11:0.1PARADĪZE ir visumu visuma mūžīgais centrs un Vispārējā Tēva, Mūžīgā Dēla, Bezgalīgā Gara un viņu dievišķo līdzgaitnieku un sabiedroto mājvieta. Šī centrālā Sala ir visgigantiskākais organizētais kosmiskās realitātes ķermenis visā meistara visumā. Paradīze ir gan materiāla sfēra, gan garīga mītne. Visa Vispārējā Tēva saprātīgā radība mājo materiālās mītnēs; tādēļ arī absolūtajam kontroles centram jābūt materiālam, burtiskam. Un vēlreiz jāatkārto, ka garīgas lietas un garīgas būtnes ir reālas.
11:0.2Paradīzes materiālais skaistums slēpjas tās fiziskās pilnības varenībā; Dieva Salas diženums izpaužas tās iemītnieku izcilajos intelektuālajos sasniegumos un prāta attīstībā; centrālās Salas godība redzama dievišķā gara personības bezgalīgajā apveltījumā — dzīvības gaismā. Taču garīgā skaistuma dziļumi un šī lieliskā ansambļa brīnumi ir pilnībā neaptverami materiālo radību galīgajam prātam. Dievišķās mītnes godība un garīgais spožums mirstīgajiem nav aptverams. Un Paradīze ir no mūžības; nav ne ierakstu, ne tradīciju par šīs Gaismas un Dzīvības kodola Salas izcelsmi.
11.1DIEVIŠĶĀ MĪTNE
11:1.1Paradīze kalpo daudziem mērķiem universālo valstību pārvaldīšanā, bet radītajām būtnēm tā galvenokārt pastāv kā Dievības mājvieta. Vispārējā Tēva personīgā klātbūtne atrodas pašā šīs gandrīz apaļās, bet ne sfēriskās Dievību mītnes augšējās virsmas centrā. Šo Vispārējā Tēva klātbūtni Paradīzē tieši ieskauj Mūžīgā Dēla personīgā klātbūtne, kamēr abus apņem neizsakāmā Bezgalīgā Gara godība.
11:1.2Dievs mājo, ir mājojis un mūžīgi mājos šajā pašā centrālajā un mūžīgajā mītnē. Mēs vienmēr esam viņu tur atraduši un vienmēr atradīsim. Vispārējais Tēvs ir kosmiski fokusēts, garīgi personalizēts un ģeogrāfiski atrodas šajā visumu visuma centrā.
11:1.3Mēs visi zinām tiešo ceļu, kā atrast Vispārējo Tēvu. Jūs nespējat daudz saprast par dievišķo mītni tās attāluma un milzīgā starptelpas plašuma dēļ, bet tie, kas spēj aptvert šo milzīgo attālumu nozīmi, zina Dieva atrašanās vietu un mītni tikpat droši un burtiski kā jūs zināt Ņujorkas, Londonas, Romas vai Singapūras atrašanās vietu — pilsētas, kas ir noteikti un ģeogrāfiski izvietotas uz Urantijas. Ja jūs būtu inteliģents jūrasbraucējs, aprīkots ar kuģi, kartēm un kompasu, jūs viegli atrastu šīs pilsētas. Tāpat, ja jums būtu laiks un ceļošanas līdzekļi, ja jūs būtu garīgi piemēroti un jums būtu nepieciešamā vadība, jūs varētu tikt vesti cauri visumam pēc visuma un no aploka uz aploku, arvien ceļojot iekšup pa zvaigžņotajām valstībām, līdz beidzot jūs stāvētu Vispārējā Tēva garīgās godības centrālajā mirdzumā. Ja ir nodrošināts viss ceļojumam nepieciešamais, atrast Dieva personīgo klātbūtni visa centrā ir tikpat iespējami kā atrast attālas pilsētas uz savas planētas. Tas, ka jūs neesat apmeklējuši šīs vietas, nekādi neatspēko to realitāti vai faktisko eksistenci. Tas, ka tik maz visuma radību ir atradušas Dievu Paradīzē, nekādi neatspēko ne viņa eksistences realitāti, ne viņa garīgās personas esamību visa centrā.
11:1.4Tēvs vienmēr ir atrodams šajā centrālajā vietā. Ja viņš pārvietotos, izceltos universāls haoss, jo viņā šajā mītnes centrā saplūst universālās gravitācijas līnijas no radības galiem. Vai mēs izsekojam personības aploku atpakaļ cauri visumiem, vai sekojam augšupejošajām personībām, kas ceļo iekšup pie Tēva; vai mēs izsekojam materiālās gravitācijas līnijas līdz apakšējai Paradīzei, vai sekojam kosmiskā spēka plūstošajiem cikliem; vai mēs izsekojam garīgās gravitācijas līnijas līdz Mūžīgajam Dēlam, vai sekojam Dieva Paradīzes Dēlu iekšup vērstajai procesijai; vai mēs izsekojam prāta aplokus, vai sekojam triljoniem triljonu debesu būtņu, kas nāk no Bezgalīgā Gara — jebkurš no šiem novērojumiem vai visi kopā ved mūs tieši atpakaļ pie Tēva klātbūtnes, pie viņa centrālās mītnes. Šeit Dievs ir personīgi, burtiski un faktiski klātesošs. Un no viņa bezgalīgās būtnes plūst dzīvības, enerģijas un personības straumes uz visiem visumiem.
11.2MŪŽĪGĀS SALAS DABA
11:2.1Tā kā jūs sākat nojaust materiālā visuma milzīgumu, kas redzams pat no jūsu astronomiskās atrašanās vietas, jūsu kosmiskās pozīcijas zvaigžņu sistēmās, jums vajadzētu kļūt acīmredzamam, ka tik milzīgam materiālajam visumam ir jābūt pienācīgai un cienīgai galvaspilsētai, mītnei, kas atbilst visa šī plašā un tālu izstieptā materiālo valstību un dzīvo būtņu radījuma universālā Valdnieka cieņai un bezgalībai.
11:2.2Pēc formas Paradīze atšķiras no apdzīvotajiem kosmiskajiem ķermeņiem: tā nav sfēriska. Tā ir izteikti elipsoidāla, un tās ziemeļu-dienvidu diametrs ir par vienu sesto daļu garāks nekā austrumu-rietumu diametrs. Centrālā Sala ir būtībā plakana, un attālums no augšējās virsmas līdz apakšējai virsmai ir viena desmitā daļa no austrumu-rietumu diametra.
11:2.3Šīs dimensiju atšķirības, kopā ar tās stacionāro stāvokli un lielāku spēka-enerģijas spiedienu uz āru Salas ziemeļu galā, ļauj noteikt absolūtu virzienu meistara visumā.
11:2.4Centrālā Sala ģeogrāfiski ir sadalīta trīs darbības jomās:
11:2.51. Augšējā Paradīze.
11:2.62. Perifērā Paradīze.
11:2.73. Apakšējā Paradīze.
11:2.8Mēs runājam par to Paradīzes virsmu, kas ir saistīta ar personības aktivitātēm, kā par augšējo pusi, un pretējo virsmu — kā par apakšējo pusi. Paradīzes perifērija nodrošina aktivitātes, kas nav ne stingri personiskas, ne nepersoniskas. Šķiet, ka Trīsvienība dominē personiskajā jeb augšējā plaknē, bet Nenosacītais Absolūts — apakšējā jeb nepersoniskajā plaknē. Mēs diez vai iedomājamies Nenosacīto Absolūtu kā personu, bet mēs domājam par šī Absolūta funkcionālo telpas klātbūtni kā fokusētu uz apakšējo Paradīzi.
11:2.9Mūžīgā Sala sastāv no viena materializācijas veida — stacionārām realitātes sistēmām. Šī burtiskā Paradīzes substance ir viendabīga telpas potences organizācija, kāda nav atrodama nekur citur visā plašajā visumu visumā. Tā ir saņēmusi daudzus vārdus dažādos visumos, un Nebadona Melhisedeki to jau sen nosaukuši par absolutumu. Šis Paradīzes avota materiāls nav ne miris, ne dzīvs; tas ir Pirmā Avota un Centra sākotnējā negarinīgā izpausme; tā ir Paradīze, un Paradīzei nav dublikāta.
11:2.10Mums šķiet, ka Pirmais Avots un Centrs ir koncentrējis visu absolūto potenciālu kosmiskajai realitātei Paradīzē kā daļu no savas tehnikas, lai atbrīvotos no bezgalības ierobežojumiem, kā līdzekli, lai padarītu iespējamu zem-bezgalīgu, pat laika-telpas, radīšanu. Bet no tā neizriet, ka Paradīze ir laika-telpas ierobežota tikai tāpēc, ka visumu visums atklāj šīs īpašības. Paradīze pastāv bez laika un tai nav vietas telpā.
11:2.11Aptuveni: šķiet, ka telpa rodas tieši zem apakšējās Paradīzes; laiks — tieši virs augšējās Paradīzes. Laiks, kā jūs to saprotat, nav Paradīzes eksistences iezīme, lai gan centrālās Salas pilsoņi pilnībā apzinās notikumu secību ārpus laika. Kustība Paradīzē nav raksturīga; tā ir gribas noteikta. Bet attāluma jēdzienam, pat absolūtam attālumam, ir ļoti liela nozīme, ja to attiecina uz relatīvām atrašanās vietām Paradīzē. Paradīze ir bez telpas; tādēļ tās apgabali ir absolūti un tādējādi noderīgi daudzos veidos, kas pārsniedz mirstīgā prāta spējas.
11.3AUGŠĒJĀ PARADĪZE
11:3.1Augšējā Paradīzē ir trīs lielas darbības sfēras: Dievības klātbūtne, Vissvētākā Sfēra un Svētā Zona. Milzīgais reģions, kas tieši ieskauj Dievību klātbūtni, ir atvēlēts kā Vissvētākā Sfēra un ir rezervēts pielūgsmes, trinitizācijas un augstu garīgo sasniegumu funkcijām. Šajā zonā nav materiālu struktūru vai tīri intelektuālu radījumu; tie tur nevarētu pastāvēt. Man ir veltīgi mēģināt cilvēka prātam attēlot dievišķo dabu un Paradīzes Vissvētākās Sfēras skaisto diženuma. Šī valstība ir pilnīgi garīga, un jūs esat gandrīz pilnīgi materiāli. Tīri garīga realitāte tīri materiālai būtnei šķiet neesoša.
11:3.2Lai gan Vissvētākajā zonā nav fizisku materializāciju, Svētās Zemes sektoros ir daudz atmiņu par jūsu materiālajām dienām, un vēl vairāk perifērās Paradīzes atmiņu vēsturiskajos apgabalos.
11:3.3Svētā Zona, ārējais jeb dzīvojamais reģions, ir sadalīta septiņās koncentriskās zonās. Paradīzi dažreiz sauc par “Tēva Māju”, jo tā ir viņa mūžīgā mītne, un šīs septiņas zonas bieži tiek apzīmētas kā “Tēva Paradīzes mājokļi”. Iekšējo jeb pirmo zonu apdzīvo Paradīzes Pilsoņi un Havonas pamatiedzīvotāji, kas var gadīties mājot Paradīzē. Nākamā jeb otrā zona ir dzīvojamais apgabals iemītniekiem no septiņiem laika un telpas supervisumiem. Šī otrā zona daļēji ir sadalīta septiņos milzīgos nodalījumos, kas ir Paradīzes mājvieta garīgajām būtnēm un augšupejošajām radībām, kuras nāk no evolucionārās attīstības visumiem. Katrs no šiem sektoriem ir ekskluzīvi veltīts viena supervisuma personību labklājībai un attīstībai, bet šīs iespējas ir gandrīz bezgalīgi lielākas par pašreizējo septiņu supervisumu vajadzībām.
11:3.4Katrs no septiņiem Paradīzes sektoriem ir sadalīts dzīvojamās vienībās, kas piemērotas kā mītnes vieta vienam miljardam pagodinātu individuālu darba grupu. Tūkstotis šādu vienību veido nodaļu. Simts tūkstoši nodaļu ir draudze. Desmit miljoni draudžu veido sanāksmi. Viens miljards sanāksmju veido lielvienību. Un šī augšupejošā sērija turpinās caur otro lielvienību, trešo, un tā tālāk līdz septītajai lielvienībai. Un septiņas lielvienības veido meistara vienības, un septiņas meistara vienības veido augstāko vienību; un tādējādi pa septiņiem augšupejošā sērija paplašinās caur augstākajām, superaugstākajām, debesu, superdebesu līdz pat augstākajām vienībām. Bet pat tas neizlieto visu pieejamo telpu. Šis satriecošais dzīvojamo vietu skaits Paradīzē, skaitlis, kas pārsniedz jūsu izpratni, aizņem ievērojami mazāk nekā vienu procentu no piešķirtās Svētās Zemes platības. Joprojām ir daudz vietas tiem, kas ir ceļā uz iekšu, pat tiem, kas nesāks Paradīzes kāpienu līdz pat mūžīgās nākotnes laikiem.
11.4PERIFĒRĀ PARADĪZE
11:4.1Centrālā Sala pēkšņi beidzas perifērijā, bet tās izmērs ir tik milzīgs, ka šis gala leņķis ir relatīvi nesaskatāms jebkurā ierobežotā apgabalā. Paradīzes perifēro virsmu daļēji aizņem dažādu garīgo personību grupu nosēšanās un izsūtīšanas laukumi. Tā kā necaurstrāvotās telpas zonas gandrīz saskaras ar perifēriju, visi personību transporti, kas paredzēti Paradīzei, nolaižas šajos reģionos. Ne augšējā, ne apakšējā Paradīze nav pieejama transporta supernafīmiem vai citiem kosmosa ceļotāju veidiem.
11:4.2Septiņiem Meistara Gariem ir savi personīgie varas un autoritātes sēdekļi uz septiņām Gara sfērām, kas riņķo ap Paradīzi telpā starp Dēla mirdzošajām lodēm un Havonas pasauļu iekšējo aploku, bet viņi uztur spēka-fokusa mītnes Paradīzes perifērijā. Šeit Septiņu Augstāko Enerģijas Direktoru lēni cirkulējošās klātbūtnes norāda uz septiņu zibšņu staciju atrašanās vietu noteiktām Paradīzes enerģijām, kas dodas uz septiņiem supervisumiem.
11:4.3Šeit, perifērajā Paradīzē, atrodas milzīgie vēsturisko un pravietisko izstāžu laukumi, kas piešķirti Radītājiem Dēliem un veltīti laika un telpas lokālajiem visumiem. Pašlaik ir izveidoti vai rezervēti tieši septiņi triljoni šo vēsturiskos rezervāciju, bet visi šie izkārtojumi kopā aizņem tikai aptuveni četrus procentus no tās perifērijas daļas, kas šim mērķim ir piešķirta. Mēs secinām, ka šīs plašās rezerves pieder radījumiem, kas kādreiz atradīsies aiz pašreiz zināmo un apdzīvoto septiņu supervisumu robežām.
11:4.4Tā Paradīzes daļa, kas ir paredzēta esošo visumu lietošanai, ir aizņemta tikai no viena līdz četriem procentiem, kamēr šīm aktivitātēm piešķirtā platība ir vismaz miljons reižu lielāka, nekā faktiski nepieciešams šādiem mērķiem. Paradīze ir pietiekami liela, lai nodrošinātu gandrīz bezgalīgas radības aktivitātes.
11:4.5Bet tālāks mēģinājums jums vizualizēt Paradīzes godību būtu veltīgs. Jums jāgaida un, gaidot, jāaugšupceļas, jo patiesi: “Acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, ne cilvēka prātā nācis, ko Vispārējais Tēvs ir sagatavojis tiem, kas pārdzīvo dzīvi miesā laika un telpas pasaulēs.”
11.5APAKŠĒJĀ PARADĪZE
11:5.1Par apakšējo Paradīzi mēs zinām tikai to, kas ir atklāts; personības tur nemājo. Tai nav nekāda sakara ar garīgo būtņu lietām, un arī Dievības Absolūtais tur nedarbojas. Mums ir paziņots, ka visi fiziskās enerģijas un kosmiskā spēka aploki sākas apakšējā Paradīzē un ka tā ir veidota šādi:
11:5.21. Tieši zem Trīsvienības atrašanās vietas, apakšējās Paradīzes centrālajā daļā, atrodas nezināmā un neatklātā Bezgalības Zona.
11:5.32. Šo Zonu nekavējoties ieskauj nenosaukts apgabals.
11:5.43. Apakšējās virsmas ārējās malas aizņem reģions, kas galvenokārt saistīts ar telpas potenci un spēka-enerģiju. Šī milzīgā eliptiskā spēka centra darbība nav identificējama ar kādas zināmas trīsvienības funkcijām, bet šķiet, ka telpas pirmatnējais spēka lādiņš ir fokusēts šajā apgabalā. Šis centrs sastāv no trīs koncentriskām eliptiskām zonām: Iekšējā ir Paradīzes pašas spēka-enerģijas aktivitāšu fokusa punkts; ārējā, iespējams, ir identificējama ar Nenosacītā Absolūta funkcijām, bet mēs neesam pārliecināti par vidējās zonas telpas funkcijām.
11:5.5Šī spēka centra iekšējā zona, šķiet, darbojas kā gigantiska sirds, kuras pulsācijas virza strāvas uz fiziskās telpas tālākajām robežām. Tā virza un modificē spēka-enerģijas, bet diez vai tās dzen. Šī primārā spēka realitātes spiediena klātbūtne ir noteikti lielāka Paradīzes centra ziemeļu galā nekā dienvidu reģionos; šī ir vienmērīgi reģistrēta atšķirība. Šķiet, ka telpas mātes spēks ieplūst dienvidos un izplūst ziemeļos, izmantojot kādu nezināmu cirkulācijas sistēmu, kas saistīta ar šī pamata spēka-enerģijas formas izplatīšanu. Laiku pa laikam tiek novērotas arī atšķirības austrumu-rietumu spiedienos. Spēki, kas izplūst no šīs zonas, nereaģē uz novērojamo fizisko gravitāciju, bet vienmēr pakļaujas Paradīzes gravitācijai.
11:5.6Spēka centra vidējā zona nekavējoties ieskauj šo apgabalu. Šī vidējā zona šķiet statiska, izņemot to, ka tā izplešas un saraujas trīs aktivitātes ciklos. Mazākā no šīm pulsācijām ir austrumu-rietumu virzienā, nākamā ir ziemeļu-dienvidu virzienā, savukārt lielākā svārstība ir visos virzienos, vispārēja izplešanās un saraušanās. Šī vidējā apgabala funkcija nekad nav īsti identificēta, bet tai ir jābūt saistītai ar savstarpēju pielāgošanos starp spēka centra iekšējo un ārējo zonu. Daudzi uzskata, ka vidējā zona ir kontroles mehānisms vidustelpas jeb klusajām zonām, kas atdala secīgos meistara visuma telpas līmeņus, bet neviens pierādījums vai atklāsme to neapstiprina. Šis secinājums ir atvasināts no zināšanām, ka šis vidējais apgabals kaut kādā veidā ir saistīts ar meistara visuma necaurstrāvotās telpas mehānisma funkcionēšanu.
11:5.7Ārējā zona ir lielākā un aktīvākā no trim koncentriskajām un eliptiskajām neidentificētā telpas potenciāla joslām. Šis apgabals ir neiedomājamu aktivitāšu vieta, centrālais izstarojumu aploka punkts, kas izplatās kosmosā visos virzienos līdz septiņu supervisumu tālākajām robežām un tālāk, lai pārklātu milzīgās un neaptveramās visas ārējās telpas teritorijas. Šī telpas klātbūtne ir pilnīgi nepersoniska, neskatoties uz to, ka kādā neatklātā veidā tā, šķiet, netieši reaģē uz bezgalīgo Dievību gribu un pavēlēm, kad tās darbojas kā Trīsvienība. Tiek uzskatīts, ka šī ir centrālā fokalizācija, Paradīzes centrs, Nenosacītā Absolūta telpas klātbūtnei.
11:5.8Visi spēka veidi un visas enerģijas fāzes šķiet esam noslēgtā ciklā; tās cirkulē pa visumiem un atgriežas pa noteiktiem ceļiem. Bet ar Nenosacītā Absolūta aktivizētās zonas izstarojumiem šķiet, ka ir vai nu izejoša, vai ienākoša plūsma — nekad abas vienlaicīgi. Šī ārējā zona pulsē mūžsenos milzīgu apmēru ciklos. Nedaudz vairāk nekā miljardu Urantijas gadu šī centra kosmiskais spēks ir izejošs; tad līdzīgu laika posmu tas būs ienākošs. Un šī centra kosmiskā spēka izpausmes ir universālas; tās sniedzas cauri visai caurstrāvojamajai telpai.
11:5.9Viss fiziskais spēks, enerģija un matērija ir viens. Visa spēka enerģija sākotnēji nāca no apakšējās Paradīzes un galu galā tur atgriezīsies pēc sava kosmiskā cikla pabeigšanas. Bet visumu visuma enerģijas un materiālās organizācijas ne visas nāca no apakšējās Paradīzes savos pašreizējos fenomenālajos stāvokļos; telpa ir vairāku matērijas un pirmsmatērijas formu dzemde. Lai gan Paradīzes spēka centra ārējā zona ir kosmosa enerģiju avots, telpa tur nesākas. Telpa nav spēks, enerģija vai vara. Arī šīs zonas pulsācijas neizskaidro telpas elpošanu, bet šīs zonas ienākošās un izejošās fāzes ir sinhronizētas ar telpas divu miljardu gadu izplešanās-saraušanās cikliem.
11.6TELPAS ELPOŠANA
11:6.1Mēs nezinām telpas elpošanas faktisko mehānismu; mēs tikai novērojam, ka visa telpa pārmaiņus saraujas un izplešas. Šī elpošana ietekmē gan caurstrāvotās telpas horizontālo izplešanos, gan necaurstrāvotās telpas vertikālo izplešanos, kas pastāv milzīgajās telpas rezervuāros virs un zem Paradīzes. Mēģinot iztēloties šo telpas rezervuāru tilpuma kontūras, jūs varētu domāt par smilšu pulksteni.
11:6.2Kad caurstrāvotās telpas horizontālās izplešanās visumi paplašinās, necaurstrāvotās telpas vertikālās izplešanās rezervuāri saraujas un otrādi. Tieši zem apakšējās Paradīzes notiek caurstrāvotās un necaurstrāvotās telpas saplūšana. Abi telpas veidi tur plūst cauri pārveidojošiem regulācijas kanāliem, kur notiek izmaiņas, padarot caurstrāvojamo telpu par necaurstrāvojamu un otrādi kosmosa saraušanās un izplešanās ciklos.
11:6.3“Necaurstrāvota” telpa nozīmē: necaurstrāvota ar tiem spēkiem, enerģijām, varām un klātbūtnēm, kas, kā zināms, pastāv caurstrāvotā telpā. Mēs nezinām, vai vertikālā (rezervuāra) telpa ir lemta vienmēr funkcionēt kā horizontālās (visuma) telpas līdzsvars; mēs nezinām, vai ir kāds radošs nodoms attiecībā uz necaurstrāvoto telpu; mēs patiesībā ļoti maz zinām par telpas rezervuāriem, tikai to, ka tie pastāv un ka tie, šķiet, līdzsvaro visumu visuma telpas izplešanās-saraušanās ciklus.
11:6.4Telpas elpošanas cikli katrā fāzē ilgst nedaudz vairāk par vienu miljardu Urantijas gadu. Vienā fāzē visumi izplešas; nākamajā tie saraujas. Caurstrāvotā telpa tagad tuvojas izplešanās fāzes viduspunktam, kamēr necaurstrāvotā telpa tuvojas saraušanās fāzes viduspunktam, un mums ir paziņots, ka abu telpas izplešanās galējās robežas, teorētiski, tagad ir aptuveni vienādā attālumā no Paradīzes. Necaurstrāvotās telpas rezervuāri tagad sniedzas vertikāli virs augšējās Paradīzes un zem apakšējās Paradīzes tikpat tālu, cik visuma caurstrāvotā telpa sniedzas horizontāli uz āru no perifērās Paradīzes līdz un pat aiz ceturtā ārējās telpas līmeņa.
11:6.5Miljardu Urantijas gadu telpas rezervuāri saraujas, kamēr meistara visums un visu horizontālās telpas spēku aktivitātes izplešas. Tādējādi ir nepieciešami nedaudz vairāk kā divi miljardi Urantijas gadu, lai pabeigtu visu izplešanās-saraušanās ciklu.
11.7PARADĪZES TELPAS FUNKCIJAS
11:7.1Telpa nepastāv ne uz vienas no Paradīzes virsmām. Ja kāds “skatītos” tieši uz augšu no Paradīzes augšējās virsmas, viņš “neredzētu” neko citu kā tikai necaurstrāvotu telpu, kas iziet vai ienāk, šobrīd tieši ienāk. Telpa nepieskaras Paradīzei; tikai klusās vidustelpas zonas saskaras ar centrālo Salu.
11:7.2Paradīze ir faktiski nekustīgs kodols relatīvi klusajām zonām, kas pastāv starp caurstrāvoto un necaurstrāvoto telpu. Ģeogrāfiski šīs zonas šķiet esam relatīvs Paradīzes pagarinājums, bet tajās, iespējams, ir kāda kustība. Mēs par tām zinām ļoti maz, bet mēs novērojam, ka šīs samazinātas telpas kustības zonas atdala caurstrāvoto un necaurstrāvoto telpu. Līdzīgas zonas kādreiz pastāvēja starp caurstrāvotās telpas līmeņiem, bet tagad tās ir mazāk klusas.
11:7.3Kopējās telpas vertikālais šķērsgriezums nedaudz atgādinātu Maltas krustu, kur horizontālās rokas attēlo caurstrāvoto (visuma) telpu un vertikālās rokas attēlo necaurstrāvoto (rezervuāra) telpu. Apgabali starp četrām rokām tos nedaudz atdalītu, tāpat kā vidustelpas zonas atdala caurstrāvoto un necaurstrāvoto telpu. Šīs klusās vidustelpas zonas kļūst arvien lielākas, arvien lielākos attālumos no Paradīzes un galu galā aptver visas telpas robežas un pilnībā iekapsulē gan telpas rezervuārus, gan visu caurstrāvotās telpas horizontālo izplešanos.
11:7.4Telpa nav ne subabsolūts stāvoklis Nenosacītā Absolūta iekšienē, ne tā klātbūtne, ne arī Ultimālā funkcija. Tā ir Paradīzes dāvana, un tiek uzskatīts, ka lielā visuma un visu ārējo reģionu telpu faktiski caurstrāvo Nenosacītā Absolūta senču telpas potence. No tuvas pieejas perifērajai Paradīzei šī caurstrāvotā telpa stiepjas horizontāli uz āru cauri ceturtajam telpas līmenim un aiz meistara visuma perifērijas, bet cik tālu aiz tās, mēs nezinām.
11:7.5Ja jūs iztēlojaties galīgu, bet neiedomājami lielu V-veida plakni, kas atrodas taisnā leņķī gan pret Paradīzes augšējo, gan apakšējo virsmu, ar tās smaili gandrīz pieskaroties perifērajai Paradīzei, un tad vizualizējat šo plakni eliptiskā apgriezienā ap Paradīzi, tās apgrieziens aptuveni iezīmētu caurstrāvotās telpas tilpumu.
11:7.6Attiecībā uz jebkuru konkrētu atrašanās vietu visumos ir augšējā un apakšējā horizontālās telpas robeža. Ja kāds varētu virzīties pietiekami tālu taisnā leņķī pret Orvontona plakni, vai nu uz augšu, vai uz leju, galu galā tiktu sasniegta caurstrāvotās telpas augšējā vai apakšējā robeža. Meistara visuma zināmajās dimensijās šīs robežas arvien vairāk attālinās viena no otras lielākos attālumos no Paradīzes; telpa sabiezē, un tā sabiezē nedaudz ātrāk nekā radīšanas plakne, visumi.
11:7.7Relatīvi klusās zonas starp telpas līmeņiem, piemēram, tā, kas atdala septiņus supervisumus no pirmā ārējās telpas līmeņa, ir milzīgi eliptiski reģioni ar klusām telpas aktivitātēm. Šīs zonas atdala plašās galaktikas, kas kārtīgā procesijā riņķo ap Paradīzi. Jūs varat vizualizēt pirmo ārējās telpas līmeni, kur pašlaik veidojas neskaitāmi visumi, kā milzīgu galaktiku procesiju, kas riņķo ap Paradīzi, ko no augšas un apakšas ierobežo klusuma vidustelpas zonas un no iekšējām un ārējām malām ierobežo relatīvi klusas telpas zonas.
11:7.8Tādējādi telpas līmenis funkcionē kā eliptisks kustības reģions, ko no visām pusēm ieskauj relatīvs nekustīgums. Šādas kustības un klusuma attiecības veido izliektu telpas ceļu ar samazinātu pretestību kustībai, kuram universāli seko kosmiskais spēks un izvēršamā enerģija, kad tās mūžīgi riņķo ap Paradīzes Salu.
11:7.9Šī meistara visuma mainīgā zonēšana, saistībā ar galaktiku mainīgo plūsmu pulksteņrādītāja virzienā un pretēji tam, ir faktors fiziskās gravitācijas stabilizācijā, kas paredzēts, lai novērstu gravitācijas spiediena pastiprināšanos līdz graujošas un izkliedējošas darbības punktam. Šāds izkārtojums iedarbojas kā antigravitācijas ietekme un darbojas kā bremze citādi bīstamiem ātrumiem.
11.8PARADĪZES GRAVITĀCIJA
11:8.1Neizbēgamais gravitācijas spēks efektīvi satver visas pasaules visos visumos visā telpā. Gravitācija ir Paradīzes fiziskās klātbūtnes visvarenais tvēriens. Gravitācija ir visspēcīgā virtene, uz kuras savērtas mirdzošās zvaigznes, degošās saules un riņķojošās sfēras, kas veido mūžīgā Dieva, kurš ir viss, piepilda visu un kurā viss pastāv, universālo fizisko rotājumu.
11:8.2Absolūtās materiālās gravitācijas centrs un fokusa punkts ir Paradīzes Sala, ko papildina tumšie gravitācijas ķermeņi, kas apņem Havonu, un līdzsvaro augšējie un apakšējie telpas rezervuāri. Visi zināmie apakšējās Paradīzes izstarojumi nemainīgi un nekļūdīgi reaģē uz centrālo gravitācijas pievilkmi, kas darbojas uz meistara visuma eliptisko telpas līmeņu nebeidzamajiem aplokiem. Katrai zināmai kosmiskās realitātes formai ir laikmetu liekums, apļa tendence, lielās elipses svārstības.
11:8.3Telpa nereaģē uz gravitāciju, bet tā darbojas kā gravitācijas līdzsvarotājs. Bez telpas spilvena sprādzienbīstama darbība satricinātu apkārtējos kosmiskos ķermeņus. Caurstrāvota telpa arī iedarbojas ar antigravitācijas ietekmi uz fizisko jeb lineāro gravitāciju; telpa faktiski var neitralizēt šādu gravitācijas darbību, lai gan tā nevar to aizkavēt. Absolūtā gravitācija ir Paradīzes gravitācija. Lokālā jeb lineārā gravitācija attiecas uz enerģijas vai matērijas elektrisko stadiju; tā darbojas centrālajā, super- un ārējos visumos, visur, kur ir notikusi piemērota materializācija.
11:8.4Daudzās kosmiskā spēka, fiziskās enerģijas, visuma spēka un dažādu materializāciju formas atklāj trīs vispārīgas, lai gan ne pilnīgi skaidras, reakcijas stadijas uz Paradīzes gravitāciju:
11:8.51. Pirmsgravitācijas stadijas (Spēks). Šis ir pirmais solis telpas potences individualizācijā kosmiskā spēka pirmsenerģijas formās. Šis stāvoklis ir analogs jēdzienam par telpas primāro spēka lādiņu, ko dažreiz sauc par tīro enerģiju jeb segregatu.
11:8.62. Gravitācijas stadijas (Enerģija). Šo telpas spēka lādiņa modifikāciju rada Paradīzes spēka organizētāju darbība. Tā norāda uz enerģijas sistēmu parādīšanos, kas reaģē uz Paradīzes gravitācijas pievilkmi. Šī izvēršamā enerģija sākotnēji ir neitrāla, bet pēc tālākas metamorfozes parādīs tā sauktās negatīvās un pozitīvās īpašības. Mēs šīs stadijas apzīmējam kā ultimatus.
11:8.73. Pēc-gravitācijas stadijas (Visuma Spēks). Šajā stadijā enerģija-matērija atklāj reakciju uz lineārās gravitācijas kontroli. Centrālajā visumā šīs fiziskās sistēmas ir trīskāršas organizācijas, kas pazīstamas kā triatas. Tās ir laika un telpas radījumu superjaudas mātes sistēmas. Supervisumu fiziskās sistēmas mobilizē Visuma Enerģijas Direktori un viņu sabiedrotie. Šīs materiālās organizācijas ir divējādas uzbūves un pazīstamas kā gravitas. Tumšie gravitācijas ķermeņi, kas apņem Havonu, nav ne triatas, ne gravitas, un to pievilkšanas spēks atklāj abus fiziskās gravitācijas veidus, lineāro un absolūto.
11:8.8Telpas potence nav pakļauta nekāda veida gravitācijas mijiedarbībai. Šī Paradīzes primārā dāvana nav faktisks realitātes līmenis, bet tā ir priekštece visām relatīvām funkcionālām ne-garīgām realitātēm — visām spēka-enerģijas izpausmēm un varas un matērijas organizācijai. Telpas potence ir termins, ko grūti definēt. Tas nenozīmē to, kas ir telpas priekštecis; tā nozīmei vajadzētu paust ideju par potencēm un potenciāliem, kas pastāv telpā. To var aptuveni uztvert kā tādu, kas ietver visas tās absolūtās ietekmes un potenciālus, kas nāk no Paradīzes un veido Nenosacītā Absolūta telpisko klātbūtni.
11:8.9Paradīze ir absolūtais avots un mūžīgais fokusa punkts visai enerģijai-matērijai visumu visumā. Nenosacītais Absolūts ir atklājējs, regulators un glabātājs tam, kam Paradīze ir avots un izcelsme. Nenosacītā Absolūta universālā klātbūtne šķiet līdzvērtīga jēdzienam par potenciālu gravitācijas paplašināšanās bezgalību, Paradīzes klātbūtnes elastīgu spriegumu. Šis jēdziens mums palīdz aptvert faktu, ka viss tiek vilkts iekšup uz Paradīzi. Ilustrācija ir rupja, bet tomēr noderīga. Tā arī izskaidro, kāpēc gravitācija vienmēr darbojas priekšroku dodot plaknei, kas ir perpendikulāra masai, — fenomens, kas norāda uz Paradīzes un apkārtējo radījumu atšķirīgajām dimensijām.
11.9PARADĪZES UNIKALITĀTE
11:9.1Paradīze ir unikāla ar to, ka tā ir pirmatnējās izcelsmes valstība un visu garīgo personību likteņa galvenais mērķis. Lai gan ir taisnība, ka ne visas lokālo visumu zemākās garīgās būtnes ir nekavējoties paredzētas Paradīzei, Paradīze joprojām paliek visu supermateriālo personību vēlmju mērķis.
11:9.2Paradīze ir bezgalības ģeogrāfiskais centrs; tā nav daļa no universālās radības, pat ne reāla daļa no mūžīgā Havonas visuma. Mēs parasti atsaucamies uz centrālo Salu kā piederīgu dievišķajam visumam, bet patiesībā tā nav. Paradīze ir mūžīga un ekskluzīva eksistence.
11:9.3Mūžības pagātnē, kad Vispārējais Tēvs deva bezgalīgu personības izpausmi savam gara es Mūžīgā Dēla būtnē, viņš vienlaikus atklāja sava nepersoniskā es bezgalīgo potenciālu kā Paradīzi. Šķiet, ka nepersoniskā un negarīgā Paradīze bija neizbēgama sekas Tēva gribai un rīcībai, kas eternalizēja Sākotnējo Dēlu. Tādējādi Tēvs projicēja realitāti divās faktiskās fāzēs — personiskajā un nepersoniskajā, garīgajā un negarīgajā. Spriegums starp tām, saskaroties ar Tēva un Dēla gribu rīkoties, radīja Kopējo Rīkotāju un materiālo pasauļu un garīgo būtņu centrālo visumu.
11:9.4Kad realitāte tiek diferencēta personiskajā un nepersoniskajā (Mūžīgais Dēls un Paradīze), diez vai ir pareizi saukt to, kas ir nepersonisks, par “Dievību”, ja vien tas kaut kā nav precizēts. Dievības darbību enerģētiskās un materiālās sekas diez vai varētu saukt par Dievību. Dievība var izraisīt daudz ko, kas nav Dievība, un Paradīze nav Dievība; tā arī nav apzināta, kā mirstīgs cilvēks jebkad varētu saprast šādu terminu.
11:9.5Paradīze nav priekštece nevienai būtnei vai dzīvai entitātei; tā nav radītājs. Personības un prāta-gara attiecības ir nododamas, bet modelis nav. Modeļi nekad nav atspulgi; tie ir dublikāti — reprodukcijas. Paradīze ir modeļu absolūts; Havona ir šo potenciālu izstāde īstenībā.
11:9.6Dieva mītne ir centrāla un mūžīga, godības pilna un ideāla. Viņa mājas ir skaists paraugs visām visuma galvenajām mītņu pasaulēm; un viņa tiešās mājvietas centrālais visums ir paraugs visiem visumiem to ideālos, organizācijā un galīgajā liktenī.
11:9.7Paradīze ir visu personības aktivitāšu universālā galvenā mītne un visu spēka-telpas un enerģijas izpausmju avota centrs. Viss, kas ir bijis, tagad ir vai vēl būs, ir nācis, tagad nāk vai nāks no šīs mūžīgo Dievu centrālās mājvietas. Paradīze ir visas radības centrs, visu enerģiju avots un visu personību pirmatnējās izcelsmes vieta.
11:9.8Galu galā mirstīgajiem vissvarīgākais mūžīgajā Paradīzē ir fakts, ka šī pilnīgā Vispārējā Tēva mītne ir reālais un tālais liktenis nemirstīgajām dvēselēm, kas piemīt mirstīgajiem un materiālajiem Dieva dēliem, augšupejošajām radībām no laika un telpas evolucionārajām pasaulēm. Katrs Dievu zinošs mirstīgais, kurš ir apņēmies sekot Tēva gribas pildīšanas ceļam, jau ir uzsācis garo, garo Paradīzes taku uz dievišķības meklējumiem un pilnības sasniegšanu. Un, kad šāda dzīvnieciskas izcelsmes būtne nostājas, kā to tagad dara neskaitāmi daudzi, Dievu priekšā Paradīzē, pacēlusies no pazemīgajām kosmosa sfērām, šāds sasniegums atspoguļo garīgas pārveides realitāti, kas robežojas ar augstākās varas robežām.
11:9.9[Sniedzis Gudrības Pilnveidotājs, kuru šim uzdevumam pilnvarojuši Dienu Senči Uversā.]