Dokuments 106: VISUMA REALITĀTES LĪMEŅIDokuments 106
VISUMA REALITĀTES LĪMEŅI

106:0.1Augšupejošajam mirstīgajam nepietiek tikai zināt kaut ko par Dievības attiecībām ar kosmiskās realitātes rašanos un izpausmēm; viņam ir arī jāsaprot kaut kas par attiecībām, kādas pastāv starp viņu pašu un daudzajiem eksistenciālās un pieredzes realitātes, potenciālās un aktuālās realitātes līmeņiem. Cilvēka orientāciju uz Zemes, viņa kosmisko ieskatu un viņa garīgo virzību – to visu veicina labāka izpratne par visuma realitātēm un to savstarpējās asociācijas, integrācijas un unifikācijas metodēm.

106:0.2Pašreizējais lielais visums un topošais meistara visums sastāv no daudzām realitātes formām un fāzēm, kuras savukārt pastāv vairākos funkcionālās darbības līmeņos. Šīs daudzveidīgās esošās un latentās parādības šajos rakstos ir pieminētas jau iepriekš, un tagad konceptuālai ērtībai tās ir sagrupētas šādās kategorijās:

106:0.31. Nepilnīgie finitāļi. Tas ir pašreizējais lielā visuma augšupejošo radījumu statuss, Urantijas mirstīgo pašreizējais statuss. Šis līmenis aptver radījumu eksistenci no planētas cilvēka līdz likteņa sasniegušajiem, bet tos neieskaitot. Tas attiecas uz visumiem no agrīniem fiziskiem pirmsākumiem līdz apmešanās brīdim gaismā un dzīvībā, bet to neieskaitot. Šis līmenis veido radošās darbības pašreizējo perifēriju laikā un telpā. Šķiet, ka tas virzās prom no Paradīzes, jo pašreizējā visuma laikmeta noslēgums, kas būs liecinieks lielā visuma gaismas un dzīvības sasniegšanai, noteikti būs liecinieks arī kādas jaunas attīstības izaugsmes kārtības parādībai pirmajā ārējās telpas līmenī.

106:0.42. Maksimālie finitāļi. Tas ir visu to pieredzes radījumu pašreizējais statuss, kuri ir sasnieguši likteni – likteni, kāds tas atklāts pašreizējā visuma laikmeta ietvaros. Pat visumi var sasniegt maksimālo statusu gan garīgi, gan fiziski. Bet pats termins “maksimālais” ir relatīvs termins – maksimālais attiecībā pret ko? Un tas, kas ir maksimālais, šķietami galīgais, pašreizējā visuma laikmetā, var būt tikai patiess sākums nākamo laikmetu izpratnē. Šķiet, ka dažas Havonas fāzes atbilst maksimālajai kārtībai.

106:0.53. Transcendentālais. Šis superfinitālais līmenis (antecedenti) seko finitālajai attīstībai. Tas ietver finitālo sākumu pirmsfinitālo ģenēzi un visu šķietamo finitālo noslēgumu jeb likteņu pēcfinitālo nozīmi. Liela daļa Paradīzes-Havonas, šķiet, atbilst transcendentālajai kārtībai.

106:0.64. Ultimālais. Šis līmenis aptver to, kam ir meistara visuma nozīme, un tas skar pabeigtā meistara visuma likteņa līmeni. Paradīze-Havona (īpaši Tēva pasauļu aploks) daudzējādā ziņā ir ar ultimālu nozīmi.

106:0.75. Līdzabsolūtais. Šis līmenis ietver pieredzes projicēšanu supermeistara visuma radošās izpausmes laukā.

106:0.86. Absolūtais. Šis līmenis apzīmē septiņu eksistenciālo Absolūtu mūžības klātbūtni. Tas var ietvert arī zināmu asociatīva pieredzes sasnieguma pakāpi, bet, ja tā, mēs nesaprotam, kā, – varbūt caur personības kontakta potenciālu.

106:0.97. Bezgalība. Šis līmenis ir pirms-eksistenciāls un pēc-pieredzes. Bezgalības nenosacītā vienotība ir hipotētiska realitāte pirms visiem sākumiem un pēc visiem likteņiem.

106:0.10Šie realitātes līmeņi ir ērtas kompromisa simbolizācijas pašreizējam visuma laikmetam un mirstīgā perspektīvai. Ir vairāki citi veidi, kā aplūkot realitāti no nemirstīgo perspektīvas un no citu visuma laikmetu viedokļa. Tādējādi ir jāatzīst, ka šeit sniegtie jēdzieni ir pilnībā relatīvi, relatīvi tādā nozīmē, ka tos nosaka un ierobežo:

106:0.111. Mirstīgo valodas ierobežojumi.

106:0.122. Mirstīgā prāta ierobežojumi.

106:0.133. Septiņu supervisumu ierobežotā attīstība.

106:0.144. Jūsu neziņa par sešiem galvenajiem supervisumu attīstības mērķiem, kas neattiecas uz mirstīgo augšupcelšanos uz Paradīzi.

106:0.155. Jūsu nespēja aptvert pat daļēju mūžības skatījumu.

106:0.166. Neiespējamība attēlot kosmisko evolūciju un likteni saistībā ar visiem visuma laikmetiem, nevis tikai attiecībā uz pašreizējo septiņu supervisumu evolucionārās atklāšanās laikmetu.

106:0.177. Jebkura radījuma nespēja aptvert, ko patiesībā nozīmē pirms-eksistenciālais vai pēc-pieredzes – tas, kas ir pirms sākumiem un pēc likteņiem.

106:0.18Realitātes izaugsmi nosaka secīgo visuma laikmetu apstākļi. Centrālais visums Havonas laikmetā nepiedzīvoja nekādas evolucionāras pārmaiņas, bet pašreizējos supervisuma laikmeta laikposmos tas piedzīvo noteiktas progresīvas pārmaiņas, ko izraisa koordinācija ar evolucionārajiem supervisumiem. Septiņi supervisumi, kas tagad attīstās, reiz sasniegs gaismas un dzīvības stabilo statusu, sasniegs izaugsmes robežu pašreizējam visuma laikmetam. Bet bez šaubām, nākamais laikmets, pirmā ārējās telpas līmeņa laikmets, atbrīvos supervisumus no pašreizējā laikmeta likteņa ierobežojumiem. Piepildījums pastāvīgi tiek uzlikts pāri pabeigtībai.

106:0.19Šie ir daži no ierobežojumiem, ar kuriem mēs saskaramies, mēģinot sniegt vienotu koncepciju par lietu, nozīmju un vērtību kosmisko izaugsmi un to sintēzi aizvien augstākos realitātes līmeņos.

106:1.2Šī supervisuma laika nobīde, šis šķērslis pilnības sasniegšanai, nodrošina radījuma līdzdalību evolucionārajā izaugsmē. Tādējādi tas ļauj radījumam stāties partnerattiecībās ar Radītāju tā paša radījuma evolūcijā. Un šajos paplašināšanās izaugsmes laikos nepilnīgais tiek korelēts ar pilnīgo caur Dieva Septiņkārtīgā kalpošanu.

106:1.3Dievs Septiņkārtīgais apzīmē to, ka Paradīzes Dievība atzīst laika barjeras telpas evolucionārajos visumos. Neatkarīgi no tā, cik tālu no Paradīzes, cik dziļi telpā materiāla izdzīvojoša personība var rasties, Dievs Septiņkārtīgais tur būs klāt un iesaistīts mīlošā un žēlsirdīgā patiesības, skaistuma un labestības kalpošanā šādam nepilnīgam, grūtībās esošam un evolucionāram radījumam. Septiņkārtīgā dievišķības kalpošana sniedzas iekšup caur Mūžīgo Dēlu līdz Paradīzes Tēvam un ārup caur Dienu Senci līdz visumu Tēviem – Radītājiem Dēliem.

106:1.4Cilvēks, būdams personisks un augšupejošs garīgā attīstībā, atrod Septiņkārtīgās Dievības personisko un garīgo dievišķību; bet ir arī citas Septiņkārtīgā fāzes, kas nav saistītas ar personības attīstību. Šī Dievības grupējuma dievišķības aspekti pašlaik ir integrēti saiknē starp Septiņiem Meistara Gariem un Apvienoto Darboni, bet tiem ir lemts būt mūžīgi vienotiem Augstākās Būtnes topošajā personībā. Citas Dieva Septiņkārtīgā fāzes ir dažādi integrētas pašreizējā visuma laikmetā, bet tām visām ir lemts tikt vienotām Augstākajā. Septiņkārtīgais visās fāzēs ir pašreizējā lielā visuma funkcionālās realitātes relatīvās vienotības avots.

106:2.2Augstākā koncepcijai jānodrošina atšķirīga gara personas, evolucionārās enerģijas un enerģijas-personības sintēzes atzīšana – evolucionārās enerģijas unifikācija ar gara personību un tās dominance pār to.

106:2.3Gars, galu galā, nāk no Paradīzes caur Havonu. Enerģija-matērija šķietami attīstās telpas dziļumos, un to kā enerģiju organizē Bezgalīgā Gara bērni kopā ar Dieva Radītājiem Dēliem. Un tas viss ir pieredzes; tas ir darījums laikā un telpā, kas ietver plašu dzīvu būtņu loku, ieskaitot pat Radītāju dievības un evolucionāros radījumus. Radītāju dievību enerģijas meistarība lielajā visumā lēnām paplašinās, aptverot laika-telpas radījumu evolucionāro nostabilizēšanos un stabilizāciju, un tas ir Dieva Septiņkārtīgā pieredzes enerģijas uzplaukums. Tas aptver visu dievišķības sasniegumu gammu laikā un telpā, sākot ar Vispārējā Tēva Saskaņotāju dāvājumiem un beidzot ar Paradīzes Dēlu dzīvības dāvājumiem. Tā ir nopelnīta enerģija, demonstrēta enerģija, pieredzes enerģija; tā ir pretstatā mūžības enerģijai, neaptveramajai enerģijai, Paradīzes Dievību eksistenciālajai enerģijai.

106:2.4Šī pieredzes enerģija, kas rodas no Dieva Septiņkārtīgā dievišķības sasniegumiem, pati izpauž dievišķības kohēzijas īpašības, sintezējoties – summējoties – kā evolucionējošo radījumu sasniegtās pieredzes meistarības visvarenā enerģija. Un šī visvarenā enerģija savukārt atrod gara-personības kohēziju Havonas pasauļu ārējā joslas pilotsfērā savienībā ar Dieva Augstākā Havonas klātbūtnes gara personību. Tādējādi pieredzes Dievība kulminē ilgo evolucionāro cīņu, piešķirot laika un telpas enerģijas produktam gara klātbūtni un dievišķo personību, kas mīt centrālajā radījumā.

106:2.5Tādējādi Augstākā Būtne galu galā sasniedz visa tā aptvērumu, kas attīstās laikā un telpā, vienlaikus piešķirot šīm īpašībām gara personību. Tā kā radījumi, pat mirstīgie, ir personības dalībnieki šajā majestātiskajā darījumā, viņi noteikti iegūst spēju pazīt Augstāko un uztvert Augstāko kā patiesus šādas evolucionāras Dievības bērnus.

106:2.6Nebadona Mihails ir līdzīgs Paradīzes Tēvam, jo viņam piemīt viņa Paradīzes pilnība; tāpat evolucionārie mirstīgie reiz sasniegs radniecību ar pieredzes Augstāko, jo viņiem patiesi piemitīs viņa evolucionārā pilnība.

106:2.7Dievs Augstākais ir pieredzes; tādēļ viņš ir pilnībā pieredzams. Septiņu Absolūtu eksistenciālās realitātes nav uztveramas ar pieredzes tehniku; tikai Tēva, Dēla un Gara personības realitātes finitālais radījums var aptvert lūgšanas-pielūgsmes attieksmē.

106:2.8Augstākās Būtnes pabeigtajā enerģijas-personības sintēzē tiks asociēts viss vairāku trioditāšu absolūtums, ko varētu šādi asociēt, un šī majestātiskā evolūcijas personība būs pieredzes ceļā sasniedzama un saprotama visām finitālajām personībām. Kad augšupceļotāji sasniegs postulēto septīto gara esamības posmu, viņi tajā piedzīvos jaunas nozīmes-vērtības apzināšanos trioditāšu absolūtumam un bezgalībai, kāda tā tiek atklāta subabsolūtos līmeņos Augstākajā Būtnē, kura ir pieredzama. Bet šo maksimālās attīstības posmu sasniegšana, iespējams, gaidīs visa lielā visuma koordinētu nostabilizēšanos gaismā un dzīvībā.

106:3.2Pašreizējā visuma laikmetā meistara visuma administratīvā koordinācija ir Meistara Visuma Arhitektu funkcija. Bet Visvarenā Augstākā parādīšanās pašreizējā visuma laikmeta beigās nozīmēs, ka evolucionārais finitālais ir sasniedzis pirmo pieredzes likteņa posmu. Šis notikums noteikti novedīs pie pirmās pieredzes Trīsvienības – Augstāko Radītāju, Augstākās Būtnes un Meistara Visuma Arhitektu savienības – pilnīgas funkcijas. Šai Trīsvienībai ir lemts veikt tālāku meistara radījuma evolucionāro integrāciju.

106:3.3Paradīzes Trīsvienība ir patiesi bezgalīga, un neviena Trīsvienība nevar būt bezgalīga, ja tā neietver šo sākotnējo Trīsvienību. Bet sākotnējā Trīsvienība ir ekskluzīvas absolūto Dievību asociācijas iznākums; subabsolūtām būtnēm nebija nekāda sakara ar šo pirmatnējo asociāciju. Vēlāk parādījušās un pieredzes Trīsvienības ietver pat radījumu personību ieguldījumu. Tas noteikti attiecas uz Ultimālo Trīsvienību, kurā pašu Meistara Radītāju Dēlu klātbūtne starp tās Augstākajiem Radītājiem locekļiem liecina par vienlaicīgu aktuālas un patiesas radījuma pieredzes klātbūtni šajā Trīsvienības asociācijā.

106:3.4Pirmā pieredzes Trīsvienība nodrošina grupas sasniegumu attiecībā uz ultimāliem iznākumiem. Grupu asociācijas spēj paredzēt, pat pārsniegt, individuālās spējas; un tas ir tiesa pat aiz finitālā līmeņa robežām. Nākamajos laikmetos, kad septiņi supervisumi būs nostabilizējušies gaismā un dzīvībā, Noslēguma Korpuss bez šaubām izplatīs Paradīzes Dievību mērķus, kādus tos diktēs Ultimālā Trīsvienība un kādus tos enerģijas-personības ziņā vienos Augstākā Būtne.

106:3.5Visos gigantiskajos visuma attīstības procesos pagātnes un nākotnes mūžībā mēs atklājam Vispārējā Tēva aptveramo elementu izplatīšanos. Kā ES ESMU mēs filozofiski postulējam viņa caurstrāvošanos cauri visai bezgalībai, bet neviens radījums nespēj pieredzes ceļā aptvert šādu postulātu. Kad visumi paplašinās un kad gravitācija un mīlestība sniedzas laikā organizējošā telpā, mēs spējam arvien vairāk saprast Pirmo Avotu un Centru. Mēs novērojam gravitācijas darbību, kas iespiežas Nenosacītā Absolūta telpiskajā klātbūtnē, un mēs atklājam gara radījumus, kas attīstās un paplašinās Dievības Absolūtā dievišķajā klātbūtnē, kamēr gan kosmiskā, gan gara evolūcija ar prātu un pieredzi vienojas finitālās dievības līmeņos kā Augstākā Būtne un koordinējas transcendentālos līmeņos kā Ultimālā Trīsvienība.

106:4.2Kamēr Ultimālajai Trīsvienībai ir lemts koordinēt meistara radījumu, Dievs Ultimālais ir visa meistara visuma virzības transcendentālā enerģijas-personalizācija. Ultimālā pilnīga īstenošanās nozīmē meistara radījuma pabeigšanu un apzīmē šīs transcendentālās Dievības pilnīgu parādīšanos.

106:4.3Kādas pārmaiņas ieviesīs Ultimālā pilnīga parādīšanās, mēs nezinām. Bet tāpat kā Augstākais tagad ir garīgi un personiski klātesošs Havonā, tāpat arī Ultimālais tur ir klātesošs, bet absonītā un superpersoniskā nozīmē. Un jūs esat informēti par Ultimālā Nosacīto Vietvalžu esamību, lai gan neesat informēti par viņu pašreizējo atrašanās vietu vai funkciju.

106:4.4Bet neatkarīgi no administratīvajām sekām, kas pavada Ultimālās Dievības parādīšanos, viņa transcendentālās dievišķības personiskās vērtības būs pieredzamas visām personībām, kuras ir piedalījušās šī Dievības līmeņa aktualizācijā. Finitālā transcendēšana var novest tikai pie ultimāla sasnieguma. Dievs Ultimālais pastāv, transcendējot laiku un telpu, bet tomēr ir subabsolūts, neskatoties uz piemītošo spēju funkcionāli asociēties ar absolūtiem.

106:5.2Jāpaskaidro, ka šīs pieredzes Trīsvienības ir korelācijā ne tikai ar pieredzes Dievišķības personības īpašībām, bet arī ar visām citām-ne-personiskajām īpašībām, kas raksturo to sasniegto Dievības vienotību. Lai gan šis izklāsts galvenokārt nodarbojas ar kosmosu vienotības personiskajām fāzēm, tomēr ir taisnība, ka arī visumu visuma impersonālajiem aspektiem ir lemts piedzīvot unifikāciju, kā to ilustrē enerģijas-personības sintēze, kas tagad notiek saistībā ar Augstākās Būtnes evolūciju. Augstākā gara-personiskās īpašības nav atdalāmas no Visvarenā enerģijas prerogatīvām, un abas papildina Augstākā Prāta nezināmais potenciāls. Arī Dievs Ultimālais kā persona nav aplūkojams atsevišķi no Ultimālās Dievības citiem-ne-personiskajiem aspektiem. Un absolūtajā līmenī Dievības un Nenosacītais Absolūti ir neatdalāmi un neatšķirami Vispārējā Absolūta klātbūtnē.

106:5.3Trīsvienības pašas par sevi nav personiskas, bet tās arī nav pretrunā ar personību. Drīzāk tās to aptver un korelē kolektīvā nozīmē ar impersonālām funkcijām. Tādējādi Trīsvienības vienmēr ir dievības realitāte, bet nekad nav personības realitāte. Trīsvienības personības aspekti piemīt tās atsevišķajiem locekļiem, un kā atsevišķas personas viņi nav šī trīsvienība. Tikai kā kolektīvs viņi ir trīsvienība; tā ir trīsvienība. Bet trīsvienība vienmēr ietver visu aptverto dievību; trīsvienība ir dievības vienotība.

106:5.4Trīs Absolūti – Dievības, Vispārējais un Nenosacītais – nav trīsvienība, jo ne visi ir dievība. Tikai dievišķotais var kļūt par trīsvienību; visas pārējās asociācijas ir trienitātes vai trioditātes.

106:6.2Meistara visuma telpas posms šķiet pietiekams Augstākās Būtnes aktualizācijai, Ultimālās Trīsvienības izveidei un pilnīgai funkcijai, Dieva Ultimālā īstenošanai un pat Absolūtās Trīsvienības aizsākumam. Bet mūsu koncepcijas par šīs otrās pieredzes Trīsvienības pilnīgu funkciju, šķiet, nozīmē kaut ko pat aiz plašā meistara visuma robežām.

106:6.3Ja mēs pieņemam kosmos-bezgalīgo – kādu neierobežotu kosmosu aiz meistara visuma – un ja mēs iedomājamies, ka Absolūtās Trīsvienības galīgā attīstība notiks šādā superultimālā darbības posmā, tad kļūst iespējams pieņemt, ka Absolūtās Trīsvienības pabeigtā funkcija sasniegs galīgo izpausmi bezgalības radījumos un piepildīs visu potenciālu absolūto aktualizāciju. Aizvien plašāku realitātes segmentu integrācija un asociācija tuvosies statusa absolūtumam proporcionāli visas realitātes iekļaušanai šādi asociētajos segmentos.

106:6.4Citiem vārdiem sakot: Absolūtā Trīsvienība, kā norāda tās nosaukums, ir patiesi absolūta kopējā funkcijā. Mēs nezinām, kā absolūta funkcija var sasniegt pilnīgu izpausmi uz nosacīta, ierobežota vai citādi ierobežota pamata. Tāpēc mums jāpieņem, ka jebkura šāda totalitātes funkcija būs nenosacīta (potenciālā). Un šķistu arī, ka nenosacītais būtu arī neierobežots, vismaz no kvalitatīvā viedokļa, lai gan mēs neesam tik pārliecināti par kvantitatīvajām attiecībām.

106:6.5Par to tomēr mēs esam pārliecināti: lai gan eksistenciālā Paradīzes Trīsvienība ir bezgalīga un pieredzes Ultimālā Trīsvienība ir subinfinīta, Absolūto Trīsvienību nav tik viegli klasificēt. Lai gan pēc ģenēzes un sastāva tā ir pieredzes, tā noteikti skar eksistenciālos potences Absolūtus.

106:6.6Lai gan cilvēka prātam diezin vai ir lietderīgi censties aptvert tik tālas un pārcilvēciskas koncepcijas, mēs ieteiktu, ka par Absolūtās Trīsvienības mūžības darbību var domāt kā par kulmināciju kādā veidā potences Absolūtu pieredzes īstenošanā. Tas šķistu saprātīgs secinājums attiecībā uz Vispārējo Absolūtu, ja ne Nenosacīto Absolūtu; vismaz mēs zinām, ka Vispārējais Absolūts ir ne tikai statisks un potenciāls, bet arī asociatīvs šo vārdu pilnīgā Dievības nozīmē. Bet attiecībā uz iedomājamām dievišķības un personības vērtībām, šie pieņemtie notikumi nozīmē Dievības Absolūtā personalizāciju un to superpersonisko vērtību un ultrapersonisko nozīmju parādīšanos, kas piemīt Dieva Absolūta – trešās un pēdējās no pieredzes Dievībām – personības pabeigtībai.

106:7.2Pat provizoriska koncepcija par galīgo integrāciju nav atdalāma no nenosacītās mūžības piepildījumiem un tāpēc ir praktiski nerealizējama jebkurā iedomājamā nākotnes laikā.

106:7.3Likteni nosaka to Dievību gribas akts, kuras veido Paradīzes Trīsvienību; liktenis ir nodibināts trīs lielo potenciālu plašumā, kuru absolūtums aptver visu nākotnes attīstības iespējas; likteni, iespējams, piepilda Visuma Likteņa Piepildītāja akts, un šis akts, iespējams, ir saistīts ar Augstāko un Ultimālo Absolūtajā Trīsvienībā. Jebkuru pieredzes likteni vismaz daļēji var aptvert pieredzoši radījumi; bet liktenis, kas skar bezgalīgus eksistenciāļus, ir grūti aptverams. Galīguma liktenis ir eksistenciāls-pieredzes sasniegums, kas, šķiet, ietver Dievības Absolūto. Bet Dievības Absolūtais ir mūžības attiecībās ar Nenosacīto Absolūtu, pateicoties Vispārējam Absolūtam. Un šie trīs Absolūti, kas ir pieredzes iespējamībā, patiesībā ir eksistenciāli un vēl vairāk, būdami neierobežoti, bezlaicīgi, bez telpas, bez robežām un neizmērojami – patiesi bezgalīgi.

106:7.4Mērķa sasniegšanas maz ticamība tomēr netraucē filozofiski teoretizēt par šādiem hipotētiskiem likteņiem. Dievības Absolūta aktualizācija kā sasniedzama absolūta Dieva realizācija var būt praktiski neiespējama; tomēr šāds galīguma piepildījums paliek teorētiska iespēja. Nenosacītā Absolūta iesaistīšanās kādā neiedomājamā kosmos-bezgalīgajā var būt neizmērojami tāla nebeidzamās mūžības nākotnē, bet šāda hipotēze tomēr ir pamatota. Mirstīgajiem, moronciešiem, gariem, Noslēdzējiem, Transcendentāļiem un citiem, kopā ar pašiem visumiem un visām pārējām realitātes fāzēm, noteikti ir potenciāli galīgs liktenis, kam ir absolūta vērtība; bet mēs šaubāmies, ka jebkura būtne vai visums jebkad pilnībā sasniegs visus šāda likteņa aspektus.

106:7.5Neatkarīgi no tā, cik ļoti jūs augat Tēva izpratnē, jūsu prātu vienmēr satrieks neatklātā Tēva-ES ESMU bezgalība, kuras neizpētītais plašums vienmēr paliks neaptverams un nesaprotams visos mūžības ciklos. Neatkarīgi no tā, cik daudz no Dieva jūs sasniegsiet, vienmēr paliks daudz vairāk no viņa, par kura esamību jūs pat nenojautīsiet. Un mēs ticam, ka tas ir tikpat patiesi transcendentālos līmeņos, kā tas ir finitālās esamības domēnos. Dieva meklējumi ir bezgalīgi!

106:7.6Šādai nespējai sasniegt Dievu galīgā nozīmē nekādā ziņā nevajadzētu atturēt visuma radījumus; patiešām, jūs varat sasniegt un sasniedzat Septiņkārtīgā, Augstākā un Ultimālā Dievības līmeņus, kas jums nozīmē to, ko Dieva Tēva bezgalīgā realizācija nozīmē Mūžīgajam Dēlam un Apvienotajam Darbonim viņu absolūtajā mūžības esamības statusā. Dieva bezgalībai, nebūt nemocot radījumu, vajadzētu būt augstākajai garantijai, ka visā nebeidzamajā nākotnē augšupejošai personībai būs priekšā personības attīstības un Dievības asociācijas iespējas, kuras pat mūžība neizsmels un neizbeigs.

106:7.7Lielā visuma finitālajiem radījumiem meistara visuma koncepcija šķiet gandrīz bezgalīga, bet neapšaubāmi tā absonītie arhitekti uztver tā saistību ar nākotnes un neiedomājamām attīstībām nebeidzamajā ES ESMU. Pat pati telpa ir tikai ultimāls stāvoklis, nosacītības stāvoklis vidustelpas klusuma zonu relatīvajā absolūtumā.

106:7.8Neiedomājami tālā nākotnes mūžības brīdī, kad viss meistara visums būs pilnībā pabeigts, mēs visi, bez šaubām, atskatīsimies uz visu tā vēsturi kā tikai uz sākumu, vienkārši uz noteiktu finitālu un transcendentālu pamatu radīšanu vēl lielākām un aizraujošākām metamorfozēm neatzīmētajā bezgalībā. Tādā nākotnes mūžības brīdī meistara visums joprojām šķitīs jauns; patiešām, tas vienmēr būs jauns nebeidzamās mūžības neierobežoto iespēju priekšā.

106:7.9Bezgalīga likteņa sasniegšanas maz ticamība ne mazākajā mērā netraucē izklaidēties ar idejām par šādu likteni, un mēs nevilcināmies teikt, ka, ja trīs absolūtie potenciāli kādreiz varētu pilnībā aktualizēties, būtu iespējams iedomāties visas realitātes galīgo integrāciju. Šī attīstības realizācija ir balstīta uz Nenosacītā, Vispārējā un Dievības Absolūtu pabeigtu aktualizāciju, trīs potenciāliem, kuru savienība veido ES ESMU latenci, apturētās mūžības realitātes, visu nākotnes iespēju gaidošo potenciālu un vēl vairāk.

106:7.10Šādas eventualitātes ir diezgan tālas, lai neteiktu vairāk; tomēr trīs Trīsvienību mehānismos, personībās un asociācijās mēs ticam, ka saskatām teorētisku iespēju Tēva-ES ESMU septiņu absolūto fāžu atkalapvienošanai. Un tas mūs noved pie koncepcijas par trīskāršo Trīsvienību, kas aptver eksistenciālā statusa Paradīzes Trīsvienību un divas vēlāk parādījušās pieredzes dabas un izcelsmes Trīsvienības.

106:8.2Trīsvienību Trīsvienība pastāv vairākās fāzēs. Tā satur iespējas, varbūtības un neizbēgamības, kas satriec iztēli būtnēm, kuras ir tālu virs cilvēka līmeņa. Tai ir sekas, par kurām, iespējams, nenojauš debesu filozofi, jo tās sekas ir trienitātēs, un trienitātes, galu galā, ir neaptveramas.

106:8.3Ir vairāki veidi, kādos var attēlot Trīsvienību Trīsvienību. Mēs izvēlamies piedāvāt trīs līmeņu koncepciju, kas ir šāda:

106:8.41. Trīs Trīsvienību līmenis.

106:8.52. Pieredzes Dievības līmenis.

106:8.63. ES ESMU līmenis.

106:8.7Šie ir pieaugošas unifikācijas līmeņi. Patiesībā Trīsvienību Trīsvienība ir pirmais līmenis, bet otrais un trešais līmenis ir pirmā līmeņa unifikācijas atvasinājumi.

106:8.8PIRMAIS LĪMENIS: Tiek uzskatīts, ka šajā sākotnējā asociācijas līmenī trīs Trīsvienības darbojas kā pilnīgi sinhronizēti, lai gan atšķirīgi, Dievības personību grupējumi.

106:8.91. Paradīzes Trīsvienība, trīs Paradīzes Dievību – Tēva, Dēla un Gara – asociācija. Jāatceras, ka Paradīzes Trīsvienība ietver trīskāršu funkciju – absolūtu funkciju, transcendentālu funkciju (Ultimālā Trīsvienība) un finitālu funkciju (Augstākā Trīsvienība). Paradīzes Trīsvienība ir jebkura un visas no tām jebkurā un visos laikos.

106:8.102. Ultimālā Trīsvienība. Tā ir Augstāko Radītāju, Dieva Augstākā un Meistara Visuma Arhitektu dievības asociācija. Lai gan tas ir adekvāts šīs Trīsvienības dievišķības aspektu izklāsts, jāatzīmē, ka ir arī citas šīs Trīsvienības fāzes, kuras tomēr, šķiet, pilnībā koordinējas ar dievišķības aspektiem.

106:8.113. Absolūtā Trīsvienība. Tas ir Dieva Augstākā, Dieva Ultimālā un Visuma Likteņa Piepildītāja grupējums attiecībā uz visām dievišķības vērtībām. Dažas citas šī trīsvienīgā grupējuma fāzes ir saistītas ar citām-ne-dievišķības vērtībām paplašinošajā kosmosā. Bet tās vienojas ar dievišķības fāzēm, tāpat kā pieredzes Dievību enerģijas un personības aspekti tagad ir pieredzes sintēzes procesā.

106:8.12Šo trīs Trīsvienību asociācija Trīsvienību Trīsvienībā nodrošina iespējamu neierobežotu realitātes integrāciju. Šis grupējums satur cēloņus, starpniekus un finālus; aizsācējus, realizētājus un piepildītājus; sākumus, eksistences un likteņus. Tēva-Dēla sadarbība ir kļuvusi par Dēla-Gara un pēc tam par Gara-Augstākā un tālāk par Augstākā-Ultimālā un Ultimālā-Absolūtā, līdz pat Absolūtā un Tēva-Bezgalīgā – realitātes cikla pabeigšanu. Tāpat arī citās fāzēs, kas nav tik tieši saistītas ar dievišķību un personību, Pirmais Lielais Avots un Centrs pašrealizē realitātes neierobežotību ap mūžības loku, no paša esamības absolūtuma, caur pašatklāsmes bezgalību, līdz pašrealizācijas galīgumam – no eksistenciāļu absolūtā līdz pieredzes galīgumam.

106:8.13OTRAIS LĪMENIS: Trīs Trīsvienību koordinācija neizbēgami ietver pieredzes Dievību asociatīvo savienību, kuras ir ģenētiski saistītas ar šīm Trīsvienībām. Šī otrā līmeņa daba dažkārt tiek pasniegta kā:

106:8.141. Augstākais. Tā ir Paradīzes Trīsvienības vienotības dievības sekas pieredzes saiknē ar Paradīzes Dievību Radītāja-Radošajiem bērniem. Augstākais ir pirmā finitālās evolūcijas posma pabeigšanas dievības iemiesojums.

106:8.152. Ultimālais. Tās ir otrās Trīsvienības īstenotās vienotības dievības sekas, dievišķības transcendentālā un absonītā personifikācija. Ultimālais sastāv no dažādi uzlūkotas daudzu īpašību vienotības, un cilvēciskajā izpratnē par to būtu labi iekļaut vismaz tās ultimālā fāzes, kas ir kontroli virzošas, personiski pieredzamas un spriegumu vienojošas, bet ir daudz citu neatklātu īstenotās Dievības aspektu. Lai gan Ultimālais un Augstākais ir salīdzināmi, tie nav identiski, kā arī Ultimālais nav tikai Augstākā papildinājums.

106:8.163. Absolūtais. Ir daudz teoriju par Trīsvienību Trīsvienības otrā līmeņa trešā locekļa raksturu. Dievs Absolūts neapšaubāmi ir iesaistīts šajā asociācijā kā Absolūtās Trīsvienības galīgās funkcijas personības sekas, tomēr Dievības Absolūtais ir mūžības statusa eksistenciāla realitāte.

106:8.17Koncepcijas grūtības attiecībā uz šo trešo locekli ir saistītas ar faktu, ka šādas dalības priekšnoteikums patiesībā nozīmē tikai vienu Absolūtu. Teorētiski, ja šāds notikums varētu notikt, mums vajadzētu būt lieciniekiem trīs Absolūtu pieredzes unifikācijai kā vienam. Un mēs tiekam mācīti, ka bezgalībā un eksistenciāli ir viens Absolūts. Lai gan vismazāk skaidrs ir tas, kas varētu būt šis trešais loceklis, bieži tiek postulēts, ka tas varētu sastāvēt no Dievības, Vispārējā un Nenosacītā Absolūtiem kādā neiedomātā saiknes un kosmiskās izpausmes formā. Protams, Trīsvienību Trīsvienība diezin vai varētu sasniegt pilnīgu funkciju bez trīs Absolūtu pilnīgas unifikācijas, un trīs Absolūti diezin vai var tikt unificēti bez visu bezgalīgo potenciālu pilnīgas realizācijas.

106:8.18Iespējams, ka patiesības izkropļojums būs minimāls, ja Trīsvienību Trīsvienības trešo locekli iedomāsies kā Vispārējo Absolūtu, ar noteikumu, ka šī koncepcija paredz Vispārējo ne tikai kā statisku un potenciālu, bet arī kā asociatīvu. Bet mēs joprojām neuztveram saistību ar kopējās Dievības funkcijas radošajiem un evolucionālajiem aspektiem.

106:8.19Lai gan ir grūti izveidot pabeigtu koncepciju par Trīsvienību Trīsvienību, kvalificēta koncepcija nav tik sarežģīta. Ja Trīsvienību Trīsvienības otro līmeni uztver kā būtiski personisku, kļūst pilnīgi iespējams postulēt Dieva Augstākā, Dieva Ultimālā un Dieva Absolūta savienību kā to personisko Trīsvienību savienības personisko atbalsi, kuras ir šo pieredzes Dievību priekšteces. Mēs uzdrošināmies izteikt viedokli, ka šīs trīs pieredzes Dievības noteikti vienosies otrajā līmenī kā tiešas sekas to priekšteču un cēloņsakarību Trīsvienību pieaugošajai vienotībai, kuras veido pirmo līmeni.

106:8.20Pirmais līmenis sastāv no trīs Trīsvienībām; otrais līmenis pastāv kā pieredzes-evolucionējušu, pieredzes-īstenotu un pieredzes-eksistenciālu Dievības personību personiska asociācija. Un neatkarīgi no jebkādām konceptuālām grūtībām izprast pilnīgu Trīsvienību Trīsvienību, šo trīs Dievību personiskā asociācija otrajā līmenī ir kļuvusi acīmredzama mūsu pašu visuma laikmetā Mahestona dievišķošanas fenomena veidā, kurš tika aktualizēts šajā otrajā līmenī ar Dievības Absolūto, rīkojoties caur Ultimālo un atbildot uz Augstākās Būtnes sākotnējo radošo mandātu.

106:8.21TREŠAIS LĪMENIS: Nenosacītā hipotēzē par Trīsvienību Trīsvienības otro līmeni ir ietverta katras realitātes fāzes korelācija, kas ir, bija vai varētu būt visā bezgalībā. Augstākā Būtne ir ne tikai gars, bet arī prāts un enerģija, un pieredze. Ultimālais ir tas viss un daudz kas vairāk, kamēr Dievības, Vispārējā un Nenosacītā Absolūtu vienotības apvienotajā koncepcijā ir iekļauts visas realitātes realizācijas absolūtais galīgums.

106:8.22Augstākā, Ultimālā un pilnīgā Absolūtā savienībā varētu notikt to bezgalības aspektu funkcionālā atkalapvienošanās, kurus sākotnēji segmentēja ES ESMU un kuru rezultātā parādījās Septiņi Bezgalības Absolūti. Lai gan visuma filozofi to uzskata par ļoti attālu varbūtību, tomēr mēs bieži uzdodam šo jautājumu: Ja Trīsvienību Trīsvienības otrais līmenis kādreiz varētu sasniegt trīsvienības vienotību, kas tad notiktu šādas dievības vienotības rezultātā? Mēs nezinām, bet mēs esam pārliecināti, ka tas novestu tieši pie ES ESMU realizācijas kā pieredzes ceļā sasniedzama. No personisku būtņu viedokļa tas varētu nozīmēt, ka neizzināmais ES ESMU ir kļuvis pieredzams kā Tēvs-Bezgalīgais. Ko šie absolūtie likteņi varētu nozīmēt no nepersoniska viedokļa, ir cits jautājums, un to, iespējams, varētu noskaidrot tikai mūžība. Bet, aplūkojot šīs attālās eventualitātes kā personiski radījumi, mēs secinām, ka visu personību galīgais liktenis ir šo pašu personību Vispārējā Tēva galīgā iepazīšana.

106:8.23Filozofiski domājot par ES ESMU pagātnes mūžībā, viņš ir viens, nav neviena cita līdzās viņam. Raugoties nākotnes mūžībā, mēs neredzam, ka ES ESMU varētu mainīties kā eksistenciāls, bet mēs esam sliecamies prognozēt milzīgu pieredzes atšķirību. Šāda ES ESMU koncepcija ietver pilnīgu pašrealizāciju – tā aptver to neierobežoto personību galaktiku, kuras ir kļuvušas par gribas dalībniecēm ES ESMU pašatklāsmē un kuras mūžīgi paliks kā absolūtas gribas daļas bezgalības totalitātē, absolūtā Tēva galīgie dēli.

106:9.2Kad finitālie radījumi mēģina iedomāties bezgalīgu unifikāciju piepildītās mūžības galīguma līmeņos, viņi saskaras ar intelekta ierobežojumiem, kas raksturīgi viņu finitālajām eksistencēm. Laiks, telpa un pieredze rada šķēršļus radījuma koncepcijai; un tomēr bez laika, ārpus telpas un izņemot pieredzi, neviens radījums nevarētu sasniegt pat ierobežotu izpratni par visuma realitāti. Bez laika jutīguma neviens evolucionārs radījums nevarētu uztvert secības attiecības. Bez telpas uztveres neviens radījums nevarētu izprast vienlaicīguma attiecības. Bez pieredzes neviens evolucionārs radījums pat nevarētu pastāvēt; tikai Septiņi Bezgalības Absolūti patiešām transcendē pieredzi, un pat tie var būt pieredzes noteiktās fāzēs.

106:9.3Laiks, telpa un pieredze ir cilvēka lielākie palīgi relatīvās realitātes uztverē un tomēr viņa vislielākie šķēršļi pilnīgai realitātes uztverei. Mirstīgajiem un daudziem citiem visuma radījumiem ir nepieciešams domāt par potenciāliem, kas tiek aktualizēti telpā un attīstās līdz piepildījumam laikā, bet viss šis process ir laika-telpas fenomens, kas patiesībā nenotiek Paradīzē un mūžībā. Absolūtajā līmenī nav ne laika, ne telpas; tur visus potenciālus var uztvert kā aktuālus.

106:9.4Visas realitātes unifikācijas koncepcija, vai tā būtu šajā vai jebkurā citā visuma laikmetā, būtībā ir divējāda: eksistenciāla un pieredzes. Šāda vienotība ir pieredzes realizācijas procesā Trīsvienību Trīsvienībā, bet šīs trīskāršās Trīsvienības šķietamās aktualizācijas pakāpe ir tieši proporcionāla realitātes nosacījumu un nepilnību izzušanai kosmosā. Bet kopējā realitātes integrācija ir nenosacīti un mūžīgi, un eksistenciāli klātesoša Paradīzes Trīsvienībā, kurā šajā pašā visuma mirklī bezgalīgā realitāte ir absolūti vienota.

106:9.5Paradokss, ko rada pieredzes un eksistenciālie viedokļi, ir neizbēgams un daļēji balstās uz faktu, ka Paradīzes Trīsvienība un Trīsvienību Trīsvienība katra ir mūžības attiecība, ko mirstīgie var uztvert tikai kā laika-telpas relativitāti. Cilvēciskā koncepcija par Trīsvienību Trīsvienības pakāpenisku pieredzes aktualizāciju – laika viedoklis – ir jāpapildina ar papildu postulātu, ka tā jau ir faktualizācija – mūžības viedoklis. Bet kā šos divus viedokļus var samierināt? Finitāliem mirstīgajiem mēs iesakām pieņemt patiesību, ka Paradīzes Trīsvienība ir bezgalības eksistenciāla unifikācija, un nespēja atklāt pieredzes Trīsvienību Trīsvienības aktuālo klātbūtni un pabeigto izpausmi daļēji ir saistīta ar savstarpēju izkropļojumu, ko rada:

106:9.61. Ierobežotais cilvēciskais viedoklis, nespēja aptvert nenosacītās mūžības koncepciju.

106:9.72. Nepilnīgais cilvēciskais statuss, attālums no pieredzes absolūtā līmeņa.

106:9.83. Cilvēka esamības mērķis, fakts, ka cilvēce ir paredzēta attīstīties ar pieredzes tehniku un tāpēc tai ir jābūt patiesi un konstitutīvi atkarīgai no pieredzes. Tikai Absolūtais var būt gan eksistenciāls, gan pieredzes.

106:9.9Vispārējais Tēvs Paradīzes Trīsvienībā ir Trīsvienību Trīsvienības ES ESMU, un nespēja piedzīvot Tēvu kā bezgalīgu ir saistīta ar finitāliem ierobežojumiem. Koncepcija par eksistenciālo, vientuļo, pirms-Trīsvienības nesasniedzamo ES ESMU un postulāts par pieredzes pēc-Trīsvienību Trīsvienības un sasniedzamo ES ESMU ir viena un tā pati hipotēze; Bezgalīgajā nav notikušas nekādas aktuālas pārmaiņas; visa šķietamā attīstība ir saistīta ar palielinātām spējām uztvert realitāti un kosmiski novērtēt.

106:9.10ES ESMU, galu galā, ir jāpastāv pirms visiem eksistenciāļiem un pēc visiem pieredzes. Lai gan šīs idejas varbūt neizskaidro mūžības un bezgalības paradoksus cilvēka prātā, tām vajadzētu vismaz stimulēt šādus finitālus intelektus no jauna cīnīties ar šīm nebeidzamajām problēmām, problēmām, kuras turpinās jūs intriģēt Salvingtonā un vēlāk kā Noslēdzējus un visā jūsu mūžīgo karjeru nebeidzamajā nākotnē plašajos visumos.

106:9.11Agrāk vai vēlāk visas visuma personības sāk apzināties, ka mūžības galīgais meklējums ir bezgalības nebeidzamā izpēte, nekad nebeidzamais atklājumu ceļojums Pirmā Avota un Centra absolūtumā. Agrāk vai vēlāk mēs visi apzināmies, ka visa radījumu izaugsme ir proporcionāla Tēva identifikācijai. Mēs nonākam pie sapratnes, ka Dieva gribas dzīvošana ir mūžīgā caurlaide uz pašas bezgalības nebeidzamajām iespējām. Mirstīgie reiz sapratīs, ka panākumi Bezgalīgā meklējumos ir tieši proporcionāli Tēva līdzības sasniegšanai, un ka šajā visuma laikmetā Tēva realitātes tiek atklātas dievišķības īpašībās. Un šīs dievišķības īpašības visuma radījumi personiski piesavina dievišķas dzīves pieredzē, un dzīvot dievišķi nozīmē patiesībā dzīvot Dieva gribu.

106:9.12Materiāliem, evolucionāriem, finitāliem radījumiem dzīve, kas balstīta uz Tēva gribas dzīvošanu, ved tieši pie gara pārākuma sasniegšanas personības arēnā un tuvina šādus radījumus vienu soli tuvāk Tēva-Bezgalīgā izpratnei. Šāda Tēva dzīve ir balstīta uz patiesību, jutīga pret skaistumu un tajā dominē labestība. Šādu Dievu zinošu personu iekšēji apgaismo pielūgsme un ārēji tā ir veltīta pilnīgai kalpošanai visu personību universālajai brālībai, kalpošanas ministrijai, kas ir piepildīta ar žēlsirdību un motivēta ar mīlestību, kamēr visas šīs dzīves īpašības tiek vienotas evolucionējošā personībā aizvien augstākos kosmiskās gudrības, pašrealizācijas, Dieva atrašanas un Tēva pielūgsmes līmeņos.

106:9.13[Izklāstījis Nebadona Melhisedeks.]