Dokuments 105: DIEVĪBA UN REALITĀTEDokuments 105
DIEVĪBA UN REALITĀTE

105:0.1Pat augstāka līmeņa visuma saprātīgajām būtnēm bezgalība ir tikai daļēji aptverama, un realitātes galīgums ir tikai relatīvi saprotams. Cilvēka prāts, cenšoties izprast visa tā, ko sauc par reālu, izcelsmes un likteņa mūžības noslēpumu, var sekmīgi tuvoties šai problēmai, iztēlojoties mūžību-bezgalību kā gandrīz neierobežotu elipsi, ko rada viens absolūts cēlonis un kas funkcionē caur šo universālo nebeidzamās daudzveidības loku, vienmēr meklējot kādu absolūtu un bezgalīgu likteņa potenciālu.

105:0.2Kad mirstīgā intelekts mēģina aptvert realitātes totalitātes konceptu, šāds galīgs prāts nonāk aci pret aci ar bezgalības-realitāti; realitātes totalitāte ir bezgalība, un tādēļ to nekad nevar pilnībā aptvert neviens prāts, kura konceptuālā kapacitāte ir zemāka par bezgalīgo.

105:0.3Cilvēka prāts diez vai spēj izveidot atbilstošu konceptu par mūžības eksistencēm, un bez šādas izpratnes nav iespējams attēlot pat mūsu konceptus par realitātes totalitāti. Tomēr mēs varam mēģināt sniegt šādu izklāstu, lai gan pilnībā apzināmies, ka mūsu koncepti neizbēgami tiks pakļauti dziļiem kropļojumiem tulkošanas-modificēšanas procesā, pielāgojot tos mirstīgā prāta izpratnes līmenim.

105:1.2Pastāv daudzi bīstami elementi, kas saistīti ar šīs idejas par bezgalīgo ES ESMU pasniegšanu mirstīgajam intelektam, jo šis koncepts ir tik attāls no cilvēka pieredzes izpratnes, ka tas var izraisīt nopietnus nozīmju kropļojumus un vērtību pārpratumus. Tomēr filozofiskais ES ESMU koncepts sniedz galīgām būtnēm zināmu pamatu, lai mēģinātu daļēji izprast absolūtos pirmsākumus un bezgalīgos likteņus. Bet visos mūsu mēģinājumos izskaidrot realitātes rašanos un piepildījumu, lai ir skaidrs, ka šis ES ESMU koncepts visās personības nozīmēs un vērtībās ir sinonīms Dievības Pirmajai Personai, visu personību Vispārējam Tēvam. Taču šis ES ESMU postulāts nav tik skaidri identificējams universālās realitātes nedievišķotajās sfērās.

105:1.3ES ESMU ir Bezgalīgais; ES ESMU ir arī bezgalība. No secīga, laika viedokļa, visa realitāte rodas bezgalīgajā ES ESMU, kura vientuļajai eksistencei pagātnes bezgalīgajā mūžībā jābūt galīgas radības pirmajam filozofiskajam postulātam. ES ESMU koncepts apzīmē nenosacītu bezgalību, nediferencētu realitāti visam, kas jebkad varētu būt visā bezgalīgajā mūžībā.

105:1.4Kā eksistenciāls koncepts ES ESMU nav ne dievišķots, ne nedievišķots, ne aktuāls, ne potenciāls, ne personisks, ne bezpersonisks, ne statisks, ne dinamisks. Bezgalīgajam nevar piedēvēt nekādu kvalifikāciju, izņemot apgalvojumu, ka ES ESMU ir. Filozofiskais ES ESMU postulāts ir viens visuma koncepts, kuru ir nedaudz grūtāk izprast nekā Nenosacītā Absolūta konceptu.

105:1.5Galīgam prātam vienkārši ir jābūt sākumam, un, lai gan realitātei nekad nav bijis īsta sākuma, tomēr pastāv noteiktas avota attiecības, kuras realitāte manifestē bezgalībai. Pirmsrealitātes, pirmatnējo, mūžības situāciju varētu iztēloties apmēram šādi: Kādā bezgalīgi tālā, hipotētiskā pagātnes mūžības brīdī ES ESMU var uztvert gan kā lietu, gan kā nelietu, gan kā cēloni, gan kā sekas, gan kā gribu, gan kā reakciju. Šajā hipotētiskajā mūžības brīdī visā bezgalībā nepastāv nekāda diferenciācija. Bezgalību piepilda Bezgalīgais; Bezgalīgais aptver bezgalību. Šis ir hipotētiskais statiskais mūžības brīdis; aktuālais joprojām ietilpst potenciālajā, un potenciālais vēl nav parādījies ES ESMU bezgalībā. Bet pat šajā pieņemtajā situācijā mums ir jāpieņem pašgribas iespējamības esamība.

105:1.6Vienmēr atcerieties, ka cilvēka izpratne par Vispārējo Tēvu ir personiska pieredze. Dievs, kā jūsu garīgais Tēvs, ir aptverams jums un visiem citiem mirstīgajiem; bet jūsu pieredzes pielūgsmes konceptam par Vispārējo Tēvu vienmēr jābūt mazākam par jūsu filozofisko postulātu par Pirmā Avota un Centra, ES ESMU, bezgalību. Kad mēs runājam par Tēvu, mēs domājam Dievu, kādu viņu spēj saprast viņa radības, gan augstas, gan zemas, bet ir daudz vairāk no Dievības, kas visuma radībām nav aptverams. Dievs, jūsu Tēvs un mans Tēvs, ir tā Bezgalīgā fāze, ko mēs savās personībās uztveram kā aktuālu pieredzes realitāti, bet ES ESMU vienmēr paliek kā mūsu hipotēze par visu to, ko mēs jūtam kā neizzināmu no Pirmā Avota un Centra. Un pat šī hipotēze, iespējams, krietni atpaliek no sākotnējās realitātes neizmērojamās bezgalības.

105:1.7Visumu visums ar tā neskaitāmajiem apdzīvojošo personību pulkiem ir milzīgs un sarežģīts organisms, bet Pirmais Avots un Centrs ir bezgalīgi sarežģītāks nekā visumi un personības, kas kļuvušas reālas, atsaucoties viņa gribas mandātiem. Kad jūs ar bijību raugāties uz Meistara Visuma varenību, apstājieties, lai apsvērtu, ka pat šis neaptveramais radījums nevar būt vairāk kā daļēja Bezgalīgā atklāsme.

105:1.8Bezgalība patiešām ir attāla no mirstīgās sapratnes pieredzes līmeņa, bet pat šajā laikmetā Urantijā jūsu koncepti par bezgalību aug, un tie turpinās augt visās jūsu nebeidzamajās karjerās, kas stiepjas uz priekšu nākotnes mūžībā. Nenosacīta bezgalība galīgai radībai ir bezjēdzīga, bet bezgalība spēj sevi ierobežot un ir pakļaujama realitātes izpausmei visos visuma eksistences līmeņos. Un seja, ko Bezgalīgais pagriež pret visām visuma personībām, ir Tēva seja, mīlestības Vispārējā Tēva seja.

105:2.2Sekojot realitātes pirmsākumu hronoloģiskajam attēlojumam, ir jāpostulē teorētisks "pirmās" gribas izpausmes un "pirmās" atbildes reakcijas brīdis ES ESMU iekšienē. Mūsu mēģinājumos attēlot realitātes rašanos un veidošanos šo posmu var uztvert kā Bezgalīgā Viena pašdiferenciāciju no Bezgalības, bet šīs duālās attiecības vienmēr ir jāpaplašina līdz trīsvienīgai koncepcijai, atzīstot Bezgalības, ES ESMU, mūžīgo kontinuumu.

105:2.3Šī ES ESMU pašmetamorfoze kulminē dievišķotās realitātes un nedievišķotās realitātes, potenciālās un aktuālās realitātes un noteiktu citu realitāšu, kuras grūti tā klasificēt, daudzveidīgā diferenciācijā. Šīs teorētiskā monistiskā ES ESMU diferenciācijas tiek mūžīgi integrētas ar vienlaicīgām attiecībām, kas rodas tajā pašā ES ESMU — pirmpotenciālā, pirmsaktuālā, pirms-personiskā, monotētiskā pirmsrealitāte, kas, lai arī bezgalīga, atklājas kā absolūta Pirmā Avota un Centra klātbūtnē un kā personība Vispārējā Tēva neierobežotajā mīlestībā.

105:2.4Ar šīm iekšējām metamorfozēm ES ESMU nosaka pamatu septiņkārtīgām pašattiecībām. Filozofisko (laika) konceptu par vientuļo ES ESMU un pārejas (laika) konceptu par ES ESMU kā trīsvienīgu tagad var paplašināt, aptverot ES ESMU kā septiņkārtīgu. Šo septiņkārtīgo — jeb septiņu fāžu — dabu vislabāk var ieteikt saistībā ar Septiņiem Bezgalības Absolūtiem:

105:2.51. Vispārējais Tēvs. ES ESMU Mūžīgā Dēla tēvs. Tās ir aktuālo lietu pirmatnējās personības attiecības. Dēla absolūtā personība padara absolūtu Dieva tēvišķības faktu un nodibina visu personību potenciālo dievadēla statusu. Šīs attiecības nodibina Bezgalīgā personību un pabeidz tā garīgo atklāsmi Sākotnējā Dēla personībā. Šī ES ESMU fāze ir daļēji pieredzama garīgos līmeņos pat mirstīgajiem, kuri, vēl būdami miesā, var pielūgt mūsu Tēvu.

105:2.62. Vispārējais Vadītājs. ES ESMU mūžīgās Paradīzes cēlonis. Tās ir aktuālo lietu pirmatnējās bezpersoniskās attiecības, sākotnējā negarīgā asociācija. Vispārējais Tēvs ir Dievs-kā-mīlestība; Vispārējais Vadītājs ir Dievs-kā-modelis. Šīs attiecības nodibina formas — konfigurācijas — potenciālu un nosaka bezpersonisko un negarīgo attiecību meistara modeli — meistara modeli, no kura tiek veidotas visas kopijas.

105:2.73. Vispārējais Radītājs. ES ESMU viens ar Mūžīgo Dēlu. Šī Tēva un Dēla savienība (Paradīzes klātbūtnē) aizsāk radošo ciklu, kas tiek pabeigts ar apvienotās personības un mūžīgā visuma parādīšanos. No galīgā mirstīgā viedokļa, realitātei tās patiesie pirmsākumi ir līdz ar Havonas radījuma mūžības parādīšanos. Šo Dievības radošo aktu veic un caur to darbojas Darbības Dievs, kurš būtībā ir Tēva-Dēla vienotība, kas manifestēta visos aktuālā līmeņos. Tādēļ dievišķo radošumu nemainīgi raksturo vienotība, un šī vienotība ir Tēva-Dēla dualitātes un Tēva-Dēla-Gara Trīsvienības absolūtās viengabalainības ārējais atspulgs.

105:2.84. Bezgalīgais Uzturētājs. ES ESMU pašasociatīvs. Tā ir realitātes statikas un potenciālu pirmatnējā asociācija. Šajās attiecībās tiek kompensēti visi nosacītie un nenosacītie. Šo ES ESMU fāzi vislabāk var saprast kā Vispārējo Absolūtu — Dievības un Nenosacītā Absolūta apvienotāju.

105:2.95. Bezgalīgais Potenciāls. ES ESMU paškvalificēts. Tas ir bezgalības etalons, kas nes mūžīgu liecību par ES ESMU gribas pašierobežošanos, ar kuras palīdzību tika sasniegta trīskārša pašizpausme un pašatklāsme. Šo ES ESMU fāzi parasti saprot kā Dievības Absolūto.

105:2.106. Bezgalīgā Kapacitāte. ES ESMU statiski reaģējošs. Tā ir bezgalīgā matrica, iespējamība visai nākotnes kosmiskajai izplešanās. Šo ES ESMU fāzi, iespējams, vislabāk var uztvert kā Nenosacītā Absolūta supergravitācijas klātbūtni.

105:2.117. Vispārējais Bezgalības Vienotais. ES ESMU, kāds ES ESMU. Tā ir Bezgalības stāze jeb pašattiecības, bezgalības-realitātes mūžīgais fakts un realitātes-bezgalības universālā patiesība. Ciktāl šīs attiecības ir saskatāmas kā personība, tās visumiem atklājas visu personību dievišķajā Tēvā — pat absolūtās personības. Ciktāl šīs attiecības ir bezpersoniski izpaužamas, visums ar tām saskaras kā ar tīras enerģijas un tīra gara absolūto kohēziju Vispārējā Tēva klātbūtnē. Ciktāl šīs attiecības ir aptveramas kā absolūtas, tās atklājas Pirmā Avota un Centra pārākumā; viņā mēs visi dzīvojam, kustamies un esam, no telpas radībām līdz Paradīzes pilsoņiem; un tas ir tikpat patiesi attiecībā uz Meistara Visumu, kā uz bezgalīgi mazo ultimatonu, tikpat patiesi par to, kas būs, kā par to, kas ir un kas ir bijis.

105:3.21. Pirmais Avots un Centrs. Pirmā Dievības Persona un pirmatnējais nedievības modelis, Dievs, Vispārējais Tēvs, radītājs, vadītājs un uzturētājs; universāla mīlestība, mūžīgs gars un bezgalīga enerģija; visu potenciālu potenciāls un visu aktuālo avots; visas statikas stabilitāte un visu pārmaiņu dinamisms; modeļa avots un personu Tēvs. Kopumā visi septiņi Absolūti ir līdzvērtīgi bezgalībai, bet pats Vispārējais Tēvs patiešām ir bezgalīgs.

105:3.32. Otrais Avots un Centrs. Otrā Dievības Persona, Mūžīgais un Sākotnējais Dēls; ES ESMU absolūtās personības realitātes un pamats "ES ESMU personības" realizācijai-atklāsmei. Neviena personība nevar cerēt sasniegt Vispārējo Tēvu, izņemot caur viņa Mūžīgo Dēlu; tāpat personība nevar sasniegt gara eksistences līmeņus bez šī absolūtā modeļa darbības un palīdzības visām personībām. Otrajā Avotā un Centrā gars ir nenosacīts, kamēr personība ir absolūta.

105:3.43. Paradīzes Avots un Centrs. Otrais nedievības modelis, mūžīgā Paradīzes Sala; pamats "ES ESMU spēka" realizācijai-atklāsmei un pamats gravitācijas kontroles nodibināšanai visos visumos. Attiecībā uz visu aktualizēto, negarīgo, bezpersonisko un negribas realitāti, Paradīze ir modeļu absolūts. Tāpat kā gara enerģija ir saistīta ar Vispārējo Tēvu caur Mātes-Dēla absolūto personību, tā visa kosmiskā enerģija tiek satverta Pirmā Avota un Centra gravitācijas kontrolē caur Paradīzes Salas absolūto modeli. Paradīze neatrodas telpā; telpa pastāv attiecībā pret Paradīzi, un kustības hroniskums tiek noteikts caur attiecībām ar Paradīzi. Mūžīgā Sala ir absolūtā mierā; visa pārējā organizētā un organizējošā enerģija ir mūžīgā kustībā; visā telpā mierā ir tikai Nenosacītā Absolūta klātbūtne, un Nenosacītais ir koordinēts ar Paradīzi. Paradīze pastāv telpas fokusā, Nenosacītais to caurstrāvo, un visa relatīvā eksistence pastāv šajā domēnā.

105:3.54. Trešais Avots un Centrs. Trešā Dievības Persona, Apvienotais Darbotājs; Paradīzes kosmisko enerģiju bezgalīgais integrētājs ar Mūžīgā Dēla gara enerģijām; gribas motīvu un spēka mehānikas pilnīgais kooperators; visas aktuālās un aktualizējošās realitātes apvienotājs. Caur savu daudzveidīgo bērnu kalpošanu Bezgalīgais Gars atklāj Mūžīgā Dēla žēlsirdību, vienlaikus darbojoties kā bezgalīgais manipulators, mūžīgi ieaužot Paradīzes modeli telpas enerģijās. Šis pats Apvienotais Darbotājs, šis Darbības Dievs, ir Tēva-Dēla neierobežoto plānu un mērķu pilnīga izpausme, vienlaikus pats funkcionējot kā prāta avots un intelekta devējs plašā kosmosa radībām.

105:3.65. Dievības Absolūtais. Universālās realitātes kauzālās, potenciāli personiskās iespējas, visas Dievības potenciāla totalitāte. Dievības Absolūtais ir nenosacīto, absolūto un nedievības realitāšu mērķtiecīgais kvalificētājs. Dievības Absolūtais ir absolūtā kvalificētājs un nosacītā absolutizētājs — likteņa aizsācējs.

105:3.76. Nenosacītais Absolūts. Statisks, reaģējošs un gaidošs; ES ESMU neatklātā kosmiskā bezgalība; nedievišķotās realitātes totalitāte un visa bezpersoniskā potenciāla galīgums. Telpa ierobežo Nenosacītā funkciju, bet Nenosacītā klātbūtne ir bez robežām, bezgalīga. Meistara Visumam ir konceptuāla perifērija, bet Nenosacītā klātbūtne ir neierobežota; pat mūžība nespēj izsmelt šī nedievības Absolūta bezgalīgo mieru.

105:3.87. Vispārējais Absolūts. Dievišķotā un nedievišķotā apvienotājs; absolūtā un relatīvā korelators. Vispārējais Absolūts (būdams statisks, potenciāls un asociatīvs) kompensē spriedzi starp vienmēr-esošo un nepabeigto.

105:3.9Septiņi Bezgalības Absolūti veido realitātes sākumus. Kā mirstīgie prāti to uzlūkotu, Pirmais Avots un Centrs šķistu esam pirms visiem absolūtiem. Bet šādu postulātu, lai cik noderīgs tas būtu, atspēko Dēla, Gara, trīs Absolūtu un Paradīzes Salas mūžīgā līdzāspastāvēšana.

105:3.10Tā ir patiesība, ka Absolūti ir ES ESMU-Pirmā Avota un Centra manifestācijas; tas ir fakts, ka šiem Absolūtiem nekad nav bijis sākuma, bet tie ir koordinēti mūžīgi līdzās Pirmajam Avotam un Centram. Absolūtu attiecības mūžībā ne vienmēr var pasniegt, neiesaistot paradoksus laika valodā un telpas konceptu modeļos. Bet neatkarīgi no jebkāda apjukuma attiecībā uz Septiņu Bezgalības Absolūtu izcelsmi, tas ir gan fakts, gan patiesība, ka visa realitāte ir balstīta uz to mūžības eksistenci un bezgalības attiecībām.

105:4.2Tādējādi ES ESMU pašatklāsme norisinās no statiska "es" caur pašsegmentāciju un pašattiecībām uz absolūtām attiecībām, attiecībām ar pašradītiem Absolūtiem. Dualitāte tādējādi kļūst eksistējoša Septiņu Bezgalības Absolūtu mūžīgajā asociācijā ar sevi atklājošā ES ESMU pašsegmentēto fāžu septiņkārtīgo bezgalību. Šīs duālās attiecības, eternalizējoties visumiem kā septiņi Absolūti, eternalizē pamatu visai visuma realitātei.

105:4.3Dažkārt ir teikts, ka vienotība rada dualitāti, ka dualitāte rada trīsvienību un ka trīsvienība ir visu lietu mūžīgais sencis. Patiešām pastāv trīs lielas pirmatnējo attiecību klases, un tās ir:

105:4.41. Vienotības attiecības. Attiecības, kas pastāv ES ESMU iekienē, kad tā vienotība tiek uztverta kā trīskārša un pēc tam kā septiņkārša pašdiferenciācija.

105:4.52. Dualitātes attiecības. Attiecības, kas pastāv starp ES ESMU kā septiņkārtīgu un Septiņiem Bezgalības Absolūtiem.

105:4.63. Trīsvienības attiecības. Tās ir Septiņu Bezgalības Absolūtu funkcionālās asociācijas.

105:4.7Trīsvienības attiecības rodas uz dualitātes pamatiem, jo Absolūtu savstarpējā asociācija ir neizbēgama. Šādas trīsvienības asociācijas eternalizē visas realitātes potenciālu; tās aptver gan dievišķoto, gan nedievišķoto realitāti.

105:4.8ES ESMU ir nenosacīta bezgalība kā vienotība. Dualitātes eternalizē realitātes pamatus. Trīsvienības īsteno bezgalības realizāciju kā universālu funkciju.

105:4.9Pirmseksistenciālais kļūst eksistenciāls septiņos Absolūtos, un eksistenciālais kļūst funkcionāls trīsvienībās, Absolūtu pamatasociācijā. Un vienlaikus ar trīsvienību eternalizāciju tiek sagatavota visuma skatuve — potenciāli pastāv un aktuālais ir klātesošs — un mūžības pilnība ir lieciniece kosmiskās enerģijas daudzveidībai, Paradīzes gara izplatībai un prāta apveltīšanai kopā ar personības piešķiršanu, ar kuras palīdzību visi šie Dievības un Paradīzes atvasinājumi tiek apvienoti pieredzē radības līmenī un ar citām metodēm pārradošajā līmenī.

105:5.2Pirms galīgā dievišķošanas šķiet, ka visa realitātes daudzveidība notika absolūtos līmeņos; bet gribas akts, kas pasludina galīgo realitāti, norāda uz absolūtuma kvalifikāciju un ietver relativitāšu parādīšanos.

105:5.3Lai gan mēs pasniedzam šo stāstījumu kā secību un attēlojam galīgā vēsturisko parādīšanos kā tiešu absolūtā atvasinājumu, jāpatur prātā, ka transcendentālais gan priecēja, gan sekoja visam, kas ir galīgs. Transcendentālie ultimālie, attiecībā pret galīgo, ir gan kauzāli, gan noslēdzoši.

105:5.4Galīgā iespējamība ir raksturīga Bezgalīgajam, bet iespējamības pārvēršana par varbūtību un neizbēgamību ir jāpiedēvē Pirmā Avota un Centra pašpastāvošajai brīvajai gribai, kas aktivizē visas trīsvienību asociācijas. Tikai Tēva gribas bezgalība jebkad varēja tā kvalificēt absolūto eksistences līmeni, lai īstenotu ultimālo vai radītu galīgo.

105:5.5Līdz ar relatīvās un kvalificētās realitātes parādīšanos rodas jauns realitātes cikls — augšanas cikls — majestātiska lejupvirziena kustība no bezgalības augstumiem uz galīgā domēnu, kas mūžīgi virzās iekšup uz Paradīzi un Dievību, vienmēr meklējot tos augstos likteņus, kas atbilst bezgalības avotam.

105:5.6Šīs neaptveramās transakcijas iezīmē visuma vēstures sākumu, iezīmē paša laika rašanos. Radībai galīgā sākums ir realitātes rašanās; kā to redz radības prāts, pirms galīgā nav iedomājama nekāda aktualitāte. Šī jaunā parādījusies galīgā realitāte pastāv divās sākotnējās fāzēs:

105:5.71. Primārie maksimumi, augstākā mērā pilnīgā realitāte, Havonas tipa visums un radība.

105:5.82. Sekundārie maksimumi, augstākā mērā pilnveidotā realitāte, supervisuma tipa radība un radījums.

105:5.9Šīs tātad ir divas sākotnējās manifestācijas: konstitutīvi pilnīgais un evolucionāri pilnveidotais. Abas ir koordinētas mūžības attiecībās, bet laika robežās tās šķiet atšķirīgas. Laika faktors nozīmē augšanu tam, kas aug; sekundārie galīgie aug; tādēļ tiem, kas aug, laikā jāparādās kā nepilnīgiem. Bet šīs atšķirības, kas ir tik svarīgas šaipus Paradīzes, mūžībā nepastāv.

105:5.10Mēs runājam par pilnīgo un pilnveidoto kā primārajiem un sekundārajiem maksimumiem, bet ir vēl viens tips: Trinitizējošas un citas attiecības starp primārajiem un sekundārajiem noved pie terciāro maksimumu parādīšanās — lietām, nozīmēm un vērtībām, kas nav ne pilnīgas, ne pilnveidotas, tomēr ir koordinētas ar abiem priekšteču faktoriem.

105:6.21. Dievības atbilde, trīs pieredzes pārākuma līmeņu parādīšanās: personiskā gara pārākuma aktualitāte Havonā, personiskā spēka pārākuma potenciāls nākamajā lielajā visumā un spēja kādai nezināmai pieredzes prāta funkcijai darboties kādā pārākuma līmenī nākotnes Meistara Visumā.

105:6.32. Visuma atbilde ietvēra supervisuma telpas līmeņa arhitektonisko plānu aktivizēšanu, un šī evolūcija joprojām progresē septiņu supervisumu fiziskajā organizācijā.

105:6.43. Radību atbildes reakcija uz galīgās realitātes pasludināšanu izraisīja pilnīgu būtņu parādīšanos pēc Havonas mūžīgo iemītnieku parauga un pilnveidotu evolucionāro augšupejošo būtņu parādīšanos no septiņiem supervisumiem. Bet sasniegt pilnību kā evolucionāru (laikā radošu) pieredzi nozīmē kaut ko citu, nevis pilnību kā sākumpunktu. Tā evolucionārajos radījumos rodas nepilnība. Un tas ir potenciālā ļaunuma pirmsākums. Nepiemērošanās, disharmonija un konflikti, visas šīs lietas ir raksturīgas evolucionārai augšanai, sākot no fiziskiem visumiem līdz personiskām radībām.

105:6.54. Dievišķības atbilde uz nepilnību, kas raksturīga evolūcijas laika nobīdei, atklājas Dieva Septiņkārtīgā kompensējošajā klātbūtnē, kura darbības rezultātā tas, kas pilnveidojas, tiek integrēts gan ar pilnīgo, gan ar pilnveidoto. Šī laika nobīde nav atdalāma no evolūcijas, kas ir radošums laikā. Tās dēļ, kā arī citu iemeslu dēļ, Augstākā visvarenais spēks ir balstīts uz Dieva Septiņkārtīgā dievišķības panākumiem. Šī laika nobīde ļauj radībām piedalīties dievišķajā radīšanā, ļaujot radību personībām kļūt par partneriem ar Dievību maksimālās attīstības sasniegšanā. Pat mirstīgās radības materiālais prāts tādējādi kļūst par partneri dievišķajam Saskaņotājam nemirstīgās dvēseles dualizācijā. Dievs Septiņkārtīgais nodrošina arī kompensācijas metodes raksturīgās pilnības pieredzes ierobežojumiem, kā arī kompensē nepilnības ierobežojumus pirms augšupcelšanās.

105:7.2Tas, kas ir transcendentāls, ne vienmēr ir neattīstošs, bet tas ir pārevolucionārs galīgā izpratnē; tas nav arī ne-pieredzes, bet tā ir pārpieredze, kāda tā ir nozīmīga radībām. Iespējams, labākā šāda paradoksa ilustrācija ir pilnības centrālais visums: Tas diez vai ir absolūts — tikai Paradīzes Sala ir patiesi absolūta "materializētajā" izpratnē. Tas nav arī galīgs evolucionārs radījums, kādi ir septiņi supervisumi. Havona ir mūžīga, bet nav nemainīga tādā ziņā, ka būtu ne-augošs visums. To apdzīvo radības (Havonas iedzimtie), kas faktiski nekad nav tikušas radītas, jo tās ir mūžīgi eksistējošas. Havona tādējādi ilustrē kaut ko, kas nav gluži galīgs, nedz arī absolūts. Havona tālāk darbojas kā buferis starp absolūto Paradīzi un galīgajiem radījumiem, vēl vairāk ilustrējot transcendentālā funkciju. Bet pati Havona nav transcendentāls — tā ir Havona.

105:7.3Tā kā Augstākais ir saistīts ar galīgo, tā Ultimālais tiek identificēts ar transcendentālo. Bet, lai gan mēs šādi salīdzinām Augstāko un Ultimālo, tie atšķiras ne tikai pakāpē; atšķirība ir arī kvalitātē. Ultimālais ir kaut kas vairāk nekā super-Augstākais, kas projicēts transcendentālajā līmenī. Ultimālais ir viss tas, bet vēl vairāk: Ultimālais ir jaunu Dievības realitāšu īstenošanās, jaunu fāžu kvalifikācija tam, kas līdz tam bija nenosacīts.

105:7.4Starp tām realitātēm, kas saistītas ar transcendentālo līmeni, ir šādas:

105:7.51. Ultimālā Dievības klātbūtne.

105:7.62. Meistara Visuma koncepts.

105:7.73. Meistara Visuma Arhitekti.

105:7.84. Divas Paradīzes spēka organizētāju kārtas.

105:7.95. Noteiktas modifikācijas telpas potenciā.

105:7.106. Noteiktas gara vērtības.

105:7.117. Noteiktas prāta nozīmes.

105:7.128. Absonītās īpašības un realitātes.

105:7.139. Visvarenība, viszinība un visuresamība.

105:7.1410. Telpa.

105:7.15Visumu, kurā mēs tagad dzīvojam, var uzskatīt par eksistējošu galīgā, transcendentālā un absolūtā līmenī. Šī ir kosmiskā skatuve, uz kuras tiek izspēlēta nebeidzamā personības izpildījuma un enerģijas metamorfozes drāma.

105:7.16Un visas šīs daudzveidīgās realitātes ir absolūti vienotas ar vairākām trīsvienībām, funkcionāli — ar Meistara Visuma Arhitektiem un relatīvi — ar Septiņiem Meistara Gariem, Dieva Septiņkārtīgā dievišķības zemaugstākajiem koordinatoriem.

105:7.17Dievs Septiņkārtīgais pārstāv Vispārējā Tēva personības un dievišķības atklāsmi gan maksimālā, gan zemmaksimālā statusa radībām, bet pastāv arī citas Pirmā Avota un Centra septiņkārtīgas attiecības, kas neattiecas uz Dieva, kurš ir gars, dievišķās garīgās kalpošanas manifestāciju.

105:7.18Pagātnes mūžībā Absolūtu spēki, Dievību gari un Dievu personības sakustējās, reaģējot uz pašpastāvošas pašgribas pirmatnējo pašgribu. Šajā visuma laikmetā mēs visi esam liecinieki milzīgajām sekām, ko rada plašā kosmiskā panorāma ar visu šo realitāšu neierobežoto potenciālu subabsolūtajām manifestācijām. Un ir pilnīgi iespējams, ka Pirmā Avota un Centra sākotnējās realitātes turpmākā daudzveidība var turpināties uz priekšu un āru laikmetu pēc laikmeta, tālāk un tālāk, absolūtās bezgalības tālajos un neaptveramajos plašumos.

105:7.19[Nebadona Melhisedeka pasniegts.]