Dokuments 79: ANDĪTU IZPLATĪBA AUSTRUMOSDokuments 79
ANDĪTU IZPLATĪBA AUSTRUMOS

79:0.1ĀZIJA ir cilvēces dzimtene. Tieši šī kontinenta dienvidu pussalā piedzima Andons un Fonta; augstienēs, kur tagad atrodas Afganistāna, viņu pēctecis Badonans nodibināja primitīvu kultūras centru, kas pastāvēja vairāk nekā pusmiljonu gadu. Šeit, šajā cilvēces austrumu fokusā, Sangika tautas atdalījās no Andona celma, un Āzija bija viņu pirmās mājas, viņu pirmie medību lauki, viņu pirmais kaujas lauks. Dienvidrietumu Āzija pieredzēja secīgas dalamatiešu, nodītu, adamītu un andītu civilizācijas, un no šiem reģioniem mūsdienu civilizācijas potenciāls izplatījās pasaulē.

79:1.2Gandrīz piecpadsmit tūkstošus gadu jauktas andītu kultūras centri pastāvēja Tarimas upes baseinā Sjiņdzjanā un uz dienvidiem Tibetas augstieņu reģionos, kur andīti un andonīti bija plaši sajaukušies. Tarimas ieleja bija īstās andītu kultūras tālākais austrumu priekšpostenis. Šeit viņi cēla savas apmetnes un uzsāka tirdzniecības attiecības ar progresīvajiem ķīniešiem austrumos un ar andonītiem ziemeļos. Tajos laikos Tarimas reģions bija auglīga zeme; lietus bija daudz. Uz austrumiem Gobi bija atklāta zālāju zeme, kur gani pakāpeniski pievērsās lauksaimniecībai. Šī civilizācija gāja bojā, kad lietus vēji mainīja virzienu uz dienvidaustrumiem, bet savā laikā tā sacentās ar pašu Mesopotāmiju.

79:1.3Ap 8000. g. p.m.ē. lēni pieaugošais sausums Centrālās Āzijas augstieņu reģionos sāka dzīt andītus uz upju lejtecēm un jūras piekrastēm. Šis pieaugošais sausums ne tikai aizdzina viņus uz Nīlas, Eifratas, Indas un Dzeltenās upes ielejām, bet arī radīja jaunu attīstību andītu civilizācijā. Sāka parādīties jauna cilvēku šķira – tirgotāji, turklāt lielā skaitā.

79:1.4Kad klimatiskie apstākļi migrējošajiem andītiem padarīja medības nerentablas, viņi nesekoja veco rasu evolucionārajam kursam, kļūstot par ganiem. Parādījās tirdzniecība un pilsētas dzīve. No Ēģiptes caur Mesopotāmiju un Turkestānu līdz Ķīnas un Indijas upēm augstāk civilizētās ciltis sāka pulcēties pilsētās, kas nodarbojās ar ražošanu un tirdzniecību. Adonija kļuva par Centrālās Āzijas komerciālo metropoli, kas atradās netālu no mūsdienu Ašhabadas pilsētas. Tirdzniecība ar akmeni, metālu, koku un keramiku paātrinājās gan uz sauszemes, gan uz ūdens.

79:1.5Bet arvien pieaugošais sausums pakāpeniski izraisīja lielo andītu izceļošanu no zemēm uz dienvidiem un austrumiem no Kaspijas jūras. Migrācijas plūsma sāka mainīt virzienu no ziemeļiem uz dienvidiem, un Babilonijas kavalēristi sāka iespiesties Mesopotāmijā.

79:1.6Pieaugošais sausums Centrālajā Āzijā turpināja samazināt iedzīvotāju skaitu un padarīt šos cilvēkus mazāk kareivīgus; un, kad sarūkošais lietus daudzums ziemeļos spieda nomadus andonītus uz dienvidiem, notika milzīgs andītu eksods no Turkestānas. Šis ir tā saukto āriešu terminālais gājiens uz Levantu un Indiju. Tas kulminēja šajā ilgajā Ādama jaukto pēcnācēju izkliedēšanā, kuras laikā ikviena Āzijas un vairums Klusā okeāna salu tautu tika zināmā mērā uzlabotas ar šīm pārākajām rasēm.

79:1.7Tādējādi, kamēr viņi izkliedējās pa Austrumu puslodi, andīti tika padzīti no savām dzimtajām zemēm Mesopotāmijā un Turkestānā, jo tieši šī plašā andonītu kustība uz dienvidiem atšķaidīja andītus Centrālajā Āzijā gandrīz līdz izzušanai.

79:1.8Bet pat divdesmitajā gadsimtā pēc Kristus Turānas un tibetiešu tautu vidū ir atrodamas andītu asiņu pēdas, par ko liecina gaišmatainie tipi, kas laiku pa laikam sastopami šajos reģionos. Agrīnās ķīniešu hronikas fiksē sarkanmatainu nomadu klātbūtni uz ziemeļiem no miermīlīgajām Dzeltenās upes apmetnēm, un joprojām ir saglabājušies zīmējumi, kas uzticīgi fiksē gan gaišmataino andītu, gan tumšmataino mongoļu tipu klātbūtni senajā Tarimas baseinā.

79:1.9Pēdējā lielā Centrālāzijas andītu apslāpētā militārā ģēnija izpausme bija 1200. gadā m.ē., kad mongoļi Čingishana vadībā sāka iekarot lielāko daļu Āzijas kontinenta. Un, tāpat kā senie andīti, šie karotāji pasludināja "viena Dieva debesīs" esamību. Agrā viņu impērijas sabrukšana uz ilgu laiku aizkavēja kultūras sakarus starp Rietumiem un Austrumiem un ievērojami kavēja monoteistiskā koncepta izaugsmi Āzijā.

79:2.2Agrākie rasu sajaukumi Indijā bija migrējošo sarkano un dzelteno rasu sajaukšanās ar vietējiem andonītiem. Šo grupu vēlāk vājināja, absorbējot lielāko daļu izmirušo austrumu zaļo tautu, kā arī lielu skaitu oranžās rases pārstāvju, tā tika nedaudz uzlabota, ierobežoti sajaucoties ar zilo cilvēku, bet ļoti cieta, asimilējot lielu skaitu indigo rases pārstāvju. Taču tā sauktie Indijas aborigēni diez vai pārstāv šīs agrīnās tautas; viņi drīzāk ir viszemāk attīstītā dienvidu un austrumu nomale, ko nekad pilnībā neabsorbēja ne agrīnie andīti, ne viņu vēlāk parādījušies āriešu brālēni.

79:2.3Ap 20 000. g. p.m.ē. Indijas rietumu daļas iedzīvotāji jau bija iekrāsojušies ar Ādama asinīm, un nekad Urantijas vēsturē neviena tauta nebija apvienojusi tik daudz dažādu rasu. Bet par nelaimi dominēja sekundārie Sangika celmi, un tā bija īsta nelaime, ka gan zilais, gan sarkanais cilvēks tik lielā mērā pietrūka šajā seno laiku rasu kausēšanas katlā; vairāk primāro Sangika celmu būtu devuši ļoti lielu ieguldījumu tādas civilizācijas uzlabošanā, kas varēja būt vēl diženāka. Kā izrādījās, sarkanais cilvēks iznīcināja sevi Amerikā, zilais cilvēks izklaidējās Eiropā, un agrīnie Ādama pēcnācēji (un vairums vēlāko) neizrādīja lielu vēlmi sajaukties ar tumšākās krāsas tautām, vai tā būtu Indija, Āfrika vai kāda cita vieta.

79:2.4Ap 15 000. g. p.m.ē. pieaugošais iedzīvotāju spiediens visā Turkestānā un Irānā izraisīja pirmo patiesi plašo andītu kustību virzienā uz Indiju. Vairāk nekā piecpadsmit gadsimtus šīs pārākās tautas plūda iekšā caur Beludžistānas augstienēm, izplatoties pār Indas un Gangas ielejām un lēni virzoties uz dienvidiem Dekānas virzienā. Šis andītu spiediens no ziemeļrietumiem aizdzina daudzus dienvidu un austrumu zemāk attīstītos uz Birmu un Ķīnas dienvidiem, bet nepietiekami, lai pasargātu iebrucējus no rasu iznīcības.

79:2.5Indijas nespēja sasniegt hegemoniju Eirāzijā lielā mērā bija topogrāfijas jautājums; iedzīvotāju spiediens no ziemeļiem tikai saspieda lielāko daļu cilvēku uz dienvidiem sarūkošajā Dekānas teritorijā, ko no visām pusēm ieskāva jūra. Ja būtu bijušas blakus esošas zemes emigrācijai, tad zemāk attīstītie būtu izspiesti visos virzienos, un pārākie celmi būtu sasnieguši augstāku civilizāciju.

79:2.6Patiesībā šie agrīnie andītu iekarotāji izmisīgi mēģināja saglabāt savu identitāti un apturēt rasu saplūšanas vilni, ieviešot stingrus ierobežojumus attiecībā uz starprecēšanos. Tomēr ap 10 000. g. p.m.ē. andīti jau bija saplūduši, bet visa tautas masa bija ievērojami uzlabojusies šīs absorbcijas rezultātā.

79:2.7Rasu sajaukšanās vienmēr ir izdevīga, jo tā veicina kultūras daudzpusību un rada progresīvu civilizāciju, bet, ja rasu celmu zemākie elementi dominē, šādi sasniegumi būs īslaicīgi. Daudzvalodu kultūru var saglabāt tikai tad, ja pārākie celmi vairojas ar drošu pārsvaru pār zemākajiem. Neierobežota zemāko vairošanās, samazinoties pārāko reprodukcijai, nenovēršami ir kulturālas civilizācijas pašnāvība.

79:2.8Ja andītu iekarotāju skaits būtu bijis trīsreiz lielāks, vai ja viņi būtu padzinuši vai iznīcinājuši nevēlamāko trešdaļu jaukto oranži-zaļi-indigo iedzīvotāju, tad Indija būtu kļuvusi par vienu no pasaules vadošajiem kultūras civilizācijas centriem un neapšaubāmi būtu piesaistījusi vairāk vēlāko mesopotāmiešu viļņu, kas ieplūda Turkestānā un no turienes uz ziemeļiem uz Eiropu.

79:3.2Neilgi pēc Indijas iekarošanas dravīdu andīti zaudēja rasu un kultūras kontaktu ar Mesopotāmiju, bet vēlākā jūras ceļu un karavānu ceļu atklāšana atjaunoja šos savienojumus; un nekad pēdējo desmit tūkstošu gadu laikā Indija nav bijusi pilnībā bez kontakta ar Mesopotāmiju rietumos un Ķīnu austrumos, lai gan kalnu barjeras ievērojami veicināja rietumu sakarus.

79:3.3Indijas tautu pārākā kultūra un reliģiskās tieksmes aizsākās agrīnajos dravīdu kundzības laikos un daļēji ir saistītas ar faktu, ka tik daudzi no setītu priesteriem ienāca Indijā gan agrāko andītu, gan vēlāko āriešu iebrukumu laikā. Monoteisma pavediens, kas vijas cauri Indijas reliģiskajai vēsturei, tādējādi izriet no adamītu mācībām otrajā dārzā.

79:3.4Jau 16 000. gadā p.m.ē. simts setītu priesteru grupa ienāca Indijā un gandrīz panāca šīs daudzvalodu tautas rietumu puses reliģisko iekarošanu. Bet viņu reliģija nesaglabājās. Piecu tūkstošu gadu laikā viņu doktrīnas par Paradīzes Trīsvienību bija deģenerējušās līdz uguns dieva trīsvienīgajam simbolam.

79:3.5Bet vairāk nekā septiņus tūkstošus gadu, līdz pat andītu migrāciju beigām, Indijas iedzīvotāju reliģiskais statuss bija daudz augstāks nekā pārējā pasaulē kopumā. Šajos laikos Indija solīja radīt vadošo kultūras, reliģisko, filozofisko un komerciālo civilizāciju pasaulē. Un, ja vien andīti nebūtu pilnībā saplūduši ar dienvidu tautām, šis liktenis, iespējams, būtu īstenojies.

79:3.6Dravīdu kultūras centri atradās upju ielejās, galvenokārt Indas un Gangas, un Dekānā gar trim lielajām upēm, kas plūda caur Austrumgatiem uz jūru. Apmetnes gar Rietumgatu jūras piekrasti savu nozīmīgumu ieguva, pateicoties jūras sakariem ar Šumēriju.

79:3.7Dravīdi bija viena no agrākajām tautām, kas būvēja pilsētas un nodarbojās ar plašu eksporta un importa biznesu gan pa sauszemi, gan pa jūru. Ap 7000. g. p.m.ē. kamieļu karavānas regulāri devās uz tālo Mesopotāmiju; dravīdu kuģniecība virzījās gar piekrasti pāri Arābijas jūrai uz Šumēru pilsētām Persijas līcī un uzdrošinājās doties Bengālijas līča ūdeņos līdz pat Austrumindijai. Alfabētu kopā ar rakstīšanas mākslu šie jūrnieki un tirgotāji importēja no Šumērijas.

79:3.8Šīs komerciālās attiecības ievērojami veicināja kosmopolītiskas kultūras turpmāku diversifikāciju, kā rezultātā agri parādījās daudzas pilsētas dzīves smalkumi un pat greznības. Kad vēlāk parādījušies ārieši ienāca Indijā, viņi dravīdos neatpazina savus andītu brālēnus, kas bija saplūduši ar Sangika rasēm, bet viņi atrada labi attīstītu civilizāciju. Neskatoties uz bioloģiskajiem ierobežojumiem, dravīdi nodibināja pārāku civilizāciju. Tā bija labi izplatīta visā Indijā un ir saglabājusies līdz pat mūsdienām Dekānā.

79:4.2Agrīnie āriešu centri bija izkaisīti pa Indijas ziemeļu pusi, īpaši ziemeļrietumos. Šie iebrucēji nekad nepabeidza valsts iekarošanu un vēlāk cieta neveiksmi šīs nolaidības dēļ, jo viņu mazākais skaits padarīja viņus neaizsargātus pret absorbciju no dienvidu dravīdu puses, kuri pēc tam pārņēma visu pussalu, izņemot Himalaju provinces.

79:4.3Ārieši atstāja ļoti mazu rasu iespaidu uz Indiju, izņemot ziemeļu provinces. Dekānā viņu ietekme bija vairāk kulturāla un reliģiska nekā rasu. Lielākā tā saukto āriešu asiņu noturība Indijas ziemeļos ir saistīta ne tikai ar viņu lielāku klātbūtni šajos reģionos, bet arī tāpēc, ka viņus pastiprināja vēlāki iekarotāji, tirgotāji un misionāri. Līdz pat pirmajam gadsimtam pirms Kristus Pendžabā notika nepārtraukta āriešu asiņu infiltrācija, un pēdējais pieplūdums bija saistīts ar helēnisma tautu karagājieniem.

79:4.4Gangas līdzenumā ārieši un dravīdi galu galā sajaucās, radot augstu kultūru, un šo centru vēlāk pastiprināja ieguldījumi no ziemeļaustrumiem, kas nāca no Ķīnas.

79:4.5Indijā laiku pa laikam uzplauka daudzi sociālās organizācijas veidi, sākot ar āriešu pusdemokrātiskajām sistēmām un beidzot ar despotiskām un monarhiskām valdības formām. Bet visraksturīgākā sabiedrības iezīme bija lielo sociālo kastu pastāvēšana, kuras ārieši ieviesa, cenšoties saglabāt rasu identitāti. Šī sarežģītā kastu sistēma ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.

79:4.6No četrām lielajām kastām visas, izņemot pirmo, tika izveidotas veltīgā mēģinājumā novērst āriešu iekarotāju rasu apvienošanos ar viņu zemākajiem pavalstniekiem. Bet galvenā kasta, skolotāji-priesteri, cēlusies no setītiem; divdesmitā gadsimta pēc Kristus brāmaņi ir otrā dārza priesteru tiešie kultūras pēcteči, lai gan viņu mācības ievērojami atšķiras no viņu izcilo priekšgājēju mācībām.

79:4.7Kad ārieši ienāca Indijā, viņi atnesa sev līdzi savus priekšstatus par Dievību, kādi tie bija saglabājušies otrā dārza reliģijas paliekošajās tradīcijās. Bet brāmaņu priesteri nekad nespēja pretoties pagāniskajam impulsam, kas radās pēkšņā saskarē ar zemākajām Dekānas reliģijām pēc āriešu rasu izzušanas. Tādējādi lielākā daļa iedzīvotāju nonāca zemāko reliģiju paverdzinošo māņticību gūstā; un tā Indijai neizdevās radīt augsto civilizāciju, kas bija iezīmējusies agrākajos laikos.

79:4.8Sestā gadsimta pirms Kristus garīgā atmoda Indijā nesaglabājās, izmirstot vēl pirms muhamedāņu iebrukuma. Bet kādu dienu var celties diženāks Gautama, lai vadītu visu Indiju dzīvā Dieva meklējumos, un tad pasaule novēros daudzpusīgas tautas kultūras potenciāla piepildījumu, kas tik ilgi bijusi komā neprogresējoša garīgā redzējuma sastindzinošajā ietekmē.

79:4.9Kultūra patiešām balstās uz bioloģiska pamata, bet kasta viena pati nevarēja saglabāt āriešu kultūru, jo reliģija, patiesa reliģija, ir neaizstājams avots tai augstākajai enerģijai, kas mudina cilvēkus izveidot pārāku civilizāciju, kas balstīta uz cilvēku brālību.

79:5.2Lai gan agrīnie neandertālieši bija izplatīti visā Eirāzijas platumā, austrumu spārns bija vairāk piesārņots ar degradētiem dzīvnieku celmiem. Šos necilvēciskos tipus uz dienvidiem aizstūma piektais ledājs, tas pats ledus vairogs, kas tik ilgi bloķēja Sangiku migrāciju uz Austrumāziju. Un, kad sarkanais cilvēks virzījās uz ziemeļaustrumiem ap Indijas augstienēm, viņš atrada ziemeļaustrumu Āziju brīvu no šiem necilvēciskajiem tipiem. Sarkano rasu cilšu organizācija izveidojās agrāk nekā jebkurai citai tautai, un viņi bija pirmie, kas migrēja no Sangiku Centrālās Āzijas fokusa. Zemākos neandertāliešu celmus iznīcināja vai padzina no kontinenta vēlāk migrējošās dzeltenās ciltis. Bet sarkanais cilvēks bija valdījis Austrumāzijā gandrīz simts tūkstošus gadu, pirms ieradās dzeltenās ciltis.

79:5.3Vairāk nekā pirms trīs simti tūkstošiem gadu dzeltenās rases lielākā daļa ienāca Ķīnā no dienvidiem kā piekrastes migranti. Katru tūkstošgadi viņi iespiedās arvien tālāk un tālāk iekšzemē, bet viņi nesaskārās ar saviem migrējošajiem tibetiešu brāļiem līdz pat salīdzinoši neseniem laikiem.

79:5.4Pieaugošais iedzīvotāju spiediens lika uz ziemeļiem virzošajai dzeltenajai rasei sākt iespiesties sarkanā cilvēka medību laukos. Šī iejaukšanās apvienojumā ar dabisko rasu antagonismu kulminēja pieaugošā karadarbībā, un tā sākās izšķirošā cīņa par tālās Āzijas auglīgajām zemēm.

79:5.5Stāsts par šo ilgo cīņu starp sarkano un dzelteno rasi ir Urantijas vēstures epopeja. Vairāk nekā divsimt tūkstošus gadu šīs divas pārākās rases veda sīvu un nerimstošu karu. Agrākajās cīņās sarkanie vīri parasti guva panākumus, viņu sirojošās grupas sēja postu dzeltenajās apmetnēs. Bet dzeltenais cilvēks bija apdāvināts skolnieks karamākslā, un viņš agri izrādīja izteiktu spēju miermīlīgi sadzīvot ar saviem tautiešiem; ķīnieši bija pirmie, kas iemācījās, ka vienotībā ir spēks. Sarkanās ciltis turpināja savas savstarpējās cīņas, un drīz viņi sāka ciest atkārtotas sakāves no agresīvo un nerimstošo ķīniešu rokām, kuri turpināja savu nesatricināmo gājienu uz ziemeļiem.

79:5.6Pirms simts tūkstošiem gadu decimētās sarkanās rases ciltis cīnījās ar mugurām pret pēdējā ledāja atkāpšanos, un, kad sauszemes eja uz Rietumiem pāri Beringa zemesšaurumam kļuva šķērsojama, šīs ciltis nekavējās pamest Āzijas kontinenta neviesmīlīgos krastus. Ir pagājuši astoņdesmit pieci tūkstoši gadu, kopš pēdējie tīrie sarkanie vīri pameta Āziju, bet ilgā cīņa atstāja savu ģenētisko nospiedumu uz uzvarējušo dzelteno rasi. Ziemeļu ķīniešu tautas kopā ar Andona sibīriešiem asimilēja lielu daļu sarkanā celma un no tā guva ievērojamu labumu.

79:5.7Ziemeļamerikas indiāņi nekad nesaskārās pat ar Ādama un Ievas andītu pēcnācējiem, jo viņi tika padzīti no savām Āzijas dzimtenēm apmēram piecdesmit tūkstošus gadu pirms Ādama atnākšanas. Andītu migrāciju laikmetā tīrie sakanie celmi izplatījās pa Ziemeļameriku kā nomadu ciltis, mednieki, kas nedaudz nodarbojās ar lauksaimniecību. Šīs rases un kultūras grupas palika gandrīz pilnībā izolētas no pārējās pasaules kopš viņu ierašanās Amerikā līdz pat kristīgās ēras pirmās tūkstošgades beigām, kad viņus atklāja Eiropas baltās rases. Līdz tam laikam eskimosi bija tuvākie baltajiem cilvēkiem, ko ziemeļu sarkano vīru ciltis jebkad bija redzējušas.

79:5.8Sarkanā un dzeltenā rase ir vienīgie cilvēku celmi, kas jebkad sasnieguši augstu civilizācijas pakāpi bez andītu ietekmes. Vecākā Amerikas indiāņu kultūra bija Onamonalontona centrs Kalifornijā, bet tas jau sen bija izzudis ap 35 000. g. p.m.ē. Meksikā, Centrālajā Amerikā un Dienvidamerikas kalnos vēlākās un noturīgākās civilizācijas nodibināja rase, kurā pārsvarā bija sarkanie, bet kas saturēja ievērojamu dzeltenās, oranžās un zilās rases piejaukumu.

79:5.9Šīs civilizācijas bija Sangiku evolucionārie produkti, neskatoties uz to, ka andītu asiņu pēdas sasniedza Peru. Izņemot eskimosus Ziemeļamerikā un dažus polinēziešu andītus Dienvidamerikā, Rietumu puslodes tautām nebija nekāda kontakta ar pārējo pasauli līdz pat pirmās tūkstošgades pēc Kristus beigām. Sākotnējā Melhisedeka plānā Urantijas rasu uzlabošanai bija noteikts, ka vienam miljonam Ādama tīrās līnijas pēcnācēju jādodas pacelt Amerikas sarkanos vīrus.

79:6.2Birmā un Indoķīnas pussalā Indijas un Ķīnas kultūras sajaucās un saplūda, radot secīgas šo reģionu civilizācijas. Šeit izzudusī zaļā rase ir saglabājusies lielākā proporcijā nekā jebkur citur pasaulē.

79:6.3Klusā okeāna salas apdzīvoja daudzas dažādas rases. Kopumā dienvidu un toreiz plašākās salas apdzīvoja tautas ar lielu zaļo un indigo asiņu procentuālo daudzumu. Ziemeļu salas piederēja andonītiem un vēlāk rasēm, kas aptvēra lielu daļu dzelteno un sarkano celmu. Japāņu tautas senči tika padzīti no kontinenta tikai 12 000. g. p.m.ē., kad viņus izspieda spēcīgs ziemeļu ķīniešu cilšu grūdiens dienvidu piekrastes virzienā. Viņu galīgais eksods bija saistīts ne tik daudz ar iedzīvotāju spiedienu, cik ar vadoņa iniciatīvu, kuru viņi sāka uzskatīt par dievišķu personu.

79:6.4Tāpat kā Indijas un Levantes tautas, uzvarējušās dzeltenā cilvēka ciltis nodibināja savus agrīnos centrus gar piekrasti un augšup pa upēm. Piekrastes apmetnēm vēlākajos gados klājās slikti, jo pieaugošie plūdi un upju mainīgie kursi padarīja zemieņu pilsētas neapdzīvojamas.

79:6.5Pirms divdesmit tūkstošiem gadu ķīniešu senči bija izveidojuši duci spēcīgu primitīvās kultūras un mācīšanās centru, īpaši gar Dzelteno upi un Jandzi. Un tagad šos centrus sāka pastiprināt pastāvīga pārāku jaukto tautu straume no Sjiņdzjanas un Tibetas. Migrācija no Tibetas uz Jandzi ieleju nebija tik plaša kā ziemeļos, kā arī Tibetas centri nebija tik attīstīti kā Tarimas baseina centri. Bet abas kustības atnesa noteiktu daudzumu andītu asiņu uz austrumiem uz upju apmetnēm.

79:6.6Senās dzeltenās rases pārākums bija saistīts ar četriem galvenajiem faktoriem:

79:6.71. Ģenētiskais. Atšķirībā no saviem zilajiem brālēniem Eiropā, gan sarkanā, gan dzeltenā rase lielākoties bija izvairījušās no sajaukšanās ar degradētiem cilvēku celmiem. Ziemeļu ķīnieši, kurus jau bija stiprinājuši nelieli pārākā sarkanā un Andona celma piejaukumi, drīz guva labumu no ievērojama andītu asiņu pieplūduma. Dienvidu ķīniešiem šajā ziņā tik labi negāja, un viņi bija ilgi cietuši no zaļās rases absorbcijas, bet vēlāk viņus vēl vairāk vājināja zemāko tautu baru infiltrācija, kurus no Indijas izspieda dravīdu-andītu iebrukums. Un šodien Ķīnā pastāv noteikta atšķirība starp ziemeļu un dienvidu rasēm.

79:6.82. Sociālais. Dzeltenā rase agri iemācījās miera vērtību savā starpā. Viņu iekšējā miermīlība tik ļoti veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu, ka nodrošināja viņu civilizācijas izplatīšanos daudzu miljonu vidū. No 25 000. līdz 5000. g. p.m.ē. augstākā masu civilizācija Urantijā bija Centrālajā un Ziemeļķīnā. Dzeltenais cilvēks bija pirmais, kurš sasniedza rasu solidaritāti — pirmais, kurš sasniedza liela mēroga kultūras, sociālo un politisko civilizāciju.

79:6.9Ķīnieši 15 000. g. p.m.ē. bija agresīvi militāristi; viņus nebija vājinājusi pārmērīga pagātnes godināšana, un, skaitā mazāk par divpadsmit miljoniem, viņi veidoja kompaktu kopumu, kas runāja kopīgā valodā. Šajā laikmetā viņi izveidoja īstu nāciju, daudz vienotāku un viendabīgāku nekā viņu vēsturisko laiku politiskās savienības.

79:6.103. Garīgais. Andītu migrāciju laikmetā ķīnieši bija viena no garīgākajām tautām uz zemes. Ilgstoša pieķeršanās Vienas Patiesības pielūgsmei, ko pasludināja Singlangtons, turēja viņus priekšā vairumam citu rasu. Progresīvas un attīstītas reliģijas stimuls bieži ir izšķirošs faktors kultūras attīstībā; kamēr Indija nīkuļoja, Ķīna virzījās uz priekšu rosinošā reliģijas stimula ietekmē, kurā patiesība tika lolota kā augstākā Dievība.

79:6.11Šī patiesības pielūgsme rosināja pētniecību un bezbailīgu dabas likumu un cilvēces potenciāla izpēti. Pat pirms sešiem tūkstošiem gadu ķīnieši joprojām bija dedzīgi studenti un agresīvi savos patiesības meklējumos.

79:6.124. Ģeogrāfiskais. Ķīnu aizsargā kalni rietumos un Klusais okeāns austrumos. Tikai ziemeļos ceļš ir atvērts uzbrukumam, un no sarkanā cilvēka laikiem līdz vēlāko andītu pēcnācēju atnākšanai ziemeļus neapdzīvoja neviena agresīva rase.

79:6.13Un, ja nebūtu kalnu barjeru un vēlākā garīgās kultūras pagrimuma, dzeltenā rase neapšaubāmi būtu piesaistījusi sev lielāko daļu andītu migrāciju no Turkestānas un neapšaubāmi būtu ātri dominējusi pasaules civilizācijā.

79:7.2Ziemeļu kultūras centri gar Dzelteno upi vienmēr bija bijuši progresīvāki nekā dienvidu apmetnes pie Jandzi. Dažu tūkstošu gadu laikā pēc pat nelielā skaita šo pārāko mirstīgo ierašanās apmetnes gar Dzelteno upi bija apsteigušas Jandzi ciematus un sasniegušas pārāku stāvokli pār saviem brāļiem dienvidos, kas kopš tā laika ir saglabājies.

79:7.3Runa nebija par to, ka andītu bija tik daudz, vai ka viņu kultūra būtu tik pārāka, bet gan par to, ka apvienošanās ar viņiem radīja daudzpusīgāku celmu. Ziemeļu ķīnieši saņēma tieši tik daudz andītu celma, lai viegli stimulētu viņu iedzimtos spējīgos prātus, bet nepietiekami, lai iedegtu viņos nemierīgo, pētniecisko zinātkāri, kas tik raksturīga ziemeļu baltajām rasēm. Šī ierobežotākā andītu mantojuma infūzija mazāk traucēja Sangika tipa iedzimto stabilitāti.

79:7.4Vēlākie andītu viļņi atnesa sev līdzi noteiktus Mesopotāmijas kultūras sasniegumus; tas īpaši attiecas uz pēdējiem migrācijas viļņiem no rietumiem. Viņi ievērojami uzlaboja ziemeļu ķīniešu ekonomisko un izglītības praksi; un, lai gan viņu ietekme uz dzeltenās rases reliģisko kultūru bija īslaicīga, viņu vēlākie pēcnācēji deva lielu ieguldījumu vēlākajā garīgajā atmodā. Bet andītu tradīcijas par Ēdenes un Dalamatijas skaistumu ietekmēja ķīniešu tradīcijas; agrīnās ķīniešu leģendas "dievu zemi" novieto rietumos.

79:7.5Ķīniešu tauta sāka būvēt pilsētas un nodarboties ar ražošanu tikai pēc 10 000. g. p.m.ē., pēc klimatiskajām izmaiņām Turkestānā un vēlāko andītu imigrantu ierašanās. Šo jauno asiņu pieplūdums ne tik daudz papildināja dzeltenā cilvēka civilizāciju, cik stimulēja pārāko ķīniešu celmu latento tendenču turpmāku un strauju attīstību. No Henaņas līdz Šaaņsji augstas civilizācijas potenciāls nesa augļus. Metālapstrāde un visas ražošanas mākslas aizsākās šajos laikos.

79:7.6Līdzības starp dažām agrīnajām ķīniešu un mesopotāmiešu laika skaitīšanas, astronomijas un valdības administrēšanas metodēm bija saistītas ar komerciālajām attiecībām starp šiem diviem attāli izvietotajiem centriem. Ķīniešu tirgotāji ceļoja pa sauszemes ceļiem caur Turkestānu uz Mesopotāmiju pat šumēru laikos. Šī apmaiņa arī nebija vienpusēja — Eifratas ieleja no tās guva ievērojamu labumu, tāpat kā Gangas līdzenuma tautas. Bet klimatiskās izmaiņas un nomadu iebrukumi trešajā tūkstošgadē pirms Kristus ievērojami samazināja tirdzniecības apjomu, kas gāja pāri Centrālās Āzijas karavānu takām.

79:8.2Pabeidzot Austrumāzijas iekarošanu, senā militārā valsts pakāpeniski sabruka — pagātnes kari tika aizmirsti. No episkās cīņas ar sarkano rasi saglabājās tikai miglaina tradīcija par senu cīņu ar loka šāvēju tautām. Ķīnieši agri pievērsās lauksaimniecībai, kas vēl vairāk veicināja viņu miermīlīgās tendences, savukārt iedzīvotāju skaits, kas bija krietni zemāks par lauksaimniecībai nepieciešamo zemes un cilvēka attiecību, vēl vairāk veicināja pieaugošo valsts miermīlīgumu.

79:8.3Pagātnes sasniegumu apzināšanās (tagadnē nedaudz mazinājusies), pārsvarā lauksaimnieciskas tautas konservatīvisms un labi attīstīta ģimenes dzīve radīja senču godināšanas dzimšanu, kas kulminēja paražā tik ļoti cienīt pagātnes cilvēkus, ka tas robežojās ar pielūgsmi. Ļoti līdzīga attieksme valdīja balto rasu vidū Eiropā apmēram piecsimt gadus pēc grieķu-romiešu civilizācijas sabrukuma.

79:8.4Ticība un "Vienas Patiesības" pielūgsme, ko mācīja Singlangtons, nekad pilnībā neizzuda; bet, laikam ejot, jaunas un augstākas patiesības meklējumus aizēnoja pieaugoša tendence godināt to, kas jau bija iedibināts. Lēnām dzeltenās rases ģēnijs tika novirzīts no nezināmā meklējumiem uz zināmā saglabāšanu. Un tas ir iemesls stagnācijai tajā, kas bija bijusi pasaules visstraujāk progresējošā civilizācija.

79:8.5Starp 4000. un 500. g. p.m.ē. tika pabeigta dzeltenās rases politiskā atkalapvienošanās, bet Jandzi un Dzeltenās upes centru kultūras apvienošanās jau bija notikusi. Šī vēlāko cilšu grupu politiskā atkalapvienošanās nenotika bez konfliktiem, bet sabiedrības viedoklis par karu palika zems; senču pielūgsme, pieaugošie dialekti un militāras darbības nepieciešamības trūkums tūkstošiem un tūkstošiem gadu bija padarījuši šo tautu īpaši miermīlīgu.

79:8.6Neskatoties uz nespēju piepildīt agrīnās attīstības solījumu par attīstītu valstiskumu, dzeltenā rase pakāpeniski virzījās uz priekšu civilizācijas mākslu īstenošanā, īpaši lauksaimniecības un dārzkopības jomā. Hidrauliskās problēmas, ar kurām saskārās lauksaimnieki Šaaņsji un Henaņā, prasīja grupu sadarbību to risināšanai. Šādas apūdeņošanas un augsnes saglabāšanas grūtības lielā mērā veicināja savstarpējās atkarības attīstību, līdz ar to veicinot mieru starp lauksaimnieku grupām.

79:8.7Drīz vien rakstības attīstība kopā ar skolu izveidi veicināja zināšanu izplatīšanu iepriekš nebijušā mērogā. Bet ideogrāfiskās rakstības sistēmas apgrūtinošais raksturs noteica skaitlisku ierobežojumu izglītotajām klasēm, neskatoties uz agrīno drukāšanas parādīšanos. Un pāri visam strauji turpinājās sociālās standartizācijas un reliģiski filozofiskās dogmatizācijas process. Senču godināšanas reliģisko attīstību vēl vairāk sarežģīja māņticību plūdi, kas saistīti ar dabas pielūgsmi, bet paliekošas īsta Dieva koncepta paliekas saglabājās imperatora Šangdi pielūgsmē.

79:8.8Lielais senču godināšanas vājums ir tas, ka tā veicina atpakaļ vērstu filozofiju. Lai cik gudri būtu smelties gudrību no pagātnes, ir muļķīgi uzskatīt pagātni par vienīgo patiesības avotu. Patiesība ir relatīva un paplašinās; tā vienmēr dzīvo tagadnē, sasniedzot jaunu izpausmi katrā cilvēku paaudzē — pat katrā cilvēka dzīvē.

79:8.9Lielais spēks senču godināšanā ir vērtība, ko šāda attieksme piešķir ģimenei. Pārsteidzošā ķīniešu kultūras stabilitāte un noturība ir sekas ģimenei piešķirtajai galvenajai vietai, jo civilizācija ir tieši atkarīga no efektīvas ģimenes funkcionēšanas; un Ķīnā ģimene sasniedza sociālu nozīmi, pat reliģisku nozīmi, kam pietuvojās tikai nedaudzas citas tautas.

79:8.10Dēla pienākums un ģimenes lojalitāte, ko prasīja augošais senču pielūgsmes kults, nodrošināja pārāku ģimenes attiecību un noturīgu ģimenes grupu veidošanos, kas viss veicināja sekojošus faktorus civilizācijas saglabāšanā:

79:8.111. Īpašuma un bagātības saglabāšana.

79:8.122. Vairāk nekā vienas paaudzes pieredzes apvienošana.

79:8.133. Efektīva bērnu izglītošana pagātnes mākslās un zinātnēs.

79:8.144. Spēcīgas pienākuma apziņas attīstīšana, morāles paaugstināšana un ētiskā jutīguma palielināšana.

79:8.15Ķīnas civilizācijas veidošanās periods, kas sākās ar andītu atnākšanu, turpinās līdz pat lielajai ētiskajai, morālajai un daļēji reliģiskajai atmodai sestajā gadsimtā pirms Kristus. Un ķīniešu tradīcija saglabā miglainu ierakstu par evolucionāro pagātni; pāreja no mātes uz tēva ģimeni, lauksaimniecības izveide, arhitektūras attīstība, rūpniecības uzsākšana — tas viss tiek secīgi stāstīts. Un šis stāsts sniedz, ar lielāku precizitāti nekā jebkurš cits līdzīgs pārskats, ainu par lielisku pārākas tautas pacelšanos no barbarisma līmeņa. Šajā laikā viņi pārgāja no primitīvas lauksaimniecības sabiedrības uz augstāku sociālo organizāciju, kas ietvēra pilsētas, ražošanu, metālapstrādi, komerciālo apmaiņu, valdību, rakstību, matemātiku, mākslu, zinātni un drukāšanu.

79:8.16Un tā dzeltenās rases senā civilizācija ir pastāvējusi cauri gadsimtiem. Ir pagājuši gandrīz četrdesmit tūkstoši gadu, kopš tika veikti pirmie nozīmīgie sasniegumi ķīniešu kultūrā, un, lai gan ir bijušas daudzas regresijas, haņu dēlu civilizācija ir vistuvāk tam, lai sniegtu nepārtrauktu ainu par pastāvīgu progresu līdz pat divdesmitā gadsimta laikiem. Balto rasu mehāniskie un reliģiskie sasniegumi ir bijuši augstā līmenī, bet viņi nekad nav pārspējuši ķīniešus ģimenes lojalitātē, grupas ētikā vai personīgajā morālē.

79:8.17Šī senā kultūra ir daudz devusi cilvēku laimei; miljoniem cilvēku ir dzīvojuši un miruši, svētīti ar tās sasniegumiem. Gadsimtiem ilgi šī lielā civilizācija ir dusējusi uz pagātnes lauriem, bet tā pat tagad no jauna mostas, lai no jauna saskatītu mirstīgās esamības transcendentālos mērķus, lai atkal uzņemtos nerimstošo cīņu par nebeidzamu progresu.

79:8.18[Nebadona Erceņģeļa sniegts.]