Dokuments 130: CEĻĀ UZ ROMUDokuments 130
CEĻĀ UZ ROMU

130:0.1Ceļojums pa Romas pasauli aizņēma lielāko daļu no Jēzus dzīves divdesmit astotā gada un visu divdesmit devīto gadu uz zemes. Jēzus un divi iedzimtie no Indijas – Gonods un viņa dēls Ganids – atstāja Jeruzalemi svētdienas rītā, mūsu ēras 22. gada 26. aprīlī. Viņi veica savu ceļojumu saskaņā ar grafiku, un Jēzus atvadījās no tēva un dēla Haraksas pilsētā pie Persijas līča nākamā gada, mūsu ēras 23. gada, 10. decembrī.

130:0.2No Jeruzalemes viņi devās uz Cēzareju caur Jopu. Cēzarejā viņi iekāpa kuģī, lai dotos uz Aleksandriju. No Aleksandrijas viņi kuģoja uz Laseju Krētā. No Krētas viņi kuģoja uz Kartāgu, piestājot Kirēnē. Kartāgā viņi iekāpa kuģī uz Neapoli, pa ceļam piestājot Maltā, Sirakūzās un Mesīnā. No Neapoles viņi devās uz Kapuju, no kurienes pa Apija ceļu ceļoja uz Romu.

130:0.3Pēc uzturēšanās Romā viņi devās pa sauszemi uz Tarentu, kur uzsāka kuģojumu uz Atēnām Grieķijā, piestājot Nikopolē un Korintā. No Atēnām viņi devās uz Efesu caur Troadu. No Efesas viņi kuģoja uz Kipru, pa ceļam piestājot Rodā. Viņi pavadīja ievērojamu laiku, apmeklējot vietas un atpūšoties Kiprā, un tad kuģoja uz Antiohiju Sīrijā. No Antiohijas viņi ceļoja uz dienvidiem līdz Sidonai un tad devās uz Damasku. No turienes viņi ar karavānu ceļoja uz Mezopotāmiju, šķērsojot Tapsaku un Larisu. Kādu laiku viņi pavadīja Babilonā, apmeklēja Ūru un citas vietas, un tad devās uz Sūzām. No Sūzām viņi ceļoja uz Haraksu, no kurienes Gonods un Ganids devās uz Indiju.

130:0.4Strādājot četrus mēnešus Damaskā, Jēzus bija apguvis Gonoda un Ganida runātās valodas pamatus. Atrodoties tur, viņš lielāko daļu laika strādāja pie tulkojumiem no grieķu valodas vienā no Indijas valodām, un viņam palīdzēja kāds iedzimtais no Gonoda dzimtā apgabala.

130:0.5Šajā Vidusjūras ceļojumā Jēzus pavadīja aptuveni pusi no katras dienas, mācot Ganidu un darbojoties kā tulks Gonoda biznesa sarunās un sociālajos kontaktos. Atlikušo dienas daļu, kas bija viņa rīcībā, viņš veltīja ciešu personīgo kontaktu veidošanai ar saviem līdzcilvēkiem, tām tuvajām attiecībām ar valstības mirstīgajiem, kas tik ļoti raksturoja viņa darbību šajos gados tieši pirms viņa publiskās kalpošanas.

130:0.6No tiešiem novērojumiem un reāliem kontaktiem Jēzus iepazina Rietumu un Levanta augstāko materiālo un intelektuālo civilizāciju; no Gonoda un viņa spožā dēla viņš daudz uzzināja par Indijas un Ķīnas civilizāciju un kultūru, jo pats Gonods, būdams Indijas pilsonis, bija veicis trīs plašus ceļojumus uz dzeltenās rases impēriju.

130:0.7Jauneklis Ganids daudz mācījās no Jēzus šīs ilgās un tuvās saskarsmes laikā. Viņi izveidoja lielu pieķeršanos viens otram, un zēna tēvs daudzas reizes mēģināja pierunāt Jēzu atgriezties kopā ar viņiem Indijā, bet Jēzus vienmēr atteicās, aizbildinoties ar nepieciešamību atgriezties pie savas ģimenes Palestīnā.

130:1.2Kādu dienu pēc vakara maltītes Jēzus un jaunais filistietis pastaigājās gar jūru, un Gadija, nezinādams, ka šis “Damaskas rakstvedis” ir tik labi zinošs ebreju tradīcijās, norādīja Jēzum uz kuģu piestātni, no kuras, kā tika uzskatīts, Jona bija devies savā nelaimīgajā ceļojumā uz Taršišu. Un, kad viņš bija pabeidzis savas piezīmes, viņš uzdeva Jēzum šo jautājumu: “Bet vai tu pieļauj, ka lielā zivs tiešām norija Jonu?” Jēzus uztvēra, ka šī jaunā cilvēka dzīvi bija ārkārtīgi ietekmējusi šī tradīcija un ka tās apcerēšana bija iespiedusi viņā domu par to, cik neprātīgi ir mēģināt bēgt no pienākuma; tāpēc Jēzus neteica neko tādu, kas pēkšņi sagrautu Gadijas pašreizējās motivācijas pamatus praktiskai dzīvei. Atbildot uz šo jautājumu, Jēzus teica: “Mans draugs, mēs visi esam Jonas ar dzīvēm, kas jādzīvo saskaņā ar Dieva gribu, un visos brīžos, kad mēs cenšamies izvairīties no pašreizējā pienākuma dzīvot, bēgot uz tāliem vilinājumiem, mēs tādējādi nododam sevi tūlītējā kontrolē tām ietekmēm, kuras nevada patiesības spēki un taisnīguma spēki. Bēgšana no pienākuma ir patiesības upurēšana. Bēgšana no gaismas un dzīvības kalpošanas var novest tikai pie tiem mokošajiem konfliktiem ar grūtajiem patmīlības vaļiem, kas galu galā noved tumsā un nāvē, ja vien šādi Dievu atstājušie Jonas nepievērsīs savas sirdis, pat pašos izmisuma dziļumos, lai meklētu Dievu un viņa labestību. Un, kad šādas drosmi zaudējušas dvēseles patiesi meklē Dievu – ir izsalkušas pēc patiesības un izslāpušas pēc taisnīguma –, nav nekā, kas tās varētu turēt turpmākā gūstā. Neatkarīgi no tā, cik lielos dziļumos tās varētu būt kritušas, kad tās meklē gaismu ar visu sirdi, debesu Kunga Dieva gars tās atbrīvos no gūsta; ļaunie dzīves apstākļi tās izspļaus uz sauszemes – uz jaunām iespējām atjaunotai kalpošanai un gudrākai dzīvošanai.”

130:1.3Gadiju spēcīgi aizkustināja Jēzus mācība, un viņi runāja ilgi naktī jūras krastā, un, pirms viņi devās uz savām mītnēm, viņi lūdza kopā un viens par otru. Tas bija tas pats Gadija, kurš vēlāk klausījās Pētera sludināšanu, kļuva par dziļu ticīgo Jēzum no Nācaretes un kādu vakaru Dorkas mājās iesaistījās zīmīgā strīdā ar Pēteri. Un Gadijam bija ļoti liela nozīme bagātā ādas tirgotāja Sīmaņa galīgajā lēmumā pieņemt kristietību.

130:1.4(Šajā stāstījumā par Jēzus personīgo darbu ar saviem mirstīgajiem līdzcilvēkiem šajā Vidusjūras ceļojumā mēs, saskaņā ar mums doto atļauju, brīvi tulkosim viņa vārdus mūsdienu frazeoloģijā, kas ir aktuāla uz Urantijas šī izklāsta laikā.)

130:1.5Jēzus pēdējā tikšanās ar Gadiju bija saistīta ar diskusiju par labo un ļauno. Šo jauno filistieti ļoti satrauca netaisnības sajūta, ko radīja ļaunuma klātbūtne pasaulē līdzās labajam. Viņš teica: “Kā Dievs, ja viņš ir bezgalīgi labs, var ļaut mums ciest ļaunuma bēdas; galu galā, kurš rada ļaunumu?” Tajās dienās daudzi vēl ticēja, ka Dievs rada gan labo, gan ļauno, bet Jēzus nekad nemācīja šādu kļūdu. Atbildot uz šo jautājumu, Jēzus teica: “Mans brāli, Dievs ir mīlestība; tādēļ viņam ir jābūt labam, un viņa labestība ir tik liela un reāla, ka tā nevar saturēt mazās un nereālās ļaunuma lietas. Dievs ir tik pozitīvi labs, ka viņā nav pilnīgi nekādas vietas negatīvajam ļaunumam. Ļaunums ir nenobriedusi izvēle un neapdomīgs solis tiem, kuri pretojas labestībai, noraida skaistumu un ir neuzticīgi patiesībai. ļaunums ir tikai brieduma trūkuma nepareiza pielāgošanās vai neziņas graujošā un izkropļojošā ietekme. Ļaunums ir neizbēgama tumsa, kas seko uz pēdām neprātīgai gaismas noraidīšanai. Ļaunums ir tas, kas ir tumšs un nepatiess, un kas, apzināti pieņemts un tīši atbalstīts, kļūst par grēku.

130:1.6Tavs Tēvs debesīs, apveltot tevi ar spēju izvēlēties starp patiesību un kļūdu, radīja potenciālo negatīvu pozitīvajam gaismas un dzīvības ceļam; bet šādas ļaunuma kļūdas patiesībā neeksistē līdz brīdim, kad saprātīga radība ar savu gribu rada to eksistenci, nepareizi izvēloties dzīves ceļu. Un tad šādi ļaunumi vēlāk tiek paaugstināti par grēku, pateicoties šādas stūrgalvīgas un dumpīgas radības zinošai un apzinātai izvēlei. Tāpēc mūsu Tēvs debesīs atļauj labajam un ļaunajam iet kopā līdz dzīves beigām, tieši tāpat kā daba ļauj kviešiem un nezālēm augt blakus līdz ražas novākšanai.” Gadija bija pilnībā apmierināts ar Jēzus atbildi uz viņa jautājumu pēc tam, kad viņu sekojošā diskusija padarīja skaidru viņa prātam šo nozīmīgo paziņojumu patieso jēgu.

130:2.2Viņu viesnīcā apmetās arī kāds tirgotājs no Mongolijas, un, tā kā šis Tālo Austrumu iedzīvotājs diezgan labi runāja grieķiski, Jēzum ar viņu bija vairākas garas sarunas. Šo vīru ļoti iespaidoja Jēzus dzīves filozofija, un viņš nekad neaizmirsa viņa gudrības vārdus par “debesu dzīves dzīvošanu, esot uz zemes, ar ikdienas pakļaušanos debesu Tēva gribai”. Šis tirgotājs bija daoists, un tādējādi viņš bija kļuvis par stingru ticīgo vispārējas Dievības doktrīnai. Atgriezies Mongolijā, viņš sāka mācīt šīs progresīvās patiesības saviem kaimiņiem un biznesa partneriem, un šādu aktivitāšu tiešs rezultāts bija tas, ka viņa vecākais dēls nolēma kļūt par daoistu priesteri. Šis jaunais cilvēks visu savu mūžu izdarīja lielu ietekmi progresīvās patiesības labā, un viņam sekoja dēls un mazdēls, kuri tāpat bija uzticīgi lojāli Vienīgā Dieva – Augstākā Debesu Valdnieka – doktrīnai.

130:2.3Lai gan agrīnās kristīgās baznīcas austrumu atzars, kura galvenā mītne atradās Filadelfijā, uzticīgāk turējās pie Jēzus mācībām nekā Jeruzalemes brāļi, bija žēl, ka nebija neviena tāda kā Pēteris, kas dotos uz Ķīnu, vai tāda kā Pāvils, kas ieietu Indijā, kur garīgā augsne tolaik bija tik labvēlīga jaunā valstības evaņģēlija sēklas stādīšanai. Tieši šīs Jēzus mācības, kā tās ievēroja filadelfieši, būtu radījušas tikpat tūlītēju un efektīvu pievilcību garīgi izsalkušo Āzijas tautu prātiem, kā to darīja Pētera un Pāvila sludināšana Rietumos.

130:2.4Viens no jaunajiem vīriešiem, kurš kādu dienu kopā ar Jēzu strādāja pie stūres aira, ļoti ieinteresējās par vārdiem, kurus viņš izteica stundu pēc stundas, kamēr viņi pūlējās kuģu būvētavā. Kad Jēzus deva mājienu, ka Tēvs debesīs ir ieinteresēts savu bērnu labklājībā uz zemes, šis jaunais grieķis Anaksands teica: “Ja Dievi ir ieinteresēti manī, tad kāpēc viņi neatceļ šīs darbnīcas nežēlīgo un netaisnīgo priekšnieku?” Viņš bija pārsteigts, kad Jēzus atbildēja: “Tā kā tu zini laipnības ceļus un novērtē taisnīgumu, varbūt Dievi ir atveduši šo kļūdīgo vīru tuvumā, lai tu varētu viņu ievest šajā labākajā ceļā. Varbūt tu esi sāls, kurai jāpadara šis brālis patīkamāks visiem citiem cilvēkiem; tas ir, ja tu neesi zaudējis savu garšu. Pašreizējā situācijā šis vīrs ir tavs kungs tādā ziņā, ka viņa ļaunie ceļi nelabvēlīgi ietekmē tevi. Kāpēc gan neapliecināt savu kundzību pār ļaunumu ar labestības spēku un tādējādi kļūt par noteicēju visās attiecībās starp jums abiem? Es pareģoju, ka labais tevī varētu pārvarēt ļauno viņā, ja tu dotu tam godīgu un dzīvu iespēju. Mirstīgās eksistences gaitā nav aizraujošāka piedzīvojuma kā izbaudīt pacilātību, kļūstot par garīgās enerģijas un dievišķās patiesības materiālās dzīves partneri vienā no to triumfālajām cīņām ar kļūdu un ļaunumu. Tā ir brīnišķīga un pārveidojoša pieredze – kļūt par garīgās gaismas dzīvo kanālu mirstīgajam, kurš sēž garīgā tumsā. Ja tu esi vairāk svētīts ar patiesību nekā šis vīrs, viņa vajadzībai vajadzētu tevi izaicināt. Tu taču neesi gļēvulis, kurš varētu stāvēt jūras krastā un noskatīties, kā iet bojā līdzcilvēks, kurš neprot peldēt! Cik daudz vērtīgāka ir šī cilvēka dvēsele, kas mētājas tumsā, salīdzinot ar viņa ķermeni, kas slīkst ūdenī!”

130:2.5Anaksandu spēcīgi aizkustināja Jēzus vārdi. Drīz vien viņš pastāstīja savam priekšniekam, ko Jēzus bija teicis, un tajā naktī viņi abi meklēja Jēzus padomu par savu dvēseļu labklājību. Un vēlāk, kad kristīgā vēsts tika pasludināta Cēzarejā, abi šie vīrieši, viens grieķis un otrs romietis, noticēja Filipa sludināšanai un kļuva par ievērojamiem tās baznīcas locekļiem, kuru viņš dibināja. Vēlāk šis jaunais grieķis tika iecelts par pārvaldnieku Romas centurionam Kornēlijam, kurš kļuva par ticīgo caur Pētera kalpošanu. Anaksands turpināja sniegt gaismu tiem, kas sēdēja tumsā, līdz Pāvila ieslodzījuma dienām Cēzarejā, kad viņš gāja bojā negadījumā lielajā divdesmit tūkstošu ebreju slaktiņā, kamēr viņš sniedza palīdzību cietējiem un mirstošajiem.

130:2.6Ganids ap šo laiku sāka uzzināt, kā viņa skolotājs pavadīja savu brīvo laiku šajā neparastajā personīgajā kalpošanā saviem līdzcilvēkiem, un jaunais indietis apņēmās noskaidrot šo nemitīgo aktivitāšu motīvu. Viņš jautāja: “Kāpēc tu tik nepārtraukti nodarbojies ar šīm sarunām ar svešiniekiem?” Un Jēzus atbildēja: “Ganid, neviens cilvēks nav svešinieks tam, kurš pazīst Dievu. Pieredzē, atrodot Tēvu debesīs, tu atklāj, ka visi cilvēki ir tavi brāļi, un vai šķiet dīvaini, ka kādam vajadzētu izbaudīt pacilātību, satiekot tikko atklātu brāli? Iepazīties ar saviem brāļiem un māsām, zināt viņu problēmas un iemācīties viņus mīlēt ir augstākā dzīves pieredze.”

130:2.7Šī bija saruna, kas ilga krietni naktī, un tās laikā jauneklis lūdza Jēzu pastāstīt viņam atšķirību starp Dieva gribu un to cilvēka prāta izvēles darbību, ko arī sauc par gribu. Pēc būtības Jēzus teica: Dieva griba ir Dieva ceļš, partnerība ar Dieva izvēli jebkuras potenciālas alternatīvas priekšā. Tāpēc darīt Dieva gribu ir progresīva pieredze, kļūstot arvien līdzīgākam Dievam, un Dievs ir avots un liktenis visam, kas ir labs, skaists un patiess. Cilvēka griba ir cilvēka ceļš, summa un būtība tam, ko mirstīgais izvēlas būt un darīt. Griba ir pašapzinīgas būtnes apzināta izvēle, kas noved pie lēmuma-rīcības, kas balstīta uz saprātīgām pārdomām.

130:2.8Tajā pēcpusdienā Jēzus un Ganids abi bija izbaudījuši spēlēšanos ar ļoti inteliģentu ganu suni, un Ganids vēlējās uzzināt, vai sunim ir dvēsele, vai tam ir griba, un, atbildot uz viņa jautājumiem, Jēzus teica: “Sunim ir prāts, kas var pazīt materiālu cilvēku, savu saimnieku, bet nevar pazīt Dievu, kas ir gars; tādēļ sunim nepiemīt garīga daba un tas nevar baudīt garīgu pieredzi. Sunim var būt griba, kas atvasināta no dabas un papildināta ar apmācību, bet šāds prāta spēks nav garīgs spēks, nedz arī tas ir salīdzināms ar cilvēka gribu, ciktāl tas nav reflektīvs – tas nav augstāku un morālu nozīmju izšķiršanas vai garīgu un mūžīgu vērtību izvēles rezultāts. Tieši šādu garīgās izšķiršanas un patiesības izvēles spēju esamība padara mirstīgo cilvēku par morālu būtni, par radību, kas apveltīta ar garīgās atbildības atribūtiem un mūžīgās pestīšanas potenciālu.” Jēzus turpināja skaidrot, ka tieši šādu prāta spēju trūkums dzīvniekā padara tam uz visiem laikiem neiespējamu attīstīt valodu laikā vai piedzīvot jebko līdzvērtīgu personības izdzīvošanai mūžībā. Šīs dienas mācību rezultātā Ganids nekad vairs neuzturēja ticību cilvēku dvēseļu pārceļošanai dzīvnieku ķermeņos.

130:2.9Nākamajā dienā Ganids to visu pārrunāja ar savu tēvu, un, atbildot uz Gonoda jautājumu, Jēzus paskaidroja, ka “cilvēka gribas, kas ir pilnībā aizņemtas tikai ar laicīgu lēmumu pieņemšanu saistībā ar dzīvnieciskās eksistences materiālajām problēmām, ir nolemtas bojāejai laikā. Tie, kas pieņem sirsnīgus morālus lēmumus un bez nosacījumiem izdara garīgas izvēles, tādējādi tiek progresīvi identificēti ar iemītošo un dievišķo garu, un tādējādi viņi tiek arvien vairāk pārveidoti mūžīgās pestīšanas vērtībās – nebeidzamā dievišķās kalpošanas progresā.”

130:2.10Tieši šajā pašā dienā mēs pirmo reizi dzirdējām to nozīmīgo patiesību, kas, izteikta mūsdienu terminos, nozīmētu: “Griba ir tā cilvēka prāta izpausme, kas ļauj subjektīvajai apziņai izteikt sevi objektīvi un piedzīvot fenomenu – tieksmi būt līdzīgam Dievam.” Un tieši šajā pašā nozīmē ikviena domājoša un garīgi noskaņota cilvēciska būtne var kļūt radoša.

130:3.2Trijotne izbaudīja ļoti patīkamu pārbraucienu uz Aleksandriju. Ganids bija sajūsmā par ceļojumu un nodarbināja Jēzu, uzdodot jautājumus. Tuvojoties pilsētas ostai, jaunekli saviļņoja lielā Farosa bāka, kas atradās uz salas, kuru Aleksandrs bija savienojis ar molu ar cietzemi, tādējādi izveidojot divas brīnišķīgas ostas un padarot Aleksandriju par Āfrikas, Āzijas un Eiropas jūras tirdzniecības krustcelēm. Šī lielā bāka bija viens no septiņiem pasaules brīnumiem un bija visu turpmāko bāku priekštece. Viņi piecēlās agri no rīta, lai apskatītu šo lielisko cilvēka dzīvības glābšanas ierīci, un Ganida izsaukumu vidū Jēzus teica: “Un tu, mans dēls, būsi kā šī bāka, kad atgriezīsies Indijā, pat pēc tam, kad tavs tēvs būs guldīts atdusā; tu kļūsi kā dzīvības gaisma tiem, kas sēž ap tevi tumsā, rādot visiem, kas to vēlas, ceļu, kā drošībā sasniegt pestīšanas ostu.” Un, Ganidam saspiežot Jēzus roku, viņš teica: “Es būšu.”

130:3.3Un atkal mēs atzīmējam, ka kristīgās reliģijas agrīnie skolotāji pieļāva lielu kļūdu, tik ekskluzīvi pievēršot savu uzmanību Romas pasaules rietumu civilizācijai. Jēzus mācības, kā tās ievēroja pirmā gadsimta Mezopotāmijas ticīgie, būtu labprāt pieņēmušas dažādas Āzijas reliģiozo cilvēku grupas.

130:3.4Ceturtajā stundā pēc izkāpšanas krastā viņi iekārtojās netālu no garā un platā bulvāra austrumu gala, kas bija simts pēdu plats un piecas jūdzes garš un stiepās līdz pat šīs miljonu iedzīvotāju pilsētas rietumu robežām. Pēc pilsētas galveno apskates objektu – universitātes (muzeja), bibliotēkas, Aleksandra karaliskā mauzoleja, pils, Neptūna tempļa, teātra un ģimnāzijas – pirmās apskates, Gonods pievērsās biznesam, bet Jēzus un Ganids devās uz bibliotēku, lielāko pasaulē. Šeit bija savākti gandrīz miljons rokrakstu no visas civilizētās pasaules: Grieķijas, Romas, Palestīnas, Partijas, Indijas, Ķīnas un pat Japānas. Šajā bibliotēkā Ganids redzēja lielāko Indijas literatūras kolekciju visā pasaulē; un viņi pavadīja šeit kādu laiku katru dienu visu uzturēšanās laiku Aleksandrijā. Jēzus pastāstīja Ganidam par ebreju rakstu tulkošanu grieķu valodā šajā vietā. Un viņi atkal un atkal apsprieda visas pasaules reliģijas, Jēzum cenšoties norādīt šim jaunajam prātam patiesību katrā no tām, vienmēr piebilstot: “Bet Jahve ir Dievs, kas attīstījies no Melhisedeka atklāsmēm un Ābrahāma derības. Ebreji bija Ābrahāma pēcnācēji un vēlāk ieņēma tieši to zemi, kurā Melhisedeks bija dzīvojis un mācījis, un no kuras viņš sūtīja skolotājus uz visu pasauli; un viņu reliģija galu galā attēloja skaidrāku Izraēlas Kunga Dieva kā Vispārējā Tēva debesīs atzīšanu nekā jebkura cita pasaules reliģija.”

130:3.5Jēzus vadībā Ganids izveidoja apkopojumu no visu to pasaules reliģiju mācībām, kuras atzina Vispārēju Dievību, pat ja tās vairāk vai mazāk atzina arī pakārtotas dievības. Pēc daudzām diskusijām Jēzus un Ganids nolēma, ka romiešiem viņu reliģijā nav īsta Dieva, ka viņu reliģija ir tik tikko kas vairāk par imperatora pielūgšanu. Grieķiem, viņi secināja, bija filozofija, bet tikpat kā nebija reliģijas ar personīgu Dievu. Mistēriju kultus viņi noraidīja to daudzveidības radītā sajukuma dēļ un tāpēc, ka to dažādie Dievības jēdzieni šķita atvasināti no citām un vecākām reliģijām.

130:3.6Lai gan šie tulkojumi tika veikti Aleksandrijā, Ganids šo izlasi galīgi sakārtoja un savus personīgos secinājumus pievienoja tikai neilgi pirms viņu uzturēšanās beigām Romā. Viņš bija ļoti pārsteigts, atklājot, ka labākie pasaules svētās literatūras autori visi vairāk vai mazāk skaidri atzina mūžīga Dieva esamību un bija ļoti vienisprātis attiecībā uz viņa raksturu un viņa attiecībām ar mirstīgo cilvēku.

130:3.7Jēzus un Ganids pavadīja daudz laika muzejā savas uzturēšanās laikā Aleksandrijā. Šis muzejs nebija retu priekšmetu kolekcija, bet gan tēlotājmākslas, zinātnes un literatūras universitāte. Mācīti profesori šeit katru dienu lasīja lekcijas, un tajos laikos tas bija Rietumu pasaules intelektuālais centrs. Dienu no dienas Jēzus tulkoja lekcijas Ganidam; kādu dienu otrajā nedēļā jaunais cilvēks iesaucās: “Skolotāj Joshua, tu zini vairāk nekā šie profesori; tev vajadzētu piecelties un pastāstīt viņiem tās lielās lietas, ko tu esi stāstījis man; viņi ir apmigloti ar daudz domāšanu. Es runāšu ar savu tēvu un likšu viņam to noorganizēt.” Jēzus pasmaidīja, sacīdams: “Tu esi apbrīnas pilns skolnieks, bet šie skolotāji nav noskaņoti, lai mēs ar tevi viņus mācītu. Negarīgotas mācīšanās lepnība ir nodevīga lieta cilvēka pieredzē. Patiess skolotājs saglabā savu intelektuālo integritāti, vienmēr paliekot skolnieks.”

130:3.8Aleksandrija bija Rietumu jauktās kultūras pilsēta un pēc Romas lielākā un krāšņākā pilsēta pasaulē. Šeit atradās pasaulē lielākā ebreju sinagoga, Aleksandrijas Sinedriona, septiņdesmit valdošo vecāko, valdības mītne.

130:3.9Starp daudzajiem vīriem, ar kuriem Gonods kārtoja darījumus, bija kāds ebreju baņķieris Aleksandrs, kura brālis Filons bija slavens tā laika reliģiskais filozofs. Filons nodarbojās ar slavējamu, bet ārkārtīgi grūtu uzdevumu – saskaņot grieķu filozofiju un ebreju teoloģiju. Ganids un Jēzus daudz runāja par Filona mācībām un cerēja apmeklēt dažas viņa lekcijas, bet visu viņu uzturēšanās laiku Aleksandrijā šis slavenais hellēnistiskais ebrejs gulēja slims gultā.

130:3.10Jēzus ieteica Ganidam daudz ko no grieķu filozofijas un stoiķu doktrīnām, bet viņš iespieda zēna prātā patiesību, ka šīs ticības sistēmas, tāpat kā dažu viņa paša tautiešu nenoteiktās mācības, bija reliģijas tikai tādā nozīmē, ka tās veda cilvēkus uz Dieva atrašanu un dzīvas pieredzes baudīšanu, iepazīstot Mūžīgo.

130:4.2Visuma realitātes avots ir Bezgalīgais. Galīgās radīšanas materiālās lietas ir Paradīzes Modeļa un mūžīgā Dieva Vispārējā Prāta laika un telpas atskaņas. Cēlonība fiziskajā pasaulē, pašapziņa intelektuālajā pasaulē un progresējoša patība garīgajā pasaulē – šīs realitātes, projicētas vispārējā mērogā, apvienotas mūžīgā saistībā un piedzīvotas ar kvalitātes pilnību un vērtības dievišķību – veido Augstākā realitāti. Bet mūžīgi mainīgā visumā cēlonības, inteliģences un gara pieredzes Sākotnējā Personība ir nemainīga, absolūta. Visas lietas, pat neierobežotu vērtību un dievišķo īpašību mūžīgā visumā, var mainīties un bieži vien mainās, izņemot Absolūtus un to, kas ir sasniedzis fizisko statusu, intelektuālo aptvērumu vai garīgo identitāti, kas ir absolūta.

130:4.3Augstākais līmenis, līdz kuram galīga radība var progresēt, ir Vispārējā Tēva atzīšana un Augstākā iepazīšana. Un pat tad šādas būtnes ar noslēdzēja likteni turpina piedzīvot pārmaiņas fiziskās pasaules kustībās un tās materiālajos fenomenos. Tāpat tās saglabā apziņu par patības progresu savā nepārtrauktajā augšupejā garīgajā visumā un par augošu apziņu savā intelektuālā kosmosa padziļinātā novērtēšanā un reakcijā uz to. Tikai gribas pilnībā, harmonijā un vienprātībā radība var kļūt kā viens ar Radītāju; un šāds dievišķības stāvoklis tiek sasniegts un uzturēts tikai tad, ja radība turpina dzīvot laikā un mūžībā, konsekventi saskaņojot savu galīgo personīgo gribu ar Radītāja dievišķo gribu. Vēlmei darīt Tēva gribu vienmēr jābūt augstākajai dvēselē un dominējošai pār augšupejoša Dieva dēla prātu.

130:4.4Vienacains cilvēks nekad nevar cerēt vizualizēt perspektīvas dziļumu. Tāpat ne vienacaini materiālie zinātnieki, ne vienacaini garīgie mistiķi un alegoristi nevar pareizi vizualizēt un adekvāti aptvert visuma realitātes patiesos dziļumus. Visas patiesās radības pieredzes vērtības ir apslēptas atziņas dziļumā.

130:4.5Bezprāta cēlonība nevar attīstīt izsmalcināto un komplekso no rupjā un vienkāršā, tāpat arī bezgarīga pieredze nevar attīstīt dievišķos mūžīgās pestīšanas raksturus no laika mirstīgo materiālajiem prātiem. Viena visuma iezīme, kas tik ekskluzīvi raksturo bezgalīgo Dievību, ir šī nebeidzamā personības radošā dāvāšana, kas var izdzīvot progresīvā Dievības sasniegšanā.

130:4.6Personība ir tā kosmiskā dāvana, tā vispārējās realitātes fāze, kas var līdzāspastāvēt ar neierobežotām pārmaiņām un tajā pašā laikā saglabāt savu identitāti visu šādu pārmaiņu klātbūtnē un mūžīgi pēc tam.

130:4.7Dzīvība ir sākotnējās kosmiskās cēlonības pielāgošanās visuma situāciju prasībām un iespējām, un tā rodas Vispārējā Prāta darbības un Dieva, kurš ir gars, gara dzirksteles aktivizēšanas rezultātā. Dzīvības jēga ir tās pielāgošanās spēja; dzīvības vērtība ir tās spēja progresēt – pat līdz Dieva apziņas virsotnēm.

130:4.8Pašapzinīgas dzīvības nepareiza pielāgošanās visumam rada kosmisku disharmoniju. Personības gribas galīga novirzīšanās no visumu tendences beidzas ar intelektuālu izolāciju, personības segregāciju. Iemītošā gara pilota zaudēšana noved pie garīgas eksistences izbeigšanās. Saprātīga un progresējoša dzīvība tad pati par sevi kļūst par neapgāžamu pierādījumu mērķtiecīga visuma eksistencei, kas pauž dievišķa Radītāja gribu. Un šī dzīvība kopumā cīnās uz augstākām vērtībām, kuras gala mērķis ir Vispārējais Tēvs.

130:4.9Tikai zināmā mērā cilvēkam piemīt prāts virs dzīvnieku līmeņa, neskaitot intelekta augstāko un kvazi-garīgo kalpošanu. Tāpēc dzīvnieki (kuriem nav pielūgsmes un gudrības) nevar piedzīvot superapziņu, apziņas apziņu. Dzīvnieka prāts apzinās tikai objektīvo visumu.

130:4.10Zināšanas ir materiālā vai faktus izzinošā prāta sfēra. Patiesība ir garīgi apveltītā intelekta domēns, kas apzinās, ka pazīst Dievu. Zināšanas ir pierādāmas; patiesība tiek piedzīvota. Zināšanas ir prāta īpašums; patiesība ir dvēseles, progresējošās patības, pieredze. Zināšanas ir negarīgā līmeņa funkcija; patiesība ir visumu prāta-gara līmeņa fāze. Materiālā prāta acs uztver faktisko zināšanu pasauli; garīgotā intelekta acs izšķir patieso vērtību pasauli. Šie divi skatījumi, sinhronizēti un saskaņoti, atklāj realitātes pasauli, kurā gudrība interpretē visuma fenomenus progresīvas personīgās pieredzes izteiksmē.

130:4.11Kļūda (ļaunums) ir nepilnības sods. Nepilnības īpašības vai nepareizas pielāgošanās fakti tiek atklāti materiālajā līmenī ar kritisku novērojumu un zinātnisku analīzi; morālajā līmenī – ar cilvēka pieredzi. Ļaunuma klātbūtne ir pierādījums prāta neprecizitātēm un attīstošās patības brieduma trūkumam. Tāpēc ļaunums ir arī nepilnības mēraukla visuma interpretācijā. Iespēja pieļaut kļūdas ir neatņemama gudrības iegūšanas sastāvdaļa, shēma progresam no daļējā un laicīgā uz pilnīgo un mūžīgo, no relatīvā un nepilnīgā uz galīgo un pilnveidoto. Kļūda ir relatīvas nepabeigtības ēna, kurai nepieciešamības dēļ jākrīt pār cilvēka augšupejošo visuma ceļu uz Paradīzes pilnību. Kļūda (ļaunums) nav faktiska visuma īpašība; tā ir vienkārši novērojums par relativitāti nepilnīgā galīgā saistībā ar Augstākā un Ultimālā augšupejošajiem līmeņiem.

130:4.12Lai gan Jēzus to visu pastāstīja zēnam valodā, kas bija vislabāk piemērota viņa sapratnei, diskusijas beigās Ganidam acis bija smagas un viņš drīz vien iegrima miegā. Viņi cēlās agri nākamajā rītā, lai iekāptu kuģī, kas devās uz Laseju Krētas salā. Bet, pirms viņi iekāpa kuģī, zēnam vēl bija jautājumi par ļaunumu, uz kuriem Jēzus atbildēja:

130:4.13Ļaunums ir relativitātes jēdziens. Tas rodas no novērojumiem par nepilnībām, kas parādās ēnā, ko met galīgs lietu un būtņu visums, jo šāds kosmoss aizēno Bezgalīgā mūžīgo realitāšu vispārējās izpausmes dzīvo gaismu.

130:4.14Potenciāls ļaunums ir neatņemams Dieva kā bezgalības un mūžības laika un telpas ierobežotas izpausmes atklāsmes nepieciešamajā nepabeigtībā. Daļējā fakts pilnīgā klātbūtnē veido realitātes relativitāti, rada nepieciešamību pēc intelektuālas izvēles un nosaka gara atziņas un reakcijas vērtību līmeņus. Nepilnīgais un galīgais Bezgalīgā jēdziens, kas ir laicīgā un ierobežotā radības prātā, pats par sevi ir potenciāls ļaunums. Bet pieaugošā kļūda – nepamatots trūkums saprātīgā garīgā šo sākotnēji iedzimto intelektuālo disharmoniju un garīgo nepietiekamību labošanā – ir līdzvērtīga faktiskā ļaunuma realizācijai.

130:4.15Visi statiski, miruši jēdzieni ir potenciāli ļauni. Relatīvās un dzīvās patiesības galīgā ēna nepārtraukti pārvietojas. Statiski jēdzieni nemainīgi kavē zinātni, politiku, sabiedrību un reliģiju. Statiski jēdzieni var pārstāvēt noteiktas zināšanas, bet tiem trūkst gudrības un tajos nav patiesības. Bet neļauj relativitātes jēdzienam tevi maldināt tiktāl, ka tu nespēj atzīt visuma koordināciju kosmiskā prāta vadībā un tā stabilizēto kontroli ar Augstākā enerģiju un garu.

130:5.2Kalna nogāzē Krētā Jēzum bija pirmā garā saruna ar Gonodu par reliģiju. Un tēvs bija ļoti iespaidots, sakot: “Nav brīnums, ka zēns tic visam, ko tu viņam saki, bet es nekad nezināju, ka viņiem ir tāda reliģija pat Jeruzalemē, kur nu vēl Damaskā.” Tieši salas apmeklējuma laikā Gonods pirmo reizi ierosināja Jēzum doties atpakaļ uz Indiju kopā ar viņiem, un Ganids bija sajūsmā par domu, ka Jēzus varētu piekrist šādam plānam.

130:5.3Kādu dienu, kad Ganids jautāja Jēzum, kāpēc viņš nav veltījis sevi publiska skolotāja darbam, viņš teica: “Mans dēls, visam ir jāsagaida sava laika atnākšana. Tu esi piedzimis pasaulē, bet nekāds satraukums un nekādas nepacietības izpausmes nepalīdzēs tev izaugt. Visās šādās lietās tev jāgaida uz laiku. Laiks vienīgais nogatavinās zaļo augli kokā. Gadalaiks seko gadalaikam, un saulriets seko saullēktam tikai ar laika ritējumu. Es tagad esmu ceļā uz Romu kopā ar tevi un tavu tēvu, un ar to šodienai pietiek. Mana rītdiena ir pilnībā mana debesu Tēva rokās.” Un tad viņš pastāstīja Ganidam stāstu par Mozu un četrdesmit gadiem modras gaidīšanas un nepārtrauktas sagatavošanās.

130:5.4Labo Ostu apmeklējuma laikā notika viena lieta, ko Ganids nekad neaizmirsa; atmiņas par šo epizodi vienmēr lika viņam vēlēties, kaut viņš varētu darīt kaut ko, lai mainītu kastu sistēmu savā dzimtajā Indijā. Piedzēries deģenerāts uz publiskā lielceļa uzbruka vergu meitenei. Kad Jēzus ieraudzīja meitenes postu, viņš metās uz priekšu un aizvilka jaunavu prom no trakā vīra uzbrukuma. Kamēr nobijies bērns turējās pie viņa, viņš turēja saniknoto vīru drošā attālumā ar savu spēcīgo izstiepto labo roku, līdz nabaga vīrs bija sevi nogurdinājis, sitot gaisu ar saviem dusmīgajiem sitieniem. Ganids juta spēcīgu impulsu palīdzēt Jēzum tikt galā ar šo lietu, bet tēvs viņam aizliedza. Lai gan viņi nevarēja runāt meitenes valodā, viņa varēja saprast viņu žēlsirdības aktu un sniedza zīmi par savu sirsnīgo pateicību, kad viņi visi trīs pavadīja viņu mājās. Tā, iespējams, bija tik tuva personīga sadursme ar saviem līdzcilvēkiem, kāda Jēzum jebkad bija visā viņa dzīvē miesā. Bet viņam bija grūts uzdevums tajā vakarā mēģināt paskaidrot Ganidam, kāpēc viņš nesita piedzērušo vīru. Ganids domāja, ka šim vīram vajadzēja saņemt vismaz tikpat daudz sitienu, cik viņš bija iesitis meitenei.

130:6.2Jaunais vīrietis nevēlējās runāt, un tāpēc Jēzus veica otru piegājienu viņa dvēselei, sakot: “Es saprotu, ka tu nāc šajos kalnos, lai tiktu prom no ļaudīm; tāpēc, protams, tu nevēlies ar mani runāt, bet es gribētu zināt, vai tu esi pazīstams ar šiem kalniem; vai tu zini taku virzienu? un, iespējams, vai tu varētu mani informēt par labāko maršrutu uz Fēniku?” Šis jaunietis ļoti labi pārzināja šos kalnus, un viņš patiešām ļoti ieinteresējās pastāstīt Jēzum ceļu uz Fēniku, tik ļoti, ka viņš iezīmēja visas takas zemē un pilnībā izskaidroja katru detaļu. Bet viņš bija pārsteigts un kļuva ziņkārīgs, kad Jēzus, atvadījies un izlicies, ka dodas prom, pēkšņi pagriezās pret viņu, sakot: “Es labi zinu, ka tu vēlies palikt viens ar savām bēdām; bet nebūtu ne laipni, ne godīgi no manas puses saņemt no tevis tik dāsnu palīdzību par to, kā vislabāk atrast ceļu uz Fēniku, un tad nedomājot aiziet no tevis, nepieliekot ne mazāko piepūli, lai atbildētu uz tavu lūdzošo pieprasījumu pēc palīdzības un vadības attiecībā uz labāko maršrutu uz likteņa mērķi, kuru tu meklē savā sirdī, kamēr kavējies šeit kalna nogāzē. Tā kā tu tik labi zini takas uz Fēniku, tās daudzkārt izstaigājis, tā arī es labi zinu ceļu uz tavu nerealizēto cerību un izjaukto ambīciju pilsētu. Un, tā kā tu man lūdzi palīdzību, es tevi nepievilšu.” Jaunietis bija gandrīz satriekts, bet viņam izdevās izstostīt: “Bet – es tev neko nelūdzu—” Un Jēzus, uzliekot maigu roku uz viņa pleca, teica: “Nē, dēls, ne ar vārdiem, bet ar ilgpilniem skatieniem tu vērsies pie manas sirds. Mans zēns, tam, kurš mīl savus līdzcilvēkus, tavā drosmi zaudējušajā un izmisuma pilnajā sejā ir daiļrunīgs lūgums pēc palīdzības. Piesēdi ar mani, kamēr es tev pastāstīšu par kalpošanas takām un laimes lielceļiem, kas ved no patības bēdām uz prieku mīlošās aktivitātēs cilvēku brālībā un debesu Dieva kalpošanā.”

130:6.3Šajā brīdī jaunais vīrietis ļoti vēlējās runāt ar Jēzu, un viņš nometās ceļos pie viņa kājām, lūdzot Jēzu viņam palīdzēt, parādīt viņam izeju no viņa personīgo bēdu un sakāves pasaules. Jēzus teica: “Mans draugs, celies! Stāvi kā vīrs! Tevi var ielenkt mazi ienaidnieki un kavēt daudzi šķēršļi, bet lielās lietas un reālās lietas šajā pasaulē un visumā ir tavā pusē. Saule lec katru rītu, lai sveicinātu tevi tieši tāpat kā visvarenāko un pārtikušāko cilvēku uz zemes. Skaties – tev ir spēcīgs ķermenis un spēcīgi muskuļi – tavs fiziskais aprīkojums ir labāks par vidējo. Protams, tas ir gandrīz bezjēdzīgs, kamēr tu sēdi šeit ārā kalna nogāzē un skumsti par savām nelaimēm, reālām un iedomātām. Bet tu varētu darīt lielas lietas ar savu ķermeni, ja tu steigtos prom uz turieni, kur lielas lietas gaida, kad tās tiks paveiktas. Tu mēģini bēgt no sava nelaimīgā es, bet to nevar izdarīt. Tu un tavas dzīves problēmas ir reālas; tu nevari no tām izbēgt, kamēr dzīvo. Bet paskaties vēlreiz, tavs prāts ir skaidrs un spējīgs. Tavam spēcīgajam ķermenim ir inteliģents prāts, kas to vada. Liec savam prātam strādāt, lai atrisinātu tā problēmas; māci savam intelektam strādāt tavā labā; atsakies ilgāk ļaut bailēm dominēt pār sevi kā nedomājošam dzīvniekam. Tavam prātam vajadzētu būt tavam drosmīgajam sabiedrotajam tavas dzīves problēmu risināšanā, nevis tev būt, kā tas ir bijis, tā nožēlojamam baiļu vergam un depresijas un sakāves kalpam. Bet visvērtīgākais no visa, tavs reālo sasniegumu potenciāls ir gars, kas dzīvo tevī un kas stimulēs un iedvesmos tavu prātu kontrolēt sevi un aktivizēt ķermeni, ja tu atbrīvosi to no baiļu važām un tādējādi ļausi savai garīgajai dabai sākt tavu atbrīvošanu no bezdarbības ļaunumiem ar dzīvas ticības spēka klātbūtni. Un tad nekavējoties šī ticība uzveiks bailes no cilvēkiem ar tās jaunās un visu dominējošās mīlestības pret taviem līdzcilvēkiem neatvairāmo klātbūtni, kas tik drīz piepildīs tavu dvēseli līdz malām, pateicoties apziņai, kas dzimusi tavā sirdī, ka tu esi Dieva bērns.

130:6.4Šodien, mans dēls, tev jāpiedzimst no jauna, jāatjaunojas kā ticības, drosmes un uzticīgas kalpošanas cilvēkam vīram Dieva dēļ. Un, kad tu kļūsti tik pielāgots dzīvei sevī, tu kļūsti arī pielāgots visumam; tu esi piedzimis no jauna – piedzimis no gara – un turpmāk visa tava dzīve kļūs par uzvarošu sasniegumu dzīvi. Bēdas tevi stiprinās; vilšanās tevi mudinās uz priekšu; grūtības tevi izaicinās; un šķēršļi tevi stimulēs. Celies, jaunais cilvēk! Atvadies no pazemīgu baiļu un bēgošas gļēvulības dzīves. Steidzies atpakaļ pie pienākuma un dzīvo savu dzīvi miesā kā Dieva dēls, mirstīgais, kas veltīts cēlošai kalpošanai cilvēkam uz zemes un lemts lieliskai un mūžīgai kalpošanai Dievam mūžībā.”

130:6.5Un šis jaunietis, Fortūns, vēlāk kļuva par kristiešu vadītāju Krētā un Tita tuvo sabiedroto viņa darbos Krētas ticīgo pacelšanai.

130:6.6Ceļotāji bija patiesi atpūtušies un atguvušies, kad kādu dienu ap pusdienlaiku viņi gatavojās kuģot uz Kartāgu Ziemeļāfrikā, uz divām dienām piestājot Kirēnē. Tieši šeit Jēzus un Ganids sniedza pirmo palīdzību zēnam vārdā Rūfuss, kuru bija ievainojis salūzis piekrauts vēršu pajūgs. Viņi aiznesa viņu mājās pie mātes, un viņa tēvs Sīmanis pat sapņos nevarēja iedomāties, ka vīrs, kura krustu viņš vēlāk nesa pēc romiešu karavīra pavēles, bija svešinieks, kurš reiz palīdzēja viņa dēlam.

130:7.2Kad Ganids jautāja, ko var darīt, lai iegūtu draugus, pamanījis, ka vairumu cilvēku, kurus viņiem gadījās satikt, piesaistīja Jēzus, viņa skolotājs teica: “Interesējies par saviem līdzcilvēkiem; iemācies mīlēt viņus un meklē iespēju izdarīt viņu labā kaut ko tādu, ko, tu esi pārliecināts, viņi vēlas, lai tiktu izdarīts,” un tad viņš citēja seno ebreju sakāmvārdu – “Cilvēkam, kurš vēlas iegūt draugus, pašam jābūt draudzīgam.”

130:7.3Kartāgā Jēzum bija gara un neaizmirstama saruna ar kādu mitraiešu priesteri par nemirstību, par laiku un mūžību. Šis persietis bija izglītojies Aleksandrijā, un viņš patiešām vēlējās mācīties no Jēzus. Pārfrāzējot šodienas vārdos, pēc būtības Jēzus, atbildot uz viņa daudzajiem jautājumiem, teica:

130:7.4Laiks ir plūstošu laicīgu notikumu straume, ko uztver radības apziņa. Laiks ir nosaukums, kas dots secības izkārtojumam, ar kura palīdzību notikumi tiek atpazīti un nošķirti. Telpas visums ir ar laiku saistīts fenomens, ja to skata no jebkuras iekšējas pozīcijas ārpus Paradīzes fiksētās mājvietas. Laika kustība tiek atklāta tikai attiecībā pret kaut ko, kas nekustas telpā kā laika fenomens. Visumu visumā Paradīze un tās Dievības pārsniedz gan laiku, gan telpu. Uz apdzīvotajām pasaulēm cilvēka personība (kurā mājo un kuru orientē Paradīzes Tēva gars) ir vienīgā fiziski saistītā realitāte, kas var pārsniegt laicīgo notikumu materiālo secību.

130:7.5Dzīvnieki neuztver laiku tāpat kā cilvēks, un pat cilvēkam viņa sadalītā un ierobežotā skatījuma dēļ laiks parādās kā notikumu secība; bet, cilvēkam kāpjot augšup, viņam progresējot uz iekšpusi, šī notikumu gājiena paplašinātais skats ir tāds, ka tas tiek izšķirts arvien vairāk un vairāk tā kopumā. Tas, kas agrāk parādījās kā notikumu secība, tad tiks skatīts kā vesels un perfekti saistīts cikls; tādā veidā apļveida vienlaicīgība arvien vairāk izspiedīs kādreizējo apziņu par notikumu lineāro secību.

130:7.6Ir septiņas dažādas telpas koncepcijas, kā to nosaka laiks. Telpu mēra ar laiku, nevis laiku ar telpu. Zinātnieka apjukums rodas no nespējas atzīt telpas realitāti. Telpa nav tikai intelektuāls jēdziens par visuma objektu saistības variācijām. Telpa nav tukša, un vienīgā lieta, ko cilvēks zina, kas var pat daļēji pārsniegt telpu, ir prāts. Prāts var funkcionēt neatkarīgi no jēdziena par materiālo objektu telpisko saistību. Telpa ir relatīvi un salīdzinoši galīga visām būtnēm ar radības statusu. Jo tuvāk apziņa tuvojas septiņu kosmisko dimensiju apzināšanai, jo vairāk potenciālās telpas jēdziens tuvojas ultimālumam. Bet telpas potenciāls ir patiesi ultimāls tikai absolūtajā līmenī.

130:7.7Ir jābūt acīmredzamam, ka vispārējai realitātei ir paplašinoša un vienmēr relatīva nozīme kosmosa augšupejošajos un pilnveidojošajos līmeņos. Galu galā izdzīvojušie mirstīgie sasniedz identitāti septiņu dimensiju visumā.

130:7.8Materiālas izcelsmes prāta laika-telpas jēdzienam ir lemts piedzīvot secīgus paplašinājumus, apzinīgajai un uztverošajai personībai kāpjot augšup pa visumu līmeņiem. Kad cilvēks sasniedz prātu, kas atrodas starp eksistences materiālo un garīgo plānu, viņa idejas par laiku-telpu tiks milzīgi paplašinātas gan uztveres kvalitātes, gan pieredzes kvantitātes ziņā. Progresējošas gara personības paplašinošās kosmiskās koncepcijas ir saistītas ar ieskata dziļuma un apziņas apjoma pieaugumu. Un, personībai virzoties tālāk, uz augšu un uz iekšpusi, uz Dievībai līdzīgiem transcendentāliem līmeņiem, laika-telpas jēdziens arvien vairāk tuvosies Absolūtu ārpuslaika un ārpustelpas jēdzieniem. Relatīvi un saskaņā ar transcendentālu sasniegumu, šie absolūtā līmeņa jēdzieni ir jāparedz ultimālā likteņa bērniem.

130:8.2Sirakūzās viņi pavadīja pilnu nedēļu. Ievērojamākais notikums viņu pieturas laikā šeit bija Ezras, atkritušā ebreja, rehabilitācija, kurš turēja tavernu, kurā apstājās Jēzus un viņa pavadoņi. Ezru apbūra Jēzus pieeja, un viņš lūdza viņam palīdzēt atgriezties pie Izraēlas ticības. Viņš izteica savu bezcerību, sakot: “Es gribu būt īsts Ābrahāma dēls, bet es nevaru atrast Dievu.” Jēzus teica: “Ja tu patiesi vēlies atrast Dievu, šī vēlme pati par sevi ir pierādījums tam, ka tu jau esi viņu atradis. Tava bēda nav tā, ka tu nevari atrast Dievu, jo Tēvs jau ir atradis tevi; tava bēda ir vienkārši tā, ka tu nepazīsti Dievu. Vai tu neesi lasījis pravietī Jeremijā: ‘Jūs mani meklēsiet un atradīsiet, kad meklēsiet mani ar visu savu sirdi’? Un atkal, vai šis pats pravietis nesaka: ‘Un es došu jums sirdi mani pazīt, ka es esmu Kungs, un jūs piederēsiet manai tautai, un es būšu jūsu Dievs’? Un vai tu neesi lasījis arī Rakstos, kur teikts: ‘Viņš noraugās uz cilvēkiem, un, ja kāds sacīs: Es esmu grēkojis un sagrozījis to, kas bija pareizs, un tas man nedeva labumu, tad Dievs atbrīvos šī vīra dvēseli no tumsas, un viņš redzēs gaismu’?” Un Ezra atrada Dievu un savas dvēseles apmierinājumu. Vēlāk šis ebrejs sadarbībā ar kādu pārtikušu grieķu prozelītu uzbūvēja pirmo kristiešu baznīcu Sirakūzās.

130:8.3Mesīnā viņi apstājās tikai uz vienu dienu, bet tas bija pietiekami ilgi, lai mainītu dzīvi mazam zēnam, augļu pārdevējam, no kura Jēzus nopirka augļus un kuru savukārt pabaroja ar dzīvības maizi. Zēns nekad neaizmirsa Jēzus vārdus un laipno skatienu, kas tos pavadīja, kad, uzlicis roku uz zēna pleca, viņš teica: “Ardievu, mans zēn, esi drosmīgs, kad tu izaugsi par vīru, un pēc tam, kad esi pabarojis ķermeni, iemācies arī, kā pabarot dvēseli. Un mans Tēvs debesīs būs ar tevi un ies tev pa priekšu.” Zēns kļuva par mitraiešu reliģijas piekritēju un vēlāk pievērsās kristīgajai ticībai.

130:8.4Beidzot viņi sasniedza Neapoli un juta, ka nav tālu no sava galamērķa, Romas. Gonodam Neapolē bija jākārto daudz darījumu, un, neskaitot laiku, kad Jēzus bija nepieciešams kā tulks, viņš un Ganids pavadīja savu brīvo laiku, apmeklējot un izpētot pilsētu. Ganids kļuva prasmīgs to cilvēku pamanīšanā, kuri šķita nonākuši grūtībās. Viņi atrada daudz nabadzības šajā pilsētā un izdalīja daudz dāvanu. Bet Ganids nekad nesaprata Jēzus vārdu nozīmi, kad pēc tam, kad viņš bija iedevis monētu ielu ubagam, viņš atteicās apstāties un mierinoši runāt ar vīru. Jēzus teica: “Kāpēc tērēt vārdus tam, kurš nevar uztvert tā jēgu, ko tu saki? Tēva gars nevar mācīt un glābt to, kuram nav spējas uz dēlību.” Jēzus domāja to, ka vīram nebija normāla prāta; ka viņam trūka spējas reaģēt uz gara vadību.

130:8.5Neapolē nebija neviena izcila piedzīvojuma; Jēzus un jaunais cilvēks rūpīgi izstaigāja pilsētu un izplatīja labu noskaņojumu ar daudziem smaidiem simtiem vīriešu, sieviešu un bērnu.

130:8.6No šejienes viņi devās caur Kapuju uz Romu, uz trīs dienām apstājoties Kapujā. Pa Apija ceļu viņi ceļoja tālāk blakus saviem nastu dzīvniekiem uz Romu, visiem trim esot nepacietīgiem redzēt šo impērijas valdnieci un lielāko pilsētu visā pasaulē.