Dokuments 124: JĒZUS VĒLĀ BĒRNĪBADokuments 124
JĒZUS VĒLĀ BĒRNĪBA

124:0.1LAI GAN Jēzum Aleksandrijā būtu bijusi labāka iespēja skoloties nekā Galilejā, viņam nebūtu bijusi tik brīnišķīga vide, lai risinātu savas dzīves problēmas ar minimālu izglītības vadību, vienlaikus baudot lielo priekšrocību pastāvīgi kontaktēties ar tik lielu skaitu visu šķiru vīriešu un sieviešu no visām civilizētās pasaules malām. Ja viņš būtu palicis Aleksandrijā, viņa izglītību būtu vadījuši ebreji un tā būtu noritējusi tikai ebreju tradīcijās. Nācaretē viņš ieguva izglītību un saņēma apmācību, kas viņu pieņemamāk sagatavoja, lai saprastu cittiešus, un kas viņam deva labāku un līdzsvarotāku priekšstatu par ebreju teoloģijas austrumu jeb babiloniešu un rietumu jeb helēņu uzskatu relatīvajām vērtībām.

124:1.2Skolas gaitas turpinājās, un viņš joprojām bija iecienīts skolnieks, kuram katru mēnesi viena nedēļa bija brīva, un viņš turpināja dalīt savu laiku aptuveni vienādi starp braucieniem uz kaimiņu pilsētām kopā ar tēvu, uzturēšanos tēvoča saimniecībā uz dienvidiem no Nācaretes un zvejas izbraucieniem no Magdalas.

124:1.3Nopietnākās nepatikšanas, kādas līdz šim bija radušās skolā, notika ziemas beigās, kad Jēzus uzdrošinājās apstrīdēt hazanu attiecībā uz mācību, ka visi tēli, bildes un zīmējumi pēc savas dabas ir elku pielūgšana. Jēzum patika zīmēt ainavas, kā arī veidot visdažādākos priekšmetus no podnieka māla. Ebreju likums visu šāda veida darbību stingri aizliedza, bet līdz šim viņam bija izdevies mazināt vecāku iebildumus tiktāl, ka viņi bija atļāvuši viņam turpināt šīs nodarbes.

124:1.4Taču nepatikšanas skolā atkal uzvirmoja, kad viens no atpalikušākiem skolēniem atklāja, ka Jēzus uz skolas klases grīdas ar ogli zīmē skolotāja portretu. Tas bija redzams kā diena, un daudzi no vecajiem to bija apskatījuši, pirms komiteja devās pie Jāzepa, lai pieprasītu kaut ko darīt, lai apslāpētu viņa vecākā dēla nelikumības. Un, lai gan šī nebija pirmā reize, kad Jāzeps un Marija saņēma sūdzības par sava vispusīgā un enerģiskā bērna izdarībām, šī bija vissmagākā no visām apsūdzībām, kas līdz šim pret viņu bija vērstas. Jēzus kādu laiku klausījās apsūdzībā par saviem mākslinieciskajiem centieniem, sēdēdams uz liela akmens tieši pie sētas durvīm. Viņu aizvainoja tas, ka viņi vaino tēvu par viņa it kā izdarītajiem pārkāpumiem; tāpēc viņš iesoļoja iekšā, bezbailīgi stājoties pretī saviem apsūdzētājiem. Vecajie bija apjukuši. Daži bija noskaņoti uzlūkot šo epizodi ar humoru, savukārt viens vai divi, šķita, domāja, ka zēns ir zaimojošs, ja ne dievanilgs. Jāzeps bija apmulsis, Marija sašutusi, bet Jēzus uzstāja, lai viņu uzklausa. Viņš izteicās, drosmīgi aizstāvēja savu viedokli un ar pilnīgu paškontroli paziņoja, ka pakļausies sava tēva lēmumam šajā, tāpat kā visos citos strīdīgos jautājumos. Un veco komiteja klusējot aizgāja.

124:1.5Marija centās ietekmēt Jāzepu, lai viņš atļautu Jēzum mājās veidot no māla, ja vien viņš apsolītu neveikt nevienu no šīm apšaubāmajām darbībām skolā, bet Jāzeps jutās spiests nospriest, ka jāvalda rabīniskajai otrā baušļa interpretācijai. Un tā Jēzus no tās dienas vairs nezīmēja un neveidoja neviena priekšmeta atveidu, kamēr vien dzīvoja sava tēva namā. Bet viņš nebija pārliecināts par to, ka viņa rīcība būtu bijusi nepareiza, un atteikšanās no tik iemīļotas laika kavēšanas bija viens no lielākajiem pārbaudījumiem viņa jaunajā dzīvē.

124:1.6Jūnija otrajā pusē Jēzus kopā ar tēvu pirmo reizi uzkāpa Tabora kalna virsotnē. Bija skaidra diena, un skats bija lielisks. Šim deviņgadīgajam zēnam šķita, ka viņš patiešām ir uzlūkojis visu pasauli, izņemot Indiju, Āfriku un Romu.

124:1.7Jēzus otrā māsa Marta piedzima ceturtdienas naktī, 13. septembrī. Trīs nedēļas pēc Martas nākšanas pasaulē Jāzeps, kurš kādu laiku bija mājās, sāka būvēt piebūvi viņu mājai – apvienotu darbnīcu un guļamistabu. Jēzum tika uzbūvēts neliels darbagalds, un pirmo reizi viņam piederēja pašam savi instrumenti. Daudzus gadus brīvajos brīžos viņš strādāja pie šī galda un kļuva par izcilu lietpratēju jūgu izgatavošanā.

124:1.8Šī un nākamā ziema Nācaretē bija aukstākās daudzu gadu desmitu laikā. Jēzus bija redzējis sniegu kalnos, un vairākas reizes tas bija uzsnidzis Nācaretē, paliekot uz zemes tikai īsu brīdi; bet līdz šai ziemai viņš nebija redzējis ledu. Fakts, ka ūdens var būt ciets, šķidrs un tvaiks – viņš ilgi bija prātojis par tvaiku, kas izplūst no vārošiem katliem –, lika zēnam daudz domāt par fizisko pasauli un tās uzbūvi; un tomēr personība, kas bija iemiesota šajā augošajā jaunietī, visu šo laiku bija visu šo lietu faktiskais radītājs un organizētājs plašajā visumā.

124:1.9Nācaretes klimats nebija bargs. Janvāris bija aukstākais mēnesis, vidējā temperatūra bija ap 50° F (10° C). Jūlijā un augustā, karstākajos mēnešos, temperatūra svārstījās no 75° līdz 90° F (24°–32° C). No kalniem līdz Jordānai un Nāves jūras ielejai Palestīnas klimats svārstījās no stindzinoša līdz tropiskam. Un tā savā ziņā ebreji bija sagatavoti dzīvei praktiski jebkurā un visos pasaules dažādajos klimatos.

124:1.10Pat vissiltākajos vasaras mēnešos no rietumiem parasti pūta vēsa jūras brīze no pulksten 10:00 rītā līdz aptuveni 22:00 vakarā. Bet šad un tad pāri visai Palestīnai pūta šausmīgi karsti vēji no austrumu tuksneša. Šīs karstās brāzmas parasti nāca februārī un martā, tuvu lietus sezonas beigām. Tajās dienās lietus atsvaidzinošās gāzēs lija no novembra līdz aprīlim, taču tas nelija nepārtraukti. Palestīnā bija tikai divi gadalaiki – vasara un ziema, sausā un lietus sezona. Janvārī sāka ziedēt puķes, un līdz aprīļa beigām visa zeme bija viens milzīgs ziedu dārzs.

124:1.11Šā gada maijā sava tēvoča saimniecībā Jēzus pirmo reizi palīdzēja labības ražas novākšanā. Pirms viņam apritēja trīspadsmit gadu, viņam bija izdevies uzzināt šo to par praktiski visu, ar ko vīrieši un sievietes nodarbojās Nācaretes apkārtnē, izņemot metālapstrādi, un, būdams vecāks, pēc tēva nāves, viņš pavadīja vairākus mēnešus kalēja darbnīcā.

124:1.12Kad darbu un karavānu ceļojumu bija maz, Jēzus kopā ar tēvu veica daudzus izklaides vai darījumu braucienus uz tuvējo Kānu, Endoru un Nainu. Pat būdams zēns, viņš bieži apmeklēja Sepforu, kas atradās tikai nedaudz vairāk kā trīs jūdzes uz ziemeļrietumiem no Nācaretes un no 4. gada p.m.ē. līdz aptuveni 25. gadam m.ē. bija Galilejas galvaspilsēta un viena no Heroda Antipas rezidencēm.

124:1.13Jēzus turpināja augt fiziski, intelektuāli, sociāli un garīgi. Viņa braucieni prom no mājām daudz deva, lai sniegtu viņam labāku un dāsnāku izpratni par savu ģimeni, un ap šo laiku pat viņa vecāki sāka mācīties no viņa, kā arī mācīt viņu. Jēzus bija oriģināls domātājs un prasmīgs skolotājs pat savā jaunībā. Viņš pastāvīgi nonāca sadursmē ar tā saukto “mutvārdu likumu”, taču viņš vienmēr centās pielāgoties savas ģimenes paražām. Viņš diezgan labi sapratās ar sava vecuma bērniem, taču bieži jutās drosmi zaudējis viņu lēni domājošo prātu dēļ. Pirms viņam apritēja desmit gadu, viņš bija kļuvis par līderi septiņu zēnu grupai, kuri apvienojās biedrībā vīrišķības iemaņu – fizisko, intelektuālo un reliģisko – veicināšanai. Šo zēnu vidū Jēzum izdevās ieviest daudzas jaunas spēles un dažādas uzlabotas fiziskās atpūtas metodes.

124:2.2Augustā viņš iestājās sinagogas augstākajā skolā. Skolā viņš pastāvīgi radīja nepatikšanas ar jautājumiem, kurus viņš neatlaidīgi uzdeva. Arvien vairāk viņš turēja visu Nācareti vairāk vai mazāk lielā satraukumā. Viņa vecāki nelabprāt aizliedza viņam uzdot šos satraucošos jautājumus, un viņa galveno skolotāju ļoti ieintriģēja zēna zinātkāre, ieskats un slāpes pēc zināšanām.

124:2.3Jēzus rotaļu biedri viņa uzvedībā nesaskatīja neko pārdabisku; vairumā veidu viņš bija pilnīgi tāds pats kā viņi. Viņa interese par mācībām bija nedaudz virs vidējā līmeņa, bet ne pilnīgi neparasta. Skolā viņš patiešām uzdeva vairāk jautājumu nekā citi viņa klasē.

124:2.4Iespējams, viņa visneparastākā un spilgtākā iezīme bija nevēlēšanās cīnīties par savām tiesībām. Tā kā viņš savam vecumam bija tik labi attīstīts zēns, viņa rotaļu biedriem šķita dīvaini, ka viņš nevēlējās sevi aizstāvēt pat pret netaisnību vai tad, kad tika pakļauts personīgiem apvainojumiem. Tā gadījās, ka viņš šīs īpašības dēļ daudz necieta, pateicoties draudzībai ar kaimiņu zēnu Jēkabu, kurš bija gadu vecāks. Viņš bija akmeņkaļa, Jāzepa biznesa partnera, dēls. Jēkabs bija liels Jēzus apbrīnotājs un uzskatīja par savu pienākumu gādāt, lai nevienam netiktu atļauts darīt pāri Jēzum viņa nepatikas pret fizisku cīņu dēļ. Vairākas reizes vecāki un rupji jaunieši uzbruka Jēzum, paļaujoties uz viņa izslavēto pakļāvību, taču viņi vienmēr saņēma ātru un noteiktu sodu no viņa paša ieceltā aizstāvja un vienmēr gatavā sarga, Jēkaba, akmeņkaļa dēla, rokām.

124:2.5Jēzus bija vispāratzīts līderis Nācaretes zēniem, kuri iestājās par savas dienas un paaudzes augstākajiem ideāliem. Viņa jaunības biedri viņu patiešām mīlēja ne tikai tāpēc, ka viņš bija taisnīgs, bet arī tāpēc, ka viņam piemita reta un saprotoša līdzjūtība, kas liecināja par mīlestību un robežojās ar diskrētu līdzjūtību.

124:2.6Šogad viņš sāka izrādīt izteiktu priekšroku vecāku cilvēku sabiedrībai. Viņam patika pārrunāt kultūras, izglītības, sociālās, ekonomiskās, politiskās un reliģiskās lietas ar vecākiem prātiem, un viņa spriešanas dziļums un novērošanas asums tik ļoti apbūra viņa pieaugušos biedrus, ka viņi vienmēr bija vairāk nekā gatavi ar viņu sarunāties. Līdz brīdim, kad viņš kļuva atbildīgs par mājas uzturēšanu, viņa vecāki pastāvīgi centās viņu ietekmēt, lai viņš biedrotos ar sava vecuma vai sev tuvāka vecuma cilvēkiem, nevis ar vecākiem un zinošākiem indivīdiem, pret kuriem viņš izrādīja šādu priekšroku.

124:2.7Šā gada beigās viņam bija divu mēnešu ilga zvejas pieredze kopā ar tēvoci Galilejas jūrā, un viņš bija ļoti veiksmīgs. Pirms vīrišķības sasniegšanas viņš bija kļuvis par lietpratīgu zvejnieku.

124:2.8Viņa fiziskā attīstība turpinājās; viņš bija sekmīgs un priviliģēts skolnieks skolā; viņš diezgan labi sapratās mājās ar saviem jaunākajiem brāļiem un māsām, baudot priekšrocību būt trīsarpus gadus vecākam par vecāko no pārējiem bērniem. Nācaretē par viņu bija labās domās, izņemot dažu ne tik apdāvinātu bērnu vecākus, kuri bieži runāja par Jēzu kā par pārāk nekaunīgu, kā tādu, kam trūkst pienācīgas pazemības un jauneklīgas atturības. Viņš izrādīja pieaugošu tendenci ievirzīt savu jaunības biedru rotaļu aktivitātes nopietnākās un pārdomātākās gultnēs. Viņš bija dzimis skolotājs un vienkārši nevarēja atturēties no tādas funkcionēšanas, pat tad, kad it kā bija iesaistīts rotaļās.

124:2.9Jāzeps agri sāka mācīt Jēzu par dažādiem iztikas līdzekļu gūšanas veidiem, skaidrojot lauksaimniecības priekšrocības pār rūpniecību un tirdzniecību. Galileja bija skaistāks un pārtikušāks apgabals nekā Jūdeja, un dzīvošana tur izmaksāja tikai aptuveni ceturto daļu no tā, cik Jeruzalemē un Jūdejā. Tā bija lauksaimniecības ciematu un plaukstošu rūpniecības pilsētu province, kurā bija vairāk nekā divsimt pilsētu ar iedzīvotāju skaitu virs pieciem tūkstošiem un trīsdesmit – virs piecpadsmit tūkstošiem.

124:2.10Kad Jēzus bija savā pirmajā braucienā ar tēvu, lai novērotu zvejniecības nozari Galilejas ezerā, viņš bija gandrīz nolēmis kļūt par zvejnieku; taču cieša saistība ar tēva arodu vēlāk viņu ietekmēja kļūt par galdnieku, savukārt vēl vēlāk ietekmju kopums viņu noveda pie galīgās izvēles kļūt par jauna veida reliģisko skolotāju.

124:3.2Jāzeps un Marija bieži vien jutās kārdināti izrādīt kādu īpašu labvēlību Jēzum vai citādi nodot savas zināšanas, ka viņš ir apsolījuma bērns, likteņa dēls. Taču abi viņa vecāki visos šajos jautājumos bija ārkārtīgi gudri un tālredzīgi. Tās dažas reizes, kad viņi jebkādā veidā izrādīja jelkādu priekšroku viņam, pat vismazākajā mērā, zēns ātri noraidīja visu šādu īpašu ievērību.

124:3.3Jēzus pavadīja ievērojamu laiku karavānu apgādes veikalā, un, sarunājoties ar ceļotājiem no visām pasaules malām, viņš ieguva informācijas krājumu par starptautiskajām lietām, kas, ņemot vērā viņa vecumu, bija pārsteidzošs. Šis bija pēdējais gads, kurā viņš baudīja daudz brīvu rotaļu un jauneklīga dzīvesprieka. No šī laika grūtības un pienākumi šī jaunieša dzīvē strauji vairojās.

124:3.4Trešdienas vakarā, 5. gada m.ē. 24. jūnijā, piedzima Jūda. Šī septītā bērna piedzimšanu pavadīja sarežģījumi. Marija vairākas nedēļas bija tik ļoti slima, ka Jāzeps palika mājās. Jēzus bija ļoti aizņemts ar tēva uzdevumiem un daudziem pienākumiem, ko izraisīja mātes nopietnā slimība. Nekad vairs šim jaunietim nebija iespējams atgriezties pie bērnišķīgās attieksmes, kāda bija viņa agrākajos gados. Kopš mātes slimības laika – tieši pirms viņam apritēja vienpadsmit gadu – viņš bija spiests uzņemties pirmdzimtā dēla atbildību un darīt to visu vienu vai divus pilnus gadus pirms šīm nastām vajadzētu normāli gulties uz viņa pleciem.

124:3.5Hazans katru nedēļu pavadīja vienu vakaru kopā ar Jēzu, palīdzot viņam apgūt ebreju svētos rakstus. Viņš bija ļoti ieinteresēts sava daudzsološā skolnieka progresā; tādēļ viņš labprāt palīdzēja viņam daudzos veidos. Šis ebreju pedagogs atstāja lielu ietekmi uz šo augošo prātu, taču viņš nekad nespēja saprast, kāpēc Jēzus bija tik vienaldzīgs pret visiem viņa ieteikumiem attiecībā uz izredzēm doties uz Jeruzalemi, lai turpinātu izglītību pie mācītiem rabīniem.

124:3.6Ap maija vidu zēns pavadīja tēvu darījumu braucienā uz Skitopoli, Dekapoles galveno grieķu pilsētu, seno ebreju pilsētu Bet-Šeanu. Pa ceļam Jāzeps pārstāstīja daudz no senās vēstures par ķēniņu Saulu, filistiešiem un sekojošajiem notikumiem Izraēlas nemierīgajā vēsturē. Jēzu ārkārtīgi iespaidoja šīs tā sauktās pagānu pilsētas tīrais izskats un labi sakārtotais iekārtojums. Viņš brīnījās par brīvdabas teātri un apbrīnoja skaisto marmora templi, kas veltīts “pagānu” dievu pielūgšanai. Jāzepu ļoti satrauca zēna entuziasms, un viņš centās neitralizēt šos labvēlīgos iespaidus, slavējot ebreju tempļa skaistumu un varenību Jeruzalemē. Jēzus bieži bija ar ziņkāri raudzījies uz šo lielisko grieķu pilsētu no Nācaretes kalna un daudzas reizes jautājis par tās plašajiem sabiedriskajiem darbiem un greznajām ēkām, taču tēvs vienmēr bija centies izvairīties no atbildēm uz šiem jautājumiem. Tagad viņi stāvēja aci pret aci ar šīs cittiešu pilsētas skaistumu, un Jāzeps nevarēja pieklājīgi ignorēt Jēzus jautājumus.

124:3.7Gadījās tā, ka tieši šajā laikā Skitopoles amfiteātrī notika ikgadējās sacensību spēles un fiziskās veiklības publiskie demonstrējumi starp Dekapoles grieķu pilsētām, un Jēzus uzstāja, lai tēvs viņu aizved apskatīt spēles, un viņš bija tik uzstājīgs, ka Jāzeps vilcinājās viņam atteikt. Zēns bija sajūsmā par spēlēm un no visas sirds iejutās fiziskās attīstības un atlētisko prasmju demonstrējumu garā. Jāzeps bija neizsakāmi šokēts, novērojot dēla entuziasmu, kad viņš skatījās šīs “pagānu” tukšās lepnības izrādes. Pēc spēļu beigām Jāzeps piedzīvoja sava mūža pārsteigumu, kad dzirdēja Jēzu izsakām atzinību par tām un ierosinām, ka Nācaretes jauniešiem būtu labi, ja viņi varētu gūt šādu labumu no veselīgām fiziskām aktivitātēm brīvā dabā. Jāzeps nopietni un ilgi runāja ar Jēzu par šādu nodarbju ļauno dabu, taču viņš labi zināja, ka zēns nav pārliecināts.

124:3.8Vienīgā reize, kad Jēzus jebkad redzēja savu tēvu dusmīgu uz viņu, bija tajā naktī viņu istabā iebraucamajā vietā, kad diskusiju laikā zēns tiktāl aizmirsa ebreju domāšanas tendences, ka ierosināja viņiem atgriezties mājās un strādāt pie amfiteātra būvniecības Nācaretē. Kad Jāzeps dzirdēja savu pirmdzimto dēlu paužam tik ne-ebrejiskus uzskatus, viņš aizmirsa savu parasto mierīgo izturēšanos un, satverot Jēzu aiz pleca, dusmīgi iesaucās: “Mans dēls, lai es nekad vairs nedzirdētu tevi izsakām tik ļaunu domu, kamēr vien tu dzīvo.” Jēzus bija pārsteigts par tēva emociju uzplūdu; viņam nekad iepriekš nebija nācies izjust tēva sašutuma personīgo dzēlienu, un viņš bija pārsteigts un šokēts vārda tiešā nozīmē. Viņš tikai atbildēja: “Labi, mans tēvs, tā būs.” Un nekad vairs zēns pat ne mazākajā mērā nepieminēja grieķu spēles un citas atlētiskās aktivitātes, kamēr vien viņa tēvs bija dzīvs.

124:3.9Vēlāk Jēzus redzēja grieķu amfiteātri Jeruzalemē un uzzināja, cik nīstamas šādas lietas bija no ebreju viedokļa. Tomēr visu savu dzīvi viņš centās ieviest veselīgas atpūtas ideju savos personīgajos plānos un, ciktāl to atļāva ebreju prakse, vēlākajā regulāro aktivitāšu programmā saviem divpadsmit apustuļiem.

124:3.10Šī vienpadsmitā gada beigās Jēzus bija enerģisks, labi attīstīts, mēreni humoristisks un diezgan bezrūpīgs jaunietis, taču no šī gada viņš arvien vairāk nodevās savdabīgiem dziļas meditācijas un nopietnas apceres periodiem. Viņš daudz domāja par to, kā izpildīt savus pienākumus pret ģimeni un tajā pašā laikā būt paklausīgs aicinājumam uz savu misiju pasaulē; viņš jau bija sapratis, ka viņa kalpošana nebūs ierobežota tikai ar ebreju tautas uzlabošanu.

124:4.2Visu šo gadu viņš piedzīvoja daudzus nenoteiktības, ja ne faktiskas šaubu periodus, attiecībā uz savas misijas dabu. Viņa dabiski attīstošais cilvēka prāts vēl pilnībā neaptvēra viņa divējādās dabas realitāti. Fakts, ka viņam bija viena personība, apgrūtināja viņa apziņai atpazīt to faktoru dubulto izcelsmi, kuri veidoja dabu, kas saistīta ar šo pašu personību.

124:4.3No šī laika viņam veicās labāk saprasties ar brāļiem un māsām. Viņš bija arvien taktiskāks, vienmēr līdzjūtīgs un uzmanīgs pret viņu labklājību un laimi, un uzturēja labas attiecības ar viņiem līdz pat savas publiskās kalpošanas sākumam. Runājot konkrētāk: Viņš vislieliskāk sapratās ar Jēkabu, Mirjamu un diviem jaunākajiem (pagaidām vēl nedzimušajiem) bērniem – Amosu un Ruti. Viņš vienmēr diezgan labi sapratās ar Martu. Nepatikšanas, kas viņam bija mājās, lielākoties radās no berzes ar Jāzepu un Jūdu, īpaši ar pēdējo.

124:4.4Jāzepam un Marijai tā bija smaga pieredze uzņemties šīs nepieredzētās dievišķuma un cilvēciskuma kombinācijas audzināšanu, un viņi ir pelnījuši lielu atzinību par tik uzticamu un veiksmīgu savu vecāku pienākumu pildīšanu. Arvien vairāk Jēzus vecāki saprata, ka šajā vecākajā dēlā mājo kaut kas pācilvēcisks, taču viņi nekad pat vāji nenojauta, ka šis apsolījuma dēls patiešām un patiesībā ir šī lokālā lietu un būtņu visuma faktiskais radītājs. Jāzeps un Marija nodzīvoja un nomira, nekad neuzzinot, ka viņu dēls Jēzus patiesībā bija mirstīgajā miesā iemiesojies Visuma Radītājs.

124:4.5Šajā gadā Jēzus vairāk nekā jebkad agrāk pievērsa uzmanību mūzikai, un viņš turpināja mācīt mājas skolā savus brāļus un māsas. Apmēram šajā laikā zēns sāka asi apzināties atšķirību starp Jāzepa un Marijas viedokļiem par viņa misijas dabu. Viņš daudz pārdomāja savu vecāku atšķirīgos viedokļus, bieži dzirdot viņu diskusijas, kad viņi domāja, ka viņš cieši guļ. Arvien vairāk viņš sliecās uz tēva viedokli, tāpēc viņa mātei bija lemts tikt sāpinātai, apzinoties, ka dēls pakāpeniski noraida viņas vadību jautājumos, kas saistīti ar viņa dzīves karjeru. Un, gadiem ejot, šī sapratnes plaisa paplašinājās. Arvien mazāk Marija aptvēra Jēzus misijas nozīmi, un arvien vairāk šo labo māti sāpināja viņas mīļākā dēla nespēja piepildīt viņas lolotās cerības.

124:4.6Jāzeps loloja pieaugušu ticību Jēzus misijas garīgajai dabai. Un, ja ne citu un svarīgāku iemeslu dēļ, tad šķiet žēl, ka viņš nevarēja nodzīvot, lai redzētu sava jēdziena par Jēzus dāvāšanos uz zemes piepildījumu.

124:4.7Pēdējā skolas gadā, kad viņam bija divpadsmit gadu, Jēzus iebilda tēvam par ebreju paražu pieskarties pie durvju stenderes pienaglotajam pergamenta gabaliņam katru reizi, ieejot mājā vai izejot no tās, un tad noskūpstīt pirkstu, kas pieskāries pergamentam. Kā daļu no šī rituāla bija pieņemts teikt: “Tas Kungs pasargās mūsu iziešanu un mūsu ienākšanu no šī laika un pat mūžīgi.” Jāzeps un Marija bija vairākkārt mācījuši Jēzu par iemesliem, kāpēc nedrīkst veidot tēlus vai zīmēt bildes, skaidrojot, ka šādus darinājumus var izmantot elku pielūgšanas nolūkos. Lai gan Jēzus nespēja pilnībā aptvert viņu aizliegumus pret tēliem un bildēm, viņam piemita augsts konsekvences jēdziens, un tāpēc viņš norādīja tēvam uz šīs ierastās klanīšanās durvju stenderes pergamentam būtībā elkdievīgo dabu. Un Jāzeps noņēma pergamentu pēc tam, kad Jēzus bija viņam tā iebildis.

124:4.8Laikam ejot, Jēzus daudz darīja, lai mainītu viņu reliģisko formu praksi, piemēram, ģimenes lūgšanas un citas paražas. Un Nācaretē bija iespējams darīt daudzas tādas lietas, jo tās sinagoga atradās liberālas rabīnu skolas ietekmē, ko pārstāvēja slavenais Nācaretes skolotājs Jose.

124:4.9Visu šo un nākamos divus gadus Jēzus cieta lielas garīgas mokas, kas radās viņa pastāvīgo centienu rezultātā saskaņot savus personīgos uzskatus par reliģisko praksi un sociālajām pieklājības normām ar vecāku iedibinātajiem uzskatiem. Viņu satrauca konflikts starp vēlmi būt uzticamam savai pārliecībai un apzinīgo atgādinājumu par pienākuma pilnu pakļaušanos vecākiem; viņa augstākais konflikts bija starp divām lielām pavēlēm, kas bija vissvarīgākās viņa jauneklīgajā prātā. Viena bija: “Esi uzticīgs savas augstākās patiesības un taisnīguma pārliecības diktātam.” Otra bija: “Godā savu tēvu un māti, jo viņi tev devuši dzīvību un tās uzturēšanu.” Tomēr viņš nekad neizvairījās no atbildības veikt nepieciešamos ikdienas pielāgojumus starp šīm uzticības sfērām savai personīgajai pārliecībai un pienākumam pret ģimeni, un viņš sasniedza gandarījumu, panākot arvien harmoniskāku personīgās pārliecības un ģimenes pienākumu saplūšanu meistarīgā grupas solidaritātes jēdzienā, kas balstīts uz uzticību, taisnīgumu, toleranci un mīlestību.

124:5.2Svētdienas naktī, 7. gada m.ē. 9. janvārī, piedzima viņa mazais brālis Amoss. Jūdam vēl nebija divi gadi, un mazajai māsai Rutei vēl bija jānāk pasaulē; tāpēc var redzēt, ka Jēzum tika atstāta ievērojama mazu bērnu ģimene viņa uzraudzībā, kad viņa tēvs nākamajā gadā gāja bojā nelaimes gadījumā.

124:5.3Tas bija ap februāra vidu, kad Jēzus cilvēciski pārliecinājās, ka viņam ir lemts veikt misiju uz zemes cilvēka apgaismošanai un Dieva atklāsmei. Nozīmīgi lēmumi kopā ar tālejošiem plāniem formulējās šī jaunieša prātā, kurš pēc ārējā izskata bija vidusmēra ebreju zēns no Nācaretes. Visa Nebadona saprātīgā dzīve ar valdzinājumu un izbrīnu noraudzījās, kā tas viss sāka atklāties tagad jau pusaudža gados esošā galdnieka dēla domāšanā un rīcībā.

124:5.4Pirmajā nedēļas dienā, 7. gada m.ē. 20. martā, Jēzus absolvēja mācību kursu vietējā skolā, kas bija saistīta ar Nācaretes sinagogu. Tā bija liela diena jebkuras ambiciozas ebreju ģimenes dzīvē – diena, kad pirmdzimtais dēls tika pasludināts par “baušļa dēlu” un Izraēlas Kunga Dieva izpirkto pirmdzimto, “Visaugstākā bērnu” un visas zemes Kunga kalpu.

124:5.5Iepriekšējās nedēļas piektdienā Jāzeps bija ieradies no Sepforas, kur viņš vadīja darbus pie jaunas sabiedriskas ēkas, lai būtu klāt šajā priecīgajā notikumā. Jēzus skolotājs pārliecinoši ticēja, ka viņa modrajam un uzcītīgajam skolniekam ir lemta kāda izcila karjera, kāda ievērojama misija. Vecajie, neskatoties uz visām nepatikšanām ar Jēzus nonkonformisma tendencēm, ļoti lepojās ar zēnu un jau bija sākuši kalt plānus, kas ļautu viņam doties uz Jeruzalemi, lai turpinātu izglītību slavenajās ebreju akadēmijās.

124:5.6Kad Jēzus dzirdēja laiku pa laikam apspriežam šos plānus, viņš kļuva arvien pārliecinātāks, ka nekad nedosies uz Jeruzalemi mācīties pie rabīniem. Taču viņš nemaz nesapņoja par traģēdiju, kurai tik drīz bija jānotiek un kas nodrošinātu visu šādu plānu atmešanu, liekot viņam uzņemties atbildību par lielas ģimenes uzturēšanu un vadīšanu, kura drīzumā sastāvēs no pieciem brāļiem un trim māsām, kā arī viņa mātes un viņa paša. Jēzum bija lielāka un ilgāka pieredze šīs ģimenes audzināšanā, nekā tika piešķirta Jāzepam, viņa tēvam; un viņš patiešām atbilda tam standartam, kuru viņš vēlāk sev uzstādīja: kļūt par gudru, pacietīgu, saprotošu un efektīvu skolotāju un vecāko brāli šai ģimenei – savai ģimenei –, tik pēkšņi bēdu sagrauztai un tik negaidīti sērojošai.

124:6.2Briesmīgais Arhelaus bija gāzts, un viņiem bija maz ko bīties, vedot Jēzu uz Jeruzalemi. Bija pagājuši divpadsmit gadi, kopš pirmais Herods bija centies iznīcināt Bētlemes zīdaini, un nevienam tagad neienāktu prātā saistīt to lietu ar šo nezināmo zēnu no Nācaretes.

124:6.3Pirms Jizreēlas krustojuma sasniegšanas un ceļojot tālāk, ļoti drīz kreisajā pusē viņi pagāja garām senajam Šunemas ciematam, un Jēzus atkal dzirdēja par skaistāko meiteni visā Izraēlā, kura reiz tur dzīvoja, un arī par brīnišķīgajiem darbiem, ko tur veica Elīsa. Ejot garām Jizreēlai, Jēzus vecāki pārstāstīja Ahaba un Jezebeles izdarības un Jehu varoņdarbus. Ejot apkārt Gilboas kalnam, viņi daudz runāja par Saulu, kurš atņēma sev dzīvību šī kalna nogāzēs, ķēniņu Dāvidu un šīs vēsturiskās vietas asociācijām.

124:6.4Kad viņi apgāja Gilboas pamatni, svētceļnieki labajā pusē varēja redzēt grieķu pilsētu Skitopoli. Viņi no attāluma raudzījās uz marmora būvēm, bet negāja tuvu pagānu pilsētai, lai sevi neaptraipītu tā, ka nevarētu piedalīties gaidāmajās svinīgajās un svētajās Pasā ceremonijās Jeruzalemē. Marija nevarēja saprast, kāpēc ne Jāzeps, ne Jēzus negribēja runāt par Skitopoli. Viņa nezināja par viņu iepriekšējā gada strīdu, jo viņi viņai šo epizodi nekad nebija atklājuši.

124:6.5Ceļš tagad veda tieši lejā tropiskajā Jordānas ielejā, un drīz vien Jēzus brīnījās, uzlūkojot līkumoto un vienmēr lokveidīgo Jordānu ar tās mirdzošajiem un vizuļojošajiem ūdeņiem, tai plūstot lejup uz Nāves jūru. Viņi nolika malā savas virsdrēbes, ceļojot uz dienvidiem šajā tropiskajā ielejā, baudot leknos labības laukus un skaistos oleandrus, kas bija pilni ar rozā ziediem, kamēr masīvais, sniegotais Hermona kalns stāvēja tālu ziemeļos, majestātiski noraugoties uz vēsturisko ieleju. Nedaudz vairāk kā trīs stundu brauciena attālumā no vietas iepretim Skitopolei viņi nonāca pie burbuļojoša avota, un šeit viņi apmetās uz nakti zem zvaigžņotajām debesīm.

124:6.6Otrās dienas ceļojumā viņi pagāja garām vietai, kur Jaboka no austrumiem ietek Jordānā, un, raugoties uz austrumiem augšup pa šo upes ieleju, viņi pārstāstīja Gideona laikus, kad midiānieši iebruka šajā reģionā, lai pārpludinātu zemi. Otrās dienas ceļojuma beigās viņi apmetās netālu no augstākā kalna pamatnes, no kura paveras skats uz Jordānas ieleju, – Sartabas kalna, kura virsotnē atradās Aleksandrijas cietoksnis, kur Herods bija ieslodzījis vienu no savām sievām un apglabājis savus divus nožņaugtos dēlus.

124:6.7Trešajā dienā viņi gāja garām diviem ciematiem, kurus nesen bija uzbūvējis Herods, un ievēroja to pārāko arhitektūru un skaistos palmu dārzus. Līdz vakaram viņi sasniedza Jēriku, kur palika līdz rītdienai. Tajā vakarā Jāzeps, Marija un Jēzus nogāja jūdzi un pusi līdz senās Jērikas vietai, kur Jozua, kura vārdā Jēzus bija nosaukts, saskaņā ar ebreju tradīciju bija veicis savus slavenos varoņdarbus.

124:6.8Ceturtajā un pēdējā ceļojuma dienā ceļš bija nepārtraukta svētceļnieku procesija. Tagad viņi sāka kāpt kalnos, kas veda augšup uz Jeruzalemi. Tuvojoties virsotnei, viņi varēja skatīties pāri Jordānai uz kalniem viņpus tās un uz dienvidiem pār Nāves jūras gausajiem ūdeņiem. Apmēram pusceļā uz Jeruzalemi Jēzus pirmo reizi ieraudzīja Olīvkalnu (reģionu, kas būs tik liela daļa no viņa turpmākās dzīves), un Jāzeps viņam norādīja, ka Svētā Pilsēta atrodas tieši aiz šīs kores, un zēna sirds strauji pukstēja priecīgās gaidās drīz ieraudzīt sava debesu Tēva pilsētu un namu.

124:6.9Olīvkalna austrumu nogāzēs viņi apstājās atpūsties neliela ciemata, saukta par Betāniju, robežās. Viesmīlīgie ciema iedzīvotāji iznāca, lai kalpotu svētceļniekiem, un gadījās, ka Jāzeps un viņa ģimene bija apstājušies netālu no kāda Sīmaņa mājas, kuram bija trīs bērni aptuveni tādā pašā vecumā kā Jēzus – Marija, Marta un Lācars. Viņi uzaicināja Nācaretes ģimeni iekšā uz atspirdzinājumu, un starp abām ģimenēm izveidojās mūža draudzība. Daudzas reizes vēlāk savā notikumiem bagātajā dzīvē Jēzus apstājās šajās mājās.

124:6.10Viņi devās tālāk, drīz vien stāvot uz Olīvkalna malas, un Jēzus pirmo reizi (savā atmiņā) redzēja Svēto Pilsētu, pretenciozās pilis un sava Tēva iedvesmojošo templi. Nekad savā dzīvē Jēzus nebija piedzīvojis tādu tīri cilvēcisku saviļņojumu kā to, kas šajā laikā viņu tik pilnīgi apbūra, stāvot tur šajā aprīļa pēcpusdienā uz Olīvkalna, uzsūcot savu pirmo skatu uz Jeruzalemi. Un vēlākajos gados, tajā pašā vietā, viņš stāvēja un raudāja par pilsētu, kas grasījās noraidīt vēl vienu pravieti, pēdējo un lielāko no viņas debesu skolotājiem.

124:6.11Bet viņi steidzās tālāk uz Jeruzalemi. Tagad bija ceturtdienas pēcpusdiena. Sasniedzot pilsētu, viņi gāja garām templim, un nekad Jēzus nebija redzējis tādus cilvēku pūļus. Viņš dziļi meditēja par to, kā šie ebreji šeit pulcējušies no tālākajām zināmās pasaules malām.

124:6.12Drīz viņi sasniedza vietu, kas bija iepriekš sarunāta viņu izmitināšanai Pasā nedēļas laikā, – kāda Marijas turīga radinieka plašo māju, kurš caur Zahariju zināja šo to par Jāņa un Jēzus agrīno vēsturi. Nākamajā dienā, sagatavošanās dienā, viņi gatavojās atbilstošām Pasā sabata svinībām.

124:6.13Kamēr visa Jeruzaleme kūsāja gatavošanās darbos Pasā svētkiem, Jāzeps atrada laiku, lai aizvestu savu dēlu apmeklēt akadēmiju, kurā viņam bija paredzēts atsākt izglītību divus gadus vēlāk, tiklīdz viņš sasniegs nepieciešamo piecpadsmit gadu vecumu. Jāzeps bija patiesi neizpratnē, kad novēroja, cik mazu interesi Jēzus izrādīja par visiem šiem rūpīgi izstrādātajiem plāniem.

124:6.14Jēzu dziļi iespaidoja templis un visi saistītie dievkalpojumi un citas aktivitātes. Pirmo reizi kopš četru gadu vecuma viņš bija pārāk aizņemts ar savām meditācijām, lai uzdotu daudz jautājumu. Tomēr viņš uzdeva tēvam vairākus mulsinošus jautājumus (kā viņš to bija darījis iepriekšējos gadījumos) par to, kāpēc debesu Tēvs pieprasīja tik daudzu nevainīgu un neaizsargātu dzīvnieku nokaušanu. Un viņa tēvs labi zināja no zēna sejas izteiksmes, ka viņa atbildes un skaidrojumu mēģinājumi nebija apmierinoši viņa dziļi domājošajam un asi spriežošajam dēlam.

124:6.15Dienu pirms Pasā sabata garīgās apgaismības plūdi pāršalca Jēzus mirstīgo prātu un piepildīja viņa cilvēcisko sirdi līdz malām ar sirsnīgu žēlumu pret garīgi aklajiem un morāli nezinošajiem pūļiem, kas bija sapulcējušies uz senās Pasā piemiņas svinībām. Šī bija viena no visneparastākajām dienām, ko Dieva Dēls pavadīja miesā; un naktī, pirmo reizi viņa zemes karjerā, viņam parādījās norīkots vēstnesis no Salvintona, kuru pilnvarojis Imanuēls, un teica: “Stunda ir pienākusi. Ir laiks, lai tu sāktu būt sava Tēva darīšanās.”

124:6.16Un tā, pat pirms Nācaretes ģimenes smagie pienākumi nolaidās uz viņa jauneklīgajiem pleciem, tagad ieradās debesu vēstnesis, lai atgādinātu šim zēnam, kuram vēl nebija pilni trīspadsmit gadi, ka ir pienākusi stunda sākt atsākt visuma atbildības. Šis bija pirmais cēliens garā notikumu virknē, kas beidzot kulminēja ar Dēla dāvāšanās pabeigšanu uz Urantijas un “visuma valdīšanas” novietošanu uz viņa “cilvēciskajiem un dievišķajiem pleciem”.

124:6.17Laikam ejot, iemiesošanās noslēpums mums visiem kļuva arvien neizdibināmāks. Mēs diez vai spējām aptvert, ka šis Nācaretes zēns ir visa Nebadona radītājs. Tāpat mēs mūsdienās nesaprotam, kā šī paša Radītāja Dēla gars un viņa Paradīzes Tēva gars ir saistīti ar cilvēces dvēselēm. Laikam ejot, mēs redzējām, ka viņa cilvēciskais prāts arvien vairāk izšķīra, ka, kamēr viņš dzīvoja savu dzīvi miesā, garā uz viņa pleciem gulēja atbildība par visumu.

124:6.18Tā beidzas Nācaretes zēna karjera un sākas stāsts par to pusaudzi jaunieti – arvien vairāk sevi apzinošos dievišķo cilvēku –, kurš tagad sāk apcerēt savu pasaules karjeru, cenšoties integrēt savu paplašinošos dzīves mērķi ar vecāku vēlmēm un saviem pienākumiem pret ģimeni un savas dienas un laikmeta sabiedrību.