Dokuments 111: SASKAŅOTĀJS UN DVĒSELEDokuments 111
SASKAŅOTĀJS UN DVĒSELE

111:0.1Dievišķā Saskaņotāja klātbūtne cilvēka prātā uz visiem laikiem liedz zinātnei vai filozofijai sasniegt apmierinošu izpratni par cilvēka personības topošo dvēseli. Moroncijas dvēsele ir visuma bērns, un to var patiesi pazīt tikai caur kosmisku redzējumu un garīgu atklāsmi.

111:0.2Dvēseles un iemītošā gara jēdziens Urantijai nav jauns; tas bieži ir parādījies dažādās planētas ticības sistēmās. Daudzas Austrumu, kā arī dažas Rietumu ticības ir sapratušas, ka cilvēks pēc mantojuma ir tikpat dievišķs, cik cilvēcisks. Izjūta par iekšēju klātbūtni papildus Dievības ārējai visuresamībai jau sen ir daļa no daudzām Urantijas reliģijām. Cilvēki jau sen ir ticējuši, ka cilvēka dabā ir kaut kas augošs, kaut kas vitāls, kam ir lemts pastāvēt ilgāk par īso laicīgās dzīves posmu.

111:0.3Pirms cilvēks saprata, ka viņa topošās dvēseles tēvs ir dievišķs gars, tika uzskatīts, ka tā mīt dažādos fiziskos orgānos — acī, aknās, nierēs, sirdī un vēlāk — smadzenēs. Mežonis dvēseli saistīja ar asinīm, elpu, ēnām un sevis atspulgu ūdenī.

111:0.4Ātmana koncepcijā hindu skolotāji patiešām tuvojās Saskaņotāja dabas un klātbūtnes novērtējumam, taču viņi nespēja atšķirt līdzās esošo topošo un potenciāli nemirstīgo dvēseli. Ķīnieši tomēr atzina divus cilvēka būtnes aspektus, jaņ un iņ, dvēseli un garu. Arī ēģiptieši un daudzas Āfrikas ciltis ticēja diviem faktoriem, ka un ba; dvēsele parasti netika uzskatīta par iepriekš eksistējošu, tikai gars.

111:0.5Nīlas ielejas iedzīvotāji ticēja, ka katram izredzētam indivīdam piedzimstot vai drīz pēc tam tiek dots aizbildniecisks gars, ko viņi sauca par ka. Viņi mācīja, ka šis aizbildnieciskais gars paliek pie mirstīgā subjekta visu dzīvi un dodas viņam pa priekšu nākamajā stāvoklī. Uz Luksoras tempļa sienām, kur attēlota Amenhotepa III dzimšana, mazais princis ir attēlots uz Nīlas dieva rokas, un viņam blakus ir vēl viens bērns, pēc izskata identisks princim, kas ir simbols tai būtnei, ko ēģiptieši sauca par ka. Šis skulpturālais veidojums tika pabeigts piecpadsmitajā gadsimtā pirms Kristus.

111:0.6Tika uzskatīts, ka ka ir pārāks gara ģēnijs, kas vēlējās vadīt saistīto mirstīgo dvēseli pa labākiem laicīgās dzīves ceļiem, bet jo īpaši ietekmēt cilvēciskā subjekta likteni pēcnāves dzīvē. Kad šī perioda ēģiptietis nomira, tika gaidīts, ka viņa ka viņu sagaidīs Lielās Upes otrā pusē. Sākumā tika uzskatīts, ka ka ir tikai ķēniņiem, bet drīz vien tika ticēts, ka tie piemīt visiem taisnīgajiem vīriem. Kāds ēģiptiešu valdnieks, runājot par ka savā sirdī, teica: “Es neignorēju tā runu; es baidījos pārkāpt tā vadību. Tā es guvu lielu labklājību; es guvu panākumus, pateicoties tam, ko tas man lika darīt; es tiku pagodināts tā vadības dēļ.” Daudzi ticēja, ka ka ir “orākuls no Dieva ikvienā”. Daudzi ticēja, ka viņiem ir “jāpavada mūžība sirds priekā Dieva labvēlībā, kas ir jūsos”.

111:0.7Ikvienai Urantijas topošo mirstīgo rasei ir vārds, kas līdzvērtīgs dvēseles jēdzienam. Daudzas primitīvas tautas ticēja, ka dvēsele raugās uz pasauli caur cilvēka acīm; tādēļ viņi tik gļēvi baidījās no ļaunas acs ļaunuma. Viņi ilgi ir ticējuši, ka “cilvēka gars ir Tā Kunga spuldze”. Rigvēda saka: “Mans prāts runā uz manu sirdi.”

111:1.2Visumu visuma vairākos prāta līmeņos pastāv kosmiskā vienotība. Intelektuālie "es" rodas kosmiskajā prātā, līdzīgi kā miglāji rodas visuma telpas kosmiskajās enerģijās. Cilvēciskajā (tātad personiskajā) intelektuālo "es" līmenī gara evolūcijas potenciāls kļūst dominējošs, ar mirstīgā prāta piekrišanu, pateicoties cilvēka personības garīgajiem dotumiem kopā ar absolūtas vērtības entitītes punkta radošo klātbūtni šādos cilvēciskajos "es". Bet šādai gara dominancei pār materiālo prātu ir divi nosacījumi: Šim prātam ir jābūt attīstītam caur septiņu palīgprāta garu kalpošanu, un materiālajam (personiskajam) "es" ir jāizvēlas sadarboties ar iemītošo Saskaņotāju, lai radītu un audzinātu moroncijas "es" — evolucionējošo un potenciāli nemirstīgo dvēseli.

111:1.3Materiālais prāts ir arēna, kurā cilvēka personības dzīvo, apzinās sevi, pieņem lēmumus, izvēlas Dievu vai atsakās no viņa, iemūžina sevi vai iznīcina.

111:1.4Materiālā evolūcija ir nodrošinājusi jūs ar dzīvības mašīnu, jūsu ķermeni; pats Tēvs ir apveltījis jūs ar tīrāko garīgo realitāti, kas pazīstama visumā, jūsu Domu Saskaņotāju. Bet jūsu rokās, pakļaujoties jūsu pašu lēmumiem, ir dots prāts, un tieši ar prātu jūs dzīvojat vai mirstat. Tieši šajā prātā un ar šo prātu jūs pieņemat tos morālos lēmumus, kas ļauj jums sasniegt līdzību Saskaņotājam, un tā ir Dievam līdzība.

111:1.5Mirstīgais prāts ir pagaidu intelekta sistēma, kas aizdota cilvēciskām būtnēm lietošanai materiālās dzīves laikā, un, lietojot šo prātu, viņi vai nu pieņem, vai noraida mūžīgās pastāvēšanas potenciālu. Prāts ir gandrīz viss, kas jums ir no visuma realitātes, kas pakļauts jūsu gribai, un dvēsele — moroncijas "es" — uzticīgi attēlos to laicīgo lēmumu ražu, kurus pieņem mirstīgais "es". Cilvēka apziņa maigi balstās uz elektroķīmisko mehānismu apakšā un smalki pieskaras gara-moroncijas enerģijas sistēmai augšā. Nevienu no šīm divām sistēmām cilvēks savā mirstīgajā dzīvē pilnībā neapzinās; tādēļ viņam jāstrādā prātā, kuru viņš apzinās. Un izdzīvošanu nodrošina ne tik daudz tas, ko prāts aptver, kā tas, ko prāts vēlas aptvert; gara identifikāciju veido ne tik daudz tas, kāds prāts ir, kā tas, kāds prāts cenšas būt. Visuma pacelšanos nodrošina ne tik daudz tas, ka cilvēks apzinās Dievu, kā tas, ka cilvēks ilgojas pēc Dieva. Tas, kas jūs esat šodien, nav tik svarīgi, kā tas, par ko jūs kļūstat katru dienu un mūžībā.

111:1.6Prāts ir kosmiskais instruments, uz kura cilvēka griba var spēlēt iznīcības disharmoniju, vai uz kura šī pati cilvēka griba var izcelt izsmalcinātas Dieva identifikācijas un sekojošās mūžīgās pestīšanas melodijas. Cilvēkam dotais Saskaņotājs galu galā ir neievainojams ļaunumam un nespējīgs grēkot, bet mirstīgo prātu patiesībā var sagrozīt, izkropļot un padarīt ļaunu un neglītu samaitātas un patmīlīgas cilvēka gribas grēcīgās mahinācijas. Tāpat šo prātu var padarīt cēlu, skaistu, patiesu un labu — patiesi diženu — saskaņā ar Dievu zinošas cilvēciskās būtnes garā apgaismotu gribu.

111:1.7Evolucionējošais prāts ir pilnībā stabils un uzticams tikai tad, kad tas izpaužas divās kosmiskās intelektualitātes galējībās — pilnībā mehanizētajā un pilnībā garīgotajā. Starp intelektuālajām galējībām — tīru mehānisku kontroli un patiesu gara dabu — atrodas milzīgā grupa topošo un augšupejošo prātu, kuru stabilitāte un miers ir atkarīgi no personības izvēles un gara identifikācijas.

111:1.8Bet cilvēks nevis pasīvi, verdziski nodod savu gribu Saskaņotājam. Drīzāk viņš aktīvi, pozitīvi un sadarbīgi izvēlas sekot Saskaņotāja vadībai tad un tā, kad šī vadība apzināti atšķiras no dabiskā mirstīgā prāta vēlmēm un impulsiem. Saskaņotāji manipulē, bet nekad nedominē pār cilvēka prātu pret viņa gribu; Saskaņotājiem cilvēka griba ir augstākā. Un viņi to tā uzskata un ciena, cenšoties sasniegt domas saskaņošanas un rakstura pārveidošanas garīgos mērķus topošā cilvēka intelekta gandrīz neierobežotajā arēnā.

111:1.9Prāts ir jūsu kuģis, Saskaņotājs ir jūsu pilots, cilvēka griba ir kapteinis. Mirstīgā kuģa kapteinim vajadzētu būt gudrībai uzticēties dievišķajam pilotam, lai vadītu augšupejošo dvēseli moroncijas mūžīgās pestīšanas ostās. Tikai ar egoismu, slinkumu un grēcīgumu cilvēka griba var noraidīt šāda mīloša pilota vadību un galu galā sadragāt mirstīgo karjeru uz noraidītās žēlastības ļaunajiem sēkļiem un uz pieņemtā grēka klintīm. Ar jūsu piekrišanu šis uzticīgais pilots droši pārvedīs jūs pāri laika barjerām un telpas šķēršļiem līdz pašam dievišķā prāta avotam un tālāk, līdz pat Saskaņotāju Paradīzes Tēvam.

111:2.2Mirstīgā cilvēka materiālais prāts ir kosmiskās stelles, kas nes moroncijas audumus, uz kuriem iemītošais Domu Saskaņotājs ieauž garīgos rakstus visuma raksturam ar paliekošām vērtībām un dievišķām nozīmēm — izdzīvojošu dvēseli ar galīgo likteni un nebeidzamu karjeru, potenciālu noslēdzēju.

111:2.3Cilvēka personība tiek identificēta ar prātu un garu, kurus funkcionālā attiecībā kopā satur dzīvība materiālā ķermenī. Šī funkcionālā prāta un gara attiecība nerada kādu prāta un gara īpašību vai atribūtu kombināciju, bet gan pilnīgi jaunu, oriģinālu un unikālu visuma vērtību ar potenciāli mūžīgu pastāvēšanu — dvēseli.

111:2.4Šādas nemirstīgas dvēseles evolucionārajā radīšanā ir trīs, nevis divi faktori. Šie trīs moroncijas cilvēka dvēseles priekšteči ir:

111:2.51. Cilvēka prāts un visas kosmiskās ietekmes, kas tam ir priekšgājušas un to ietekmē.

111:2.62. Dievišķais gars, kas mīt šajā cilvēka prātā, un visi potenciāli, kas piemīt šādam absolūtā garīguma fragmentam, kopā ar visām saistītajām garīgajām ietekmēm un faktoriem cilvēka dzīvē.

111:2.73. Attiecības starp materiālo prātu un dievišķo garu, kas ietver vērtību un nozīmi, kura nav atrodama nevienā no šo attiecību veidojošajiem faktoriem. Šīs unikālās saiknes realitāte nav ne materiāla, ne garīga, bet moronciāla. Tā ir dvēsele.

111:2.8Starpbūtnes šo topošo cilvēka dvēseli jau sen dēvē par vidusprātu, pretstatā zemākajam jeb materiālajam prātam un augstākajam jeb kosmiskajam prātam. Šis vidusprāts patiesībā ir moroncijas fenomens, jo tas pastāv valstībā starp materiālo un garīgo. Šādas moroncijas evolūcijas potenciāls ir ietverts divos universālajos prāta impulsos: radības galīgā prāta impulsā pazīt Dievu un sasniegt Radītāja dievišķību, un Radītāja bezgalīgā prāta impulsā pazīt cilvēku un sasniegt radības pieredzi.

111:2.9Šis debišķīgais darījums, attīstot nemirstīgo dvēseli, ir iespējams, jo mirstīgais prāts, pirmkārt, ir personisks un, otrkārt, ir saskarē ar pār-dzīvnieciskām realitātēm; tam piemīt pārmateriāls kosmiskās kalpošanas devums, kas nodrošina morālas dabas evolūciju, kura spējīga pieņemt morālus lēmumus, tādējādi izveidojot patiesu radošu kontaktu ar saistītajām garīgajām kalpošanām un ar iemītošo Domu Saskaņotāju.

111:2.10Šādas cilvēka prāta kontaktiskas garīgošanas neizbēgams rezultāts ir pakāpeniska dvēseles dzimšana — kopīgs pēcnācējs palīgprātam, pār kuru dominē cilvēka griba, kas alkst pazīt Dievu, strādājot saistībā ar visuma garīgajiem spēkiem, kas atrodas paša visas radības Dieva — Noslēpuma Uzrauga — aktuāla fragmenta pārvaldībā. Un tādējādi "es" materiālā un mirstīgā realitāte pārvar fiziskās dzīvības mašīnas laicīgos ierobežojumus un sasniedz jaunu izpausmi un jaunu identifikāciju topošajā "es" nepārtrauktības nesējā — moroncijas un nemirstīgajā dvēselē.

111:3.2Miesā pavadītās dzīves laikā topoša dvēsele spēj pastiprināt mirstīgā prāta pārmateriālos lēmumus. Dvēsele, būdama pārmateriāla, pati par sevi nedarbojas cilvēka pieredzes materiālajā līmenī. Tāpat šī zem-garīgā dvēsele bez kāda Dievības gara, piemēram, Saskaņotāja, sadarbības nevar darboties virs moroncijas līmeņa. Tāpat dvēsele nepieņem galīgos lēmumus, kamēr nāve vai pārcelšana to neatšķir no materiālās saistības ar mirstīgo prātu, izņemot gadījumus, kad un ja šis materiālais prāts brīvi un labprātīgi deleģē šādu autoritāti šādai moroncijas dvēselei ar saistītām funkcijām. Dzīves laikā mirstīgā griba, personības lēmumu pieņemšanas-izvēles spēks, mājo materiālā prāta ķēdēs; turpinoties mirstīgā izaugsmei uz zemes, šis "es" ar saviem nenovērtējamajiem izvēles spēkiem arvien vairāk identificējas ar topošo moroncijas-dvēseles entitīti; pēc nāves un pēc mājokļu pasaules augšāmcelšanās cilvēka personība pilnībā identificējas ar moroncijas "es". Tādējādi Dvēsele ir nākamā moroncijas personības identitātes nesēja embrijs.

111:3.3Šī nemirstīgā dvēsele sākumā ir pilnībā moroncijas dabā, taču tai piemīt tāda attīstības spēja, ka tā nemainīgi paceļas līdz patiesiem gara līmeņiem, sasniedzot saplūšanas vērtību ar Dievības gariem, parasti ar to pašu Vispārējā Tēva garu, kurš aizsāka šo radošo fenomenu radības prātā.

111:3.4Gan cilvēka prāts, gan dievišķais Saskaņotājs apzinās topošās dvēseles klātbūtni un atšķirīgo dabu — Saskaņotājs pilnībā, prāts daļēji. Dvēsele arvien vairāk apzinās gan prātu, gan Saskaņotāju kā saistītas identitātes, proporcionāli savai evolucionārajai izaugsmei. Dvēsele pārņem gan cilvēka prāta, gan dievišķā gara īpašības, bet neatlaidīgi attīstās virzienā uz gara kontroles un dievišķās dominances palielināšanu, veicinot prāta funkciju, kuras nozīmes tiecas saskaņoties ar patieso gara vērtību.

111:3.5Mirstīgā karjera, dvēseles evolūcija, ir ne tik daudz pārbaudes laiks, cik izglītošanās. Ticība augstāko vērtību izdzīvošanai ir reliģijas kodols; patiesa reliģiskā pieredze ietver augstāko vērtību un kosmisko nozīmju apvienošanos, aptverot universālo realitāti.

111:3.6Prāts zina kvantitāti, realitāti, nozīmes. Bet kvalitāte — vērtības — tiek justas. Tas, kas jūt, ir savstarpēja radība prātam, kas zina, un saistītajam garam, kas realizē.

111:3.7Ciktāl cilvēka topošo moroncijas dvēseli caurstrāvo patiesība, skaistums un labestība kā Dieva apziņas vērtību realizācija, tikmēr šāda rezultātā būtne kļūst neiznīcināma. Ja cilvēka topošajā dvēselē nav mūžīgo vērtību izdzīvošanas, tad mirstīgajai eksistencei nav nozīmes, un pati dzīve ir traģiska ilūzija. Bet tā ir mūžīga patiesība: To, ko tu sāc laikā, tu noteikti pabeigsi mūžībā — ja vien tas ir pabeigšanas vērts.

111:4.2Nozīmes tiek atvasinātas no atpazīšanas un izpratnes kombinācijas. Nozīmes neeksistē pilnīgi maņu jeb materiālā pasaulē. Nozīmes un vērtības tiek uztvertas tikai cilvēka pieredzes iekšējās jeb pārmateriālajās sfērās.

111:4.3Patiesas civilizācijas sasniegumi visi ir dzimuši šajā cilvēces iekšējā pasaulē. Tikai iekšējā dzīve ir patiesi radoša. Civilizācija diez vai var progresēt, ja lielākā daļa jebkuras paaudzes jauniešu velta savas intereses un enerģiju maņu jeb ārējās pasaules materiālistiskajiem centieniem.

111:4.4Iekšējai un ārējai pasaulei ir atšķirīgs vērtību kopums. Jebkura civilizācija ir apdraudēta, ja trīs ceturtdaļas tās jauniešu izvēlas materiālistiskas profesijas un veltī sevi ārējās pasaules maņu aktivitātēm. Civilizācija ir briesmās, ja jaunieši nolaidīgi neinteresējas par ētiku, socioloģiju, eigēniku, filozofiju, daiļajām mākslām, reliģiju un kosmoloģiju.

111:4.5Tikai augstākajos pār-apziņas prāta līmeņos, kur tas saskaras ar cilvēka pieredzes garīgo valstību, jūs varat atrast tos augstākos jēdzienus saistībā ar efektīviem meistarīgiem paraugiem, kas veicinās labākas un paliekošākas civilizācijas veidošanu. Personība pēc būtības ir radoša, bet tā darbojas tikai indivīda iekšējā dzīvē.

111:4.6Sniega kristāliem vienmēr ir sešstūra forma, bet nekad nav divu vienādu. Bērni atbilst tipiem, bet nav divu pilnīgi vienādu, pat dvīņu gadījumā. Personība seko tipiem, bet vienmēr ir unikāla.

111:4.7Laime un prieks rodas iekšējā dzīvē. Jūs nevarat piedzīvot īstu prieku viens pats. Vientuļa dzīve ir laimei nāvējoša. Pat ģimenes un nācijas baudīs dzīvi vairāk, ja dalīsies tajā ar citiem.

111:4.8Jūs nevarat pilnībā kontrolēt ārējo pasauli — vidi. Visvairāk jūsu vadībai ir pakļauts iekšējās pasaules radošums, jo tur jūsu personība ir tik lielā mērā atbrīvota no iepriekšējās cēloņsakarības likumu važām. Ar personību ir saistīta ierobežota gribas suverenitāte.

111:4.9Tā kā šī cilvēka iekšējā dzīve ir patiesi radoša, katram cilvēkam ir atbildība izvēlēties, vai šis radošums būs spontāns un pilnīgi nejaušs, vai kontrolēts, virzīts un konstruktīvs. Kā radoša iztēle var radīt cienīgus bērnus, ja skatuve, uz kuras tā darbojas, jau ir aizņemta ar aizspriedumiem, naidu, bailēm, aizvainojumiem, atriebību un fanātismu?

111:4.10Idejas var rasties ārējās pasaules stimulos, bet ideāli dzimst tikai iekšējās pasaules radošajās valstībās. Šodien pasaules nācijas vada vīri, kuriem ir pārpārēm ideju, bet viņi ir nabadzīgi ideālu ziņā. Tas ir izskaidrojums nabadzībai, šķiršanās gadījumiem, karam un rasu naidam.

111:4.11Problēma ir šāda: Ja brīvās gribas cilvēks ir apveltīts ar radošiem spēkiem iekšējā cilvēkā, tad mums jāatzīst, ka brīvās gribas radošums ietver brīvās gribas destruktivitātes potenciālu. Un, kad radošums pārvēršas destruktivitātē, jūs saskaraties ar ļaunuma un grēka postu — apspiešanu, karu un iznīcību. Ļaunums ir radošuma daļēja izpausme, kas tiecas uz sairšanu un galu galā uz iznīcību. Visi konflikti ir ļaunums, jo tie kavē iekšējās dzīves radošo funkciju — tas ir sava veida pilsoņu karš personībā.

111:4.12Iekšējais radošums veicina rakstura cildināšanu, izmantojot personības integrāciju un "es" apvienošanu. Tā ir mūžīga patiesība: Pagātne ir nemaināma; tikai nākotni var mainīt iekšējā "es" tagadnes radošā kalpošana.

111:5.2Dieva atdarināšana ir atslēga uz pilnību; viņa gribas pildīšana ir pestīšanas un pilnības noslēpums pestīšanā.

111:5.3Mirstīgie dzīvo Dievā, un tāpēc Dievs ir vēlējies dzīvot mirstīgajos. Tāpat kā cilvēki uztic sevi viņam, tāpat viņš — un pirmais — ir uzticējis daļu sevis būt kopā ar cilvēkiem; ir piekritis dzīvot cilvēkos un mājot cilvēkos, pakļaujoties cilvēka gribai.

111:5.4Miers šajā dzīvē, pestīšana nāvē, pilnība nākamajā dzīvē, kalpošana mūžībā — tas viss tiek sasniegts (garā) tagad, kad radības personība piekrīt — izvēlas — pakļaut radības gribu Tēva gribai. Un Tēvs jau ir izvēlējies padarīt daļu sevis pakļautu radības personības gribai.

111:5.5Šāda radības izvēle nav gribas nodošana. Tā ir gribas svētīšana, gribas paplašināšana, gribas pagodināšana, gribas pilnveidošana; un šāda izvēle paceļ radības gribu no laicīgās nozīmes līmeņa uz to augstāko stāvokli, kurā radības dēla personība sazinās ar gara Tēva personību.

111:5.6Šī Tēva gribas izvēle ir mirstīgā cilvēka garīgā gara Tēva atrašana, pat ja ir jāpaiet laikmetam, pirms radības dēls var faktiski stāvēt Dieva faktiskajā klātbūtnē Paradīzē. Šī izvēle nav tik daudz radības gribas noliegšana — “Ne mana, bet Tava griba lai notiek” —, cik tā ir radības pozitīvs apliecinājums: “Tā ir mana griba, lai Tava griba notiek.” Un, ja šī izvēle ir izdarīta, agrāk vai vēlāk Dievu izvēlējušais dēls atradīs iekšēju savienību (saplūšanu) ar iemītošo Dieva fragmentu, kamēr šis pats pilnveidojošais dēls atradīs augstāko personības apmierinājumu pielūgsmes kopībā ar cilvēka personību un sava Radītāja personību — divām personībām, kuru radošie atribūti ir mūžīgi apvienojušies pašu gribētā savstarpējā izpausmē — dzimstot vēl vienai mūžīgai partnerībai starp cilvēka gribu un Dieva gribu.

111:6.2Drosme, kas nepieciešama, lai iekarotu dabu un pārspētu sevi, ir drosme, kas varētu pakļauties pašlepnuma kārdinājumiem. Mirstīgais, kurš spēj pārspēt sevi, varētu padoties kārdinājumam dievišķot savu paša apziņu. Mirstīgā dilemma ir divējādā faktā, ka cilvēks ir dabas verdzībā, tajā pašā laikā viņam piemīt unikāla brīvība — garīgās izvēles un rīcības brīvība. Materiālajos līmeņos cilvēks ir pakļauts dabai, savukārt garīgajos līmeņos viņš triumfē pār dabu un pār visām laicīgajām un galīgajām lietām. Šāds paradokss ir neatdalāms no kārdinājuma, potenciāla ļaunuma, lēmumu kļūdām, un, kad "es" kļūst lepns un augstprātīgs, var attīstīties grēks.

111:6.3Grēka problēma galīgajā pasaulē nav pašeksistējoša. Galīgā fakts nav ļaunums vai grēks. Galīgo pasauli radīja bezgalīgs Radītājs — tas ir viņa dievišķo Dēlu roku darbs — un tāpēc tai jābūt labai. Tas ir galīgā nepareiza izmantošana, sagrozīšana un perversija, kas rada ļaunumu un grēku.

111:6.4Gars var dominēt pār prātu; tā prāts var kontrolēt enerģiju. Bet prāts var kontrolēt enerģiju tikai ar savu inteliģento manipulāciju ar metamorfajiem potenciāliem, kas raksturīgi fizisko jomu cēloņu un seku matemātiskajam līmenim. Radības prāts pēc būtības nekontrolē enerģiju; tā ir Dievības prerogatīva. Bet radības prāts var manipulēt un manipulē ar enerģiju tieši tiktāl, ciktāl tas ir kļuvis par fiziskā visuma enerģijas noslēpumu pavēlnieku.

111:6.5Kad cilvēks vēlas mainīt fizisko realitāti, vai nu sevi, vai savu vidi, viņam tas izdodas tiktāl, ciktāl viņš ir atklājis veidus un līdzekļus, kā kontrolēt matēriju un virzīt enerģiju. Prāts bez palīdzības nespēj ietekmēt neko materiālu, izņemot savu fizisko mehānismu, ar kuru tas ir neizbēgami saistīts. Bet, saprātīgi izmantojot ķermeņa mehānismu, prāts var radīt citus mehānismus, pat enerģijas attiecības un dzīvības attiecības, ar kuru palīdzību šis prāts var arvien vairāk kontrolēt un pat dominēt pār savu fizisko līmeni visumā.

111:6.6Zinātne ir faktu avots, un prāts nevar darboties bez faktiem. Tie ir būvmateriāli gudrības celtniecībā, kurus sacementē dzīves pieredze. Cilvēks var atrast Dieva mīlestību bez faktiem, un cilvēks var atklāt Dieva likumus bez mīlestības, bet cilvēks nekad nevar sākt novērtēt bezgalīgo simetriju, debešķīgo harmoniju, izsmalcināto pilnību Pirmā Avota un Centra visaptverošajā dabā, kamēr viņš nav atradis dievišķo likumu un dievišķo mīlestību un nav tos pieredzē apvienojis savā topošajā kosmiskajā filozofijā.

111:6.7Materiālo zināšanu paplašināšana ļauj intelektuāli labāk novērtēt ideju nozīmes un ideālu vērtības. Cilvēciska būtne var atrast patiesību savā iekšējā pieredzē, bet tai ir vajadzīgas skaidras zināšanas par faktiem, lai piemērotu savu personīgo patiesības atklājumu ikdienas dzīves nežēlīgi praktiskajām prasībām.

111:6.8Tas ir tikai dabiski, ka mirstīgo cilvēku nomoka nedrošības sajūta, kad viņš redz sevi nesaraujami saistītu ar dabu, vienlaikus viņam piemīt garīgi spēki, kas pilnībā pārspēj visas laicīgās un galīgās lietas. Tikai reliģiskā paļāvība — dzīva ticība — var uzturēt cilvēku šādu sarežģītu un mulsinošu problēmu vidū.

111:6.9No visām briesmām, kas apdraud cilvēka mirstīgo dabu un apdraud viņa garīgo integritāti, lielākā ir lepnums. Drosme ir varonība, bet egoisms ir tukša lielība un pašnāvniecisks. Saprātīga pašpārliecinātība nav nosodāma. Cilvēka spēja pārspēt sevi ir vienīgā lieta, kas viņu atšķir no dzīvnieku valsts.

111:6.10Lepnums ir mānīgs, apreibinošs un grēku radošs, neatkarīgi no tā, vai tas ir atrodams indivīdā, grupā, rasē vai nācijā. Tas ir burtiski patiesība: “Lepnība nāk pirms krišanas.”

111:7.2Vai drīkstu jūs pamudināt ieklausīties Saskaņotāja uzticīgā aicinājuma tālajā atbalsī jūsu dvēselei? Iemītošais Saskaņotājs nevar apturēt vai pat būtiski mainīt jūsu karjeras cīņu laikā; Saskaņotājs nevar mazināt dzīves grūtības, kamēr jūs ceļojat pa šo pūliņu pasauli. Dievišķais iemītnieks var tikai pacietīgi paciest, kamēr jūs cīnāties dzīves cīņu, kāda tā tiek dzīvota uz jūsu planētas; bet jūs varētu, ja vien gribētu — kamēr strādājat un uztraucaties, kamēr cīnāties un pūlaties — ļaut varonīgajam Saskaņotājam cīnīties kopā ar jums un par jums. Jūs varētu būt tik mierināti un iedvesmoti, tik savaldzināti un ieinteresēti, ja vien jūs ļautu Saskaņotājam pastāvīgi rādīt patiesā motīva, gala mērķa un mūžīgā nolūka attēlus visai šai grūtajai, kalnup vedošajai cīņai ar jūsu pašreizējās materiālās pasaules ikdienišķajām problēmām.

111:7.3Kāpēc jūs nepalīdzat Saskaņotājam uzdevumā parādīt jums garīgo pretstatu visiem šiem saspringtajiem materiālajiem centieniem? Kāpēc jūs neļaujat Saskaņotājam stiprināt jūs ar kosmiskā spēka garīgajām patiesībām, kamēr jūs cīnāties ar radības eksistences laicīgajām grūtībām? Kāpēc jūs neiedrošināt debesu palīgu uzmundrināt jūs ar skaidru redzējumu par universālās dzīves mūžīgo perspektīvu, kamēr jūs neizpratnē raugāties uz garāmslīdošās stundas problēmām? Kāpēc jūs atsakāties tikt apgaismoti un iedvesmoti no visuma viedokļa, kamēr jūs pūlaties laika ierobežojumu vidū un maldāties nenoteiktības labirintā, kas piemeklē jūsu mirstīgās dzīves ceļojumu? Kāpēc neļaut Saskaņotājam garīgot jūsu domāšanu, pat ja jūsu kājām jāmin zemes pūliņu materiālās takas?

111:7.4Urantijas augstākās cilvēku rases ir sarežģīti sajauktas; tās ir daudzu rasu un dažādas izcelsmes celmu apvienojums. Šī saliktā daba padara Uzraugiem ārkārtīgi grūtu efektīvu darbu dzīves laikā un noteikti palielina problēmas gan Saskaņotājam, gan sargājošajiem serafīmiem pēc nāves. Nesen es biju klāt Salvingtonā un dzirdēju, kā likteņa sargs iesniedza formālu paziņojumu, attaisnojot grūtības, kas saistītas ar kalpošanu viņas mirstīgajam subjektam. Šī serafīme teica:

111:7.5“Liela daļa manu grūtību bija saistīta ar nebeidzamo konfliktu starp divām mana subjekta dabām: ambīciju dzinulim pretnostatīts dzīvniecisks kūtrums; pārākas tautas ideāli krustojās ar zemākas rases instinktiem; dižena prāta augstiem mērķiem pretojās primitīva mantojuma dziņa; tālredzīga Uzrauga tālais skatījums tika neitralizēts ar laika radības tuvredzību; augšupejošas būtnes progresīvos plānus pārveidoja materiālās dabas vēlmes un ilgas; visuma inteliģences uzplaiksnījumus atcēla topošās rases ķīmiski-enerģētiskie mandāti; eņģeļu mudinājumam pretojās dzīvnieka emocijas; intelekta apmācību anulēja instinkta tendences; indivīda pieredzei pretojās rases uzkrātās tieksmes; labākā mērķus aizēnoja sliktākā gaita; ģēnija lidojumu neitralizēja viduvējības smagums; labā progresu aizkavēja sliktā inertums; skaistā mākslu aptraipīja ļaunuma klātbūtne; veselības mundrumu neitralizēja slimības nespēks; ticības avotu piesārņoja baiļu indes; prieka avotu rūgtināja bēdu ūdeņi; gaidu prieku sarūgtināja piepildījuma rūgtums; dzīves priekus vienmēr apdraudēja nāves bēdas. Tāda dzīve uz tādas planētas! Un tomēr, pateicoties Domu Saskaņotāja vienmēr klātesošajai palīdzībai un mudinājumam, šī dvēsele sasniedza zināmu laimes un panākumu pakāpi un jau tagad ir pacēlusies uz mansonijas tiesas zālēm.”

111:7.6[Sniedza Orvontona Vientuļais Vēstnesis.]