10:0.1Mūžīgo Dievību Paradīzes Trīsvienība palīdz Tēvam izbēgt no personības absolūtisma. Trīsvienība pilnīgi sasaista Dieva bezgalīgās personiskās gribas neierobežoto izpausmi ar Dievības absolūtumu. Mūžīgais Dēls un dažādie dievišķas izcelsmes Dēli kopā ar Kopīgo Darboni un viņa visuma bērniem efektīvi nodrošina Tēva atbrīvošanu no ierobežojumiem, kas citādi piemistu pārākumam, pilnībai, nemainībai, mūžībai, vispārībai, absolūtumam un bezgalībai.
10:0.2Paradīzes Trīsvienība efektīvi nodrošina pilnīgu Dievības mūžīgās dabas izpausmi un pilnīgu atklāsmi. Tāpat arī Trīsvienības Stacionārie Dēli sniedz pilnīgu un nevainojamu dievišķā taisnīguma atklāsmi. Trīsvienība ir Dievības vienotība, un šī vienotība mūžīgi balstās uz triju sākotnējo, līdzvērtīgo un līdzās pastāvošo personību – Dieva Tēva, Dieva Dēla un Dieva Gara – dievišķās vienotības absolūtajiem pamatiem.
10:0.3Raugoties no pašreizējās situācijas mūžības lokā atpakaļ bezgalīgajā pagātnē, mēs visuma lietās varam atklāt tikai vienu nenovēršamu neizbēgamību, un tā ir Paradīzes Trīsvienība. Es uzskatu, ka Trīsvienība ir bijusi neizbēgama. Aplūkojot laika pagātni, tagadni un nākotni, es neuzskatu, ka visā visumu visumā kaut kas cits būtu bijis neizbēgams. Pašreizējais meistara visums, skatoties atpakaļ vai uz priekšu, ir neiedomājams bez Trīsvienības. Ja ir Paradīzes Trīsvienība, mēs varam postulēt alternatīvus vai pat vairākus veidus, kā darīt visu, bet bez Tēva, Dēla un Gara Trīsvienības mēs nespējam iedomāties, kā Bezgalīgais varētu sasniegt trīskāršu un saskaņotu personalizāciju, saskaroties ar Dievības absolūto vienotību. Neviena cita radīšanas koncepcija neatbilst Trīsvienības standartiem par Dievības vienotībai piemītošā absolūtuma pilnību, kas savienota ar gribas atbrīvošanas pārpilnību, kura raksturīga Dievības trīskāršajai personalizācijai.
10.1PIRMĀ AVOTA UN CENTRA PAŠIZDALĪŠANĀS
10:1.1Šķiet, ka Tēvs tālā mūžībā aizsāka dziļas pašizdalīšanās politiku. Vispārējā Tēva nesavtīgajā, mīlošajā un mīlamajā dabā ir kaut kas, kas liek viņam paturēt sev tikai tās varas un autoritātes izmantošanu, kuras viņam acīmredzot šķiet neiespējami deleģēt vai piešķirt.
10:1.2Vispārējais Tēvs visu laiku ir atteicies no katras savas daļas, ko varēja piešķirt jebkuram citam Radītājam vai radībai. Viņš ir deleģējis saviem dievišķajiem Dēliem un ar tiem saistītajām saprātīgajām būtnēm katru varu un visu autoritāti, ko varēja deleģēt. Viņš savos attiecīgajos visumos faktiski ir nodevis saviem Augstākajiem Dēliem katru administratīvās varas prerogatīvu, ko varēja nodot. Lokālā visuma lietās viņš katru Augstāko Radītāju Dēlu ir padarījis tikpat pilnīgu, kompetentu un autoritatīvu, kāds ir Mūžīgais Dēls sākotnējā un centrālajā visumā. Viņš ir atdevis, faktiski piešķīris ar personības īpašuma cieņu un svētumu, visu sevi un visus savus atribūtus, visu, no kā viņš jebkad varētu atteikties, visos veidos, katrā laikmetā, katrā vietā un katrai personai, un katrā visumā, izņemot to, kurā viņš pats mīt centrā.
10:1.3Dievišķā personība nav egocentriska; pašizdalīšanās un dalīšanās ar personību raksturo dievišķās brīvās gribas patību. Radības alkst biedroties ar citām personiskām radībām; Radītājus mudina dalīties dievišķībā ar saviem visuma bērniem; Bezgalīgā personība atklājas kā Vispārējais Tēvs, kurš dalās esamības realitātē un sevis līdzvērtībā ar divām līdzvērtīgām personībām – Mūžīgo Dēlu un Kopīgo Darboni.
10:1.4Lai iegūtu zināšanas par Tēva personību un dievišķajiem atribūtiem, mēs vienmēr būsim atkarīgi no Mūžīgā Dēla atklāsmēm, jo, kad tika veikts kopīgais radīšanas akts, kad Dievības Trešā Persona ienāca personības eksistencē un īstenoja savu dievišķo vecāku apvienotos konceptus, Tēvs pārstāja pastāvēt kā nenosacītā personība. Līdz ar Kopīgā Darboņa rašanos un radīšanas centrālā kodola materializāciju notika noteiktas mūžīgas pārmaiņas. Dievs sevi kā absolūtu personību atdeva savam Mūžīgajam Dēlam. Tādējādi Tēvs piešķir “bezgalības personību” savam vienpiedzimušajam Dēlam, kamēr viņi abi piešķir savas mūžīgās savienības “kopīgo personību” Bezgalīgajam Garam.
10:1.5Šo un citu iemeslu dēļ, kas pārsniedz galīgā prāta spējas, cilvēciskai radībai ir ārkārtīgi grūti aptvert Dieva bezgalīgo tēva-personību, izņemot to, kā tā tiek vispārēji atklāta Mūžīgajā Dēlā un, kopā ar Dēlu, ir vispārēji aktīva Bezgalīgajā Garā.
10:1.6Tā kā Dieva Paradīzes Dēli apmeklē evolucionārās pasaules un dažkārt pat tur mīt mirstīgās miesas veidolā, un tā kā šie veltījumi ļauj mirstīgajam cilvēkam faktiski uzzināt kaut ko par dievišķās personības dabu un raksturu, tādēļ planētu sfēru radībām ir jāvēršas pie šo Paradīzes Dēlu veltījumiem, lai iegūtu uzticamu un ticamu informāciju par Tēvu, Dēlu un Garu.
10.2DIEVĪBAS PERSONALIZĀCIJA
10:2.1Ar trinitizācijas tehniku Tēvs atsakās no tās nenosacītās gara personības, kas ir Dēls, bet to darot, viņš sevi padara par šī paša Dēla Tēvu un tādējādi iegūst neierobežotu spēju kļūt par dievišķo Tēvu visiem vēlāk radītajiem, izveidotajiem vai citiem personalizētiem saprātīgas gribas radību veidiem. Kā absolūta un nenosacīta personība Tēvs var darboties tikai kā un ar Dēlu, bet kā personisks Tēvs viņš turpina piešķirt personību dažādām saprātīgas gribas radību grupām dažādos līmeņos, un viņš mūžīgi uztur personiskas mīlestības pilnas attiecības ar šo plašo visuma bērnu saimi.
10:2.2Pēc tam, kad Tēvs savam Dēlam ir piešķīris savas personības pilnību, un, kad šis pašatdeves akts ir pabeigts un pilnīgs, no bezgalīgā spēka un dabas, kas tādējādi pastāv Tēva-Dēla savienībā, mūžīgie partneri kopīgi piešķir tās īpašības un atribūtus, kas veido vēl vienu sev līdzīgu būtni; un šī kopīgā personība, Bezgalīgais Gars, pabeidz Dievības eksistenciālo personalizāciju.
10:2.3Dēls ir neaizstājams Dieva tēvībai. Gars ir neaizstājams Otrās un Trešās Personas brālībai. Trīs personas ir minimālā sociālā grupa, bet tas ir mazākais no daudzajiem iemesliem, kāpēc ticēt Kopīgā Darboņa neizbēgamībai.
10:2.4Pirmais Avots un Centrs ir bezgalīgā tēva-personība, neierobežotais personības avots. Mūžīgais Dēls ir nenosacītais personības-absolūtais, tā dievišķā būtne, kas pastāv cauri visiem laikiem un mūžībai kā pilnīga Dieva personiskās dabas atklāsme. Bezgalīgais Gars ir kopīgā personība, unikālais personiskais rezultāts mūžīgajai Tēva-Dēla savienībai.
10:2.5Pirmā Avota un Centra personība ir bezgalības personība mīnus Mūžīgā Dēla absolūtā personība. Trešā Avota un Centra personība ir atbrīvotās Tēva-personības un absolūtās Dēla-personības savienības superaditīvais rezultāts.
10:2.6Vispārējais Tēvs, Mūžīgais Dēls un Bezgalīgais Gars ir unikālas personas; neviena nav dublikāts; katra ir oriģināla; visas ir vienotas.
10:2.7Tikai Mūžīgais Dēls piedzīvo dievišķās personības attiecību pilnību, apzinoties gan dēlību ar Tēvu, gan tēvību Garam, gan dievišķo līdzvērtību gan ar Tēvu-senci, gan ar Garu-biedru. Tēvs pazīst pieredzi, ka viņam ir Dēls, kurš ir viņam līdzvērtīgs, bet Tēvs nepazīst senču priekštečus. Mūžīgajam Dēlam ir dēlības pieredze, personības senču atzīšana, un tajā pašā laikā Dēls apzinās, ka ir kopīgs vecāks Bezgalīgajam Garam. Bezgalīgais Gars apzinās divkāršu personības senču izcelsmi, bet nav vecāks līdzvērtīgai Dievības personībai. Ar Garu Dievības personalizācijas eksistenciālais cikls sasniedz pabeigtību; Trešā Avota un Centra primārās personības ir pieredzes un to skaits ir septiņi.
10:2.8Mana izcelsme ir Paradīzes Trīsvienībā. Es pazīstu Trīsvienību kā vienotu Dievību; es arī zinu, ka Tēvs, Dēls un Gars pastāv un darbojas savās noteiktās personiskajās spējās. Es droši zinu, ka viņi ne tikai darbojas personiski un kolektīvi, bet arī saskaņo savus darbus dažādās grupās, tā ka galu galā viņi darbojas septiņās dažādās vienskaitļa un daudzskaitļa spējās. Un, tā kā šīs septiņas apvienības izsmēļ šādas dievišķības kombinācijas iespējas, ir neizbēgami, ka visuma realitātes parādīsies septiņās vērtību, nozīmju un personības variācijās.
10.3TRĪS DIEVĪBAS PERSONAS
10:3.1Neskatoties uz to, ka ir tikai viena Dievība, ir trīs pozitīvas un dievišķas Dievības personalizācijas. Attiecībā uz cilvēka apveltīšanu ar dievišķajiem Saskaņotājiem, Tēvs teica: “Darīsim mirstīgo cilvēku pēc mūsu pašu tēla.” Atkārtoti visos Urantijas rakstos ir atsauce uz daudzskaitļa Dievības darbībām, skaidri parādot triju Avotu un Centru esamības un darbības atzīšanu.
10:3.2Mums māca, ka Dēlam un Garam ir tādas pašas un līdzvērtīgas attiecības ar Tēvu Trīsvienības apvienībā. Mūžībā un kā Dievībām viņiem tās neapšaubāmi ir, bet laikā un kā personībām viņi noteikti atklāj ļoti atšķirīgas attiecības. Skatoties no Paradīzes uz visumiem, šīs attiecības šķiet ļoti līdzīgas, bet, skatoties no kosmosa valstībām, tās šķiet diezgan atšķirīgas.
10:3.3Dievišķie Dēli patiešām ir “Dieva Vārds”, bet Gara bērni patiesi ir “Dieva Darbs”. Dievs runā caur Dēlu un, ar Dēlu, darbojas caur Bezgalīgo Garu, kamēr visās visuma aktivitātēs Dēls un Gars ir izsmalcināti brālīgi, strādājot kā divi līdzvērtīgi brāļi ar apbrīnu un mīlestību pret cienījamu un dievišķi respektētu kopīgu Tēvu.
10:3.4Tēvs, Dēls un Gars noteikti ir līdzvērtīgi pēc dabas, saskaņoti esībā, bet ir nepārprotamas atšķirības viņu darbībā visumā, un, darbojoties vienatnē, katra Dievības persona acīmredzot ir ierobežota savā absolūtumā.
10:3.5Vispārējais Tēvs, pirms savas brīvprātīgās atteikšanās no personības, varām un atribūtiem, kas veido Dēlu un Garu, šķiet, ir bijis (filozofiski uzskatīts) nenosacīta, absolūta un bezgalīga Dievība. Bet šādu teorētisku Pirmo Avotu un Centru bez Dēla nekādā ziņā nevarētu uzskatīt par Vispārējo Tēvu; tēvība nav reāla bez dēlības. Turklāt, lai Tēvs būtu absolūts pilnīgā nozīmē, viņam kādā mūžīgi tālā brīdī būtu jābūt pastāvējušam vienam. Bet viņam nekad nav bijusi šāda vientuļa eksistence; Dēls un Gars abi ir līdzmūžīgi ar Tēvu. Pirmais Avots un Centrs vienmēr ir bijis un mūžīgi būs Sākotnējā Dēla mūžīgais Tēvs un, ar Dēlu, Bezgalīgā Gara mūžīgais priekštecis.
10:3.6Mēs novērojam, ka Tēvs ir atteicies no visām tiešajām absolūtuma izpausmēm, izņemot absolūto tēvību un absolūto gribu. Mēs nezinām, vai griba ir neatņemams Tēva atribūts; mēs varam tikai novērot, ka viņš neatteicās no gribas. Šādai gribas bezgalībai ir jābūt mūžīgi raksturīgai Pirmajam Avotam un Centram.
10:3.7Piešķirot personības absolūtumu Mūžīgajam Dēlam, Vispārējais Tēvs izbēg no personības absolūtisma važām, bet, to darot, viņš sper soli, kas viņam uz visiem laikiem padara neiespējamu darboties vienam kā personības-absolūtajam. Un ar līdzās pastāvošās Dievības – Kopīgā Darboņa – galīgo personalizāciju iestājas kritiska trinitāra savstarpējā atkarība starp trim dievišķajām personībām attiecībā uz Dievības funkcijas totalitāti absolūtajā.
10:3.8Dievs ir visu personību Tēvs-Absolūtais visumu visumā. Tēvs ir personiski absolūts rīcības brīvībā, bet laika un telpas visumos, kas ir radīti, tiek radīti un vēl tiks radīti, Tēvs nav saskatāmi absolūts kā kopējā Dievība, izņemot Paradīzes Trīsvienībā.
10:3.9Pirmais Avots un Centrs darbojas ārpus Havonas fenomenālajos visumos šādi:
10:3.101. Kā radītājs, caur Radītājiem Dēliem, saviem mazdēliem.
10:3.112. Kā kontrolieris, caur Paradīzes gravitācijas centru.
10:3.123. Kā gars, caur Mūžīgo Dēlu.
10:3.134. Kā prāts, caur Kopīgo Radītāju.
10:3.145. Kā Tēvs, viņš uztur vecāku kontaktu ar visām radībām caur savu personības aploku.
10:3.156. Kā persona, viņš darbojas tieši visā radībā ar saviem ekskluzīvajiem fragmentiem — mirstīgajā cilvēkā ar Domu Saskaņotājiem.
10:3.167. Kā kopējā Dievība, viņš darbojas tikai Paradīzes Trīsvienībā.
10:3.17Visas šīs Vispārējā Tēva atteikšanās un jurisdikcijas deleģēšanas ir pilnīgi brīvprātīgas un paša uzliktas. Visvarenais Tēvs apzināti uzņemas šos visuma autoritātes ierobežojumus.
10:3.18Mūžīgais Dēls šķiet darbojamies kā viens ar Tēvu visos garīgajos aspektos, izņemot Dieva fragmentu piešķiršanu un citas pirms-personiskas aktivitātes. Dēls nav arī cieši saistīts ar materiālo radību intelektuālajām aktivitātēm vai ar materiālo visumu enerģijas aktivitātēm. Kā absolūts Dēls darbojas kā persona un tikai garīgā visuma jomā.
10:3.19Bezgalīgais Gars ir pārsteidzoši universāls un neticami daudzpusīgs visās savās operācijās. Viņš darbojas prāta, matērijas un gara sfērās. Kopīgais Darbonis pārstāv Tēva-Dēla apvienību, bet viņš darbojas arī kā viņš pats. Viņš nav tieši saistīts ar fizisko gravitāciju, ar garīgo gravitāciju vai ar personības aploku, bet viņš vairāk vai mazāk piedalās visās citās visuma aktivitātēs. Lai gan acīmredzot atkarīgs no trim eksistenciālām un absolūtām gravitācijas kontrolēm, Bezgalīgais Gars šķiet izmantojam trīs pārkontroles. Šis trīskāršais apveltījums tiek izmantots daudzos veidos, lai pārspētu un šķietami neitralizētu pat primāro spēku un enerģiju izpausmes, līdz pat superultimālajām absolūtuma robežām. Noteiktās situācijās šīs pārkontroles absolūti pārspēj pat kosmiskās realitātes primārās izpausmes.
10.4DIEVĪBAS TRĪSVIENĪBAS SAVIENĪBA
10:4.1No visām absolūtajām asociācijām Paradīzes Trīsvienība (pirmā trīsvienotība) ir unikāla kā ekskluzīva personiskas Dievības apvienība. Dievs darbojas kā Dievs tikai attiecībā pret Dievu un tiem, kas var pazīt Dievu, bet kā absolūtā Dievība tikai Paradīzes Trīsvienībā un attiecībā uz visuma totalitāti.
10:4.2Mūžīgā Dievība ir pilnīgi vienota; tomēr ir trīs pilnīgi individualizētas Dievības personas. Paradīzes Trīsvienība ļauj vienlaikus izpausties visai Pirmā Avota un Centra un viņa mūžīgo līdzvērtīgo personu rakstura iezīmju un bezgalīgo spēku daudzveidībai, kā arī visai nedalītās Dievības visuma funkciju dievišķajai vienotībai.
10:4.3Trīsvienība ir bezgalīgu personu apvienība, kas darbojas nepersoniskā kapacitātē, bet ne pretrunā ar personību. Salīdzinājums ir aptuvens, bet tēvs, dēls un mazdēls varētu izveidot korporatīvu vienību, kas būtu nepersoniska, bet tomēr pakļauta viņu personiskajām gribām.
10:4.4Paradīzes Trīsvienība ir reāla. Tā pastāv kā Tēva, Dēla un Gara Dievības savienība; tomēr Tēvs, Dēls vai Gars, vai jebkuri divi no tiem, var darboties attiecībā pret šo pašu Paradīzes Trīsvienību. Tēvs, Dēls un Gars var sadarboties ne-Trīsvienības veidā, bet ne kā trīs Dievības. Kā personas viņi var sadarboties pēc savas izvēles, bet tā nav Trīsvienība.
10:4.5Vienmēr atcerieties, ka tas, ko dara Bezgalīgais Gars, ir Kopīgā Darboņa funkcija. Gan Tēvs, gan Dēls darbojas viņā, caur viņu un kā viņš. Bet būtu veltīgi mēģināt izskaidrot Trīsvienības noslēpumu: trīs kā viens un vienā, un viens kā divi un darbojas divu vietā.
10:4.6Trīsvienība ir tik saistīta ar kopējām visuma lietām, ka ar to ir jārēķinās mūsu mēģinājumos izskaidrot jebkura izolēta kosmiskā notikuma vai personības attiecību totalitāti. Trīsvienība darbojas visos kosmosa līmeņos, un mirstīgais cilvēks ir ierobežots līdz galīgajam līmenim; tādēļ cilvēkam jāsamierinās ar galīgu Trīsvienības jēdzienu kā Trīsvienību.
10:4.7Kā mirstīgais miesā jums vajadzētu uzlūkot Trīsvienību atbilstoši savai individuālajai apgaismībai un saskaņā ar jūsu prāta un dvēseles reakcijām. Jūs varat zināt ļoti maz par Trīsvienības absolūtumu, bet, paceļoties uz Paradīzi, jūs daudzas reizes piedzīvosiet pārsteigumu par secīgām atklāsmēm un negaidītiem atklājumiem par Trīsvienības pārākumu un ultimālo dabu, ja ne par absolūtumu.
10.5TRĪSVIENĪBAS FUNKCIJAS
10:5.1Personiskajām Dievībām ir atribūti, bet diez vai ir konsekventi runāt par Trīsvienību kā tādu, kurai ir atribūti. Šo dievišķo būtņu apvienību drīzāk var uzskatīt par tādu, kurai ir funkcijas, piemēram, taisnīguma administrēšana, totalitātes attieksmes, saskaņota darbība un kosmiskā pārvaldība. Šīs funkcijas ir aktīvi augstākās, ultimālās un (Dievības robežās) absolūtas, ciktāl tas attiecas uz visām dzīvajām realitātēm ar personības vērtību.
10:5.2Paradīzes Trīsvienības funkcijas nav vienkārši Tēva šķietamā dievišķības apveltījuma summa plus tās specializētās īpašības, kas ir unikālas Dēla un Gara personiskajā eksistencē. Triju Paradīzes Dievību Trīsvienības apvienība rezultējas jaunu nozīmju, vērtību, spēku un spēju evolūcijā, izveidošanā un dievišķošanā vispārējai atklāsmei, darbībai un pārvaldībai. Dzīvās apvienības, cilvēku ģimenes, sociālās grupas vai Paradīzes Trīsvienība netiek palielinātas ar vienkāršu aritmētisku summēšanu. Grupas potenciāls vienmēr ir daudz lielāks par sastāvdaļu indivīdu atribūtu vienkāršo summu.
10:5.3Trīsvienība kā Trīsvienība uztur unikālu attieksmi pret visu pagātnes, tagadnes un nākotnes visumu. Un Trīsvienības funkcijas vislabāk var apsvērt saistībā ar Trīsvienības attieksmi pret visumu. Šādas attieksmes ir vienlaicīgas un var būt daudzējādas attiecībā uz jebkuru izolētu situāciju vai notikumu:
10:5.41. Attieksme pret Galīgo. Trīsvienības maksimālā pašierobežošanās ir tās attieksme pret galīgo. Trīsvienība nav persona, un Augstākā Būtne nav ekskluzīva Trīsvienības personalizācija, bet Augstākais ir tuvākais spēka-personības fokusējums Trīsvienībai, ko var aptvert galīgās radības. Tādēļ Trīsvienība attiecībā pret galīgo dažreiz tiek saukta par Augstākā Trīsvienību.
10:5.52. Attieksme pret Absonīto. Paradīzes Trīsvienība ņem vērā tos eksistences līmeņus, kas ir vairāk nekā galīgi, bet mazāk nekā absolūti, un šī attiecība dažreiz tiek dēvēta par Ultimālo Trīsvienību. Ne Ultimālais, ne Augstākais pilnībā nepārstāv Paradīzes Trīsvienību, bet kvalificētā nozīmē un savos attiecīgajos līmeņos katrs šķiet pārstāvam Trīsvienību pieredzes spēka attīstības pirms-personiskajos laikmetos.
10:5.63. Paradīzes Trīsvienības Absolūtā Attieksme ir saistīta ar absolūtām eksistencēm un kulminējas kopējās Dievības darbībā.
10:5.7Trīsvienības Bezgalīgais ietver visu Pirmā Avota un Centra trīsvienotības attiecību – gan nedievišķoto, gan dievišķoto – saskaņotu darbību, un tādēļ to ir ļoti grūti aptvert personībām. Pārdomājot Trīsvienību kā bezgalīgu, neignorējiet septiņas trīsvienotības; tādējādi var izvairīties no noteiktām sapratnes grūtībām un daļēji atrisināt noteiktus paradoksus.
10:5.8Bet man nav valodas, kas ļautu man nodot ierobežotajam cilvēka prātam pilnīgu patiesību un mūžīgo nozīmi par Paradīzes Trīsvienību un triju bezgalīgas pilnības būtņu nebeidzamās savstarpējās saistības dabu.
10.6TRĪSVIENĪBAS STACIONĀRIE DĒLI
10:6.1Visi likumi rodas Pirmajā Avotā un Centrā; viņš ir likums. Garīgo likumu administrēšana ir Otrā Avota un Centra ziņā. Likuma atklāšana, dievišķo statūtu pasludināšana un interpretācija ir Trešā Avota un Centra funkcija. Likuma piemērošana, taisnīgums, ietilpst Paradīzes Trīsvienības kompetencē, un to veic noteikti Trīsvienības Dēli.
10:6.2Taisnīgums ir raksturīgs Paradīzes Trīsvienības universālajai suverenitātei, bet labestība, žēlsirdība un patiesība ir dievišķo personību visuma kalpošana, kuru Dievības savienība veido Trīsvienību. Taisnīgums nav Tēva, Dēla vai Gara attieksme. Taisnīgums ir šo mīlestības, žēlsirdības un kalpošanas personību Trīsvienības attieksme. Neviena no Paradīzes Dievībām neveicina taisnīguma administrēšanu. Taisnīgums nekad nav personiska attieksme; tā vienmēr ir daudzskaitļa funkcija.
10:6.3Pierādījumus, kas ir godīguma pamats (taisnīgums saskaņā ar žēlsirdību), sniedz Trešā Avota un Centra personības, kas ir Tēva un Dēla kopīgais pārstāvis visās valstībās un visu radību saprātīgo būtņu prātos.
10:6.4Spriedums, taisnīguma galīgā piemērošana saskaņā ar Bezgalīgā Gara personību iesniegtajiem pierādījumiem, ir Trīsvienības Stacionāro Dēlu darbs, būtņu, kas piedalās vienotā Tēva, Dēla un Gara Trīsvienības dabā.
10:6.5Šī Trīsvienības Dēlu grupa ietver šādas personības:
10:6.61. Trinitizētie Augstākā Noslēpumi.
10:6.72. Dienu Mūžīgie.
10:6.83. Dienu Senči.
10:6.94. Dienu Pilnīgie.
10:6.105. Dienu Nesenie.
10:6.116. Dienu Savienotāji.
10:6.127. Dienu Uzticamie.
10:6.138. Gudrības Pilnveidotāji.
10:6.149. Dievišķie Padomdevēji.
10:6.1510. Vispārējie Cenzori.
10:6.16Mēs esam triju Paradīzes Dievību bērni, kas darbojas kā Trīsvienība, jo es gadījumā piederu pie desmitās šīs grupas kārtas, Vispārējiem Cenzoriem. Šīs kārtas nepārstāv Trīsvienības attieksmi universālā nozīmē; tās pārstāv šo Dievības kolektīvo attieksmi tikai izpildvaras sprieduma – taisnīguma – jomās. Tās ir īpaši izstrādājusi Trīsvienība precīzam darbam, kuram tās ir nozīmētas, un tās pārstāv Trīsvienību tikai tajās funkcijās, kurām tās tika personalizētas.
10:6.17Dienu Senči un viņu Trīsvienības izcelsmes biedri izspriež augstākās godprātības taisnīgu spriedumu septiņiem supervisumiem. Centrālajā visumā šādas funkcijas pastāv tikai teorētiski; tur godīgums ir pašsaprotams pilnībā, un Havonas pilnība izslēdz jebkādu disharmonijas iespēju.
10:6.18Taisnīgums ir kolektīva taisnības doma; žēlsirdība ir tās personiskā izpausme. Žēlsirdība ir mīlestības attieksme; precizitāte raksturo likuma darbību; dievišķs spriedums ir godīguma dvēsele, vienmēr atbilstošs Trīsvienības taisnīgumam, vienmēr piepildot Dieva dievišķo mīlestību. Kad pilnībā uztverts un pilnīgi saprasts, Trīsvienības taisnīgais taisnīgums un Vispārējā Tēva žēlsirdīgā mīlestība sakrīt. Bet cilvēkam nav šādas pilnīgas izpratnes par dievišķo taisnīgumu. Tādējādi Trīsvienībā, kā to redzētu cilvēks, Tēva, Dēla un Gara personības ir pielāgotas saskaņotai mīlestības un likuma kalpošanai laika pieredzes visumos.
10.7AUGSTĀKĀ PĀRVALDĪBA
10:7.1Pirmā, Otrā un Trešā Dievības Persona ir līdzvērtīgas viena otrai, un tās ir viens. “Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens Dievs.” Mūžīgo Dievību dievišķajā Trīsvienībā ir mērķa pilnība un izpildes vienotība. Tēvs, Dēls un Kopīgais Darbonis ir patiesi un dievišķi viens. Patiesi ir rakstīts: “Es esmu pirmais, un es esmu pēdējais, un bez manis nav cita Dieva.”
10:7.2Kā lietas parādās mirstīgajam galīgajā līmenī, Paradīzes Trīsvienība, tāpat kā Augstākā Būtne, ir saistīta tikai ar kopējo — kopējo planētu, kopējo visumu, kopējo supervisumu, kopējo lielo visumu. Šī totalitātes attieksme pastāv tāpēc, ka Trīsvienība ir Dievības kopums un daudzu citu iemeslu dēļ.
10:7.3Augstākā Būtne ir kaut kas mazāks un kaut kas cits nekā Trīsvienība, kas darbojas galīgajos visumos; bet noteiktās robežās un pašreizējā nepilnīgās spēka-personalizācijas laikmetā šī evolucionārā Dievība šķiet atspoguļojam Augstākā Trīsvienības attieksmi. Tēvs, Dēls un Gars personiski nedarbojas ar Augstāko Būtni, bet pašreizējā visuma laikmetā viņi sadarbojas ar viņu kā Trīsvienība. Mēs saprotam, ka viņiem ir līdzīgas attiecības ar Ultimālo. Mēs bieži minam, kādas būs personiskās attiecības starp Paradīzes Dievībām un Dievu Augstāko, kad viņš būs beidzot evolucionējis, bet mēs to patiesībā nezinām.
10:7.4Mēs neuzskatām, ka Augstākā pārvaldība būtu pilnībā paredzama. Turklāt šķiet, ka šo neparedzamību raksturo zināma attīstības nepilnība, neapšaubāmi Augstākā nepilnības un galīgās reakcijas uz Paradīzes Trīsvienību nepilnības pazīme.
10:7.5Mirstīgais prāts var nekavējoties iedomāties tūkstoš un vienu lietu — katastrofālus fiziskus notikumus, šausminošus nelaimes gadījumus, briesmīgas katastrofas, sāpīgas slimības un pasaules mēroga sērgas — un jautāt, vai šādas parādības ir saistītas ar šīs iespējamās Augstākās Būtnes darbības nezināmajām mahinācijām. Godīgi sakot, mēs nezinām; mēs neesam īsti pārliecināti. Bet mēs novērojam, ka, laikam ejot, visas šīs grūtās un vairāk vai mazāk noslēpumainās situācijas vienmēr izvēršas par labu visumu labklājībai un progresam. Var būt, ka eksistences apstākļi un neizskaidrojamās dzīves peripetijas ir savītas jēgpilnā augstas vērtības rakstā ar Augstākā funkciju un Trīsvienības pārvaldību.
10:7.6Kā Dieva dēls jūs varat saskatīt personisko mīlestības attieksmi visos Dieva Tēva darbos. Bet jūs ne vienmēr spēsiet saprast, kā daudzi Paradīzes Trīsvienības visuma darbi nāk par labu atsevišķam mirstīgajam evolucionārajās kosmosa pasaulēs. Mūžības gaitā Trīsvienības darbi tiks atklāti kā pilnīgi jēgpilni un apdomīgi, bet tie ne vienmēr tādi šķiet laika radībām.
10.8TRĪSVIENĪBA ĀRPUS GALĪGĀ
10:8.1Daudzas patiesības un faktus, kas attiecas uz Paradīzes Trīsvienību, var tikai daļēji saprast, atzīstot funkciju, kas pārsniedz galīgo.
10:8.2Būtu neprātīgi apspriest Ultimālās Trīsvienības funkcijas, bet var atklāt, ka Dievs Ultimālais ir Trīsvienības izpausme, ko saprot Transcendentāļi. Mēs sliecamies uzskatīt, ka meistara visuma apvienošana ir Ultimālā notiekošais akts un, iespējams, atspoguļo noteiktas, bet ne visas, Paradīzes Trīsvienības absonītās pārvaldības fāzes. Ultimālais ir kvalificēta Trīsvienības izpausme attiecībā uz absonīto tikai tādā nozīmē, ka Augstākais tādējādi daļēji pārstāv Trīsvienību attiecībā uz galīgo.
10:8.3Vispārējais Tēvs, Mūžīgais Dēls un Bezgalīgais Gars zināmā mērā ir kopējās Dievības sastāvdaļas. Viņu savienība Paradīzes Trīsvienībā un Trīsvienības absolūtā funkcija ir līdzvērtīga kopējās Dievības funkcijai. Un šāda Dievības pabeigtība pārsniedz gan galīgo, gan absonīto.
10:8.4Lai gan neviena atsevišķa Paradīzes Dievību persona faktiski nepiepilda visu Dievības potenciālu, kolektīvi viņi visi trīs to dara. Trīs bezgalīgas personas šķiet minimālais būtņu skaits, kas nepieciešams, lai aktivizētu kopējās Dievības – Dievības Absolūtā – pirms-personisko un eksistenciālo potenciālu.
10:8.5Mēs pazīstam Vispārējo Tēvu, Mūžīgo Dēlu un Bezgalīgo Garu kā personas, bet es personīgi nepazīstu Dievības Absolūto. Es mīlu un pielūdzu Dievu Tēvu; es cienu un godāju Dievības Absolūto.
10:8.6Es reiz uzturējos visumā, kur noteikta būtņu grupa mācīja, ka noslēdzēji mūžībā galu galā kļūs par Dievības Absolūtā bērniem. Bet es nevēlos pieņemt šo noslēpuma risinājumu, kas apvij noslēdzēju nākotni.
10:8.7Noslēguma Korpuss cita starpā ietver tos laika un telpas mirstīgos, kuri ir sasnieguši pilnību visā, kas attiecas uz Dieva gribu. Kā radības un radību spēju robežās viņi pilnībā un patiesi pazīst Dievu. Tādējādi atraduši Dievu kā visu radību Tēvu, šiem noslēdzējiem kādreiz jāsāk meklēt pār-galīgo Tēvu. Bet šis meklējums ietver Paradīzes Tēva ultimālo atribūtu un rakstura absonītās dabas izpratni. Mūžība atklās, vai šāds sasniegums ir iespējams, bet mēs esam pārliecināti, pat ja noslēdzēji aptvers šo dievišķības ultimālo, viņi, iespējams, nespēs sasniegt absolūtās Dievības superultimālos līmeņus.
10:8.8Varbūt ir iespējams, ka noslēdzēji daļēji sasniegs Dievības Absolūto, bet pat ja viņi to izdarītu, mūžību mūžībā Vispārējā Absolūtā problēma turpinās intriģēt, mistificēt, mulsināt un izaicināt augšupejošos un progresējošos noslēdzējus, jo mēs redzam, ka Vispārējā Absolūtā kosmisko attiecību neaptveramība tieksies pieaugt proporcijās, kad materiālie visumi un to garīgā pārvalde turpinās paplašināties.
10:8.9Tikai bezgalība var atklāt Tēvu-Bezgalīgo.
10:8.10[Sponsorējis Vispārējais Cenzors, kas darbojas pēc Uversā rezidējošo Dienu Senču pilnvarojuma.]