Dokuments 102: RELIĢISKĀS TICĪBAS PAMATIDokuments 102
RELIĢISKĀS TICĪBAS PAMATI

102:0.1NETICĪGAJAM materiālistam cilvēks ir tikai evolūcijas nejaušība. Viņa pestīšanas cerības balstās mirstīgās iztēles iedomās; viņa bailes, mīlestība, ilgas un ticība ir tikai noteiktu nedzīvu matērijas atomu nejaušas sastapšanās reakcija. Nekāda enerģijas izpausme vai paļāvības apliecinājums nespēj viņu aiznest tālāk par kapu. Vislabāko cilvēku garīgajam darbam un iedvesmas ģēnijam ir lemts izgaist nāvē, garajā un vientuļajā mūžīgās aizmirstības un dvēseles iznīcības naktī. Neizsakāms izmisums ir cilvēka vienīgā alga par dzīvi un pūlēm zem mirstīgās esamības laicīgās saules. Katra nodzīvotā diena lēni un noteikti savelk nežēlīgā likteņa tvērienu, ko naidpilnais un nesaudzīgais matērijas visums ir nospriedis kā galējo apvainojumu visam, kas cilvēka vēlmēs ir skaists, cildens, dižens un labs.

102:0.2Bet tāds nav cilvēka gals un mūžīgais liktenis; šāds redzējums ir tikai izmisuma kliedziens, ko izdveš kāda nomaldījusies dvēsele, kas apmaldījusies garīgā tumsā un kas drosmīgi cīnās, saskaroties ar materiālistiskas filozofijas mehānistisko sofistiku, būdama sarežģītu mācību radītā apjukuma un sagrozījumu apstulbināta. Un visu šo tumsas postu un visu šo izmisuma likteni uz visiem laikiem kliedē viena drosmīga ticības izpausme, ko pauž vispazemīgākais un nemācītākais no Dieva bērniem virs zemes.

102:0.3Šī pestījošā ticība dzimst cilvēka sirdī, kad cilvēka morālā apziņa saprot, ka mirstīgajā pieredzē cilvēciskās vērtības var pārvērst no materiālajām par garīgām, no cilvēciskajām par dievišķām, no laicīgām par mūžīgām.

102:1.2Zinātnes saprāts balstās uz novērojamiem laika faktiem; reliģijas ticība argumentē no mūžības gara programmas. To, ko zināšanas un saprāts nespēj mūsu labā izdarīt, patiesa gudrība mūs mudina ļaut paveikt ticībai caur reliģisku skatījumu un garīgu pārveidošanos.

102:1.3Dumpja izraisītās izolācijas dēļ patiesības atklāsme Urantijā pārāk bieži ir bijusi sajaukta ar daļēju un pārejošu kosmoloģiju apgalvojumiem. Patiesība paliek nemainīga no paaudzes paaudzē, bet ar to saistītās mācības par fizisko pasauli mainās no dienas dienā un no gada gadā. Mūžīgo patiesību nevajadzētu noniecināt tādēļ, ka tā gadījusies līdzās novecojušām idejām par materiālo pasauli. Jo vairāk jūs zināt zinātni, jo mazāk pārliecināts jūs varat būt; jo vairāk jums ir reliģijas, jo pārliecinātāks jūs esat.

102:1.4Zinātnes drošticamība pilnībā izriet no intelekta; reliģijas drošība nāk no visas personības pašiem pamatiem. Zinātne uzrunā prāta sapratni; reliģija uzrunā ķermeņa, prāta un gara lojalitāti un ziedošanos, pat visu personību.

102:1.5Dievs ir tik viscaur reāls un absolūts, ka viņa realitātes apliecināšanai nevar piedāvāt nekādu materiālu pierādījuma zīmi vai tā sauktā brīnuma demonstrāciju. Mēs viņu vienmēr pazīsim, jo mēs viņam uzticamies, un mūsu ticība viņam pilnībā balstās uz mūsu personīgo līdzdalību viņa bezgalīgās realitātes dievišķajās izpausmēs.

102:1.6Mītošais Domu Saskaņotājs cilvēka dvēselē nemainīgi modina patiesu un dziļu pilnības izsalkumu līdz ar plašu zinātkāri, ko pienācīgi var apmierināt tikai sadraudzība ar Dievu, šī Saskaņotāja dievišķo avotu. Izsalkusī cilvēka dvēsele atsakās samierināties ar ko mazāku par dzīvā Dieva personisku apzināšanos. Lai arī kas vēl Dievs būtu pāri par augstu un pilnīgu morālu personību, mūsu izsalkušajā un galīgajā izpratnē viņš nevar būt nekas mazāks.

102:2.2Viena no patiesas reliģiskās pārliecības raksturīgajām iezīmēm ir tā, ka, neraugoties uz tās apgalvojumu absolūtumu un nostājas nelokāmību, tās izpausmes gars ir tik līdzsvarots un atturīgs, ka tas nekad nerada ne mazāko iespaidu par pašapliecināšanos vai egoistisku pacilātību. Reliģiskās pieredzes gudrība ir zināmā mērā paradoksāla, jo tā ir gan cilvēciski oriģināla, gan no Saskaņotāja atvasināta. Reliģiskais spēks nav indivīda personīgo priekšrocību produkts, bet drīzāk tās cildenās partnerības starp cilvēku un visu gudrības mūžīgo avotu izpausme. Tā patiesas un neaptraipītas reliģijas vārdi un darbi kļūst pārliecinoši autoritatīvi visiem apgaismotajiem mirstīgajiem.

102:2.3Ir grūti identificēt un analizēt reliģiskās pieredzes faktorus, bet nav grūti novērot, ka šādi reliģijas praktizētāji dzīvo un darbojas tā, it kā jau būtu Mūžīgā klātbūtnē. Ticīgie reaģē uz šo laicīgo dzīvi tā, it kā nemirstība jau būtu viņu rokās. Šādu mirstīgo dzīvē ir patiess oriģinalitāte un izpausmes spontanitāte, kas viņus uz visiem laikiem atšķir no tiem līdzcilvēkiem, kuri ir uzsūkuši tikai pasaules gudrību. Šķiet, ka reliģiozi cilvēki dzīvo efektīvā atbrīvotībā no nogurdinošās steigas un sāpīgā stresa, kas piemīt laicīgajām laika straumēm; viņi demonstrē personības stabilizāciju un rakstura mieru, ko nevar izskaidrot ar fizioloģijas, psiholoģijas un socioloģijas likumiem.

102:2.4Laiks ir nemainīgs elements zināšanu iegūšanā; reliģija padara savus dotumus nekavējoties pieejamus, lai gan pastāv svarīgs faktors – augšana žēlastībā, noteikts progress visās reliģiskās pieredzes fāzēs. Zināšanas ir mūžīgs meklējums; jūs vienmēr mācāties, bet nekad nespējat pilnībā sasniegt absolūtās patiesības zināšanas. Zināšanās vien nekad nevar būt absolūtas pārliecības, tikai pieaugoša tuvinājuma varbūtība; bet reliģiozā, garīgi apgaismotā dvēsele zina, un zina tagad. Un tomēr šī dziļā un pozitīvā pārliecība neliek šādam prātīgajam reliģiozajam cilvēkam zaudēt interesi par cilvēciskās gudrības kāpumiem un kritumiem, kas savā materiālajā galā ir saistīta ar lēni progresējošās zinātnes attīstību.

102:2.5Pat zinātnes atklājumi cilvēka pieredzes apziņā kļūst patiesi reāli tikai tad, kad tie ir atšifrēti un sasaistīti, kad to attiecīgie fakti prāta domu plūsmās tiek ietverti un iegūst jēgu. Mirstīgais cilvēks pat savu fizisko vidi uzlūko no prāta līmeņa, no tās psiholoģiskās reģistrācijas perspektīvas. Tādēļ nav dīvaini, ka cilvēks visumam piedēvē augsti vienotu interpretāciju un pēc tam cenšas šo savas zinātnes enerģētisko vienotību identificēt ar savas reliģiskās pieredzes gara vienotību. Prāts ir vienotība; mirstīgā apziņa dzīvo prāta līmenī un uztver universālās realitātes caur prāta dotumu acīm. Prāta perspektīva neatklās realitātes avota, Pirmā Avota un Centra, eksistenciālo vienotību, bet tā var un kādreiz attēlos cilvēkam enerģijas, prāta un gara pieredzes sintēzi Augstākajā Būtnē un kā Augstāko Būtni. Bet prāts nekad nespēs sekmīgi veikt šo realitātes daudzveidības apvienošanu, ja vien šis prāts stingri neapzināsies materiālās lietas, intelektuālās jēgas un garīgās vērtības; tikai funkcionālās realitātes trīsvienības harmonijā ir vienotība, un tikai vienotībā ir personības apmierinājums, apzinoties kosmisko nemainību un konsekvenci.

102:2.6Vienotību cilvēka pieredzē vislabāk var atrast caur filozofiju. Un, lai gan filozofiskās domas kopumam vienmēr ir jābalstās uz materiāliem faktiem, patiesas filozofiskās dinamikas dvēsele un enerģija ir mirstīgā garīgais skatījums.

102:2.7Evolucionārajam cilvēkam dabiski nepatīk smags darbs. Lai savā dzīves pieredzē turētu līdzi augošas reliģiskās pieredzes mudinošajām prasībām un pārliecinošajiem dzinumiem, ir nepieciešama nemitīga aktivitāte garīgā izaugsmē, intelektuālā izplešanās, faktoloģiskā paplašināšanās un sociālā kalpošana. Nav īstas reliģijas bez ļoti aktīvas personības. Tādēļ slinkākie no cilvēkiem bieži cenšas izvairīties no patiesi reliģisku darbību grūtībām, izmantojot atjautīgu pašapmānu, atkāpjoties uz viltus patvērumu stereotipiskās reliģiskās doktrīnās un dogmās. Bet patiesa reliģija ir dzīva. Reliģisko koncepciju intelektuāla kristalizācija ir līdzvērtīga garīgai nāvei. Jūs nevarat iedomāties reliģiju bez idejām, bet, tiklīdz reliģija tiek reducēta tikai līdz idejai, tā vairs nav reliģija; tā ir kļuvusi tikai par sava veida cilvēcisku filozofiju.

102:2.8Atkal, ir citi nestabilu un slikti disciplinētu dvēseļu tipi, kas reliģijas sentimentālās idejas izmantotu kā bēgšanas ceļu no kairinošajām dzīves prasībām. Kad noteikti svārstīgi un gļēvi mirstīgie mēģina izbēgt no nemitīgā evolucionārās dzīves spiediena, reliģija, kādu viņi to izprot, šķiet vistuvākais patvērums, labākais bēgšanas ceļš. Bet reliģijas misija ir sagatavot cilvēku drosmīgi, pat varonīgi, stāties pretī dzīves grūtībām. Reliģija ir evolucionārā cilvēka augstākais dotums, vienīgā lieta, kas ļauj viņam turpināt un “izturēt, it kā redzot Viņu, kurš ir neredzams.” Misticisms tomēr bieži vien ir sava veida atkāpšanās no dzīves, ko izvēlas tie cilvēki, kuriem nepatīk spēcīgākās reliģiskās dzīves aktivitātes atklātās cilvēku sabiedrības un komercijas arēnās. Patiesai reliģijai ir jārīkojas. Rīcība būs reliģijas rezultāts, kad cilvēkam tā patiešām piemīt, vai drīzāk, kad reliģijai tiek ļauts patiesi pārņemt cilvēku. Nekad reliģija nebūs apmierināta ar vienkāršu domāšanu vai pasīvām sajūtām.

102:2.9Mēs neesam akli pret faktu, ka reliģija bieži rīkojas negudri, pat nereliģiozi, bet tā rīkojas. Reliģiskās pārliecības novirzes ir novedušas pie asiņainām vajāšanām, bet vienmēr un arvien reliģija kaut ko dara; tā ir dinamiska!

102:3.2Reliģiskas pārdomas ir neizbēgamas, bet vienmēr kaitīgas; pārdomas nemainīgi sagroza savu objektu. Pārdomas tiecas pārvērst reliģiju par kaut ko materiālu vai humānistisku, un tādējādi, tieši traucējot loģiskās domas skaidrībai, tās netieši liek reliģijai parādīties kā laicīgās pasaules funkcijai, tai pašai pasaulei, kurai tai vajadzētu mūžīgi stāvēt pretstatā. Tādēļ reliģiju vienmēr raksturos paradoksi, paradoksi, kas rodas no pieredzes saiknes trūkuma starp visuma materiālo un garīgo līmeni – moroncijas motas, pārfilozofiskā jutīguma pret patiesības izzināšanu un vienotības uztveri.

102:3.3Materiālās sajūtas, cilvēciskās emocijas, ved tieši uz materiālām darbībām, egoistiskām rīcībām. Reliģiskie ieskati, garīgie motīvi, ved tieši uz reliģiskām darbībām, nesavtīgām sociālās kalpošanas un altruistiskas labvēlības rīcībām.

102:3.4Reliģiskā vēlme ir izsalkuma pilns dievišķās realitātes meklējums. Reliģiskā pieredze ir apziņas realizācija, ka esi atradis Dievu. Un, kad cilvēks atrod Dievu, šīs būtnes dvēselē tiek piedzīvots tik neaprakstāms triumfa nemiers atklājumā, ka viņš ir spiests meklēt mīlošu kalpošanas kontaktu ar saviem mazāk apgaismotajiem līdzcilvēkiem, nevis lai atklātu, ka ir atradis Dievu, bet drīzāk lai ļautu mūžīgā labestības pārpilnībai, kas plūst viņa paša dvēselē, atsvaidzināt un cildināt savus līdzcilvēkus. Īsta reliģija ved uz pastiprinātu sociālo kalpošanu.

102:3.5Zinātne, zināšanas, ved uz faktu apziņu; reliģija, pieredze, ved uz vērtību apziņu; filozofija, gudrība, ved uz koordinētu apziņu; atklāsme (moroncijas motas aizstājējs) ved uz patiesās realitātes apziņu; kamēr faktu, vērtību un patiesās realitātes apziņas koordinācija veido personības realitātes apzināšanos, esamības maksimumu, kopā ar ticību šīs pašas personības pestīšanas iespējamībai.

102:3.6Zināšanas ved uz cilvēku klasificēšanu, uz sociālo slāņu un kastu veidošanu. Reliģija ved uz kalpošanu cilvēkiem, tādējādi radot ētiku un altruismu. Gudrība ved uz augstāku un labāku sadraudzību gan ar idejām, gan ar līdzcilvēkiem. Atklāsme atbrīvo cilvēkus un uzsāk viņus mūžīgajā piedzīvojumā.

102:3.7Zinātne šķiro cilvēkus; reliģija mīl cilvēkus, pat kā sevi pašu; gudrība ir taisnīga pret atšķirīgiem cilvēkiem; bet atklāsme godina cilvēku un atklāj viņa spēju partnerībai ar Dievu.

102:3.8Zinātne veltīgi cenšas radīt kultūras brālību; reliģija rada gara brālību. Filozofija cenšas panākt gudrības brālību; atklāsme attēlo mūžīgo brālību, Paradīzes Noslēguma Korpusu.

102:3.9Zināšanas sniedz lepnumu par personības faktu; gudrība ir personības jēgas apzināšanās; reliģija ir personības vērtības apzināšanās pieredze; atklāsme ir pārliecība par personības pestīšanu.

102:3.10Zinātne cenšas identificēt, analizēt un klasificēt neierobežotā kosmosa segmentētās daļas. Reliģija aptver ideju par veselumu, visu kosmosu. Filozofija mēģina identificēt zinātnes materiālos segmentus ar garīgā skatījuma koncepciju par veselumu. Tur, kur filozofijai tas neizdodas, atklāsmei tas izdodas, apstiprinot, ka kosmiskais loks ir universāls, mūžīgs, absolūts un bezgalīgs. Šis Bezgalīgā ES ESMU kosmoss tādēļ ir bezgalīgs, neierobežots un visaptverošs – bezlaicīgs, bez telpas un nenosacīts. Un mēs liecinām, ka Bezgalīgais ES ESMU ir arī Mihaila no Nebadona Tēvs un cilvēka pestīšanas Dievs.

102:3.11Zinātne norāda uz Dievību kā faktu; filozofija piedāvā ideju par Absolūtu; reliģija redz Dievu kā mīlošu garīgu personību. Atklāsme apstiprina Dievības fakta, Absolūta idejas un Dieva garīgās personības vienotību un turklāt piedāvā šo koncepciju kā mūsu Tēvu – universālo esamības faktu, mūžīgo prāta ideju un bezgalīgo dzīvības garu.

102:3.12Zināšanu meklējumi veido zinātni; gudrības meklējumi ir filozofija; mīlestība uz Dievu ir reliģija; patiesības izsalkums ir atklāsme. Bet tas ir mītošais Domu Saskaņotājs, kas piešķir realitātes sajūtu cilvēka garīgajam skatījumam uz kosmosu.

102:3.13Zinātnē ideja ir pirms tās realizācijas izpausmes; reliģijā realizācijas pieredze ir pirms idejas izpausmes. Ir milzīga atšķirība starp evolucionāro gribu-ticēt un apgaismota saprāta, reliģiska skatījuma un atklāsmes produktu – gribu, kas tic.

102:3.14Evolūcijā reliģija bieži noved pie tā, ka cilvēks rada savas koncepcijas par Dievu; atklāsme parāda fenomenu, kā Dievs attīsta pašu cilvēku, kamēr Kristus Mihaila zemes dzīvē mēs redzam fenomenu, kā Dievs atklāj sevi cilvēkam. Evolūcija tiecas padarīt Dievu cilvēcīgu; atklāsme tiecas padarīt cilvēku dievišķīgu.

102:3.15Zinātne ir apmierināta tikai ar pirmajiem cēloņiem, reliģija ar augstāko personību, un filozofija ar vienotību. Atklāsme apstiprina, ka šie trīs ir viens, un ka visi ir labi. Mūžīgais reālais ir visuma labais, nevis telpas ļaunuma laika ilūzijas. Visu personību garīgajā pieredzē vienmēr ir patiesība, ka reālais ir labais un labais ir reālais.

102:4.2Kas ir cilvēka pieredze? Tā ir vienkārši jebkura mijiedarbība starp aktīvu un jautājošu "es" un jebkuru citu aktīvu un ārēju realitāti. Pieredzes masu nosaka koncepta dziļums plus ārējās realitātes pilnīga atzīšana. Pieredzes kustība ir vienāda ar gaidošās iztēles spēku plus maņu atklāsmes asumu par kontaktētās realitātes ārējām īpašībām. Pieredzes fakts ir atrodams pašapziņā plus citās-eksistencēs – citā-lietum, citā-prātā un citā-garā.

102:4.3Cilvēks ļoti agri apzinās, ka viņš nav viens pasaulē vai visumā. Paša esamības vidē attīstās dabiska, spontāna cita-prāta pašapziņa. Ticība pārvērš šo dabisko pieredzi reliģijā, atzīstot Dievu kā cita-prāta realitāti – avotu, dabu un likteni. Bet šādas zināšanas par Dievu vienmēr un arvien ir personīgas pieredzes realitāte. Ja Dievs nebūtu personība, viņš nevarētu kļūt par dzīvu daļu no cilvēciskas personības reālās reliģiskās pieredzes.

102:4.4Kļūdas elements, kas klātesošs cilvēka reliģiskajā pieredzē, ir tieši proporcionāls materiālisma saturam, kas piesārņo garīgo koncepciju par Vispārējo Tēvu. Cilvēka pirms-garīgā virzība visumā sastāv no pieredzes, kā atbrīvoties no šīm kļūdainajām idejām par Dieva dabu un par tīra un patiesa gara realitāti. Dievība ir vairāk nekā gars, bet garīgā pieeja ir vienīgā iespējamā augšupejošajam cilvēkam.

102:4.5Lūgšana patiešām ir daļa no reliģiskās pieredzes, bet mūsdienu reliģijās tā ir nepareizi uzsvērta, ļoti atstājot novārtā daudz būtiskāko pielūgsmes sadraudzību. Prāta reflektējošie spēki tiek padziļināti un paplašināti ar pielūgsmi. Lūgšana var bagātināt dzīvi, bet pielūgsme izgaismo likteni.

102:4.6Atklātā reliģija ir cilvēka eksistences vienojošais elements. Atklāsme vieno vēsturi, koordinē ģeoloģiju, astronomiju, fiziku, ķīmiju, bioloģiju, socioloģiju un psiholoģiju. Garīgā pieredze ir cilvēka kosmosa īstā dvēsele.

102:5.2Tas pats mērķtiecīgais pārākums parādās prāta ideju evolūcijā, kad primitīvās dzīvnieciskās bailes tiek pārvērstas par pastāvīgi dziļāku cieņu pret Dievu un pieaugošu bijību pret visumu. Primitīvajam cilvēkam bija vairāk reliģisku baiļu nekā ticības, un gara potenciālu pārākums pār prāta aktuālo tiek demonstrēts, kad šīs gļēvās bailes tiek pārvērstas dzīvā ticībā garīgajām realitātēm.

102:5.3Jūs varat psiholoģizēt evolucionāro reliģiju, bet ne garīgas izcelsmes personiskās pieredzes reliģiju. Cilvēciskā morāle var atzīt vērtības, bet tikai reliģija var saglabāt, paaugstināt un garīgot šādas vērtības. Bet, neraugoties uz šādām darbībām, reliģija ir kaut kas vairāk par emocionalizētu morāli. Reliģija ir morālei kā mīlestība ir pienākumam, kā dēla statuss ir kalpībai, kā būtība ir substancei. Morāle atklāj visvarenu Kontrolieri, Dievību, kurai jākalpo; reliģija atklāj visumīlošu Tēvu, Dievu, kas jāpielūdz un jāmīl. Un atkal tas ir tāpēc, ka reliģijas garīgais potenciāls dominē pār evolūcijas morāles pienākuma aktualitāti.

102:6.2Primitīvo cilvēku dievi varbūt nebija nekas vairāk par viņu pašu ēnām; dzīvais Dievs ir dievišķā gaisma, kuras pārtraukumi veido visas telpas radīšanas ēnas.

102:6.3Filozofiski attīstītam reliģiozam cilvēkam ir ticība personīgam Dievam, kas nodrošina personīgu pestīšanu, kaut kam vairāk nekā realitātei, vērtībai, sasnieguma līmenim, paaugstinātam procesam, pārvērtībai, laika-telpas galīgumam, idealizācijai, enerģijas personalizācijai, gravitācijas entitībai, cilvēciskai projekcijai, sevis idealizācijai, dabas pacēlumam, tieksmei uz labestību, evolūcijas virzošajam impulsam vai cildenai hipotēzei. Reliģiozais cilvēks tic mīlestības Dievam. Mīlestība ir reliģijas būtība un augstākas civilizācijas avots.

102:6.4Ticība pārvērš filozofisko varbūtības Dievu par drošticamu pestīšanas Dievu personīgajā reliģiskajā pieredzē. Skepticisms var apstrīdēt teoloģijas teorijas, bet pārliecība par personīgās pieredzes uzticamību apstiprina tās pārliecības patiesumu, kas ir izaugusi par ticību.

102:6.5Pārliecību par Dievu var sasniegt ar gudru spriešanu, bet indivīds kļūst Dievu-zinošs tikai ar ticību, caur personīgu pieredzi. Daudzās lietās, kas attiecas uz dzīvi, ir jārēķinās ar varbūtību, bet, saskaroties ar kosmisko realitāti, var piedzīvot drošticamību, kad šādām jēgām un vērtībām tuvojas ar dzīvu ticību. Dievu-zinošā dvēsele uzdrīkstas teikt: “Es zinu,” pat tad, kad šīs zināšanas par Dievu apšauba neticīgais, kurš noliedz šādu drošību, jo to pilnībā neatbalsta intelektuālā loģika. Katram šādam šaubīgajam ticīgais tikai atbild: “Kā tu zini, ka es nezinu?”

102:6.6Lai gan saprāts vienmēr var apšaubīt ticību, ticība vienmēr var papildināt gan saprātu, gan loģiku. Saprāts rada varbūtību, ko ticība var pārveidot par morālu drošticamību, pat garīgu pieredzi. Dievs ir pirmā patiesība un pēdējais fakts; tādēļ visa patiesība rodas no viņa, kamēr visi fakti pastāv attiecībā pret viņu. Dievs ir absolūtā patiesība. Kā patiesību var zināt Dievu, bet, lai saprastu – izskaidrotu – Dievu, ir jāizpēta visumu visuma fakts. Milzīgo plaisu starp Dieva patiesības pieredzi un neziņu par Dieva faktu var pārvarēt tikai ar dzīvu ticību. Saprāts vien nevar sasniegt harmoniju starp bezgalīgo patiesību un universālo faktu.

102:6.7Pārliecība var nespēt pretoties šaubām un izturēt bailes, bet ticība vienmēr triumfē pār šaubām, jo ticība ir gan pozitīva, gan dzīva. Pozitīvajam vienmēr ir priekšrocības pār negatīvo, patiesībai pār kļūdu, pieredzei pār teoriju, garīgajām realitātēm pār izolētiem laika un telpas faktiem. Pārliecinošs pierādījums šai garīgajai drošticamībai ir gara sociālie augļi, ko šādi ticīgie, ticības paudēji, nes šīs patiesās garīgās pieredzes rezultātā. Jēzus teica: “Ja jūs mīlēsiet savus līdzcilvēkus, kā es jūs esmu mīlējis, tad visi zinās, ka jūs esat mani mācekļi.”

102:6.8Zinātnei Dievs ir iespējamība, psiholoģijai – vēlamība, filozofijai – varbūtība, reliģijai – drošticamība, reliģiskās pieredzes aktualitāte. Saprāts prasa, lai filozofija, kas nevar atrast varbūtības Dievu, būtu ļoti cienīga pret to reliģisko ticību, kas var un atrod drošticamības Dievu. Arī zinātnei nevajadzētu noniecināt reliģisko pieredzi vieglprātības dēļ, vismaz tik ilgi, kamēr tā turpina pieņemt, ka cilvēka intelektuālie un filozofiskie dotumi ir radušies no arvien mazākām inteliģencēm, jo tālāk atpakaļ tās meklē, beidzot rodoties primitīvā dzīvībā, kas bija pilnīgi bez domāšanas un sajūtām.

102:6.9Evolūcijas faktus nedrīkst nostādīt pretī patiesībai par reliģiski dzīvojoša, Dievu-zinoša mirstīgā garīgās pieredzes drošticamības realitāti. Saprātīgiem cilvēkiem vajadzētu beigt spriest kā bērniem un mēģināt izmantot konsekventu pieaugušo loģiku, loģiku, kas pieļauj patiesības koncepciju līdzās faktu novērošanai. Zinātniskais materiālisms ir bankrotējis, kad tas, saskaroties ar katru atkārtotu visuma parādību, turpina atspēkot savus pašreizējos iebildumus, atsaucot to, kas ir atzīts par augstāku, atpakaļ uz to, kas ir atzīts par zemāku. Konsekvence prasa atzīt mērķtiecīga Radītāja darbības.

102:6.10Organiskā evolūcija ir fakts; mērķtiecīga jeb progresīva evolūcija ir patiesība, kas padara konsekventus citādi pretrunīgos evolūcijas arvien augšupejošo sasniegumu fenomenus. Jo augstāk kāds zinātnieks progresē savā izvēlētajā zinātnē, jo vairāk viņš atteiksies no materiālistisko faktu teorijām par labu kosmiskajai patiesībai par Augstākā Prāta dominanci. Materiālisms padara cilvēka dzīvi lētu; Jēzus evaņģēlijs milzīgi uzlabo un dievišķi paaugstina katru mirstīgo. Mirstīgā eksistence ir jāuztver kā intriģējoša un aizraujoša pieredze, apzinoties realitāti, kā cilvēka augšup tieksme satiekas ar dievišķo un pestījošo lejup vērsto sniegšanos.

102:7.2Dievs ir viens un vienīgais pašcēloniskais fakts visumā. Viņš ir visa lietu un būtņu radīšanas kārtības, plāna un mērķa noslēpums. Visur mainīgo visumu regulē un stabilizē absolūti nemainīgi likumi, nemainīga Dieva paradumi. Dieva fakts, dievišķais likums, ir nemainīgs; Dieva patiesība, viņa attiecības ar visumu, ir relatīva atklāsme, kas vienmēr ir pielāgojama pastāvīgi mainīgajam visumam.

102:7.3Tie, kas gribētu izgudrot reliģiju bez Dieva, ir kā tie, kas gribētu vākt augļus bez kokiem, radīt bērnus bez vecākiem. Jums nevar būt sekas bez cēloņiem; tikai ES ESMU ir bezcēlonisks. Reliģiskās pieredzes fakts nozīmē Dievu, un šādam personīgās pieredzes Dievam ir jābūt personīgai Dievībai. Jūs nevarat lūgt ķīmisku formulu, lūgties matemātiskam vienādojumam, pielūgt hipotēzi, uzticēties postulātam, komunicēt ar procesu, kalpot abstrakcijai vai uzturēt mīlošu sadraudzību ar likumu.

102:7.4Tiesa, daudzas šķietami reliģiskas iezīmes var izaugt no nereliģiskām saknēm. Cilvēks var intelektuāli noliegt Dievu un tomēr būt morāli labs, lojāls, filiāls, godīgs un pat ideālistisks. Cilvēks var uzpotēt daudzus tīri humānistiskus zarus uz savas garīgās pamatdabas un tādējādi šķietami pierādīt savus apgalvojumus par labu bezdievīgai reliģijai, bet šādai pieredzei trūkst pestīšanas vērtību, Dieva-zināšanas un Dieva-augšupcelšanās. Šādā mirstīgā pieredzē tiek iegūti tikai sociālie augļi, nevis garīgie. Pote zars nosaka augļa dabu, neraugoties uz to, ka dzīvības uzturs tiek ņemts no oriģinālā dievišķā prāta un gara dotumu saknēm.

102:7.5Reliģijas intelektuālā pazīme ir drošticamība; filozofiskā iezīme ir konsekvence; sociālie augļi ir mīlestība un kalpošana.

102:7.6Dievu-zinošs indivīds nav tāds, kurš ir akls pret grūtībām vai neievēro šķēršļus, kas stāv ceļā uz Dieva atrašanu māņticības, tradīciju un mūsdienu materiālistisko tendenču labirintā. Viņš ir saskāries ar visiem šiem šķēršļiem un triumfējis pār tiem, pārvarējis tos ar dzīvu ticību un sasniedzis garīgās pieredzes augstienes, neskatoties uz tiem. Bet tā ir taisnība, ka daudzi, kas iekšēji ir pārliecināti par Dievu, baidās paust šādas drošticamības sajūtas, jo ir daudz un atjautīgi tie, kas vāc iebildumus un palielina grūtības par ticību Dievam. Nav vajadzīgs liels intelekta dziļums, lai atrastu trūkumus, uzdotu jautājumus vai izteiktu iebildumus. Bet ir vajadzīgs prāta spožums, lai atbildētu uz šiem jautājumiem un atrisinātu šīs grūtības; ticības drošticamība ir vislieliskākā tehnika, kā tikt galā ar visiem šādiem virspusējiem strīdiem.

102:7.7Ja zinātne, filozofija vai socioloģija uzdrošinās kļūt dogmatiska, strīdoties ar patiesas reliģijas praviešiem, tad Dievu-zinošiem cilvēkiem uz šādu nepamatotu dogmatismu būtu jāatbild ar to tālredzīgāko personīgās garīgās pieredzes drošticamības dogmatismu: “Es zinu, ko esmu pieredzējis, jo esmu ES ESMU dēls.” Ja ticīgā personīgo pieredzi apstrīd dogma, tad šis ticībā dzimušais pieredzamā Tēva dēls var atbildēt ar šo neapstrīdamo dogmu, paziņojumu par savu faktisko dēla statusu attiecībā pret Vispārējo Tēvu.

102:7.8Tikai nenosacīta realitāte, absolūts, varētu uzdrīkstēties konsekventi būt dogmatisks. Tiem, kas uzņemas būt dogmatiski, ja tie ir konsekventi, agrāk vai vēlāk ir jānonāk enerģijas Absolūta, patiesības Universālā un mīlestības Bezgalīgā rokās.

102:7.9Ja nereliģiozās pieejas kosmiskajai realitātei uzņemas apstrīdēt ticības drošticamību, pamatojoties uz tās nepierādīto statusu, tad gara pieredzētājs var tāpat ķerties pie dogmatiskas zinātnes faktu un filozofijas uzskatu apstrīdēšanas, pamatojoties uz to, ka tie tāpat nav pierādīti; tie tāpat ir pieredzes zinātnieka vai filozofa apziņā.

102:7.10Par Dievu, visneizbēgamāko no visām klātbūtnēm, visreālāko no visiem faktiem, visdzīvāko no visām patiesībām, vismīlošāko no visiem draugiem un visdievišķāko no visām vērtībām, mums ir tiesības būt visdrošākajiem no visām visuma pieredzēm.

102:8.2Attiecībā uz jebkuras reliģijas statusu evolucionārajā skalā, to vislabāk var spriest pēc tās morālajiem spriedumiem un ētiskajiem standartiem. Jo augstāks ir jebkuras reliģijas tips, jo vairāk tā veicina pastāvīgi uzlabojošos sociālo morāli un ētisko kultūru, un jo vairāk tā tiek veicināta no tās puses. Mēs nevaram spriest par reliģiju pēc tās pavadošās civilizācijas statusa; mums labāk būtu jānovērtē civilizācijas patiesā daba pēc tās reliģijas tīrības un cildenuma. Daudzi no pasaules ievērojamākajiem reliģiskajiem skolotājiem ir bijuši praktiski nemācīti. Pasaules gudrība nav nepieciešama, lai īstenotu pestījošu ticību mūžīgajām realitātēm.

102:8.3Dažādu laikmetu reliģiju atšķirība ir pilnībā atkarīga no cilvēka izpratnes atšķirībām par realitāti un no viņa atšķirīgās morālo vērtību, ētisko attiecību un gara realitāšu atzīšanas.

102:8.4Ētika ir ārējais sociālais vai rasu spogulis, kas uzticīgi atspoguļo citādi nenovērojamo iekšējās garīgās un reliģiskās attīstības progresu. Cilvēks vienmēr ir domājis par Dievu ar terminiem, ko viņš vislabāk zināja, ar savām dziļākajām idejām un augstākajiem ideāliem. Pat vēsturiskā reliģija vienmēr ir radījusi savas Dieva koncepcijas no savām augstākajām atzītajām vērtībām. Katra saprātīga būtne dod Dieva vārdu labākajai un augstākajai lietai, ko tā zina.

102:8.5Reliģija, kad tā tiek reducēta līdz saprāta un intelektuālās izpausmes terminiem, vienmēr ir uzdrīkstējusies kritizēt civilizāciju un evolucionāro progresu, vērtējot pēc saviem ētiskās kultūras un morālā progresa standartiem.

102:8.6Lai gan personīgā reliģija ir priekšnoteikums cilvēka morāles evolūcijai, ar nožēlu jākonstatē, ka institucionālā reliģija nemainīgi ir atpalikusi no lēni mainīgajām cilvēku rasu paražām. Organizētā reliģija ir izrādījusies konservatīvi novēlota. Pravieši parasti ir vadījuši tautu reliģiskajā attīstībā; teologi parasti ir viņus kavējuši. Reliģija, būdama iekšējas jeb personīgas pieredzes jautājums, nekad nevar attīstīties daudz tālāk par rasu intelektuālo evolūciju.

102:8.7Bet reliģiju nekad neuzlabo atsaukšanās uz tā dēvēto brīnumaino. Brīnumu meklēšana ir atgriešanās pie primitīvajām maģijas reliģijām. Patiesai reliģijai nav nekāda sakara ar iespējamiem brīnumiem, un atklātā reliģija nekad nenorāda uz brīnumiem kā autoritātes pierādījumu. Reliģija vienmēr un arvien sakņojas un balstās personīgā pieredzē. Un jūsu augstākā reliģija, Jēzus dzīve, bija tieši šāda personīga pieredze: cilvēks, mirstīgs cilvēks, meklē Dievu un atrod viņu pilnībā vienas īsas dzīves laikā miesā, kamēr tajā pašā cilvēka pieredzē parādījās Dievs, meklējot cilvēku un atrodot viņu līdz bezgalīgās augstākās varas pilnīgās dvēseles pilnīgam gandarījumam. Un tā ir reliģija, pat visaugstākā, kas līdz šim atklāta Nebadona visumā – Jēzus no Nācaretes zemes dzīve.

102:8.8[Pasniedzis Melhisedeks no Nebadona.]