Dokuments 125: JĒZUS JERUZALEMĒDokuments 125
JĒZUS JERUZALEMĒ

125:0.1NEVIENS incidents visā Jēzus notikumiem bagātajā zemes dzīvē nebija tik saistošs, tik cilvēcīgi aizraujošs kā šis, viņa pirmais atmiņā palikušais apmeklējums Jeruzalemē. Viņu īpaši iedvesmoja pieredze, kad viņš viens pats apmeklēja tempļa diskusijas, un tās ilgi palika viņa atmiņā kā liels notikums viņa vēlākajā bērnībā un agrā jaunībā. Šī bija viņa pirmā iespēja izbaudīt dažas dienas neatkarīgas dzīves, prieku par pārvietošanos un atgriešanos bez ierobežojumiem un aizliegumiem. Šis īsais nevadītas dzīves posms, nedēļu pēc Pasā svinībām, bija pirmais pilnīgais atbrīvojums no atbildības, ko viņš jebkad bija izbaudījis. Un pagāja daudzi gadi, līdz viņam atkal bija līdzīgs brīvības periods no visa atbildības sajūtas, pat uz īsu brīdi.

125:0.2Sievietes reti devās uz Pasā svētkiem Jeruzalemē; no viņām netika prasīts būt klāt. Tomēr Jēzus faktiski atteicās iet, ja vien viņa māte viņus nepavadītu. Un, kad viņa māte nolēma doties, daudzas citas Nācaretes sievietes tika pamudinātas doties ceļā, tāpēc Pasā svētku kompānijā bija lielākais sieviešu skaits proporcionāli vīriešiem, kas jebkad bija devies uz Pasā svētkiem no Nācaretes. Atkal un atkal, ceļā uz Jeruzalemi, viņi dziedāja simtu trīsdesmito Psalmu.

125:0.3No brīža, kad viņi pameta Nācareti, līdz brīdim, kad viņi sasniedza Eļļas kalna virsotni, Jēzus piedzīvoja vienu garu gaidpilnas satraukuma stresu. Visu priecīgo bērnību viņš bijīgi bija dzirdējis par Jeruzalemi un tās templi; tagad viņš drīz tos redzēs realitātē. No Eļļas kalna un no ārpuses, tuvāk apskatot, templis bija viss un vēl vairāk, nekā Jēzus bija gaidījis; bet, kad viņš reiz iegāja tā svētajās durvīs, sākās lielais atbrīvošanās no ilūzijām.

125:0.4Kopā ar saviem vecākiem Jēzus šķērsoja tempļa teritoriju, dodoties pievienoties tai jaunajai likuma dēlu grupai, kas gatavojās tikt iesvētīta kā Izraēlas pilsoņi. Viņš bija nedaudz vīlies par tempļa ļaužu vispārējo uzvedību, bet pirmais lielais šoks šajā dienā nāca, kad viņa māte viņus atstāja, dodoties uz sieviešu galeriju. Jēzum nekad nebija ienācis prātā, ka viņa māte viņu nepavadīs uz iesvētīšanas ceremonijām, un viņš bija pilnīgi sašutis, ka viņai nācās ciest no tik netaisnīgas diskriminācijas. Lai gan viņš to stingri nosodīja, izņemot dažas pretestības piezīmes tēvam, viņš neko neteica. Bet viņš domāja, un domāja dziļi, kā atklājās viņa jautājumi rakstu mācītājiem un skolotājiem nedēļu vēlāk.

125:0.5Viņš izgāja cauri iesvētīšanas rituāliem, bet bija vīlies to formālajā un rutīnas raksturā. Viņam pietrūka tās personīgās intereses, kas raksturoja sinagogas ceremonijas Nācaretē. Pēc tam viņš atgriezās, lai sasveicinātos ar māti un gatavotos pavadīt tēvu viņa pirmajā ceļojumā pa templi un tā dažādajām pagalmiem, galerijām un koridoriem. Tempļa teritorija vienlaicīgi varēja uzņemt vairāk nekā divsimt tūkstošus dievlūdzēju, un, lai gan šo ēku plašums — salīdzinājumā ar visu, ko viņš jebkad bija redzējis — ļoti iespaidoja viņa prātu, viņu vairāk ieinteresēja pārdomas par tempļa ceremoniju un ar tām saistītās dievkalpošanas garīgo nozīmi.

125:0.6Lai gan daudzi tempļa rituāli ļoti aizkustinoši iespaidoja viņa skaistuma un simboliskuma sajūtu, viņš vienmēr bija vīlies par šo ceremoniju patieso nozīmju skaidrojumiem, ko viņa vecāki piedāvāja atbildot uz viņa daudzajiem dziļajiem jautājumiem. Jēzus vienkārši neakceptēja dievkalpošanas un reliģiskās nodošanās skaidrojumus, kas ietvēra ticību Dieva dusmām vai Visvarenā bardzībai. Turpinot diskusijas par šiem jautājumiem, pēc tempļa apmeklējuma beigām, kad tēvs kļuva nedaudz uzstājīgs, lai viņš atzītu ortodoksālo jūdaisma uzskatu pieņemšanu, Jēzus pēkšņi pagriezās pret saviem vecākiem un, lūgumu pilnā skatienā ieskatīdamies tēva acīs, teica: "Mans tēvs, tas nevar būt patiess — Tēvs debesīs nevar tā skatīties uz saviem kļūdīgajiem bērniem uz zemes. Debesu Tēvs nevar mīlēt savus bērnus mazāk nekā tu mani. Un es labi zinu, neatkarīgi no tā, ko neapdomīgu es varētu darīt, tu nekad neizliesi dusmas pār mani un nesatrakosies pret mani. Ja tev, mans zemes tēvs, piemīt šādas Dievišķā atspoguļojums, cik daudz vairāk Debesu Tēvam jābūt pildītam ar labestību un pārpilnam ar žēlsirdību. Es atsakos ticēt, ka mans Tēvs debesīs mani mīl mazāk nekā mans tēvs uz zemes."

125:0.7Kad Jāzeps un Marija dzirdēja šos savu pirmdzimto dēlu vārdus, viņi klusēja. Un viņi vairs nekad nemēģināja mainīt viņa domas par Dieva mīlestību un Debesu Tēva žēlsirdību.

125:1.2Bet visvairāk viņa pieklājības izjūtu aizskāra skats uz vieglprātīgajām kurtizānēm, kas defilēja pa šo tempļa teritoriju, tieši tādas pašas krāsotas sievietes, kādas viņš nesen bija redzējis, apmeklējot Sepforisu. Šī tempļa apgānīšana pilnībā uzjundīja visu viņa jauneklīgo sašutumu, un viņš nevilcinājās to brīvi izteikt Jāzepam.

125:1.3Jēzus apbrīnoja tempļa noskaņu un kalpošanu, bet viņu šokēja garīgais neglītums, ko viņš redzēja tik daudzu nepārdomājošu dievlūdzēju sejās.

125:1.4Pēc tam viņi devās lejup uz priesteru pagalmu zem akmens dzegas tempļa priekšā, kur atradās altāris, lai novērotu ganāmpulku dzīvnieku nokaušanu un asiņu nomazgāšanu no upurējošo kaušanas priesteru rokām pie bronzas strūklakas. Ar asinīm notraipītais bruģis, priesteru asiņainās rokas un mirstošo dzīvnieku skaņas bija par daudz šim dabu mīlošajam zēnam. Briesmīgais skats slimīgi ietekmēja šo Nācaretes zēnu; viņš satvēra sava tēva roku un lūdza viņu aizvest. Viņi gāja atpakaļ cauri pagānu pagalmam, un pat rupjie smiekli un zaimojošie joki, ko viņš tur dzirdēja, bija atvieglojums no skatiem, ko viņš tikko bija redzējis.

125:1.5Jāzeps redzēja, cik ļoti dēls bija satraukts no tempļa rituālu skatiem, un saprātīgi aizveda viņu apskatīt "Skaistās durvis", mākslinieciski veidotās durvis no Korintas bronzas. Bet Jēzum ar pirmo tempļa apmeklējumu bija pietiekami. Viņi atgriezās augšējā pagalmā pēc Marijas un stundu pastaigājās svaigā gaisā un prom no pūļiem, apskatot Asmoniešu pili, Heroda diženo māju un Romiešu sardzes torni. Šīs pastaigas laikā Jāzeps paskaidroja Jēzum, ka tikai Jeruzalemes iedzīvotājiem ir atļauts redzēt ikdienas upurus templī un ka Galilejas iedzīvotāji nāk tikai trīs reizes gadā, lai piedalītos tempļa dievkalpošanā: Pasā svētkos, Vasarsvētkos (septiņas nedēļas pēc Pasā) un Būdiņu svētkos oktobrī. Šos svētkus bija noteicis Mozus. Pēc tam viņi apsprieda divus vēlāk noteiktos svētkus – iesvētīšanas un Purima svētkus. Pēc tam viņi devās uz savām naktsmītnēm un gatavojās Pasā svētku svinēšanai.

125:2.2Tajā naktī viņi sapulcējās uz Pasā rituāliem, ēdot cepto gaļu ar neraizes maizi un rūgtajām zālēm. Jēzum, būdams jauns derības dēls, tika lūgts atstāstīt Pasā izcelsmi, un viņš to labi izdarīja, bet nedaudz satrauca savus vecākus ar daudzām piezīmēm, kas maigi atspoguļoja iespaidus, ko uz viņa jauneklīgo, bet domīgo prātu atstāja lietas, ko viņš tikko bija redzējis un dzirdējis. Tas bija septiņu dienu Pasā svētku ceremoniju sākums.

125:2.3Pat šajā agrīnajā datumā, lai gan viņš saviem vecākiem neko neteica par šādiem jautājumiem, Jēzus savā prātā bija sācis apdomāt, vai Pasā svinības bez nokautā jēra ir pareizas. Viņš bija pārliecināts, ka Tēvs debesīs nav apmierināts ar šo upurēšanas skatu, un, gadiem ejot, viņš kļuva arvien apņēmīgāks kādu dienu ieviest Pasā svinēšanu bez asinīm.

125:2.4Jēzus tajā naktī gulēja ļoti maz. Viņa atpūtu stipri traucēja pretīgi sapņi par kaušanu un ciešanām. Viņa prāts bija satracināts un sirds plosīta no visa jūdaisma ceremoniālās sistēmas teoloģijas pretrunām un absurdiem. Arī viņa vecāki gulēja maz. Viņus ļoti satrauca tikko beigušās dienas notikumi. Viņu pašu sirdis bija pilnīgi satricinātas no zēna, viņuprāt, dīvainās un apņēmīgās attieksmes. Marija nakts pirmajā daļā kļuva nervozi uzbudināta, bet Jāzeps palika mierīgs, lai gan viņš bija vienlīdz apjucis. Viņi abi baidījās atklāti runāt ar zēnu par šīm problēmām, lai gan Jēzus labprāt būtu runājis ar saviem vecākiem, ja viņi būtu uzdrošinājušies viņu iedrošināt.

125:2.5Nākamās dienas dievkalpojumi templī Jēzum bija pieņemamāki un daudz atviegloja iepriekšējās dienas nepatīkamās atmiņas. Nākamajā rītā jaunais Lācars uzņēmās vadību, un viņi sāka sistemātisku Jeruzalemes un tās apkārtnes izpēti. Pirms dienas beigām Jēzus atklāja dažādās vietas ap templi, kur notika mācīšanas un jautājumu konferences; un, izņemot dažus apmeklējumus vissvētākajā vietā, lai brīnītos par to, kas patiesībā bija aiz atdalīšanas aizkara, viņš lielāko daļu sava laika ap templi pavadīja šajās mācīšanas konferencēs.

125:2.6Visu Pasā nedēļu Jēzus saglabāja savu vietu starp jaunajiem baušļu dēliem, un tas nozīmēja, ka viņam jāsēžas ārpus nožogojuma, kas nodalīja visas personas, kuras nebija pilni Izraēlas pilsoņi. Tādējādi apzinoties savu jaunību, viņš atturējās uzdot daudzos jautājumus, kas viņa prātā virmoja; vismaz viņš atturējās, līdz Pasā svinības bija beigušās un šie ierobežojumi jauniesvētītajiem jauniešiem tika atcelti.

125:2.7Pasā nedēļas trešdienā Jēzum tika atļauts doties mājās ar Lācaru, lai pavadītu nakti Betānijā. Šajā vakarā Lācars, Marta un Marija dzirdēja Jēzu apspriežam laicīgas un mūžīgas lietas, cilvēcīgas un dievišķas, un kopš tās nakts viņi visi trīs viņu mīlēja kā savu brāli.

125:2.8Līdz nedēļas beigām Jēzus ar Lācaru tikās mazāk, jo viņš nebija tiesīgs iekļūt pat tempļa diskusiju ārējā lokā, lai gan viņš apmeklēja dažas publiskās runas, kas tika teiktas ārējos pagalmos. Lācars bija tādā pašā vecumā kā Jēzus, bet Jeruzalemē jaunieši reti tika uzņemti likuma dēlu iesvētīšanā, līdz viņiem bija pilni trīspadsmit gadi.

125:2.9Atkal un atkal, Pasā nedēļas laikā, viņa vecāki atrada Jēzu sēžam atsevišķi ar savu jauneklīgo galvu rokās, dziļi domājošu. Viņi nekad nebija redzējuši viņu tā uzvedamies, un, nezinot, cik ļoti viņš bija apjucis prātā un satraukts garā no pieredzes, ko viņš pārdzīvoja, viņi bija smagi apmulsuši; viņi nezināja, ko darīt. Viņi ar prieku gaidīja Pasā nedēļas dienu beigas un ilgojās, lai viņu dīvaini uzvedīgais dēls droši atgrieztos Nācaretē.

125:2.10Dienu no dienas Jēzus pārdomāja savas problēmas. Līdz nedēļas beigām viņš bija veicis daudzas korekcijas; bet, kad pienāca laiks atgriezties Nācaretē, viņa jauneklīgais prāts joprojām mudžēja no apjukuma un bija apsēsts ar daudziem neatbildētiem jautājumiem un neatrisinātām problēmām.

125:2.11Pirms Jāzeps un Marija atstāja Jeruzalemi, viņi kopā ar Jēzus Nācaretes skolotāju noteica skaidras vienošanās, ka Jēzus atgriezīsies, kad sasniegs piecpadsmit gadu vecumu, lai sāktu savu garo mācību kursu vienā no vislabāk pazīstamajām rabīnu akadēmijām. Jēzus pavadīja savus vecākus un skolotāju viņu apmeklējumos skolā, bet viņi visi bija apbēdināti, redzot, cik vienaldzīgs viņš šķita pret visu, ko viņi teica un darīja. Marija bija dziļi sāpināta par viņa reakcijām uz Jeruzalemes apmeklējumu, un Jāzeps bija dziļi apmulsušis par zēna dīvainajām piezīmēm un neparasto uzvedību.

125:2.12Galu galā Pasā nedēļa bija liels notikums Jēzus dzīvē. Viņš bija izbaudījis iespēju satikt daudzus zēnus aptuveni savā vecumā, biedrus kandidātus iesvētīšanai, un viņš izmantoja šādus kontaktus kā līdzekli, lai uzzinātu, kā cilvēki dzīvoja Mezopotāmijā, Turkestānā un Partijā, kā arī tālākajās Romas Rietumu provincēs. Viņš jau bija diezgan labi informēts par to, kā uzaug jaunieši Ēģiptē un citos Palestīnai tuvējos reģionos. Šajā laikā Jeruzalemē bija tūkstošiem jauniešu, un Nācaretes zēns personīgi tikās un vairāk vai mazāk plaši intervēja vairāk nekā simts piecdesmit. Viņu īpaši interesēja tie, kas nāca no Tālajiem Austrumiem un attālajām Rietumu valstīm. Šo kontaktu rezultātā zēns sāka izklaidēt vēlmi ceļot pa pasauli, lai uzzinātu, kā dažādās viņa līdzcilvēku grupas strādā, lai nopelnītu iztiku.

125:3.2Nācaretes ceļotāji nepamanīja Jēzus prombūtni, jo Marija domāja, ka viņš ceļo ar vīriešiem, savukārt Jāzeps domāja, ka viņš ceļo ar sievietēm, jo viņš bija devies uz Jeruzalemi ar sievietēm, vadot Marijas ēzeli. Viņi neatklāja viņa prombūtni, līdz sasniedza Jēriku un gatavojās palikt uz nakti. Pēc tam, kad viņi apjautājās pēdējiem grupas dalībniekiem, kas sasniedza Jēriku, un uzzināja, ka neviens no viņiem nav redzējis viņu dēlu, viņi pavadīja bezmiega nakti, prātā pārdomājot, kas ar viņu varētu būt noticis, atstāstot daudzas viņa neparastās reakcijas uz Pasā nedēļas notikumiem un maigi norājot viens otru par to, ka nav pārliecinājušies, ka viņš ir grupā pirms aiziešanas no Jeruzalemes.

125:4.2Nākamajā rītā agri Jēzus piecēlās un devās uz templi. Eļļas kalna virsotnē viņš apstājās un raudāja par skatu, ko viņa acis redzēja — garīgi nabadzīga tauta, ko saista tradīcijas un kas dzīvo Romiešu leģionu uzraudzībā. Rīta agrumā viņš bija templī, apņēmies piedalīties diskusijās. Tikmēr Jāzeps un Marija arī bija piecēlušies rītausmā ar nodomu doties atpakaļ uz Jeruzalemi. Vispirms viņi steidzās uz savu radinieku māju, kur viņi bija apmetušies kā ģimene Pasā nedēļas laikā, bet apjautāšanās atklāja faktu, ka Jēzu neviens nav redzējis. Pēc tam, kad viņi visu dienu meklēja un neatrada viņa pēdas, viņi atgriezās pie saviem radiniekiem uz nakti.

125:4.3Otrajā konferencē Jēzus bija uzdrošinājies uzdot jautājumus, un ļoti pārsteidzošā veidā viņš piedalījās tempļa diskusijās, bet vienmēr veidā, kas atbilda viņa jaunībai. Dažreiz viņa precīzie jautājumi bija nedaudz mulsinoši jūdaisma likumu mācītajiem skolotājiem, bet viņš izrādīja tādu atklāta godīguma garu, kas apvienots ar acīmredzamu zināšanu izsalkumu, ka lielākā daļa tempļa skolotāju bija gatavi izturēties pret viņu ar visu cieņu. Bet, kad viņš uzdrošinājās apšaubīt taisnīgumu par iereibuša pagāna nonāvēšanu, kurš bija nomaldījies ārpus pagānu pagalma un neapzināti iegājis aizliegtajās un reputācijā svētajās tempļa teritorijās, viens no neiecietīgākajiem skolotājiem kļuva nepacietīgs par zēna netiešo kritiku un, drūmi skatoties uz viņu, jautāja, cik vecs viņš ir. Jēzus atbildēja: "Trīspadsmit gadi, trūkst nedaudz vairāk par četriem mēnešiem." "Tad," atcirta tagad sadusmotais skolotājs, "kāpēc tu esi šeit, jo tu neesi pilngadīgs kā likuma dēls?" Un, kad Jēzus paskaidroja, ka viņš ir saņēmis iesvētīšanu Pasā laikā un ka viņš ir pabeidzis Nācaretes skolu students, skolotāji vienā balsī ņirgājoties atbildēja: "Mēs to varējām zināt; viņš ir no Nācaretes." Bet vadītājs uzstāja, ka Jēzus nav vainojams, ja Nācaretes sinagogas vadītāji viņu ir tehniski izlaiduši, kad viņam bija divpadsmit gadu, nevis trīspadsmit; un, neskatoties uz to, ka vairāki viņa nonievātāji piecēlās un aizgāja, tika nolemts, ka zēns var netraucēti turpināt kā tempļa diskusiju audzēknis.

125:4.4Kad šī, viņa otrā diena templī, bija beigusies, viņš atkal devās uz Betāniju uz nakti. Un atkal viņš izgāja dārzā, lai meditētu un lūgtu. Bija acīmredzams, ka viņa prāts bija nodarbināts ar smagu problēmu pārdomāšanu.

125:5.2Pirms dienas beigām visa galvenā tempļa diskusiju grupas uzmanība bija pievērsta jautājumiem, kurus uzdeva Jēzus. Starp viņa daudzajiem jautājumiem bija:

125:5.31. Kas patiesībā atrodas vissvētākajā vietā, aiz aizkara?

125:5.42. Kāpēc Izraēlas mātēm jābūt atdalītām no vīriešu tempļa dievlūdzējiem?

125:5.53. Ja Dievs ir tēvs, kurš mīl savus bērnus, kāpēc visa šī dzīvnieku nokaušana, lai iegūtu dievišķu labvēlību — vai Mozus mācība nav pārprasta?

125:5.64. Tā kā templis ir veltīts Tēva debesīs dievkalpošanai, vai ir saderīgi atļaut klātbūtni tiem, kas nodarbojas ar laicīgu maiņu un tirdzniecību?

125:5.75. Vai gaidāmais Mesija kļūs par laicīgu princi, kas sēdēs uz Dāvida troņa, vai arī viņš darbosies kā dzīvības gaisma garīgas valstības nodibināšanā?

125:5.8Un visu dienu tie, kas klausījās, brīnījās par šiem jautājumiem, un neviens nebija tik pārsteigts kā Sīmanis. Vairāk nekā četras stundas šis Nācaretes jauneklis uzdeva šiem jūdaisma skolotājiem domas rosinošus un sirdi uzrunājošus jautājumus. Viņš maz komentēja savu vecāko piezīmes. Viņš nodeva savu mācību ar jautājumiem, ko viņš uzdeva. Ar prasmīgu un smalku jautājuma formulējumu viņš vienlaicīgi apstrīdēja viņu mācību un ieteica savu. Viņa jautājumu uzdošanas veidā bija pievilcīga gudrības un humora kombinācija, kas viņu padarīja mīļu pat tiem, kuri vairāk vai mazāk aizvainoja viņa jaunumu. Viņš vienmēr bija ārkārtīgi godīgs un apdomīgs, uzdodot šos dziļos jautājumus. Šajā notikumiem bagātajā pēcpusdienā templī viņš izrādīja to pašu nevēlēšanos negodīgi izmantot pretinieku, kas raksturoja visu viņa turpmāko publisko kalpošanu. Gan kā jauneklis, gan vēlāk kā vīrietis, viņš šķita pilnīgi brīvs no jebkādas egoistiskas vēlmes uzvarēt strīdā tikai tādēļ, lai piedzīvotu loģisku triumfu pār saviem līdzcilvēkiem, būdams ieinteresēts tikai vienā lietā: sludināt mūžīgo patiesību un tādējādi panākt pilnīgāku mūžīgā Dieva atklāsmi.

125:5.9Kad diena bija beigusies, Sīmanis un Jēzus devās atpakaļ uz Betāniju. Lielāko daļu ceļa gan vīrietis, gan zēns klusēja. Atkal Jēzus apstājās Eļļas kalna virsotnē, bet, skatoties uz pilsētu un tās templi, viņš neraudāja; viņš tikai noliecās galvu klusā nodošanās.

125:5.10Pēc vakariņām Betānijā viņš atkal atteicās pievienoties jautrajai sabiedrībai, bet tā vietā devās uz dārzu, kur viņš aizkavējās ilgi naktī, veltīgi cenšoties izdomāt kādu noteiktu pieeju savas dzīves darba problēmai un izlemt, kā vislabāk viņš varētu strādāt, lai atklātu saviem garīgi aklajiem tautiešiem skaistāku Debesu Tēva koncepciju un tādējādi atbrīvotu viņus no viņu briesmīgās verdzības likumiem, rituāliem, ceremonijām un vecmodīgām tradīcijām. Bet skaidra gaisma pie patiesību meklējošā zēna nenāca.

125:6.2Atkal viņš devās uz templi, bet neapstājās, lai meditētu Eļļas kalna virsotnē. Rīta diskusiju gaitā liels laiks tika veltīts likumam un praviešiem, un skolotāji bija pārsteigti, ka Jēzus ir tik labi pazīstams ar Rakstiem, gan ebreju, gan grieķu valodā. Bet viņi bija pārsteigti ne tik daudz par viņa zināšanām par patiesību, cik par viņa jaunumu.

125:6.3Pēcpusdienas konferencē viņi tikko bija sākuši atbildēt uz viņa jautājumu par lūgšanas mērķi, kad vadītājs uzaicināja zēnu nākt uz priekšu un, sēžot blakus viņam, lika viņam izteikt savu viedokli par lūgšanu un dievkalpošanu.

125:6.4Iepriekšējā vakarā Jēzus vecāki bija dzirdējuši par šo dīvaino jaunieti, kurš tik prasmīgi sparojās ar likuma izskaidrotājiem, bet viņiem nebija ienācis prātā, ka šis zēns ir viņu dēls. Viņi jau bija nolēmuši doties uz Zaharijas mājām, jo viņi domāja, ka Jēzus varētu būt devies turp, lai redzētu Elizabeti un Jāni. Domājot, ka Zaharija varbūt ir templī, viņi tur apstājās ceļā uz Jūdejas pilsētu. Pastaigājoties pa tempļa pagalmiem, iedomājieties viņu pārsteigumu un apmulsumu, kad viņi atpazina pazudušā zēna balsi un ieraudzīja viņu sēžam starp tempļa skolotājiem.

125:6.5Jāzeps bija mēms, bet Marija deva vaļu savām ilgi apspiestajām bailēm un nemieram, kad, steidzoties pie zēna, kurš tagad stāvēja, lai sasveicinātos ar saviem pārsteigtajiem vecākiem, viņa teica: "Mans bērns, kāpēc tu esi izturējies pret mums šādi? Tagad ir pagājušas vairāk nekā trīs dienas, kopš tavs tēvs un es tevi meklējām, bēdājot. Kas tevi pamudināja mūs pamest?" Tas bija saspringts brīdis. Visu acis bija pievērstas Jēzum, lai dzirdētu, ko viņš teiks. Viņa tēvs norāja viņu skatienā, bet neteica neko.

125:6.6Jāatceras, ka Jēzus bija paredzēts kā jauneklis. Viņš bija pabeidzis parasto bērna skolu, bija atzīts par likuma dēlu un saņēmis iesvētīšanu kā Izraēlas pilsonis. Un tomēr viņa māte vairāk nekā maigi norāja viņu visu sapulcēto cilvēku priekšā, tieši viņa jaunās dzīves visnopietnākā un vissvētākā centiena vidū, tādējādi cildenu beigu vietā nesot negodu vienai no lielākajām iespējām, kas viņam jebkad tika dota, lai darbotos kā patiesības skolotājam, taisnības sludinātājam, viņa Tēva debesīs mīlošā rakstura atklājējam.

125:6.7Bet zēns bija šīs situācijas cienīgs. Ja jūs godīgi ņemat vērā visus faktorus, kas apvienojās, lai veidotu šo situāciju, jūs būsiet labāk sagatavoti, lai saprastu zēna atbildes gudrību uz mātes neapzināto rājienu. Pēc brīža domām Jēzus atbildēja savai mātei, sakot: "Kāpēc jūs mani tik ilgi meklējāt? Vai jūs negaidītu mani atrast manā Tēva namā, jo ir pienācis laiks, kad man jānodarbojas ar sava Tēva darīšanām?"

125:6.8Visi bija pārsteigti par zēna runas veidu. Viņi visi klusējot atsauca savu uzmanību un atstāja viņu stāvam vienu ar saviem vecākiem. Pēc brīža jaunais vīrietis atviegloja visu trīs mulsumu, kad klusi teica: "Nāciet, mani vecāki, neviens nav darījis neko citu, kā tikai to, ko uzskatīja par labāko. Mūsu Tēvs debesīs ir nolicis šīs lietas; dosimies uz mājām."

125:6.9Klusumā viņi sāka ceļu, ierodoties Jērikā uz nakti. Tikai vienu reizi viņi apstājās, un tas bija uz Eļļas kalna virsotnes, kad zēns pacēla savu zizli augstu un, drebēdams no galvas līdz kājām intensīvu emociju uzplūdā, teica: "Ak, Jeruzaleme, Jeruzaleme, un tās ļaudis, cik vergi jūs esat — pakļauti Romiešu jūgam un savu pašu tradīciju upuri — bet es atgriezīšos, lai attīrītu to templi un atbrīvotu savu tautu no šīs verdzības!"

125:6.10Trīs dienu ceļojumā uz Nācareti Jēzus runāja maz; arī viņa vecāki viņa klātbūtnē nerunāja daudz. Viņi patiešām bija neizpratnē par sava pirmdzimtā dēla uzvedību, bet viņi glabāja savās sirdīs viņa teicienus, lai gan nespēja pilnībā izprast to nozīmi.

125:6.11Pēc ierašanās mājās Jēzus īsi paziņoja saviem vecākiem, apliecinot viņiem savu pieķeršanos un netieši norādot, ka viņiem nav jābaidās, ka viņš atkal dos kādu iemeslu viņu ciešanām nemiera dēļ par viņa uzvedību. Šo nozīmīgo paziņojumu viņš noslēdza, sakot: "Lai gan man ir jādara sava Tēva debesīs griba, es arī paklausīšu savam tēvam uz zemes. Es gaidīšu savu stundu."

125:6.12Lai gan Jēzus savā prātā daudzas reizes atteiktos piekrist labi domātajiem, bet maldīgajiem savu vecāku centieniem diktēt viņa domāšanas gaitu vai noteikt viņa darba plānu uz zemes, tomēr, visādā veidā, kas bija saderīgs ar viņa nodošanos sava Paradīzes Tēva gribas darīšanai, viņš ļoti graciozi pielāgojās sava zemes tēva vēlmēm un savas ģimenes paražām miesā. Pat tad, kad viņš nevarēja piekrist, viņš darīja visu iespējamo, lai pielāgotos. Viņš bija mākslinieks savas nodošanās pienākumam pielāgošanā savām saistībām pret ģimenes lojalitāti un sociālo kalpošanu.

125:6.13Jāzeps bija apjucis, bet Marija, pārdomājot šo pieredzi, guva mierinājumu, galu galā uzskatot viņa teikto uz Eļļas kalna par pravietisku par sava dēla Mesijas misiju kā Izraēlas atbrīvotājs. Viņa ar jaunu enerģiju sāka darboties, lai veidotu viņa domas patriotiskos un nacionālistiskos kanālos un iesaistīja sava brāļa, Jēzus mīļākā tēvoča, pūles; un visos citos veidos Jēzus māte pievērsās uzdevumam sagatavot savu pirmdzimto dēlu uzņemties vadību tiem, kas atjaunos Dāvida troni un uz visiem laikiem atmetīs pagānu politiskās verdzības jūgu.