122:0.1DIEZ VAI būs iespējams pilnībā izskaidrot daudzos iemeslus, kas noveda pie Palestīnas izvēles par zemi Mihaila dāvājumam, un it īpaši to, kāpēc tieši Jāzepa un Marijas ģimenei bija jātiek izraudzītai par tiešo vidi šī Dieva Dēla parādīšanās brīdim uz Urantijas.
122:0.2Pēc Melhisedeku sagatavotā īpašā ziņojuma par izolēto pasauļu statusu izpētes, apspriežoties ar Gabriēlu, Mihails beidzot izvēlējās Urantiju kā planētu, uz kuras īstenot savu noslēdzošo dāvājumu. Pēc šī lēmuma pieņemšanas Gabriēls personīgi apmeklēja Urantiju un, izpētījis cilvēku grupas un apsekojis pasaules un tās tautu garīgās, intelektuālās, rasu un ģeogrāfiskās iezīmes, nolēma, ka ebrejiem piemīt tās relatīvās priekšrocības, kas attaisno viņu izvēli par dāvājuma rasi. Kad Mihails apstiprināja šo lēmumu, Gabriēls iecēla un nosūtīja uz Urantiju Divpadsmit Ģimenes Komisiju — izraudzītu no augstākajām visuma personību kārtām —, kurai tika uzticēts uzdevums izpētīt ebreju ģimenes dzīvi. Kad šī komisija pabeidza savu darbu, Gabriēls atradās uz Urantijas un saņēma ziņojumu, kurā tika nominētas trīs iespējamās savienības, kas komisijas skatījumā bija vienlīdz labvēlīgas kā dāvājuma ģimenes Mihaila plānotajai inkarnācijai.
122:0.3No trim nominētajiem pāriem Gabriēls personīgi izvēlējās Jāzepu un Mariju, vēlāk personīgi parādoties Marijai, kurā laikā viņš pavēstīja viņai prieka vēsti, ka viņa ir izraudzīta, lai kļūtu par dāvājuma bērna zemes māti.
122.1JĀZEPS UN MARIJA
122:1.1Jāzeps, Jēzus (Ješua ben Jāzepa) cilvēciskais tēvs, bija ebrejs no ebrejiem, lai gan viņā bija daudz ne-ebreju rasu iezīmju, kas laiku pa laikam bija pievienotas viņa ciltskoka koka sieviešu līnijās. Jēzus tēva senči sniedzās atpakaļ līdz Ābrahāma dienām un caur šo cienījamo patriarhu uz agrākajām iedzimtības līnijām, kas veda pie šumeriem un nodītiem, un caur senā zilā cilvēka dienvidu ciltīm līdz Andonam un Fontai. Dāvids un Salamans nebija tiešajā Jāzepa senču līnijā, tāpat arī Jāzepa izcelsme nesniedzās tieši atpakaļ pie Ādama. Jāzepa tiešie senči bija amatnieki — būvnieki, galdnieki, mūrnieki un kalēji. Jāzeps pats bija galdnieks un vēlāk būvuzņēmējs. Viņa ģimene piederēja pie senas un ievērojamas vienkāršo ļaužu muižniecības līnijas, kuru šad un tad paspilgtināja neparastu indivīdu parādīšanās, kas bija izcēlušies saistībā ar reliģijas evolūciju uz Urantijas.
122:1.2Marija, Jēzus zemes māte, bija pēctece garai unikālu senču līnijai, kas ietvēra daudzas no ievērojamākajām sievietēm Urantijas rasu vēsturē. Lai gan Marija bija vidusmēra sieviete savā laikā un paaudzē, apveltīta ar diezgan normālu temperamentu, viņa starp savām priekštecēm skaitīja tādas labi zināmas sievietes kā Annona, Tamāra, Rute, Batšeba, Ansija, Kloa, Ieva, Enta un Rata. Nevienai tā laika ebreju sievietei nebija ievērojamāka vienkāršo senču līnija vai tāda, kas sniegtos atpakaļ uz daudzsološākiem sākumiem. Marijas senčiem, tāpat kā Jāzepa, bija raksturīgs spēcīgu, bet vidusmēra indivīdu pārsvars, ko šad un tad atdzīvināja daudzas izcilas personības civilizācijas gājumā un progresīvajā reliģijas evolūcijā. Rases ziņā Mariju diez vai ir pareizi uzskatīt par ebrejieti. Kultūras un ticības ziņā viņa bija ebrejiete, bet iedzimtības ziņā viņa bija vairāk sīriešu, hetu, feniķiešu, grieķu un ēģiptiešu sajaukums, viņas rasu mantojumam esot vispārīgākam nekā Jāzepam.
122:1.3No visiem pāriem, kas dzīvoja Palestīnā ap Mihaila plānotā dāvājuma laiku, Jāzepam un Marijai piemita visideālākā plašu rasu sakaru kombinācija un personības dotību pārākums pār vidusmēru. Mihaila plāns bija parādīties uz zemes kā vidusmēra cilvēkam, lai vienkāršie ļaudis varētu viņu saprast un pieņemt; tāpēc Gabriēls izvēlējās tieši tādas personas kā Jāzeps un Marija, lai viņi kļūtu par dāvājuma vecākiem.
122.2GABRIĒLS PARĀDĀS ELIZABETEI
122:2.1Jēzus dzīves darbu uz Urantijas patiesībā iesāka Jānis Kristītājs. Zaharijs, Jāņa tēvs, piederēja pie ebreju priesteru kārtas, kamēr viņa māte Elizabete bija locekle no tās pašas lielās ģimenes grupas turīgākā zara, pie kura piederēja arī Marija, Jēzus māte. Zaharijs un Elizabete, lai gan bija precējušies daudzus gadus, bija bezbērnu pāris.
122:2.2Tas bija 8. g. p.m.ē. jūnija beigās, apmēram trīs mēnešus pēc Jāzepa un Marijas kāzām, kad Gabriēls kādu dienu pusdienlaikā parādījās Elizabetei, tieši tāpat kā viņš vēlāk darīja zināmu savu klātbūtni Marijai. Gabriēls sacīja:
122:2.3“Kamēr tavs vīrs Zaharijs stāv pie altāra Jeruzalemē un kamēr sapulcējušies ļaudis lūdz par atbrīvotāja atnākšanu, es, Gabriēls, esmu nācis paziņot, ka tu drīzumā dzemdēsi dēlu, kurš būs šī dievišķā skolotāja priekštecis, un tu sauksi savu dēlu par Jāni. Viņš uzaugs veltīts Kungam, tavam Dievam, un, kad būs sasniedzis brieduma gadus, viņš iepriecinās tavu sirdi, jo pievērsīs daudzas dvēseles Dievam, un viņš arī pasludinās tavas tautas dvēseļu dziedinātāja un visas cilvēces gara atbrīvotāja atnākšanu. Tava radiniece Marija būs māte šim apsolījuma bērnam, un es parādīšos arī viņai.”
122:2.4Šī vīzija ļoti nobiedēja Elizabeti. Pēc Gabriēla aiziešanas viņa pārdomāja šo pieredzi savā prātā, ilgi apsverot majestātiskā viesa teikto, bet nevienam nerunāja par šo atklāsmi, izņemot savu vīru, līdz savam vēlākajam apciemojumam pie Marijas nākamā gada februāra sākumā.
122:2.5Tomēr piecus mēnešus Elizabete paturēja savu noslēpumu pat no sava vīra. Kad viņa atklāja stāstu par Gabriēla apciemojumu, Zaharijs bija ļoti skeptisks un nedēļām ilgi apšaubīja visu pieredzi, tikai negribīgi piekrītot ticēt Gabriēla vizītei pie viņa sievas, kad viņš vairs nevarēja apšaubīt, ka viņa gaida bērnu. Zaharijs bija ļoti apjucis attiecībā uz Elizabetes gaidāmo mātes lomu, bet viņš nešaubījās par savas sievas godīgumu, neraugoties uz paša lielo vecumu. Tikai apmēram sešas nedēļas pirms Jāņa piedzimšanas Zaharijs iespaidīga sapņa rezultātā kļuva pilnībā pārliecināts, ka Elizabete kļūs par māti likteņa dēlam, tam, kuram jāsagatavo ceļš Mesijas atnākšanai.
122:2.6Gabriēls parādījās Marijai apmēram 8. g. p.m.ē. novembra vidū, kamēr viņa strādāja savās mājās Nācaretē. Vēlāk, kad Marija bez šaubām zināja, ka kļūs par māti, viņa pierunāja Jāzepu ļaut viņai doties uz Jūdas pilsētu, četras jūdzes uz rietumiem no Jeruzalemes, kalnos, lai apciemotu Elizabeti. Gabriēls bija informējis katru no šīm topošajām mātēm par savu parādīšanos otrai. Dabiski, ka viņas ļoti vēlējās satikties, salīdzināt pieredzi un pārrunāt savu dēlu iespējamo nākotni. Marija palika pie savas tālās māsīcas trīs nedēļas. Elizabete darīja daudz, lai stiprinātu Marijas ticību Gabriēla vīzijai, tā ka viņa atgriezās mājās pilnīgāk veltījusies aicinājumam būt par māti likteņa bērnam, kuru viņai tik drīz vajadzēja stādīt priekšā pasaulei kā bezpalīdzīgu zīdaini, valstības vidusmēra un normālu mazuli.
122:2.7Jānis piedzima Jūdas pilsētā 7. g. p.m.ē. 25. martā. Zaharijs un Elizabete ļoti priecājās par apziņu, ka viņiem ir piedzimis dēls, kā Gabriēls bija solījis, un, kad astotajā dienā viņi bērnu atnesa apgraizīšanai, viņi to formāli nokristīja par Jāni, kā viņiem iepriekš bija norādīts. Jau kāds Zaharija brāļadēls bija devies uz Nācareti, nesot Elizabetes ziņu Marijai, pavēstot, ka viņai piedzimis dēls un ka viņa vārds būs Jānis.
122:2.8Jau no agrākās bērnības vecāki saprātīgi ieaudzināja Jānī domu, ka viņam jāizaug, lai kļūtu par garīgo vadītāju un reliģisko skolotāju. Un Jāņa sirds augsne vienmēr bija atsaucīga šādu suģestējošu sēklu sēšanai. Jau kā bērns viņš bieži tika atrasts templī sava tēva kalpošanas laikā, un viņu ārkārtīgi iespaidoja visa redzētā nozīmīgums.
122.3GABRIĒLA PAZIŅOJUMS MARIJAI
122:3.1Kādu vakaru ap saulrietu, pirms Jāzeps bija atgriezies mājās, Gabriēls parādījās Marijai pie zema akmens galda un, kad viņa bija atguvusi savu mieru, sacīja: “Es nāku pēc tā pavēles, kurš ir mans Meistars un kuru tu mīlēsi un audzināsi. Tev, Marija, es atnesu prieka vēsti, paziņojot, ka ieņemšana tevī ir debesu noteikta un ka pienācīgā laikā tu kļūsi par māti dēlam; tu sauksi viņu par Ješua, un viņš iedibinās debesu valstību uz zemes un starp cilvēkiem. Nerunā par šo lietu ne ar vienu, izņemot Jāzepu un Elizabeti, tavu radinieci, kurai es arī esmu parādījies un kura drīzumā arī dzemdēs dēlu, kura vārds būs Jānis un kurš sagatavos ceļu atbrīvošanas vēstij, ko tavs dēls pasludinās cilvēkiem ar lielu spēku un dziļu pārliecību. Un neapšaubiet manus vārdus, Marija, jo šī māja ir izraudzīta par likteņa bērna mirstīgo mājvietu. Mana svētība dus uz tevi, Visaugstāko spēks tevi stiprinās, un visas zemes Kungs tevi apēnos.”
122:3.2Marija daudzas nedēļas slepeni pārdomāja šo apmeklējumu savā sirdī, līdz viņa droši zināja, ka gaida bērnu, pirms uzdrošinājās atklāt šos neparastos notikumus savam vīram. Kad Jāzeps to visu dzirdēja, lai gan viņam bija liela uzticība Marijai, viņš bija ļoti satraukts un daudzas naktis nevarēja gulēt. Sākumā Jāzepam bija šaubas par Gabriēla apmeklējumu. Tad, kad viņš kļuva gandrīz pārliecināts, ka Marija patiešām dzirdējusi dievišķā vēstneša balsi un redzējusi tā veidolu, viņš bija plosīts savā prātā, pārdomājot, kā tādas lietas var būt. Kā cilvēku pēcnācējs varētu būt dievišķā likteņa bērns? Nekad Jāzeps nevarēja saskaņot šīs pretrunīgās idejas, līdz pēc vairāku nedēļu pārdomām gan viņš, gan Marija nonāca pie secinājuma, ka viņi ir izraudzīti kļūt par Mesijas vecākiem, lai gan tas diez vai atbilda ebreju koncepcijai, ka gaidītajam atbrīvotājam jābūt ar dievišķu dabu. Nonākusi pie šī nozīmīgā secinājuma, Marija steidzās doties ciemos pie Elizabetes.
122:3.3Pēc atgriešanās Marija devās apciemot savus vecākus, Joahimu un Hannu. Viņas divi brāļi un divas māsas, kā arī viņas vecāki, vienmēr bija ļoti skeptiski par Jēzus dievišķo misiju, lai gan, protams, šajā laikā viņi neko nezināja par Gabriēla apmeklējumu. Bet Marija tomēr uzticēja savai māsai Salomei, ka viņa domā, ka viņas dēlam ir lemts kļūt par diženu skolotāju.
122:3.4Gabriēla paziņojums Marijai notika nākamajā dienā pēc Jēzus ieņemšanas un bija vienīgais pārdabiska rakstura notikums, kas saistīts ar visu viņas pieredzi, iznēsājot un dzemdējot apsolījuma bērnu.
122.4JĀZEPA SAPNIS
122:4.1Jāzeps nespēja samierināties ar domu, ka Marija kļūs par māti ārkārtējam bērnam, līdz viņš piedzīvoja ļoti iespaidīgu sapni. Šajā sapnī viņam parādījās mirdzošs debesu vēstnesis un, starp citu, sacīja: “Jāzep, es parādos pēc Tā pavēles, kurš tagad valda augstumos, un man ir uzdots instruēt tevi par dēlu, kuru Marija dzemdēs un kurš kļūs par lielu gaismu pasaulē. Viņā būs dzīvība, un viņa dzīvība kļūs par cilvēces gaismu. Viņš vispirms nāks pie savas tautas, bet tie viņu diez vai pieņems; bet tik daudziem, cik viņu pieņems, tiem viņš atklās, ka viņi ir Dieva bērni.” Pēc šīs pieredzes Jāzeps vairs nekad pilnībā nešaubījās par Marijas stāstu par Gabriēla vizīti un solījumu, ka nedzimušais bērns kļūs par dievišķo vēstnesi pasaulei.
122:4.2Visos šajos apmeklējumos nekas netika teikts par Dāvida namu. Nekas nekad netika dots mājienos par to, ka Jēzus kļūs par “ebreju atbrīvotāju”, pat ne tas, ka viņam jābūt ilgi gaidītajam Mesijam. Jēzus nebija tāds Mesija, kādu ebreji bija gaidījuši, bet viņš bija pasaules atbrīvotājs. Viņa misija bija vērsta uz visām rasēm un tautām, nevis uz kādu vienu grupu.
122:4.3Jāzeps nebija no ķēniņa Dāvida līnijas. Marijai bija vairāk Dāvida senču nekā Jāzepam. Tiesa, Jāzeps devās uz Dāvida pilsētu, Bētlemi, lai reģistrētos Romas tautas skaitīšanai, bet tas bija tāpēc, ka sešas paaudzes iepriekš Jāzepa tēva līnijas sencis tajā paaudzē, būdams bārenis, tika adoptēts pie kāda Cadoka, kurš bija tiešs Dāvida pēcnācējs; tādējādi arī Jāzeps tika pieskaitīts pie “Dāvida nama”.
122:4.4Lielākā daļa tā saukto Vecās Derības mesiānisko pravietojumu tika attiecināti uz Jēzu ilgi pēc tam, kad viņš bija nodzīvojis savu dzīvi uz zemes. Gadsimtiem ilgi ebreju pravieši bija sludinājuši atbrīvotāja atnākšanu, un šos solījumus nākamās paaudzes bija skaidrojušas kā norādes uz jaunu ebreju valdnieku, kurš sēdēs Dāvida tronī un ar Mozus piedēvētajām brīnumainajām metodēm nodibinās ebrejus Palestīnā kā varenu nāciju, brīvu no jebkādas svešzemju kundzības. Atkal, daudzas tēlainas vietas, kas atrodamas ebreju rakstos, vēlāk tika nepareizi attiecinātas uz Jēzus dzīves misiju. Daudzi Vecās Derības teicieni tika tik ļoti izkropļoti, lai izskatītos piemēroti kādai Meistara zemes dzīves epizodei. Jēzus pats reiz publiski noliedza jebkādu saistību ar Dāvida karalisko namu. Pat fragments “jaunava (maiden) dzemdēs dēlu” tika padarīts par “jaunava (virgin) dzemdēs dēlu”. Tas pats attiecās uz daudzajām gan Jāzepa, gan Marijas ģenealoģijām, kas tika sastādītas pēc Mihaila karjeras uz zemes. Daudzas no šīm līnijām satur daudz no Meistara senčiem, bet kopumā tās nav autentiskas un uz tām nevar paļauties kā uz faktoloģiskām. Jēzus agrīnie sekotāji pārāk bieži padevās kārdinājumam likt visiem senajiem pravietiskajiem izteikumiem izskatīties tā, it kā tie piepildītos viņu Kunga un Meistara dzīvē.
122.5JĒZUS ZEMES VECĀKI
122:5.1Jāzeps bija lēnprātīgs vīrs, ārkārtīgi apzinīgs un visādā ziņā uzticīgs savas tautas reliģiskajām tradīcijām un praksēm. Viņš runāja maz, bet domāja daudz. Ebreju tautas bēdīgais stāvoklis Jāzepam sagādāja daudz skumju. Jaunībā, starp saviem astoņiem brāļiem un māsām, viņš bija bijis dzīvespriecīgāks, bet laulības dzīves pirmajos gados (Jēzus bērnības laikā) viņš bija pakļauts viegla garīga nomākuma periodiem. Šīs temperamenta izpausmes ievērojami uzlabojās tieši pirms viņa priekšlaicīgās nāves un pēc tam, kad viņa ģimenes ekonomiskais stāvoklis bija uzlabojies, viņam paaugstinoties no galdnieka statusa līdz veiksmīga būvuzņēmēja lomai.
122:5.2Marijas temperaments bija pilnīgi pretējs viņas vīra temperamentam. Viņa parasti bija dzīvespriecīga, ļoti reti nomākta un apveltīta ar vienmēr saulainu noskaņojumu. Marija ļāvās brīvai un biežai savu emocionālo jūtu izpausmei, un viņa nekad netika redzēta noskumusi līdz pat Jāzepa pēkšņajai nāvei. Un viņa tikko bija atguvusies no šī šoka, kad viņai uzgūlās raizes un jautājumi, ko izraisīja viņas vecākā dēla ārkārtējā karjera, kas tik strauji risinājās viņas pārsteigto acu priekšā. Bet cauri visai šai neparastajai pieredzei Marija bija nosvērta, drosmīga un diezgan gudra savās attiecībās ar savu dīvaino un maz saprasto pirmdzimto dēlu un viņa izdzīvojušajiem brāļiem un māsām.
122:5.3Jēzus daudz no sava neparastā maiguma un brīnišķīgās cilvēka dabas simpātiskās izpratnes ieguva no sava tēva; viņš mantoja savas dāvanas kā dižens skolotājs un savu milzīgo spēju uz taisnīgu sašutumu no savas mātes. Emocionālajās reakcijās uz savu pieaugušā dzīves vidi Jēzus vienbrīd bija kā viņa tēvs, meditatīvs un dievbijīgs, dažkārt raksturots ar redzamām skumjām; bet biežāk viņš virzījās uz priekšu savas mātes optimistiskā un apņēmīgā rakstura manierē. Kopumā Marijas temperaments sliecās dominēt dievišķā Dēla karjerā, kad viņš uzauga un iegāja savas pieaugušā dzīves nozīmīgajos soļos. Dažos sīkumos Jēzus bija savu vecāku iezīmju sajaukums; citos aspektos viņš uzrādīja viena iezīmes pretstatā otra iezīmēm.
122:5.4No Jāzepa Jēzus ieguva savu stingro apmācību ebreju ceremoniju paražās un savu neparasto iepazīšanos ar ebreju rakstiem; no Marijas viņš ieguva plašāku skatījumu uz reliģisko dzīvi un liberālāku personīgās garīgās brīvības koncepciju.
122:5.5Gan Jāzepa, gan Marijas ģimenes bija labi izglītotas savam laikam. Jāzeps un Marija bija izglītoti tālu virs vidusmēra savam laikam un stāvoklim dzīvē. Viņš bija domātājs; viņa bija plānotāja, eksperte pielāgošanās spējā un praktiska tūlītējā izpildē. Jāzeps bija melnacains tumšmatis; Marija — brūnacaina, gandrīz blonda tipa.
122:5.6Ja Jāzeps būtu dzīvojis, viņš neapšaubāmi būtu kļuvis par stingru ticīgo sava vecākā dēla dievišķajai misijai. Marija svārstījās starp ticēšanu un šaubīšanos, tiekot spēcīgi ietekmēta no nostājas, ko ieņēma viņas citi bērni un viņas draugi un radi, bet vienmēr viņu galīgajā attieksmē nostiprināja atmiņas par Gabriēla parādīšanos viņai tūlīt pēc bērna ieņemšanas.
122:5.7Marija bija prasmīga audēja un vairāk nekā vidēji izveicīga lielākajā daļā tā laika mājturības mākslu; viņa bija laba saimniece un izcila mājas pavarda sargātāja. Gan Jāzeps, gan Marija bija labi skolotāji, un viņi rūpējās, lai viņu bērni būtu labi zinoši tā laika mācībās.
122:5.8Kad Jāzeps bija jauns vīrietis, viņu nodarbināja Marijas tēvs piebūves celtniecības darbos pie viņa mājas, un tieši tad, kad Marija atnesa Jāzepam kausu ūdens pusdienlaika maltītes laikā, patiešām sākās tā pāra aplidošana, kuriem bija lemts kļūt par Jēzus vecākiem.
122:5.9Jāzeps un Marija apprecējās saskaņā ar ebreju paražām Marijas mājās Nācaretes apkaimē, kad Jāzepam bija divdesmit viens gads. Šīs laulības noslēdza normālu aplidošanu gandrīz divu gadu garumā. Neilgi pēc tam viņi pārvācās uz savu jauno māju Nācaretē, kuru bija uzbūvējis Jāzeps ar divu savu brāļu palīdzību. Māja atradās netālu no tuvējās augstienes pakājes, no kuras tik burvīgi pavērās skats uz apkārtējo lauku ainavu. Šajā mājā, īpaši sagatavotā, šie jaunie un gaidošie vecāki bija domājuši sagaidīt apsolījuma bērnu, maz apjaušot, ka šis visuma nozīmīgais notikums norisināsies, kamēr viņi būs prom no mājām Jūdejas Bētlemē.
122:5.10Lielākā daļa Jāzepa ģimenes kļuva par Jēzus mācību ticīgajiem, bet ļoti maz no Marijas ļaudīm jebkad ticēja viņam, līdz viņš aizgāja no šīs pasaules. Jāzeps vairāk sliecās uz garīgo koncepciju par gaidāmo Mesiju, bet Marija un viņas ģimene, īpaši viņas tēvs, turējās pie idejas par Mesiju kā laicīgo atbrīvotāju un politisko valdnieku. Marijas senči bija ievērojami identificēti ar tolaik nesenajām Makabeju darbībām.
122:5.11Jāzeps enerģiski turējās pie ebreju reliģijas austrumu jeb Babilonijas uzskatiem; Marija spēcīgi sliecās uz liberālāko un plašāko rietumu jeb hellēnisko likuma un praviešu interpretāciju.
122.6MĀJAS NĀCARETĒ
122:6.1Jēzus mājas nebija tālu no augstā kalna Nācaretes ziemeļu daļā, zināmā attālumā no ciema avota, kas atradās pilsētas austrumu daļā. Jēzus ģimene dzīvoja pilsētas nomalē, un tas viņam vēlāk padarīja vieglāku biežu pastaigu baudīšanu laukos un kāpšanu šīs tuvējās augstienes virsotnē, kas bija augstākā no visiem dienvidu Galilejas kalniem, izņemot Tabora kalna grēdu austrumos un Nanas kalnu, kas bija apmēram tādā pašā augstumā. Viņu māja atradās nedaudz uz dienvidiem un austrumiem no šī kalna dienvidu zemesraga un apmēram pusceļā starp šī pacēluma pakāji un ceļu, kas veda no Nācaretes uz Kānu. Bez kāpšanas kalnā, Jēzus mīļākā pastaiga bija sekot šaurai takai, kas vijās ap kalna pakāji ziemeļaustrumu virzienā līdz vietai, kur tā pievienojās ceļam uz Sepforu.
122:6.2Jāzepa un Marijas māja bija vienistabas akmens būve ar plakanu jumtu un piebūvi dzīvnieku izmitināšanai. Mēbeles sastāvēja no zema akmens galda, māla un akmens traukiem un podiem, stellēm, lampas statīva, vairākiem maziem ķeblīšiem un paklājiņiem gulēšanai uz akmens grīdas. Pagalmā, netālu no dzīvnieku piebūves, bija nojume, kas sedza krāsni un dzirnavas labības malšanai. Lai darbinātu šāda veida dzirnavas, bija nepieciešami divi cilvēki: viens, lai maltu, un otrs, lai iebērtu graudus. Kā mazs zēns Jēzus bieži bēra graudus šajās dzirnavās, kamēr viņa māte grieza malēju.
122:6.3Vēlākos gados, ģimenei pieaugot, viņi visi tupēja ap paplašināto akmens galdu, lai baudītu savas maltītes, ņemot ēdienu no kopēja trauka vai poda. Ziemā vakara maltītes laikā galds tika apgaismots ar mazu, plakanu māla lampu, kas bija piepildīta ar olīveļļu. Pēc Martas piedzimšanas Jāzeps uzbūvēja šai mājai piebūvi, lielu istabu, kas dienas laikā tika izmantota kā galdnieka darbnīca un naktī kā guļamistaba.
122.7CEĻOJUMS UZ BĒTLEMI
122:7.1Marta mēnesī, 8. g. p.m.ē. (mēnesī, kad Jāzeps un Marija apprecējās), Cēzars Augusts izdeva dekrētu, ka visi Romas impērijas iedzīvotāji ir jāsaskaita, ka jāveic tautas skaitīšana, ko varētu izmantot labākai nodokļu iekasēšanai. Ebrejiem vienmēr bija lieli aizspriedumi pret jebkādu mēģinājumu “saskaitīt cilvēkus”, un tas, saistībā ar nopietnām iekšējām grūtībām Hērodā, Jūdejas ķēniņā, bija sazvērējies, lai izraisītu šīs tautas skaitīšanas atlikšanu ebreju karalistē uz vienu gadu. Visā Romas impērijā šī skaitīšana tika reģistrēta 8. g. p.m.ē., izņemot Hēroda Palestīnas karalisti, kur tā tika veikta 7. g. p.m.ē., gadu vēlāk.
122:7.2Nebija nepieciešams, lai Marija dotos uz Bētlemi reģistrēties — Jāzeps bija pilnvarots reģistrēties par savu ģimeni —, bet Marija, būdama piedzīvojumus mīloša un enerģiska persona, uzstāja, ka pavadīs viņu. Viņa baidījās palikt viena, lai bērns nepiedzimtu, kamēr Jāzeps ir prom, un turklāt, tā kā Bētleme nebija tālu no Jūdas pilsētas, Marija paredzēja iespējamu patīkamu vizīti pie savas radinieces Elizabetes.
122:7.3Jāzeps faktiski aizliedza Marijai viņu pavadīt, bet tas bija velti; kad ēdiens tika iesaiņots trīs vai četru dienu ceļojumam, viņa sagatavoja dubultas devas un sataisījās ceļam. Bet, pirms viņi faktiski devās ceļā, Jāzeps samierinājās ar Marijas līdzi nākšanu, un viņi priecīgi devās prom no Nācaretes rītausmā.
122:7.4Jāzeps un Marija bija nabagi, un, tā kā viņiem bija tikai viens nastas nesējs dzīvnieks, Marija, būdama smagā stāvoklī, jāja uz dzīvnieka ar proviantu, kamēr Jāzeps gāja kājām, vadot dzīvnieku. Mājas celtniecība un iekārtošana bija liels slogs Jāzepam, jo viņam bija jāveicina arī savu vecāku uzturēšana, tā kā viņa tēvs nesen bija kļuvis darba nespējīgs. Un tā šis ebreju pāris devās prom no savām pieticīgajām mājām 7. g. p.m.ē. 18. augusta agrā rītā savā ceļojumā uz Bētlemi.
122:7.5Viņu pirmā ceļojuma diena veda viņus ap Gilboa kalna pakāji, kur viņi apmetās uz nakti pie Jordānas upes un iesaistījās daudzos minējumos par to, kāds dēls viņiem piedzims, Jāzepam pieturoties pie garīgā skolotāja koncepcijas un Marijai turoties pie idejas par ebreju Mesiju, ebreju nācijas atbrīvotāju.
122:7.6Spilgti un agri 19. augusta rītā Jāzeps un Marija atkal bija ceļā. Viņi ieturēja pusdienas maltīti Sartaba kalna pakājē, ar skatu uz Jordānas ieleju, un ceļoja tālāk, sasniedzot Jēriku uz nakšņošanu, kur apstājās iebraucamajā vietā uz lielceļa pilsētas nomalē. Pēc vakariņām un daudzām diskusijām par Romas valdīšanas apspiešanu, Hērodu, tautas skaitīšanas reģistrāciju un Jeruzalemes un Aleksandrijas kā ebreju mācību un kultūras centru salīdzinošo ietekmi, Nācaretes ceļotāji devās pie miera. Agri 20. augusta rītā viņi atsāka savu ceļojumu, sasniedzot Jeruzalemi pirms pusdienlaika, apmeklējot templi un dodoties tālāk uz savu galamērķi, ierodoties Bētlemē pēcpusdienā.
122:7.7Iebraucamā vieta bija pārpildīta, un Jāzeps attiecīgi meklēja naktsmājas pie attāliem radiem, bet katra istaba Bētlemē bija pārpildīta līdz malām. Atgriežoties iebraucamās vietas pagalmā, viņš tika informēts, ka karavānu staļļi, kas izcirsti klints sānā un atradās tieši zem iebraucamās vietas, ir atbrīvoti no dzīvniekiem un iztīrīti nakšņotāju uzņemšanai. Atstājot ēzeli pagalmā, Jāzeps uzlika plecos viņu drēbju un provianta somas un kopā ar Mariju nokāpa pa akmens kāpnēm uz viņu naktsmītni lejā. Viņi atradās vietā, kas bija bijusi labības noliktavas telpa stendu un silīšu priekšā. Bija pakārti telts aizkari, un viņi uzskatīja sevi par laimīgiem, ka ieguvuši tik ērtas telpas.
122:7.8Jāzeps bija domājis nekavējoties doties reģistrēties, bet Marija bija nogurusi; viņa bija ievērojami satraukta un lūdza viņu palikt sev blakus, ko viņš arī darīja.
122.8JĒZUS PIEDZIMŠANA
122:8.1Visu to nakti Marija bija nemierīga, tā ka neviens no viņiem daudz negulēja. Rītausmā dzemdību sāpes bija jau skaidri manāmas, un pusdienlaikā, 7. g. p.m.ē. 21. augustā, ar ceļabiedru sieviešu palīdzību un laipnām rūpēm, Marija dzemdēja vīriešu kārtas bērnu. Jēzus no Nācaretes piedzima pasaulē, tika ietīts drēbēs, kuras Marija bija paņēmusi līdzi šādai iespējamai situācijai, un guldīts tuvējā silītē.
122:8.2Tieši tādā pašā veidā, kā visi mazuļi pirms tās dienas un kopš tā laika ir nākuši pasaulē, piedzima apsolītais bērns; un astotajā dienā, saskaņā ar ebreju praksi, viņš tika apgraizīts un formāli nosaukts par Ješua (Jēzu).
122:8.3Nākamajā dienā pēc Jēzus piedzimšanas Jāzeps veica savu reģistrāciju. Satikies ar vīru, ar kuru viņi bija runājuši divas naktis iepriekš Jērikā, Jāzeps tika aizvests pie kāda turīga drauga, kuram bija istaba iebraucamajā vietā un kurš teica, ka labprāt apmainīsies telpām ar Nācaretes pāri. Tajā pēcpusdienā viņi pārcēlās uz augšu, uz iebraucamo vietu, kur viņi nodzīvoja gandrīz trīs nedēļas, līdz atrada mājvietu kāda Jāzepa attāla radinieka mājās.
122:8.4Otrajā dienā pēc Jēzus piedzimšanas Marija nosūtīja ziņu Elizabetei, ka viņas bērns ir ieradies, un saņēma atbildes ziņu, aicinot Jāzepu uz Jeruzalemi, lai pārrunātu visas viņu lietas ar Zahariju. Nākamajā nedēļā Jāzeps devās uz Jeruzalemi, lai apspriestos ar Zahariju. Gan Zaharijs, gan Elizabete bija kļuvuši pārņemti ar patiesu pārliecību, ka Jēzus patiešām kļūs par ebreju atbrīvotāju, Mesiju, un ka viņu dēls Jānis būs viņa galvenais palīgs, viņa labā roka liktenī. Un, tā kā Marijai bija tādas pašas idejas, nebija grūti pierunāt Jāzepu palikt Bētlemē, Dāvida pilsētā, lai Jēzus varētu uzaugt un kļūt par Dāvida pēcteci visas Izraēlas tronī. Attiecīgi viņi palika Bētlemē vairāk nekā gadu, Jāzepam pa to laiku nedaudz strādājot savā galdnieka amatā.
122:8.5Jēzus piedzimšanas pusdienlaikā Urantijas serafīmi, sapulcējušies zem saviem vadītājiem, dziedāja slavas himnas virs Bētlemes silītes, bet šie slavas izteikumi nebija dzirdami cilvēku ausīm. Ne gani, ne kādas citas mirstīgās radības nenāca izrādīt cieņu Bētlemes mazulim līdz dienai, kad ieradās daži priesteri no Ūras, kurus no Jeruzalemes bija nosūtījis Zaharijs.
122:8.6Šiem priesteriem no Mezopotāmijas kāds dīvains viņu valsts reliģiskais skolotājs kādu laiku iepriekš bija stāstījis, ka viņam bijis sapnis, kurā viņš tika informēts, ka “dzīvības gaisma” drīz parādīsies uz zemes kā mazulis un starp ebrejiem. Un turp devās šie trīs skolotāji, meklējot šo “dzīvības gaismu”. Pēc daudzu nedēļu veltīgiem meklējumiem Jeruzalemē viņi gatavojās atgriezties Ūrā, kad Zaharijs viņus satika un atklāja savu pārliecību, ka Jēzus ir viņu meklējumu objekts, un nosūtīja viņus uz Bētlemi, kur viņi atrada mazuli un atstāja savas dāvanas Marijai, viņa zemes mātei. Viņu apmeklējuma laikā mazulim bija gandrīz trīs nedēļas.
122:8.7Šie gudrie vīri neredzēja nekādu zvaigzni, kas viņus vadītu uz Bētlemi. Skaistā leģenda par Bētlemes zvaigzni radās šādi: Jēzus piedzima 7. g. p.m.ē. 21. augustā pusdienlaikā. 7. g. p.m.ē. 29. maijā notika ārkārtēja Jupitera un Saturna konjunkcija Zivju zvaigznājā. Un tas ir ievērojams astronomisks fakts, ka līdzīgas konjunkcijas notika tā paša gada 29. septembrī un 5. decembrī. Pamatojoties uz šiem ārkārtējiem, bet pilnīgi dabiskajiem notikumiem, nākamās paaudzes labi domājošie fanātiķi sacerēja pievilcīgo leģendu par Bētlemes zvaigzni un pielūgsmes pilnajiem Magiem, kurus tā aizveda pie silītes, kur viņi ieraudzīja un pielūdza jaundzimušo mazuli. Austrumu un Tuvo Austrumu prāti priecājas par pasakām, un viņi nepārtraukti vērpj šādus skaistus mītus par savu reliģisko līderu un politisko varoņu dzīvēm. Drukas neesamības apstākļos, kad lielākā daļa cilvēku zināšanu tika nodota no mutes mutē no vienas paaudzes otrai, mītiem bija ļoti viegli kļūt par tradīcijām un tradīcijām galu galā tikt pieņemtām par faktiem.
122.9PREZENTĀCIJA TEMPLĪ
122:9.1Mozus bija mācījis ebrejus, ka katrs pirmdzimtais dēls pieder Kungam, un ka, tā vietā, lai viņu upurētu, kā tas bija paražās starp pagānu tautām, šāds dēls varētu dzīvot, ja viņa vecāki viņu izpirktu, samaksājot piecus šekeļus jebkuram pilnvarotam priesterim. Bija arī Mozus rīkojums, kas noteica, ka mātei pēc noteikta laika perioda jāierodas (vai jālūdz kādam veikt pienācīgo upurēšanu viņas vietā) templī šķīstīšanai. Bija pieņemts abas šīs ceremonijas veikt vienlaikus. Attiecīgi Jāzeps un Marija personīgi devās uz templi Jeruzalemē, lai stādītu Jēzu priekšā priesteriem un veiktu viņa izpirkšanu, kā arī lai nestu pienācīgo upuri, lai nodrošinātu Marijas ceremoniālo šķīstīšanu no apgalvotās dzemdību netīrības.
122:9.2Tempļa pagalmos pastāvīgi uzturējās divi ievērojami tēli: dziedātājs Simeons un dzejniece Anna. Simeons bija jūds, bet Anna bija galiliete. Šis pāris bieži bija viens otra sabiedrībā, un abi bija priestera Zaharija tuvi draugi, kurš viņiem bija uzticējis noslēpumu par Jāni un Jēzu. Gan Simeons, gan Anna ilgojās pēc Mesijas atnākšanas, un viņu uzticība Zaharijam lika viņiem ticēt, ka Jēzus ir gaidītais ebreju tautas atbrīvotājs.
122:9.3Zaharijs zināja dienu, kad Jāzepam un Marijai bija jāierodas templī ar Jēzu, un viņš bija iepriekš vienojies ar Simeonu un Annu, lai ar paceltas rokas sveicienu norādītu, kurš pirmdzimto bērnu gājienā ir Jēzus.
122:9.4Šim gadījumam Anna bija uzrakstījusi dzejoli, kuru Simeons sāka dziedāt, par lielu pārsteigumu Jāzepam, Marijai un visiem, kas bija sapulcējušies tempļa pagalmos. Un šī bija viņu himna pirmdzimtā dēla izpirkšanai:
122:9.5Slavēts lai ir Kungs, Izraēlas Dievs,
122:9.6Jo viņš mūs ir apmeklējis un veicis izpirkšanu savai tautai;
122:9.7Viņš mums visiem ir pacēlis pestīšanas ragu
122:9.8Sava kalpa Dāvida namā.
122:9.9Tāpat kā viņš runāja caur savu svēto praviešu muti —
122:9.10Pestīšana no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst;
122:9.11Lai parādītu žēlastību mūsu tēviem un atcerētos savu svēto derību —
122:9.12Zvērestu, ko viņš zvērēja mūsu tēvam Ābrahāmam,
122:9.13Lai dāvātu mums to, ka mēs, atbrīvoti no mūsu ienaidnieku rokas,
122:9.14Kalpotu viņam bez bailēm,
122:9.15Svētumā un taisnīgumā viņa priekšā visas mūsu dienas.
122:9.16Jā, un tu, apsolījuma bērns, tiksi saukts par Visaugstākā pravieti;
122:9.17Jo tu iesi Kunga vaiga priekšā, lai nodibinātu viņa valstību;
122:9.18Lai dotu pestīšanas atziņu viņa tautai
122:9.19Viņu grēku piedošanā.
122:9.20Priecājieties par mūsu Dieva maigo žēlastību, jo rītausma no augšienes tagad mūs ir apmeklējusi,
122:9.21Lai spīdētu tiem, kas sēž tumsā un nāves ēnā;
122:9.22Lai vadītu mūsu kājas miera ceļos.
122:9.23Un tagad, Kungs, ļauj savam kalpam aiziet mierā saskaņā ar tavu vārdu,
122:9.24Jo manas acis ir redzējušas tavu pestīšanu,
122:9.25Ko tu esi sagatavojis visu tautu priekšā;
122:9.26Gaismu pat pagānu atklāsmei
122:9.27Un tavas tautas Izraēlas godībai.
122:9.28Atceļā uz Bētlemi Jāzeps un Marija klusēja — apjukuši un bijības pārņemti. Mariju ļoti satrauca Annas, vecās dzejnieces, atvadu sveiciens, un Jāzeps nebija mierā ar šo priekšlaicīgo mēģinājumu padarīt Jēzu par gaidīto ebreju tautas Mesiju.
122.10HĒRODA RĪCĪBA
122:10.1Bet Hēroda spiegi nebija bezdarbībā. Kad tie ziņoja viņam par Ūras priesteru vizīti Bētlemē, Hērods izsauca šos haldiešus stāties viņa priekšā. Viņš cītīgi izjautāja šos gudros vīrus par jauno “ebreju ķēniņu”, bet viņi sniedza viņam maz gandarījuma, paskaidrojot, ka mazulis piedzimis sievietei, kura bija ieradusies Bētlemē kopā ar vīru uz tautas skaitīšanu. Hērods, neapmierināts ar šo atbildi, sūtīja viņus prom ar naudas maku un norādīja, ka viņiem jāatrod bērns, lai arī viņš varētu nākt un pielūgt to, jo viņi bija paziņojuši, ka viņa valstība būšot garīga, nevis laicīga. Bet, kad gudrie neatgriezās, Hērods kļuva aizdomīgs. Kamēr viņš pārdomāja šīs lietas savā prātā, viņa informatori atgriezās un sniedza pilnu ziņojumu par nesenajiem notikumiem templī, atnesot viņam kopiju ar daļām no Simeona dziesmas, kas tika dziedāta Jēzus izpirkšanas ceremonijā. Bet viņiem nebija izdevies izsekot Jāzepu un Mariju, un Hērods bija ļoti dusmīgs uz viņiem, kad tie nevarēja pateikt, kurp pāris aizvedis mazuli. Tad viņš nosūtīja meklētājus, lai atrastu Jāzepu un Mariju. Zinot, ka Hērods vajā Nācaretes ģimeni, Zaharijs un Elizabete turējās prom no Bētlemes. Zēns tika paslēpts pie Jāzepa radiem.
122:10.2Jāzeps baidījās meklēt darbu, un viņu nelielie ietaupījumi strauji zuda. Pat šķīstīšanas ceremoniju laikā templī Jāzeps uzskatīja sevi par pietiekami nabagu, lai attaisnotu divu jaunu baložu upurēšanu par Mariju, kā Mozus bija noteicis māšu šķīstīšanai starp nabagiem.
122:10.3Kad pēc vairāk nekā gadu ilgiem meklējumiem Hēroda spiegi nebija atraduši Jēzu, un aizdomu dēļ, ka mazulis joprojām ir paslēpts Bētlemē, viņš sagatavoja rīkojumu, kas lika veikt sistemātisku pārmeklēšanu katrā mājā Bētlemē un nogalināt visus zēnus, kas jaunāki par diviem gadiem. Šādā veidā Hērods cerēja pārliecināties, ka šis bērns, kuram jākļūst par “ebreju ķēniņu”, tiks iznīcināts. Un tā vienā dienā gāja bojā sešpadsmit zēni Jūdejas Bētlemē. Bet intrigas un slepkavības, pat viņa paša tuvākajā ģimenē, bija parasta parādība Hēroda galmā.
122:10.4Šis zīdaiņu slaktiņš notika ap 6. g. p.m.ē. oktobra vidu, kad Jēzus bija nedaudz vairāk kā gadu vecs. Bet ticīgie gaidāmajam Mesijam bija pat starp Hēroda galma kalpotājiem, un viens no tiem, uzzinājis par rīkojumu nogalināt Bētlemes zēnus, sazinājās ar Zahariju, kurš savukārt nosūtīja ziņnesi Jāzepam; un naktī pirms slaktiņa Jāzeps un Marija ar mazuli devās prom no Bētlemes uz Aleksandriju Ēģiptē. Lai izvairītos no uzmanības piesaistīšanas, viņi ceļoja uz Ēģipti vieni kopā ar Jēzu. Viņi devās uz Aleksandriju ar līdzekļiem, ko nodrošināja Zaharijs, un tur Jāzeps strādāja savā arodā, kamēr Marija un Jēzus dzīvoja pie turīgiem Jāzepa ģimenes radiem. Viņi uzturējās Aleksandrijā pilnus divus gadus, neatgriežoties Bētlemē līdz pat Hēroda nāvei.