflikts starp zināšanām un cilvēku uzskatiem, uzskatiem, kas iekrāsoti ar aizspriedumiem, izkropļoti ar bailēm un kuros dominē bailes saskarties ar jauniem materiālo atklājumu vai garīgā progresa faktiem.

132:3.5Bet patiesība nekad nevar kļūt par cilvēka īpašumu bez ticības pielietošanas. Tas ir tiesa, jo cilvēka domas, gudrība, ētika un ideāli nekad nepacelsies augstāk par viņa ticību, viņa cildeno cerību. Un visa šāda patiesa ticība ir balstīta uz dziļām pārdomām, patiesu paškritiku un bezkompromisa morālo apziņu. Ticība ir garīgotas radošās iztēles iedvesma.

132:3.6Ticība darbojas, lai atbrīvotu dievišķās dzirksts, nemirstīgā dīgļa, pārcilvēciskās aktivitātes, kas dzīvo cilvēka prātā un kas ir mūžīgās izdzīvošanas potenciāls. Augi un dzīvnieki izdzīvo laikā ar tehniku, nododot no vienas paaudzes otrai identiskas daļiņas no sevis. Cilvēka dvēsele (personība) pārdzīvo mirstīgo nāvi caur identitātes asociāciju ar šo iemājojošo dievišķības dzirksti, kas ir nemirstīga un kas funkcionē, lai iemūžinātu cilvēka personību nepārtrauktā un augstākā progresīvas visuma eksistences līmenī. Cilvēka dvēseles apslēptā sēkla ir nemirstīgs gars. Dvēseles otrā paaudze ir pirmā no garīgo un progresējošo eksistenču personības izpausmju virknes, kas beidzas tikai tad, kad šī dievišķā entītija sasniedz savas eksistences avotu, visas eksistences personisko avotu, Dievu, Vispārējo Tēvu.

132:3.7Cilvēka dzīve turpinās — izdzīvo —, jo tai ir visuma funkcija, uzdevums atrast Dievu. Cilvēka ticības aktivizētā dvēsele nevar apstāties pirms šī likteņa mērķa sasniegšanas; un, kad tā reiz sasniedz šo dievišķo mērķi, tā nekad nevar beigties, jo tā ir kļuvusi līdzīga Dievam — mūžīga.

132:3.8Garīgā evolūcija ir pieaugošas un brīvprātīgas labestības izvēles pieredze, ko pavada vienlīdzīga un progresīva ļaunuma iespējamības mazināšanās. Līdz ar labestības izvēles galīguma un pabeigtas patiesības novērtēšanas spējas sasniegšanu eksistencē nāk skaistuma un svētuma pilnība, kuras taisnīgums mūžīgi kavē pat potenciālā ļaunuma jēdziena parādīšanās iespēju. Šāda Dievu zinoša dvēsele nemet nekādu šaubu pilnu ļaunuma ēnu, funkcionējot tādā augstā dievišķās labestības gara līmenī.

132:3.9Paradīzes gara klātbūtne cilvēka prātā veido atklāsmes solījumu un ticības ķīlu mūžīgai dievišķā progresa eksistencei katrai dvēselei, kas cenšas sasniegt identitāti ar šo nemirstīgo un iemājojošo Vispārējā Tēva gara fragmentu.

132:3.10Visuma progresu raksturo pieaugoša personības brīvība, jo tas ir saistīts ar augstāku un augstāku pašizpratnes līmeņu progresīvu sasniegšanu un sekojošu brīvprātīgu savaldīšanos. Garīgās savaldīšanās pilnības sasniegšana ir vienāda ar visuma brīvības un personiskās brīvības pilnīgumu. Ticība veicina un uztur cilvēka dvēseli viņa agrīnās orientēšanās apjukuma vidū tik plašā visumā, turpretī lūgšana kļūst par lielo vienotāju dažādām radošās iztēles iedvesmām un ticības impulsiem dvēselei, kas cenšas identificēt sevi ar iemājojošās un asociētās dievišķās klātbūtnes gara ideāliem.

132:3.11Nabonu ļoti iespaidoja šie vārdi, tāpat kā katra viņa saruna ar Jēzu. Šīs patiesības turpināja degt viņa sirdī, un viņš bija liels palīgs vēlāk atnākušajiem Jēzus evaņģēlija sludinātājiem.

132:4.2Vienmēr viņa vēstījuma galvenā doma bija: debesu Tēva mīlestības fakts un viņa žēlsirdības patiesība, savienota ar labajām ziņām, ka cilvēks ir šī paša mīlestības Dieva ticības dēls. Jēzus parastā sociālo kontaktu tehnika bija iesaistīt cilvēkus sarunā ar viņu, uzdodot tiem jautājumus. Intervija parasti sākās ar to, ka viņš uzdeva viņiem jautājumus, un beidzās ar to, ka viņi uzdeva jautājumus viņam. Viņš bija vienlīdz prasmīgs mācīšanā, vai nu uzdodot jautājumus, vai atbildot uz tiem. Parasti tiem, kurus viņš mācīja visvairāk, viņš teica vismazāk. Tie, kas guva vislielāko labumu no viņa personīgās kalpošanas, bija pārslogoti, noraizējušies un nomākti mirstīgie, kuri guva lielu atvieglojumu, pateicoties iespējai izkratīt savas dvēseles līdzjūtīgam un saprotošam klausītājam, un viņš bija tas viss un vēl vairāk. Un, kad šīs nepiemērojušās cilvēciskās būtnes bija pastāstījušas Jēzum par savām bēdām, viņš vienmēr spēja piedāvāt praktiskus un nekavējoties noderīgus ieteikumus, kas vērsti uz viņu reālo grūtību novēršanu, lai gan viņš neaizmirsa teikt pašreizējā mierinājuma un tūlītējas mierināšanas vārdus. Un nemainīgi viņš stāstīja šiem nomāktajiem mirstīgajiem par Dieva mīlestību un ar dažādām un dažādām metodēm nodeva informāciju, ka viņi ir šī mīlošā Tēva debesīs bērni.

132:4.3Šādā veidā uzturēšanās laikā Romā Jēzus personīgi nonāca sirsnīgā un pacilājošā saskarē ar vairāk nekā piecsimt valstības mirstīgajiem. Tādējādi viņš ieguva zināšanas par dažādām cilvēces rasēm, kuras viņš nekad nevarētu iegūt Jeruzalemē un diez vai pat Aleksandrijā. Viņš vienmēr uzskatīja šos sešus mēnešus par vieniem no bagātākajiem un informatīvākajiem no jebkura līdzīga viņa zemes dzīves perioda.

132:4.4Kā jau bija gaidāms, tik daudzpusīgs un enerģisks cilvēks nevarēja tā darboties sešus mēnešus pasaules metropolē bez tā, ka viņu uzrunātu daudzas personas, kuras vēlējās nodrošināt viņa pakalpojumus saistībā ar kādu biznesu vai, biežāk, kādam mācīšanas projektam, sociālajai reformai vai reliģiskajai kustībai. Tika izteikti vairāk nekā ducis šādu piedāvājumu, un viņš izmantoja katru no tiem kā iespēju nodot kādu domu par garīgu cēlumus ar labi izvēlētiem vārdiem vai kādu izpalīdzīgu pakalpojumu. Jēzum ļoti patika darīt lietas — pat mazas lietas — visu veidu cilvēku labā.

132:4.5Viņš runāja ar kādu Romas senatoru par politiku un valstsvīra mākslu, un šis viens kontakts ar Jēzu atstāja tādu iespaidu uz šo likumdevēju, ka viņš visu atlikušo mūžu veltīgi mēģināja pierunāt savus kolēģus mainīt valdošās politikas kursu no idejas par to, ka valdība uztur un baro tautu, uz to, ka tauta uztur valdību. Jēzus pavadīja vienu vakaru ar kādu bagātu vergu īpašnieku, runāja par cilvēku kā Dieva dēlu, un nākamajā dienā šis vīrs, Klaudijs, deva brīvību simts septiņpadsmit vergiem. Viņš viesojās vakariņās pie kāda grieķu ārsta, stāstot viņam, ka viņa pacientiem ir prāti un dvēseles, kā arī ķermeņi, un tādējādi pamudināja šo spējīgo ārstu mēģināt veikt daudz tālejošāku kalpošanu saviem līdzcilvēkiem. Viņš runāja ar visu veidu cilvēkiem visās dzīves jomās. Vienīgā vieta Romā, ko viņš neapmeklēja, bija publiskās pirtis. Viņš atteicās pavadīt savus draugus uz pirtīm seksuālās izlaidības dēļ, kas tur valdīja.

132:4.6Kādam romiešu karavīram, viņiem ejot gar Tibru, viņš teica: “Esi drosmīgs sirdī, kā arī rokā. Uzdrošinies spriest taisnību un esi pietiekami liels, lai izrādītu žēlsirdību. Piespied savu zemāko dabu paklausīt tavai augstākajai dabai, kā tu paklausi saviem priekšniekiem. Cieni labestību un paaugstini patiesību. Izvēlies skaisto neglītā vietā. Mīli savus līdzcilvēkus un tiecies pēc Dieva ar visu sirdi, jo Dievs ir tavs Tēvs debesīs.”

132:4.7Runātājam forumā viņš teica: “Tava daiļrunība ir patīkama, tava loģika ir apbrīnojama, tava balss ir tīkama, bet tava mācība diez vai ir patiesa. Ja tu tikai varētu izbaudīt iedvesmojošo gandarījumu, pazīstot Dievu kā savu garīgo Tēvu, tad tu varētu izmantot savas runas spējas, lai atbrīvotu savus līdzcilvēkus no tumsas verdzības un no neziņas jūga.” Tas bija Markuss, kurš dzirdēja Pēteri sludinām Romā un kļuva par viņa pēcteci. Kad viņi sita krustā Sīmani Pēteri, tieši šis vīrs izaicināja romiešu vajātājus un drosmīgi turpināja sludināt jauno evaņģēliju.

132:4.8Saticis nabagu, kurš bija nepatiesi apsūdzēts, Jēzus devās kopā ar viņu pie maģistrāta un, saņēmis īpašu atļauju uzstāties viņa vārdā, teica to lielisko runu, kuras laikā viņš sacīja: “Taisnīgums padara nāciju varenu, un, jo varenāka nācija, jo rūpīgāk tā gādās, lai netaisnība neskartu pat tās vispieticīgāko pilsoni. Bēdas jebkurai nācijai, kur tikai tie, kam pieder nauda un ietekme, var panākt tūlītēju taisnīgumu tās tiesās! Maģistrāta svēts pienākums ir attaisnot nevainīgo, kā arī sodīt vainīgo. No tās tiesu objektivitātes, godīguma un integritātes ir atkarīga nācijas izturība. Civilā pārvalde ir balstīta uz taisnīgumu, tāpat kā patiesa reliģija ir balstīta uz žēlsirdību.” Tiesnesis atsāka lietu, un, kad pierādījumi bija izsijāti, viņš atbrīvoja ieslodzīto. No visām Jēzus aktivitātēm šajās personīgās kalpošanas dienās šī bija vistuvāk publiskai uzstāšanās reizei.

132:5.2Bet bagātais vīrs nebija pilnībā apmierināts ar Jēzus atbildi. Viņš iedrošinājās jautāt vēlreiz: “Bet, kā tu domā, kas būtu jādara cilvēkam manā stāvoklī ar savu bagātību? Vai man tā jāpatur, vai man tā jāatdod?” Un, kad Jēzus uztvēra, ka viņš patiesi vēlas uzzināt vairāk patiesības par savu lojalitāti Dievam un savu pienākumu pret cilvēkiem, viņš atbildēja tālāk: “Mans labais draugs, es redzu, ka tu esi patiess gudrības meklētājs un godīgs patiesības mīļotājs; tāpēc esmu noskaņots izklāstīt tev savu redzējumu par tavu problēmu risinājumu saistībā ar bagātības atbildību. Es to daru, jo tu esi lūdzis manu padomu, un, sniedzot tev šo padomu, man nerūp neviena cita bagāta vīra bagātība; es piedāvāju padomu tikai tev un tavai personīgai vadībai. Ja tu godīgi vēlies uzskatīt savu bagātību par uzticētu īpašumu, ja tu tiešām vēlies kļūt par gudru un efektīvu savas uzkrātās bagātības pārvaldnieku, tad es tev ieteiktu veikt sekojošu savas bagātības avotu analīzi: Pajautā sev un dari visu iespējamo, lai atrastu godīgu atbildi, no kurienes nākusi šī bagātība? Un kā palīdzību tavas lielās bagātības avotu izpētē, es ieteiktu tev paturēt prātā sekojošas desmit dažādas metodes materiālās bagātības uzkrāšanai:

132:5.3“1. Mantotā bagātība — bagātība, kas iegūta no vecākiem un citiem senčiem.

132:5.4“2. Atrastā bagātība — bagātība, kas iegūta no mātes zemes neapstrādātajiem resursiem.

132:5.5“3. Tirdzniecības bagātība — bagātība, kas iegūta kā godīga peļņa materiālo preču apmaiņā un tirdzniecībā.

132:5.6“4. Negodīga bagātība — bagātība, kas iegūta, negodīgi izmantojot vai paverdzinot savus līdzcilvēkus.

132:5.7“5. Procentu bagātība — ienākumi, kas iegūti no ieguldītā kapitāla godīgām un taisnīgām peļņas iespējām.

132:5.8“6. Ģēnija bagātība — bagātība, kas rodas no cilvēka prāta radošo un izgudrotāja dotumu atlīdzības.

132:5.9“7. Nejauša bagātība — bagātība, kas iegūta no līdzcilvēku dāsnuma vai cēlusies dzīves apstākļu dēļ.

132:5.10“8. Zagta bagātība — bagātība, kas iegūta ar netaisnību, negodīgumu, zādzību vai krāpšanu.

132:5.11“9. Uzticības fondi — bagātība, ko tavās rokās nodevuši tavi līdzcilvēki kādam konkrētam lietojumam tagad vai nākotnē.

132:5.12“10. Nopelnīta bagātība — bagātība, kas iegūta tieši no tava personīgā darba, taisnīga un godīga atlīdzība par taviem paša ikdienas prāta un ķermeņa pūliņiem.

132:5.13“Un tā, mans draugs, ja tu vēlies būt uzticams un taisnīgs savas lielās bagātības pārvaldnieks Dieva priekšā un kalpošanā cilvēkiem, tev aptuveni jāsadala sava bagātība šajās desmit lielajās nodaļās un tad jāturpina pārvaldīt katru daļu saskaņā ar gudru un godīgu taisnīguma, objektivitātes, godprātības un patiesas efektivitātes likumu interpretāciju; lai gan debesu Dievs tevi nenosodītu, ja dažreiz tu kļūdītos, šaubīgās situācijās, par labu žēlsirdīgai un nesavtīgai attieksmei pret ciešanām, ko pārcieš mirstīgās dzīves neveiksmīgo apstākļu upuri. Kad ir godīgas šaubas par materiālo situāciju objektivitāti un taisnīgumu, lai tavi lēmumi ir labvēlīgi tiem, kuriem ir vajadzība, labvēlīgi tiem, kas cieš no nepelnītām grūtībām.”

132:5.14Pēc vairāku stundu diskusijas par šiem jautājumiem un atbildot uz bagātā vīra lūgumu sniegt turpmāku un detalizētāku instrukciju, Jēzus turpināja papildināt savu padomu, pēc būtības sakot: “Kamēr es piedāvāju turpmākus ieteikumus attiecībā uz tavu attieksmi pret bagātību, es gribētu tevi brīdināt pieņemt manu padomu kā dotu tikai tev un tavai personīgai vadībai. Es runāju tikai par sevi un tev kā zinātkāram draugam. Es tevi lūdzu nekļūt par diktatoru attiecībā uz to, kā citiem bagātiem vīriem jāuztver sava bagātība. Es tev ieteiktu:

132:5.15“1. Kā mantotās bagātības pārvaldniekam tev jāapsver tās avoti. Tev ir morāls pienākums pārstāvēt pagātnes paaudzi godīgā leģitīmas bagātības nodošanā nākamajām paaudzēm pēc godīgas nodevas atskaitīšanas pašreizējās paaudzes labā. Bet tev nav pienākuma iemūžināt jebkādu negodīgumu vai netaisnību, kas iesaistīta tavu senču negodīgā bagātības uzkrāšanā. Jebkuru savas mantotās bagātības daļu, kas izrādās iegūta ar krāpšanu vai netaisnību, tu vari izmaksāt saskaņā ar savu pārliecību par taisnīgumu, dāsnumu un restitūciju. Atlikušo savas leģitīmās mantotās bagātības daļu tu vari izmantot taisnīgi un nodot drošībā kā vienas paaudzes pilnvarotais otrai. Gudrai izšķirtspējai un veselīgam spriedumam vajadzētu diktēt tavus lēmumus attiecībā uz bagātības novēlēšanu taviem pēctečiem.

132:5.16“2. Ikvienam, kurš bauda bagātību atklājumu rezultātā, vajadzētu atcerēties, ka viens indivīds var dzīvot uz zemes tikai īsu brīdi, un tāpēc viņam vajadzētu veikt atbilstošus pasākumus šo atklājumu koplietošanai noderīgos veidos pēc iespējas lielākam viņa līdzcilvēku skaitam. Lai gan atklājējam nevajadzētu liegt visu atlīdzību par atklāšanas pūliņiem, viņam nevajadzētu arī egoistiski iedomāties pieprasīt visas priekšrocības un svētības, kas iegūstamas no dabas uzkrāto resursu atklāšanas.

132:5.17“3. Kamēr cilvēki izvēlas vadīt pasaules biznesu ar tirdzniecību un maiņu, viņiem ir tiesības uz godīgu un leģitīmu peļņu. Katrs tirgotājs ir pelnījis algu par saviem pakalpojumiem; komersantam ir tiesības uz savu samaksu. Tirdzniecības godīgums un godīga attieksme pret saviem līdzcilvēkiem organizētajā pasaules biznesā rada daudz dažādu peļņas bagātības veidu, un visi šie bagātības avoti ir jāvērtē pēc augstākajiem taisnīguma, godīguma un objektivitātes principiem. Godīgam tirgotājam nevajadzētu vilcināties ņemt tādu pašu peļņu, kādu viņš labprāt piešķirtu savam līdzgaitniekam līdzīgā darījumā. Lai gan šāda veida bagātība nav identiska ar individuāli nopelnītiem ienākumiem, kad biznesa darījumi tiek veikti lielā mērogā, tajā pašā laikā šādi godīgi uzkrāta bagātība piešķir tās īpašniekam ievērojamu tiesību balsot par tās turpmāku sadali.

132:5.18“4. Neviens mirstīgais, kurš pazīst Dievu un cenšas pildīt dievišķo gribu, nevar nolaisties līdz iesaistīšanai bagātības apspiešanā. Neviens cēls cilvēks necentīsies uzkrāt bagātības un savākt bagātības varu, paverdzinot vai negodīgi izmantojot savus brāļus miesā. Bagātība ir morāls lāsts un garīgs traips, ja tā ir iegūta no apspiesta mirstīgā cilvēka sviedriem. Visa šāda bagātība ir jāatdod tiem, kas tādējādi ir aplaupīti, vai viņu bērniem un viņu bērnu bērniem. Ilgstošu civilizāciju nevar būvēt uz prakses, kurā strādnieks tiek apkrāpts par viņa algu.

132:5.19“5. Godīgai bagātībai ir tiesības uz procentiem. Kamēr cilvēki aizņemas un aizdod, godīgus procentus var iekasēt, ja aizdotais kapitāls bija leģitīma bagātība. Vispirms attīri savu kapitālu, pirms tu pieprasi procentus. Nekļūsti tik mazisks un mantkārīgs, ka tu nolaistos līdz augļošanas praksei. Nekad neļauj sev būt tik egoistiskam, ka izmantotu naudas varu, lai iegūtu negodīgas priekšrocības pār saviem cīnītājiem līdzcilvēkiem. Nepadodies kārdinājumam ņemt augļus no sava brāļa finansiālās grūtībās.

132:5.20“6. Ja tev gadās iegūt bagātību ar ģēnija lidojumiem, ja tava bagātība ir iegūta no izgudrotāja dotumu atlīdzības, nepieprasi negodīgu daļu no šīm atlīdzībām. Ģēnijs ir kaut ko parādā gan saviem senčiem, gan saviem pēcnācējiem; tāpat viņam ir pienākums pret rasi, nāciju un viņa izgudrojumu atklāšanas apstākļiem; viņam arī vajadzētu atcerēties, ka tieši kā cilvēks starp cilvēkiem viņš strādāja un izstrādāja savus izgudrojumus. Būtu vienlīdz netaisnīgi atņemt ģēnijam visu viņa bagātības pieaugumu. Un cilvēkiem vienmēr būs neiespējami izveidot noteikumus un regulas, kas vienādi piemērojamas visām šīm bagātības taisnīgas sadales problēmām. Tev vispirms jāatzīst cilvēks par savu brāli, un, ja tu godīgi vēlies darīt viņam tā, kā tu gribētu, lai viņš dara tev, ikdienišķie taisnīguma, godīguma un objektivitātes diktāti vadīs tevi taisnīgā un objektīvā katras atkārtotās ekonomiskās atlīdzības un sociālā taisnīguma problēmas risināšanā.

132:5.21“7. Izņemot taisnīgas un leģitīmas maksas, kas nopelnītas administrēšanā, nevienam cilvēkam nevajadzētu personīgi pieprasīt to bagātību, kuru laiks un nejaušība var likt nonākt viņa rokās. Nejauša bagātība būtu jāuzlūko nedaudz kā uzticēts īpašums, kas jātērē savas sociālās vai ekonomiskās grupas labā. Šādas bagātības īpašniekiem vajadzētu piešķirt galveno balsi šādu nenopelnītu resursu gudras un efektīvas sadales noteikšanā. Civilizēts cilvēks ne vienmēr uzlūkos visu, ko viņš kontrolē, kā savu personīgo un privāto īpašumu.

132:5.22“8. Ja jebkura tavas bagātības daļa ir apzināti iegūta ar krāpšanu; ja kaut kas no tavas bagātības ir uzkrāts ar negodīgu praksi vai netaisnīgām metodēm; ja tava bagātība ir netaisnīgu darījumu produkts ar taviem līdzcilvēkiem, steidzies atdot visus šos negodīgi iegūtos ienākumus likumīgajiem īpašniekiem. Veic pilnīgu atlīdzināšanu un tādējādi attīri savu bagātību no visām negodīgām bagātībām.

132:5.23“9. Vienas personas bagātības pārvaldīšana citu labā ir svinīga un svēta atbildība. Neriskē un neapdraud šādu uzticību. Ņem sev no jebkura uzticības fonda tikai to, ko atļautu visi godīgi cilvēki.

132:5.24“10. Tā tavas bagātības daļa, kas pārstāv tavu paša garīgo un fizisko pūliņu peļņu — ja tavs darbs ir veikts godīgi un taisnīgi — ir patiesi tava paša. Neviens cilvēks nevar noliegt tavas tiesības turēt un izmantot šādu bagātību, kā tu uzskati par vajadzīgu, ar nosacījumu, ka šo tiesību izmantošana nenodara kaitējumu taviem līdzcilvēkiem.”

132:5.25Kad Jēzus bija beidzis viņam dot padomus, šis bagātais romietis piecēlās no savas guļvietas un, atvadoties uz nakti, deva šo solījumu: “Mans labais draugs, es redzu, ka tu esi vīrs ar lielu gudrību un labestību, un rīt es sākšu visas savas bagātības pārvaldīšanu saskaņā ar tavu padomu.”

132:6.2Bija atraitne ar pieciem bērniem, kuras vīrs bija nejauši gājis bojā. Jēzus pastāstīja Ganidam par sava tēva zaudējumu negadījumā, un viņi atkārtoti gāja mierināt šo māti un viņas bērnus, kamēr Ganids lūdza naudu no sava tēva, lai nodrošinātu ēdienu un apģērbu. Viņi nepārtrauca savus centienus, līdz bija atraduši vietu vecākajam zēnam, lai viņš varētu palīdzēt ģimenes aprūpē.

132:6.3Tajā naktī, kad Gonods klausījās šo pieredžu atstāstu, viņš labestīgi teica Jēzum: “Es plānoju padarīt savu dēlu par zinātnieku vai biznesmeni, un tagad tu sāc no viņa veidot filozofu vai filantropu.” Un Jēzus smaidot atbildēja: “Varbūt mēs padarīsim viņu par visiem četriem; tad viņš varēs baudīt četrkāršu gandarījumu dzīvē, jo viņa auss cilvēciskās melodijas atpazīšanai spēs atpazīt četrus toņus viena vietā.” Tad Gonods teica: “Es redzu, ka tu tiešām esi filozofs. Tev jāuzraksta grāmata nākamajām paaudzēm.” Un Jēzus atbildēja: “Ne grāmatu — mana misija ir dzīvot dzīvi šajā paaudzē un visām paaudzēm. Es —” bet viņš apstājās, sakot Ganidam: “Mans dēls, ir laiks doties pie miera.”

132:7.2“Ganid, cilvēks nebija izsalcis pēc patiesības. Viņš nebija neapmierināts ar sevi. Viņš nebija gatavs lūgt palīdzību, un viņa prāta acis nebija atvērtas, lai saņemtu gaismu dvēselei. Šis cilvēks nebija nobriedis pestīšanas ražai; viņam jāļauj vairāk laika dzīves pārbaudījumiem un grūtībām, lai sagatavotu viņu gudrības un augstākas mācības uzņemšanai. Vai, ja mēs varētu likt viņam dzīvot kopā ar mums, mēs ar savām dzīvēm varētu parādīt viņam Tēvu debesīs, un tādējādi viņš kļūtu tik piesaistīts mūsu kā Dieva dēlu dzīvēm, ka viņš būtu spiests jautāt par mūsu Tēvu. Tu nevari atklāt Dievu tiem, kas viņu nemeklē; tu nevari ievest nevēlamas dvēseles pestīšanas priekos. Cilvēkam jākļūst izsalkušam pēc patiesības dzīves pieredzes rezultātā, vai arī viņam jāvēlas pazīt Dievu saskarsmes rezultātā ar to cilvēku dzīvēm, kuri ir pazīstami ar dievišķo Tēvu, pirms cita cilvēciska būtne var darboties kā līdzeklis šāda līdzcilvēka vadīšanai pie Tēva debesīs. Ja mēs pazīstam Dievu, mūsu reālais uzdevums uz zemes ir dzīvot tā, lai ļautu Tēvam atklāt sevi mūsu dzīvēs, un tādējādi visi Dievu meklējošie cilvēki redzēs Tēvu un lūgs mūsu palīdzību, lai uzzinātu vairāk par Dievu, kurš šādā veidā atrod izpausmi mūsu dzīvēs.”

132:7.3Tieši apmeklējumā Šveicē, augstu kalnos, Jēzum bija visas dienas saruna gan ar tēvu, gan dēlu par budismu. Daudzas reizes Ganids bija uzdevis Jēzum tiešus jautājumus par Budu, bet viņš vienmēr bija saņēmis vairāk vai mazāk izvairīgas atbildes. Tagad, dēla klātbūtnē, tēvs uzdeva Jēzum tiešu jautājumu par Budu, un viņš saņēma tiešu atbildi. Gonods teica: “Es tiešām gribētu zināt, ko tu domā par Budu.” Un Jēzus atbildēja:

132:7.4“Jūsu Buda bija daudz labāks par jūsu budismu. Buda bija liels cilvēks, pat pravietis savai tautai, bet viņš bija bāreņu pravietis; ar to es domāju, ka viņš agri pazaudēja no redzesloka savu garīgo Tēvu, Tēvu debesīs. Viņa pieredze bija traģiska. Viņš mēģināja dzīvot un mācīt kā Dieva vēstnesis, bet bez Dieva. Buda vadīja savu pestīšanas kuģi tieši līdz drošajai ostai, tieši līdz mirstīgās pestīšanas ostas ieejai, un tur kļūdainu navigācijas karšu dēļ labais kuģis uzskrēja uz sēkļa. Tur tas ir stāvējis daudzas paaudzes, nekustīgs un gandrīz bezcerīgi iestrēdzis. Un uz tā daudzi no jūsu cilvēkiem ir palikuši visus šos gadus. Viņi dzīvo sasaukšanās attālumā no drošajiem atpūtas ūdeņiem, bet viņi atsakās ieiet, jo labā Budas cēlais kuģis piedzīvoja nelaimi uzskriet uz sēkļa tieši ārpus ostas. Un budistu tautas nekad neieies šajā ostā, ja vien tās neatmetīs sava pravieša filozofisko kuģi un nesatvers viņa cēlo garu. Ja jūsu tauta būtu palikusi uzticīga Budas garam, jūs jau sen būtu iegājuši savā gara miera, dvēseles atpūtas un pestīšanas pārliecības ostā.

132:7.5“Redzi, Gonod, Buda pazina Dievu garā, bet nespēja skaidri atklāt viņu prātā; ebreji atklāja Dievu prātā, bet lielā mērā nespēja pazīt viņu garā. Šodien budisti maldās apkārt filozofijā bez Dieva, kamēr mana tauta ir nožēlojami paverdzināta bailēm no Dieva bez dzīvības un brīvības glābjošās filozofijas. Jums ir filozofija bez Dieva; ebrejiem ir Dievs, bet viņi ir lielā mērā bez dzīvošanas filozofijas, kas ar to saistīta. Buda, nespējot iztēloties Dievu kā garu un kā Tēvu, nespēja nodrošināt savā mācībā morālo enerģiju un garīgo dzinējspēku, kam jāpiemīt reliģijai, ja tai jāmaina rase un jāpaaugstina nācija.”

132:7.6Tad Ganids iesaucās: “Skolotāj, izveidosim mēs ar tevi jaunu reliģiju, tādu, kas ir pietiekami laba Indijai un pietiekami liela Romai, un varbūt mēs varam iemainīt to ebrejiem pret Jahvi.” Un Jēzus atbildēja: “Ganid, reliģijas netiek veidotas. Cilvēku reliģijas izaug ilgos laika periodos, kamēr Dieva atklāsmes uzliesmo uz zemes to cilvēku dzīvēs, kuri atklāj Dievu saviem līdzcilvēkiem.” Bet viņi neaptvēra šo pravietisko vārdu nozīmi.

132:7.7Tajā naktī pēc tam, kad viņi bija devušies pie miera, Ganids nevarēja aizmigt. Viņš ilgi runāja ar savu tēvu un beidzot teica: “Zini, tēvs, es dažreiz domāju, ka Jozua ir pravietis.” Un viņa tēvs tikai miegaini atbildēja: “Mans dēls, ir arī citi —”

132:7.8No šīs dienas, visu atlikušo savas dabiskās dzīves laiku, Ganids turpināja attīstīt savu paša reliģiju. Viņu savā prātā spēcīgi saviļņoja Jēzus plašais redzesloks, taisnīgums un iecietība. Visās viņu diskusijās par filozofiju un reliģiju šis jaunietis nekad nepiedzīvoja aizvainojuma jūtas vai antagonisma reakcijas.

132:7.9Kāda aina debesu saprātiem, ko uzlūkot, šis skats ar indiešu zēnu, kurš ierosina Visuma Radītājam, lai viņi izveidotu jaunu reliģiju! Un, lai gan jaunais vīrietis to nezināja, viņi veidoja jaunu un mūžīgu reliģiju tieši tur un tad — šo jauno pestīšanas ceļu, Dieva atklāsmi cilvēkam caur un iekš Jēzus. To, ko zēns visvairāk gribēja darīt, viņš neapzināti faktiski darīja. Un tā tas bija un ir vienmēr. Tas, ko apgaismotā un domājošā cilvēciskā iztēle par garīgo mācīšanu un vadīšanu no visas sirds un nesavtīgi vēlas darīt un būt, kļūst izmērāmi radošs saskaņā ar mirstīgā nodošanās pakāpi dievišķajai Tēva gribas pildīšanai. Kad cilvēks iet partnerībā ar Dievu, lielas lietas var notikt un notiek.