Dokuments 123: JĒZUS AGRĀ BĒRNĪBADokuments 123
JĒZUS AGRĀ BĒRNĪBA

123:0.1PATEICOTIES nedrošībai un raizēm viņu uzturēšanās laikā Betlēmē, Marija neatšķīra bērnu no krūts, līdz viņi nebija droši nonākuši Aleksandrijā, kur ģimene varēja apmesties uz normālu dzīvi. Viņi dzīvoja pie radiem, un Jāzeps spēja labi uzturēt savu ģimeni, jo drīz pēc ierašanās atrada darbu. Vairākus mēnešus viņš strādāja par galdnieku, bet pēc tam tika paaugstināts par brigadieri lielai strādnieku grupai, kas bija nodarbināta vienas no tobrīd celtniecības procesā esošajām sabiedriskajām ēkām būvniecībā. Šī jaunā pieredze viņam deva ideju pēc atgriešanās Nacaretē kļūt par būvuzņēmēju un celtnieku.

123:0.2Visus šos Jēzus bezpalīdzīgās zīdaiņa vecuma agrīnos gadus Marija saglabāja ilgstošu un pastāvīgu modrību, lai ar viņas bērnu neatgadītos nekas tāds, kas varētu apdraudēt viņa labklājību vai jebkādā veidā traucēt viņa turpmākajai misijai uz zemes; neviena māte nekad nav bijusi uzticīgāka savam bērnam. Mājā, kurā Jēzum gadījās atrasties, bija vēl divi bērni aptuveni viņa vecumā, un starp tuvākajiem kaimiņiem bija vēl seši citi, kuru vecums bija pietiekami tuvs viņa vecumam, lai padarītu tos par pieņemamiem rotaļu biedriem. Sākumā Marija bija noskaņota turēt Jēzu cieši sev blakus. Viņa baidījās, ka viņam varētu kas notikt, ja viņam ļautu spēlēties dārzā ar citiem bērniem, taču Jāzeps ar radinieku palīdzību spēja viņu pārliecināt, ka šāda rīcība atņemtu Jēzum noderīgo pieredzi mācīties, kā pielāgoties sava vecuma bērniem. Un Marija, saprotot, ka šāda pārmērīgas sargāšanas un neparastas aizsardzības programma varētu padarīt viņu biklu un nedaudz egocentrisku, beidzot piekrita plānam ļaut apsolītajam bērnam augt tieši tāpat kā jebkuram citam bērnam; un, lai gan viņa paklausīja šim lēmumam, viņa uzskatīja par savu pienākumu vienmēr būt sardzē, kamēr mazie bērni spēlējās ap māju vai dārzā. Tikai mīloša māte var zināt to nastu, ko Marija nēsāja savā sirdī par sava dēla drošību šajos viņa zīdaiņa un agrās bērnības gados.

123:0.3Visus divus gadus, uzturoties Aleksandrijā, Jēzus baudīja labu veselību un turpināja normāli augt. Izņemot dažus draugus un radiniekus, nevienam netika stāstīts par to, ka Jēzus ir “apsolītais bērns”. Viens no Jāzepa radiniekiem to atklāja dažiem draugiem Memfisā, tālā Ehnatona pēctečiem, un viņi kopā ar nelielu Aleksandrijas ticīgo grupu sapulcējās Jāzepa radinieka un labdara greznajā namā īsi pirms atgriešanās Palestīnā, lai novēlētu Nacaretes ģimenei visu to labāko un izrādītu cieņu bērnam. Šajā gadījumā sapulcējušies draugi uzdāvināja Jēzum pilnu ebreju svēto rakstu tulkojuma grieķu valodā kopiju. Taču šī ebreju svēto rakstu kopija netika nodota Jāzepa rokās, iekams viņš un Marija nebija galīgi noraidījuši savu Memfisas un Aleksandrijas draugu uzaicinājumu palikt Ēģiptē. Šie ticīgie uzstāja, ka likteņa bērns spēs izdarīt daudz lielāku ietekmi uz pasauli kā Aleksandrijas iedzīvotājs nekā jebkurā nozīmētā vietā Palestīnā. Šie pierunājumi aizkavēja viņu izbraukšanu uz Palestīnu kādu laiku pēc tam, kad viņi saņēma ziņas par Hēroda nāvi.

123:0.4Jāzeps un Marija beidzot atstāja Aleksandriju ar kuģi, kas piederēja viņu draugam Ezraeonam un devās uz Jopu, ierodoties šajā ostā 4. gada p.m.ē. augusta beigās. Viņi devās tieši uz Betlēmi, kur pavadīja visu septembri, apspriežoties ar draugiem un radiem par to, vai viņiem vajadzētu palikt tur vai atgriezties Nacaretē.

123:0.5Marija nekad nebija pilnībā atmetusi domu, ka Jēzum vajadzētu uzaugt Betlēmē, Dāvida pilsētā. Jāzeps patiesībā neticēja, ka viņu dēls kļūs par karalisku Izraēlas atbrīvotāju. Turklāt viņš zināja, ka pats patiesībā nav Dāvida pēctecis; ka viņa pieskaitīšana Dāvida pēcnācējiem bija saistīta ar viena viņa senča adoptēšanu Dāvida ciltskokā. Marija, protams, uzskatīja Dāvida pilsētu par vispiemērotāko vietu, kur audzināt jauno pretendentu uz Dāvida troni, taču Jāzeps deva priekšroku riskēt ar Hērodu Antipu, nevis ar viņa brāli Arhelaju. Viņš loloja lielas bailes par bērna drošību Betlēmē vai jebkurā citā Jūdejas pilsētā un nojauta, ka Arhelajs, visticamāk, turpinās sava tēva Hēroda draudīgo politiku nekā Antipa Galilejā. Un papildus visiem šiem iemesliem Jāzeps atklāti pauda savu priekšroku Galilejai kā labākai vietai, kur audzināt un izglītot bērnu, taču bija nepieciešamas trīs nedēļas, lai pārvarētu Marijas iebildumus.

123:0.6Līdz oktobra pirmajam datumam Jāzeps bija pārliecinājis Mariju un visus viņu draugus, ka viņiem vislabāk ir atgriezties Nacaretē. Attiecīgi, 4. gada p.m.ē. oktobra sākumā viņi devās prom no Betlēmes uz Nacareti, ceļojot caur Lidu un Skitopoli. Viņi devās ceļā agri kādā svētdienas rītā, Marijai un bērnam jājot uz viņu tikko iegādātā nastu nesēja dzīvnieka, kamēr Jāzeps un pieci pavadošie radinieki gāja kājām; Jāzepa radi atteicās ļaut viņiem doties ceļojumā uz Nacareti vieniem. Viņi baidījās doties uz Galileju caur Jeruzalemi un Jordānas ieleju, un rietumu maršruti nebija pilnīgi droši diviem vientuļiem ceļotājiem ar mazu bērnu.

123:1.2Jēzum bija apmēram trīs gadi un divi mēneši laikā, kad viņi atgriezās Nacaretē. Viņš bija ļoti labi izturējis visus šos ceļojumus, bija lieliskā veselībā un pilns bērnišķīga prieka un satraukuma par to, ka viņam ir sava teritorija, kur skraidīt un priecāties. Taču viņam ļoti pietrūka saskarsmes ar saviem Aleksandrijas rotaļu biedriem.

123:1.3Pa ceļam uz Nacareti Jāzeps bija pārliecinājis Mariju, ka būtu neprātīgi izplatīt ziņas savu Galilejas draugu un radu lokā, ka Jēzus ir apsolītais bērns. Viņi vienojās atturēties no jebkādas šo lietu pieminēšanas jebkuram. Un viņi abi bija ļoti uzticīgi šī solījuma pildīšanā.

123:1.4Jēzus pilns ceturtais gads bija normālas fiziskās attīstības un neparastas garīgās aktivitātes periods. Tikmēr viņam bija izveidojusies ļoti cieša pieķeršanās kaimiņu zēnam aptuveni viņa vecumā, vārdā Jēkabs. Jēzus un Jēkabs vienmēr bija laimīgi savās rotaļās, un viņi uzauga, kļūstot par lieliem draugiem un uzticamiem biedriem.

123:1.5Nākamais svarīgais notikums šīs Nacaretes ģimenes dzīvē bija otrā bērna, Jēkaba, piedzimšana 3. gada p.m.ē. 2. aprīļa agrās rīta stundās. Jēzu saviļņoja doma par mazo brālīti, un viņš stundām ilgi stāvēja blakus tikai tāpēc, lai vērotu mazuļa agrīnās darbības.

123:1.6Bija šī paša gada vasaras vidus, kad Jāzeps uzbūvēja nelielu darbnīcu netālu no ciema avota un tuvu karavānu apstāšanās laukumam. Pēc tam viņš ļoti maz strādāja galdniecības darbus pa dienām. Viņam kā sabiedrotie bija divi viņa brāļi un vairāki citi meistari, kurus viņš sūtīja strādāt ārpusē, kamēr pats palika darbnīcā, izgatavojot jūgus un arklus un veicot citus koka darbus. Viņš veica arī dažus darbus ar ādu, virvēm un audeklu. Un Jēzus, augot lielāks, kad nebija skolā, pavadīja savu laiku apmēram vienādi, gan palīdzot mātei mājas darbos, gan vērojot tēvu strādājam darbnīcā, tikmēr klausoties karavānu pavadoņu un pasažieru no visām četrām pasaules malām sarunās un tenkās.

123:1.7Šī gada jūlijā, mēnesi pirms Jēzum palika četri gadi, visā Nacaretē no kontakta ar karavānu ceļotājiem izplatījās ļaundabīga zarnu infekcija. Marija kļuva tik ļoti noraizējusies par briesmām, ka Jēzus varētu tikt pakļauts šai slimības epidēmijai, ka viņa saģērba abus savus bērnus un aizbēga uz sava brāļa lauku mājām, vairākas jūdzes uz dienvidiem no Nacaretes pie Megido ceļa netālu no Saridas. Viņi neatgriezās Nacaretē vairāk nekā divus mēnešus; Jēzus ļoti izbaudīja šo savu pirmo pieredzi lauku sētā.

123:2.2Šajā februāra dienā beidzās Visuma Valdnieku tiešā un personīgā uzraudzība, ciktāl tā attiecās uz Mihaila bērnišķās inkarnācijas neaizskaramību. No tā laika un visu turpmāko inkarnācijas cilvēcisko izvēršanos Jēzus aizbildniecība bija lemta palikt šī iemājojošā Saskaņotāja un saistīto serafīmu sargu pārziņā, ko laiku pa laikam papildināja starpbūtņu kalpošana, kuras bija norīkotas noteiktu pienākumu veikšanai saskaņā ar viņu planētu priekšniecības norādījumiem.

123:2.3Šī gada augustā Jēzum palika pieci gadi, un tāpēc mēs atsauksimies uz šo kā viņa dzīves piekto (kalendāro) gadu. Šajā, 2. gadā p.m.ē., nedaudz vairāk kā mēnesi pirms viņa piektās dzimšanas dienas gadadienas, Jēzus tika padarīts ļoti laimīgs ar viņa māsas Mirjamas ierašanos, kura piedzima 11. jūlija naktī. Nākamās dienas vakarā Jēzum bija gara saruna ar tēvu par veidu, kā dažādas dzīvo būtņu grupas piedzimst pasaulē kā atsevišķi indivīdi. Vērtīgāko daļu no savas agrīnās izglītības Jēzus ieguva no saviem vecākiem, saņemot atbildes uz saviem pārdomātajiem un pētošajiem jautājumiem. Jāzeps nekad nepalaida garām iespēju izpildīt savu pilnu pienākumu, pieliekot pūles un veltot laiku, lai atbildētu uz zēna daudzajiem jautājumiem. No brīža, kad Jēzum bija pieci gadi, līdz desmit gadu vecumam, viņš bija viena vienīga jautājuma zīme. Lai gan Jāzeps un Marija ne vienmēr varēja atbildēt uz viņa jautājumiem, viņi nekad nepalaida garām iespēju pilnībā apspriest viņa vaicājumus un visos citos iespējamos veidos palīdzēt viņam centienos sasniegt apmierinošu risinājumu problēmai, ko bija ierosinājis viņa modrais prāts.

123:2.4Kopš atgriešanās Nacaretē viņu mājsaimniecība bija rosīga, un Jāzeps bija neparasti aizņemts, būvējot savu jauno darbnīcu un atsākot savu biznesu. Viņš bija tik ļoti aizņemts, ka nebija atradis laiku uztaisīt šūpuli Jēkabam, taču tas tika izlabots ilgi pirms Mirjamas ierašanās, tā ka viņai bija ļoti ērta gultiņa, kurā ielīst, kamēr ģimene viņu apbrīnoja. Un bērns Jēzus no sirds iesaistījās visā šajā dabiskajā un normālajā ģimenes pieredzē. Viņš ļoti priecājās par savu mazo brālīti un māsiņu zīdaini un bija liels palīgs Marijai viņu aprūpē.

123:2.5Tolaiku ne-jūdu pasaulē bija maz māju, kas varēja sniegt bērnam labāku intelektuālo, morālo un reliģisko apmācību nekā Galilejas ebreju mājas. Šiem ebrejiem bija sistemātiska programma bērnu audzināšanai un izglītošanai. Viņi sadalīja bērna dzīvi septiņos posmos:

123:2.61. Jaundzimušais bērns, no pirmās līdz astotajai dienai.

123:2.72. Zīdāmais bērns.

123:2.83. No krūts atšķirtais bērns.

123:2.94. Atkarības periods no mātes, kas ilgst līdz piektā gada beigām.

123:2.105. Bērna neatkarības sākums, un, dēlu gadījumā, tēvs uzņemas atbildību par viņu izglītību.

123:2.116. Pusaudži jaunieši un jaunavas.

123:2.127. Jauni vīrieši un jaunas sievietes.

123:2.13Galilejas ebrejiem bija paraža, ka māte uzņemas atbildību par bērna apmācību līdz piektajai dzimšanas dienai, un tad, ja bērns bija zēns, tēvs tika uzskatīts par atbildīgu par zēna izglītību no tā laika uz priekšu. Tāpēc šogad Jēzus iegāja Galilejas ebreju bērna karjeras piektajā posmā, un attiecīgi 2. gada p.m.ē. 21. augustā Marija formāli nodeva viņu Jāzepam tālākai apmācībai.

123:2.14Lai gan Jāzeps tagad uzņēmās tiešo atbildību par Jēzus intelektuālo un reliģisko izglītību, viņa māte joprojām interesējās par viņa mājas apmācību. Viņa mācīja viņam pazīt un rūpēties par vīnogulājiem un ziediem, kas auga ap dārza sienām, kuras pilnībā ieskāva mājas zemes gabalu. Viņa arī nodrošināja uz mājas jumta (vasaras guļamistabas) seklas smilšu kastes, kurās Jēzus izstrādāja kartes un veica lielu daļu no saviem agrīnajiem vingrinājumiem aramiešu, grieķu un vēlāk arī ebreju valodas rakstībā, jo ar laiku viņš iemācījās brīvi lasīt, rakstīt un runāt visās trīs valodās.

123:2.15Fiziski Jēzus šķita gandrīz ideāls bērns un turpināja normāli progresēt garīgi un emocionāli. Viņš piedzīvoja vieglu gremošanas traucējumu, savu pirmo nelielo saslimšanu, šī, sava piektā (kalendārā) gada beigās.

123:2.16Lai gan Jāzeps un Marija bieži runāja par sava vecākā bērna nākotni, ja jūs būtu bijuši tur, jūs būtu novērojuši tikai normāla, veselīga, bezrūpīga, bet ārkārtīgi zinātkāra tā laika un vietas bērna augšanu.

123:3.2Pirmais lielais satricinājums Jēzus jaunajā dzīvē notika, kad viņam vēl nebija pilni seši gadi. Zēnam bija šķitis, ka viņa tēvs — vismaz viņa tēvs un māte kopā — zina visu. Iedomājieties, kāds bija šī zinātkārā bērna pārsteigums, kad viņš jautāja tēvam par tikko notikušās vieglās zemestrīces cēloni, dzirdot Jāzepu sakām: “Mans dēls, es tiešām nezinu.” Tā sākās tā ilgā un mulsinošā vilšanās, kuras laikā Jēzus uzzināja, ka viņa šīs zemes vecāki nav visu zinoši un visgudri.

123:3.3Jāzepa pirmā doma bija pateikt Jēzum, ka zemestrīci izraisījis Dievs, taču mirkļa pārdomas viņu brīdināja, ka šāda atbilde nekavējoties izraisītu turpmākus un vēl mulsinošākus jautājumus. Pat agrā vecumā bija ļoti grūti atbildēt uz Jēzus jautājumiem par fiziskām vai sociālām parādībām, bez apdoma sakot viņam, ka par to ir atbildīgs vai nu Dievs, vai velns. Saskaņā ar ebreju tautā valdošo uzskatu, Jēzus ilgi bija gatavs pieņemt doktrīnu par labajiem gariem un ļaunajiem gariem kā iespējamo skaidrojumu garīgām un mentālām parādībām, taču viņš ļoti agri sāka šaubīties, vai šādas neredzamas ietekmes ir atbildīgas par dabas pasaules fiziskajiem notikumiem.

123:3.4Pirms Jēzum apritēja seši gadi, 1. gada p.m.ē. vasaras sākumā, Zaharijs un Elizabete un viņu dēls Jānis ieradās apciemot Nacaretes ģimeni. Jēzum un Jānim bija priecīgs laiks šīs, viņu pirmās vizītes viņu atmiņā, laikā. Lai gan viesi varēja palikt tikai dažas dienas, vecāki pārrunāja daudzas lietas, tostarp nākotnes plānus saviem dēliem. Kamēr viņi bija tā aizņemti, zēni spēlējās ar klučiem smiltīs uz mājas jumta un daudzos citos veidos izklaidējās īstā zēnu garā.

123:3.5Saticis Jāni, kurš nāca no Jeruzalemes apkaimes, Jēzus sāka izrādīt neparastu interesi par Izraēlas vēsturi un ļoti sīki izjautāt par sabata rituālu, sinagogas sprediķu un atkārtoto piemiņas svētku nozīmi. Tēvs viņam izskaidroja visu šo laiku nozīmi. Pirmie bija ziemas vidus svētku apgaismošanas svētki, kas ilga astoņas dienas, sākot ar vienu sveci pirmajā naktī un pievienojot pa vienai katru nākamo nakti; tas pieminēja tempļa iesvētīšanu pēc tam, kad Jūda Makabejs bija atjaunojis Mozus dievkalpojumus. Tālāk sekoja agrā pavasara svinības Purims, Esteres svētki un Izraēlas atbrīvošana caur viņu. Tad sekoja svinīgie Pasā svētki, kurus pieaugušie svinēja Jeruzalemē, kad vien tas bija iespējams, kamēr mājās bērni atcerējās, ka visu nedēļu nedrīkst ēst raudzētu maizi. Vēlāk nāca pirmo augļu svētki, ražas ievākšana; un pēdējie, vissvinīgākie no visiem, jaunā gada svētki, salīdzināšanas diena. Lai gan dažas no šīm svinībām un ievērojamām dienām Jēzus jaunajam prātam bija grūti saprotamas, viņš tās nopietni apdomāja un pēc tam pilnībā nodevās Būdiņu svētku priekam, visas ebreju tautas ikgadējai brīvdienu sezonai, laikam, kad viņi apmetās lapu būdās un nodevās līksmībai un baudai.

123:3.6Šajā gadā Jāzepam un Marijai bija problēmas ar Jēzu par viņa lūgšanām. Viņš uzstāja uz sarunāšanos ar savu debesu Tēvu līdzīgi, kā viņš runātu ar Jāzepu, savu šīs zemes tēvu. Šī atkāpšanās no svinīgākiem un godbijīgākiem saziņas veidiem ar Dievību bija nedaudz mulsinoša viņa vecākiem, īpaši mātei, bet viņu nebija iespējams pierunāt mainīties; viņš skaitīja savas lūgšanas tieši tā, kā viņam bija mācīts, pēc kā viņš uzstāja uz “tikai nelielu sarunu ar manu Tēvu debesīs.”

123:3.7Šī gada jūnijā Jāzeps nodeva darbnīcu Nacaretē saviem brāļiem un formāli uzsāka darbu kā celtnieks. Pirms gads bija beidzies, ģimenes ienākumi bija vairāk nekā trīskāršojušies. Nekad vairs, līdz pat Jāzepa nāvei, Nacaretes ģimene neizjuta nabadzības spaidus. Ģimene kļuva arvien lielāka, un viņi tērēja daudz naudas papildu izglītībai un ceļojumiem, bet Jāzepa pieaugošie ienākumi vienmēr turēja līdzi pieaugošajiem izdevumiem.

123:3.8Nākamos dažus gadus Jāzeps veica ievērojamus darbus Kānā, Betlēmē (Galilejas), Magdalā, Nainē, Sepforā, Kapernaumā un Endorā, kā arī daudz būvēja Nacaretē un tās tuvumā. Tā kā Jēkabs izauga pietiekami liels, lai palīdzētu mātei mājas darbos un jaunāko bērnu aprūpē, Jēzus bieži devās prom no mājām kopā ar tēvu uz šīm apkārtējām pilsētām un ciemiem. Jēzus bija vērīgs novērotājs un guva daudz praktisku zināšanu no šiem braucieniem prom no mājām; viņš cītīgi krāja zināšanas par cilvēku un to, kā viņš dzīvoja uz zemes.

123:3.9Šogad Jēzus guva lielus panākumus, pielāgojot savas spēcīgās jūtas un enerģiskos impulsus ģimenes sadarbības un mājas disciplīnas prasībām. Marija bija mīloša māte, bet diezgan stingra disciplinētāja. Tomēr daudzos veidos Jāzeps izrādīja lielāku kontroli pār Jēzu, jo viņa prakse bija apsēsties ar zēnu un pilnībā izskaidrot patiesos un pamatā esošos iemeslus personīgo vēlmju disciplināras ierobežošanas nepieciešamībai, respektējot visas ģimenes labklājību un mieru. Kad situācija tika izskaidrota Jēzum, viņš vienmēr saprātīgi un labprātīgi sadarbojās ar vecāku vēlmēm un ģimenes noteikumiem.

123:3.10Lielu daļu sava brīvā laika — kad māte nepieprasīja viņa palīdzību mājās — viņš pavadīja, pētot ziedus un augus dienā un zvaigznes naktī. Viņš izrādīja apgrūtinošu tieksmi gulēt uz muguras un brīnumaini lūkoties zvaigžņotajās debesīs ilgi pēc viņa parastā gulētiešanas laika šajā labi sakārtotajā Nacaretes mājsaimniecībā.

123:4.2Ebreju bērnu rotaļu dzīve Jēzus laikā bija diezgan ierobežota; pārāk bieži bērni spēlēja nopietnākas lietas, ko viņi novēroja darām savus vecākos. Viņi daudz spēlēja kāzas un bēres, ceremonijas, kuras viņi tik bieži redzēja un kuras bija tik iespaidīgas. Viņi dejoja un dziedāja, bet viņiem bija maz organizētu spēļu, kādas tik ļoti patīk vēlāko laiku bērniem.

123:4.3Jēzus kopā ar kaimiņu zēnu un vēlāk savu brāli Jēkabu labprāt spēlējās ģimenes galdnieku darbnīcas tālajā stūrī, kur viņiem bija liela jautrība ar skaidām un koka klučiem. Jēzum vienmēr bija grūti saprast noteiktu rotaļu veidu kaitīgumu, kas bija aizliegtas sabatā, taču viņš nekad neizpalika pakļauties vecāku vēlmēm. Viņam bija spēja uz humoru un rotaļām, kurai tika dota maza iespēja izpausties viņa laika un paaudzes vidē, taču līdz četrpadsmit gadu vecumam viņš lielāko daļu laika bija jautrs un bezrūpīgs.

123:4.4Marija uzturēja baložu būdu uz dzīvnieku mājas jumta, kas piegūla mājai, un peļņu no baložu pārdošanas viņi izmantoja kā īpašu labdarības fondu, kuru pārvaldīja Jēzus pēc tam, kad bija atskaitījis desmito tiesu un nodevis to sinagogas ierēdnim.

123:4.5Vienīgais reālais negadījums, kas Jēzum bija līdz šim laikam, bija kritiens pa sētas akmens kāpnēm, kas veda uz guļamistabu ar audekla jumtu. Tas notika negaidītas jūlija smilšu vētras laikā no austrumiem. Karsti vēji, nesot smalku smilšu brāzmas, parasti pūta lietus sezonā, īpaši martā un aprīlī. Bija neparasti piedzīvot šādu vētru jūlijā. Kad vētra sākās, Jēzus bija uz mājas jumta un spēlējās, kā tas bija viņa paradums, jo lielu daļu sausās sezonas tā bija viņa ierastā rotaļu istaba. Kāpjot pa kāpnēm, viņu apžilbināja smiltis, un viņš nokrita. Pēc šī negadījuma Jāzeps uzbūvēja margas abās kāpņu pusēs.

123:4.6Nebija nekāda veida, kā šo negadījumu varētu novērst. Tas nebija piedēvējams starpbūtņu laicīgo sargu nolaidībai, jo viens primārais un viens sekundārais starpnieks bija norīkoti zēna uzraudzībai; tāpat tas nebija piedēvējams sargeņģeļiem serafīmiem. No tā vienkārši nevarēja izvairīties. Taču šis nelielais negadījums, kas notika, kamēr Jāzeps bija prom Endorā, izraisīja tik lielu satraukumu Marijas prātā, ka viņa neprātīgi centās turēt Jēzu ļoti cieši sev blakus vairākus mēnešus.

123:4.7Materiāli negadījumi, ikdienišķi fiziskas dabas atgadījumi, netiek patvaļīgi ietekmēti no debesu personību puses. Parastos apstākļos tikai starpbūtnes var iejaukties materiālajos apstākļos, lai pasargātu likteņa vīriešus un sievietes, un pat īpašās situācijās šīs būtnes var rīkoties tikai paklausot konkrētiem savu priekšnieku mandātiem.

123:4.8Un šis bija tikai viens no vairākiem šādiem nelieliem negadījumiem, kas vēlāk piemeklēja šo zinātkāro un piedzīvojumus mīlošo jaunieti. Ja jūs iztēlojaties vidusmēra bērnību un jaunību enerģiskam zēnam, jums būs diezgan labs priekšstats par Jēzus jaunības karjeru, un jūs spēsiet iedomāties, cik daudz satraukuma viņš sagādāja saviem vecākiem, īpaši mātei.

123:4.9Ceturtais Nacaretes ģimenes loceklis, Jāzeps, piedzima trešdienas rītā, 1. gada m.ē. 16. martā.

123:5.2Trīs gadus — līdz desmit gadu vecumam — viņš apmeklēja Nacaretes sinagogas pamatskolu. Šos trīs gadus viņš apguva Likuma grāmatas pamatus, kā tie bija ierakstīti ebreju valodā. Nākamos trīs gadus viņš mācījās augstākajā skolā un iegaumēja, izmantojot skaļas atkārtošanas metodi, svētā likuma dziļākās mācības. Viņš absolvēja šo sinagogas skolu savā trīspadsmitajā gadā un sinagogas vadītāji nodeva viņu vecākiem kā izglītotu “baušļa dēlu” — turpmāk atbildīgu Izraēlas sadraudzības pilsoni, kas viss ietvēra viņa piedalīšanos Pasā svētkos Jeruzalemē; attiecīgi, viņš apmeklēja savus pirmos Pasā svētkus tajā gadā kopā ar tēvu un māti.

123:5.3Nacaretē skolēni sēdēja uz grīdas puslokā, kamēr viņu skolotājs, hazans, sinagogas ierēdnis, sēdēja ar seju pret viņiem. Sākot ar Levitu grāmatu, viņi pārgāja uz citu likuma grāmatu izpēti, kam sekoja Praviešu un Psalmu izpēte. Nacaretes sinagogai piederēja pilna Svēto Rakstu kopija ebreju valodā. Nekas cits kā Svētie Raksti netika mācīts pirms divpadsmitā gada. Vasaras mēnešos skolas stundas tika ievērojami saīsinātas.

123:5.4Jēzus agri kļuva par ebreju valodas meistaru, un kā jauns vīrietis, kad Nacaretē neuzturējās neviens ievērojams viesis, viņš bieži tika lūgts lasīt ebreju svētos rakstus ticīgajiem, kas bija sapulcējušies sinagogā uz regulārajiem sabata dievkalpojumiem.

123:5.5Šīm sinagogas skolām, protams, nebija mācību grāmatu. Mācot, hazans izteica apgalvojumu, bet skolēni unisonā to atkārtoja pēc viņa. Kad bija pieejamas rakstītās likuma grāmatas, students mācījās savu stundu, lasot skaļi un pastāvīgi atkārtojot.

123:5.6Tālāk, papildus savai formālajai izglītībai, Jēzus sāka veidot kontaktu ar cilvēka dabu no četrām pasaules malām, kad cilvēki no daudzām zemēm iegriezās viņa tēva remonta darbnīcā. Kad viņš kļuva vecāks, viņš brīvi saskārās ar karavānām, kad tās apstājās pie avota, lai atpūstos un paēstu. Būdams brīvs grieķu valodas runātājs, viņam bija maz grūtību sarunāties ar lielāko daļu karavānu ceļotāju un pavadoņu.

123:5.7Nacarete bija karavānu ceļa stacija un ceļojumu krustceles, un tās iedzīvotāji lielākoties bija pagāni; tajā pašā laikā tā bija plaši pazīstama kā ebreju tradicionālā likuma liberālas interpretācijas centrs. Galilejā ebreji brīvāk saskārās ar pagāniem, nekā tas bija pieņemts Jūdejā. Un no visām Galilejas pilsētām Nacaretes ebreji bija visliberālākie sociālo ierobežojumu interpretācijā, kas balstījās uz bailēm no piesārņojuma saskarsmes rezultātā ar pagāniem. Un šie apstākļi radīja parasto teicienu Jeruzalemē: “Vai no Nacaretes var nākt kas labs?”

123:5.8Jēzus savu morālo apmācību un garīgo kultūru ieguva galvenokārt savās mājās. Viņš ieguva lielu daļu savas intelektuālās un teoloģiskās izglītības no hazana. Bet savu īsto izglītību — to prāta un sirds aprīkojumu reālajam pārbaudījumam, cīnoties ar dzīves grūtajām problēmām — viņš ieguva, saskaroties ar saviem līdzcilvēkiem. Tieši šī ciešā saikne ar līdzcilvēkiem, jauniem un veciem, ebrejiem un pagāniem, deva viņam iespēju iepazīt cilvēku rasi. Jēzus bija augsti izglītots tādā ziņā, ka viņš pamatīgi saprata cilvēkus un uzticīgi mīlēja tos.

123:5.9Visus gadus sinagogā viņš bija izcils skolnieks, kam bija liela priekšrocība, jo viņš pārvaldīja trīs valodas. Nacaretes hazans, kad Jēzus pabeidza kursu viņa skolā, piezīmēja Jāzepam, ka viņš baidās, ka “ir iemācījies vairāk no Jēzus pētošajiem jautājumiem”, nekā viņš ir “spējis iemācīt zēnam”.

123:5.10Visā mācību kursa laikā Jēzus daudz iemācījās un guva lielu iedvesmu no regulārajiem sabata sprediķiem sinagogā. Bija pieņemts lūgt ievērojamus viesus, kas sabatā apstājās Nacaretē, uzrunāt sinagogu. Jēzum augot, viņš dzirdēja daudzus lielus domātājus no visas ebreju pasaules izklāstām savus uzskatus, un arī daudzus, kas diez vai bija ortodoksāli ebreji, jo Nacaretes sinagoga bija ebreju domas un kultūras progresīvs un liberāls centrs.

123:5.11Uzsākot skolu septiņu gadu vecumā (šajā laikā ebreji tikko bija ieviesuši obligātās izglītības likumu), skolēniem bija pieņemts izvēlēties savu “dzimšanas dienas tekstu”, sava veida zelta likumu, kas vadītu viņus visu mācību laiku, par kuru viņi bieži izteicās savā izlaidumā trīspadsmit gadu vecumā. Teksts, kuru izvēlējās Jēzus, bija no pravieša Jesajas: “Dieva Kunga Gars ir pār mani, jo Kungs mani ir svaidījis; viņš mani ir sūtījis nest labas ziņas lēnprātīgajiem, pārsiet salauztās sirdis, pasludināt brīvību gūstekņiem un atbrīvot garīgos cietumniekus.”

123:5.12Nacarete bija viens no divdesmit četriem ebreju nācijas priesteru centriem. Bet Galilejas priesterība bija liberālāka tradicionālo likumu interpretācijā nekā Jūdejas rakstu mācītāji un rabīni. Un Nacaretē viņi bija arī liberālāki attiecībā uz sabata ievērošanu. Tāpēc Jāzepam bija paraža vest Jēzu pastaigās sabata pēcpusdienās, viens no viņu iecienītākajiem gājieniem bija uzkāpt augstajā kalnā netālu no viņu mājām, no kura viņi varēja iegūt panorāmas skatu uz visu Galileju. Uz ziemeļrietumiem, skaidrās dienās, viņi varēja redzēt garo Karmela kalna grēdu, kas stiepjas līdz jūrai; un daudzas reizes Jēzus dzirdēja tēvu stāstām stāstu par Eliju, vienu no pirmajiem no tās garās ebreju praviešu līnijas, kurš norāja Ahabu un atmaskoja Baala priesterus. Ziemeļos Hermona kalns pacēla savu sniegoto virsotni majestātiskā krāšņumā un monopolizēja apvārsni, gandrīz 3000 pēdu no augšējām nogāzēm mirdzēja baltas ar mūžīgo sniegu. Tālu uz austrumiem viņi varēja saskatīt Jordānas ieleju un, tālu aiz tās, Moāba akmeņainos kalnus. Arī uz dienvidiem un austrumiem, kad saule spīdēja uz to marmora sienām, viņi varēja redzēt Dekapoles grieķu-romiešu pilsētas ar to amfiteātriem un pretenciozajiem tempļiem. Un, kad viņi uzkavējās līdz saules rietam, rietumos viņi varēja saskatīt buru kuģus tālajā Vidusjūrā.

123:5.13No četriem virzieniem Jēzus varēja novērot karavānu virknes, kas līkumoja iekšā un ārā no Nacaretes, un uz dienvidiem viņš varēja pārskatīt plato un auglīgo Esdraelonas līdzenumu, kas stiepās prom uz Gilboas kalna un Samarijas pusi.

123:5.14Kad viņi nekāpa augstienēs, lai aplūkotu tālo ainavu, viņi staigāja pa laukiem un pētīja dabu tās dažādajos noskaņojumos saskaņā ar gadalaikiem. Jēzus agrīnā apmācība, neskaitot mājas pavardu, bija saistīta ar godbijīgu un simpātisku saskarsmi ar dabu.

123:5.15Pirms viņam apritēja astoņi gadi, viņš bija pazīstams visām Nacaretes mātēm un jaunajām sievietēm, kuras viņu bija satikušas un runājušas ar viņu pie avota, kas nebija tālu no viņa mājām un kas bija viens no saskarsmes un tenku sociālajiem centriem visai pilsētai. Šogad Jēzus iemācījās slaukt ģimenes govi un rūpēties par citiem dzīvniekiem. Šajā un nākamajā gadā viņš arī iemācījās taisīt sieru un aust. Kad viņam bija desmit gadi, viņš bija eksperts stelles operators. Ap šo laiku Jēzus un kaimiņu zēns Jēkabs kļuva par lieliem draugiem podniekam, kurš strādāja netālu no plūstošā avota; un, vērojot, kā Nātana veiklie pirksti veido mālu uz podnieka ripas, daudzas reizes viņi abi nolēma kļūt par podniekiem, kad izaugs lieli. Nātanam zēni ļoti patika, un viņš bieži deva viņiem mālu spēlēties, cenšoties stimulēt viņu radošo iztēli, ierosinot sacensību centienus dažādu priekšmetu un dzīvnieku veidošanā.

123:6.2Lai gan viņa māte bija kļuvusi pārlieku noraizējusies par viņa veselību un drošību, viņa pamazām samierinājās ar šiem braucieniem prom no mājām. Jēzus tēvočiem un tantēm viņš ļoti patika, un starp viņiem izvērtās dzīva konkurence, lai nodrošinātu viņa sabiedrību šīm ikmēneša vizītēm visa šī un tieši nākamo gadu garumā. Viņa pirmā nedēļas uzturēšanās tēvoča saimniecībā (kopš zīdaiņa vecuma) bija šī gada janvārī; pirmā nedēļas zvejas pieredze Galilejas jūrā notika maija mēnesī.

123:6.3Ap šo laiku Jēzus satika matemātikas skolotāju no Damaskas, un, apgūstot dažas jaunas skaitļu tehnikas, viņš vairākus gadus veltīja daudz laika matemātikai. Viņam attīstījās asa izjūta par skaitļiem, attālumiem un proporcijām.

123:6.4Jēzus sāka ļoti izbaudīt savu brāli Jēkabu un līdz šī gada beigām bija sācis mācīt viņam alfabētu.

123:6.5Šogad Jēzus vienojās mainīt piena produktus pret arfas stundām. Viņam bija neparasta patika pret visu muzikālo. Vēlāk viņš daudz darīja, lai veicinātu interesi par vokālo mūziku savu gados jauno biedru vidū. Līdz vienpadsmit gadu vecumam viņš bija prasmīgs arfists un ļoti labprāt izklaidēja gan ģimeni, gan draugus ar savām neparastajām interpretācijām un prasmīgajām improvizācijām.

123:6.6Kamēr Jēzus turpināja gūt apskaužamus panākumus skolā, ne viss noritēja gludi ne vecākiem, ne skolotājiem. Viņš spītīgi uzdeva daudzus mulsinošus jautājumus gan par zinātni, gan reliģiju, īpaši attiecībā uz ģeogrāfiju un astronomiju. Viņš īpaši uzstāja uz to, lai uzzinātu, kāpēc Palestīnā ir sausā sezona un lietus sezona. Atkārtoti viņš meklēja izskaidrojumu lielajai atšķirībai starp temperatūrām Nacaretē un Jordānas ielejā. Viņš vienkārši nekad nepārstāja uzdot tādus saprātīgus, bet mulsinošus jautājumus.

123:6.7Viņa trešais brālis, Sīmanis, piedzima piektdienas vakarā, šā gada 14. aprīlī, 2. g. m.ē.

123:6.8Februārī Nahors, viens no skolotājiem Jeruzalemes rabīnu akadēmijā, ieradās Nacaretē, lai novērotu Jēzu, būdams līdzīgā misijā pie Zaharija mājās netālu no Jeruzalemes. Viņš ieradās Nacaretē pēc Jāņa tēva ierosinājuma. Lai gan sākumā viņš bija nedaudz šokēts par Jēzus atklātību un netradicionālo veidu, kā attiekties pret reliģiskām lietām, viņš to piedēvēja Galilejas attālumam no ebreju mācības un kultūras centriem un ieteica Jāzepam un Marijai ļaut viņam ņemt Jēzu līdzi atpakaļ uz Jeruzalemi, kur viņam būtu izglītības un apmācības priekšrocības ebreju kultūras centrā. Marija bija pa pusei pierunāta piekrist; viņa bija pārliecināta, ka viņas vecākais dēls kļūs par Mesiju, ebreju atbrīvotāju; Jāzeps svārstījās; viņš bija vienlīdz pārliecināts, ka Jēzus izaugs, lai kļūtu par likteņa vīru, bet par to, kāds šis liktenis izrādīsies, viņš bija dziļi neskaidrībā. Taču viņš nekad patiešām nešaubījās, ka viņa dēlam ir jāizpilda kāda liela misija uz zemes. Jo vairāk viņš domāja par Nahora padomu, jo vairāk viņš apšaubīja ierosinātās uzturēšanās Jeruzalemē gudrību.

123:6.9Šīs viedokļu atšķirības dēļ starp Jāzepu un Mariju, Nahors lūdza atļauju izklāstīt visu lietu Jēzum. Jēzus uzmanīgi klausījās, runāja ar Jāzepu, Mariju un kaimiņu, akmeņkali Jēkabu, kura dēls bija viņa mīļākais rotaļu biedrs, un tad, divas dienas vēlāk, ziņoja, ka, tā kā starp viņa vecākiem un padomdevējiem ir tik lielas viedokļu atšķirības un tā kā viņš nejūtas kompetents uzņemties atbildību par šādu lēmumu, nejūtoties spēcīgi ne vienā, ne otrā virzienā, ņemot vērā visu situāciju, viņš beidzot bija nolēmis “runāt ar manu Tēvu, kurš ir debesīs”; un, lai gan viņš nebija pilnīgi pārliecināts par atbildi, viņš drīzāk juta, ka viņam vajadzētu palikt mājās “ar manu tēvu un māti”, piebilstot, “viņi, kas mani tik ļoti mīl, spētu darīt man vairāk un vadīt mani drošāk nekā svešinieki, kuri var tikai apskatīt manu ķermeni un novērot manu prātu, bet diez vai var patiesi pazīt mani.” Viņi visi brīnījās, un Nahors devās savās gaitās, atpakaļ uz Jeruzalemi. Un pagāja daudzi gadi, pirms jautājums par Jēzus došanos prom no mājām atkal tika izvirzīts apspriešanai.